TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2023. gada 23. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Marķējums un noformējums vīna nozarē – Cilmes vietas nosaukumi un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes – Deleģētā regula (ES) 2019/33 – 54. panta 1. punkta otrā daļa – Norāde par vīna darītavu, kas izgatavo vīnu – Vīna dārzu un vīnspiedes iekārtas noma no citas vīna darītavas – Vīna izgatavošana, kas veikta vienīgi eponīmajā vīna darītavā
Lietā C‑354/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 10. marta lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 1. jūnijā, tiesvedībā
Weingut A
pret
Land Rheinland‑Pfalz,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši Z. Čehi [Z. Csehi], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un D. Gracijs [D. Gratsias],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: I. Illēši [I. Illéssy], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 3. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Weingut A vārdā – H. Eichele, Rechtsanwalt,
– Land Rheinland‑Pfalz vārdā – S. Reuter, Fachreferent, un E. Wagner, Regierungsrätin,
– Eiropas Komisijas vārdā – B. Hofstötter un B. Rechena, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 6. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2019/33 (2018. gada 17. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1308/2013 papildina attiecībā uz cilmes vietas nosaukumu, ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un tradicionālo apzīmējumu aizsardzības pieteikumiem vīna nozarē, iebilduma procedūru, lietošanas ierobežojumiem, produkta specifikācijas grozījumiem, aizsardzības anulēšanu un marķēšanu un noformēšanu (OV 2019, L 9, 2. lpp.), kas grozīta ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2021/1375 (2021. gada 11. jūnijs) (OV 2021, L 297, 16. lpp.) (turpmāk tekstā – “Deleģētā regula 2019/33”), 54. panta 1. punkta otro daļu.
2 Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp Weingut A un Land Rheinland‑Pfalz (Reinzemes‑Pfalcas federālā zeme, Vācija; turpmāk tekstā – “federālā zeme”) par apzīmējumu “Weingut” (vīna darītava) un “Gutsabfüllung” (iepildīts pudelēs vīna darītavā) izmantošanu tādu vīnu noformējumā, kuru vīnogu no nomātiem vīna dārziem spiešana tiek veikta iekārtā, kas nomāta no citas vīna darītavas.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula Nr. 1308/2013
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV 2013, L 347, 671. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/2117 (2021. gada 2. decembris) (OV 2021, L 435, 262. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1308/2013”), ir 3. pants “Definīcijas”, kura 3. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Šajā regulā piemēro definīcijas, kas izklāstītas [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1307/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 (OV 2013, L 347, 608. lpp.], ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi.”
4 Regulas Nr. 1308/2013 122. panta “Deleģētās pilnvaras” 1. punktā ir noteikts:
“Lai ņemtu vērā vīna nozares specifiskas iezīmes, [Eiropas] Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus par noteikumiem un ierobežojumiem attiecībā uz:
a) tādu ziņu norādīšanu un izmantošanu marķējumā, kas nav paredzētas šajā iedaļā;
[..]
c) fakultatīvajām ziņām, proti:
[..]
iii) terminiem, kas attiecas uz saimniecību, un to izmantošanas nosacījumiem
[..].”
Regula Nr. 1307/2013
5 Regulas Nr. 1307/2013 4. panta “Definīcijas un ar tām saistīti noteikumi” 1. punktā ir paredzēts:
“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
[..]
b) “saimniecība” ir visas lauksaimnieciskām darbībām izmantotās un lauksaimnieka apsaimniekotās vienības, kuras atrodas tās pašas dalībvalsts teritorijā;
[..].”
Deleģētā regula 2019/33
6 Deleģētās regulas 2019/33 34. un 48. apsvērumā ir teikts:
“(34) [Regulas Nr. 1308/2013] 117.–121. pantā ir noteikti vispārīgi noteikumi vīnkopības produktu marķēšanai un noformēšanai. Minētajā regulā arī saskaņota tādu apzīmējumu izmantošana, kas nav īpaši norādīti Savienības tiesību aktos, ja vien tie nav maldinoši. Sekmīgai iekšējā tirgus darbībai būtu jānosaka Savienības noteikumi par obligāto marķējuma datu izmantošanu vīnkopības produktiem. Turklāt, lai nemaldinātu patērētājus, būtu jānosaka arī noteikumi par fakultatīvu marķējuma datu izmantošanu.
[..]
(48) Norāde uz saimniecību, kas kopj vīna dārzus, no kuriem iegūti vīnkopības produkti, un kurā tiek veikti visi vīna darināšanas procesi, var būt pievienota vērtība ražotājiem un norāde uz augstāku kvalitāti patērētājiem. Tāpēc ražotājiem būtu jābūt iespējai vīnkopības produktu, kam ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, marķējumā norādīt saimniecības nosaukumu.”
7 Atbilstoši šīs Deleģētās regulas 1. pantam “Priekšmets”:
“Šajā regulā paredzēti noteikumi, kas papildina [Regulu Nr. 1308/2013] attiecībā uz aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem, aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un tradicionāliem apzīmējumiem, papildus marķēšanai un noformēšanai vīna nozarē, reglamentējot:
[..]
f) marķēšanu un noformēšanu.”
