VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 6. septembrī (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā
Lieta T‑24/11
Bank Refah Kargaran, Teherāna (Irāna), ko pārstāv J.‑M. Thouvenin, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bishop un R. Liudvinaviciute‑Cordeiro, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja F. Erlbacher un M. Konstantinidis, vēlāk – A. Bordes un M. Konstantinidis, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par lūgumu, pirmkārt, atzīt, ka prasītajai nav piemērojams Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmums 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), un, otrkārt, prasība atcelt Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.), Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.) un Padomes 2012. gada 21. decembra Regulu (ES) Nr. 1263/2012, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 356, 34. lpp.), kā arī jebkuru turpmāko regulu vai lēmumu, kas papildinātu vai aizstātu šīs regulas līdz galīgā sprieduma pasludināšanai, ciktāl šādi akti attiecas uz prasītāju, treškārt, prasība atcelt Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 281, 81. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 319, 71. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 319, 11. lpp.), un Padomes 2012. gada 21. decembra Lēmumu 2012/829/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 356, 71. lpp.), kā arī jebkuru turpmāko aktu, kas papildinātu vai aizstātu šos aktus līdz galīgā sprieduma pasludināšanai, ja vien šādi akti attiecas uz prasītāju, un, ceturtkārt, lūgums atcelt 2010. gada 28. oktobra un 2011. gada 5. decembra vēstulēs ietvertos lēmumus.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 12. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Bank Refah Kargaran ir Irānā reģistrēta banka.
2 Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas noteikti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā izbeigtu ar kodolieročiem saistītas darbības, kas var radīt kodolieroču izplatīšanas risku un ar kodolieroču piegādes sistēmu attīstību saistītās darbības (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).
3 2010. gada 26. jūlijā prasītāja tika iekļauta Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vienību sarakstā, kas ir ietverts šī lēmuma II pielikumā.
4 Tā rezultātā prasītāja ar Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 195, 25. lpp.), tika iekļauta Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.) V pielikumā. Šīs ietveršanas sekas bija prasītājas saimniecisko resursu iesaldēšana.
5 Lēmumā 2010/413 Eiropas Savienības Padome sniedza šādu pamatojumu attiecībā uz prasītāju:
“[Prasītāja] ir pārņēmusi Melli bankas operācijas pēc tam, kad Savienība noteica sankcijas pret to.”
6 Īstenošanas Regulā Nr. 668/2010 attiecībā uz prasītāju tika norādīts šāds pamatojums:
“[Prasītāja] rīkojās kā Melli bankas starpniece pēc tam, kad Savienība noteica sankcijas pret to.”
7 Ar 2010. gada 27. jūlija vēstuli Padome informēja prasītāju par tās iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā.
8 Ar 2010. gada 8. septembra vēstuli prasītāja lūdza Padomei pārskatīt lēmumu par tās iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā.
9 Prasītājas iekļaušana Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā tika atstāta spēkā ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 281, 81. lpp.).
10 Tā kā Regula Nr. 423/2007 ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 281, 1. lpp.), tika atcelta, prasītāja tika iekļauta pēdējās minētās regulas VIII pielikumā. Tādējādi saskaņā ar šīs regulas 16. panta 2. punktu tika iesaldēti prasītājas līdzekļi un saimnieciskie resursi.
11 Regulā Nr. 961/2010 ietvertais pamatojums ir tāds pats kā Lēmumā 2010/413 norādītais.
12 Ar 2010. gada 28. oktobra vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas 2010. gada 8. septembra vēstuli, norādot, ka pēc pārskatīšanas tā noraida prasītājas lūgumu izslēgt tās nosaukumu no Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertā saraksta. Tā šajā ziņā precizēja, ka, tā kā lietas materiālos nav jaunu faktu, kas pamatotu izmaiņas Padomes nostājā, uz prasītāju arī turpmāk ir jāattiecina minētajos tiesību aktos paredzētie ierobežojošie pasākumi.
13 Ar 2011. gada 12. janvāra vēstuli prasītāja lūdza Padomi tai paziņot pierādījumus, uz kuriem Padome ir pamatojusies, pieņemot ierobežojošus pasākumus pret to.
14 Ar 2011. gada 22. februāra vēstuli Padome, atbildot uz šo lūgumu, nosūtīja prasītājai vienas dalībvalsts iesniegta priekšlikuma pieņemt ierobežojošus pasākumus kopiju.
15 2011. gada 29. jūlijā prasītāja nosūtīja Padomei jaunu lūgumu par to, lai tās vārds tiktu svītrots no Lēmuma 2010/413 II pielikuma un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma. Šajā ziņā tā atsaucās uz to, ka pierādījumi, kuri tai tika paziņoti 2011. gada 22. februārī, nebija pietiekami detalizēti.
