TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2016. gada 2. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Publiskie iepirkumi – Direktīva 2004/18/EK – Dalība iepirkumā – Citu uzņēmumu iespēju izmantošana nepieciešamo kritēriju izpildē – Tāda maksājuma neveikšana, kas nav tieši paredzēts – Izslēgšana no iepirkuma bez iespējas labot šo trūkumu
Lieta C‑27/15,
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di giustizia amministrativa per la Regione siciliana (Sicīlijas reģiona Administratīvās tiesas padome, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 10. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 22. janvārī, tiesvedībā
Pippo Pizzo
pret
CRGT Srl,
piedaloties
Autorità Portuale di Messina,
Messina Sud Srl,
Francesco Todaro,
Myleco Sas.
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], tiesneši S. Rodins [S. Rodin] (referents) un E. Regans [E. Regan],
ģenerāladvokāts M. Kamposs Sančess-Bordona [M. Campos Sánchez-Bordona],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz C. Colelli, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – L. Cappelletti un A. Tokár, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 21. janvāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp.), 47. un 48. pantu, kā arī Savienības tiesību principus publiskā iepirkuma jomā.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp P. Pizzo, kurš rīkojas kā uzņēmuma Pizzo īpašnieks un pagaidu kopuzņēmuma ar uzņēmumu Onofaro Antonino pilnvarotais pārstāvis (turpmāk tekstā – “Pizzo”), un CRGT Srl par kandidāta izslēgšanu no konkursa procedūras par tādu atkritumu un atlikumu apsaimniekošanas, kuri radušies no preču iekraušanas uz kuģiem, koncesijas piešķiršanu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2004/18 2. pantā ir noteikts:
“Līgumslēdzējas iestādes pret visiem komersantiem izturas vienādi un nediskriminējoši un rīkojas pārredzami.”
4 Šīs direktīvas 47. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Komersants attiecīgā gadījumā un konkrēta līguma vajadzībām var izmantot citu juridisko personu kompetenci [iespējas] neatkarīgi no tā, kāds ir to starpā pastāvošo saistību tiesiskais raksturs. Šādā gadījumā komersantam jāpierāda līgumslēdzējai iestādei tas, ka viņa rīcībā būs vajadzīgie resursi, šai nolūkā, piemēram, uzrādot minēto juridisko personu apņemšanās rakstu.”
5 Saskaņā ar minētās direktīvas 48. panta 3. punktu:
“Komersants attiecīgā gadījumā un konkrēta līguma vajadzībām var izmantot citu juridisko personu kompetenci [iespējas] neatkarīgi no tā, kāds ir to starpā pastāvošo saistību tiesiskais raksturs. Šādā gadījumā komersantam jāpierāda līgumslēdzējai iestādei tas, ka viņa rīcībā būs līguma izpildei vajadzīgie resursi, piemēram, uzrādot minēto juridisko personu apņemšanās rakstu par vajadzīgo resursu nodošanu komersanta rīcībā.”
6 Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvas 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65.–242. lpp.), uz kuru norāda iesniedzējtiesa, 63. panta 1. punkta pirmajā un trešajā daļā, kā arī 2. punktā ir noteikts:
“1. Attiecībā uz kritērijiem, kuri attiecas uz saimniecisko un finansiālo stāvokli, kā noteikts 58. panta 3. punktā, un attiecībā uz kritērijiem, kuri attiecas uz tehnisko un profesionālo spēju, kā noteikts 58. panta 4. punktā, ekonomikas dalībnieks var attiecīgā gadījumā un saistībā ar konkrētu līgumu paļauties uz citu subjektu [ie]spējām neatkarīgi no tā, kāda veida juridiskās saiknes pastāv starp to un šiem subjektiem. [..] Ja ekonomikas dalībnieks vēlas paļauties uz citu subjektu [ie]spējām, tas līgumslēdzējai iestādei pierāda, ka viņa rīcībā būs nepieciešamie līdzekļi, piemēram, uzrādot minēto subjektu saistības šajā sakarā.
