VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2012. gada 11. decembrī (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Pret Irānu pieņemtie ierobežojošie pasākumi, lai kavētu kodolieroču izplatīšanu – Naudas līdzekļu iesaldēšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Pienākums norādīt pamatojumu
Lieta T‑15/11
Sina Bank, Teherāna (Irāna), ko pārstāv B. Mettetal un C. Wucher‑North, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bishop un G. Marhic, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv F. Erlbacher un M. Konstantinidis, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
no vienas puses, par prasību atcelt, pirmkārt, Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.), VIII pielikumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un, otrkārt, Padomes 2010. gada 28. oktobra vēstuli “ar lēmumu” par prasītāju un, no otras puses, prasību atzīt, ka prasītājai nav piemērojams, pirmkārt, Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), II pielikums – Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmuma 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 281, 81. lpp.), redakcijā –, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, otrkārt, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkts un, treškārt, Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkts.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 26. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
Pret Irānas Islāma Republiku pieņemtie ierobežojošie pasākumi
1 Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas pieņemti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbības un kodolieroču nesēju sistēmu izstrādi (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).
Ierobežojoši pasākumi pret prasītāju
2 Prasītāja Sina Bank ir Irānas banka, kas reģistrēta kā publiska akciju sabiedrība.
3 2010. gada 26. jūlijā prasītāja tika iekļauta Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajā kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vienību sarakstā, kas ir norādīts šī lēmuma II pielikumā.
4 Līdz ar to prasītāja tika iekļauta arī Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.) 7. panta 2. punktā paredzētajā kodolieroču izplatīšanā iesaistīto juridisko personu, vienību vai struktūru sarakstā, kas ir norādīts šīs regulas V pielikumā. Šī pēdējā iekļaušana stājās spēkā datumā, kad Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas regula (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 195, 25. lpp.), tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2010. gada 27. jūlijā. Līdz ar to prasītājas naudas līdzekļi un saimnieciskie resursi tika iesaldēti, pamatojoties uz Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktu.
5 Prasītājas iekļaušana Lēmuma 2010/413 II pielikuma un Regulas Nr. 423/2007 V pielikuma sarakstā tika pamatota ar šādiem apsvērumiem:
“Šī banka ir cieši saistīta ar Daftar interesēm ([Islāma revolūcijas] vadītāja birojs: pārvaldē ietilpst apmēram 500 darbinieku). Tā sniedz ieguldījumu arī valdības stratēģisko interešu finansēšanā.”
6 Eiropas Savienības Padome 2010. gada 29. jūlijā informēja prasītāju, ka, pirmkārt, Padome to iekļāvusi Lēmuma 2010/413 II pielikuma un Regulas Nr. 423/2007 V pielikuma sarakstā un, otrkārt, šādas iekļaušanas pamatojums norādīts attiecīgajās minēto pielikumu daļās, kuru noraksts pievienots vēstulei. 2010. gada 29. jūlija vēstulē tika minēta arī prasītājas iespēja līdz 2010. gada 15. septembrim iesniegt Padomei dokumentāri pamatotu pieteikumu, lūdzot Padomi pārskatīt prasītājas iekļaušanu minētajos sarakstos.
7 2010. gada 8. septembra vēstulē prasītāja norādīja Padomei, ka informācija, uz kuras pamata tā prasītāju iekļāvusi šajos sarakstos, esot vai nu nepilnīga, vai arī novecojusi. Visbeidzot, tā aicināja Padomi pārskatīt minēto iekļaušanu, pamatojoties uz vēstulē norādīto jaunāko informāciju par prasītājas darbības veidu, kā arī uz šo informāciju apstiprinošajiem dokumentiem.
8 Pārskatījusi prasītājas situāciju, Padome tā paša pamatojuma dēļ, kas minēts iepriekš 5. punktā, atstāja prasītāju Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajā kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vienību sarakstā, kas ir minēts Lēmuma 2010/413 II pielikumā, Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmuma 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 281, 81. lpp.), redakcijā. Šī pēdējā iekļaušana stājās spēkā 2010. gada 25. oktobrī, proti, Lēmuma 2010/644 pieņemšanas dienā.
9 Arī ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.), tā paša pamatojuma dēļ, kas minēts iepriekš 5. punktā, prasītāja tika paturēta Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktā minētajā juridisko personu, vienību un struktūru sarakstā, kas norādīts Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā. Šī pēdējā iekļaušana stājās spēkā 2010. gada 27. oktobrī, kad Regula Nr. 961/2010 tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Pamatojoties uz šo regulu, prasītājas naudas līdzekļi un saimnieciskie resursi palika iesaldēti.
10 2010. gada 28. oktobra vēstulē, ko prasītāja saņēma 2010. gada 5. decembrī, Padome informēja prasītāju, ka, pārskatījusi prasītājas iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikuma un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma sarakstā, pamatojoties uz 2010. gada 8. septembra vēstulē norādītajiem apsvērumiem, attiecībā uz prasītāju joprojām esot jāpiemēro Lēmumā 2010/413 un Regulā Nr. 961/2010 paredzētie ierobežojošie pasākumi un ka tādēļ prasītāja esot jāpatur Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā, Lēmuma 2010/644 redakcijā, un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma sarakstā (turpmāk tekstā – “strīdīgie saraksti”). Šīs vēstules pielikumā Padome nosūtīja prasītājai attiecīgo aktu norakstus.
11 2010. gada 28. oktobra vēstulē Padome norādīja prasītājai, ka tās ieraksta saglabāšana strīdīgajos sarakstos esot pamatota ar šādiem apsvērumiem:
“Padome uzskata, ka lietas materiālos nav jaunu ziņu, kas pamatotu tās nostājas maiņu. Tāpēc Padome uzskata, ka Lēmumā [..] 2010/413 [..] norādītie iemesli joprojām ir spēkā.”
12 Prasītāja 2010. gada 6. decembra ierakstītā vēstulē ar apstiprinājumu par saņemšanu informēja Padomi, ka tā neesot saņēmusi nekādu atbildi uz 2010. gada 8. septembra vēstuli. Tā arī lūdza Padomi steidzami sniegt tai piekļuvi savas lietas materiāliem un darīt zināmus dokumentus, uz kuru pamata prasītāja ir iekļauta vai tās ieraksts saglabāts strīdīgajos sarakstos. Tā šo informāciju un pieteikumu atkārtoja 2010. gada 20. decembra ierakstītā vēstulē ar apstiprinājumu par saņemšanu.