16 Prasītājas iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā neietekmēja Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmuma 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 319, 71. lpp.), un Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 319, 11. lpp.), stāšanās spēkā.
17 Ar 2011. gada 5. decembra vēstuli Padome informēja prasītāju par tās vārda atstāšanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā. Tā norādīja, ka, tā kā nav jaunu pierādījumu, šajos aktos ietvertais pamatojums joprojām ir spēkā.
18 Ar 2012. gada 13. janvāra vēstuli prasītāja vēlreiz iesniedza savus apsvērumus un lūdza tai paziņot visus pierādījumus, uz kuriem Padome bija pamatojusies, pieņemot Lēmumu 2011/783 un Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011.
19 Padome uz šo prasītājas lūgumu atbildēja ar 2012. gada 21. februāra vēstuli, kurai bija pievienoti trīs dokumenti.
20 Tā kā Regula Nr. 961/2010 tika atcelta ar Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 88, 1. lpp.), prasītājas vārdu Padome iekļāva šīs pēdējās minētās regulas IX pielikumā. Pamatojums ir tāds pats kā Lēmumā 2010/413 norādītais. Līdz ar to prasītājas līdzekļi un saimnieciskie resursi ir iesaldēti atbilstoši minētās regulas 23. panta 2. punktam.
21 Prasītājas iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā neietekmēja Padomes 2012. gada 21. decembra Lēmuma 2012/829/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 356, 71. lpp.), un Padomes Regulas (ES) Nr. 1263/2012, ar ko groza Regulu Nr. 267/2012 (OV L 356, 34. lpp.), stāšanās spēkā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
22 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 19. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.
23 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 3. maijā, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2011. gada 8. jūlija rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos.
24 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 16. februārī, prasītāja pielāgoja savus prasījumus un papildināja savu argumentāciju pēc Lēmuma 2011/783 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 spēkā stāšanās.
25 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 31. maijā, prasītāja pēc Regulas Nr. 267/2012 pieņemšanas pielāgoja savus prasījumus atbilstoši tai.
26 Ar Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 26. februāra rīkojumu pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas atbilstoši Reglamenta 50. pantam šī lieta un lietas T‑4/11 un T‑5/11 Export Development Bank of Iran/Padome tika apvienotas mutvārdu procesam.
27 Vispārējā tiesa 2013. gada 12. marta sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.
28 Tiesas sēdē prasītāja pielāgoja savus prasījumus un papildināja savu argumentāciju pēc Lēmuma 2012/829 un Regulas Nr. 1263/2012 spēkā stāšanās.
29 Prasītāja lūdz Vispārējo tiesu:
– atzīt, ka tai nevar piemērot Lēmumu 2010/413;
– atcelt Regulu Nr. 961/2010, Regulu Nr. 267/2012 un Regulu Nr. 1263/2012, kā arī atcelt jebkuru turpmāko regulu vai lēmumu, kas papildinātu vai aizstātu šīs regulas līdz galīgā sprieduma pasludināšanai, ciktāl šādi akti attiecas uz prasītāju;
– atcelt Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu un 4. punktu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;
– atcelt Lēmumu 2010/644, Lēmumu 2011/783, Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011, Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumu, kā arī Lēmumu 2012/829 un jebkuru turpmāko aktu, kas papildinātu vai aizstātu šos aktus līdz galīgā sprieduma pasludināšanai, ciktāl šādi akti attiecas uz prasītāju;
– atcelt 2010. gada 28. oktobra un 2011. gada 5. decembra vēstulēs ietvertos lēmumus;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30 Padome, ko atbalsta Komisija, lūdz Vispārējai tiesai:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
Par lūguma atcelt turpmākos aktus pieņemamību
31 Attiecībā uz tiesas sēdē prasītājas izteikto lūgumu atcelt jebkuru turpmāko aktu, kas papildinātu vai aizstātu apstrīdētos aktus, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesā var vērsties tikai ar prasību atcelt pastāvošu un nelabvēlīgu aktu. Tādējādi, tā kā prasītājai var tikt atļauts pie zināmiem nosacījumiem (skat. šī sprieduma 49. punktu) pielāgot savus prasījumus tā, lai tie attiektos uz to aktu atcelšanu, kas procesa laikā ir aizstājuši sākotnēji apstrīdētos aktus, šis risinājums nedrīkst atļaut vēl nepieņemtu hipotētisku aktu likumības spekulatīvu kontroli (skat. Vispārējās tiesas 1996. gada 18. septembra rīkojumu lietā T‑22/96 Langdon/Komisija, Recueil, II‑1009. lpp., 16. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/96 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome/, Krājums, II‑4665. lpp., 32. punkts).
