ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 16. janvārī (1)
Lieta C‑237/12
Eiropas Komisija
pret
Francijas Republiku
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 91/676/EEK – Ūdeņu aizsardzība pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti – Kūtsmēslu iestrādāšanas zemē laikposmi – Kūtsmēslu glabātuvju ietilpība – Iestrādāšanas zemē ierobežojumi – Iestrādāšanas zemē stāvās nogāzēs vai sasalušā vai ar sniegu klātā zemē aizliegums
Satura rādītājs
I – Ievads
II – Atbilstošās Savienības tiesību normas
III – Tiesvedība un prasījumi
IV – Vērtējums
A – Par tiesisko pamatu
B – Būtiskās Francijas tiesību normas ratione temporis
C – Par piemērojamo kritēriju, izvērtējot Nitrātu direktīvas pielikumu punktu transponēšanu
D – Par pirmo prasības pamatu: iestrādāšanas zemē laikposmi
1) Par satura ziņā neapstrīdētajiem iebildumiem
2) Par II tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētās ganībās
3) Par III tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētās ganībās
E – Par otro prasības pamatu: kūtsmēslu glabātuvju ietilpība
1) Par precīzu tiesību normu neesamību, nosakot nepieciešamo glabātuvju ietilpību
2) Par tādu laikposmu ilgumu, kad glabātuves ir vispiepildītākās un kad ir jānodrošina ietilpība
3) Par glabāšanu uz lauka
F – Trešais prasības pamats: līdzsvarota mēslošana
G – Ceturtais prasības pamats: maksimālās robežas 170 kg slāpekļa uz hektāru gadā nodrošināšana
1) Par piena govīm
2) Par pārējiem rūpnieciski izmantojamiem dzīvniekiem
H – Piektais prasības pamats: iestrādāšana zemē stāvās nogāzēs
I – Sestais prasības pamats: sasalusi vai ar sniegu klāta zeme
V – Tiesāšanās izdevumi
VI – Secinājumi
I – Ievads
1. Nitrātu direktīvai (2) ir būtiska nozīme attiecībā uz ūdens kvalitāti Eiropas Savienībā. Tā attiecas uz slāpekli saturošu mēslošanas līdzekļu, it īpaši kūtsmēslu, iestrādāšanu zemē lauksaimniecībā. Direktīvas mērķis ir nodrošināt, lai lauksaimnieki neiestrādā zemē vairāk slāpekļa, nekā tas nepieciešams augiem attiecīgajā brīdī. Ja šis daudzums tiek pārsniegts, pastāv risks, ka augi slāpekli neizmanto un tas nokļūst apkārtējā vidē.
2. Šajā ziņā nozīme ir nevis slāpeklim kā tādam, kas, kā zināms, ir sastopams lielos daudzumos gaisā, bet konkrētiem slāpekļa savienojumiem, kas ir nepieciešami augu attīstībai, it īpaši nitrātam. Šīs slāpekļa formas tiek apzīmētas kā “mineralizētas”. Kūtsmēsli bez mineralizētā slāpekļa satur arī lielu daudzumu organiskā slāpekļa, piemēram, proteīna un aminoskābju veidā. Lai šo organisko slāpekli varētu uzņemt augi, pirms tam tas ar mikroorganismiem ir “jāmineralizē”.
3. Nitrāts, ko neizmanto augi, var piesārņot ūdeņus. Tas šķīst ūdenī un tādējādi ar notekūdeņiem var sasniegt gruntsūdeņus vai virszemes ūdeņus. Turklāt virszemes ūdeņi var tikt piesārņoti ar nitrātu, ko satur pa virszemi tekošs ūdens. Šāda piesārņojuma gadījumā var tikt transportēts arī organiskais slāpeklis, kas mineralizējas tikai ūdenī.
4. Virszemes ūdeņos nitrāts darbojas kā mēslošanas līdzeklis un tādējādi it īpaši veicina konkrētu aļģu augšanu. Tās var ietekmēt ūdens kvalitāti un ūdeņu bioloģisko daudzveidību. Turklāt virsroku var ņemt arī aļģu veidi, kas izdala indes. Nitrātus saturoši gruntsūdeņi it īpaši var ietekmēt dzeramā ūdens kvalitāti.
5. Komisija gan nesen ziņoja par virszemes ūdeņu kvalitātes uzlabošanos, taču gruntsūdeņos izmaiņas gandrīz nebija konstatējamas (3). Tas pats attiecas arī uz Franciju, kur kopš 2000. gada attiecīgi vairāk nekā 10 % no visām mērījumu stacijām nitrātu koncentrācija gruntsūdeņos ir lielāka par 50 mg/l. Virszemes ūdeņu gadījumā tas notiek ievērojami retāk, un turklāt ir saskatāma tendence samazināties sliktajiem mērījumu rezultātiem (4). Katrā ziņā ir vēl atlicis daudz darāmā, lai samazinātu nitrātu daudzumu ūdeņos.
6. Tādēļ Tiesa ne pirmo reizi analizē Nitrātu direktīvu. Tomēr šī tiesvedība ir par jaunu tās piemērošanas pakāpi. Kamēr līdzšinējo tiesvedību mērķis galvenokārt bija panākt, lai dalībvalstis vispār īsteno paredzētos pasākumus, Komisija šajā gadījumā intensīvi pievēršas transponēšanas pasākumu kvalitātei.
7. Šajā ziņā daļēji runa ir par grūtiem tehniskiem jautājumiem, proti, par laikposmiem, kad ir jāaizliedz kūtsmēslu iestrādāšana zemē, par šim mērķim nepieciešamo kūtsmēslu glabātuvju ietilpību, par to, ar kādiem nosacījumiem un kādos daudzumos kūtsmēsli var tikt iestrādāti zemē, kā arī par iestrādāšanu zemē nogāzēs un sasalušā vai ar sniegu klātā zemē.
II – Atbilstošās Savienības tiesību normas
8. Nitrātu direktīvas mērķi ir paredzēti 1. pantā:
“Šīs direktīvas mērķis ir:
– samazināt ūdens piesārņojumu, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, un
– novērst turpmāku šādu piesārņojumu.”
9. Lai sasniegtu šo mērķi, dalībvalstis saskaņā ar Nitrātu direktīvas 4. pantu izveido juridiski nesaistošus labas prakses kodeksus, kuros jābūt noteikumiem, kas aptver vismaz II pielikuma A punktā minētos apakšpunktus, un saskaņā ar 3. pantu identificē jutīgas zonas, kurām ir nepieciešama īpaša aizsardzība, kas sīkāk tiek skaidrota 5. pantā:
“1. [..] 1. pantā noteikto mērķu īstenošanai dalībvalstis izveido rīcības programmas attiecībā uz noteiktajām īpaši jūtīgajām [jutīgajām] zonām.
2. [..]
3. Rīcības programmās ņem vērā:
a) pieejamos zinātniskos un tehniskos datus, galvenokārt par attiecīgo lauksaimnieciskas izcelsmes un citas izcelsmes slāpekļa piesārņojumu;
b) vides apstākļus attiecīgās dalībvalsts attiecīgajos reģionos.
4. Rīcības programmas īsteno četru gadu laikā pēc to izveidošanas, un tās veido šādi obligāti pasākumi:
a) III pielikumā uzskaitītie pasākumi;
b) pasākumi, ko dalībvalstis ir noteikušas labas lauksaimniecības prakses kodeksā(-os), kas izveidots(-i) saskaņā ar 4. pantu, izņemot tos, kurus aizstāj III pielikumā uzskaitītie pasākumi.
5. [..]
6. [..]
7. Dalībvalstis vismaz reizi četros gados pārskata un vajadzības gadījumā groza rīcības programmas, iekļaujot papildu pasākumus, ko veic saskaņā ar 5. punktu. Par izmaiņām rīcības programmās tās informē Komisiju.”
10. Konkrēti runa ir par šādiem pasākumiem atbilstoši II un III pielikumam:
“II pielikums
Labas lauksaimniecības prakses kodekss(-i)
A. Labas lauksaimniecības prakses kodeksā vai kodeksos, kas paredzēti tam, lai samazinātu piesārņojumu ar nitrātiem un lai ņemtu vērā apstākļus dažādos Kopienas reģionos, būtu jābūt noteikumiem, kas aptver elementus še turpmāk, ciktāl tie ir nozīmīgi:
1) laikposmi, kad mēslojuma iestrādāšana zemē ir nepiemērota;
2) nosacījumi mēslojuma iestrādāšanai zemē stāvās nogāzēs;
3) nosacījumi mēslojuma iestrādāšanai ar ūdeni piesātinātā, applūdušā, sasalušā vai ar sniegu klātā zemē;
4) [..];
5) kūtsmēslu glabātuvju ietilpība un konstrukcija, jo īpaši pasākumi, kas paredzēti tam, lai novērstu ūdens piesārņojumu, kas rodas, ja šķidrumi, kas satur kūtsmēslus, un notekūdeņi no tādiem augu izcelsmes materiāliem kā, piemēram, skābbarība izplūst un iesūcas gruntsūdeņos un virszemes ūdeņos;
6) metodes ķīmisko mēslošanas līdzekļu un kūtsmēslu iestrādāšanai zemē, jo īpaši tās līmenis un viendabīgums, kas ļauj uzturēt barības vielu novadīšanu ūdenī pieņemamā līmenī.
B. [..]”
“III pielikums
Pasākumi, kas jāiekļauj 5. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētajās rīcības programmās
1. Pasākumos iekļauj noteikumus attiecībā uz:
1) laikposmiem, kad dažu veidu mēslojuma iestrādāšana zemē ir aizliegta;
2) kūtsmēslu glabātuvju ietilpību; šai ietilpībai ir jāpārsniedz ietilpība, kas vajadzīga glabāšanai visilgāko laiku no periodiem, kad ir aizliegta mēslojuma iestrādāšana zemē īpaši jutīgajā zonā, ja vien kompetentajai iestādei nevar pierādīt, ka kūtsmēslu daudzums, kas pārsniedz faktisko glabātuves ietilpību, tiks aizvākts tā, [ka] netiek kaitēts videi;
3) ierobežojumu mēslojuma iestrādāšanai zemē, saskaņā ar labu lauksaimniecības praksi un ņemot vērā attiecīgās īpaši jutīgās zonas pazīmes, jo īpaši:
a) augsnes apstākļus, augsnes tipu un slīpumu;
b) klimatiskos apstākļus, nokrišņu daudzumu un apūdeņošanu;
c) zemes izmantojumu un lauksaimniecības praksi, jo īpaši augsekas sistēmas;
un kas pamatojas uz līdzsvaru starp:
i) kultūru paredzamo vajadzību pēc slāpekļa un
ii) slāpekli, ko kultūrām piegādā augsne un mēslošanas līdzekļi atbilstīgi:
– slāpekļa daudzumam augsnē brīdī, kad kultūras sāk to izmantot lielos daudzumos (daudzumi, kas palikuši pāri ziemas beigās),
– slāpekļa apgādei, pateicoties augsnē esošo organiskā slāpekļa rezervju tīrajai mineralizācijai,
– apgādei ar slāpekļa savienojumiem no kūtsmēsliem,
– apgādei ar slāpekļa savienojumiem no ķīmiskajiem un citiem mēslošanas līdzekļiem.
