PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (otrā palāta)
2008. gada 14. maijā (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi – Kopienas uzaicinājuma uz konkursu procedūra – Piedāvājuma noraidījums – Lēmums par konkursa procedūras atcelšanu – Acīmredzami juridiski nepamatota prasība – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas
Apvienotās lietas T‑383/06 un T‑71/07
Icuna.Com SCRL, kas reģistrēta Brēnlešato [Braine‑le‑Château] (Beļģija), ko pārstāv Ž. Vindija [J. Windey] un P. de Bands [P. De Bandt], avocats,
prasītāja,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv O. Kezu‑Russo [O. Caisou‑Rousseau] un M. Ekere [M. Ecker], pārstāvji,
atbildētājs,
lietā T‑383/06, pirmkārt, par lūgumu atcelt Eiropas Parlamenta 2006. gada 1. decembra lēmumu, ar ko ir noraidīts prasītājas piedāvājums konkursa procedūras EP/DGINFO/WEBTV/2006/0003 2. daļā (pārraižu saturs) par Eiropas Parlamenta tiešsaistes televīzijas kanāla izveidošanu un ieviešanu, kā arī, otrkārt, par prasību par zaudējumu atlīdzību, ar ko lūdz atlīdzināt iespējamo kaitējumu, kas prasītājai ir nodarīts sakarā ar 2006. gada 1. decembra lēmuma pieņemšanu, un lietā T‑71/07, pirmkārt, par lūgumu atcelt Eiropas Parlamenta 2007. gada 31. janvāra lēmumu, ar ko atcelta konkursa procedūra EP/DGINFO/WEBTV/2006/0003 par Eiropas Parlamenta tiešsaistes televīzijas kanāla izveidošanu un ieviešanu, attiecībā uz 2. daļu (pārraižu saturs), kā arī, otrkārt, par prasību par zaudējumu atlīdzību, ar ko lūdz atlīdzināt iespējamo kaitējumu, kas prasītājai nodarīts sakarā ar 2007. gada 31. janvāra lēmuma pieņemšanu.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas
1 Saskaņā ar Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”), 100. pantu:
“1. Kredītrīkotājs izlemj, kam jāpiešķir līgums saskaņā ar atlases un piešķiršanas kritērijiem, kas ir iepriekš noteikti dokumentos, kuri attiecas uz uzaicinājumu uz konkursiem, un ievērojot tiesību normas par iegādēm.
2. Līgumslēdzēja iestāde visiem kandidātiem vai pretendentiem, kuru pieteikumi vai piedāvājumi ir noraidīti, paziņo šāda lēmuma pamatojumu, un visiem pretendentiem, kuru piedāvājumi bijuši pieņemami, pēc to iesniegta rakstiska pieprasījuma paziņo veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumus un salīdzinošo izdevīgumu, kā arī tā pretendenta nosaukumu, kuram līgums piešķirts.
[..]”
2 Finanšu regulas 101. pantā ir noteikts:
“Kamēr līgums nav parakstīts, līgumslēdzēja iestāde var vai nu atteikties no publiskā iepirkuma piešķiršanas, vai atcelt piešķiršanas procedūru, par ko kandidātam vai pretendentam nav tiesību pieprasīt nekādu kompensāciju.
Lēmumam jābūt motivētam un jānodrošina, ka par to tiek informēti kandidāti vai pretendenti.”
3 Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz Finanšu regulas īstenošanas kārtību (OV L 357, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), kas grozīta ar Komisijas 2005. gada 20. jūlija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1261/2005 (OV L 201, 3. lpp.), 149. panta 1. un 3. punktā ir noteikts, ka:
“1. Līgumslēdzējas iestādes pēc iespējas īsā laikā informē kandidātus un pretendentus par pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz līguma [..] piešķiršanu [..], ieskaitot iemeslus, kuru dēļ tās nolēmušas atteikt līguma slēgšanu [..], kuras nolūkā veikta iesaistīšana konkurencē [konkursa izsludināšana], vai iemeslus, kuru dēļ nolemts atsākt procedūru.
[..]
3. Attiecībā uz līgumiem, kurus Kopienas iestādes piešķir uz sava rēķina, līgumslēdzējas iestādes saskaņā ar Finanšu regulas 105. pantu paziņo katram neveiksmīgajam pretendentam vai kandidātam [..] par to, ka viņu piedāvājums vai kandidatūra nav pieņemta, precizējot ikvienā gadījumā pieteikuma vai kandidatūras atteikuma iemeslus.
Līgumslēdzējas iestādes vienlaikus ar atteikuma paziņojumiem neveiksmīgajiem kandidātiem vai pretendentiem paziņo piešķiršanas lēmumu veiksmīgajam pretendentam, precizējot, ka paziņotais lēmums nenozīmē nekādas saistības no attiecīgās līgumslēdzējas iestādes.
[..]”
Prāvas rašanās fakti
4 2006. gada 6. maijā Eiropas Parlaments Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša Pielikumā (OV S 87) publicēja paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu par Eiropas Parlamenta tiešsaistes televīzijas kanālu. Šim konkursam ar numuru EP/DGINFO/WEBTV/2006/0003 bija divas daļas, kas attiecās uz pārraižu struktūru un grafisko koncepciju (1. daļa) un to saturu (2. daļa).
5 Ar 2006. gada 14. jūlija vēstuli prasītāja, Icuna.Com SCRL, kopā ar sabiedrību Parallèles productions, ar kuru tā plānoja veidot konsorciju, atbildēja uz konkursa 2. daļu “Pārraižu saturs”.
6 Ar 2006. gada 7. augusta vēstuli Parlaments informēja prasītāju, ka tai ir piešķirtas tiesības slēgt līgumu (turpmāk tekstā – “2006. gada 7. augusta lēmums”). Ap 2006. gada augusta beigām Parlamentā par šo lietu atbildīgā persona un prasītāja sazinājās, lai vienotos par sanāksmes datumu līguma parakstīšanai. Šis datums, kas sākotnēji tika noteikts kā 2006. gada 1. septembris, vairākkārt tika pārcelts.
7 2006. gada 14. un 18. augustā divi neveiksmīgie kandidāti nosūtīja Parlamentam sūdzību vēstules. Ar elektroniskā pasta starpniecību 2006. gada 8. septembrī Parlamentā par šo lietu atbildīgā persona informēja prasītāju par šīm sūdzībām un to, ka līdz ar to lietas materiāli ir jānodod papildu pārbaudei.