8 Minētās Deleģētās regulas IV nodaļas noteikumi reglamentē vīnkopības produktu marķēšanu un noformēšanu, bet šīs nodaļas 1. un 2. iedaļā ir uzskaitīti attiecīgi obligātie dati (40.–48. pants) un fakultatīvie dati (49.–55. pants).
9 Šīs pašas regulas 54. panta “Norāde par saimniecību” 1. punktā ir noteikts:
“Šīs regulas VI pielikumā nosaukto saimniecību apzīmējumus, kuras nav pudeļu pildītāja, ražotāja vai pārdevēja nosaukums, rezervē vīnkopības produktiem ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm.
Šādus terminus [apzīmējumus] izmanto tikai tad, ja vīnkopības produkts ir izgatavots vienīgi no vīnogām, kas ievāktas attiecīgās saimniecības izmantotos vīna dārzos un vīnu izgatavo vienīgi šajā saimniecībā.”
10 Deleģētās regulas 2019/33 VI pielikumā ir ietverts tās 54. panta 1. punktā minēto apzīmējumu saraksts par katru dalībvalsti. Attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku šajā pielikumā ir uzskaitīti šādi apzīmējumi: “Burg, Domäne, Kloster, Schloss, Stift, Weinbau, Weingärtner, Weingut, Winzer”.
Vācijas tiesības
11 2009. gada 21. aprīļa Weinverordnung (Rīkojums par vīnu; BGBl. I, 827. lpp.) 38. pantā ir noteikts:
“1) Norāde par saimniecību ir atļauta vīniem “[Federweißer, Landwein (vietējie vīni), Qualitätswein (kvalitatīvie vīni), Prädikatswein (augstākās kvalitātes vīni), Sekt b.A. (dzirkstošie vīni), Qualitätsperlwein b.A. (kvalitatīvie pusdzirkstošie vīni) vai Qualitätslikörwein b.A. (kvalitatīvie deserta vīni)]” tikai saskaņā ar Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punktu kopsakarā ar tās VI pielikumu.
[..]
(4) norādi “ražots un iepildīts pudelēs” var izmantot vienīgi:
“1. vīna darītava, kurā novāktas un fermentētas šim vīnam izmantotās vīnogas;
[..]
3. saimniecība, kas atrodas noteiktā norādītajā reģionā vai šī reģiona tiešā tuvumā, ar kuru vīna darītavas, kuras ir novākušas izmantotās vīnogas, ir saistītas vīna darītavu grupā, un kura ir fermentējusi šīs vīnogas.
(5) apzīmējumu “iepildīts pudelēs vīna darītavā”, ja ir izpildīti 4. punkta pirmā teikuma 1) apakšpunktā paredzētie nosacījumi, var izmantot vienīgi tad, ja:
“1. vīna darītava veic nodokļu uzskaiti,
2. par vīna izgatavošanu atbildīgā persona var pierādīt, ka tā ir pabeigusi vīndarības apmācības, un
3. vīna dārzus, no kuriem novāktas attiecīgā vīna ražošanai izmantotās vīnogas, attiecīgā vīna darītava apsaimnieko vismaz kopš ražas novākšanas gada 1. janvāra.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
12 Prasītājai pamatlietā Weingut A pieder vīna darītava Cellē [Zell] (Vācija), Mozeles reģionā. Tā ražo vīnu ne tikai no vīnogām, kas audzētas tai piederošos vīna dārzos, bet arī no vīnogām citos tās nomātos vīna dārzos.
13 Viens no šiem nomātajiem vīna dārziem 2,15 hektāru platībā atrodas aptuveni 70 kilometru (km) attālumā no Celles vīna darītavā, kas pieder vīnkopim B.
14 Abi vīnkopji noslēguši līgumu, uz kura pamata vīnkopis B kopj prasītājas pamatlietā nomātos vīnogulājus saskaņā ar tās norādījumiem un turklāt katru gadu vienīgi tai iznomā vīnspiedes iekārtu uz 24 stundām, sākot no ražas novākšanas brīža. Šajā laikposmā vīnspiedes iekārta ir pieejama vienīgi vīnogu no nomātajiem vīna dārziem pārstrādei.
15 Saskaņā ar šo nomas līgumu vīnogu spiešana tiek veikta vīnkopja B saimniecībā atbilstoši prasītājas pamatlietā vīndarības metodēm. Šādi iegūto vīnu iepilda tvertnēs, ko tās rīcībā esošie darbinieki transportē uz prasītājas pamatlietā saimniecību.
16 Federālā zeme uzskata, ka šajos apstākļos prasītāja pamatlietā nevar izmantot norādes “Weingut” un “Gutsabfüllung” vīnam, kas fermentēts vīnkopja B saimniecības telpās, ņemot vērā pastāvīga uzņēmuma autonomijas neesamību un to, ka prasītāja pamatlietā neizmanto savus darbiniekus, veicot vīnogu spiešanu.