32 Līdz ar to prasījumi atcelt jebkuru turpmāko aktu, kas papildinātu vai aizstātu apstrīdētos aktus saistībā ar šo prasību, ir jānoraida kā nepieņemami.
Par prasītājas otrā un trešā prasības pamata pieņemamību
33 Ar otro un trešo prasības pamatu prasītāja lūdz Vispārējo tiesu, pirmkārt, atcelt Regulu Nr. 961/2010, Regulu Nr. 267/2012 un Regulu Nr. 1263/2012, otrkārt, atcelt Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu un 4. punktu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.
34 LESD 263. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
35 Pirmkārt, attiecībā uz prasību atcelt Regulu Nr. 961/2010 un Regulu Nr. 267/2012, ciktāl tās attiecas uz prasītāju, no judikatūras izriet, ka šie tiesību akti vienlaikus ir vispārēji piemērojami tiesību akti, ciktāl ar tiem aizliedz vispārīgi un abstrakti noteiktu adresātu kategorijai nodrošināt līdzekļus un saimnieciskos resursus to personu un vienību rīcībā, kuru vārdi ir to pielikumos esošajos sarakstos, un tie ir individuālu lēmumu virkne attiecībā pret šīm personām un vienībām (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 241.–244. punkts). Turklāt ir jāatgādina, ka attiecībā uz tādiem tiesību aktiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz noteikumiem par kopējo ārlietu un drošības politiku, kāda ir Regula Nr. 961/2010 un Regula Nr. 267/2012, tas ir šo tiesību aktu individuālais raksturs, kas atbilstoši LESD 275. panta otrajai daļai un 263. panta ceturtajai daļai ļauj vērsties Savienības tiesā.
36 No tā izriet, ka prasītājas, kuras vārds ir iekļauts Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā, prasība atcelt šīs divas regulas ir pieņemama, ciktāl šīs regulas uz to attiecas.
37 Otrkārt, attiecībā uz prasījumu atcelt Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu un 4. punktu, ciktāl šīs normas attiecas uz prasītāju, iesākumā ir jākonstatē, ka šis prasījums nevar tikt interpretēts kā iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz šīm tiesību normām, ņemot vērā, ka prasītāja ne tikai apgalvo to prettiesiskumu, bet arī tieši prasa to atcelšanu.
38 Turpinot joprojām par šo pašu prasījumu, ir jānorāda, ka šajā lietā nav īstenojies neviens no trīs iespējamiem gadījumiem, kādi ir paredzēti LESD 263. panta ceturtajā daļā, kuri tika minēti iepriekš 34. punktā.
39 Pirmkārt, prasītāja nav šo normu adresāte.
40 Otrkārt, ir skaidrs, ka attiecīgās regulas skar prasītāju tieši un individuāli tostarp tādēļ, ka tā ir tieši minēta šo regulu pielikumos, kuros ir iekļauti to personu un vienību vārdi, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus. Tomēr šis konstatējums nav attiecināms uz tām normām, kuras prasītāja īpaši prasa atcelt un kuras ir piemērojamas vispārīgi un abstrakti noteiktu subjektu kategorijai, proti, to personu un vienību kategorijām, kuras ir uzskaitītas Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. un 4. punktā, proti, visiem tirgus dalībniekiem, kuriem var būt komerciāla rakstura attiecības ar minētajām vienībām vai ar Irānu. Līdz ar to šīm tiesību normām attiecībā uz prasītāju ir vispārēji piemērojamu tiesību aktu raksturs.
41 Treškārt, tā kā nav vajadzīgs noteikt, vai minētās normas ir reglamentējoši akti LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, ir jākonstatē, ka tās ir saistītas ar īstenošanas pasākumiem. Kā izriet no Regulas Nr. 961/2010 36. panta 2. punkta attiecībā uz ierobežojumiem, kādi ir noteikti šīs pašas regulas 16. panta 2. punktā, un no Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkta attiecībā uz ierobežojumiem, kādi ir noteikti šīs pašas regulas 23. panta 2. punktā, lai šajās normās noteiktie ierobežojošie pasākumi būtu piemērojami konkrēti noteiktām privātpersonām, tās ir jāiekļauj vai jāsaglabā šo regulu pielikumos ietvertajos sarakstos. Šajā gadījumā attiecībā uz prasītāju ir tikuši pieņemti attiecīgi īstenošanas pasākumi dažādu tiesību aktu veidā, ar kuriem tā ir iekļauta vai saglabāta pēc pārskatīšanas attiecīgi Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajos sarakstos.