13 2010. gada 22. decembra vēstulē Padome, atbildot uz prasītājas 2010. gada 6. un 20. decembra vēstulēm, nosūtīja prasītajai savas 2010. gada 28. oktobra vēstules norakstu, kurā bija sniegta atbilde uz prasītājas 2010. gada 8. septembra vēstuli.
14 Prasītāja 2010. gada 28. decembra vēstulē ar apstiprinājumu par saņemšanu informēja Padomi, ka, pirmkārt, tās 2010. gada 22. decembra vēstules neskaidrības dēļ prasītāja nav varējusi noskaidrot pret to izvirzītos iebildumus, otrkārt, tā formāli apstrīdēja jebkādu dalību kodolieroču izplatīšanā vai tās finansēšanu un, treškārt, Padomei esot vēl jāpamato prasītājas iekļaušana vai tās ieraksta saglabāšana strīdīgajos sarakstos, precizējot pret prasītāju izvirzītos iebildumus. Prasītāja turklāt izteica priekšlikumu Briselē (Beļģija) sarīkot sanāksmi ar prasītājas lietas izskatītāju, lai prasītāja varētu iepazīties ar šīs lietas materiāliem.
15 Pārskatījusi prasītājas situāciju, Padome atstāja prasītāju iekļautu strīdīgajos sarakstos no 2011. gada 1. decembra, kad tika pieņemts Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmums 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 319, 71. lpp.), vai no 2011. gada 2. decembra, kad Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regula (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 319, 11. lpp.).
16 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2012. gada 10. februārī, prasītāja cēla prasību, būtība lūdzot atcelt tās ieraksta saglabāšanu strīdīgajos sarakstos pēc tās situācijas pārskatīšanas saistībā ar Lēmuma 2011/783 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 pieņemšanu. Šī prasība Vispārējās tiesas kancelejā tika reģistrēta ar numuru T‑67/12.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
17 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 6. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.
18 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 20. aprīlī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam šajā tiesvedībā. Ar 2011. gada 9. jūnija rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs šo iestāšanos lietā atļāva.
19 2011. gada 11. aprīlī Padome iesniedza savu iebildumu rakstu.
20 2011. gada 8. jūnijā prasītāja iesniedza replikas rakstu.
21 Vēstulē, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegta 2011. gada 6. jūlija, Komisija paziņoja, ka piekrīt Padomes iebildumu rakstam, atbalsta to pilnībā un tiesvedības ekonomijas apsvērumu dēļ atsakās no iestāšanās raksta iesniegšanas.
22 2011. gada 29. jūlijā Padome iesniedza atbildes rakstu uz repliku.
23 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus atbildēt uz noteiktiem jautājumiem. Prasītāja un Padome uz tiem atbildēja noteiktajā termiņā. Komisija vienīgi norādīja, ka tā tiesas sēdē nepiedalīšoties.
24 Vispārējā tiesa 2012. gada 26. jūnija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz tiesas mutvārdu jautājumiem.
25 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, kā arī Padomes 2010. gada 28. oktobra vēstuli “ar lēmumu” par prasītāju;
– atzīt par prasītājai nepiemērojamiem Lēmuma 2010/413 II pielikumu, Lēmuma 2010/644 redakcijā, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, kā arī Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu un Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Padomes, kuru atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– kā nepieņemamus noraidīt prasījumu atcelt Padomes 2010. gada 28. oktobra vēstuli “ar lēmumu” par prasītāju un prasījumu atzīt par prasītājai nepiemērojamiem Lēmuma 2010/413 II pielikumu, Lēmuma 2010/644 redakcijā, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, kā arī Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu;
– prasību pārējā daļā noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasījumiem atcelt Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju
27 Šie prasījumi ir jāsaprot tādējādi, ka ar tiem tiek prasīts atcelt Padomes īstenoto prasītājas iekļaušanu Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma sarakstā, pamatojoties uz šīs regulas 36. panta 2. punktu, lai prasītājai tiktu piemēroti šīs pašas regulas 16. panta 2. punktā paredzētie ierobežojošie pasākumi.
Par pieņemamību
28 Padome, ko atbalsta Komisija, kā nepieņemamu prasa noraidīt prasījumu atcelt Padomes 2010. gada 28. oktobra vēstuli “ar lēmumu” par prasītāju un prasījumu atzīt par prasītājai nepiemērojamiem Lēmuma 2010/413 II pielikumu, Lēmuma 2010/644 redakcijā, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, kā arī Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
Par šķērsli tiesas procesam, kas izriet no tāda prasījuma nepieņemamības, ar kuru tiek lūgts atcelt Padomes 2010. gada 28. oktobra vēstuli “ar lēmumu” par prasītāju
29 Padome, ko atbalsta Komisija, būtībā apgalvo, ka 2010. gada 28. oktobra vēstule nav apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē, jo tā attiecībā uz prasītāju nerada nekādas tiesiskas sekas, kas atšķirtos no tiesību aktiem, ar kuriem Padome, neveicot nekādus grozījumus, ir saglabājusi prasītājas iekļaušanu strīdīgajos sarakstos. Tā esot bijusi tikai informatīva vēstule par minēto aktu esamību un saturu.
30 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akti, par kuriem var celt prasību par to atcelšanu LESD 263. panta izpratnē, ir pasākumi, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko stāvokli (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts, un Vispārējās tiesas 1998. gada 16. jūlija spriedums lietā T‑81/97 Regione Toscana/Komisija, Recueil, II‑2889. lpp., 21. punkts). Turklāt ir nospriests, ka tikai informatīva rakstura akts nevar ne ietekmēt adresāta intereses, ne arī grozīt tā tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar stāvokli pirms minētā akta saņemšanas (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑457/06 P Somija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 36. punkts).
31 Šajā lietā, kā pamatoti norāda Padome, ko atbalsta Komisija, 2010. gada 28. oktobra vēstule ir tikai akts, kurā Padome prasītājai ir darījusi zināmu, pirmkārt, ka pēc pārskatīšanas tā ir saglabājusi prasītājas ierakstu strīdīgajos sarakstos, kā arī, otrkārt, darījusi zināmu šāda ieraksta saglabāšanas pamatojumu, balstoties uz Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktu un Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktu. Tāpēc tas ir tikai informatīvs akts, kas kā tāds nevar būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets LESD 263. panta izpratnē.
32 Tas tomēr neierobežo to, ka prasījums atcelt Padomes 2010. gada 28. oktobra vēstuli “ar lēmumu” par prasītāju ir jāinterpretē paša prasības pieteikuma formulējuma kontekstā un šo prasījumu izvirzīšanas kontekstā.