8 2006. gada 14. septembrī Parlamenta plašsaziņas līdzekļu direktors un attiecīgās konkursa procedūras rīkotājs informēja prasītāju, ka pēc lietas materiālu papildu pārbaudes ir atklājies, ka vērtējuma komiteja ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, un līdz ar to viņš Īstenošanas regulas “149. panta 3. punkta garā” ir nolēmis atcelt 2006. gada 7. augusta lēmumu. Tāpat konkursa rīkotājs nolēma sasaukt jaunu vērtējuma komiteju, lai no jauna pārbaudītu visus saņemtos piedāvājumus. Uz šo vēstuli prasītāja atbildēja ar 2006. gada 19. septembra vēstuli.
9 Ar elektroniskā pasta starpniecību Parlaments 2006. gada 28. septembrī lūdza prasītājai iesniegt, pirmkārt, izziņu par sodāmību un, otrkārt, atsauksmju sarakstu par tās nesen īstenotiem projektiem, kam pievienoti apliecinājumi, kas uz to attiecas, kā arī tehniskā aprīkojuma aprakstu, kas tiks lietots, lai nodrošinātu pakalpojuma sniegšanu, kas ir publiskā iepirkuma priekšmets. Prasītāja izpildīja šo lūgumu, ar 2006. gada 2. oktobra vēstuli nosūtot prasītos dokumentus.
10 2006. gada 26. oktobrī jaunā vērtējuma komiteja secināja, ka sabiedrības Mostra piedāvājums no ekonomiskā viedokļa ir visizdevīgākais, un ierosināja piešķirt tiesības noslēgt līgumu šai sabiedrībai.
11 2006. gada 21. novembrī prasītāja nosūtīja vēstuli konkursa rīkotājam, kurā būtībā attiecībā uz jauno lēmumu, ko vērtējuma komiteja pieņems, tā piedāvāja, ja tas ir nepieciešams, precizēt savu piedāvājumu un, ja tas ir nepieciešams, tikties ar viņu.
12 Ar 2006. gada 1. decembra lēmumu Parlaments noraidīja prasītājas iesniegto piedāvājumu (turpmāk tekstā – “2006. gada 1. decembra lēmums”). Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka tiesības slēgt apstrīdēto publiskā iepirkuma līgumu tika piešķirtas sabiedrībai Mostra.
Tiesvedība Pirmās instances tiesā
13 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2006. gada 19. decembrī (lieta T‑383/06), prasītāja cēla pirmo prasību par 2006. gada 1. decembra lēmuma atcelšanu un par zaudējumu atlīdzību, ko tā cietusi šī lēmuma pieņemšanas dēļ.
14 Ar atsevišķu dokumentu, kas kancelejā reģistrēts tajā pašā dienā (lieta T‑383/06 R), prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, prasot apturēt 2006. gada 1. decembra lēmuma izpildi un vajadzības gadījumā līguma, ko Parlaments esot noslēdzis ar sabiedrību Monstra, izpildi, kā arī iesniegt noteiktus dokumentus.
15 2006. gada 21. decembra rītā Parlaments un sabiedrība Mostra parakstīja līgumu par konkursa 2. daļu.
16 2006. gada 21. decembra pēcpusdienā Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas reglamenta 105. panta 2. punktu, izdeva rīkojumu, nosakot 2006. gada 1. decembra lēmuma izpildes apturēšanu. Tāpat viņš pieprasīja Parlamentam, kas jau bija noslēdzis līgumu ar sabiedrību Mostra, apturēt tā izpildi līdz galīgā rīkojuma pasludināšanai (Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2006. gada 21. decembra rīkojums lietā T‑383/06 R Icuna.Com/Parlaments, Krājumā nav publicēts, turpmāk tekstā – “2006. gada 21. decembra rīkojums”).
17 Tiesas sēde pagaidu noregulējuma tiesvedībā lietā T‑383/06 R notika 2007. gada 22. janvārī. No šīs tiesas sēdes protokola izriet, ka Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs aicināja Parlamentu “apsvērt iespēju atbilstoši [Finanšu] regulas 101. pantam atcelt konkursa procedūru, kas ir pieteikuma par pagaidu noregulējumu [..] priekšmets, un uzsākt jaunu tiesību noslēgt līgumu piešķiršanas procedūru”.
18 Pēc prasītājas 2007. gada 26. janvāra vēstules, kas tika iesniegta kancelejā, Parlaments ar 2007. gada 31. janvāra vēstuli nosūtīja papildu līguma, kas parakstīts 2007. gada 30. janvārī ar sabiedrību Mostra, kopiju, saskaņā ar kuru 2006. gada 21. decembrī parakstītais līgums par apstrīdētā konkursa 2. daļu tika atcelts, sākot ar dienu un stundu, kad sabiedrība Mostra tika darīts zināms rīkojums par 2006. gada 1. decembra lēmuma izpildes apturēšanu, proti, 2006. gada 21. decembri plkst. 17.14. Tāpat Parlaments šajā vēstulē minēja savu nodomu “pēc tam atcelt lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu”.
19 Ar 2007. gada 31. janvāra lēmumu konkursa rīkotājs nolēma atcelt procedūru, saskaņā ar kuru sabiedrībai Mostra tika piešķirtas tiesības parakstīt līgumu par konkursa 2. daļu (turpmāk tekstā – “2007. gada 31. janvāra lēmums”). Tāpat viņš ieteica, cik ātri vien iespējams, izsludināt konkursu.
20 2007. gada 7. februāra vēstulē prasītāja norādīja, ka tā nedomā atsaukt savu pieteikumu par pagaidu noregulējumu lietā T‑383/06 R par 2006. gada 1. decembra lēmumu, ņemot vērā Parlamenta kompetences trūkumu atcelt konkursa procedūru.
21 2007. gada 26. februāra rīkojumā lietā T‑383/06 R Icuna.Com/Parlaments (Krājumā nav publicēts) Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs uzskatīja, ka nav jālemj par pieteikumu par pagaidu noregulējumu lietā T‑383/06 R, jo Parlamenta un sabiedrības Mostra parakstītais līgums, līgumslēdzējām pusēm vienojoties, bija atcelts, un Parlaments bija skaidri norādījis, ka tas vairs neizpildīs 2006. gada 1. decembra lēmumu.
22 Ar prasības pieteikumu, kas kancelejā reģistrēts 2007. gada 9. martā (lieta T‑71/07), prasītāja cēla prasību par 2007. gada 31. janvāra lēmuma atcelšanu, kā arī par zaudējumu atlīdzību, ko tā cietusi šī lēmuma pieņemšanas dēļ.
