Lieta T‑141/08

E.ON Energie AG

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Administratīvais process – Lēmums, ar kuru konstatēta aizzīmogojuma pārplēšana – Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunkts – Pierādīšanas pienākums – Nevainīguma prezumpcija – Samērīgums – Pienākums norādīt pamatojumu

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumi, kas ir jāsavāc – Nepieciešamais pierādījuma spēka līmenis

(EKL 81. panta 1. punkts)

2.      Savienības tiesības – Principi – Pamattiesības – Nevainīguma prezumpcija – Tiesvedība konkurences lietā – Piemērojamība

(LES 6. panta 2. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

3.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums, kas izdarīts, noslēdzot pret konkurenci vērstu nolīgumu – Lēmums, kas ir pamatots ar tiešiem pierādījumiem – Uzņēmumu, kas apstrīd pārkāpuma pastāvēšanu, pagaidu pienākumi

(EKL 81. un 82. pants)

4.      Konkurence – Naudas sodi – Nosacījumi, ar kādiem Komisija var uzlikt sodus – Tīši vai aiz neuzmanības izdarīts pārkāpums – Lēmums, ar kuru konstatēta aizzīmogojuma pārplēšana – Komisijai uzliktais pierādīšanas pienākums – Robežas

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunkts)

1.      Konkurences jomā – gadījumā, ja pastāv strīds par pārkāpuma esamību, – Komisijai ir jāsniedz tās konstatēto pārkāpumu pierādījumi un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas tiesiski pietiekamā veidā pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību. Šajā ziņā tai ir jāsavāc pietiekami precīzi un saskaņoti pierādījumi, kas pamato pārliecību, ka apgalvotais pārkāpums ir izdarīts.

(sal. ar 48. punktu)

2.      Nevainīguma prezumpcija, kura izriet tostarp no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta, ir daļa no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Tiesas judikatūru, ko turklāt apstiprina Vienotā Eiropas akta preambula un Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punkts, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants, ir aizsargātas Kopienu tiesību sistēmā. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu un ar to saistīto sankciju raksturu un bardzību, nevainīguma prezumpcija ir piemērojama arī attiecībā uz tiem uzņēmumiem piemērojamiem procesiem par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru sekas var būt naudas sodu vai kavējuma naudas uzlikšana.

Gadījumā, ja tiesai rodas šaubas, tās ir jāinterpretē par labu lēmuma, ar ko konstatēts pārkāpums, adresātam. Tādēļ it īpaši prasības atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu procesā tiesa nevar secināt, ka Komisija attiecīgo pārkāpumu ir konstatējusi tiesiski pietiekamā veidā, ja tiesai par šo jautājumu vēl saglabājas šaubas.

(sal. ar 51., 52. un 238. punktu)

3.      Ja Komisija, pamatojoties uz attiecīgo uzņēmumu rīcību, konstatē konkurences tiesību normu pārkāpumu, Savienības tiesai attiecīgais lēmums būtu jāatceļ, ja uzņēmumi izvirza argumentāciju, kas sniedz Komisijas konstatētu faktu atšķirīgu skaidrojumu un kas tādējādi ļauj faktu ticamu izskaidrojumu, kuru Komisija izmantojusi, lai secinātu par pārkāpuma esamību, aizstāt ar citu izskaidrojumu.

Tomēr, ja Komisija pamatojas uz tiešiem pierādījumiem, kas principā ir pietiekami, lai pierādītu pārkāpuma esamību, attiecīgajam uzņēmumam nepietiek ar norādi uz iespēju, ka pastāv apstāklis, kas varētu ietekmēt minēto pierādījumu pierādīšanas spēku, lai Komisija uzņemtos pienākumu pierādīt, ka šis apstāklis nav varējis ietekmēt pierādījumu pierādīšanas spēku. Tieši pretēji, izņemot gadījumus, kad attiecīgais uzņēmums šādu pierādījumu nevar sniegt pašas Komisijas rīcības dēļ, attiecīgajam uzņēmumam tiesiski pietiekamā veidā ir jāpierāda, pirmkārt, apstākļa, uz ko tas norāda, esamība un, otrkārt, ka ar šo apstākli tiek apšaubīts pierādījumu, uz ko balstās Komisija, pierādīšanas spēks.

(sal. ar 54., 56. un 199. punktu)

4.      Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti EKL 81. un 82. pantā, 23. panta 1. punkta e) apakšpunktam Komisija var uzlikt naudas sodus, ja tīši vai neuzmanības dēļ aizzīmogojumi, ko izdarījušas amatpersonas vai citas pavadošās personas, kuras pilnvarojusi Komisija, ir pārplēsti. Tātad atbilstoši šai tiesību normai Komisijai ir pienākums pārbaudīt aizzīmogojuma pārplēšanu. Turpretim tai nav jāpierāda, ka aizzīmogotā telpā kāds faktiski ir iekļuvis vai ka ar tajā ievietotajiem dokumentiem ir notikušas manipulācijas.

(sal. ar 85. un 256. punktu)