[..]
Ja ekonomikas dalībnieks paļaujas uz citu subjektu [ie]spējām saistībā ar kritērijiem, kas attiecas uz saimniecisko un finansiālo stāvokli [spēju], līgumslēdzēja iestāde var prasīt, lai attiecīgais ekonomikas dalībnieks un šie subjekti būtu solidāri atbildīgi par līguma izpildi.
[..]
2. Attiecībā uz būvdarbu līgumiem, pakalpojumu līgumiem un izvietošanas vai uzstādīšanas darbiem saistībā ar piegādes līgumu līgumslēdzējas iestādes var prasīt, lai konkrētus kritiski svarīgus uzdevumus pildītu tieši pats pretendents vai – ja piedāvājumu iesniegusi ekonomikas dalībnieku grupa, kā minēts 19. panta 2. punktā, – šīs grupas dalībnieks.”
Itālijas tiesības
7 Ar 2006. gada 12. aprīļa decreto legislativo n° 163 – Codice dei contratti pubblici relativi a lavori, servizi e forniture in attuazione delle direttive 2004/17/CE e 2004/18/CE (Leģislatīvais dekrēts Nr. 163 par būvdarbu, pakalpojumu un piegāžu publisko iepirkumu kodeksu, piemērojot Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK; 2006. gada 2. maija GURI parastais pielikums Nr. 100), kas grozīts ar 2008. gada 11. septembra decreto legislativo n° 152 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 152; 2008. gada 2. oktobra GURI parastais pielikums Nr. 231) (turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 163/2006”), 49. pantu “Trešo personu iespēju izmantošana” Itālijas tiesību sistēmā ir transponēts Direktīvas 2004/18 47. un 48. pants.
8 Saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 49. panta 1. punktu:
“Pretendents vai nu viens pats, vai kā uzņēmumu grupas dalībnieks, vai arī kā grupas loceklis atbilstoši 34. pantam saistībā ar konkrētu būvdarbu, pakalpojumu vai piegādes publiskā iepirkuma procedūru var izpildīt prasību saistībā ar ekonomiskajiem, finanšu, tehniskajiem un organizatoriskajiem kritērijiem, t.i., iegūt SOA sertifikātu, izmantojot citas personas atbilstību šiem kritērijiem vai citas personas SOA sertifikātu.”
9 Leģislatīvā dekrēta Nr. 163/2006 49. panta 6. punktā ir noteikts:
“Ievērojot pretendentam paredzēto aizliegumu daļēji izmantot atsevišķus 40. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētos ekonomiskos un finanšu, kā arī tehniski organizatoriskos resursus, kuri ļauj piešķirt sertifikāciju šajā kategorijā, var ļaut izmantot vairākus papildu uzņēmumus.”
10 Saskaņā ar 2005. gada 23. decembra Legge finanziaria 2006 (2006. gada Finanšu likums Nr. 266; 2005. gada 29. decembra GURI parastais pielikums Nr. 211; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 266/2005”) 1. panta 67. punktu:
“[..] būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu uzraudzības birojs [..] katru gadu nosaka tā maksājuma apmēru, ko tam samaksā publisko tiesību vai privāttiesību personas, kuras ir pakļautas tā uzraudzībai, un maksājuma iekasēšanas procedūras, tostarp saimnieciskās darbības subjektu pienākumu veikt maksājumu kā nosacījumu piedāvājuma pieņemamībai saskaņā ar procedūrām, kuru mērķis ir būvdarbu publiskā iepirkuma procedūras.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
11 Autorità Portuale di Messina (Mesīnas Ostas pārvalde, Itālija) 2012. gada novembrī izsludināja atklātu Eiropas līmeņa iepirkuma procedūru, lai piešķirtu sabiedriskā pakalpojuma līguma slēgšanas tiesības uz četriem gadiem attiecībā uz tādu atkritumu un atlikumu apsaimniekošanu, kuri radušies no preču iekraušanas uz kuģiem Mesīnas Ostas pārvaldes teritorijā esošajā piestātnē. Iepriekš šos pakalpojumus sniedza CRGT.