33 Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem, Padome katrā ziņā apgalvoja, ka šī prasība, kas formāli vērsta pret informatīvo vēstuli, nevar tikt uzskatīta par vērstu pret prasītājas ieraksta saglabāšanu strīdīgajos sarakstos pēc pārskatīšanas.
34 Taču Padome nav ņēmusi vērā no prasības pieteikuma izrietošo faktu, ka prasībā praktiski tiek lūgts atcelt pēc pārskatīšanas saglabāto prasītājas ierakstu strīdīgajos sarakstos, kas ir pret prasītāju veikto ierobežojošo pasākumu pamatā.
35 Prasības pieteikuma 64. punktā prasītāja pati ir norādījusi, ka 2010. gada 28. oktobra vēstulē “Padome [tai] ir darījusi zināmu [..] Lēmumu [2010/413 Lēmuma 2010/644 redakcijā] un Regulu Nr. 961/2010 un ka [attiecībā uz to] joprojām būtu jāpiemēro paredzētie ierobežojošie pasākumi”.
36 Turklāt Padome nav ņēmusi vērā, ka Lēmuma 2010/413 24. panta un Regulas Nr. 961/2010 36. panta kontekstā tā strīdīgajos sarakstos iekļāvusi personu vai vienību, kurai tā vēlas piemērot šajās normās paredzētos naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumus, un ka pēc tam par šādu iekļaušanu un iekļaušanas pamatojumu paziņojusi attiecīgajai personai vai vienībai.
37 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šajā lietā prasījums atcelt Padomes 2010. gada 28. oktobra vēstuli “ar lēmumu” par prasītāju ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas nevis uz pašu vēstuli, bet gan uz prasītājas ieraksta saglabāšanu strīdīgajos sarakstos pēc pārskatīšanas ar mērķi piemērot prasītājai Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktā paredzētos ierobežojošos pasākumus, kā arī uz šāda ieraksta saglabāšanas pamatiem, kas prasītājai tika darīti zināmi 2010. gada 28. oktobra vēstulē.
38 Saskaņā ar LESD 275. panta otro daļu un 263. panta ceturto un sesto daļu prasītājai ir tiesības celt prasību par šo ierakstu atcelšanu.
39 Līdz ar to kā nepamatota ir jānoraida iebilde par nepieņemamību, ko Padome, Komisijas atbalstīta, izvirzījusi pret prasījumu atcelt 2010. gada 28. oktobra “vēstuli ar Padomes lēmumu” par prasītāju, kas šajā gadījumā ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā prasījumā tiek lūgts atcelt pēc pārskatīšanas noteikto prasītājas ieraksta saglabāšanu strīdīgajos sarakstos.
Par šķērsli tiesas procesam, kas izriet no tāda prasījuma nepieņemamības, ar kuru tiek lūgts atzīt Lēmuma 2010/413 II pielikumu, Lēmuma 2010/644 redakcijā, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu par prasītājai nepiemērojamiem, un par tāda prasījuma pieņemamību, ar kuru tiek lūgts atzīt Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu par prasītājai nepiemērojamu
40 Padome, ko atbalsta Komisija, apgalvo, ka prasītājas izvirzītie prasījumi atzīt, ka tai nav piemērojams Lēmuma 2010/413 II pielikums, Lēmuma 2010/644 redakcijā, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkts, ir nepieņemami tāpēc, ka šiem prasījumiem nav pievienots prasījums atcelt individuālu tiesību aktu, ar kuru Padome bija nolēmusi saglabāt prasītājas ierakstu Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā, Lēmuma 2010/644 redakcijā. LESD 277. pantam, kas lietas dalībniekam atļaujot apstrīdēt vispārpiemērojama akta likumību, atsaucoties uz tā nepiemērojamību viņam, esot papildinošs raksturs, un tāpēc uz to būtu jāatsaucas, lai pamatotu prasības atcelt tiesību aktu, kas ir vērsta pret individuālu aktu, kurš pret prasītāju ir pieņemts, pamatojoties uz vispārpiemērojamiem aktiem, kuru likumību prasītāja šajā gadījumā apstrīd.
41 Ievadam ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 113. pantu Vispārējā tiesa, uzklausījusi lietas dalībniekus, var jebkurā brīdī pēc savas ierosmes lemt par to, vai tiesas procesam pastāv kādi absolūti šķēršļi, kuru skaitā saskaņā ar judikatūru ir Eiropas Savienības tiesas kompetence izskatīt prasību (Tiesas 1980. gada 18. marta spriedums apvienotajās lietās 154/78, 205/78, 206/78, 226/78 à 228/78, 263/78, 264/78, 31/79, 39/79, 83/79 un 85/79 Valsabbia u.c./Komisija, Recueil, 907. lpp., 7. punkts, un Vispārējās tiesas 1998. gada 17. jūnija spriedums lietā T‑174/95 Svenska Journalistförbundet/Padome, Recueil, II‑2289. lpp., 80. punkts) un jautājumi par prasības pieņemamību (Tiesas 1960. gada 16. decembra spriedums lietā 6/60 Humblet/État belge, Recueil, 1125., 1147. lpp.). Tāpēc Vispārējās tiesas pārbaude nav ierobežota tikai ar lietas dalībnieku apgalvotajiem šķēršļiem tiesas procesam (Vispārējās tiesas 2002. gada 10. jūlija rīkojums lietā T‑387/00 Comitato organizzatore del convegno internazionale/Komisija, Recueil, II‑3031. lpp., 36. punkts). Tomēr Savienības tiesa savu lēmumu principā nevar motivēt ar tiesību pamatu vai ar kādu šķērsli tiesas procesam, pat ja tie ir absolūti pamati, iepriekš neaicinājusi lietas dalībniekus sniegt savus apsvērumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 2. decembra spriedumu lietā C‑89/08 P Komisija/Īrija u.c., Krājums, I‑11245. lpp., 50.–59. punkts, un 2009. gada 17. decembra spriedums lietā C‑197/09 RX II Pārskatīšana M/EMEA, Krājums, I‑12033. lpp., 57. punkts).
42 Lai gan Padomes, ko atbalsta Komisija, iebildēs par nepieņemamību minēto prasījumu pamatojums nebija norādīts pašā prasības pieteikumā, šis pamatojums atbilstoši šo prasījumu formulējumam var balstīties tikai uz LESD 277. pantu, saskaņā ar kuru “jebkura puse tiesvedībā, kurā izskata Savienības iestāžu [..] pieņemtus vispārējas piemērošanas pasākumus, var atsaukties uz 263. panta otrajā daļā norādītajiem iemesliem, lai [..] Savienības [t]iesā pierādītu šo pasākumu nepiemērojamību”. Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem, prasītāja un Padome turklāt apstiprināja, ka šie prasījumi būtībā atbilstot divām iebildēm par prettiesiskumu, kas ir izvirzītas, lai pamatotu prasījumus atcelt prasītājas iekļaušanu strīdīgajos sarakstos vai tās ieraksta saglabāšanu tajos pēc pārskatīšanas.