42 Līdz ar to prasītājas prasība atcelt Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. un 4. punktu nav pieņemama.
43 Šos konstatējumus nevar atspēkot ar faktu, ka prasītāja ir norādījusi, ka tā apstrīd attiecīgās normas tikai, ciktāl tās uz to attiecas. Apstāklis, ka tās ir tikušas piemērotas prasītājai, negroza to juridisko veidu, proti, tās ir vispārēji piemērojami tiesību akti.
44 Treškārt, attiecībā uz Regulu Nr. 1263/2012 ir jānorāda, ka ar šo regulu Regulā Nr. 267/2012 ir ietverti papildu ierobežojoši pasākumi pret Irānu, tomēr negrozot šīs pēdējās regulas IX pielikumu, turklāt Padome neveica šī pielikuma pārskatīšanu. Ja šie papildu pasākumi var palielināt apmēru, kādā prasītāja ir skarta tādēļ, ka tā ir iekļauta to personu un vienību sarakstā, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, tiem, neskatoties uz to, ir vispārēji piemērojamu tiesību aktu raksturs, tāpat kā Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam un 4. punktam. Līdz ar to prasītājas prasība atcelt Regulu Nr. 1263/2012 arī nav pieņemama.
45 No tā izriet, ka prasītājas celtais trešais prasības pamats ir jānoraida kā nepieņemams, tāpat ir jānoraida arī otrais prasības pamats, ciktāl tas attiecas uz Regulu Nr. 1263/2012.
Par prasītājas veiktajiem prasījumu pielāgojumiem
46 Kā izriet no šī sprieduma 9., 10. un 20. punkta, kopš prasības pieteikuma iesniegšanas Lēmuma 2010/413 II pielikuma saraksts ir ticis aizstāts ar jaunu sarakstu, kas pieņemts ar Lēmumu 2010/644, un Regula Nr. 423/2007, kurā grozījumi izdarīti ar Īstenošanas Regulu Nr. 668/2010, ir atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 961/2010, kas savukārt tikusi aizstāta un atcelta ar Regulu Nr. 267/2012. Turklāt Lēmuma 2011/783 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 preambulu apsvērumos Padome ir skaidri konstatējusi, ka tā ir veikusi Lēmuma 2010/413 II pielikuma un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma saraksta pārskatīšanu pilnībā un secinājusi, ka personām, vienībām un struktūrām, kuru nosaukumi tajos ir uzskaitīti, tostarp prasītājai, ir jāturpina piemērot ierobežojoši pasākumi. Prasītāja ir pielāgojusi savus sākotnējos prasījumus tādējādi, ka tās prasība atcelt tiesību aktus papildus Lēmumam 2010/644 attiecas arī uz Lēmumu 2011/783, Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011, Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumu un uz Lēmumu 2012/829. Padome un Komisija ir iebildušas pret pielāgojumu tikai attiecībā uz pēdējo no šiem tiesību aktiem.
47 Šajā ziņā jāatgādina, ka, ja lēmums vai regula, kura tieši un individuāli skar attiecīgo personu, tiesvedības laikā tiek aizstāti ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu noteikts pienākums vēlreiz celt prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērotas procesuālās ekonomijas prasības. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Savienības tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu pielāgot apstrīdēto aktu vai to aizstāt ar citu aktu un tiesvedībā balstīties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku aktu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑256/07 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, Krājums, II‑3019. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Tāds pats secinājums attiecas uz tādiem tiesību aktiem kā Lēmums 2011/783 un Īstenošanas regula Nr. 1245/2011, kuros konstatēts, ka lēmumam vai regulai pēc pārskatīšanas, kura skaidri noteikta šajā pašā lēmumā vai šajā pašā regulā, ir jāturpina tieši un individuāli attiekties uz noteiktām personām.
49 Šajā lietā tādējādi ir jāuzskata, ka prasītāja var prasīt atcelt Lēmumu 2011/783 un Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011, ar kuriem tā ir iekļauta un saglabāta personu, kurām piemēro pasākumus par līdzekļu iesaldēšanu, sarakstos, kuri ir pievienoti Regulai Nr. 961/2010, kā arī Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā, ciktāl šie akti skar prasītāju (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, 47. punkts).
50 Turpretī ar Lēmumu 2012/829 netiek aizstāts neviens iepriekšējs akts, kas skar prasītāju tieši un individuāli, tas arī nav pieņemts pēc pilnīgas personu, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, sarakstu pārskatīšanas. Turklāt šajā lēmumā ir ietvertas vienīgi normas par Savienībās teritorijā reģistrētām finanšu iestādēm, kā arī Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertais personu, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, saraksts ir palielināts tikai par vienu vienību. Līdz ar to tas prasītāju neskar tieši un individuāli un atbilstoši tam, kā to tiesas sēdē apgalvoja Padome, prasītājas lūgums pielāgot prasījumus nav pieņemams.