23 Ar atsevišķu dokumentu, kas kancelejā reģistrēts tajā pašā dienā, prasītāja lūdza Pirmās instances tiesai pieņemt arī nolēmumu par šo prasību paātrinātā procesā atbilstoši Reglamenta 76.a pantam.
24 Ar atsevišķu dokumentu, kas reģistrēts kancelejā tajā pašā dienā (lieta T‑71/07 R), prasītāja cita starpā iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot, pirmkārt, lai Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs, pamatojoties uz Reglamenta 105. panta 2. punktu, izspriež lietu pirms Parlamenta apsvērumu saņemšanas un, otrkārt, aptur 2007. gada 31. janvāra lēmuma izpildi.
25 2007. gada 16. martā Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša Pielikumā (OV S 53) tika publicēts jauns uzaicinājums iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, kura priekšmets bija apstrīdētais līgums.
26 2007. gada 22. martā Parlaments ar atsevišķu dokumentu izteica iebildi par nepieņemamību lietā T‑71/07 saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu.
27 2007. gada 2. aprīlī Pirmās instances tiesas otrā palāta nolēma noraidīt prasītājas lūgumu lietā T‑71/07 pieņemt nolēmumu paātrinātā procesā.
28 Ar 2007. gada 4. maija rīkojumu lietā T‑71/07 R Icuna.Com/Parlaments (Krājumā nav publicēts) Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs noraidīja pieteikumu par pagaidu noregulējumu lietā T‑71/07 R un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
29 Pēc Pirmās instances tiesas lūguma Parlaments un prasītāja, attiecīgi 2007. gada 20. decembrī un 2008. gada 7. janvārī, ir iesnieguši savus apsvērumus par iespējamo lietas T‑383/06 un lietas T‑71/07 apvienošanu.
30 Otrās palātas priekšsēdētājs saskaņā ar Reglamenta 50. panta 1. punktu jautājumu par lietu apvienošanu nodeva izlemšanai šai palātai. Tā kā prasības lietā T‑383/06 un lietā T‑71/07 ir saistītas, Pirmās instances tiesa nolēma tās šī rīkojuma taisīšanas dēļ apvienot.
Lietas dalībnieku prasījumi
31 Lietā T‑383/06 prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt 2006. gada 1. decembra lēmumu;
– atzīt Kopienas ārpuslīgumisko atbildību, piespriest Parlamentam samaksāt prasītājai, pirmkārt, kompensāciju EUR 58 700 apmērā par izdevumiem, kas radušies saistībā ar uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, otrkārt, attiecīgu summu par morālo kaitējumu, jo tika aizskarta tās reputācija, un iecelt ekspertu šī kaitējuma apmēra noteikšanai;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
32 Lietā T‑383/06 Parlamenta prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību atcelt apstrīdēto lēmumu;
– noraidīt prasību par zaudējumu atlīdzību, kā arī prasību par eksperta iecelšanu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
33 Lietā T‑71/07 prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildi par nepieņemamību kā acīmredzami nepamatotu;
– pakārtoti, iebildes par nepieņemamību pārbaudi apvienot ar pārbaudi pēc būtības;
– jebkurā gadījumā piespriest Parlamentam atlīdzināt sakarā ar iebildi par nepieņemamību radušos papildu tiesāšanās izdevumus;
– atcelt 2007. gada 31. janvāra lēmumu;
– atzīt Kopienas ārpuslīgumisko atbildību un piespriest Parlamentam atlīdzināt prasītājai pilnā apmērā ar 2007. gada 31. janvāra lēmumu radīto kaitējumu, un iecelt ekspertu šī kaitējuma novērtēšanai;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
34 Attiecībā uz iebildi par nepieņemamību lietā T‑71/07 Parlamenta prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
35 Atbilstoši Reglamenta 111. pantam, ja prasība ir acīmredzami juridiski nepamatota, Pirmās instances tiesa var, neveicot turpmākas procesuālas darbības, lemt, izdodot attiecīgu motivētu rīkojumu.
36 Turklāt atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 113. pantam Pirmās instances tiesa, uzklausījusi lietas dalībniekus, var jebkurā laikā konstatēt, ka strīda priekšmets vairs nepastāv un ka tiesvedība ir jāizbeidz.
1. Par prasību lietā T‑71/07
37 Lietā T‑71/07 lēmumu par Parlamenta izteikto iebildi par nepieņemamību jāatliek līdz galīgajam spriedumam saskaņā ar Reglamenta 114. panta 4. punkta pirmo daļu.
Par pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
38 Savā iebildē par nepieņemamību Parlaments, pirmkārt, apgalvo, ka 2007. gada 31. janvāra lēmums ne tieši, ne individuāli neattiecas uz prasītāju un, otrkārt, ka prasītājai nav nekādas intereses atcelt minēto lēmumu, kas tai nav nelabvēlīgs.
39 Parlaments piebilst, ka konkursa procedūra ir vienots veselums un līguma slēgšanas tiesību piešķiršana sabiedrībai Mostra ir tā iznākums. Tas uzskata, ka vienīgais iespējamais lēmums bija noraidīt prasītājas piedāvājumu un piešķirt tiesības noslēgt līgumu sabiedrībai Mostra. Pēc Parlamenta domām, katrā ziņā nebija iespējams piešķirt tiesības noslēgt līgumu uzņēmumam, kas neatbilst atlases kritērijiem. Parlaments nevarēja atcelt tikai 2006. gada 1. decembra lēmumu, ar ko noraidīts prasītājas piedāvājums, un saglabāt daļu novērtēšanas procedūras, kas tam bija labvēlīga.
40 Prasītāja apstrīd Parlamenta argumentus. Pirmkārt, tā uzsver, ka 2007. gada 31. janvāra lēmums to skar tieši, jo tas atceļ 2006. gada 7. augusta lēmumu, kas to noteica par publiskā iepirkuma līguma līgumslēdzēju pusi, tas rada izdevumus, lai tā piedalītos jaunā uzaicinājumā uz konkursu procedūrā un nodrošinātu savu interešu aizstāvību tiesā, un tas prasības lietā T‑383/06 ietvaros liedz saņemt atlīdzību par zaudējumiem, ko radīja 2006. gada 1. decembra lēmuma pieņemšana.