43 Pirmkārt, runājot par Lēmuma 2010/413 II pielikuma, Lēmuma 2010/644 redakcijā, prettiesiskumu, ciktāl šis pielikums attiecas uz prasītāju, jāprecizē, ka prasītāja ar šo iebildi būtībā apgalvo tās ieraksta Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā, Lēmuma 2010/644 redakcijā, saglabāšanas nepiemērojamību. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 277. pantā ir izteikts vispārējs princips, kas jebkurai pusei, lai panāktu tāda akta atcelšanu, kas to skar tieši un individuāli, nodrošina tiesības apstrīdēt tādu agrāku iestāžu aktu spēkā esamību, kas ir apstrīdētā akta juridiskais pamats, ja šai pusei nav bijušas tiesības saskaņā ar LESD 263. pantu celt tiešu prasību par šiem aktiem, kuru sekas tā pacietusi bez iespējas lūgt tos atcelt (Tiesas 1979. gada 6. marta spriedums lietā 92/78 Simmenthal/Komisija, Recueil, 777. lpp., 39. punkts). Turklāt no judikatūras izriet, ka iebilde par prettiesiskumu kā līdzeklis ir pieejama tikai tad, ja nav neviena cita tiesību aizsardzības līdzekļa (šajā ziņā skat. Tiesas 1994. gada 9. marta spriedumu lietā C‑188/92 TWD Textilwerke Deggendorf, Recueil, I‑833. lpp., 17. punkts; 2001. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑239/99 Nachi Europe, Recueil, I‑1197. lpp., 37. punkts, un 2007. gada 8. marta spriedumu lietā C‑441/05 Roquette Frères, Krājums, I‑1993. lpp., 40. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā T‑120/99 Kik/ITSB (Kik), Recueil, II‑2235. lpp., 26. punkts). Šajā gadījumā saskaņā ar LESD 275. panta otro daļu prasītājai ir tiesības celt tiešu prasību par tāda akta atcelšanu, par kuru tā plāno izvirzīt iebildi par prettiesiskumu. No tā izriet, ka tā nevar atsaukties uz šī akta prettiesiskumu.
44 Līdz ar to, nemaz nelemjot par Padomes, ko atbalsta Komisija, apgalvoto šķērsli tiesas procesam, kā nepieņemams ir jānoraida prasījums par Lēmuma 2010/413 II pielikuma, Lēmuma 2010/644 redakcijā, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, nepiemērojamību prasītājai. Tas neliedz pēc būtības izskatīt prasītājas pamatoti iesniegto prasījumu atcelt pēc pārskatīšanas veikto prasītājas ieraksta saglabāšanu Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā, Lēmuma 2010/644 redakcijā (skat. iepriekš 37.–39. punktu).
45 Otrkārt, runājot par iebildi par Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta prettiesiskumu, jākonstatē, ka šie noteikumi paredz iesaldēt Lēmuma 2010/413 “II pielikumā” vai Regulas Nr. 961/2010 “VIII pielikumā uzskaitīto personu un vienību” naudas līdzekļus un saimnieciskos resursus. Tāpēc šie noteikumi attiecībā uz prasītāju, kuras nosaukums tajos nav norādīts, ir uzskatāmi par vispārējas piemērošanas pasākumiem LESD 277. panta izpratnē. Tie ir piemērojami objektīvi noteiktās situācijās un rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktu personu un vienību kategoriju (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 1982. gada 6. oktobra spriedumu lietā 307/81 Alusuisse Italia/Padome un Komisija, Recueil, 3463. lpp., 9. punkts). Prasītājai, pamatojoties uz LESD 263. pantu, nav tiesību celt tiešu prasību par šiem noteikumiem, kuri tomēr veido vienu no juridiskajiem pamatiem prasītājas iekļaušanai strīdīgajos sarakstos vai ieraksta saglabāšanai tajos pēc pārskatīšanas. Minētā iekļaušana tika veikta, lai piemērotu Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktā paredzētos ierobežojošos pasākumus. Līdz ar to runa ir par aktiem, kuru nepiemērojamību prasītāja var apgalvot, pamatojoties uz LESD 277. pantu.
46 Taču, lai spriestu par prasītājas iespēju prasības par individuāla akta atcelšanu pamatojumā atsaukties uz vispārēja lēmuma nelikumību, uz kuru ir balstīts šis individuālais akts, ir jānoskaidro, vai prasītāja pret šo vispārējo lēmumu ir izvirzījusi vienu no četriem atcelšanas pamatiem, kas ir noteikti LESD 263. panta otrajā daļā (šajā ziņā skat. Tiesas 1958. gada 13. jūnija spriedumu lietā 9/56 Meroni/Augstā iestāde, Recueil, 9. lpp.). Prasības pieteikumā prasītāja nav precizējusi, kuri LESD 263. panta otrajā daļā paredzētie pamati vai iebildumi konkrēti pamato prasītājas iebildes par Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta prettiesiskumu. Turklāt prasītājai nav bijis iespējams atbildēt uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem, lai pirmajā instancē iesniegtajā prasības pieteikumā identificētu pamatus vai iebildumus, kas konkrēti pamato šīs iebildes par prettiesiskumu.
47 Līdz ar to nevar uzskatīt, ka minētās iebildes par prettiesiskumu atbilst Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā izvirzītajam nosacījumam, proti, ka prasības pieteikumā jāietver kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem un iebildumiem.
48 Tādēļ ar šo pēc savas ierosmes izvirzīto pamatu kā nepieņemamas ir jānoraida prasītājas izvirzītās iebildes par Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta prettiesiskumu.
49 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība ir pieņemama tikai daļā, kurā tiek prasīts atcelt prasītājas iekļaušanu strīdīgajos sarakstos vai tās ieraksta saglabāšanu tajos pēc pārskatīšanas (turpmāk tekstā – “apstrīdētie akti”). Pārējā daļā prasība ir jānoraida kā nepieņemama.