12 2013. gada 16. maijā Mesīnas Ostas pārvaldes piedāvājumu izvērtēšanas komisija konstatēja, ka ir iesniegti 4 piedāvājumi.
13 2013. gada 4. jūnijā CRGT, kas bija parakstījis līgumu par RIAL Srl iespēju izmantošanu, un divi citi pretendenti uzzināja, ka viņi ir izslēgti no šīs procedūras, jo viņi nebija iemaksājuši Autorità di vigilanza dei contratti pubblici (Publiskā iepirkuma uzraudzības iestāde, turpmāk tekstā – “AVCP”) Likumā Nr. 266/2005 paredzēto maksājumu.
14 Tādējādi līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas Pizzo, jo tas bija vienīgais pretendents, kurš palika publiskā iepirkuma procedūrā.
15 CRGT cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per la Sicilia (Sicīlijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), lūdzot atcelt šo lēmumu par izslēgšanu no procedūras un atlīdzināt zaudējumus, kas radīti šīs izslēgšanas rezultātā.
16 Pizzo cēla pretprasību, apgalvojot, ka CRGT bija jāizslēdz no minētās procedūras arī tādēļ, ka tā nebija iesniegusi divas dažādas bankas izziņas, lai apliecinātu savas saimnieciskās un finansiālās iespējas.
17 Tribunale amministrativo regionale per la Sicilia (Sicīlijas Reģionālā administratīvā tiesa) spriedumā Nr. 1781/2014 nosprieda, ka CRGT prasība ir pieņemama un pamatota un ka šī sabiedrība no aplūkotās iepirkuma procedūras ir izslēgta nepamatoti. Šajā ziņā tiesa uzskatīja, ka ar šo procedūru saistītajos dokumentos nebija paredzēts, ka uzņēmumiem pretendentiem būtu jāveic obligātais maksājums AVCP, jo šāda Likumā Nr. 266/2005 paredzētā maksājuma veikšana tieši attiecās tikai uz publisko būvdarbu, nevis pakalpojumu sniegšanas līgumiem. Turklāt šī tiesa precizēja, ka, ja uzņēmumiem, kuri pretendē uz pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, tiktu likts samaksāt šo maksājumu, AVCP pārāk plaši interpretētu, pirmkārt, Likumu Nr. 266/2005 un, otrkārt, administratīvo judikatūru, saskaņā ar kuru šī maksājuma nosacījuma obligātais raksturs, izmantojot mehānismu administratīvo aktu trūkumu automātiskai novēršanai, nozīmētu, ka šis maksājums būtu jāveic visiem uzņēmumiem, kuri pretendē uz publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.
18 Turklāt Tribunale amministrativo regionale per la Sicilia (Sicīlijas Reģionālā administratīvā tiesa) noraidīja Pizzo pretprasību, pamatojoties uz to, ka CRGT, kā tā faktiski jau bija izdarījusi, varēja atsaukties uz trešā uzņēmuma, ar kuru tā šajā ziņā bija noslēgusi līgumu, saimnieciskajām un finansiālajām iespējām.
19 Pizzo cēla apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
20 Šādos apstākļos Consiglio di giustizia amministrativa per la Regione Siciliana (Sicīlijas reģiona administratīvās tiesvedības padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas [2004/18] 47. un 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds aprakstīts [lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu], saskaņā ar kuru uzņēmumam pakalpojumu sniegšanas jomā ir atļauts daļēji izmantot citu uzņēmumu kompetenci atbilstoši iepriekš izklāstītajiem noteikumiem?