17 Prasītāja pamatlietā cēla prasību Verwaltungsgericht Trier (Trīres Administratīvā tiesa, Vācija), lūdzot konstatēt, ka tai ir atļauts izmantot šīs abas norādes. Šī tiesa ar 2019. gada 16. maija spriedumu apmierināja šo prasību, galvenokārt pamatojoties uz to, ka prasītājas pamatlietā faktiskā vadība, pastāvīgā uzraudzība un ekskluzīvā atbildība par vīna izgatavošanu ir prasītājas pamatlietā ziņā.
18 Federālā zeme pārsūdzēja šo spriedumu Oberverwaltungsgericht Rheinland‑Pfalz (Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija), kas ar 2020. gada 12. augusta spriedumu atcēla minēto spriedumu un noraidīja prasītājas pamatlietā prasību.
19 Apelācijas tiesa tostarp uzskatīja, ka saskaņā ar Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar tās VI pielikumu, norādes “Weingut” un “Gutsabfüllung” var izmantot tikai tad, ja vīnkopības produkts ir iegūts tikai no vīnogām, kas audzētas saimniecības, kuras nosaukums piešķirts vīnam (turpmāk tekstā – “eponīma vīna darītava”), vīna dārzos un ja vīna izgatavošana ir veikta vienīgi šajā pēdējā saimniecībā. Proti, vīna izgatavošanai esot jānotiek saimniecībā, kas veido vienu un to pašu operatīvo vienību ar pastāvīgu uzņēmumu, kas ilgtspējīgi saistīts ar eponīmās vīna darītavas īpašnieku un kurā strādā darbinieki, kuri ir pakļauti tā vadībai. Vīna izgatavošanas posmu, piemēram, vīnogu spiešanas, nodalīšana esot pretrunā vadošajai idejai, ka “visam jābūt vienās rokās”.
20 Šī tiesa uzskata, ka attiecīgā nomas līguma nosacījumi negarantē, ka visi vīna ražošanas posmi notiek vienas un tās pašas fiziskās vai juridiskās personas vadībā un atbildībā, jo vīnogu spiešana var notikt gan prasītājas pamatlietā, gan apsaimniekotāja, kurš nomā vīnspiedes iekārtu, klātbūtnē, tādējādi tam uzņemoties atbildību par darbību.
21 Prasītāja pamatlietā iesniedza revīzijas sūdzību (Revision) iesniedzējtiesā Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija).
22 Pēdējai minētajai ir šaubas par to, vai vīna izgatavošanu var uzskatīt par tādu, kas veikta “vienīgi” eponīmajā vīna darītavā Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, ja šī saimniecība izspiež vīnogas vīnspiedes iekārtā, kas uz 24 stundām tiek nomāta no citas vīna darītavas.
23 Vispirms tā norāda, ka Deleģētajā regulā 2019/33 nav ietverta jēdziena “saimniecība” definīcija tās 54. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.
24 Attiecībā uz lauksaimniecības zemi Tiesa 2010. gada 14. oktobra spriedumā Landkreis Bad Dürkheim (C‑61/09, EU:C:2010:606) un 2015. gada 2. jūlija spriedumā Wree (C‑422/13, EU:C:2015:438) jau esot precizējusi, ka noteicošais kritērijs, lai konstatētu, vai iznomāta ražošanas iekārta var tikt uzskatīta par saistītu ar lauksaimnieka saimniecību un viņa apsaimniekotu, ir īpaši tas, vai šis lauksaimnieks ir pietiekami neatkarīgs, veicot savu darbību.
25 Iesniedzējtiesa uzskata, ka, tā kā nav nekādu norāžu par pretējo, ir jāpieņem, ka šie kritēriji ir piemērojami arī tādā situācijā kā lietā, kuru tā izskata. Vīna nozares tiesiskā regulējuma jomā minētie kritēriji esot jāinterpretē šauri.
26 Prasību par ciešu saikni starp pastāvīgajiem uzņēmumiem un eponīmu vīna darītavu, pirmkārt, apstiprinot Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrās daļas formulējums. Tas paredzot ne tikai to, ka vīna izgatavošana notiek īpašnieka saimniecībā, bet arī to, ka vīna ražošana tiek veikta “vienīgi” šajā saimniecībā. Tas atspoguļojot prasību par īpaši ciešu saikni starp pastāvīgo uzņēmumu un eponīmu vīna darītavu.
27 Otrkārt, attiecīgā tiesiskā regulējuma rašanās vēsture ļaujot apstiprināt šādu šauru interpretāciju. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Savienības tiesiskā regulējuma vīna nozares produktu marķējuma norādīšanas un izmantošanas jomā, kas ir spēkā kopš 2009. gada, attīstība ir radījusi ierobežojumu, saskaņā ar kuru vīna izgatavošana būtu jāveic “vienīgi” eponīmajā vīna darītavā.