2. Šie pasākumi nodrošina, ka zemē iestrādāto kūtsmēslu daudzums gadā attiecībā uz katru lauku saimniecības vai ganāmpulka vienību, ieskaitot pašus dzīvniekus, nepārsniedz noteikto daudzumu uz hektāru.
Noteiktais daudzums uz hektāru ir mēslošanas līdzekļu daudzums, kas satur 170 kg N. [..]
3. Dalībvalstis var aprēķināt 2. punktā minētos daudzumus, pamatojoties uz dzīvnieku skaitu.”
III – Tiesvedība un prasījumi
11. Komisija 2009. gadā sāka Francijas tiesību normu analīzi un pēc lūguma sniegt viedokli 2011. gada 28. oktobrī Francijai iesniedza argumentētu atzinumu, kurā tā kā galīgo termiņu Savienības tiesībās noteikto pienākumu izpildei noteica 2011. gada 28. decembri. Tā kā Francijas atbilde nekliedēja Komisijas šaubas, tā 2012. gada 16. maijā cēla šo prasību.
12. Komisija lūdz:
1) konstatēt, ka Francijas Republika, nenodrošinot visu direktīvas II un III pielikumā minēto prasību pienācīgu un pilnīgu izpildi, nav izpildījusi savus pienākumus, kas izriet no Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta, to lasot kopā ar tās II pielikuma A punkta 1), 2), 3) un 5) apakšpunktu, kā arī III pielikuma 1. punkta 1), 2) un 3) apakšpunktu un 2. punktu;
2) piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13. Francijas Republika lūdz:
1) noraidīt Komisijas prasību un
2) piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14. Lietas dalībnieki iesniedza rakstveida paskaidrojumus un 2013. gada 7. novembra tiesas sēdē sniedza mutvārdu paskaidrojumus.
IV – Vērtējums
A – Par tiesisko pamatu
15. Saskaņā ar Nitrātu direktīvas 1. pantu tās mērķis ir samazināt ūdens piesārņojumu, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, un novērst turpmāku šādu piesārņojumu.
16. Šajā nolūkā dalībvalstīm ir jāidentificē t.s. īpaši jutīgās zonas, kas ir vai var tikt piesārņotas ar nitrātiem, ja netiek veikti aizsardzības pasākumi. Atbilstoši 5. panta 1. punktam dalībvalstīm attiecībā uz šīm zonām ir jānosaka rīcības programmas.
17. Šajā tiesvedībā runa ir par šīm rīcības programmām. Tās attiecas uz aptuveni pusi no Francijas valsts teritorijas (5).
18. Atbilstoši Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktam rīcības programmas veido obligāti pasākumi, kas ir paredzēti III pielikumā un labas lauksaimniecības prakses kodeksā. Labas prakses kodeksam saskaņā ar 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir jāaptver vismaz II pielikuma A punktā minētie apakšpunkti.
B – Būtiskās Francijas tiesību normas ratione temporis
19. Komisija pirmstiesas procedūrā, kā arī prasībā it īpaši iebilst pret 2001. gada 10. janvāra Dekrētu Nr. 2001–34 (6) un 2001. gada 6. marta rīkojumu (7), kuru priekšmets attiecīgi bija valsts rīcības programmas ūdeņu aizsardzībai pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, kā arī pret dažādu départements rīcības programmām.
20. Taču Francija atsaucas tikai uz jaunākām tiesību normām, it īpaši uz 2011. gada 19. decembra rīkojumu (8), un par šīm tiesību normām savu viedokli izsaka arī Komisija.
21. Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts pienākumu neizpilde ir jāvērtē atkarībā no situācijas attiecīgajā dalībvalstī, kāda tā ir argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā. Tiesai principā nav jāņem vērā vēlāk notikušās izmaiņas (9).
22. Komisija savā 2011. gada 28. oktobra argumentētajā atzinumā kā galīgo termiņu Francijai noteica 2011. gada 28. decembri.
23. 2011. gada 19. decembra rīkojums stājās spēkā pirms šī termiņa un tādēļ būtībā ir jāņem vērā šajā lietā (10). Tomēr rīkojuma 2. panta II punktā ir norādīts uz vairākām tiesību normām, kas stājās spēkā tikai 2012. gada 1. septembrī, tātad pēc argumentētajā atzinumā minētā termiņa. Turklāt konkrētas tiesību normas ir jāievēro tikai sākot ar 2016. gada 1. jūliju, tātad sākot ar vēl vēlāku datumu. Līdz ar to abas tiesību normu grupas šajā gadījumā nav jāņem vērā.
24. Tālāk ir jānoskaidro, vai Komisija var iebilst pret pārējām 2011. gada 19. decembra rīkojuma tiesību normām. Tās gan nebija pirmstiesas procedūras priekšmets, tomēr nevar pieprasīt, lai argumentētajā atzinumā un prasības pieteikumā minētie valsts noteikumi katrā ziņā būtu pilnīgi identiski. Ja starplaikā starp šīm dažādajām procesuālajām stadijām ir notikušas izmaiņas tiesību aktos, pietiek ar to, ka ar pirmstiesas procesā apstrīdētajiem tiesību aktiem izveidoto sistēmu kopumā uztur jaunie pasākumi, ko dalībvalsts ir ieviesusi pēc argumentētā atzinuma izdošanas un kas ir apstrīdēti prasības pieteikumā (11).
25. Tiesa arī ir nospriedusi, ka prasība ir pieņemama, ja tā attiecas uz jauniem valsts pasākumiem, ar ko ievieš dažus izņēmumus sistēmā, kas ir argumentētā atzinuma priekšmets, tādējādi novēršot daļu no iebildumā minētajiem trūkumiem. Ja netiktu atzīta prasības pieņemamība, dalībvalsts šādā gadījumā varētu radīt šķēršļus procedūrai sakarā ar pienākumu neizpildi, veicot nelielus grozījumus tiesību aktos ikreiz, kad ir izdots argumentēts atzinums, vienlaicīgi paturot spēkā attiecīgos tiesību aktus (12).
26. Tas savukārt neattiektos uz iebildumiem, kas salīdzinājumā ar argumentētajā atzinumā minētajiem iebildumiem ir jauni un ir vērsti pret valsts pasākumiem, kuri ir ieviesti pēc argumentētā atzinuma izdošanas, lai novērstu šajā atzinumā norādītos trūkumus (13).
27. Tātad prasības pieteikumā minēto iebildumu pieņemamība attiecīgi ir jāpārbauda saistībā ar to, ciktāl Tiesa tos var ņemt vērā.
C – Par piemērojamo kritēriju, izvērtējot Nitrātu direktīvas pielikumu punktu transponēšanu
28. Francija vairākus iebildumus atspēko, norādot, ka saskaņā ar Nitrātu direktīvu dalībvalstīm ir tiesības izvēlēties, kādas tiesību normas ir jāpieņem konkrēto II un III pielikuma punktu transponēšanai. Tādēļ Komisija varot apstrīdēt tikai acīmredzami nepiemērotas tiesību normas.
29. Saistībā ar šo argumentu ir jāpiekrīt, ka apstrīdētie punkti pielikumos ir formulēti samērā plaši. Dalībvalstīm ir jāpieņem tiesību normas vai priekšraksti attiecībā uz konkrētiem jautājumiem, tomēr no formulējuma vien ne vienmēr var precīzi secināt, kādam ir jābūt transponēšanas tiesību normu saturam. Līdz ar to Nitrātu direktīva piešķir dalībvalstīm transponēšanas rīcības brīvību (14).
30. Tomēr šī rīcības brīvība ir ierobežota un, proti, galvenokārt ar Nitrātu direktīvas 1. pantā ietverto mērķi samazināt esošo ūdens piesārņojumu ar lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātiem un novērst turpmāku šādu piesārņojumu (15). Līdz ar to direktīvas mērķis ir īstenot vides kvalitātes uzlabošanas mērķi saskaņā ar LESD 191. panta 1. punkta pirmo ievilkumu un LESD 191. panta 2. punktā ietverto preventīvās darbības principu.
31. Nosakot nepieciešamos pasākumus rīcības programmās, dalībvalstīm tostarp saskaņā ar Nitrātu direktīvas 5. panta 3. punktu – kā arī LESD 191. panta 3. punkta izpratnē – ir jāņem vērā pieejamie zinātniskie un tehniskie dati (16).
32. Līdz ar to Komisija var iebilst pret visiem valstu rīcības programmu trūkumiem, kas kavē efektīvu ūdeņu piesārņojuma, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, samazināšanu un novēršanu. Šajā ziņā tai it īpaši ir jābalstās uz vislabākajiem pieejamajiem zinātniskajiem datiem.
33. Šajā ziņā konkrētajā lietā galvenokārt nozīme ir trim pētījumiem. Komisija expressis verbis atsaucas uz tās uzdevumā veiktu 2001. gada pētījumu (17) un 2007. gada zinātnisku publikāciju (18), kuru tā gan neiesniedz, taču kuras saturu Francija arī neapstrīd. Turklāt Komisija internetā ir publicējusi aktuālāku 2011. gada pētījumu (19), kurš arī ir ticis veikts tās uzdevumā. Pēdējo minēto pētījumu gan nevar izmantot, lai pasliktinātu Francijas pozīciju, jo lietas dalībnieki uz to neatsaucas. Taču, tā kā Komisija to acīmredzami uzskata par nozīmīgu, ir jāsecina, ka tajā, salīdzinot ar 2001. gada pētījumu, tiek norādīts uz aktuālākiem zinātniskajiem datiem. Tādēļ tas būtībā ir piemērots, lai atspēkotu zinātniski pamatotos Komisijas argumentus vai vismaz mazinātu to nozīmi.