41 Otrkārt, prasītāja uzskata, ka 2007. gada 31. janvāra lēmums to skar individuāli, jo šis lēmums ir pieņemts pēc tās uzsāktās pagaidu noregulējuma tiesvedības lietā T‑383/06 R. Turklāt tās situācija atšķiroties no citu pretendentu situācijas ar to, ka tā esot vienīgā, kas sākotnēji esot tikusi uzskatīta par attiecīgā publiskā iepirkuma līguma līgumslēdzēju pusi. Visbeidzot 2007. gada 31. janvāra lēmums negatīvi ietekmējot tās prasību par zaudējumu atlīdzību lietā T‑383/06.
Pirmās instances tiesas vērtējums
42 Atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar tieši un individuāli.
43 Šajā gadījumā ir jānorāda, ka prasītāja nav 2007. gada 31. janvāra lēmuma adresāts.
44 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pieņemtais Kopienas akts skartu privātpersonu tieši EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, tam ir tieši jāietekmē ieinteresētās personas tiesiskā situācija un tā pieņemšanai jābūt pilnībā automātiskai un jāizriet tikai no Kopienu tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas (skat. Tiesas 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑386/96 P Dreyfus/Komisija, Recueil, I‑2309. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka personas, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka ir skarti individuāli tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas padara atšķirīgas no visām citām personām, un tādēļ tās individuāli nošķir tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātus (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp., un 1985. gada 17. janvāra spriedums lietā 11/82 Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 11. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 27. aprīļa spriedums lietā T‑435/93 ASPEC u.c./Komisija, Recueil, II‑1281. lpp., 62. punkts).
46 Prasība par tiesību akta atcelšanu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šī persona ir ieinteresēta apstrīdētā akta atcelšanā. Šai interesei jābūt pastāvošai un faktiskai, un tā tiek novērtēta saistībā ar dienu, kad prasība tiek celta (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā T‑141/03 Sniace/Komisija, Krājums, II‑1197. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā T‑136/05 Salvat père & fils u.c./Komisija, Krājums, II‑4063. lpp., 34. punkts).
47 Šajā gadījumā 2007. gada 31. janvāra lēmums tieši ietekmē prasītājas tiesisko statusu. Runājot par uzaicinājuma uz konkursu procedūras atcelšanu kopumā, 2007. gada 31. janvāra lēmums ir pamats ne tikai 2006. gada 1. decembra lēmuma atcelšanai, ar kuru tika noraidīts tās piedāvājums, bet arī 2006. gada 14. septembra lēmuma atcelšanai, kas atcēla lēmumu, kurš piešķīra prasītājai līguma slēgšanas tiesības, kā arī 2006. gada 7. augusta lēmuma atcelšanai, kas tai piešķīra līguma slēgšanas tiesības. Tātad 2007. gada 31. janvāra lēmums prasītāju skar tieši. Šī paša iemesla dēļ 2007. gada 31. janvāra lēmums prasītājai bija nelabvēlīgs, tādēļ tā ir ieinteresēta lēmuma atcelšanā.
48 Tāpat 2007. gada 31. janvāra lēmums prasītāju skar individuāli, jo tā bija vienīgā pretendente, kurai bija paredzēts piešķirt tiesības uz līguma slēgšanu atceltās uzaicinājuma uz konkursu procedūras ietvaros. Šis apstāklis nosaka, ka lēmums skar individuāli prasītāju salīdzinājumā ar citiem noraidītajiem pretendentiem.
49 Līdz ar to Parlamenta iebilde par nepieņemamību attiecībā uz prasītājas iesniegto prasību lietā T‑71/07 ir jānoraida.
Par prasību atcelt tiesību aktu
Prasītājas argumenti
50 Savas prasības atcelt tiesību aktu lietā T‑71/07 pamatošanai prasītāja atsaucas uz diviem pamatiem. Pirmais pamats ir par tiesību akta izdevēja kompetences neesamību un Finanšu regulas 101. panta pārkāpumu. Otrais pamats ir pamatojuma nenorādīšana. Parlaments lietā T‑71/07 nav iesniedzis iebildumu rakstu un līdz ar to nav darījis zināmu savu nostāju par prasībā atcelt tiesību aktu izvirzītajiem pamatiem.
– Par pirmo pamatu par tiesību akta izdevēja kompetences neesamību un Finanšu regulas 101. panta pārkāpumu
51 Prasītāja norāda, ka neviena Kopienu tiesību norma nepiešķir līgumslēdzējai iestādei pilnvaras atcelt tiesības noslēgt līgumu pēc tam, kad ar līguma noslēgšanas tiesību saņēmēju ir parakstīts līgums. Ne 2006. gada 21. decembra rīkojums, ne Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 22. janvāra tiesas sēdē sakarā ar pagaidu noregulējumu izteiktais aicinājums neradot likumisku pamatojumu 2007. gada 31. janvāra lēmumam.
52 Pieņemot, ka 2007. gada 31. janvāra lēmums ir pamatots ar Finanšu regulas 101. pantu, šajā gadījumā nosacījumi šīs normas piemērošanai neesot izpildīti. Finanšu regulas 101. pants ierobežojot līgumslēdzējas iestādes tiesības atcelt konkursa procedūru, līdz ar to tā būs kompetenta pieņemt šādu lēmumu tikai pirms līguma parakstīšanas ar līguma noslēgšanas tiesību saņēmēju. Tomēr Parlaments 2006. gada 21. decembrī, proti, vairāk nekā mēnesi pirms 2007. gada 31. janvāra lēmuma pieņemšanas, esot parakstījis līgumu ar sabiedrību Mostra.
53 Turklāt, pēc prasītājas domām, konkursa procedūras atcelšana vairs nav apsverama, jo ar 2006. gada 7. augusta lēmumu prasītājai principā jau tika piešķirtas līguma slēgšanas tiesības.
54 Līguma izbeigšana ar sabiedrību Mostra nenozīmējot, ka līgums nebūtu bijis parakstīts. Turklāt aplūkotā līguma izbeigšana neattiecoties uz līguma seku kopumu, jo tas tika atcelts no dienas un stundas, kad sabiedrībai Mostra tika paziņots par līguma izpildes pārtraukšanu. Līdz ar to, pēc prasītājas domām, sekas, kas tika radītas pirms šīs paziņošanas, netika atceltas.
55 Cita starpā prasītāja apgalvo, ka ar 2007. gada 31. janvāra lēmumu ir pārkāpts Finanšu regulas 101. pants, jo konkursu procedūras atcelšana attiecoties tikai uz tā 2. daļu. Šī norma neļaujot konkursu procedūru atcelt daļēji. Pēc prasītājas domām, ir skaidrs, ka tiktāl, ciktāl 1. un 2. daļa ir daļa no viena un tā paša konkursa, iespējamai atcelšanai bija jāattiecas uz konkursa procedūru kopumā, proti, tāpat arī uz konkursa 1. daļas procedūru.