Par lietas būtību
50 Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus apstrīdēto aktu atcelšanas pamatus. Pirmais pamats ir saistīts ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas izriet no tā, ka Padome prasītāju ir iekļāvusi vai tās ierakstu saglabājusi strīdīgajos sarakstos, lai gan prasītāja neatbilst būtiskiem kritērijiem, lai to iekļautu sarakstā. Otrais pamats ir saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kas izriet no tā, ka attieksme pret prasītāju ir bijusi atšķirīga salīdzinājumā ar citām Irānas bankām, kuras nav tikušas iekļautas strīdīgajos sarakstos, salīdzinājumā ar Daftar (Islāma revolūcijas Augstākā vadītāja birojs, turpmāk tekstā attiecīgi – “Augstākā vadītāja birojs” un “Augstākais vadītājs”) un salīdzinājumā ar Irānas Islāma Republikas Mostaz’afan fondu (turpmāk tekstā – “fonds”) un ka attieksme pret prasītāju ir bijusi tāda pati kā pret citām Irānas bankām, kuras ir iekļautas strīdīgajos sarakstos. Trešais pamats ir saistīts ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kas izriet no tā, ka prasītājai nav darīts zināms ne precīzs pamatojums, ne pierādījumi un dokumenti, kas varētu pamatot tās iekļaušanu vai ieraksta saglabāšanu strīdīgajos sarakstos. Ceturtais pamats ir saistīts ar īpašumtiesību un samērīguma principa pārkāpumu, kas izriet no tā, ka prasītājas naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana katrā ziņā ir nevajadzīga un ar to nesamērīgi ir aizskartas tās īpašumtiesības.
51 Pareizas tiesvedības, procesuālās ekonomijas un lietderības apsvērumu dēļ vispirms ir jāizskata trešais prasības pamats. Tajā prasītāja formulē trīs iebildumus, no kuriem pirmajā ir apgalvots tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpums, otrajā – tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums un trešajā – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, kas izriet no tā, ka Padome apstrīdētos aktus ir pieņēmusi, nepaziņojot prasītājai precīzu pamatojumu, pierādījumus un dokumentus, kas varētu pamatot tās iekļaušanu vai ieraksta saglabāšanu strīdīgajos sarakstos.
52 Tāpat iepriekš 51. punktā minēto iemeslu dēļ vispirms ir jāizskata prasības trešā pamata trešais iebildums, kas ir saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
53 Šajā pēdējā iebildumā prasītāja apgalvo, ka, pieņemot apstrīdētos aktus, Padome ir pārkāpusi būtiskas formas prasības, saskaņā ar kurām tai ir pienākums paziņot ieinteresētajai personai pamatojumu, kāpēc tās ir iekļautas strīdīgajos sarakstos, tādējādi sniedzot tām iespēju paust savus apsvērumus, kā tas skaidri ir paredzēts Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā. Apstrīdēto aktu pamatošanai izvirzītie pamati esot pārāk īsi, neskaidri, neprecīzi vai izvairīgi, lai tos varētu uzskatīt par pamatojumu. Padome neesot precizējusi, kādā veidā prasītāja būtu saistīta ar Augstākā vadītāja biroju vai ar kodolieroču izplatīšanu, vai kaut vai tikai ar “valdības stratēģiskajām interesēm”. Neesot norādīts, kā izpaudies apgalvotais atbalsts (sniegt finanšu pakalpojumus, tostarp piedāvāt akreditīvus un apkalpot kontus), ne arī iespējamie šāda atbalsta labuma guvēji. Padomes mēģinājumi labot šo pamatojuma trūkumu pašreizējā tiesvedībā nevar tikt ņemti vērā, citādi tiktu aizskartas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un princips par pušu vienlīdzību Savienības tiesā.
54 Padome, ko atbalsta Komisija, prasītājas argumentus noliedz un trešā pamata trešo iebildumu lūdz noraidīt kā nepamatotu.
55 Ievadam ir jāatgādina, ka naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana būtiski ietekmē attiecīgās vienības, jo iesaldēšana var ierobežot to pamattiesību īstenošanu (Tiesas 2011. gada 16. novembra spriedums lietā C‑548/09 P Bank Melli Iran/Padome, Krājums, I‑11381. lpp., 49. punkts).
56 Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nozīmē, ka Savienības iestādei, kura attiecībā uz kādu personu vai vienību pieņem ierobežojošus pasākumus noteicošu tiesību aktu, ciktāl iespējams, vai nu šī akta pieņemšanas brīdī, vai vismaz cik ātri vien iespējams pēc tā pieņemšanas ir jāpaziņo šāda akta pamatojums attiecīgajai personai vai vienībai, lai šīs personas vai vienības varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (skat. iepriekš 55. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Katrā ziņā tiesību akta pamatojums ir jāpaziņo personai, uz kuru šīs akts attiecas, pirms šī persona ceļ prasību par šo aktu. Pienākuma norādīt pamatojumu neievērošana nevar tikt labota ar faktu, ka ieinteresētā persona par akta pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošajā tiesvedībā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, II‑3967. lpp., 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Lai nodrošinātu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā un Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā Padomei ir noteikts pienākums norādīt individuālus un specifiskus iemeslus, kas pamato naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumus, kuri veikti saskaņā ar Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu, kā arī pienākums tos paziņot personām, vienībām un struktūrām, uz kurām šie pasākumi attiecas (šajā ziņā pēc analoģijas skat. iepriekš 55. punktā minēto 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 48. punkts). No judikatūras izriet, ka Padomei šajā gadījumā Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā un Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā noteiktais pienākums ir jāizpilda ar individuālas paziņošanas palīdzību (šajā ziņā pēc analoģijas skat. iepriekš 55. punktā minēto 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 52. punkts).
58 Šajā lietā Padome 2010. gada 28. oktobra vēstulē prasītājai ir norādījusi, ka apstrīdētie akti esot pamatoti ar faktu, ka “[tā] neuzskatot, ka lietas materiālos [būtu] jauni apstākļi, kas pamatotu tās nostājas maiņu [attiecībā uz prasītājas naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu], un ka tāpēc [..] Lēmumā [..] 2010/413 [..] paustie iemesli joprojām [esot] spēkā”.
59 Šajā vēstulē nav norādīti individuāli un specifiski iemesli, kas pamato prasītājas naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu. Taču no judikatūras izriet, ka pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts ieinteresētajai personai zināmos apstākļos un ļauj tai izprast pret to veiktā pasākuma apjomu (skat. iepriekš 56. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Pašreizējā lietā ir jāņem vērā, ka, pirmkārt, 2010. gada 28. oktobra vēstules pielikumā tika pievienots Lēmuma 2010/413 noraksts un, otrkārt, brīdī, kad prasītāja saņēma šo vēstuli, proti, 2010. gada 27. jūlijā, Lēmums 2010/413 jau bija publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Līdz ar to prasītājai bija iespējams iepazīties ar Lēmumā 2010/413 izklāstīto pamatojumu, kā jau minēts iepriekš 5. punktā, par lēmumu iesaldēt naudas līdzekļus un saimnieciskos resursus.