34. Turklāt Francija attiecīgus iebildumus var atspēkot it īpaši ar jaunākiem vai labākiem zinātniskajiem datiem. Tādēļ šī dalībvalsts iesniedz vairākus dokumentus.
35. Visbeidzot, ir jāuzsver arī nepieciešamība transponēt Nitrātu direktīvu lauksaimniekiem praktiski piemērojamā veidā. Attiecībā uz Dabisko dzīvotņu direktīvas (20) transponēšanu Tiesa nolēma, ka direktīvas ietvaros, kas paredz kompleksas un tehniskas normas vides tiesību jomā, dalībvalstīm ir īpaši jānodrošina, lai to tiesību akti, kas paredzēti šīs direktīvas transponēšanai, būtu skaidri un precīzi (21). Kā to parāda šī tiesvedība, arī Nitrātu direktīvas tiesību normas ir sarežģītas un tehniskas. Turklāt pārsvarā to piemērošana praksē ir nevis iestāžu, kurām ir jābūt specifiskām zināšanām, bet lauksaimnieku pienākums. Tādēļ transponēšanai ir jābūt tik precīzai un konkrētai, lai [direktīvas piemērošana] būtu iespējama, arī nekļūstot par vides zinātnieku (22).
D – Par pirmo prasības pamatu: iestrādāšanas zemē laikposmi
36. Pirmais prasības pamats ietver piecus iebildumus par mēslojuma iestrādāšanas zemē laikposmiem. Saskaņā ar Nitrātu direktīvas II pielikuma A punkta 1) apakšpunktu labas lauksaimniecības prakses kodeksā ir jābūt noteikumiem, ciktāl tie ir nozīmīgi, par laikposmiem, kad mēslojuma iestrādāšana lauksaimniecības zemē ir nepiemērota. Arī atbilstoši Nitrātu direktīvas III pielikuma 1. punkta 1) apakšpunktam rīcības programmas iekļauj noteikumus par laikposmiem, kad dažu veidu mēslojuma iestrādāšana lauksaimniecības zemē ir aizliegta.
37. Turpretim Francija atsaucas tikai uz 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma I daļu, kurā attiecībā uz lielāko daļu iebildumu ir ietvertas jaunas tiesību normas. Šis rīkojums gan ir stājies spēkā pirms 2011. gada 28. decembra, taču – kā atzīst Francija – attiecīgie priekšraksti atbilstoši tā 2. panta II punktam bija piemērojami tikai sākot ar 2012. gada 1. septembri. Līdz ar to tie neregulēja juridisko situāciju attiecīgajā brīdī.
38. Tādējādi nozīme ir iepriekš spēkā esošajam, 2001. gada 6. marta rīkojumā ietvertajam tiesiskajam regulējumam. Tāpat kā jaunajās tiesību normas tajā tiek nošķirtas, pirmkārt, dažādas kultūras un, otrkārt, dažādi mēslošanas līdzekļu tipi. Attiecībā uz kultūrām tiek nošķirtas lielās pavasara un rudens kultūras, kā arī pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētas ganības. Mēslošanas līdzekļu klasifikācijas I tips ietver drīzāk cietus kūtsmēslus, turpretim II tips drīzāk šķidrus kūtsmēslus, proti, vircu. III tips ietver, piemēram, mākslīgu minerālmēslojumu.
1) Par satura ziņā neapstrīdētajiem iebildumiem
39. Komisija iebilst, ka Francija nav izpildījusi šos pienākumus tādējādi, ka tā
– attiecībā uz lielajām rudens kultūrām un pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētām ganībām nav noteikusi I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanas zemē aizliegumus;
– attiecībā uz lielajām pavasara kultūrām ir noteikusi I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanas zemē aizliegumus tikai jūlijā un augustā;
– attiecībā uz lielajām rudens kultūrām ir noteikusi II tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanas zemē aizliegumus tikai no 1. novembra līdz 15. janvārim un attiecībā uz III tipa mēslošanas līdzekļiem nav noteikusi aizliegumus laikā pēc 15. janvāra un
– attiecībā uz lielajām pavasara kultūrām ir noteikusi II tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanas zemē aizliegumus tikai līdz 15. janvārim.
40. Attiecībā uz vispārīgu aizliegumu neieviešanu Komisija norāda, ka dalībvalstīm saskaņā ar Nitrātu direktīvas II pielikuma A punkta 1) apakšpunktu un III pielikuma 1. punkta 1) apakšpunktu būtībā ir pienākums šādus aizliegumus noteikt. Tādēļ aizliegumu nenoteikšana ir jāpamato.
41. Ciktāl Komisija apstrīd pastāvošos aizliegumus kā nepietiekamus, tā norāda, ka pēc veģetācijas perioda beigām vai pirms tā sākuma zemē nedrīkst tikt iestrādāti mēslošanas līdzekļi.
42. Tomēr Francija nemēģina pamatot aizliegumu neesamību vai kritizēto aizliegumu ilgumu. Tā savā argumentācijā aprobežojas ar minimālo iestrādāšanas zemē aizliegumiem, kas ieviesti ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma I daļu, izklāstu vai aizstāvēšanu.
43. Līdz ar to Francija neapstrīd, ka pirms 2011. gada spēkā esošās tiesību normas bija nepietiekamas. Taču, tā kā jaunās tiesību normas attiecīgajā brīdī vēl nebija spēkā, šie iebildumi ir pamatoti.
44. Ciktāl Komisija apstrīd jaunās tiesību normas (23), tās arguments ir jānoraida jau Francijas pareizi norādītā iemesla dēļ, ka šie iebildumi pretēji Statūtu 21. panta pirmajai daļai un prasības celšanas brīdī spēkā esošā Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunktam (tagad – Reglamenta 120. panta c) apakšpunkts) izriet nevis no prasības pieteikuma, bet tikai no argumentētā atzinuma pielikuma (24).
45. Minētajam šajā lietā ir jo lielāka nozīme tādēļ, ka Komisija prasības pieteikumā tikai kritizē noteiktus aizliegumu laikposmus kā nepietiekamus un tikai šajā pielikumā norāda, kādus aizlieguma laikposmus tā uzskata par piemērotiem. Tomēr šis pēdējais minētais arguments mainītu prasības priekšmetu, un tādēļ tas bija skaidri saskatāmā veidā jāizklāsta jau prasības pieteikumā (un pirmstiesas procedūrā). Attiecīgie paskaidrojumi replikas rakstā atbilstoši tā iesniegšanas brīdī spēkā esošā Reglamenta 42. panta 2. punktam (tagad – Reglamenta 127. panta 1. punkts) ir sniegti novēloti.
46. Tomēr tas nenozīmē, ka 2001. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma I daļa nevar tikt skatīta šī prasības pamata ietvaros. Proti, Francija ir tikai nepilnīgi atspoguļojusi jaunās tiesību normas par iestrādāšanu zemē ganībās. Tajās ir ietverta atkāpe attiecībā uz maz koncentrētu I tipa kūtsmēslu iestrādāšanu ganībās līdz maksimāli 20 kg slāpekļa uz hektāru aizlieguma laikposmā no 15. decembra līdz 15. janvārim (25). Taču, ja lauksaimnieki katru mēnesi iestrādātu zemē tik daudz slāpekļa, gadā iestrādātais slāpeklis sasniegtu 240 kg, tātad ievērojami vairāk, nekā tas ir atļauts Nitrātu direktīvas III pielikuma 2. punktā. Līdz ar to, ņemot vērā šo ļoti plašo atkāpi, 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma I daļa attiecībā uz I tipa kūtsmēslu iestrādāšanu ganībās attiecīgi ir jāuzskata tikai par nenozīmīgu iepriekšējā tiesiskā regulējuma grozījumu. Tādējādi šis tiesiskais regulējums ir šīs tiesvedības priekšmets, ciktāl atbilstoši tam visu gadu tiek atļauta I tipa kūtsmēslu iestrādāšana zemē ganībās (26).
47. Līdz ar to Francija,
– 2001. gada 6. marta rīkojumā neietverot I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanas zemē aizliegumus attiecībā uz lielajām rudens kultūrām un
– 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma I daļā ietverot tikai nenozīmīgus I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanas zemē ierobežojumus attiecībā uz pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētām ganībām;
– 2001. gada 6. marta rīkojumā I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē attiecībā uz lielajām pavasara kultūrām aizliedzot tikai no 1. jūlija līdz 31. augustam;
– 2001. gada 6. marta rīkojumā II tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē attiecībā uz lielajām rudens kultūrām aizliedzot tikai no 1. novembra līdz 15. janvārim, kā arī,
– 2001. gada 6. marta rīkojumā III tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē attiecībā uz lielajām rudens kultūrām un II tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē attiecībā uz lielajām pavasara kultūrām aizliedzot tikai līdz 15. janvārim,
nav ievērojusi Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta, II pielikuma A punkta 1) apakšpunkta un III pielikuma 1. punkta 1) apakšpunkta prasības.
2) Par II tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētās ganībās
48. Komisija pieprasa, lai Francija II tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē ganībās aizliedz, vēlākais, no 15. septembra, nevis tikai no 15. novembra, kā tas ir paredzēts 2001. gada 6. marta un 2011. gada 19. decembra rīkojumos. Tā norāda, ka augi attīstās un tādējādi uzņem slāpekli, tikai sākot ar tādu āra temperatūru, kas sasniedz 5° C. Turklāt organiskais slāpeklis mineralizējoties, proti, pārvēršoties augiem uzņemamā formā arī pie zemām temperatūrām. Lai novērstu šī slāpekļa izskalošanās risku, varot mēslot ne vēlāk kā 15 dienas pirms veģetācijas perioda beigām. Replikas rakstā Komisija papildina, ka II tipa mēslošanas līdzekļos ir īpaši augsta minerālā slāpekļa koncentrācija. Tādēļ ūdeņu piesārņojuma risks esot īpaši augsts.