– Par otro pamatu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
56 Prasītāja apgalvo, ka 2007. gada 31. janvāra lēmums pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu, kas ir piemērojams kā vispārīgs princips un ir paredzēts Finanšu regulas 101. pantā un Īstenošanas regulas 149. panta 1. punktā.
57 2007. gada 31. janvāra lēmums neļaujot saprast pamatojumu, kas lika Parlamentam veikt attiecīgo pasākumu. Atsauce uz Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja “aicinājumu” neesot pietiekama, lai pamatotu 2007. gada 31. janvāra lēmumu. Turklāt tā esot pretrunā pārējam 2007. gada 31. janvāra lēmumam, jo Parlaments uzskatīja, ka 2007. gada 31. janvāra lēmums “nekādā ziņā nav uzskatāms par atzinumu par to, ka 2006. gada [14.] septembra lēmums, kas atceļ sākotnējo lēmumu par tiesību uz līguma slēgšanu piešķiršanu un nosaka jaunu vērtēšanas komiteju, nebija pareizs rīcības veids”.
Pirmās instances tiesas vērtējums
– Par pirmo pamatu attiecībā uz tiesību akta izdevēja kompetences neesamību un Finanšu regulas 101. panta pārkāpumu
58 Ir pamats uzskatīt, ka Parlaments bija kompetents pieņemt 2007. gada 31. janvāra lēmumu. Prasītājas pretējs uzskats ir pamatots ar kļūdainu Finanšu regulas 101. panta pirmās daļas interpretāciju, kuras mērķis atteikšanās no līguma vai konkursa procedūras atcelšanas gadījumā, ko veic līgumslēdzēja iestāde, ir noregulēt konfliktu starp pretendentu un līguma slēgšanas tiesību saņēmēja privātajām interesēm, no vienas puses, un vispārējām interesēm, kas tiek uzskatītas par tādām, pēc kurām vadās līgumslēdzēja iestāde, no otras puses. Šī noteikuma piemērošanā jānošķir divi posmi.
59 Pirmkārt, pirms līguma parakstīšanas ar izvēlēto pretendentu līgumslēdzēja iestāde nav uzņēmusies saistības un sava uzdevuma attiecībā uz vispārējām interesēm ietvaros var brīvi atteikties no publiskā iepirkuma līguma vai atcelt konkursa procedūru. Šādas atteikšanās vai atcelšanas gadījumā Finanšu regulas 101. pants izslēdz jebkādas kandidātu vai pretendentu tiesības uz atlīdzību.
60 Otrkārt, pēc līguma parakstīšanas līgumslēdzēja iestāde ir līgumiski saistīta ar izvēlēto pretendentu. Tātad tā principā vairs nevar vienpusēji atteikties no publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas vai atcelt uzaicinājumu uz konkursa procedūru. Un tas var notikt tikai tādos izņēmuma apstākļos kā šajā gadījumā aplūkotie, kad līgumslēdzējas puses pēc abpusējas vienošanās ir nolēmušas atteikties no līguma.
61 Pretēja Finanšu regulas 101. panta pirmās daļas interpretācija, ko piedāvā prasītāja, saskaņā ar kuru līgumslēdzēja iestāde pēc līguma parakstīšanas ar pretendentu vairs nav kompetenta atcelt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru pat tad, ja pretendents atteiktos no savas līgumslēdzēja situācijas, radītu risku tādā situācijā kā aplūkotā, kad līgumslēdzēja iestāde pēc līguma parakstīšanas ir konstatējusi iespējamus pārkāpumus piešķiršanas procedūrā, ievest šīs procedūras dalībnieces strupceļā. No vienas puses, līguma izpilde šādā situācijā tās pakļautu riskam, ka jāaptur līguma izpilde, kas šajā gadījumā turklāt tika noteikta priekšlaikus, vai jāatceļ lēmums par piešķiršanu, ja noraidītais pretendents ir iesniedzis prasību Pirmās instances tiesā. No otras puses, līgumslēdzēja iestāde nevarētu atcelt procedūru vai atteikties no publiskā iepirkuma līguma, pat ja pretendents tāpat kā šajā gadījumā būtu gatavs atteikties no līguma. Tomēr Finanšu regulas 101. pants nav interpretējams tā, ka ar to netiktu pieļauta līgumslēdzēju pušu kopējā griba atcelt to pirms tā izpildes sākuma. Tādā situācijā līgumslēdzējai iestādei ir jābūt tiesībām atcelt konkursa procedūru.
62 Līdz ar to Finanšu regulas 101. panta ratio legis un tiesiskā drošība liek atzīt, ka šādos apstākļos Parlaments bija kompetents atcelt konkursa procedūru.
63 Tāpat ir jāuzskata, ka Parlaments nav pārkāpis Finanšu regulas 101. pantu, nošķirot konkursa divas daļas. Kaut arī šīs divas daļas ir zināmā mērā savstarpēji atkarīgas tā, ka tās veido daļu no tā paša konkursa procedūras, tās tomēr ir autonomas. Pirmkārt, abas daļas attiecas uz atšķirīgiem priekšmetiem, proti, attiecīgi uz pārraižu struktūru un grafisko koncepciju (1. daļa) un to saturu (2. daļa). Otrkārt, procedūras attiecībā uz 1. daļu norise bija pilnībā autonoma attiecībā pret 2. daļas procedūras norisi, katra no šīm daļām varēja tikt piešķirta atšķirīgiem pretendentiem, kas nav savstarpēji saistīti.
– Par otro pamatu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
64 Jāatgādina, ka Finanšu regulas 101. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka lēmumam par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras atcelšanu ir jābūt motivētam un jānodrošina, ka par to tiek informēti kandidāti vai pretendenti.
65 Īstenošanas regulas 149. panta 1. punktā ir noteikts, ka līgumslēdzējas iestādes pēc iespējas īsā laikā informē kandidātus un pretendentus par pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, norādot iemeslus, kuru dēļ tās nolēmušas atteikt līguma slēgšanu.
66 Atbilstoši šīm normām un plašākā nozīmē vispārīgajam pienākumam norādīt pamatojumu, kas izriet no EKL 253. panta, Parlamentam vienlaikus bija pienākums paziņot par konkursa atcelšanu un šī lēmuma pamatojumu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 8. maija spriedumu lietā T‑271/04 Citymo/Komisija, Krājums, II‑1375. lpp., 100. punkts).
