Lieta T‑215/07 R
Beniamino Donnici
pret
Eiropas Parlamentu
Pagaidu noregulējums – Eiropas Parlamenta lēmums – Ievēlēto personu pilnvaru pārbaude – Parlamentārā mandāta atzīšana par spēkā neesošu, pamatojoties uz valsts vēlēšanu likumu – Pieteikums par piemērošanas apturēšanu – Pieņemamība – Fumus boni juris – Steidzamība – Interešu izsvēršana
Rīkojuma kopsavilkums
1. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Noteikšanas nosacījumi – Prasītāja interese panākt lūgto apturēšanu
(EKL 242. pants; Pirmās instances tiesas reglamenta 104. panta 2. punkts)
2. Parlaments – Locekļu pilnvaru pārbaude – Robežas
(Akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 12. pants)
3. Parlaments – Locekļi – Jēdziens
(Akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 6. pants)
4. Parlaments – Parlamenta lēmuma par ievēlēto personu pilnvaru pārbaudi tiesiskums
(EKL 234. pants; Akts par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās)
5. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Eiropas Parlamenta akta, ar kuru viena no tā locekļiem mandāts ir atzīts par spēkā neesošu pilnvaru neesamības dēļ, piemērošanas apturēšana
(EKL 242. pants; Akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 8. pants; Pirmās instances tiesas reglamenta 104. panta 2. punkts)
1. Pieteikuma par piemērošanas apturēšanu mērķis principā nav vērsties pret negatīvu administratīvo lēmumu, jo ar šādu apturēšanu nevar grozīt prasītāja stāvokli.
Tomēr nevar uzskatīt par negatīvu aktu Eiropas Parlamenta lēmumu, saskaņā ar kuru tika pārbaudītas prasītāja šīs iestādes locekļa pilnvaras un ar kuru, pamatojoties uz šo pārbaudi, viņa mandāts tika atzīts par spēkā neesošu. Minētā lēmuma piemērošanas apturēšana grozītu prasītāja tiesisko stāvokli tādēļ, ka tās rezultātā saglabātos viņa pagaidu labvēlīgais stāvoklis, kuram pastāvot, viņš turpinātu darboties Parlamentā un tā struktūrvienībās un uz viņu attiektos visas ar šo darbību saistītās tiesības.
(sal. ar 33., 35. un 36. punktu)
2. No 1976. gada akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 12. panta teksta izriet, ka Eiropas Parlamenta pamata kompetencē neietilpst nodrošināt, lai dalībvalstis ievērotu Kopienu tiesības ne vispārējā veidā, ne konkrētāk – vēlēšanu jomā. Gluži pretēji, saskaņā ar šo normu Parlamenta rīcībā esošās pārbaudes pilnvaras vismaz pirmajā acumirklī šķiet esam ierobežotas divējāda ierobežojuma ieviešanas dēļ.
Pirmkārt, dalībvalstu oficiāli pasludināto vēlēšanu rezultātu “pieņemšana zināšanai”, šķiet, nozīmē, ka Parlamenta loma ir ierobežota ar konstatācijas par ievēlētajiem kandidātiem, ko jau veikušas valsts iestādes, proti, konstatācijas par jau pastāvošu tiesisko stāvokli, kas izriet vienīgi no šo iestāžu lēmuma, pieņemšanu zināšanai, kas atklāj absolūtu Parlamenta rīcības brīvības neesamību šajā jautājumā. Tādēļ šķiet izslēgta iespēja, ka Parlaments šajā kontekstā var apstrīdēt konkrētā valsts tiesību akta tiesiskumu un atteikties ņemt to vērā, ja tas uzskata, ka konstatēts prettiesiskums.
Otrkārt, Parlamenta īpašā kompetence atrisināt domstarpības, kas radušās, pārbaudot pilnvaras, ir ierobežota arī no ratione materiae viedokļa, paredzot vienīgi domstarpības, kas varētu rasties 1976. gada akta noteikumu dēļ, izņemot tādas domstarpības, kas rodas to dalībvalstu tiesību normu dēļ, uz kurām norādīts šajā aktā.