49. Atbilstoši Francijas viedoklim ir jāņem vērā arī citi aspekti. Tomēr tās argumenti galvenokārt attiecas uz I tipa mēslošanas līdzekļiem, kam nav nozīmes šajā iebildumā.
50. Attiecībā uz II tipa mēslošanas līdzekļiem Francija samērā vispārīgi norāda, ka tajos ietilpstošais organiskais slāpeklis nemineralizējoties tik ātri, kā uzskata Komisija. Lai nodrošinātu pietiekamu mineralizētā slāpekļa daudzumu veģetācijas perioda sākumā, esot loģiski mēslošanas līdzekļus iestrādāt zemē jau vēlā rudenī pirms šī perioda.
51. Tomēr Francija neiebilst pret Komisijas loģisko argumentu par salīdzinoši lielo jau mineralizētā slāpekļa daļu šajos mēslošanas līdzekļos. Līdz ar to iestrādāšana zemē rudenī palielina risku, ka mineralizētais slāpeklis tā vietā, lai nonāktu augos, ziemā tiek izskalots, tādējādi veicinot ūdens piesārņojumu.
52. Arī ar argumentu par slāpekļa trūkumu (“faim d’azote”) mikroorganismu radītās slāpekļa pasivitātes dēļ nevar pamatot iestrādāšanu zemē rudenī. Gluži otrādi, pastāv risks, ka liela daļa rudenī zemē iestrādātā slāpekļa līdz pavasarim kļūst pasīva vai tiek izskalota. Pasivitātes risks var tikt novērsts, tikai veicot iestrādāšanu zemē pēc iespējas tuvāk veģetācijas periodiem.
53. Līdz ar to Francija ir pārkāpusi Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta, II pielikuma A punkta 1) apakšpunkta un III pielikuma 1. punkta 1) apakšpunkta prasības tādējādi, ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma I daļā netiek aizliegta II tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšana zemē pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētās ganībās jau no 15. septembra.
3) Par III tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētās ganībās
54. Komisija aicina aizliegt arī februārī III tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē ganībās kalnainos reģionos, kur temperatūra šajā laikposmā ir zemāka par 5° C. Tas nav ņemts vērā nedz 2001. gada 6. marta, nedz 2011. gada 19. decembra rīkojumā.
55. Šī argumenta pamatotība izriet no tā, ka augi zemākā temperatūrā neaug un tādēļ neuzņem slāpekli. Turklāt Tiesa jau ir secinājusi, ka Nitrātu direktīvas II pielikuma A punktā ietverto tiesību normu saturs ir jāvērtē, ņemot vērā tādus objektīvus kritērijus kā konkrēto reģionu ģeoloģiskās un klimatiskās īpašības (27). Attiecībā uz prasībām saskaņā ar III pielikuma 1. punkta 1) apakšpunktu tas izriet jau no 5. panta 3. punkta b) apakšpunkta. Tādēļ apstāklis, ka kalnainos reģionos temperatūra ilgāk saglabājas zema, ir jāņem vērā, nosakot iestrādāšanas zemē aizliegumus.
56. Francija neiebilst pret šo pārliecinošo Komisijas argumentu.
57. Tādēļ Francija ir pārkāpusi Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta, II pielikuma A punkta 1) apakšpunkta un III pielikuma 1. punkta 1) apakšpunkta prasības tādējādi, ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma I daļā netiek aizliegta III tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšana zemē pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētās ganībās kalnainos reģionos februārī, ja tur temperatūra saglabājas zemāka par 5° C.
E – Par otro prasības pamatu: kūtsmēslu glabātuvju ietilpība
58. Ar otro prasības pamatu Komisija iebilst pret Francijas tiesību normām par kūtsmēslu glabāšanu.
59. Saskaņā ar Nitrātu direktīvas II pielikuma A punkta 5) apakšpunktu labas lauksaimniecības prakses kodeksā ir jābūt noteikumiem, ciktāl tie ir nozīmīgi, par kūtsmēslu glabātuvju ietilpību un konstrukciju, it īpaši pasākumiem, kas paredzēti, lai novērstu ūdens piesārņojumu, kas rodas, ja šķidrumi, kas satur kūtsmēslus, un notekūdeņi no tādiem augu izcelsmes materiāliem kā, piemēram, skābbarība izplūst un iesūcas gruntsūdeņos un virszemes ūdeņos. Arī saskaņā ar III pielikuma 1. punkta 2) apakšpunktu rīcības programmas iekļauj noteikumus par kūtsmēslu glabātuvju ietilpību. Šai ietilpībai ir jāpārsniedz ietilpība, kas vajadzīga glabāšanai visilgāko laiku no periodiem, kad ir aizliegta mēslojuma iestrādāšana zemē īpaši jutīgajā zonā, ja vien kompetentajai iestādei nevar pierādīt, ka kūtsmēslu daudzums, kas pārsniedz faktisko glabātuves ietilpību, tiks aizvākts tā, ka netiek kaitēts videi.
60. Komisija pārmet Francijai, ka nepastāv precīzas tiesību normas par pārbaudāmu nepieciešamās ietilpības aprēķināšanu. Ciktāl laikposmi tiek norādīti aprēķināšanas vajadzībām, tie esot par īsiem, un cietu kūtsmēslu glabāšana uz lauka nedrīkstot tikt atļauta.
1) Par precīzu tiesību normu neesamību, nosakot nepieciešamo glabātuvju ietilpību
61. Pēc Komisijas domām, nepietiek ar to, ka Francijas tiesībās gan ir abstrakti atspoguļoti tiesību normu par nepieciešamo glabātuvju ietilpību mērķi, taču tajās nav ietvertas konkrētas tiesību normas, lai aprēķinātu nepieciešamo glabātuvju ietilpību konkrētajos uzņēmumos. Nedz lauksaimnieki, nedz uzraugošās iestādes nevarot konstatēt, kāda ietilpība ir nepieciešama.
62. Francija neiebilst pret konkrēta tiesiskā regulējuma nepieciešamību, taču norāda Komisijai, ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma II pielikuma II daļas 1. punktā ir ietverti nepieciešamie kritēriji. Glabātuvju ietilpībai esot jābūt pietiekamai laikposmos, kad kūtsmēslu iestrādāšana zemē ir aizliegta, un tā esot jāaprēķina, izmantojot DEXEL (Diagnostic Environnement de l’Exploitation d’Elevage – Lopkopības nozares vides diagnostika) metodi.
63. Šī tiesību norma formāli stājās spēkā tieši līdz ar rīkojuma publicēšanu. Saskaņā ar neapstrīdēto Francijas sniegto informāciju tā bija piemērojama nekavējoties, pamatojoties uz pastāvošajiem aizlieguma laikposmiem attiecībā uz iestrādāšanu zemē. Saskaņā ar minēto tā jau bija spēkā 2011. gada 28. decembrī, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, un šajā lietā ir jāņem vērā.
64. Tomēr Komisija iebilst, ka arī DEXEL metode neesot pietiekami skaidra, jo tajā nav paredzēti vienkārši kritēriji par radušos kūtsmēslu noteikšanu. Gluži otrādi, tajā esot ietverti sarežģīti noteikumi, kuri ir jāpiemēro akreditētiem ekspertiem attiecībā uz katru atsevišķu uzņēmumu.
65. Tomēr nevar secināt, ka ekspertu iesaistīšana nepieciešamās glabātuvju ietilpības noteikšanā būtu nepiemērota vai aizliegta ar Nitrātu direktīvu. Gluži otrādi, arī Komisijas pētījums pierāda, ka nepieciešamās glabātuvju ietilpības precīza noteikšana ir ļoti sarežģīts uzdevums (28), kura veikšanā var būt nepieciešama ekspertu līdzdalība.
66. Turklāt Komisija jau pirmstiesas procedūrā kritizēja, ka ar DEXEL metodi tiek noteikta pārāk maza glabātuvju ietilpība. Šo kritiku tā pieņemamā veidā konkretizē replikas rakstā, norādot, ka nav paredzēta nekāda drošības rezerve un, izmantojot metodi glabātuvju ietilpības noteikšanai, tiek ņemtas vērā arī uzņēmuma ierobežotās finansiālās un lauksaimniecības iespējas.
67. Drošības rezerves nepieciešamība izriet no Nitrātu direktīvas III pielikuma 1. punkta 2) apakšpunkta formulējuma. Saskaņā ar to kūtsmēslu glabātuvju ietilpībai ir jāpārsniedz ietilpība, kas vajadzīga glabāšanai visilgāko laiku no periodiem.
68. Tomēr Francija pareizi norāda, ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma II daļas 1. punkta 3) apakšpunktā ir paredzēta minimāla drošības rezerve. Atbilstoši tam ir jāņem vērā klimatiskie riski, proti, papildu periodu risks, kuru laikā kūtsmēsli nevar tikt iestrādāti zemē tāpēc, ka, piemēram, zeme ir sasalusi. Līdz ar to šis Komisijas iebildums nav pamatots.
69. Attiecībā uz ierobežotām finansiālajām un lauksaimniecības iespējām Nitrātu direktīvā nekur nav paredzēts, ka šīs ierobežotās iespējas attaisnotu tās prasību neievērošanu. Ja uzņēmums nevar nodrošināt nepieciešamo glabātuvju ietilpību un nevar pierādīt arī citu videi nekaitīgu pārstrādāšanu, tam, gluži otrādi, attiecīgi ir jāierobežo lopu skaits.
70. Tomēr no Komisijas norādītajām dokumenta par DEXEL metodi (29) daļām nevar secināt, ka šo metodi, nosakot nepieciešamo glabātuvju ietilpību, ietekmētu ierobežotas finansiālās un lauksaimniecības iespējas. Gluži otrādi, to mērķis ir Nitrātu direktīvas prasību izpildīšana bez liekiem izdevumiem.
71. Vienīgais, ko var kritizēt, ir tas, ka metode paredz pārejas noteikumus pirms nepieciešamās glabātuvju ietilpības nodrošināšanas un šajā ziņā pieļauj iestrādāšanu zemē pretēji Nitrātu direktīvas prasībām, kamēr nav nodrošināta pietiekama glabātuvju ietilpība. Praksē gan ir maz iespējams pieprasīt, lai lauksaimnieki neiestrādā zemē kūtsmēslus, lai gan to glabātuves jau ir pilnas, taču, ja dalībvalstis šādu rīcību akceptē, tās pārkāpj Nitrātu direktīvas prasības. Gluži otrādi, tām būtu jāierosina, lai lauksaimnieki pāri palikušos kūtsmēslus nepieciešamības gadījumā uzglabā citur vai tos liek apglabāt pienācīgā veidā. Tomēr šis punkts nav prasības priekšmets.