67 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta veida un situācijas, kādā tas ir pieņemts. Pamatojumā ir skaidri un nepārprotami jānorāda iestādes argumentācija, lai, pirmkārt, ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā akta pamatojumu un varētu aizstāvēt savas tiesības, un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots, un, otrkārt, lai Kopienu tiesa varētu pārbaudīt tā likumību (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 14. janvāra spriedums lietā T‑109/01 Fleuren Compost/Komisija, Recueil, II‑127. lpp., 119. punkts, un Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 20. septembra rīkojums lietā T‑195/05 R Deloitte Business Advisory/Komisija, Krājums, II‑3485. lpp., 108. punkts).
68 Visbeidzot, īpaši kas attiecas uz piezīmi par tiesību akta juridisko pamatu, no judikatūras izriet, ka atsauces uz precīzu tiesību normu neesamība var nebūt būtisks defekts, ja tiesību akta juridisko pamatu var noteikt ar citu faktu palīdzību, jo tāda skaidra norāde ir nepieciešama tikai tad, ja tās neesamības gadījumā ieinteresētajām personām un Kopienu tiesai ir šaubas par konkrēto juridisko pamatu (Tiesas 1987. gada 26. marta spriedums lietā 45/86 Komisija/Padome, Recueil, 1493. lpp., 9. punkts).
69 Šajā gadījumā vispirms ir jāatgādina, ka pagaidu noregulējuma tiesvedības lietā T‑71/07 R ietvaros prasītāja saņēma Parlamenta 2007. gada 31. janvāra apsvērumu par pagaidu noregulējuma tiesvedības 2007. gada 22. janvāra tiesas sēdes protokolu kopiju, tajā skaitā lēmuma projekta par procedūras atcelšanu kopiju, kā arī 2007. gada 31. janvāra lēmuma par konkursa procedūru atcelšanu kopiju.
70 Tomēr, kā prasītāja to atzina savā prasības pieteikumā lietā T‑71/07, Parlaments savos 2007. gada 31. janvāra apsvērumos ir norādījis, ka tas savu 2007. gada 31. janvāra lēmumu domā pamatot ar Finanšu regulas 101. pantu. Turklāt šī lēmuma preambulā tika paziņots, ka 2006. gada 21. decembra rīkojums aizliedza Parlamentam īstenot līgumu līdz brīdim, kad tiks paziņots galīgais lēmums, ka Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs tiesas sēdē pagaidu noregulējuma tiesvedībā aicināja Parlamentu apsvērt iespēju atcelt līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru un uzsākt jaunu procedūru un ka Parlaments un sabiedrība Mostra uzskata, ka 2006. gada 21. decembra rīkojums līguma īstenošanu saprātīgā termiņā padarīja neiespējamu, un tādēļ tie ir piekrituši atteikties no šī līguma.
71 Tātad no apstākļiem, kas mudināja pieņemt 2007. gada 31. janvāra lēmumu, kā arī no tā pamatojuma izriet, ka Parlaments uzskatīja, ka nav citas iespējas, kā vien atcelt konkursa procedūru, pamatojoties uz Finanšu regulas 101. pantu, lai izvairītos, ka tā projekta par tiešsaistes televīziju izpilde būtiski kavējas. Līdz ar to ir jāsecina, ka Parlamenta 2007. gada 31. janvāra lēmumā sniegtais pamatojums skaidri norāda uz izmantoto argumentāciju.
72 Tāds pamatojums ļauj prasītājai izmantot savas tiesības un Pirmās instances tiesai – īstenot savu kontroli.
73 Ievērojot iepriekš minēto, šie abi prasītājas izvirzītie pamati ir jānoraida un prasība lietā T‑71/07 atcelt tiesību aktu ir jānoraida kā acīmredzami juridiski nepamatota.
Par prasību par zaudējumu atlīdzību
Prasītājas argumenti
74 Prasītāja atsaucas uz Kopienas ārpuslīgumisko atbildību EKL 288. panta otrās daļas izpratnē. Tā uzskata, ka no visiem iemesliem, ko tā min savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam, ir acīmredzams, ka procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts 2007. gada 31. janvāra lēmums, Parlaments ir pieļāvis vairākas nelikumības. Šīs nelikumības, skatot atsevišķi vai kopumā, pēc sava rakstura veidojot būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu.
75 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka ir cietusi zaudējumus neiegūtu ienākumu veidā 2007. gada 7. augusta lēmuma dēļ, jo Parlaments esot uzsācis nelikumīgu procesu, kura rezultātā līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas citam pretendentam, un 2007. gada 31. janvāra lēmuma pieņemšanas dēļ. Šie zaudējumi neesot viegli aprēķināmi, bet tos veidojot nenovēršamas un paredzamas izmaksas, kas radušās no piedalīšanās jaunā konkursā. Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka ir cietusi morālo kaitējumu. Negatīvais novērtējums, kas tika norādīts, lai pamatotu tās piedāvājuma noraidīšanu ar 2006. gada 1. decembra lēmumu, tika atkārtots 2007. gada 31. janvāra lēmumā, kas apdraudot tās reputāciju. Šis morālais kaitējums sasniedzot apmēram 10 % no kopējās līguma vērtības, summas, ko varētu precīzi aprēķināt Pirmās instances tiesas noteikts eksperts.
76 Parlaments lietā T‑71/07 nav iesniedzis iebildumu rakstu un tātad nav izteicis savu viedokli par izvirzītajiem pamatiem prasības par zaudējumu atlīdzību pamatošanai.
Pirmās instances tiesas vērtējums
77 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība EKL 288. panta otrās daļas nozīmē ir atkarīga no visu nosacījumu kopuma izpildes, proti, iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskuma, zaudējumu esamības un cēloņsakarības starp attiecīgo rīcību un minētajiem zaudējumiem (Tiesas 1974. gada 2. jūlija spriedums lietā 153/73 Holtz & Willemsen/Padome un Komisija, Recueil, 675. lpp., 7. punkts, un Pirmās instances tiesas 2005. gada 3. februāra spriedums lietā T‑19/01 Chiquita Brands u.c./Komisija, Krājums, II‑315. lpp., 76. punkts).