(sal. ar 71.–73., 75. un 76. punktu)
3. 1976. gada akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 6. pants attiecas tikai uz Eiropas Parlamenta locekļiem, kuriem jāspēj īstenot savas pilnvaras neatkarīgi, un nevis uz ievēlētajiem kandidātiem, kuru pilnvaras Parlaments vēl nav pārbaudījis atbilstoši 1976. gada akta 12. pantam. Šādas personas mandāta spēkā esamības atzīšana, ko tās pilnvaru pārbaudīšanas procesā veic Parlaments, ir iepriekšējs un nepieciešams nosacījums, lai attiecībā uz viņu kļūtu piemērojams minētā akta 6. pants. Piemērojot minēto 6. pantu, ievēlētā kandidāta stāvokli nevar pielīdzināt Parlamenta locekļa stāvoklim.
(sal. ar 77., 79. un 81. punktu)
4. Vēlēšanu jomā kompetentās valsts iestādes veiktās vēlēšanu rezultātu oficiālās pasludināšanas iespējamais prettiesiskums nekādi nevar ietekmēt Eiropas Parlamenta lēmuma par ievēlēto kandidātu pilnvaru pārbaudi tiesiskumu. Gadījumā, ja valsts tiesību akts ietilpst Kopienu lēmumu pieņemšanas procesā un, ievērojot konkrētajā jomā pastāvošo kompetenču sadalījumu, ir saistošs Kopienu lēmējiestādēm un attiecīgi nosaka pieņemamā Kopienu lēmuma noteikumus, šī valsts tiesību akta iespējamais prettiesiskums nekādā ziņā nevar ietekmēt Kopienu iestādes lēmuma spēkā esamību.
Valsts tiesām ir jālemj, attiecīgā gadījumā lūdzot Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu EKL 234. panta izpratnē, par valsts vēlēšanu tiesību normu un procesa tiesiskumu.
(sal. ar 91.–93. punktu)
5. Būtisks un neatgriezenisks kaitējums, kas ir steidzamības kritērijs, turklāt ir pirmais salīdzināšanas elements, veicot interešu izsvēršanu. Precīzāk, šai salīdzināšanai ir jāvirza pagaidu noregulējuma tiesnesis veikt pārbaudi, vai gadījumā, ja tiesnesis, kurš izlemtu lietu pēc būtības, iespējams, atceltu apstrīdēto aktu, tas ļautu pavērst atpakaļ stāvokli, kas tiktu panākts ar tā nekavējošu izpildīšanu, un otrādi – vai minētā akta piemērošanas apturēšana varētu radīt šķērsli tā pilnīgam iedarbīgumam gadījumā, ja prasība pēc būtības tiktu noraidīta.
Situācijā, kad konkrēto privātpersonu intereses ir vienlīdzīgas, īpaši būtiska nozīme ir vispārējām interesēm, kas iestājas par lūgtās piemērošanas apturēšanas piešķiršanu vai noraidīšanu.
Šajā sakarā ir neapstrīdams, ka dalībvalstij, kuru skar Eiropas Parlamenta lēmums, ar kuru viena no tā locekļiem mandāts ir atzīts par spēkā neesošu pilnvaru neesamības dēļ, ir intereses, lai Parlaments ievērotu tās tiesību aktus vēlēšanu jomā, jo, pamatojoties uz 1976. gada akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 8. pantu, vēlēšanu procedūru katrā dalībvalstī reglamentē šīs valsts tiesību normas. Protams, šīm interesēm varētu pretstatīt Parlamenta vispārējās intereses, lai tā lēmumi saglabātu savu spēku. Tomēr šīs pēdējās no minētajām interesēm nevar būt pārākas, izsverot konkrētās intereses. Pat pieņemot, ka Parlaments var atsaukties uz savām pilnvarām neņemt vērā attiecīgās dalībvalsts paziņotos vēlēšanu rezultātus gadījumā, ja šie rezultāti tam šķiet pretrunā 1976. gada akta noteikumiem, tomēr nemainīgs paliek fakts, ka šādas pilnvaras var izmantot tikai retos un līdz ar to izņēmuma gadījumos tādēļ, ka var leģitīmi pieņemt, ka parasti dalībvalstis izpilda savu pienākumu, kas izriet no EKL 10. panta – nodrošināt savu vēlēšanu tiesību aktu atbilstību 1976. gada akta prasībām.
(sal. ar 106., 109., 110. un 113. punktu)