72. Tātad šis iebildums nav pamatots.
2) Par tādu laikposmu ilgumu, kad glabātuves ir vispiepildītākās un kad ir jānodrošina ietilpība
73. Komisija ar savu otrā prasības pamata otro iebildumu expressis verbis norāda, ka, aprēķinot glabātuvju ietilpību, ir noteikti pārāk īsi laikposmi, kad glabātuves ir vispiepildītākās.
74. Šis iebildums ir pamatots tādēļ vien, ka saskaņā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma 2. panta I punkta 2) apakšpunktu jaunie iestrādāšanas zemē aizliegumi ir jāņem par pamatu nepieciešamās glabātuvju ietilpības aprēķināšanā tikai trīs gadus pēc 5. rīcības programmas pieņemšanas un, vēlākais, līdz 2016. gada 1. jūlijam. Tā kā iestrādāšanas zemē aizliegumi līdz šim vēl nav pietiekami formulēti (30), paredzētā glabātuvju ietilpība neizbēgami vēl neapmierina pieprasījumu.
75. Tomēr Komisija vēl papildus norāda: pēc tās domām, visos départements, kas atrodas Bretagne, Basse-Normandie, Haute-Normandie, Picardie, Champagne-Ardenne, Lorraine, Alsace, Poitou-Charentes, Franche-Comté, Ile-de-France, Rhône-Alpes, Auvergne, Bourgogne, Pays de Loire, Nord-Pas-de-Calais un Centre reģionos, par pamatu ir jāizmanto vismaz sešus mēnešus ilgi laikposmi, kā arī départements, kas atrodas Languedoc-Roussillon, Aquitaine, Midi-Pyrénées un an der Côte d’Azur reģionos, – vismaz piecus mēnešus ilgi laikposmi. Lai pamatotu šos laikposmus, Komisija balstās uz 2001. gada pētījumu (31).
76. Francija iebilst Komisijai, norādot, ka šīs prasības ir pārāk vienādas. Pastāvot daudzi faktori, kuri ir jāņem vērā un kuru piemērošanas rezultātā var tikt aprēķināti atšķirīgi laikposmi.
77. Ir jāuzsver divi no šiem faktoriem: pirmkārt, rīkošanās ar cietiem kūtsmēsliem vai kompaktiem salmu kūtsmēsliem (“fumier compact pailleux”), kas Francijā ir definēti kā I tipa mēslošanas līdzeklis, un, otrkārt, pļavu nozīme.
78. Francija norāda uz pētījuma, ko satura ziņā Komisija nav apstrīdējusi, kopsavilkumu, no kura izriet, ka dažādi mēslošanas līdzekļu veidi, un it īpaši kompakti salmu kūtsmēsli, uzņem vairāk minerālo slāpekli nekā to izdala (32). Arī ja tie tiek iestrādāti zemē salīdzinoši ilgi pirms veģetācijas perioda sākuma, ūdeņu piesārņojuma risks attiecīgi ir mazs. Komisijas publicētajā jaunākajā pētījumā ir izdarīti līdzīgi secinājumi (33).
79. Turklāt pļava acīmredzot var uzņemt slāpekli būtiski ilgākā laikposmā nekā citas kultūras. Tādēļ Komisijas publiskotajā 2011. gada pētījumā attiecībā uz pļavām ir norādīti ievērojami īsāki laikposmi, kuros ir jānodrošina [glabātuvju ietilpība], nekā attiecībā uz pārējām kultūrām, proti, Francijā no diviem līdz sešiem mēnešiem atkarībā no reģiona (34). Šim pētījumam ir nozīme šajā lietā, jo tajā tiek aktualizēti kādi no tiem zinātniskajiem datiem, kas ir ietverti Komisijas minētajā 2001. gada pētījumā.
80. Tādējādi, neesot nepieciešamībai pārbaudīt atsevišķi pārējos Francijas iebildumus, var secināt, ka vispārīgie sešu vai piecu mēnešu ilgie laikposmi, kurus Komisija vēlas ieviest, nav pamatoti attiecībā uz visu Francijas teritoriju.
81. Tā, piemēram, šie laikposmi uzņēmumam, kas Francijas dienvidos nodarbojas ar lopkopību, ekstensīvi apsaimniekojot ganības, iespējams, būtu pārāk ilgi. Turpretim intensīvas lopu nobarošanas uzņēmumam ziemeļos, kas savas platības pilnībā izmanto lopbarības ražošanai, aprēķinot nepieciešamo glabātuvju ietilpību, iespējams, par pamatu ir jāņem vērā pat ilgāki laikposmi.
82. Tādēļ Francija ir pārkāpusi Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta, II pielikuma A punkta 5) apakšpunkta un III pielikuma 1. punkta 2) apakšpunkta prasības tādējādi, ka kūtsmēslu glabātuvju ietilpība saskaņā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma 2. panta I punkta 1) un 2) apakšpunktu, kā arī I pielikuma II daļu tiek aprēķināta, pamatojoties uz iestrādāšanas zemē aizliegumiem, kas ilgst pārāk īsu laiku. Pārējā daļā šis iebildums ir nepamatots.
3) Par glabāšanu uz lauka
83. Ar pēdējo otrā prasības pamata iebildumu Komisija apstrīd to, ka gandrīz visās Francijas rīcības programmās ir pieļauta kompakto salmu kūtsmēslu glabāšana uz lauka 10 mēnešu garumā, neizolējot tos no zemes vai tos neapsedzot. Šādā veidā nitrāts varot nokļūt gruntsūdeņos un stipra lietus gadījumā arī virszemes ūdeņos. Tikai pirmo reizi replikas rakstā Komisija iebilst pret nepietiekamo iespēju kontrolēt Francijas tiesībās paredzētos glabāšanas nosacījumus.
84. Francija vispirms pareizi iebilst, ka Komisija īslaicīgu glabāšanu dažu nedēļu garumā argumentētajā atzinumā vēl uzskatīja par pieņemamu (35). Tādēļ šis iebildums ir pieņemams tikai tiktāl, ciktāl Komisija iebilst pret vairāk nekā dažu nedēļu ilgu glabāšanu.
85. Arī attiecībā uz iespēju kontrolēt šo noteikumu ievērošanu Komisijas kritika replikas rakstā paplašina tiesvedības priekšmetu. Proti, šī kritika attiecas nevis tieši uz atļautās prakses piesārņojuma riskiem, bet uz aizliegtas kūtsmēslu glabāšanas uz lauka risku, kas iepriekš vēl netika minēts.
86. Turpretim, ciktāl Komisija prasības pieteikumā apstrīd glabāšanas nosacījumus, proti, izolēšanas no zemes neesamību un neapsegšanu, tās iebildums pretēji Francijas viedoklim bija vismaz netieši ietverts pirmstiesas procedūrā celtajā iebildumā par pārāk ilgo glabāšanu uz lauka. Tas tādēļ, ka šie nosacījumi ir saistīti ar ūdens piesārņojuma risku, ko rada šāda prakse. Tādēļ šis iebildums ir pieņemams.
87. Francija gan atsaucas uz tiesisko regulējumu, kas saskaņā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma 2. panta II punktu stājās spēkā tikai pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa, proti, uz I pielikuma II daļas 2. punktu. Tomēr saskaņā ar neapstrīdēto Francijas sniegto informāciju šīs tiesību normas atbilst jau iepriekš spēkā esošajai 4. rīcības programmai. Līdz ar to tās šajā gadījumā var tikt ņemtas vērā.
88. Šīs tiesību normas samazina ūdeņu piesārņojuma risku, jo kompaktie salmu kūtsmēsli vispirms ir jāglabā divus mēnešus, lai no tiem varētu izplūst iespējami nitrātus saturoši šķidrumi. Pārējos, drīzāk sausajos kūtsmēslos gandrīz nerodas nitrātu pārpalikums, jo mineralizēto slāpekli atkal uzņem mikroorganismi (36).
89. Tomēr arī saskaņā ar Francijas sniegto informāciju mineralizētā slāpekļa uzņemšana, ko veic mikrobi, ir laika ziņā ierobežota, galvenokārt rudenī un ziemā (37). Taču, tā kā kūtsmēsli var tikt glabāti līdz 10 mēnešiem, ir jāsecina, ka siltākos gadalaikos tomēr atkal rodas mineralizētā slāpekļa pārpalikums. Šajā brīdī, vēlākais, nozīme ir arī tam, ka nav pienākuma kūtsmēslus izolēt no zemes un tos apsegt. Proti, atklātā veidā uzglabāti kompakti salmu kūtsmēsli lietus gadījumā var tikt atkal bagātināti ar ūdeni, kas uzņem mineralizēto slāpekli un transportē to uz gruntsūdeņiem vai virszemes ūdeņiem.
90. Līdz ar to Francija ir pārkāpusi Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta, II pielikuma A punkta 5) apakšpunkta un III pielikuma 1. punkta 2) apakšpunkta prasības tādējādi, ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma II daļas 2. punktā ir atļauta kompakto salmu kūtsmēslu glabāšana uz lauka līdz 10 mēnešiem, neparedzot, ka kūtsmēsli tiek izolēti no zemes un tiek apsegti.
F – Trešais prasības pamats: līdzsvarota mēslošana
91. Tiesa jau ir secinājusi, ka rīcības programmās noteiktajiem pasākumiem atbilstoši Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta a) apakšpunktam, to lasot kopā ar tās III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunktu, ir jāaptver tiesību normas mēslošanas līdzekļu iestrādāšanas zemē ierobežošanai, kuru mērķis ir līdzsvara radīšana starp paredzamo nepieciešamo slāpekli augiem un to apgādāšanu ar slāpekli no zemes un mēslošanas (38). Turklāt šo III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunkta interpretāciju apstiprina direktīvas, kurā ir jānosaka nepieciešamie instrumenti, mērķis, lai Kopienā tiktu nodrošināta ūdeņu aizsardzība pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (39).