28 Treškārt, aplūkotā tiesiskā regulējuma jēga un mērķis esot aizsargāt to vīna darītavu identifikāciju, kuras pašas kopj vīna dārzus un nodrošina vīna izgatavošanu no sākuma līdz beigām, lai attaisnotu patērētāju gaidas, ka tiem tiks piedāvāts augstākas kvalitātes vīns.
29 Tomēr, pamatojoties uz kritērijiem, kas izriet no 1988. gada 18. oktobra sprieduma Erzeugergemeinschaft Goldenes Rheinhessen (311/87, EU:C:1988:483) un 1994. gada 29. jūnija sprieduma Baux (C‑403/92, EU:C:1994:269), neesot skaidrs, vai vīnspiedes iekārta, kas tiek iznomāta uz 24 stundām, var tikt saistīta ar eponīmas vīna darītavas darbību. Ja tiktu uzskatīts, ka vīna dārzu, kas atrodas ievērojamā attālumā no eponīmas vīna darītavas galvenās darbības vietas, nomāšanai nav ietekmes uz norādi, būtu loģiski, ka tādas ietekmes nav arī vīnspiedes iekārtas nomai, lai nodrošinātu vīnogu spiešanu in situ un novērstu vīnogu transportēšanu. Kopīga saimniecības iekārtu izmantošana esot ierasta vīna ražošanā un esot racionāla no uzņēmuma pārvaldības viedokļa.
30 Tomēr, ciktāl vīnspiedes iekārtas noma uz 24 stundām, ko veic eponīma vīna darītava, var tikt ar to saistīta, esot jāprecizē prasības, kādām vīnogu spiešanai ir jāatbilst personāla ziņā. Šajā ziņā it īpaši rodoties jautājums, vai prasītājas pamatlietā vai viņas darbinieku klātbūtne vīnogu spiešanas laikā ir obligāta.
31 Iesniedzējtiesa uzskata, ka no Tiesas judikatūras izrietošās prasības, kas attiecas uz efektīvu vadību un pastāvīgu uzraudzību, liecina par labu prasītājas pamatlietā darbinieku obligātai klātbūtnei un par sliktu tam, ka pietiktu tikai ar norāžu sniegšanu. Attiecībā uz iepildīšanu pudelēs Tiesa 1988. gada 18. oktobra spriedumā Erzeugergemeinschaft Goldenes Rheinhessen (311/87, EU:C:1988:483) esot uzskatījusi, ka ir nepieciešams, lai iepildīšanu pudelēs veiktu pats ražotājs. Tādējādi būtu jāizvairās no citas vīna darītavas pakalpojumu izmantošanas, ņemot vērā prasību par vīna izgatavošanu vienīgi pašā eponīmajā vīna darītavā.
32 Gadījumā, ja vīnogu spiešanu varētu veikt arī tās vīna darītavas darbinieki, kura iznomā vīnspiedes iekārtu, rastos arī jautājums, vai šiem darbiniekiem var tikt atļauts pēc savas iniciatīvas iesaistīties šajā darbībā, ja rodas negaidītas problēmas. Šādos steidzamos gadījumos iznomātājas vīna darītavas darbinieku lēmumu, kuri tiem būtu jāpieņem autonomi, iepriekš nesazinoties ar eponīmo vīna darītavu, rezultātā pēdējā minētā šādā gadījumā vairs neuzņemtos faktisko darbības vadību un pastāvīgu uzraudzību.
33 Visbeidzot, pieņemot, ka atbildības uzņemšanās, sniedzot norādījumus, principā ir pietiekama, paliekot jautājums, vai būtu citādi, ja vīna darītava, kas iznomā vīnspiedes iekārtu un veic vīnogu spiešanu, ir personīgi ieinteresēta veidā, kādā šī darbība tiek veikta. Šajā gadījumā līgumā, kas noslēgts starp prasītāju pamatlietā un vīnkopi B, esot paredzēts uzcenojums, kas ir saistīts ar saražotā vīna rentabilitāti un kvalitāti, kas varētu radīt paša apsaimniekotāja interesi par veidu, kādā veikt vīnogu spiešanu, un viņa paša ekonomisko risku.
34 Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai var uzskatīt, ka vīns ir izgatavots vienīgi [eponīmajā vīna darītavā] [Deleģētās regulas 2019/33] 54. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, ja vīnogu spiešana ir veikta vīnspiedes iekārtā, kas uz 24 stundām iznomāta no citas vīna darītavas un kas šajā laikposmā ir pieejama vienīgi eponīmajai vīna darītavai?
2) Ja atbilde ir apstiprinoša, vai ir nepieciešams, ka vīnogu spiešanu veic eponīmās vīna darītavas darbinieki vai katrā ziņā to uz vietas uzrauga, vai arī vīnogu spiešanu var veikt arī vīna darītavas, kas iznomā vīnspiedes iekārtu, darbinieki saskaņā ar eponīmās vīna darītavas norādījumiem?