2) Vai Savienības tiesību principi, it īpaši tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskās noteiktības un samērīguma principi, pieļauj tādu dalībvalsts tiesību normu, ar kuru atļauts no publiskā iepirkuma procedūras izslēgt uzņēmumu, kas nav sapratis, ka tam ir pienākums veikt maksājumu – par kura neizpildi sods ir izslēgšana no procedūras –, lai piedalītos iepriekš minētajā procedūrā, jo šis pienākums nav ticis minēts publiskā iepirkuma dokumentācijā, lai arī šī pienākuma esamība nevar tikt nepārprotami izsecināta no šajā dalībvalstī spēkā esošo tiesību aktu teksta, bet šis pienākums var izrietēt no divām juridiskajām darbībām, pirmkārt, plaši interpretējot atsevišķas šīs dalībvalsts pozitīvo tiesību normas un, otrkārt, ievērojot šīs interpretācijas rezultātu, novēršot iepirkuma dokumentos ietverto obligāto tiesību normu trūkumus?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
21 Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/18 47. un 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru saimnieciskās darbības subjektam tiek atļauts pamatoties uz viena vai vairāku trešo juridisko personu iespējām, lai panāktu atbilstību minimālajām prasībām dalībai iepirkuma procedūrā, kuras šis saimnieciskās darbības subjekts izpilda tikai daļēji.
22 Direktīvas 2004/18 47. panta 2. punktā un 48. panta 3. punktā ir skaidri un ar gandrīz identisku formulējumu paredzēts, ka “komersants var [..] izmantot citu juridisko personu kompetenci [iespējas]”, lai pierādītu, ka tas izpilda prasības attiecībā uz ekonomisko un finanšu, kā arī tehnisko un profesionālo spēju konkrētā iepirkuma vajadzībām.
23 Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesībās nav ietverta prasība, ka personai, kas vēlas noslēgt līgumu ar līgumslēdzēju iestādi, ir jāspēj nolīgto pakalpojumu sniegt tieši un ar saviem resursiem, lai tā tiktu atzīta par saimnieciskās darbības subjektu, kurš izpilda nosacījumus dalībai konkursa procedūrā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 23. decembris, CoNISMa, C‑305/08, EU:C:2009:807, 41. punkts).
24 Šādā kontekstā Tiesa uzskata, ka Direktīvas 2004/18 47. panta 2. punktā un 48. panta 3. punktā nav paredzēts principiāls aizliegums kandidātam vai pretendentam, lai izpildītu līgumslēdzējas iestādes noteiktos kritērijus, papildus savām iespējām izmantot viena vai vairāku trešo juridisko personu iespējas (skat. spriedumu, 2013. gada 10. oktobris, Swm Costruzioni 2 un Mannocchi Luigino, C‑94/12, EU:C:2013:646, 30. punkts).
25 Saskaņā ar šo pašu judikatūru ar šīm tiesību normām ir atzītas ikviena saimnieciskās darbības subjekta tiesības saistībā ar noteiktu līgumu izmantot citu subjektu iespējas neatkarīgi no “starp šo subjektu un šiem citiem subjektiem pastāvošo saistību rakstura”, ciktāl tas ir pierādījis līgumslēdzējai iestādei, ka pretendenta rīcībā faktiski būs minēto subjektu resursi, kas ir nepieciešami šī līguma izpildei (skat. spriedumu, 2016. gada 14. janvāris, Ostas celtnieks, C‑234/14, EU:C:2016:6, 23. punkts).
26 Tātad ir jāuzskata, ka Direktīva 2004/18 pieļauj vairāku saimnieciskās darbības subjektu iespēju apvienošanu, lai izpildītu līgumslēdzējas iestādes noteiktās minimālās prasības attiecībā uz iespējām, ja iestādei tiek pierādīts, ka kandidātam vai pretendentam, kurš atsaucas uz viena vai vairāku citu juridisko personu iespējām, faktiski būs pieejami pēdējo minēto resursi, kas vajadzīgi līguma realizācijai (skat. spriedumu, 2013. gada 10. oktobris, Swm Costruzioni 2 un Mannocchi Luigino, C‑94/12, EU:C:2013:646, 33. punkts).
