ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS‑HAKLAS
[CHRISTINE STIX‑HACKL] SECINĀJUMI,
sniegti 2006. gada 5. oktobrī (1)
Lieta C‑292/04
Wienand Meilicke,
Heidi Christa Weyde,
Marina Stöffler
pret
Finanzamt Bonn-Innenstadt
(FinanzgerichtKöln (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Kapitāla brīvas aprites ierobežojumi – Ienākuma nodoklis – Nodokļu atlaide dividendēm, ko izmaksājušas sabiedrības rezidentes – Tiesas sprieduma iedarbība laikā – Ierobežošanas priekšnoteikumi
I – Ievads
1. Finanzgericht Köln ar lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 9. jūlijā, uzdeva Tiesai prejudiciālu jautājumu, ar kuru tā būtībā vēlējās noskaidrot, vai valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nodokļu maksātāji var saņemt nodokļu atlaidi tikai par tādām dividendēm, ko izmaksājušas sabiedrības, kas ir reģistrētas tajā pašā valstī, atbilst EKL 56. un 58. pantam.
2. Tiesas pirmā palāta 2005. gada 8. septembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībniekus.
3. Ģenerāladvokāts Ticano [Tizzano] savos 2005. gada 10. novembra secinājumos sniedza savus apsvērumus un ieteica EKL 56. pantu un EKL 58. pantu interpretēt tā, ka pamata lietā strīdīgais tiesiskais regulējums ir pretrunā šiem pantiem. Turklāt viņš ieteica ierobežot sprieduma iedarbību laikā tā, ka minētā valsts tiesiskā regulējuma neatbilstība Kopienu tiesībām stātos spēkā tikai ar sprieduma lietā Verkooijen pasludināšanas brīdi 2000. gada 6. jūnijā. Līdz ar to nebūtu iespējams atsaukties uz šo neatbilstību, lai iegūtu nodokļu atlaidi dividendēm, kas izmaksātas pirms sprieduma lietā Verkooijen. Taču tas neskartu to personu pieprasījumus, kuras nodokļu atlaidi pieprasīja vai pārsūdzēja attiecīgu pieprasījuma noraidījumu pirms šī sprieduma un līdz dienai, kad Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts paziņojums par attiecīgajai lietai pamatā esošo prejudiciālo nolēmumu, tātad līdz 2004. gada 11. septembrim. Savukārt tas vienmēr ir pakļauts priekšnosacījumam, ka šādiem pieprasījumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav iestājies noilgums.
4. Ņemot vērā nozīmi, kāda ir jautājumam par pieņemamā sprieduma iedarbības laikā iespējamu ierobežošanu, pirmā palāta 2006. gada 19. janvārī saskaņā ar Tiesas Reglamenta 44. panta 3. un 4. punktu nolēma nodot lietu atpakaļ Tiesai, kura pēc tam to iedalīja virspalātai.
5. 2006. gada 7. aprīlī virspalāta pieņēma lēmumu atsākt mutvārdu procesu. Ar rīkojumu par mutvārdu procesa atsākšanu tiesas sēdes datums tika nolikts 2006. gada 30. maijā un lietas dalībnieki, kuri piedalīsies šajā sēdē, tika lūgti izteikt viedokli par šādiem jautājumiem:
a) kā pieņemamā sprieduma iedarbības laikā iespējamo ierobežošanu ietekmē tas, ka Tiesa iepriekšējos spriedumos jau ir interpretējusi šajā lietā būtiskās Kopienu tiesību normas attiecībā uz valsts tiesību regulējumu, kāds ir izskatāmajā lietā, un šajos spriedumos nav ierobežojusi sprieduma iedarbību laikā;
b) kāda ekonomiskā ietekme varētu rasties, interpretējot Kopienu tiesību normu, kuras ierobežošana laikā tiek prasīta.