3) Ja vīnogu spiešanu var veikt arī vīna darītavas, kas iznomā vīnspiedes iekārtu, darbinieki, vai negaidīti radušos problēmu gadījumā viņiem var piešķirt pilnvaras, pamatojoties uz patstāvīgi pieņemtu lēmumu, iejaukties vīnogu spiešanas procesā?
4) Vai tas liedz vīna izgatavošanu attiecināt uz eponīmo vīna darītavu, ja vīna darītava, kas iznomā vīnspiedes iekārtu un veic vīnogu spiešanu, ir personiski ieinteresēta veidā, kādā tiek veikta vīnogu spiešana, jo līgumā par vīna dārzu apsaimniekošanu, kas arī noslēgts ar šo saimniecību, papildus platībatkarīgajai apsaimniekošanas maksai ir noslēgta vienošanās par no ražas un kvalitātes atkarīgu piemaksu par katru tā saukto Kabinettwein, Spätlesewein (vēlā raža) un Auslesewein vīna hektolitru?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
35 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka vīnogu no nomātiem vīna dārziem spiešana notiek iekārtā, kas saskaņā ar nomas līgumu, kas noslēgts ar citu vīna darītavu, uz īsu laikposmu tiek nodota ekskluzīvā eponīmās vīna darītavas rīcībā, izslēdz to, ka vīna izgatavošanu var uzskatīt par tādu, kas ir veikta vienīgi eponīmajā vīna darītavā šīs tiesību normas izpratnē.
36 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punktu tās VI pielikumā nosaukto saimniecību apzīmējumus, kuri nav pudeļu pildītāja, ražotāja vai pārdevēja nosaukums, rezervē vīnkopības produktiem ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un tos izmanto vienīgi tad, ja vīnkopības produkts ir izgatavots vienīgi no vīnogām, kas ievāktas attiecīgās saimniecības izmantotos vīna dārzos un vīnu izgatavo vienīgi šajā saimniecībā.
37 Lai gan no tā izriet, ka Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta pirmajā daļā attiecīgie apzīmējumi ir rezervēti tikai tiem vīnkopības produktiem, kuriem ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, šajā gadījumā šī prasība nerada jautājumus iesniedzējtiesai. Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, pamatojoties uz pieņēmumu, ka uz šajā gadījumā nomātajiem vīna dārziem, kas atrodas aptuveni 70 km attālumā no eponīmās vīna darītavas galvenās darbības vietas, attiecas tas pats aizsargātais cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde kā uz šo darbības vietu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
38 Tas pats attiecas uz nosacījumu, saskaņā ar kuru attiecīgos apzīmējumus var izmantot tikai tad, ja vīnkopības produkts ir izgatavots vienīgi no vīnogām, kas novāktas šīs saimniecības izmantotajos vīna dārzos, jo iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka šajā gadījumā iznomātie vīna dārzi tiek izmantoti atbilstoši prasītājas pamatlietā prasībām, un nav uzdevusi jautājumus šajā sakarā.
39 Tādējādi iesniedzējtiesas jautājumi attiecas uz apstākļiem, kādos var uzskatīt, ka vīna izgatavošana tiek veikta vienīgi eponīmajā vīna darītavā, un, it īpaši attiecībā uz pirmo jautājumu, – uz to, vai tas, ka vīnspiedes iekārtu šī saimniecība nomā tikai uz 24 stundām, izslēdz to, ka vīnogu spiešana un līdz ar to pati vīna izgatavošana tiek uzskatīta par veiktu vienīgi minētajā saimniecībā.
40 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punktā ietvertais “saimniecības” jēdziens nav definēts ne šajā regulā, ne arī netieši, atsaucoties uz dalībvalstu tiesībām. Tādējādi šis jēdziens ir jāuzskata par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas ir jāinterpretē vienveidīgi tās teritorijā, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas tekstu, bet arī tās kontekstu, kā arī šo tiesību normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 11. maijs, Bezirkshauptmannschaft Lilienfeld, C‑155/22, EU:C:2023:394, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Pirmkārt, attiecībā uz pārējiem Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem šajā tiesību normā ir prasīts, ka, lai varētu izmantot tajā minētos apzīmējumus, vīna izgatavošana tostarp ir jāveic “vienīgi” eponīmajā vīna darītavā.
42 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka minētajā tiesību normā ir nošķirti vairāki ražošanas posmi, tostarp vīnogu ražas novākšana un vīna izgatavošana no tām, kas ietver vīnogu spiešanu. Kā savos rakstveida apsvērumos apgalvo Komisija, ciktāl uz pastāvīgo uzņēmumu attiecas jēdziens “saimniecība”, jēdziens “vienīgi” vienkārši precizē, ka ārpus šīs saimniecības nedrīkst tikt veikts neviens vīna izgatavošanas procesa pārstrādes posms, tomēr Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajā saimniecības definīcijā šī jēdziena izmantošana nav ierobežota.