27 Šāda interpretācija atbilst šajā jomā pieņemto direktīvu izvirzītajam mērķim ne tikai saimnieciskās darbības subjektu, bet arī līgumslēdzēju iestāžu interesēs atvērt publiskā iepirkuma jomu pēc iespējas lielākai konkurencei (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 23. decembris, CoNISMa, C‑305/08, EU:C:2009:807, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt tā arī var veicināt mazo un vidējo uzņēmumu iesaistīšanos publiskajos iepirkumos, kas arī ir Direktīvas 2004/18 mērķis, uz ko norāda tās preambulas 32. apsvērums (skat. spriedumu, 2013. gada 10. oktobris, Swm Costruzioni 2 un Mannocchi Luigino, C‑94/12, EU:C:2013:646, 34. punkts).
28 Tiesa tomēr norāda, ka nevar tikt noliegts, ka ir būvdarbi, kam piemīt īpatnības, kuras prasa noteiktas iespējas, ko nevar iegūt, apkopojot mazākas vairāku komersantu iespējas. Tādējādi tā atzina, ka šādā gadījumā līgumslēdzēja iestāde varētu pamatoti prasīt, lai attiecīgo minimālo iespēju līmeni sasniegtu viens saimnieciskās darbības subjekts vai lai tiktu izmantots ierobežots saimnieciskās darbības subjektu skaits, ciktāl šī prasība ir saistīta un samērīga ar attiecīgā iepirkuma līguma priekšmetu. Tiesa tomēr precizē, ka šis gadījums ir izņēmuma gadījums, tādējādi aplūkotās prasības valsts tiesībās nevar tikt pārvērstas par vispārēju noteikumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 10. oktobris, Swm Costruzioni 2 un Mannocchi Luigino, C‑94/12, EU:C:2013:646, 35. un 36. punkts).
29 No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka CRGT, kā uzskata Pizzo, nevarēja pamatoties uz cita saimnieciskās darbības subjekta iespējām, lai panāktu atbilstību pamatlietā aplūkotajiem līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijiem. No Direktīvas 2004/18 47. panta 2. punkta un 48. panta 3. punkta izriet, ka tajos ir tieši paredzēta iespēja pretendentam izmantot citu juridisko personu iespējas. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai iepirkumā un aplūkotā iepirkuma specifikācijās bija skaidri paredzēts, ka, ņemot vērā pakalpojumu, kas ir šī iepirkuma priekšmets, specifiskumu, vienam saimnieciskās darbības subjektam būs jāsasniedz minimālais iespēju līmenis.
30 Attiecībā uz Pizzo argumentu par to, ka CRGT esot bijis jāpierāda savas ekonomiskās un finanšu iespējas, iesniedzot vismaz divu banku izziņas, jānorāda, ka, ja uzņēmumam, kurš izmanto trešā uzņēmuma iespējas, tiktu liegts izmantot šī trešā uzņēmuma bankas izziņu, acīmredzami tiktu atņemta jebkāda lietderīga iedarbība Direktīvas 2004/18 47. panta 2. punktā un 48. panta 3. punktā piedāvātajai iespējai izmantot trešo personu iespējas. Tādējādi šie noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka saimnieciskās darbības subjekti noteiktā tirgū var atsaukties uz citu juridisko personu iespējām, tostarp izmantojot to bankas izziņas.
31 Iesniedzējtiesa uzdod jautājumu arī par to, vai Direktīvas 2014/24 63. panta 1. punkta trešajā daļā un 63. panta 2. punktā ir noteikti ierobežojumi iespējai izmantot citu uzņēmumu iespējas. Tomēr ir jāprecizē, ka, piemērojot šīs direktīvas 90. pantu, dalībvalstīm ir jāpanāk atbilstība tās noteikumiem vēlākais līdz 2016. gada 18. aprīlim. Tādējādi minētās direktīvas noteikumi aplūkotajai pamatlietai nav piemērojami ratione temporis.