Par lietas būtību
51 Ar ceturto prasības pamatu, ciktāl tas ir pieņemams (skat. iepriekš 32. punktu), prasītāja būtībā lūdz Vispārējai tiesai atcelt tiesību aktus, ar kuriem tā ir ietverta vai saglabāta to personu sarakstā, kam piemēro pasākumus par līdzekļu iesaldēšanu. Turklāt ar savu otro prasības pamatu, ciktāl tas ir pieņemams (skat. iepriekš 32. un 44. punktu), prasītāja lūdz Vispārējai tiesai atcelt Regulu Nr. 961/2010 un Regulu Nr. 267/2012, ciktāl tās attiecas uz prasītāju. Savukārt no apsvērumiem, kas ir izklāstīti šī sprieduma 35. punktā, izriet, ka šie akti skar prasītāju tieši tādēļ, ka tā ir īpaši iekļauta attiecīgi šo regulu VIII un IX pielikumā. Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka otrais prasības pamats patiesībā sakrīt ar ceturto prasības pamatu.
52 Visbeidzot prasītājas piektais prasības pamats ir par lēmumu, kuri, kā apgalvots, ir ietverti 2010. gada 28. oktobra un 2011. gada 5. decembra vēstulēs, atcelšanu. Ņemot vērā, ka ar šīm divām vēstulēm prasītāja tika informēta par to, ka tā tiek saglabāta personu, kam piemēro līdzekļu iesaldēšanas pasākumus, sarakstos pēc tam, kad attiecīgi tika pieņemts Lēmums 2010/644 un Regula Nr. 961/2010, kā arī Lēmums 2011/783 un Īstenošanas regula Nr. 1245/2011, un ka minētajās vēstulēs tātad nav ietverti patstāvīgi lēmumi, ir jākonstatē, ka piektais prasības pamats patiesībā sakrīt ar ceturto prasības pamatu.
53 Saistībā ar ceturto prasības pamatu prasītāja izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais ir par LESD 215. panta pārkāpumu, otrais ir par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, trešais ir par kļūdām vērtējumā, ceturtais par samērīguma principa un tiesību uz īpašumu pārkāpumu un piektais ir par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
54 Padome un Komisija apstrīd prasītājas izvirzīto prasības pamatu pamatotību. Tās turklāt apgalvo, ka prasītāja kā Irānas valsts veidojums nevar atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām.
55 Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizskata otrais pamats par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Tomēr iesākumā ir jāpārbauda, vai prasītāja var atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām.
Par prasītājas iespēju atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām
56 Padome un Komisija apgalvo, ka atbilstoši Savienības tiesībām juridiskas personas, kas ir trešo valstu veidojumi, nevar atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām. Tā kā, toprāt, prasītāja ir Irānas valsts veidojums, tai esot piemērojams šis noteikums.
57 Šajā ziņā ir jānorāda, ka ne Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (OV 2010, C 83, 389. lpp.), ne arī Savienības primārajās tiesībās nav paredzētas normas, ar kurām juridiskās personas, kas ir valstu veidojumi, nevarētu izmantot pamattiesībās paredzēto aizsardzību. Tieši pretēji, atbilstošajās Hartas normās, kas ir piemērojamas saistībā ar prasītājas izvirzītajiem prasības pamatiem, tostarp tās 17., 41. un 47. pantā, ir garantētas “ikvienai personai”, un šajā formulējumā ietilpst arī tādas juridiskās personas kā prasītāja.
58 Padome un Komisija tomēr šajā ziņā atsaucas uz Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 34. pantu, ar kuru ir izslēgta prasību, kuras Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniedz valdības iestādes, pieņemamība.
59 Pirmkārt, ECPAK 34. pants ir procesuālo tiesību norma, kas nav piemērojama tiesvedībā Savienības tiesās. Otrkārt, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru šīs tiesību normas mērķis ir izvairīties no tā, ka viena un tā pati valsts, kas ir ECPAK slēdzēja puse, būtu reizē prasītāja un atbildētāja Cilvēktiesību tiesā (šajā ziņā skat. ECT 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā Compagnie de navigation de la République islamique d’Iran pret Turciju, Recueil des arrêts et décisions, 2007‑V, 81. punkts). Šajā lietā šī argumentācija nav piemērojama.