43 Otrkārt, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkts, Komisija to pieņēma saskaņā ar pilnvarojumu, kas tai piešķirts ar Regulas Nr. 1308/2013 122. un 227. pantu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1308/2013 122. panta 1. punkta c) apakšpunkta iii) punktu deleģētie akti tostarp var attiekties uz noteikumiem par fakultatīvajām ziņām attiecībā uz “terminiem, kas attiecas uz saimniecību, un to izmantošanas nosacījumiem”.
44 Tomēr, lai gan Regulā Nr. 1308/2013 nav precizēts arī “saimniecības” jēdziens, tās 3. panta 3. punktā ir atsauce uz definīcijām, kas ietvertas tostarp Regulā Nr. 1307/2013. Līdz ar to ir jāņem vērā šīs pēdējās minētās regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertā definīcija, saskaņā ar kuru par “saimniecību” uzskata “visas lauksaimnieciskām darbībām izmantotās un lauksaimnieka apsaimniekotās vienības, kuras atrodas tās pašas dalībvalsts teritorijā”.
45 Attiecībā uz ģeogrāfisko teritoriju, kurā ir jāatrodas dažādām ražošanas vienībām, lai tās varētu uzskatīt par daļu no saimniecības, Tiesa uzskatīja, ka ražotājs var brīvi izvēlēties ražošanas vietu, ja tā atrodas dalībvalsts teritorijā. Tomēr tam ir jāpārvalda visas ražošanas vienības, bet nav nepieciešams, lai apsaimniekotājs būtu to iekārtu īpašnieks, kuras tas izmanto savā ražošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 8. maijs, Agrargenossenschaft Alkersleben, C‑268/01, EU:C:2003:263, 30. un 33. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
46 Attiecībā uz prasību, ka lauksaimniekam ražošanas vienība ir jāapsaimnieko pašam, Tiesa precizēja, ka “apsaimniekošanas” jēdziens nenozīmē, ka lauksaimniekam ir neierobežotas pilnvaras rīkoties ar attiecīgo platību savās interesēs, izmantojot to lauksaimniecībai. Turpretī lauksaimniekam saistībā ar šo platību jābūt pietiekamai autonomijai, lai veiktu savu lauksaimniecisko darbību (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 51. punktā, no šī sprieduma 44.–46. punktā izklāstītajiem apsvērumiem pēc analoģijas izriet, ka jēdziens “saimniecība” Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta izpratnē attiecas ne tikai uz zemi, kas pieder vīnkopim vai kas atrodas šīs zemes tuvumā, bet var attiekties arī uz nomātiem vīna dārziem un attiecīgā gadījumā atrasties citā vietā, kas nav tā, kurā šim vīnkopim ir pašam savi vīna dārzi, neskarot citus šajā tiesību normā paredzētos nosacījumus, it īpaši tos, kas minēti šī sprieduma 37. un 38. punktā.
48 Treškārt, šādu interpretāciju apstiprina arī mērķis, kas ir izvirzīts Deleģētās regulas 2019/33 noteikumos, kuri reglamentē fakultatīvu marķējuma ziņu izmantošanu.
49 Šajā ziņā Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrā daļa ir jālasa, ņemot vērā tās 48. apsvērumu, saskaņā ar kuru saimniecības, kas kopj vīna dārzu, no kura iegūti vīnkopības produkti, un kurā tiek veikti visi vīna izgatavošanas procesi, apzīmējuma vīnkopības produkta marķējumā mērķis ir sniegt patērētājiem informāciju par augstākās kvalitātes nodrošināšanu, kas izriet no šī apzīmējuma. Šo mērķi var sasniegt tikai tad, ja tiek nodrošināts, ka šie patērētāji netiek maldināti par vīna izgatavošanas procesu atbildīgās saimniecības identitāti. Šāds secinājums turklāt izriet no šīs regulas 34. apsvēruma, kurā ir norādīts, ka jānosaka noteikumi par fakultatīvu marķējuma ziņu izmantošanu, lai nemaldinātu patērētājus.
50 Tāpat Tiesa jau ir nospriedusi, ka fakultatīvās ziņas, piemēram, norāde par saimniecību, ir paredzētas, lai patērētājiem, kas iegādājas noteiktu cilmes vietu vīnus, nodrošinātu, ka vīna izgatavošanas procesa galvenie posmi, proti – no vīnogu novākšanas līdz vīna izgatavošanai, tiek veikti apsaimniekotāja, ar kuru varētu saistīt produkta kvalitāti, faktiskā vadībā, ciešā un pastāvīgā uzraudzībā un ekskluzīvā atbildībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 29. jūnijs, Baux, C‑403/92, EU:C:1994:269, 15. punkts).