78 Tā kā šie trīs nosacījumi par atbildības iestāšanos ir kumulatīvi, tad ar to vien, ka viens no tiem nav izpildīts, pietiek, lai prasība par zaudējumu atlīdzību tiktu noraidīta (Tiesas 1999. gada 9. septembra spriedums lietā C‑257/98 P Lucaccioni/Komisija, Recueil, I‑5251. lpp., 14. punkts, un Pirmās instances tiesas 2001. gada 6. decembra spriedums lietā T‑43/98 Emesa Sugar/Padome, Recueil, II‑3519. lpp., 59. punkts).
79 Kas attiecas uz pirmo no šiem nosacījumiem, Kopienu iestādei pārmestajai pretlikumīgajai rīcībai jābūt tādai, ar kuru ir pietiekami būtiski pārkāpta kāda tiesību norma, kas piešķir tiesības privātpersonām (Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I‑5291. lpp., 42. punkts).
80 Šajā gadījumā prasītāja būtībā atsaucas uz pamatiem, kas ir izvirzīti tās prasības atcelt tiesību aktu pamatošanai, lai uzsvērtu nelikumības, kas pēc sava rakstura var būt pietiekami būtiski Kopienu tiesību pārkāpumi.
81 Tomēr, kā tas tika aplūkots iepriekš, prasītājas izteiktā prasība atcelt tiesību aktu, nepastāvot Parlamenta nelikumīgai rīcībai, bija acīmredzami juridiski nepamatota. Tā kā prasība par zaudējumu atlīdzību šajā lietā ir pamatota ar tādiem pašiem argumentiem kā tie, kuri ir minēti prasības atcelt tiesību aktu pamatošanai, ir jāuzskata, ka tā tāpat ir juridiski nepamatota, jo nav pietiekami būtiski pārkāpta tāda tiesību norma, kas piešķir tiesības privātpersonām.
82 Līdz ar to prasība par zaudējumu atlīdzību lietā T‑71/07 ir jānoraida kā acīmredzami juridiski nepamatota.
2. Par prasību lietā T‑383/06
Par prasību atcelt tiesību aktu
83 Pēc Pirmās instances tiesas aicinājuma lietas dalībnieki procesuālo rakstu lietā T‑383/06 otrajā kārtā ir izteikušies par sekām, kādas šajā lietā rada 2007. gada 31. janvāra lēmums, ar ko tika atcelta apstrīdētā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra.
Lietas dalībnieku argumenti
84 Prasītāja uzskata, ka 2007. gada 31. janvāra lēmumu ir pieņēmusi nekompetenta iestāde un ka attiecīgi tas nevarot atcelt 2006. gada 1. decembra lēmuma sekas. Pēc tās domām, uzaicinājums iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā un lēmumi, kas uz to attiecas, vēl arvien ir spēkā. Tādēļ prasība par tiesību aktu atcelšanu lietā T‑383/06 saglabājot savu priekšmetu.
85 Šī apgalvojuma pamatojumam prasītāja atsaucas uz būtībā identiskiem argumentiem kā tie, kurus tā norādīja pirmajā pamatā, lai pamatotu savus prasījumus atcelt tiesību aktu lietā T‑71/07 (skat. iepriekš 51.–55. punktu).
86 Parlaments apstrīd prasītājas argumentus, uzskatot, pirmkārt, ka konkursa procedūras atcelšana kopumā ar 2007. gada 31. janvāra lēmumu radīja ipso facto 2006. gada 1. decembra lēmuma atcelšanu un, otrkārt, ka tas bija kompetents pieņemt minēto lēmumu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
87 Ir jāatgādina, ka prasītājas prasības par tiesību akta atcelšanu priekšmets ir 2006. gada 1. decembra lēmums, kas tika atcelts ar 2007. gada 31. janvāra lēmumu. Tomēr prasības atcelt tiesību aktu lietā T‑71/07 priekšmets ir 2007. gada 31. janvāra lēmuma, ar kuru tika atcelta konkursa procedūra, likumība, kas iepriekš 73. punktā ir noraidīta kā acīmredzami nepamatota.
88 Līdz ar to 2007. gada 31. janvāra lēmums paliek spēkā. Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa uzskata, ka 2006. gada 1. decembra lēmuma atcelšana ar 2007. gada 31. janvāra lēmumu noveda pie rezultāta, ko prasītāja vēlējās sasniegt ar savu prasību atcelt tiesību aktu lietā T‑383/06, proti, 2006. gada 1. decembra lēmuma izzušanas (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 17. septembra rīkojumu lietā T‑26/97 Antillean Rice Mills/Komisija, Recueil, II‑1347. lpp., 15. punkts).
89 No tā izriet, ka prasība atcelt tiesību aktu lietā T‑383/06 ir zaudējusi savu priekšmetu un attiecīgi atbilstoši Reglamenta 113. pantam par šo prasību vairs nav jālemj.
Par prasību par zaudējumu atlīdzību
Lietas dalībnieku argumenti
90 Prasītāja atsaucas uz Kopienas ārpuslīgumisko atbildību EKL 288. panta otrās daļas izpratnē. Tā uzskata, ka no visiem iemesliem, ko tā min savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam, ir acīmredzams, ka procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts 2006. gada 1. decembra lēmums, Parlaments ir pieļāvis vairākas nelikumības.
91 Prasības atcelt tiesību aktu lietā T‑383/06 ietvaros prasītāja, pirmkārt, norāda, ka procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts 2006. gada 1. decembra lēmums, ir pieļauti acīmredzami pārkāpumi sakarā ar Parlamenta nekompetenci, Finanšu regulas 101. panta pārkāpšanu un Īstenošanas regulas 149. panta pārkāpšanu. Otrkārt, tā uzsver konkursā noteikto kritēriju, vienlīdzīgas attieksmes un pārredzamības principa un pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu.
92 Pēc prasītājas domām, šīs nelikumības, tās skatot atsevišķi vai jebkurā gadījumā kopumā, pēc sava rakstura veido būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu.
93 Prasītājas ciestos zaudējumus esot grūti aprēķināt. Tos veidojot, pirmkārt, izmaksas, kas radušās no piedalīšanās konkursa procedūrā, EUR 58 700 apmērā un, otrkārt, nenovēršams un paredzams morālais kaitējums, ko radīja prasītājas reputācijas apdraudējums. Šis morālais kaitējums sasniedzot apmēram 10 % no kopējās līguma vērtības, summas, ko varētu precīzi aprēķināt Pirmās instances tiesas noteikts eksperts.