6. Otrajā tiesa sēdē 2006. gada 30. maijā savus apsvērumus pauda desmit dalībvalstis, kā arī Komisija un Meilike [Meilicke]. Meilike, kā arī Vācijas, Čehijas, Francijas un Nīderlandes valdību pilnvarotās personas sniedza savus apsvērumus par abiem jautājumiem. Komisijas pilnvarotās personas, kā arī pārējo valdību, proti, Dānijas, Grieķijas, Spānijas, Ungārijas, Austrijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes pilnvarotās personas pievērsās tikai pirmajam jautājumam. Minētās dalībvalstis un Komisija it īpaši uzsvēra, ka par iedarbības laikā ierobežošanu var lemt, tikai pamatojoties uz konkrētiem apstākļiem attiecīgajā dalībvalstī. Tas ir vēl jo svarīgāk, raugoties uz bieži vien sarežģītajām valstu nodokļu sistēmām. Tādēļ iespējamais pieteikuma par sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā noraidījums būtu jāveic vienīgi izņēmuma gadījumos.
7. Vācijas valdība uzskata, ka gadījumā, ja pieņemamajam spriedumam būs ex tunc iedarbība (2), tad tas iespējamā nodokļu ieņēmumu apjoma samazināšanās dēļ var novest pie smagām ekonomiskām sekām. Francijas, Grieķijas un Ungārijas valdības pamatā piekrīt šim apsvērumam.
II – Atbilstošās tiesību normas
8. Saskaņā ar Vācijas Likuma par ienākuma nodokli (Einkommensteuergesetz (3), turpmāk tekstā – “EStG”) 36. panta 2. punkta 3. apakšpunktu kopā ar 20. pantu nodokļu maksātāji no valsts kasē iemaksājamā ienākuma nodokļa var atskaitīt 3/7 no dividendēm, kuras tiem ir izmaksājušas Vācijā reģistrētas sabiedrības. Šis noteikums novērš ienākumu dubultu aplikšanu ar nodokļiem, ja šie ienākumi starp akciju turētājiem tiek sadalīti dividenžu veidā. Turpretī šāda nodokļu atlaide netiek piešķirta dividendēm, ko izmaksā sabiedrības, kas ir reģistrētas citās dalībvalstīs.
9. Vācijas Federatīvā Republika ar 2000. gada likumu (4), kas stājas spēkā sākot ar 2001. fiskālo gadu, likvidēja minēto sistēmu un aizstāja to ar tā saucamo Halbeinkünftsverfahren [“procedūra, kas attiecināma uz pusi no ienākumiem”], kam atbilstoši tikai puse no akcionāru saņemtajām dividendēm tiek apliktas ar ienākuma nodokli. Šāda metode ļauj izvairīties no dividenžu dubultās aplikšanas ar nodokļiem vai vismaz to samazināt, vienlaicīgi nepiemērojot nodokļu atlaides (5).
III – Par pieņemamā sprieduma iedarbību laikā
A – Tiesas sprieduma ex tunc iedarbības princips saskaņā ar EKL 234. pantu
10. Pirms atbildēt uz Tiesas 2006. gada 7. aprīļa lēmumā uzdoto jautājumu, vispirms ir īsumā jāatsauc atmiņā līdzšinējā Tiesas judikatūra attiecībā uz spriedumu iedarbības laikā ierobežošanas problemātiku (6).
11. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, EKL 234. panta ietvaros “Tiesas sniegtā Kopienu tiesību normas interpretācija vienīgi paskaidro un precizē šīs normas nozīmi un piemērojamību attiecībā uz to, kā šī norma bija jāuztver un jāpiemēro kopš brīža, kad tā stājās spēkā” (7). No tā izriet, ka tiesas šo normu šādā interpretācijā var attiecināt un tām pat ir jāattiecina arī uz tiesiskām attiecībām, kas nodibinājušās pirms sprieduma pasludināšanas lietā par lūgumu sniegt interpretāciju. Šādiem Tiesas spriedumiem principā ir ex tunc iedarbība (8).
12. Izņēmumus no šī principa Tiesa pirmo reizi pieļāva lietā Defrenne II (9). Vadoties no tā, ka tiesas spriedumu praktiskā iedarbība vienmēr būtu ļoti rūpīgi jāizvērtē, Tiesa vienlaicīgi arī skaidri norādīja, ka šādas praktiskās iedarbības ņemšana vērā nevar sniegties tik tālu, ka tiek sagrozīta tiesību objektivitāte un tiek paralizēta to tālākā piemērojamība tikai tādēļ vien, ka tiesas spriedumiem varētu būt noteikta ietekme uz pagātni.
