Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2022. gada 2. decembrī iesniedza Tribunal de première instance de Liège (Beļģija) – Casino de Spa SA u.c.

(Lieta C-741/22)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Tribunal de première instance de Liège

Pamatlietas puses

Prasītājas: Casino de Spa SA e.a.

Atbildētāja: État belge (SPF Finances)

Prejudiciālie jautājumi

Vai Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112 par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts un neitralitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalsts, pieņemot, ka runa ir par līdzīgu pakalpojumu sniegšanu, piemēro atšķirīgu nodokļu režīmu Nacionālās loterijas, kas ir publiska organizācija, rīkotajām tiešsaistes loterijām, kuras ir atbrīvotas no pievienotās vērtības nodokļa, un citām privātu uzņēmēju piedāvātām azartspēlēm tiešsaistē, par kurām ir jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis?

Vai, atbildot uz iepriekšējo jautājumu, lai noteiktu, vai pastāv divas līdzīgas kategorijas, kuras savstarpēji konkurē un kurām pievienotās vērtības nodokļa vajadzībām ir jāpiemēro vienāds režīms, vai arī pastāv atsevišķas kategorijas, attiecībā uz kurām ir pieļaujams atšķirīgs režīms, valsts tiesai ir jāņem vērā tikai tas, vai abi spēļu veidi savstarpēji konkurē no vidusmēra patērētāja viedokļa tādā nozīmē, ka pakalpojumi ir līdzīgi, ja tiem ir vienādas īpašības un tie atbilst vienādām patērētāja vajadzībām, vadoties pēc izmantošanas salīdzināmības kritērija, un ja pastāvošās atšķirības būtiski neietekmē vidējā patērētāja lēmumu izmantot vienu vai otru pakalpojumu (aizvietošanas kritērijs), vai arī tai ir jāņem vērā citi kritēriji, piemēram, dalībvalsts rīcības brīvība atbrīvot no PVN noteiktas spēļu kategorijas un aplikt ar PVN citas, tas, ka loterijas pieder pie atsevišķas spēļu kategorijas, kas minēta PVN direktīvas 135. panta 1. punkta i) apakšpunktā, atšķirīgais tiesiskais regulējums, ko piemēro Nacionālajai loterijai un citām azartspēlēm, atšķirīgās kontroles iestādes vai sabiedriski nozīmīgi un spēlētāju aizsardzības mērķi, kas noteikti Nacionālajai loterijai piemērojamajos tiesību aktos?

Vai Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā noteiktais lojālas sadarbības princips, lasot to kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu, Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112 par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu tiesību normām un attiecīgā gadījumā efektivitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalsts Konstitucionālajai tiesai – pēc savas iniciatīvas un bez lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu –, pamatojoties uz valsts tiesību normu – šajā gadījumā uz 1989. gada 6. janvāra Īpašā likuma par Konstitucionālo tiesu 8. pantu – saglabāt tādu valsts tiesību normu par pievienotās vērtības nodokli atpakaļejošu iedarbību, kuras tika atzītas par neatbilstošām valsts Konstitūcijai un atceltas šī iemesla dēļ, un kuru neatbilstība Savienības tiesībām tika minēta arī valsts tiesā celtās prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam, kaut gan šī prasība netika izskatīta šajā tiesā, pamatojoties vispārīgā veidā uz “budžeta un administratīvajām grūtībām, ko izraisītu jau samaksāto nodokļu atmaksāšana”, tādējādi pilnībā liedzot ar PVN apliekamajiem nodokļu maksātājiem tiesības uz PVN, kas iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksu?

Gadījumā, ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir noliedzoša, vai tās pašas normas un principi, kas interpretēti, it īpaši ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa spriedumu Marks & Spencer, C-309/06, saskaņā ar kuru Kopienu tiesību vispārējie principi, tostarp nodokļu neitralitātes princips, kas uzņēmējam, kas veic šādu preču piegādi vai sniedz pakalpojumus, piešķir tiesības atgūt summas, kas tam kļūdaini pieprasītas par šīm pašām piegādēm vai pakalpojumiem (spriedums, 2008. gada 10. aprīlis, lietā Marks & Spencer, C-309/06), uzliek pienākumu attiecīgajai dalībvalstij atmaksāt nodokļa maksātājiem PVN, kas iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības, ja, kā tas ir šajā lietā, no Tiesas sprieduma, atbildot uz prejudiciālajiem jautājumiem, vēlāk izriet, ka, pirmkārt, atceltās valsts tiesību normas neatbilst Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvai 2006/112 par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu un ka, otrkārt, Konstitucionālās tiesas lēmums saglabāt tās atcelto tiesību normu atpakaļejošu iedarbību neatbilst Savienības tiesībām?

Vai ar 2016. gada 1. jūlija programmlikuma 29., 30., 31., 32., 32., 33. un 34. pantu, kuri tika atcelti ar Konstitucionālās tiesas 2018. gada 22. marta Spriedumu Nr. 34/2018, bet kuru iedarbība tika saglabāta pēc šā datuma attiecībā uz jau samaksātajiem nodokļiem par laika posmu no 2016. gada 1. jūlija līdz 201[8]. gada 21. maijam, ieviestais atšķirīgais režīms loterijām – gan klasiskajām, gan tiešsaistes – un citām tiešsaistes spēlēm un derībām rada selektīvas priekšrocības šo loteriju organizētājiem un tādējādi tie var saņemt État belge [Beļģijas valsts] vai no État belge līdzekļiem piešķirtu atbalstu, kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem, nav saderīgs ar iekšējo tirgu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta izpratnē?

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai dalībvalstu pienākums nodrošināt to personu tiesību aizsardzību, kuras skar attiecīgā atbalsta nelikumīga īstenošana, kā tas izriet it īpaši no 2006. gada 5. oktobra sprieduma Transalpine Ölleitung in Österreich, C-368/04, lojālas sadarbības princips un Kopienu tiesību vispārējie principi, tostarp nodokļu neitralitātes princips, kas uzņēmējam, kurš veic šādu preču piegādi vai sniedz pakalpojumus, piešķir tiesības atgūt summas, kas tam kļūdaini pieprasītas par šīm pašām piegādēm vai pakalpojumiem (spriedums, 2008. gada 10. aprīlis, Marks & Spencer, C-309/06), ļauj nodokļu maksātājiem, no kuriem ir iekasēts PVN, pamatojoties uz nelikumīgu valsts atbalstu, atgūt samaksātā nodokļa ekvivalentu kā zaudējumu atlīdzību par nodarīto kaitējumu?

____________