61 Turklāt Padome iebildumu rakstā ir atzinusi, ka tai “par prasītāju neesot citas informācijas kā vien tā, kas norādīta Padomes pamatojuma izklāstā par prasītājas iekļaušanu [strīdīgajos sarakstos]”. Tātad prasītājai līdz šīs prasības celšanai netika paziņots nekāds papildu pamatojums.
62 Ciktāl Padome Vispārējā tiesā apgalvo, ka tā apstrīdētos aktus pamato ar informāciju, ko prasītāja norādījusi savas prasības pamatošanai un no kuras izrietot, ka Augstākais vadītājs ar fonda starpniecību netieši kontrolējot prasītāju, jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 56. punktā minēto judikatūru šāds papildu pamatojums nevar tikt ņemts vērā, lai uzlabotu iespējami nepietiekamu apstrīdēto aktu pamatojumu, jo tas prasītājai tika paziņots pēc šīs prasības celšanas.
63 Tāpēc uz iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jāatbild, ņemot vērā tikai iepriekš 5. punktā izklāstīto pamatojumu.
64 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pamatojumam, lai tas izpildītu savu uzdevumu, proti, nodrošinātu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, pirmkārt, ir jāsniedz ieinteresētajai personai pietiekamas norādes, lai tā varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai šis akts ir pamatots vai arī tajā ir pieļauta kāda kļūda, kas ļauj apstrīdēt šī akta spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, jāsniedz Savienības tiesai iespēja īstenot šī akta likumības pārbaudi (iepriekš 56. punktā minētais 2009. gada 14. oktobra spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 80. punkts). Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo pamatojuma pietiekamība ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā burtisko formulējumu, bet arī kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (iepriekš 56. punktā minētais 2009. gada 14. oktobra spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 82. punkts).
65 No tā izriet, ka apstrīdētu aktu pamatojums it īpaši ir jāizvērtē, ņemot vērā noteikumus, uz kuru pamata šie akti ir pieņemti, proti, attiecīgi Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu, kuri paši ir jāinterpretē, ņemot vērā to formulējumu, kontekstu, kādā tie tikuši pieņemti, un tā tiesiskā regulējuma izvirzītos mērķus, kurā šie noteikumi ietilpst (skat. Tiesas 2012. gada 13. marta spriedumu lietā C‑380/09 P Melli Bank/Padome, Krājumā vēl nav publicēts, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
66 Saskaņā ar Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunktu Padomei ir jāiesaldē tādu fizisku un juridisku personu, vienību un struktūru naudas līdzekļi un saimnieciskie resursi, kuras “ir apzinātas kā tādas, kas” vai nu “piedalās ar kodolieroču izplatīšanu saistītās [..] darbībās, vai [..] ir tieši saistītas ar tām, vai sniedz tām atbalstu”, vai arī “ir apzinātas kā tādas, kas pieder šādai personai, vienībai vai struktūrai vai ko tās kontrolē, tostarp ar nelikumīgiem līdzekļiem, vai kas rīkojas to vārdā vai uzdevumā”, un Padomei katrā atsevišķā gadījumā attiecībā uz katru personu, vienību vai struktūru ir jānovērtē, vai viens no šiem diviem nosacījumiem ir izpildīts (šajā ziņā pēc analoģijas skat. iepriekš 65. punktā minēto spriedumu lietā Melli Bank/Padome, 39. un 40. punkts).
67 No tā izriet, ka individuālie un specifiskie iemesli, kas Padomei ir jānorāda saskaņā ar Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktu un Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktu (skat. iepriekš 55. punktu), ir iemesli, kuri attiecas uz minēto personu, vienību un struktūru iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, proti, atkarībā no gadījuma – piedalīšanās kodolieroču izplatīšanā, tieša saistība ar to vai atbalsta sniegšana tai, vai – saistībā ar vienībām, kas pieder, ko kontrolē vai kas rīkojas to vārdā vai uzdevumā – iemesli, pamatojoties uz kuriem Padome uzskatījusi, ka ir izpildīts nosacījums par piederību, kontroli vai rīkošanos to vārdā vai uzdevumā (šajā ziņā pēc analoģijas skat. iepriekš 65. punktā minēto spriedumu lietā Melli Bank/Padome, 43. punkts).
68 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Padomei, lai pareizi izpildītu savu pienākumu pamatot tiesību aktu par ierobežojošu pasākumu piemērošanu, ir jānorāda gan faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīgs šo pasākumu juridiskais pamatojums, gan apsvērumi, kuru dēļ Padome šos pasākumus ir veikusi (šajā ziņā skat. iepriekš 56. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 81. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka principā šāda tiesību akta pamatojumam ir jāattiecas ne tikai uz ierobežojošo pasākumu juridiskajiem piemērošanas nosacījumiem, bet arī uz specifiskajiem un konkrētajiem iemesliem, kuru dēļ Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka ieinteresētajai personai ir jābūt šo pasākumu subjektam (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp., 146. punkts; 2010. gada 7. decembra spriedumu lietā T‑49/07 Fahas/Padome, Krājums, II‑5555. lpp., un 2011. gada 8. jūnija spriedumu lietā T‑86/11 Bamba/Padome, Krājums, II‑2749. lpp., 47. punkts).
69 Tāpēc Padomes veiktu naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumu var uzskatīt par pietiekami pamatotu tikai tad, ja Padome norāda faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas tai atkarībā no gadījuma likuši uzskatīt, ka attiecīgā persona, vienība vai struktūra ir piedalījusies kodolieroču izplatīšanā, ir tieši saistīta ar to vai sniedz tai atbalstu vai ka šāda persona, vienība vai struktūra ir piederējusi, tikusi kontrolēta vai rīkojusies tādas personas, vienības vai struktūras vārdā vai uzdevumā, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, ir tieši saistīta ar to vai sniedz tai atbalstu.