60 Padome un Komisija turklāt apgalvo, ka norma, uz ko tās atsaucas, ir attaisnojama ar faktu, ka Valsts savā teritorijā ir pamattiesību garantētāja, taču tai pašai nav šādu tiesību.
61 Pat ja pieņemtu, ka šādu attaisnojumu var piemērot attiecībā uz iekšēju situāciju, apstāklim, ka valsts garantē pamattiesības savā teritorijā, tomēr nav nozīmes attiecībā uz tiesību apjomu, ko var piemērot juridiskām personām, kas ir šīs pašas valsts veidojumi, trešo valstu teritorijā.
62 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Savienības tiesībās nav tādas tiesību normas, kas juridiskām personām, kuras ir trešo valstu veidojumi, neļautu atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām. Minētās personas tātad var atsaukties uz šīm tiesībām Savienības tiesā, ja vien tās ir saderīgas ar šo personu juridiskās personas statusu.
63 Turklāt jebkurā gadījumā Padome un Komisija nav sniegušas pierādījumus tam, ka prasītāja tik tiešām bija Irānas valsts veidojums, proti, ka šī vienība piedalījās valsts varas īstenošanā vai ka sniedz sabiedriskos pakalpojumus iestāžu kontrolē (šajā ziņā skat. iepriekš 59. punktā minēto spriedumu lietā Compagnie de navigation de la République islamique d’Iran pret Turciju, 79. punkts).
64 Šajā ziņā Padome apgalvo, ka prasītāja faktiski pieder Irānas valstij vai valdībai un tās to kontrolē, jo tās akcionāru kopsapulcē ietilpst dažādi Irānas valdības locekļi. Turklāt Padome apgalvo, ka prasītāja sniedz sabiedriskos pakalpojumus Irānas valdības kontrolē, jo tās mērķis ir veicināt Irānas ārējo tirdzniecību sadarbības ar jaunattīstības valstīm ietvaros. Turklāt bankas pakalpojumu sniegšana esot būtiska ekonomiskajām darbībām un sabiedrībai kopumā.
65 Tomēr ne fakts, ka Irānas valstij pieder prasītājas kapitāldaļu vairākums, ne fakts, ka tās sniegtie banku pakalpojumi ir nepieciešami valsts ekonomikas funkcionēšanai, nenozīmē, ka šīs darbības var kvalificēt par sabiedrisko pakalpojumu, kā arī tas nenozīmē, ka tā piedalījās valsts varas īstenošanā.
66 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītāja var atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām.
Otrais pamats par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
67 Šajā ziņā prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka, pirms tās iekļaušanas Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā, tā nav tikusi uzklausīta, otrkārt, norādītais pamatojums ir nepietiekams un, treškārt, ka, lai gan bija iepriekšēji lūgumi, tā ir saņēmusi piekļuvi lietas materiāliem Padomē tikai pēc termiņa prasības celšanai beigām.
68 It īpaši attiecībā uz pamatojumu prasītāja būtībā apgalvo, ka tai nav saprotams, uz kāda pamata tā ir ietverta personu, kam piemēro līdzekļu iesaldēšanas pasākumus, sarakstos, ka pamatojuma nepietiekamība nav novērsta ar vēlāk paziņotajiem dokumentiem un ka vēstule, ko Padome tai nosūtīja 2011. gada 5. decembrī, ir tipveida.
69 Padome, ko atbalsta Komisija, iebilst šiem argumentiem.
70 Vispirms ir jāpārbauda iebildums saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
71 Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 296. panta otrajā daļā – un, konkrētāk, šajā lietā – Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā, Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punktā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai izvērtētu, vai lēmums ir pienācīgi pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt šā akta likumības kontroli. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu, un pamatojuma trūkumu nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošajā tiesvedībā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, II‑3967. lpp., 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Tādējādi, ja vien noteiktu apstākļu paziņošana nav pretrunā imperatīviem apsvērumiem, kas saistīti ar Savienības un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, Padomei ir pienākums attiecīgajai struktūrai, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, darīt zināmus īpašos un konkrētos to pieņemšanas iemeslus. Tai arī jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem atkarīgs pasākuma juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šo pasākumu noteikusi (šajā ziņā skat. iepriekš 71. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Turklāt pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. Konkrētāk, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apjomu (skat. iepriekš 71. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Uzreiz jānorāda, ka, lai novērtētu pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu, papildus apstrīdētajos tiesību aktos esošajam pamatojumam ir jāņem vērā priekšlikums ierobežojošo pasākumu noteikšanai, kuru Padome ir paziņojusi prasītājai.