92. Komisija iebilst, ka Francijas tiesību normās šie principi gan tiek atkārtoti, taču tās tos netransponē tieši piemērojamā tiesiskā regulējumā. Esot nepieciešama uzticama aprēķināšanas metode, kā arī tādu nepieciešamo parametru noteikšana, kas lauksaimniekiem sniedz iespēju aprēķināt, kādu kūtsmēslu daudzumu viņi varētu iestrādāt zemē. Ar šiem parametriem esot it īpaši jāņem vērā attiecīgās kultūras, slāpekļa iedarbība uz attiecīgo kūtsmēslu tipu un jau zemē esošais slāpeklis.
93. Francija būtībā ceļ divus iebildumus pret šo prasības pamatu: pirmkārt, Nitrātu direktīva nepieprasot šāda veida precīzu tiesisko regulējumu un, otrkārt, ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma III daļas 1. punktu varot pat labāk nodrošināt līdzsvarotu mēslošanu nekā ar Komisijas prasībām.
94. Attiecībā uz pirmo iebildumu Tiesa jau ir norādījusi, ka Nitrātu direktīvas III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunkts ir jātransponē precīzi (40). Lai būtu nepieciešamā precizitātes pakāpe, noteicošajiem jābūt tiesiskā regulējuma adresātiem. Tiem ir jāzina, kādi ir to pienākumi. Ja attiecīgo tiesību normu adresāti ir lauksaimnieki, viņiem ir jābūt iespējai ar sev pieejamiem līdzekļiem ticami novērtēt, kādu daudzumu kūtsmēslu tie var iestrādāt zemē.
95. Šajā gadījumā var nenoskaidrot, vai šīs prasības var izpildīt, izmantojot tikai Komisijas sistēmu.
96. Francijas minētās tiesību normas tās neizpildīja jau tādēļ vien, ka tās attiecībā uz lauksaimniekiem, iestājoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, vēl nebija piemērojamas. Proti, 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma III daļas 1. punkta c) apakšpunkts, kurā ir noteikti lauksaimnieku pienākumi, atbilstoši šī rīkojuma 2. panta II punktam bija spēkā tikai no 2012. gada 1. septembra.
97. 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma III daļas 1. punkta a) un b) apakšpunktā noteiktā sistēma attiecīgajā brīdī gan bija spēkā, tomēr arī vēl nevarēja tikt piemērota. Proti, a) apakšpunktā ir ietverts pienākums noteikt īstenošanas noteikumus, t.i., tos ātri izstrādāt un izpildīt, nosakot parametrus. Tie saskaņā ar b) apakšpunktu ir jānosaka reģioniem attiecībā uz katru kultūru un pļavām. Saskaņā ar Komisijas sniegtajām ziņām šīs tiesību normas stājās spēkā tikai pēc attiecīgā termiņa, proti, 2012. gada 1. septembrī.
98. Ciktāl Komisija pirmo reizi tikai replikas rakstā iebilst pret šo reģionu tiesību normu trūkumiem un konkrētām 2011. gada 19. decembra rīkojuma detalizētām tiesību normām, tā mēģina paplašināt šīs tiesvedības priekšmetu. Tādēļ šis arguments ir nepieņemams.
99. Visbeidzot, attiecībā uz iepriekšējām 2001. gada 6. marta rīkojuma pielikuma 2.3. punktā ietvertajām tiesību normām, kas attiecīgajā brīdī gan vēl bija spēkā attiecībā pret lauksaimniekiem, tajās ir noteikts tikai tas, ka no lauksaimniekiem tiek pieprasīta līdzsvarota mēslošana Nitrātu direktīvas III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunkta izpratnē.
100. Francijas argumentu par šīm tiesību normām es saprotu tādējādi, ka atbilstoši tām lauksaimniekiem pašiem attiecībā uz katru atsevišķu zemesgabalu ir jānosaka, kāda mēslošana ir pieļaujama. Šim risinājumam esot jādod priekšroka attiecībā pret konkrētu parametru noteikšanu, jo var tikt pilnībā ņemtas vērā konkrētās vietas apstākļi.
101. Teorētiski šī pieeja sola optimālu mēslošanu. Tomēr šī tiesvedība parāda, ka pieļaujamās mēslošanas noteikšana ir ļoti sarežģīts pasākums. Nevar secināt, ka katrs lauksaimnieks bez konkrētiem priekšrakstiem šo uzdevumu varētu izpildīt (41). Turklāt, nepastāvot viegli pierādāmiem kritērijiem, pastāv liels ļaunprātīgas izmantošanas risks. Turklāt arī Francija ar jaunajām tiesību normām ir atteikusies no šīs pieejas un to ir aizstājusi ar reģionu īstenošanas noteikumiem.
102. Līdz ar to Francija ir pārkāpusi Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta un III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunkta prasības tādējādi, ka 2001. gada 6. marta rīkojumā nav noteikusi pietiekami skaidras tiesību normas par līdzsvarotu mēslošanu.
G – Ceturtais prasības pamats: maksimālās robežas 170 kg slāpekļa uz hektāru gadā nodrošināšana
103. Šis prasības pamats attiecas uz Francijā piemēroto metodi, lai nodrošinātu saskaņā ar Nitrātu direktīvas III pielikuma 2. punktu maksimālās robežas 170 kg slāpekļa uz hektāru gadā ievērošanu. Saskaņā ar III pielikuma 3. punktu ir atļauts šo daudzumu noteikt, pamatojoties uz dzīvnieku skaitu. Šī metode tiek piemērota Francijā, nosakot attiecībā uz dažādām dzīvnieku sugām slāpekļa daudzumu, ko satur gada laikā zemē iestrādāti attiecīgā eksemplāra kūtsmēsli.
104. Pieļaujamā slāpekļa daudzuma noteikšanai, pamatojoties uz dzīvnieku skaitu, acīmredzami ir jāatvieglo maksimālās robežas piemērošana. Lauksaimniekiem nav jānosaka, cik daudz slāpekļa viņi patiešām iestrādā zemē. Gluži otrādi, kamēr viņu dzīvnieku skaits nepārsniedz mēslojamās teritorijas uzņemšanas iespējas, pietiek ar to, ka kūtsmēsli tiek vienmērīgi sadalīti, lai izpildītu šīs prasības.
105. Tomēr Komisija iebilst, ka Francija attiecībā uz dažādām dzīvnieku sugām ir noteikusi pārāk mazu slāpekļa daudzumu zemē iestrādātajos kūtsmēslos.
106. Francija gan arī attiecībā uz šo prasības pamatu nepamatoti atsaucas uz 2011. gada 19. decembra rīkojumā ietvertajām jaunajām tiesību normām, proti, II pielikumu, kas saskaņā ar I pielikuma V daļu, to lasot kopā ar 2. panta II punktu, ir piemērojams tikai sākot ar 2012. gada rudeni. Tomēr tam ir nozīme tikai attiecībā uz vērtējumu par pienu govju ekskrementu rādītājiem, jo rādītāji attiecībā uz citiem rūpnieciski izmantojamiem dzīvniekiem palika nemainīgi.
1) Par piena govīm
107. Komisija iebildumu par piena govju ekskrementu rādītājiem balsta uz diviem zinātniski pamatotiem argumentiem: pirmkārt, netiekot ņemts vērā govju saražotā piena daudzums. Proti, palielinoties saražotā piena daudzumam, palielinoties arī slāpekļa daudzums ekskrementos. Otrkārt, Komisija iebilst pret pārāk liela t.s. izgarošanas koeficienta piemērošanu.
108. Francija neiebilst pret Komisijas uz saražotā piena daudzumu balstīto argumentu, un it īpaši pret tā zinātnisko pamatojumu. Gluži otrādi, 2011. gada 19. decembra rīkojuma II pielikuma B punkts apstiprina Komisijas viedokli. Tā vietā, lai noteiktu tikai vienus ekskrementu rādītājus, tajā ir noteikti dažādi rādītāji atkarībā no saražotā piena daudzuma. Līdz ar to tiktāl šis iebildums ir pamatots.
109. Otrais arguments, kas attiecas uz t.s. izgarošanas koeficentu, ir jāpaskaidro. Ar šī koeficenta palīdzību no slāpekļa daudzuma, kas tiek izdalīts ar ekskrementiem, var atņemt daļu, kas pirms iestrādāšanas zemē izgaro gaisā. Secinājums par šādu atņemšanas darbību izriet no Tiesas lēmuma, kurā tika konstatēts, ka attiecībā uz ikgadējās maksimālās 170 kg robežas piemērošanu noteicošais ir slāpeklis, kas satur kūtsmēslus iestrādāšanas zemē brīdī. Tādēļ slāpekļa izgarošana iestrādāšanas zemē laikā nevar tikt uzskatīta par nenozīmīgu (42). Tomēr Komisija neapšauba, ka šajā situācijā var tikt ņemts vērā slāpeklis, kas ir izgarojis pirms iestrādāšanas zemē, proti, stallī un kūtsmēslu glabāšanas laikā.
110. Lai veiktu šo atņemšanas darbību, Francija piemēro izgarošanas koeficentu. Pirms 2011. gada 19. decembra rīkojuma pieņemšanas šis koeficents piena govju gadījumā bija 30 %. Tātad Francija uzskatīja, ka 30 % no stallī ar ekskrementiem izdalītā slāpekļa paliek tur vai kūtsmēslu glabāšanas laikā nonāk gaisā. Tomēr Komisija atsaucas uz 2007. gada zinātnisko publikāciju (43), saskaņā ar kuru koeficents ir tikai 24 %.
111. Francijas iesniegtā literatūras analīze apstiprina šo rādītāju (44). Attiecīgi 2011. gada 19. decembra rīkojums balstīts vairs nevis uz 30 % koeficentu, bet uz 25 % koeficentu.
112. Līdz ar to Francija ir pārkāpusi Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta, to lasot kopā ar III pielikuma 2. un 3. punktu, prasības tādējādi, ka 2001. gada 6. marta rīkojumā, nosakot piena govju ekskrementu rādītājus, netika samērīgi ņemtas vērā saražotā piena daudzuma atšķirības un tās bija balstītas uz pārāk augstu izgarošanas koeficentu.
113. Ciktāl Komisija apstrīd pārejas tiesisko regulējumu no 2012. gada 1. septembra līdz 2013. gada 31. augustam, ir jāsecina, ka šis tiesiskais regulējums nebija pirmstiesas procedūras priekšmets. Tādēļ šis arguments ir nepieņemams.