70 No pamatojuma, kas prasītājai pirms šīs prasības celšanas paziņots 2010. gada 28. oktobra vēstulē, izriet, ka apstrīdētie akti tika pamatoti ar “Lēmumā [..] 2010/413 norādītajiem iemesliem”, proti, ar šādiem apsvērumiem: “[prasītāja] ir cieši saistīta ar Daftar interesēm (Augstākā vadītāja birojs: pārvaldē ietilpst apmēram 500 darbinieku)” un “sniedz ieguldījumu arī valdības stratēģisko interešu finansēšanā”. Tiesas sēdē Padome precizēja, ka tā šādi bija iecerējusi apstrīdētos aktus balstīt uz divkāršu pamatojumu, kas, pirmkārt, izriet no fakta, ka prasītāja patiešām bija Irānas režīma kontrolē un, otrkārt, no šādas kontroles bija iespējams teju droši secināt, ka prasītāja finansēja kodolieroču izplatīšanu. No tā izriet, ka Padome apstrīdētos aktus ir bija iecerējusi balstīt uz pamatojumu, kas izriet, pirmkārt, no prasītājas dalības kodolieroču izplatīšanā, tiešas saistības ar to vai atbalsta sniegšanas tai un, otrkārt, no prasītājas atrašanās tādas personas vai vienības kontrolē, kura piedalās šādās darbībās, ir tieši saistīta ar tām vai sniedz tām atbalstu, kā, piemēram, Augstākā vadītāja birojs, kas ir norādīts prasītājai paziņotajā pamatojumā. Prasītāja ir labi sapratusi šādu divkāršu pamatojumu, jo tā, pirmkārt, apstrīd, ka atrodas tādu personu, vienību vai struktūru kontrolē, kuras piedalījušās kodolieroču izplatīšanā, tieši saistītas ar to vai sniegušas tai atbalstu, kā, piemēram, Irānas iestādes, un, otrkārt, ka pati būtu piedalījusies kodolieroču izplatīšanā, tieši saistīta ar to vai sniegusi tai atbalstu.
71 Pirmām kārtām, prasītājai paziņotais pamatojums, kas attiecas uz prasītājas atrašanos tādu personu, vienību vai struktūru kontrolē, kuras ir piedalījušās kodolieroču izplatīšanā, bijušas tieši ar to saistītas vai sniegušas tai atbalstu, nav pietiekami specifisks un konkrēts pamatojums, lai prasītāja un Vispārējā tiesa varētu saprast iemeslus, kādēļ Padome ir uzskatījusi, ka šajā gadījumā šis kritērijs ir izpildīts.
72 Kā uzskata Padome, “[prasītāja] ir cieši saistīta ar Daftar interesēm (Augstākā vadītāja birojs: pārvaldē ietilpst apmēram 500 darbinieku)”. Taču jēdziens “saistīta ar trešās personas interesēm” pats par sevi ir neskaidrs un neprecīzs. Tas nav skaidri un tieši saistīts ar “kontroles” jēdzienu, kas ir paredzēts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Padome nav norādījusi nevienu precīzu un konkrētu apstākli, kas apliecinātu iespējamu Augstākā vadītāja biroja kontroli pār prasītāju.
73 Šajā konkrētajā kontekstā frāzes “saistīta ar Daftar interesēm (Augstākā vadītāja birojs: pārvaldē ietilpst apmēram 500 darbinieku)” izmantošana vēl jo vairāk ir neskaidra un neprecīza tāpēc, ka šis birojs pats par sevi nav ticis identificēts kā persona, vienība vai struktūra, kas būtu tieši saistīta ar kodolieroču izplatīšanu vai būtu sniegusi tai atbalstu. Prasītāja pamatoti norāda, ka Augstākā vadītāja birojs strīdīgajos sarakstos nav iekļauts, bet šajos sarakstos ir iekļautas citas vienības, kam Irānā ir politiski pienākumi, vai citas valdības iestādes ar pamatojumu, ka tās ir personas, vienības vai struktūras, kuras piedalās kodolieroču izplatīšanā, ir tieši saistītas ar to vai sniedz tai atbalstu. Turklāt Padome nav norādījusi konkrētus veidus, kā Augstākā vadītāja birojs kā tāds vajadzības gadījumā būtu varējis ar savu locekļu starpniecību kontrolēt prasītāju tādējādi, lai tā rīkotos atbilstoši biroja interesēm un it īpaši finansiāli atbalstītu kodolieroču izplatīšanu.
74 Ciktāl prasītāja savos rakstveida apsvērumos atzīst, ka tā daļēji ir piederējusi un vēl joprojām daļēji pieder fondam, ko vada Augstākais vadītājs, un ciktāl Padome šajā tiesvedībā apgalvo, ka tā uz šiem faktiem balstās, lai pierādītu apstrīdēto aktu pamatotību, jānorāda, ka tie ir jauni pamati, jo Padome prasītājai līdz šīs prasības celšanai nekad nav darījusi zināmu pamatojumu par tās caur fondu pastarpināto saistību ar Augstāko vadītāju, bet gan paziņojusi vienīgi pamatojumu, kas balstīts uz tās esošo saistību ar Augstākā vadītāja biroju. Padome līdz šīs prasības celšanai nekad nav minējusi saistību starp Augstāko vadītāju, fondu un prasītāju, turklāt Padome par šo saistību līdz šim varbūt pat nav zinājusi. Pat pieņemot, ka šī saistība būtu pietiekama, lai pamatotu prasītājas naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu, tie tomēr ir jauni pamati, kas ir izvirzīti novēloti, un tāpēc Vispārējā tiesa saskaņā ar iepriekš 56. punktā minēto judikatūru nevar tos pieņemt.
75 Tā kā Padome nav darījusi zināmu nevienu citu specifisku un konkrētu apstākli, nav iespējams spriest par apstrīdēto aktu pamatotību, ciktāl tie Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir pamatoti ar prasītājas saistību ar Irānas režīmu, balstoties tikai uz Padomes faktiski paziņoto pamatojumu, proti, ka “[prasītāja] ir cieši saistīta ar Daftar interesēm (Augstākā vadītāja birojs: pārvaldē ietilpst apmēram 500 darbinieku)”.
76 Tāpēc šis pirmais prasītājai paziņotā pamatojuma veids nevar tikt uzskatīts par pietiekamu apstrīdēto aktu pamatojumu.
77 Otrām kārtām, prasītājai paziņotais pamatojums, kas attiecas uz piedalīšanos kodolieroču izplatīšanā, tiešu saistību ar to vai atbalsta sniegšanu tai, nav pietiekami specifisks un konkrēts pamatojums, lai prasītāja un Vispārējā tiesa varētu saprast iemeslus, kādēļ Padome ir uzskatījusi, ka šajā gadījumā ir izpildīts viens no šiem juridiskajiem kritērijiem, kas ir paredzēti, lai pierādītu, ka persona, vienība vai struktūra ir tieši iesaistīta kodolieroču izplatīšanā.