51 Tāpat it īpaši attiecībā uz vārdu “iepildīts pudelēs” izmantošanu, kas norāda uz ražotāja un personas vai uzņēmuma, kas veic iepildīšanu pudelēs, identiskumu, Tiesa ir precizējusi, ka ir nepieciešams, lai šo pēdējo minēto darbību būtu veicis pats ražotājs vai nu savā vīna darītavā, vai arī, ja ražotājam nav iepildīšanas iekārtas, apstākļos, kas sniedz būtībā identiskas garantijas. Šādas garantijas pastāv it īpaši tad, ja vīna izgatavošanu veic ražotāja faktiskā vadībā, ciešā un pastāvīgā uzraudzībā un ekskluzīvā atbildībā. Šīs prasības kalpo tam, lai sasniegtu patērētāju aizsardzības un pareizas informēšanas mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988. gada 18. oktobris, Erzeugergemeinschaft Goldenes Rheinhessen, 311/87, EU:C:1988:483, 14.–16. punkts).
52 Vēl ir jānorāda, kā to būtībā darījis ģenerāladvokāts secinājumu 65. punktā, ka, līdzko ir atzīts, ka Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punktā minēto apzīmējumu izmantošanai nav nepieciešams, lai vīnogu kopšanas un ražas novākšanas darbi, kas ir būtiski galīgajam rezultātam, tiktu veikti vīnkopim piederošā zemē vai tās tuvumā esošajās zemēs, tāda pati argumentācija attiecas uz vīnogu spiešanu. Savukārt, tāpat kā attiecībā uz minētajiem darbiem, ir jāpārliecinās, ka minētās saimniecības īpašnieks uzņemas arī faktisko vadību, ciešu un pastāvīgu uzraudzību, kā arī atbildību par šo pašu darbību.
53 No tā izriet, ka vīnogu spiešanu var uzskatīt par veiktu eponīmajā vīna darītavā, lai gan tā notiek vīnspiedes iekārtā, kas tiek nomāta no citas saimniecības tikai uz 24 stundām, ar nosacījumu, ka šī vīnspiedes iekārta tiek nodota šīs pirmās saimniecības īpašnieka ekskluzīvā rīcībā uz laiku, kas nepieciešams, lai pabeigtu vīnogu spiešanu, un tas galu galā ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
54 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka vīnogu no nomātiem vīna dārziem spiešana notiek iekārtā, kuru eponīmā vīna darītava uz īsu laiku nomā no citas vīna darītavas, neizslēdz to, ka vīna izgatavošanu uzskata par tādu, kas veikta vienīgi eponīmajā vīna darītavā šīs tiesību normas izpratnē, ciktāl šī iekārta ir nodota ekskluzīvā eponīmās vīna darītavas rīcībā uz laiku, kas nepieciešams vīnogu spiešanas veikšanai, un ja šī pēdējā minētā saimniecība uzņemas faktisko vadību, ciešu un pastāvīgu uzraudzību, kā arī atbildību par šo darbību.
Par otro līdz ceturto jautājumu
55 Ar otro līdz ceturto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai varētu uzskatīt, ka vīna izgatavošana ir veikta vienīgi eponīmajā vīna darītavā šīs tiesību normas izpratnē, vīnogu spiešana ir jāveic pašiem šīs saimniecības darbiniekiem, vai arī to var veikt tās vīna darītavas darbinieki, kura iznomā vīnspiedes iekārtu, ja šie pēdējie minētie darbinieki var rīkoties gadījumā, ja spiešanas laikā rodas negaidītas problēmas. Šī tiesa vēl vēlas noskaidrot, kāda nozīme ir tam, ka vīna darītava, kas iznomā vīnspiedes iekārtu, ir personīgi ieinteresēta veidā, kādā notiek spiešana, tostarp līguma noteikuma dēļ, kas attiecas uz uzcenojumu par katra vīna hektolitra rentabilitāti un kvalitāti.
56 Vispirms ir jāprecizē, ka no Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrās daļas formulējuma neizriet neviena prasība attiecībā uz saikni starp eponīmo vīna darītavu un darbiniekiem, kuri veic vīnogu spiešanu.
57 Jākonstatē, ka šīs tiesību normas mērķis, kā tas izriet no šī sprieduma 49.–51. punkta, proti, sniegt patērētājiem informāciju par augstākas kvalitātes nodrošināšanu, kas izriet no attiecīgā apzīmējuma, var tikt sasniegts tikai tad, ja šie patērētāji netiek maldināti attiecībā uz to personu identitāti, kuras ir atbildīgas par vīna izgatavošanas procesu.
58 Līdz ar to, lai gan šādi apsvērumi neizslēdz to, ka dažas ar vīna izgatavošanu saistītas darbības tiek uzticētas tās vīna darītavas darbiniekiem, kura iznomā vīnspiedes iekārtu, tomēr šīs darbības ir jāveic eponīmās vīna darītavas faktiskā vadībā, ciešā un pastāvīgā uzraudzībā, kā arī ekskluzīvā atbildībā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1988. gada 18. oktobris, Erzeugergemeinschaft Goldenes Rheinhessen, 311/87, EU:C:1988:483, 15. punkts).