2) Par pārējiem rūpnieciski izmantojamiem dzīvniekiem
114. Attiecībā uz pārējām rūpnieciski izmantojamo dzīvnieku sugām Komisijas kritika ir vērsta tikai pret attiecīgajiem izgarošanas koeficentiem, kas palika nemainīgi pirms un pēc 2011. gada 19. decembra rīkojuma izdošanas. Tomēr attiecībā uz cūkām Komisija savu prasību atsauca.
115. Komisija šajā sakarā attiecībā uz liellopiem, izņemot piena govis, piekrīt Francijas pirmajam iebildumam, ka tā, konkretizējot šo iebildumu, prasības pieteikumā ir pieļāvusi kļūdu aprēķinā, kas bija iemesls nepareizai apstrīdētā koeficenta seku atspoguļošanai. Tā neiebilst arī pret Francijas argumentu, ka tā pati kļūda attiecas arī uz seku atspoguļošanu citu rūpnieciski izmantojamo dzīvnieku sugu gadījumā. Tomēr šī kļūda aprēķinā pati par sevi neko nemaina attiecībā uz iebildumu par pārāk lielu koeficentu izmantošanu.
116. Turklāt ir jānorāda, ka Komisija tabulā par pārējām liellopu šķirnēm nepareizi norāda, ka tā izmanto koeficentu 30 %, lai gan faktiski tā piemēro koeficentu 21 % (45). Iespējams, minētais ir pamats pārpratumam no Francijas puses, ka Komisija vairs neapstrīd Francijas koeficentus (46). Tomēr šādu nozīmi nevar piedēvēt acīmredzamajai Komisijas pārrakstīšanās kļūdai, jo kopsakars un konkrētie norādītie rādītāji parāda, ka tā joprojām ir pamats izmantot zemāku koeficentu.
117. Turpinājumā Francija norāda, ka apstrīdētie koeficenti ir tikuši noteikti, izmantojot labāku metodi nekā rādītāji, uz kuriem balstās Komisija. Komisijas rādītāji tiekot noteikti, ņemot vērā slāpekļa daudzumu, kas nonāk gaisā no staļļiem un kūtsmēslu glabātuvēm. Turpretim Francijas rādītāji pamatojoties uz salīdzinājumu starp slāpekļa daudzumu ekskrementos un slāpekļa daudzumu, ko kūtsmēsli vēl satur, kad tie tiek pārvesti iestrādāšanai zemē no staļļa vai glabātuves.
118. Komisija gan neiebilst pret šo šķietami pamatoto argumentu expressis verbis, taču to dara vismaz netieši, jo turpina izmantot savus rādītājus.
119. Šaubas par Francijas viedokli rodas, jo no Francijas iesniegtā literatūras pārskata nevar secināt, kurai metodei tiek dota priekšroka, jo tiek norādīts, ka visi rādītāji literatūrā balstīti uz eksperimentiem, kuros tiek ņemti vērā tikai attiecīgi pārbaudītie konkrētās lopkopības nosacījumi (47). Turpinājumā tajā tiek uzsvērts konstatēto rādītāju plašais diapazons un norādīts, ka Francijas koeficenti ir ļoti tuvu literatūrā norādītajiem (48). Visbeidzot, tiek arī norādīts un netiek apstrīdēts Komisijas minētais pētījums.
120. Turklāt, ja analizē Francijas iesniegtos dokumentus, kuros pirmo reizi tiek norādīti vēl šodien spēkā esošie izgarošanas koeficenti attiecībā uz liellopiem, kļūst skaidrs, ka runa ir tikai par vidējiem rādītājiem tobrīd izmantotajā literatūrā par piena govju ekskrementos esošā slāpekļa izgarošanu (49). Nav saskatāmas diskusijas par metodēm.
121. Līdz ar to nevar secināt, ka varbūtējas metodiskas atšķirības, nosakot koeficentus, liek apšaubīt šī Komisijas prasības pamata zinātnisko pamatojumu.
122. Lielāka nozīme varētu būt Francijas iebildumam, ka zinātniski iegūtie dati uzrāda lielas atšķirības starp nitrāta izgarošanu stallī un glabāšanu laikā. Šis diapazons ir pretrunā noteikta rādītāja uzskatīšanai par vienīgo pareizo izgarošanas koeficentu. To varētu saprast tādējādi, ka dalībvalstīm būtībā ir tiesības noteikt izgarošanas koeficentu tā ietvara robežās, kas izriet no dažādiem zinātniskajos pētījumos izdarītajiem secinājumiem.
123. Tomēr šāda rīcības brīvība noteikt tiesisko regulējumu nebūtu savienojama ar preventīvās darbības principu, kas ir jāievēro, piemērojot Nitrātu direktīvu (50) un tādēļ arī transponējot III pielikuma 2. un 3. punktu. Līdz ar to noteiktajam ekskrementu daudzumam uz dzīvnieku ir noteikti jānodrošina, ka netiek pārsniegta maksimālā 170 kg robeža. Tas izdodas tikai tad, ja šis daudzums ir noteikts tik zems, ka neatkarīgi no faktisko izgarošanas rādītāju diapazona nekādā gadījumā zemē netiek iestrādāti vairāk par 170 kg nitrāta.
124. Pretējā gadījumā pastāv bažas, ka, pamatojoties uz klimatiskajiem apstākļiem vai ierasto praksi, noteiktos reģionos vienmēr gaisā izdalās mazāk slāpekļa pirms iestrādāšanas zemē par to, kas ir ņemts par pamatu izgarošanas koeficenta aprēķinā. Tātad tur zemē tiktu iestrādāti vairāk par 170 kg slāpekļa gadā uz hektāru. Tas varētu radīt ar rīcības programmām novēršamo ūdeņu piesārņojumu.
125. Līdz ar to izgarošanas koeficenti, nosakot ekskrementu daudzumu ar mērķi piemērot maksimālo robežu, var tikt noteikti, pamatojoties uz dzīvnieku skaitu, saskaņā ar Nitrātu direktīvas III pielikuma 2. un 3. punktu, tikai ņemot vērā mazāko zinātniski pierādāmo izgarošanu.
126. Ja dalībvalstis tomēr vēlas lauksaimniekiem atļaut jebkurā gadījumā iestrādāt zemē visu pieļaujamo maksimālo daudzumu, tās nevar noteikt pieļaujamos iestrādāšanas zemē daudzumus vienkāršas klasifikācijas veidā, pamatojoties uz dzīvnieku skaitu. Proti, attiecībā uz jebkuru klasifikāciju ir jābūt pietiekamai drošības rezervei, lai novērstu maksimālās robežas pārsniegšanu konkrētos gadījumos.
127. Tā kā Komisijas pieprasītie zemie izgarošanas koeficenti būtībā balstīti uz 2007. gada zinātnisku publikāciju (51), ko Francija neatspēko ar labākiem datiem, tiem attiecībā uz šo prasības pamatu ir nozīme.
128. Tomēr Francija attiecībā uz pārējām rūpnieciski izmantojamo dzīvnieku sugām piemēro būtiski lielākus izgarošanas koeficentus, nekā tas ir pieļaujams saskaņā ar Komisijas datiem, proti, 30 %, nevis 21 % attiecībā uz pārējiem liellopiem, 60 %, nevis 30 % attiecībā uz mājputniem, attiecīgi 30 %, nevis 9,5 % attiecībā uz aitām un kazām, 30 %, nevis 13 % attiecībā uz zirgiem, kā arī 60 %, nevis 45 % attiecībā uz trušiem.
129. Tādēļ Francija ir pārkāpusi Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta, to lasot kopā ar III pielikuma 2. un 3. punktu, prasības tādējādi, ka ekskrementu rādītāju noteikšana attiecībā uz liellopiem, izņemot piena govis, kā arī mājputniem, aitām, kazām, zirgiem un trušiem 2011. gada 19. decembra rīkojuma II pielikumā pamatojas uz pārāk augstiem izgarošanas koeficentiem.
H – Piektais prasības pamats: iestrādāšana zemē stāvās nogāzēs
130. Saskaņā ar Nitrātu direktīvas II pielikuma A punkta 2) apakšpunktu labas lauksaimniecības prakses kodeksam ir jāietver noteikumi, ciktāl tie ir nozīmīgi, par mēslojuma iestrādāšanu lauksaimniecības zemē stāvās nogāzēs. Zemes slīpums ir jāņem vērā arī saskaņā ar III pielikuma 3. punkta a) apakšpunktu.
131. Ar piekto prasības pamatu Komisija iebilst pret to, ka Francija gan aizliedz iestrādāšanu zemē šādās platībās, taču nav regulējusi pieļaujamo slīpumu. Uz laukiem iestrādāšana zemē esot jāaizliedz sākot ar 8 % slīpumu, pļavu gadījumā esot pieļaujami līdz 15 % [slīpuma].
132. Turpretim Francija aizstāv viedokli, ka slīpums neesot jāregulē. Gluži otrādi, attiecībā uz ūdens piesārņojuma risku nozīme esot arī daudziem citiem faktoriem. Tādēļ ar vispārīgi formulētu aizliegumu, kura ietvaros lauksaimnieki var ievērot šos faktorus, pietiekot.
133. Komisija neapšauba citu faktoru nozīmi, tomēr norāda uz pētījumu, kurā, jau sākot ar 5 % slīpumu, tiek norādīts uz būtiskiem riskiem un tiek ieteikts mēslot tikai slīpumā, kas nepārsniedz 7 %. Izmantojot piemērotu tehniku vai kalnainā teritorijā, varot tikt mēslots slīpumā līdz 10 %. Tomēr virca, tātad šķidrie kūtsmēsli, katrā ziņā varot tikt iestrādāta zemē slīpumā, kas nepārsniedz 7 % (52).
134. Francija nenorāda uz zinātniskiem argumentiem, lai iebilstu pret šiem ieteikumiem. To varētu interpretēt tādējādi, ka šis Komisijas arguments netika atspēkots. Tātad, tā kā rīcības programmas ir jābalsta uz labākajiem pieejamiem zinātniskajiem datiem, Francija neesot pieņēmusi pietiekamas tiesību normas par mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē stāvās nogāzēs.