32 Lai gan Tiesas judikatūra liek dalībvalstīm atturēties no tādu pasākumu ieviešanas direktīvas transponēšanas termiņa laikā, kas varētu nopietni apgrūtināt tajā paredzētā rezultāta sasniegšanu (skat. spriedumu, 1997. gada 18. decembris, Inter-Environnement Wallonie, C‑129/96, EU:C:1997:628, 45. punkts), šī judikatūra neļauj pirms minētā termiņa iestāšanās noteikt ierobežojumus pretendentam, kas neizriet no Savienības tiesībām, kā tās ir interpretējusi Tiesa.
33 Turklāt jāuzsver, ka iesniedzējtiesas norādītajās speciālajās tiesību normās ir paredzēta iespēja līgumslēdzējai iestādei pieprasīt, lai juridiskā persona, kurai tiek pieprasīts panākt atbilstību paredzētajiem nosacījumiem ekonomisko un finanšu iespēju jomā, būtu solidāri atbildīga (Direktīvas 2014/24 63. panta pirmā punkta trešā daļa) vai lai atsevišķu līgumu gadījumā atsevišķus būtiskus uzdevumus izpildītu tieši pretendents (63. panta otrā daļa). Tādējādi šajās tiesību normās nav noteikti specifiski ierobežojumi iespējai daļēji izmantot trešo juridisko personu iespējas, un katrā ziņā tādi ierobežojumi būtu tieši jāparedz attiecīgajā iepirkumā, kas pamatlietā nav darīts.
34 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/18 47. un 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru saimnieciskās darbības subjektam tiek atļauts pamatoties uz vienas vai vairāku trešo juridisko personu iespējām, lai panāktu atbilstību minimālajām prasībām dalībai iepirkuma procedūrā, kuras šis saimnieciskās darbības subjekts izpilda tikai daļēji.
Par otro jautājumu
35 Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai vienlīdzīgas attieksmes princips un pārskatāmības pienākums ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā saimnieciskās darbības subjekta izslēgšana no publiskā iepirkuma procedūras, jo viņš neievēro pienākumu, kas izriet nevis tieši no ar šo procedūru saistītajiem dokumentiem vai spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem, bet gan no šī likuma interpretācijas, kā arī mehānisma valsts administratīvo iestāžu vai tiesu pieļauto trūkumu minētajos dokumentos novēršanai.
36 Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka vienlīdzīgas attieksmes princips pieprasa, lai pretendentiem būtu vienādas iespējas izteikt savus piedāvājumus, un tātad tas nozīmē, ka visu šo pretendentu piedāvājumiem ir jāpiemēro vienādi nosacījumi. Otrkārt, pārskatāmības pienākuma, kas to papildina, mērķis ir garantēt to, ka no līgumslēdzējas iestādes puses nepastāv favorītisma un patvaļības risks. Šis pienākums nozīmē, ka visiem konkursa procedūras nosacījumiem un kārtībai paziņojumā par līgumu vai specifikācijās jābūt formulētiem skaidri, precīzi un nepārprotami, tā, ka, pirmkārt, jebkuram saprātīgi informētam un parasti rūpīgam pretendentam tiktu ļauts skaidri saprast to piemērojamību un tos interpretēt vienādi un, otrkārt, līgumslēdzējai iestādei tiktu ļauts efektīvi pārbaudīt, vai pretendentu piedāvājumi atbilst kritērijiem, kuri reglamentē minēto publisko iepirkumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 6. novembris, Cartiera dell’Adda, C‑42/13, EU:C:2014:2345, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Tiesa ir arī nospriedusi, ka pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes principi, kuri reglamentē visas publiskā iepirkuma procedūras, nosaka, ka pamatnosacījumiem un procedūrai attiecībā uz dalību iepirkumā ir jābūt skaidri noteiktiem un publicētiem jau iepriekš, it īpaši pretendentu pienākumiem, lai tie varētu precīzi iepazīties ar procedūras ierobežojumiem un pārliecināties, ka tie paši ierobežojumi attiecas uz visiem konkurentiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 9. februāris, La Cascina u.c., C‑226/04 un C‑228/04, EU:C:2006:94, 32. punkts).