59 Lai šī prasība būtu izpildīta, attiecībā uz vīnogu spiešanu ir nepieciešams, lai eponīmā vīna darītava cieši un pastāvīgi uzraudzītu un kontrolētu, ka šī darbība tiek veikta saskaņā ar tās pašas prasībām, un tā šim nolūkam nevar aprobežoties tikai ar iespējamām norādēm, ko devusi vīna darītava, kas iznomā vīnspiedes iekārtu.
60 Turklāt tas nozīmē, ka gadījumā, ja šīs darbības laikā rodas neparedzētas problēmas, kuru dēļ ir jāpieņem tūlītēji lēmumi, tos pieņem pats eponīmās vīna darītavas īpašnieks vai tā darbinieki. Proti, šādos steidzamos gadījumos nepieciešamos lēmumus nevar deleģēt trešajām personām, jo šāda deleģēšana neļautu nodrošināt kvalitātes garantu, kas izriet no tā, ka vīna izgatavošana tiek veikta vienīgi eponīmajā vīna darītavā un tātad – tās faktiskā vadībā.
61 Visbeidzot ir jāpiebilst, ka iespējamā saimniecības, kura iznomā vīnspiedes iekārtu eponīmajai vīna darītavai, personīgā ieinteresētība, piemēram, uzcenojums par katra vīna hektolitra rentabilitāti un kvalitāti, neietekmē jautājumu par to, vai vīna izgatavošana tiek veikta vienīgi šajā pēdējā saimniecībā Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, ciktāl šāda interese nevar apdraudēt garantiju, ka vīna izgatavošana tiek veikta eponīmās vīna darītavas faktiskā vadībā, ciešā un pastāvīgā uzraudzībā un ekskluzīvā atbildībā.
62 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro līdz ceturto jautājumu jāatbild, ka Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka vīna izgatavošana tiek veikta vienīgi eponīmajā vīna darītavā šīs tiesību normas izpratnē pat tad, ja vīnogu spiešanu veic tās saimniecības darbinieki, kura ir iznomājusi vīnspiedes iekārtu eponīmajai vīna darītavai, ja šīs pēdējās minētās saimniecības īpašnieks uzņemas faktisku vadību, ciešu un autonomu uzraudzību, kā arī ekskluzīvu atbildību par šo darbību. Tas, ka vīna darītava, kas iznomā vīnspiedes iekārtu, ir personīgi ieinteresēta veidā, kādā notiek spiešana, tostarp līguma noteikuma dēļ, kas attiecas uz uzcenojumu par katra vīna hektolitra rentabilitāti un kvalitāti, neietekmē to, vai vīna izgatavošanu var uzskatīt par tādu, kas ir veikta eponīmajā vīna darītavā.
Par tiesāšanās izdevumiem
63 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
1) Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2019/33 (2018. gada 17. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1308/2013 papildina attiecībā uz cilmes vietas nosaukumu, ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un tradicionālo apzīmējumu aizsardzības pieteikumiem vīna nozarē, iebilduma procedūru, lietošanas ierobežojumiem, produkta specifikācijas grozījumiem, aizsardzības anulēšanu un marķēšanu un noformēšanu, kas grozīta ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2021/1375 (2021. gada 11. jūnijs), 54. panta 1. punkta otrā daļa
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tas, ka vīnogu no nomātiem vīna dārziem spiešana notiek iekārtā, kuru eponīmā vīna darītava uz īsu laiku nomā no citas vīna darītavas, neizslēdz to, ka vīna izgatavošanu uzskata par tādu, kas veikta vienīgi eponīmajā vīna darītavā šīs tiesību normas izpratnē, ciktāl šī iekārta ir nodota ekskluzīvā eponīmās vīna darītavas rīcībā uz laiku, kas nepieciešams vīnogu spiešanas veikšanai, un ja šī pēdējā minētā saimniecība uzņemas faktisko vadību, ciešu un pastāvīgu uzraudzību, kā arī atbildību par šo darbību.
2) Deleģētās regulas 2019/33, kas grozīta ar Deleģēto regulu 2021/1375, 54. panta 1. punkta otrā daļa
ir jāinterpretē tādējādi, ka
vīna izgatavošanu var uzskatīt par veiktu vienīgi eponīmajā vīna darītavā šīs tiesību normas izpratnē pat tad, ja vīnogu spiešanu veic tās saimniecības darbinieki, kura ir iznomājusi vīnspiedes iekārtu eponīmajai vīna darītavai, ja šīs pēdējās minētās saimniecības īpašnieks uzņemas faktisku vadību, ciešu un autonomu uzraudzību, kā arī ekskluzīvu atbildību par šo darbību. Tas, ka vīna darītava, kas iznomā vīnspiedes iekārtu, ir personīgi ieinteresēta veidā, kādā notiek spiešana, tostarp līguma noteikuma dēļ, kas attiecas uz uzcenojumu par katra vīna hektolitra rentabilitāti un kvalitāti, neietekmē to, vai vīna izgatavošanu var uzskatīt par tādu, kas ir veikta eponīmajā vīna darītavā.
[Paraksti]