135. Tomēr jaunākā pētījumā, ko Komisija ir publicējusi internetā, tikai papuvēs ar vairāk nekā 8 % slīpumu nav ieteikta virspusēja mēslošana, un it īpaši gadījumā, ja nogāzes garums pārsniedz 100 metrus. Tikai sākot ar 15 % slīpumu tiek ieteikts pilnīgs mēslošanas aizliegums. Abi ieteikumi ir piemērojami it īpaši virszemes ūdeņu tuvumā (53).
136. Nogāzes garums, kas pārsniedz 100 metrus, attiecībā uz nogāzēm ar slīpumu vairāk nekā 8 % ir domāts tikai īpašu risku ilustrācijai. Tādēļ tas nevar tikt uzskatīts par aizlieguma noteikšanas pienākuma nepieciešamu nosacījumu.
137. Sākotnēji varētu uzskatīt, ka attiecībā uz teritorijām virszemes ūdeņu tuvumā ir piemērojams tas pats, kas nogāzēm. Tomēr pētījumā norādītie iestrādāšanas zemē stāvās nogāzēs riski attiecas tikai uz virszemes ūdeņu piesārņojumu. Saskaņā ar to iestrādāšana zemē stāvās nogāzēs ir problemātiska, jo kūtsmēsli vai jau ūdenī izšķīduši slāpekļa savienojumi ar tekošu ūdeni var tikt transportēti lejup pa nogāzi. Ja tur atrodas virszemes ūdeņi, tie var tikt tieši piesārņoti.
138. Īpaši riski gruntsūdeņiem, iestrādājot kūtsmēslus zemē stāvās nogāzēs, gan ir iespējami, taču tie netiek minēti nedz pētījumā, nedz Komisijas argumentā. Tādēļ Komisija nav pierādījusi, ka ir jānosaka iestrādāšanas zemē stāvās nogāzēs aizliegums, ja tuvumā neatrodas virszemes ūdeņi.
139. Tomēr Francijas tiesību normas par kūtsmēslu iestrādāšanu zemē virszemes ūdeņu tuvumā saskaņā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma VI daļu šo prasības pamatu neatspēko. Pirmkārt, arī šīs tiesību normas atbilstoši rīkojuma 2. panta II punktam stājās spēkā tikai 2012. gada 1. septembrī pēc attiecīgā termiņa beigām, un tādēļ šajā gadījumā tās nav jāņem vērā. Otrkārt, nevar secināt, ka tajās paredzētie attālumi mazinātu piesārņojuma risku stāvās nogāzēs. Proti, tie ir piemērojami neatkarīgi no tuvējo platību slīpuma un tādēļ arī objektīvi ir aprēķināti pārāk mazi. Proti, drošības attālumi ir tikai no 2 līdz 35 metriem. Ja lejpus nogāzēm atrodas ūdeņi, šie attālumi nevar novērst tiešu nitrāta ieplūšanu.
140. Līdz ar to Francija ir pārkāpusi Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta, to lasot kopā ar II pielikuma A punkta 2) apakšpunktu un III pielikuma 3. punkta a) apakšpunktu, prasības tādējādi, ka tā virszemes ūdeņu tuvumā neaizliedz iestrādāt kūtsmēslus zemē nogāzēs ar slīpumu, kas pārsniedz 15 %, kā arī virspusēji papuvēs ar 8 %–15 % slīpumu. Pārējā daļā šis prasības pamats ir jānoraida.
I – Sestais prasības pamats: sasalusi vai ar sniegu klāta zeme
141. Saskaņā ar Nitrātu direktīvas II pielikuma A punkta 3) apakšpunktu rīcības programmās jābūt noteikumiem par mēslojuma iestrādāšanu sasalušā vai ar sniegu klātā zemē. Saskaņā ar III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunkta b) punktu ir jāņem vērā klimatiskie apstākļi.
142. Ar sesto prasības pamatu Komisija iebilst pret to, ka saskaņā ar 2001. gada 6. marta rīkojuma 2.5. punkta 3) apakšpunktu lauksaimnieki I un III tipa mēslošanas līdzekļus ar zināmiem nosacījumiem var iestrādāt sasalušā zemē. Tas pats attiecas uz I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu ar sniegu klātā zemē. Ja zeme 24 stundu laikā pārmaiņus atsalst un atkal sasalst, zemē var tikt iestrādāti visi mēslošanas līdzekļi.
143. Francija kā pretargumentu norāda, ka Nitrātu direktīvā nav ietverts absolūts mēslošanas līdzekļu iestrādāšanas sasalušā vai ar sniegu klātā zemē aizliegums.
144. Tomēr arī šajā ziņā transponēšanas brīvība ir ierobežota ar Nitrātu direktīvas mērķiem un jaunākajām zinātnes atziņām (54). No Komisijas iesniegtā pētījuma izriet, ka sasalušu vai ar sniegu klātu zemju mēslošana nedrīkst tikt veikta vispār, jo tas rada būtiskus riskus gruntsūdeņiem un virszemes ūdeņiem (55). Tajā pašā pētījumā ir uzsvērts, ka, tieši zemei pārmaiņus sasalstot un atsalstot, tiek veicināta slāpekļa mineralizēšanās. Slāpekļa savienojumi, kas rodas, ir ūdenī šķīstoši un tādēļ var veicināt piesārņojumu it īpaši gruntsūdeņos, jo attiecīgajās zemajās temperatūrās augi vēl neuzņem slāpekli (56).
145. Francija neiebilst pret šo zinātniski pamatoto argumentu.
146. Jaunākajā Komisijas pētījumā gan tiek norādīts uz iestrādāšanas sausā, sasalušā zemē, kas ir pakļautas īpašam sabiezēšanas riskam braukšanas dēļ, aizlieguma nozīmes mazināšanu (57). Tomēr Francijas izņēmumi neattiecas uz šo gadījumu.
147. Līdz ar to Francija ir pārkāpusi Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta, to lasot kopā ar II pielikuma A punkta 3) apakšpunktu un III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunkta b) punktu, prasības tādējādi, ka saskaņā ar 2001. gada 6. marta rīkojuma pielikuma 2.5. punkta 3) apakšpunktu ir atļauts iestrādāt mēslošanas līdzekļus zemē, kas 24 stundu laikā pārmaiņus atsalst un sasalst, kā arī sniedz iespēju ar zināmiem nosacījumiem atļaut I un III tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu sasalušā zemē, kā arī I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu ar sniegu klātā zemē.
V – Tiesāšanās izdevumi
148. Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir lūgusi piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Francijas Republikai un tai – arī ņemot vērā atsaukto iebildumu un nepieņemamo Komisijas argumentu – būtībā spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
VI – Secinājumi
149. Tādēļ ierosinu Tiesai lemt šādi:
1) Francijas Republika ir pārkāpusi Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, 5. panta 4. punkta, to lasot kopā ar II pielikuma A punkta 1), 2), 3) un 5) apakšpunktu, kā arī III pielikuma 1. punkta 1), 2) un 3) apakšpunktu, 2. punktu un 3. punktu, prasības tādējādi,
– ka 2001. gada 6. marta rīkojumā par īpaši jutīgās zonās ieviešamo valsts rīcības programmu ūdeņu piesārņojuma, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, samazināšanai nav ietverti I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanas zemē aizliegumi attiecībā uz lielajām rudens kultūrām;
– ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma par īpaši jutīgās zonās ieviešamo valsts rīcības programmu ūdeņu piesārņojuma, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, samazināšanai I pielikuma I daļā ir ietverti tikai nenozīmīgi I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanas zemē ierobežojumi attiecībā uz pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētām ganībām;
– ka 2001. gada 6. marta rīkojumā I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšana zemē attiecībā uz lielajām pavasara kultūrām tika aizliegta tikai no 1. jūlija līdz 31. augustam;
– ka 2001. gada 6. marta rīkojumā II tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšana zemē attiecībā uz lielajām rudens kultūrām tika aizliegta tikai no 1. novembra līdz 15. janvārim;
– ka 2001. gada 6. marta rīkojumā III tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšana zemē attiecībā uz lielajām rudens kultūrām un II tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšana zemē attiecībā uz lielajām pavasara kultūrām tika aizliegta tikai līdz 15. janvārim;
– ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma I daļā netiek aizliegta II tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšana zemē pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētās ganībās jau no 15. septembra;
– ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma I daļā netiek aizliegta III tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšana zemē pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētās ganībās kalnainos reģionos februārī, ja tur temperatūra saglabājas zemāka par 5 grādiem;
– ka kūtsmēslu glabātuvju ietilpība saskaņā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma 2. panta I punkta 1) un 2) apakšpunktu, kā arī I pielikuma II daļu tiek aprēķināta, pamatojoties uz iestrādāšanas zemē aizliegumiem, kas ilgst pārāk īsu laiku;
– ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma II daļas 2. punktā ir atļauta kompakto salmu kūtsmēslu glabāšana uz lauka līdz 10 mēnešiem, neparedzot, ka kūtsmēsli tiek izolēti no zemes un tiek apsegti;
– ka 2001. gada 6. marta rīkojumā nav ietvertas pietiekami skaidras tiesību normas par līdzsvarotu mēslošanu;
– ka 2001. gada 6. marta rīkojumā, nosakot piena govju ekskrementu rādītājus, netika samērīgi ņemtas vērā saražotā piena daudzuma atšķirības un tas bija balstītas uz pārāk augstu izgarošanas koeficentu;
– ka ekskrementu rādītāju noteikšana attiecībā uz liellopiem, izņemot piena govis, kā arī mājputniem, aitām, kazām, zirgiem un trušiem 2011. gada 19. decembra rīkojuma II pielikumā balstīta uz pārāk augstiem izgarošanas koeficentiem;
– ka virszemes ūdeņu tuvumā netiek aizliegts iestrādāt kūtsmēslus zemē nogāzēs ar slīpumu, kas pārsniedz 15 %, kā arī virspusēji papuvēs ar 8 %–15 % slīpumu, kā arī tādējādi,
– ka saskaņā ar 2001. gada 6. marta rīkojuma pielikuma 2.5. punkta 3) apakšpunktu tiek atļauts iestrādāt mēslošanas līdzekļus zemē, kas 24 stundu laikā pārmaiņus atsalst un sasalst, kā arī sniedz iespēju ar zināmiem nosacījumiem atļaut I un III tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu sasalušā zemē, kā arī I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu ar sniegu klātā zemē;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.