38 Turklāt no Direktīvas 2004/18 VII A pielikuma par informāciju, kam jābūt iekļautai paziņojumos par publiskā iepirkuma līgumiem, 17. punkta daļas, kas attiecas uz “Līgumu paziņojumiem”, izriet, ka attiecīgās iepirkumu procedūras “atlases kritēriji saistībā ar komersantu personiskajiem datiem, kas var būt par iemeslu viņu izslēgšanai” ir jānorāda paziņojumā par līgumu.
39 Tādējādi atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai un saskaņā ar Direktīvas 2004/18 2. pantu līgumslēdzējai iestādei ir stingri jāievēro pašas noteiktie kritēriji (it īpaši skat. spriedumus, 2013. gada 10. oktobris, Manova, C‑336/12, EU:C:2013:647, 40. punkts, un 2014. gada 6. novembris, Cartiera dell’Adda, C‑42/13, EU:C:2014:2345, 42. un 43. punkts).
40 No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkotās publiskā iepirkuma procedūras dokumentos nebija tieši paredzēts pienākums pretendentiem veikt maksājumu AVCP, pretējā gadījumā draudot viņus izslēgt no šīs procedūras.
41 Kā uzsver iesniedzējtiesa, šāda pienākuma esamība izrietot no AVCP veiktās plašās Likuma Nr. 266/2005 un valsts administratīvās judikatūras interpretācijas. Tā precizē, ka AVCP uzskata, ka maksājuma neveikšana nozīmē, ka pretendents tiek izslēgts no publiskā iepirkuma procedūras, neatkarīgi no tā, kāds līguma veids ir iepirkuma priekšmets. Šī tiesa arī norāda, ka no valsts administratīvās judikatūras izriet, ka uzņēmums var tikt izslēgts no publiskā iepirkuma procedūras, ja tas nepierāda, ka izpilda nosacījumu, kas nav tieši pieprasīts iepirkuma tiesiskajā regulējumā, ja šī nosacījuma nepieciešamība izriet no “mehānisma trūkumu administratīvajos aktos automātiskai novēršanai”.
42 Kā tika atgādināts šī sprieduma 39. punktā, līgumslēdzējai iestādei ir stingri jāievēro pašas noteiktie kritēriji. Šis apsvērums ir vēl jo vairāk jāņem vērā tad, ja runa ir par izslēgšanu no procedūras.
43 Jānorāda, ka, lai gan Direktīvas 2004/18 27. panta 1. punktā nav pieprasīts, lai specifikācijās tiktu detalizēti precizēti visi dalībvalstī spēkā esošie ar nodokļiem, vides aizsardzību, aizsardzības noteikumiem un nodarbinātības nosacījumiem saistītie pienākumi; šie pienākumi pretēji pamatlietā aplūkotajam maksājumam nerada automātisku izslēgšanu no procedūras piedāvājuma pieņemamības brīdī.
44 Minēto 27. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka tas ļauj līgumslēdzējām iestādēm atkāpties no striktā pienākuma ievērot pašu noteiktos kritērijus, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu un pārskatāmības pienākumu, kas to papildina un kam abi pēdējie minētie principi ir pakļauti saskaņā ar Direktīvas 2004/18 2. pantu.
45 Pamatlietā apgalvotais pienākums veikt maksājumu AVCP var tikt konstatēts, tikai kopīgi piemērojot 2006. gada Finanšu likumu, AVCP lēmumu pieņemšanas praksi un Itālijas administratīvo judikatūru, piemērojot un interpretējot Likumu Nr. 266/2005.
46 Kā ģenerāladvokāts ir būtībā norādījis savu secinājumu 65. punktā, tiesībām piedalīties publiskā iepirkuma procedūrā paredzētais nosacījums, kas izrietot no valsts tiesību interpretācijas un pamatlietā aplūkotās iestādes prakses, būtu īpaši nelabvēlīgs pretendentiem, kuri ir dibināti citās dalībvalstīs, jo viņu valsts tiesību zināšanu un to interpretācijas, kā arī valsts iestāžu prakses līmeni nevar salīdzināt ar valsts pretendentu līmeni.