78 Kā norāda Padome, prasītāja “sniedz ieguldījumu [..] valdības stratēģisko interešu finansēšanā”. Lai arī šis pamatojums, kā atzīst prasītāja, liecina tikai par tās domājamo ieguldījumu “valdības stratēģisko interešu finansēšanā”, nevis kodolieroču izplatīšanā, tomēr šāda darbība, kā apgalvo Padome, katrā ziņā ir ietverta “valdības stratēģisko interešu” jēdzienā. Līdz ar to šādu pamatojumu varētu interpretēt kā Padomes pārmetumu prasītājai par ieguldījumu kodolieroču izplatīšanas finansēšanā.
79 Ciktāl Padome prasītājas “ieguldījumu” kodolieroču izplatīšanas “finansēšanā” ir vēlējusies secināt no tā, ka prasītāja ir “cieši saistīta ar [..] Augstākā vadītāja biroja interesēm”, jānorāda, ka to pašu iemeslu dēļ, kas ir minēti iepriekš 73.–76. punktā, apstrīdētie akti nav juridiski pietiekami pamatoti, jo attiecīgā saistība ar interesēm nav noteikta pietiekami specifiski un konkrēti, lai prasītāja un Vispārējā tiesa šajā aspektā varētu novērtēt šo aktu pamatotību.
80 Pat pieņemot, ka Padomes nodoms bija pierādīt prasītājas ieguldījumu kodolieroču izplatīšanas finansēšanā, Padome katrā ziņā par to, ka prasītāja šādas darbības būtu finansējusi, nav sniegusi nevienu specifisku un konkrētu pierādījumu, piemēram, saistībā ar finansējuma veidu, summu vai saņēmēju.
81 Tāpēc arī šis otrais prasītājai paziņotā pamatojuma veids tāpat kā iepriekšējais nevar tikt uzskatīts par pietiekamu apstrīdēto aktu pamatojumu.
82 Līdz ar to ir jākonstatē, ka Padome apstrīdētos aktus nav juridiski pietiekami pamatojusi, tādējādi pārkāpjot pamatojuma paziņošanas pienākumu, kas tai ir noteikts Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā un Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā, un pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai vispārīgi ir noteikts attiecībā uz pašas pieņemtajiem tiesību aktiem.
83 Ņemot vērā iepriekš minēto, trešā pamata trešais iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jāapmierina un tādēļ apstrīdētie akti jāatceļ, nespriežot par prasības trešā pamata pirmo un otro iebildumu un pirmo, otro un ceturto pamatu.
84 Attiecībā uz Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma atcelšanas iedarbību laikā, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, jāatgādina, ka tā nozīmē prasītājas iekļaušanas šī pielikuma sarakstā atcelšanu. Šai iekļaušanai ir tāds pats raksturs kā Regulai Nr. 961/2010, kas ir vispārpiemērojama un kuras 41. panta otrajā daļā ir noteikts, ka regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs atbilstoši LESD 288. pantā paredzētajam noteikumam par regulu iedarbību.
85 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 60. panta otro daļu, atkāpjoties no LESD 280. panta, Vispārējās tiesas lēmumi, kas pasludina regulas par spēkā neesošām, stājas spēkā tikai pēc tam, kad beidzies šo Statūtu 56. panta pirmajā daļā minētais termiņš, vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, pēc tam, kad apelācija noraidīta. Padomes rīcībā tātad ir vismaz divu mēnešu termiņš, kuram, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpieskaita desmit dienas sākot no šī sprieduma paziņošanas, lai novērstu konstatētos pārkāpumus, vajadzības gadījumā pieņemot jaunus ierobežojošus pasākumus attiecībā uz prasītāju.
86 Šajā lietā, šķiet, nepastāv pārāk liels risks, ka varētu rasties nopietns un neatgriezenisks kaitējums Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā paredzēto ierobežojošo pasākumu efektivitātei pret prasītāju, ņemot vērā šo pasākumu ievērojamās sekas uz prasītājas tiesībām un brīvībām, lai būtu pamatota minētās regulas seku atstāšana spēkā laikposmā, kas pārsniedz Tiesas Statūtu 60. panta otrajā daļā noteikto (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 16. septembra spriedumu lietā T‑316/11 Kadio Morokro/Padome, Krājumā nav publicēts, 38. punkts).
87 Saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu Vispārējā tiesa, ja uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no šī tiesību akta sekām jāuzskata par galīgām.
88 Šajā gadījumā atšķirība starp datumiem, kad stājas spēkā Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma atcelšana un Lēmuma 2010/413 II pielikuma, Lēmuma 2010/644 redakcijā, atcelšana, varētu izraisīt nopietnu tiesiskās noteiktības apdraudējumu, jo šajos abos aktos attiecībā uz prasītāju ir noteikti identiski pasākumi.
89 Tāpēc Lēmuma 2010/413 II pielikuma, Lēmuma 2010/644 redakcijā, radītās sekas attiecībā uz prasītāju ir jāsaglabā, līdz stājas spēkā Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma atcelšana (pēc analoģijas skat. iepriekš 86. punktā minēto spriedumu lietā Kadio Morokro/Padome, 39. punkts).
Par tiesāšanās izdevumiem
90 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
91 Tā kā prasība apmierināta tikai daļēji (skat. iepriekš 49. punktu), taisnīgi jānovērtē lietas apstākļi, nolemjot, ka Padome atlīdzina divas trešdaļas prasītājas tiesāšanās izdevumu un sedz divas trešdaļas savu tiesāšanās izdevumu. Prasītāja sedz vienu trešdaļu savu un atlīdzina viena trešdaļu Padomes tiesāšanās izdevumu.
92 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tāpēc Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP, II pielikumu – Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmuma 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413, redakcijā – un Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007, VIII pielikumu, ciktāl tie attiecas uz Sina Bank;
2) Lēmuma 2010/413 II pielikuma, Lēmuma 2010/644 redakcijā, radītās sekas attiecībā uz Sina Bank tiek saglabātas, līdz stājas spēkā Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma atcelšana;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) Padome atlīdzina divas trešdaļas Sina Bank tiesāšanās izdevumu un sedz divas trešdaļas savu tiesāšanās izdevumu;
5) Sina Bank sedz vienu trešdaļu savu un atlīdzina vienu trešdaļu Padomes tiesāšanās izdevumu;
6) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 11. decembrī.
[Paraksti]