75 Pirmkārt, no prasītājai paziņotā priekšlikuma izriet, ka tas ir ticis nodots dalībvalstu pārstāvniecībām saistībā ar pret to vērstajiem ierobežojošiem pasākumiem un ka līdz ar to tas ir šo pašu pasākumu pamatā.
76 Otrkārt, ir taisnība, ka šis priekšlikums prasītājai tika paziņots gan pēc Lēmuma 2010/644, gan Regulas Nr. 961/2010 pieņemšanas, gan arī pēc prasības celšanas. Tādējādi tas nevar likumīgi papildināt Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 pamatojumu. Tomēr to var ņemt vērā, novērtējot vēlāko tiesību aktu, proti, Lēmuma 2011/783, Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 un Regulas Nr. 267/2012, tiesiskumu.
77 Attiecībā uz prasītāju apstrīdētajos aktos ir minēts tikai viens pamats, ka prasītāja darbojās kā starpniece Melli bankas kārtējiem darījumiem pēc tam, kad Savienība pret to noteica sankcijas.
78 2011. gada 22. februārī paziņotā priekšlikuma pamatojums sakrīt ar apstrīdēto aktu pamatojumu.
79 Visbeidzot prasītājai 2011. gada 5. decembrī nosūtītajā vēstulē ir vienīgi norādīts, ka Padome pēc pārskatīšanas ir nolēmusi, ka pret prasītāju ir jāturpina piemērot ierobežojoši pasākumi, kuri ir noteikti Lēmumā 2010/413 un Regulā Nr. 961/2010, jo lietas materiālos nav jaunu pierādījumu, kuri būtu iemesls mainīt nostāju, un līdz ar to pamatojums, kura dēļ prasītāja ir iekļauta šo divu aktu pielikumos, joprojām ir spēkā.
80 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka vienīgais Padomes minētais pamats nav pietiekami precīzs, jo tajā nav paskaidrots, kas ir jāsaprot ar vārdu “starpnieks” saistībā ar bankas operācijām, nedz arī kādām Melli bankas darbībām prasītāja esot bijusi starpniece, nedz arī vēl kas ir trešās personas, kurām par labu galu galā šie darījumi tika veikti. Turklāt prasītajai adresētajā 2011. gada 5. decembra vēstulē nav ietverts neviens papildu pierādījums, ar kuru var pamatot pret to noteiktos pasākumus.
81 Attiecībā uz jēdzienu kārtējo bankas darījumu “starpnieks” Padome tiesas sēdē pēc Vispārējās tiesas jautājuma norādīja, ka ar šo jēdzienu apzīmē ierobežojošo pasākumu dēļ iesaldēto Melli bankas darījumu pārņemšanu saistībā ar kompleksiem darījumiem, kuri var attiekties uz visu darījumu kopumu, kurus banka sniedz ilgtermiņa darījumiem, piemēram, kredītvēstuļu vai aizdevumu gadījumā. Tomēr ir jākonstatē, ka šīs norādes ir tikpat vispārīga rakstura kā vienīgajā pamatā ietvertās un ar tām konkrēti netiek sniegts neviens paskaidrojums par prasītājas sniegto pakalpojumu konkrēto raksturu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka kredītvēstules vai aizdevumi tika pieminēti tikai kā piemērs un Padome nav identificējusi nevienu konkrētu darījumu, ko prasītāja būtu veikusi kā Melli bankas “starpniece”.
82 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Padome nav izpildījusi LESD 296. panta otrajā daļā, Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā, Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punktā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī pienākumu paziņot prasītājai kā ieinteresētajai pusei pret to vērstos pierādījumus saistībā ar pamatu, kurš tika izvēlēts, nolemjot piemērot prasītajai pasākumus par līdzekļu iesaldēšanu.
83 No tā izriet, ka otrais pamats ir jāapmierina, ciktāl tas ir par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, un šis konstatējums pats par sevi ir pamats apstrīdēto aktu atcelšanai, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.
84 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāatceļ tiesību akti par prasītājas iekļaušanu un saglabāšanu to personu, kam piemēro līdzekļu iesaldēšanas pasākumus, sarakstos, nav nepieciešams izskatīt pārējos argumentus un pamatus, kurus prasītāja ir izvirzījusi ceturtā un piektā prasības pamata atbalstam.
85 Tā kā ir atcelta prasītājas iekļaušana apstrīdētajiem aktiem pievienotajos sarakstos, tad Lēmums 2010/413 to vairs nevar skart. Līdz ar to nav jālemj par prasītājas prasības pirmo pamatu, kas ir minēts iepriekš 29. punktā, nav arī jāizskata iebilde par nepieņemamību, ko šajā ziņā ir izvirzījusi Padome.