47 Attiecībā uz argumentu par to, ka CRGT iepriekš jau ir sniedzis pakalpojumus, kas ir iepirkuma priekšmets, un tādējādi tam bija jāzina par pamatlietā aplūkotā maksājuma esamību, pietiek konstatēt, ka vienlīdzīgas attieksmes princips un pārskatāmības pienākums, kas ir tā papildinājums, acīmredzami netiktu ievēroti, ja šāds saimnieciskās darbības subjekts tiktu pakļauts kritērijiem, kas nav noteikti iepirkumā un kas nebūtu piemērojami jauniem saimnieciskās darbības subjektiem.
48 Turklāt no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šo maksājuma veikšanas nosacījumu nepapildina iespēja vēlāk labot pārkāpumu.
49 Saskaņā ar Tiesas 2014. gada 6. novembra spriedumu Cartiera dell’Adda (C‑42/13, EU:C:2014:2345) līgumslēdzējai iestādei nav jāpiekrīt jebkādā veidā labotiem trūkumiem, kam jāizraisa viņa izslēgšana atbilstoši publiskā iepirkuma dokumentācijas skaidrajiem noteikumiem. Šī sprieduma 48. punktā Tiesa uzsver, ka aplūkotais pienākums bija skaidri noteikts ar šo iepirkumu saistītajos dokumentos, pretējā gadījumā paredzot izslēgšanu.
50 Gadījumā, kā tas ir pamatlietā, ja dalības iepirkuma procedūrā nosacījums, kuru neizpildot, pretendents tiek izslēgts no iepirkuma, nav skaidri paredzēts iepirkuma dokumentos un šo nosacījumu var konstatēt, tikai tiesai veicot valsts tiesību interpretāciju, līgumslēdzēja iestāde var izslēgtajam pretendentam noteikt termiņu, kas ir pietiekams šī trūkuma novēršanai.
51 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka vienlīdzīgas attieksmes princips un pārskatāmības pienākums ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā saimnieciskās darbības subjekta izslēgšana no publiskā iepirkuma procedūras, jo viņš neievēro pienākumu, kas izriet nevis tieši no dokumentiem, kas saistīti ar šo procedūru, vai spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem, bet gan no šī likuma un šo dokumentu interpretācijas, kā arī mehānisma valsts administratīvo iestāžu vai tiesu pieļauto trūkumu minētajos dokumentos novēršanai. Šādos apstākļos vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka saimnieciskās darbības subjektam tiek piešķirta iespēja labot situāciju un izpildīt minēto pienākumu līgumslēdzējas iestādes noteiktajā termiņā.
Tiesāšanās izdevumi
52 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 47. un 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru saimnieciskās darbības subjektam ir atļauts pamatoties uz vienas vai vairāku trešo juridisko personu iespējām, lai panāktu atbilstību minimālajām prasībām dalībai iepirkuma procedūrā, kuras šis saimnieciskās darbības subjekts izpilda tikai daļēji;
2) vienlīdzīgas attieksmes princips un pārskatāmības pienākums ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā saimnieciskās darbības subjekta izslēgšana no publiskā iepirkuma procedūras, jo viņš neievēro pienākumu, kas izriet nevis tieši no dokumentiem, kas saistīti ar šo procedūru, vai spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem, bet gan no šī likuma un šo dokumentu interpretācijas, kā arī mehānisma valsts administratīvo iestāžu vai tiesu pieļauto trūkumu minētajos dokumentos novēršanai. Šādos apstākļos vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka saimnieciskās darbības subjektam tiek piešķirta iespēja labot situāciju un izpildīt minēto pienākumu līgumslēdzējas iestādes noteiktajā termiņā.
[Paraksti]