94 Parlaments uzskata, ka prasītājai nav pamata prasīt zaudējumu atlīdzību, ko radījušas izmaksas par dalību konkursā, jo, pirmkārt, specifikācijas vispārējo nosacījumu, kas piemērojami Parlamenta līgumiem, 4. pants skaidri izslēdz šādu iespēju un, otrkārt, prasītāja nav iesniegusi nekādus pierādījumus, kas ļautu atkāpties no judikatūras principa, saskaņā ar kuru ar dalību konkursā saistītie pretendenta izdevumi un izmaksas nevar būt zaudējumi, ko var atlīdzināt, piešķirot zaudējumu atlīdzību.
Pirmās instances tiesas vērtējums
95 Pirmkārt, kas attiecas uz norādītajiem zaudējumiem, ko radīja izmaksas par dalību atceltajā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, ir jāatzīst, ka prasītāja nav pierādījusi cēloņsakarību starp Parlamentam pārmesto rīcību, proti, starp norādītajām nelikumībām apstrīdētās iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ietvaros, no vienas puses, un zaudējumiem, ko rada izmaksas par tās dalību šajā procedūrā, no otras puses. Pat pieņemot, ka procedūra, kuras rezultātā tika pieņemts 2006. gada 14. septembra un 1. decembra lēmums, kā arī paši šie lēmumi ir bijuši nelikumīgi, kā rezultātā prasītāja vēl varēja gūt labumu no 2006. gada 7. augusta lēmuma sekām, kas tai sākotnēji piešķīra tiesības slēgt līgumu, šis pēdējais lēmums tai nedeva nekādas tiesības uz līguma noslēgšanu. Savukārt atbilstoši Īstenošanas regulas 149. panta 3. punkta otrajai daļai 2006. gada 7. augusta lēmums būtībā konkretizēja, ka tas neuzliek Parlamentam nekādas saistības un ka pēdējam kā līgumslēdzējai iestādei pirms līguma parakstīšanas bija iespēja atcelt konkursa procedūru, nedodot prasītājai tiesības uz nekādu atlīdzību. Tomēr šajā gadījumā šī iespēja īstenojās 2007. gada 31. janvāra lēmuma veidā. Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka nepastāv nekāda cēloņsakarība starp Parlamentam pārmesto rīcību un prasītājas norādītajiem zaudējumiem.
96 Otrkārt, kas attiecas uz prasītājas minēto morālo kaitējumu, arī tas nav pierādīts. Tā norāda, ka tās piedāvājuma noraidīšana 2006. gada 1. decembra lēmumā esot pamatota ar ļoti negatīvu vērtējumu, kas esot ātri izplatīts ieinteresēto personu vidū un tādējādi esot nopietns tās reputācijas aizskārums.
97 Tomēr ir jānorāda, ka prasītāja nekonkretizē, kāds negatīvais vērtējums rada tās reputācijas aizskārumu. 2006. gada 1. decembra lēmumā, ar kuru ir noraidīts prasītājas piedāvājums, Parlaments skaidro, ka šis piedāvājums neatbilst atlases kritērijiem attiecībā uz tā tehniskām un finansiālām spējām. Ir skaidrs, ka tādi skaidrojumi noteikti radīs negatīvu vērtējumu vai nu par piedāvājuma kvalitāti, vai pretendentu. Vienlaikus principā no tāda negatīva vērtējuma, ja tas ir formulēts bez polemikas un atbilstoši faktiem, nevar izrietēt attiecīgā pretendenta reputācijas aizskārums.
98 Lai pieņemtu lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un īpaši lai to pamatotu, Parlamentam ir pienākums pārbaudīt, vai iesniegtie piedāvājumi atbilst atlases kritērijiem. Šajā ziņā nevar iebilst pret 2006. gada 1. decembra lēmumu, kurā ar atbilstošiem jēdzieniem ir paskaidrots, ka pārvaldes darbinieku skaits, pieredze, apgrozījums, kā arī prasītājas nesen veikto uzdevumu rezultāti tika uzskatīti par pārāk vājiem, lai Parlaments varētu tai uzticēt tik vērienīgu projektu kā aplūkotais līgums. Paši par sevi šādi komentāri piedāvājuma noraidīšanas ietvaros nav jāuzskata par tādiem, kas rada prasītājas reputācijas aizskārumu.
99 Ievērojot iepriekš minēto, prasītājas prasība par zaudējumu atlīdzību lietā T‑383/06 ir jānoraida kā acīmredzami juridiski nepamatota.
Par tiesāšanās izdevumiem
100 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
101 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 6. punktu, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Pirmās instances tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem. Turklāt atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punkta pirmajai daļai, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
102 2006. gada 1. decembra lēmums, kas ir prasības lietā T‑383/06 priekšmets, pēc prasības iesniegšanas tika atcelts ar Parlamenta lēmumu atbilstoši konkursa jomā paredzētajai procedūrai. Tomēr, ņemot vērā gan šo lietu, gan attiecīgās pagaidu noregulējuma tiesvedības lietas materiālus, nav izslēgts, ka Parlaments ar savu rīcību līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ietvaros būtu provocējis iesniegt prasību lietā T‑383/06, kā arī pieteikumu par pagaidu noregulējumu lietā T‑383/06 R. Šādos apstākļos jānolemj, ka prasītāja sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem lietā T‑383/06 un lietā T‑383/06 R un Parlaments sedz savus un pusi no prasītājas tiesāšanās izdevumiem.
103 Lietā T‑71/07 prasītājai rīkojums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Parlamenta prasījumiem, ieskaitot tiesāšanās izdevumus par pagaidu noregulējuma tiesvedību lietā T‑71/07 R un par iebildi par nepieņemamību.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
izdod rīkojumu:
1) lietas T‑383/06 un T‑71/07 apvienot rīkojuma taisīšanai;
2) lietā T‑71/07 iebildi par nepieņemamību apmierināt pēc būtības;
3) prasību lietā T‑71/07 noraidīt kā acīmredzami juridiski nepamatotu;
4) par prasību atcelt tiesību aktu lietā T‑383/06 nelemt;
5) prasību par zaudējumu atlīdzību lietā T‑383/06 noraidīt kā acīmredzami juridiski nepamatotu;
6) lietā T‑383/06 Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt pusi no Icuna.Com SCRL tiesāšanās izdevumiem, ieskaitot tiesāšanās izdevumus par pagaidu noregulējuma tiesvedību. Icuna.Com sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem;
7) lietā T‑71/07 Icuna.Com sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Parlamenta tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesāšanās izdevumus par pagaidu noregulējuma tiesvedību un par iebildi par nepieņemamību.
Luksemburgā, 2008. gada 14. maijā.