Par atcelšanas sekām laikā
86 Attiecībā uz aktu par iekļaušanu un saglabāšanu to personu, kam piemēro līdzekļu iesaldēšanas pasākumus, sarakstos atcelšanas sekām laikā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikums, tostarp redakcijā, kura izriet no Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011, vairs nerada tiesiskas sekas pēc šīs pēdējās regulas atcelšanas, kas tika veikta ar Regulu Nr. 267/2012. Līdz ar to prasītājas iekļaušanas Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā, tostarp redakcijā, kura izriet no Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011, atcelšana, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, attiecas vienīgi uz tām minētās iekļaušanas sekām, kuras ir radušās prasītājai starp tās stāšanos spēkā un atcelšanu.
87 Turklāt saistībā ar Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otro daļu, atkāpjoties no LESD 280. panta, Vispārējās tiesas nolēmumi, kuros pasludina regulas par spēkā neesošām, stājas spēkā tikai pēc tam, kad beidzies šo statūtu 56. panta pirmajā daļā minētais termiņš, vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, tad pēc tam, kad apelācija noraidīta. Padomes rīcībā tātad ir vismaz divu mēnešu laikposms, kuram, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpieskaita desmit dienas, sākot no šī sprieduma paziņošanas, lai novērstu konstatētos pārkāpumus, nepieciešamības gadījumā pieņemot jaunus ierobežojošus pasākumus attiecībā uz prasītāju.
88 Šajā lietā nešķiet, ka pastāvētu pietiekami liels risks, ka varētu rasties nopietns un neatgriezenisks kaitējums ierobežojošo pasākumu, kas ir paredzēti Regulā Nr. 267/2012, efektivitātei, ņemot vērā šo pasākumu ievērojamās sekas uz prasītājas tiesībām un brīvībām, lai būtu pamatota minētās regulas seku atstāšana spēkā laikposmā, kas pārsniedz Tiesas statūtu 60. panta otrajā daļā noteikto laikposmu (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 16. septembra spriedumu lietā T‑316/11 Kadio Morokro/Padome, Krājumā nav publicēts, 38. punkts).
89 Visbeidzot attiecībā uz Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644 un tad ar Lēmumu 2011/783, II pielikuma, kurā ir iekļauta prasītāja, atcelšanas iedarbību laikā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu Vispārējā tiesa, pasludinot tiesību aktu par spēkā neesošu, ja tā to uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no šā tiesību akta sekām jāuzskata par galīgām.
90 Šajā lietā atšķirība starp datumu, kurā stājās spēkā prasītājas iekļaušanas Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā atcelšana un tās iekļaušanas Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644 un tad Lēmumu 2011/783, II pielikumā atcelšana, varētu izraisīt nopietnu tiesiskās noteiktības apdraudējumu, jo šajos abos aktos attiecībā uz prasītāju ir noteikti identiski pasākumi. Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644 un tad ar Lēmumu 2011/783, II pielikuma radītās sekas attiecībā uz prasītāju līdz ar to ir atstājamas spēkā līdz brīdim, kad stāsies spēkā prasītājas iekļaušanas Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā atcelšana (pēc analoģijas skat. iepriekš 88. punktā minēto spriedumu lietā Kadio Morokro/Padome, 39. punkts).
Par tiesāšanās izdevumiem
91 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Turklāt atbilstoši Reglamenta 87. panta 6. punktam, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem. Tā kā Padomei spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.
92 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tāpēc Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt, ciktāl tie attiecas uz Bank Refah Kargaran:
– Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP un tad ar Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP, II pielikumu;
– Lēmumu 2010/644;
– Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010, VIII pielikumu;
– Lēmumu 2011/783;
– Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011;
– Padomes 2012. gada 23. marta Regulas (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu IX pielikumu;
2) Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644 un tad ar Lēmumu 2011/783, II pielikuma sekas attiecībā uz Bank Refah Kargaran saglabājas, līdz stājas spēkā Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma atcelšana, ciktāl tā attiecas uz Bank Refah Kargaran;
3) nav jālemj par lūgumu atzīt, ka Lēmums 2010/413 nav piemērojams Bank Refah Kargaran;
4) pārējā daļā prasību noraidīt;
5) Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina Bank Refah Kargaran tiesāšanās izdevumus;
6) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 6. septembrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
Par lūguma atcelt turpmākos aktus pieņemamību
Par prasītājas otrā un trešā prasības pamata pieņemamību
Par prasītājas veiktajiem prasījumu pielāgojumiem
Par lietas būtību
Par prasītājas iespēju atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām
Otrais pamats par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
Par atcelšanas sekām laikā
Par tiesāšanās izdevumiem