13. Vēlākajos spriedumos Tiesa uzsvēra, ka tikai izņēmuma gadījumos, piemērojot vispārējo tiesiskās drošības principu, Tiesa var būt spiesta ierobežot iespēju jebkurai ieinteresētajai personai atsaukties uz Tiesas interpretēto normu, apstrīdot labā ticībā nodibinātas tiesiskās attiecības (10). Lietā Edis (11), kā arī Bautiaa un Société française maritime (12) Tiesa uzsvēra, ka kāda sprieduma iedarbības laikā ierobežošanai ir jāpaliek kā absolūtam izņēmumam.
14. Ja tiek noteikts kāda sprieduma iedarbības laikā ierobežojums, tas stājas spēkā tikai dalībvalstī, kurai tas ticis piešķirts. Tādējādi sprieduma ex tunc iedarbības izņēmumi ir teritoriāli ierobežoti (13).
15. Šajā kontekstā ir jāatgādina arī par judikatūru attiecībā uz iespējamo pamatojumu pamatbrīvību ierobežošanai ekonomisku iemeslu dēļ, jo, ciktāl prejudiciāla jautājuma pamatā ir pamatbrīvību interpretācija, pastāvošās judikatūras par pamatbrīvību ierobežošanas pamatotību ietekmi nedrīkst mazināt ar lēmumu par sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā.
16. Tiesa savus lēmumus par sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu vienmēr ir pieņēmusi, saskaņojot tos ar judikatūru par pamatbrīvību ierobežošanas pamatotību. No tā izriet, ka tīri ekonomisks mērķis nekad nevar būt sabiedrības interešu imperatīvs iemesls, lai attaisnotu pamatbrīvību ierobežošanu. Tas pats attiecas arī uz valsts budžeta ienākumu garantēšanu (14). Tādējādi Tiesa attiecībā uz sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu uzskatīja, ka finansiālās sekas, kādas var rasties dalībvalstij sakarā ar prejudiciālu nolēmumu, pašas par sevi nav pietiekams iemesls, lai ierobežotu minētā sprieduma iedarbību laikā (15). Pretējā gadījumā pret smagākiem Kopienu tiesību pārkāpumiem būtu labvēlīgāka attieksme, jo tieši šāda veida pārkāpumi dalībvalstīs var izraisīt visnozīmīgākās finansiālās sekas. Turklāt tikai un vienīgi uz šādu pamatojumu balstīts sprieduma iedarbības laikā ierobežojums izraisītu to, ka būtiski tiktu ierobežotas tiesiskās aizsardzības iespējas (16).
17. Tādēļ nobeigumā ir vēlreiz jāatgādina, ka Tiesas sprieduma principiālas ex tunc iedarbības izņēmums ir piemērojams tikai retos izņēmuma gadījumos un finansiālās sekas, kas izriet no noteiktas Kopienu tiesību interpretācijas, pašas par sevi nepamato ne pamatbrīvību iespējamu ierobežošanu, nedz arī ir iemesls, lai ierobežotu attiecīgā sprieduma iedarbību laikā. Ja Tiesa izņēmuma kārtā uzskatītu, ka būtu jāņem vērā Tiesas sniegtās Kopienu tiesību interpretācijas atstātās sekas uz valsts budžeta ienākumiem, tad tikai tādā gadījumā, ja, garantējot valsts budžeta ienākumus, būtu iespējams novērst smagu ekonomisko seku rašanos (17).
B – Lūguma par iedarbības laikā ierobežošanu noraidīšana?
18. Sprieduma iedarbības laikā ierobežošana šeit varētu būt nepieļaujama jau tādēļ vien, ka Tiesa iepriekšējos spriedumos, kuros tā jau ir interpretējusi šajā lietā būtiskās Kopienu tiesību normas, neierobežoja sprieduma iedarbību laikā (18).
19. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai tajā pašā spriedumā, kurā ir lemts par pieprasīto interpretāciju (19). Ja šajā lietā tiek skarts tas pats interpretācijas jautājums, kā lietā Verkooijen (20) vai lietā Manninen (21), tad šo minēto judikatūru varētu saprast tā, ka katrā no šīm lietām jau būtu bijis jābūt noteiktam sprieduma iedarbības laikā ierobežojumam. Līdz ar to šajā lietā izteiktais Vācijas Federatīvās Republikas lūgums jau tādēļ vien būtu jānoraida.
20. Tādēļ ir jājautā, vai šī judikatūra liedz noteikt sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu šajā lietā.
21. Šeit būtu jāatgādina, ka Tiesa ir noteikusi stingras prasības par to, ka attiecīgajiem interpretācijas jautājumiem ir jābūt ļoti līdzīgiem, lai tā varētu šādā sakarā noraidīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tā, piemēram, Tiesa lietās Gravier (22) un Blaizot (23) varēja konstatēt pietiekamas atšķirības, lai diferencētu šīs lietas. Šādas atšķirības pastāvēja neskatoties uz to, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā bija viena un tā pati valsts tiesību norma un līdz ar to arī jautājumi par interpretāciju bija ļoti līdzīgi.
22. Raugoties uz 2006. gada 30. maijā otrajā tiesas sēdē daudzkārt pieminētajām konkrētās valsts nodokļu tiesību normu sarežģītajām kopsakarībām, patiesi varētu būt iespējams konstatēt atšķirības starp dažādu dalībvalstu attiecīgajām nodokļu tiesību normām, neskatoties uz visām redzamajām līdzībām. Diemžēl šāda metode varētu slēpt sevī risku, ka katrs konkrēts gadījums tiek pārspīlēti sīki analizēts.
23. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka tā pati valsts tiesa, kurai bija adresēts iepriekšējais prejudiciālais nolēmums, pirms sprieduma pieņemšanas pamata lietā var lūgt Tiesu pieņemt atkārtotu spriedumu (24). Tāds – atkārtots – prejudiciālais jautājums ir pamatots tikai tādā gadījumā, ja valsts tiesa Tiesai uzdod jaunu juridisko jautājumu vai sniedz tai jaunus apsvērumus, kas pamudinātu Tiesu uz jau atbildēto prejudiciālo jautājumu atbildēt atšķirīgi (25).
24. Šī iemesla dēļ arī Vācijas Federālajai valdībai ir jābūt dotai iespējai uzdot Tiesai jautājumus par juridiskajiem aspektiem attiecībā uz jautājumu par sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu, kas netika iztirzāti lietās Verkooijen vai Manninen.
25. Īpaša uzmanība šeit jāpievērš tam, ka nezināms, proti, atvērts iznākums lietā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar jaunu juridisko jautājumu apgrūtina dalībvalstu spēju pietiekami precīzi un savlaicīgi izvērtēt attiecīgās lietas nozīmi savas valsts tiesību sistēmas kontekstā.
26. Tas īpaši attiecas uz priekšnosacījumiem, lai izdotu rīkojumu par sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu, kas turpmāk jāaplūko tuvāk. Šajā lietā Vācijas Federālajai valdībai saistībā ar procesu lietā Verkooijen vai procesu lietā Manninen būtu bijis jānoskaidro, vai Kopienu tiesību interpretācija šajās lietās varētu izsaukt iespējamu smagu ekonomisko seku rašanos Vācijā. Ņemot vērā faktu, ka līdz sprieduma pieņemšanai lietā Verkooijen jautājums par Kopienu tiesību interpretāciju attiecībā uz valsts nodokļu uzlikšanas procedūru nebija sīkāk apskatīts un konkrēti attiecībā uz nodokļu atlaižu sistēmu tas tika plašāk apskatīts tikai lietā Manninen, šāds iepriekšējs izvērtējums šķiet praktiski neiespējams.
27. No otras puses, kā to 2006. gada 30. maija tiesas sēdē pareizi norādīja dalībvalstis, tad tām regulāra – galu galā tīri profilaktiska – pieņemamā interpretācijas sprieduma iedarbības laikā ierobežošanas pieprasīšana nav vēlama arī no procesuālās ekonomijas viedokļa. Tādā gadījumā Tiesai būtu jāpārbauda visu lietā iesaistīto dalībvalstu visdrīzāk abstraktie apsvērumi par sprieduma iedarbību.
28. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pēc manām domām, Vācijas Federālās valdības prasība ierobežot sprieduma iedarbību laikā nevar tikt uzskatīta par novēlotu.
C – Pierādīšanas pienākums: pienākums izklāstīt visus apstākļus, lai pierādītu, ka pastāv priekšnosacījums iedarbības laikā ierobežošanai
29. Pirms mēs sīkāk apskatām priekšnoteikumus iespējamai sprieduma iedarbības laikā ierobežošanai, vispirms ir jāapskata ar to saistītais lietas būtisko elementu izklāsta un pierādīšanas pienākums.
30. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tam, kas atsaucas uz kādu viņam izdevīgu izņēmumu no vispārējā principa, ir jāpierāda, ka šī izņēmuma piešķiršanas priekšnosacījumi ir izpildīti (26).
31. Attiecībā uz sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā šis princips ir pieminēts spriedumos lietās Grzelczyk (27), Bautiaa un Société française maritime (28) un Dansk Denkavit (29).
32. Tā Tiesa spriedumā lietā Grzelczyk izklāstīja, ka šajā lietā iesaistītā Beļģijas valdība attiecībā uz tās prasību par pieņemamā sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu nesniedza nekādu pamatojumu, kas varētu pierādīt, ka objektīva un būtiska nenoteiktība attiecībā uz strīdīgajām EK līguma normām pamudināja valsts kompetentās iestādes uz rīcību, kas ir nesavienojama ar šīm normām (30).
33. Lietā Bautiaa un Société française maritime Tiesa noraidīja sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā, jo lietā iesaistītā Francijas valdība nepierādīja, ka tajā laikā, kad bija spēkā apstrīdētie valsts tiesību akti, saprātīgi aplūkojot Kopienu tiesības, tās varēja saprast tā, ka tās pieļāva šādu valsts normu pastāvēšanu (31).
34. Lietā Dansk Denkavit Tiesa secināja, ka Dānijas valdība nav pierādījusi, ka laikā, kad tika ieviestas apstrīdētās nodevas, Kopienu tiesības saprātīgā veidā varēja tikt saprastas tā, ka tās pieļāva šādas nodevas ieviešanu. Tieši pretēji, attiecīgā norma ietverot sevī skaidru aizliegumu, kura darbības apjomu Tiesa jau apskatīja citā spriedumā, kur tas bija būtisks lietas iztiesāšanā (32), kas, pretēji secinot, parāda arī to, ka Tiesa, neskatoties uz attiecīgo iepriekš pieņemto spriedumu, acīmredzami nav a priori noraidījusi dalībvalsts lūgumu kā nepieņemamu.
35. Arī ģenerāladvokāts Hēlhuds [Geelhoed] savos secinājumos lietā Test Claimants in the FII Group Litigation (33) pieņemamā sprieduma iedarbības laikā ierobežošanas kontekstā apskatīja prasības attiecībā uz dalībvalstu pienākumu izklāstīt visus lietā būtiskos elementus. Viņš uzsvēra, ka lietas dalībniekam, kurš Tiesai procesa laikā pauž prasījumus vai lūgumus, savi argumenti ir jāizklāsta pietiekami skaidri un jānodrošina, ka Tiesai tiek sniegts pietiekami daudz informācijas, lai tā varētu pieņemt spriedumu šajā lietā. Tas ir nepieciešams, lai novērstu to, ka Tiesa spriež tikai par hipotētiskiem jautājumiem vai pamatojoties vienīgi uz pieņēmumiem, kas zināmos apstākļos varētu izrādīties neprecīzi (34). Ņemot vērā šo apstākli, ģenerāladvokāts Hēlhuds ieteica konkrētajā lietā noraidīt attiecīgās dalībvalsts prasību ierobežot pieņemamā sprieduma iedarbību laikā tikai tādēļ vien, ka pamatojums par to, ka eksistē nepieciešamie priekšnoteikumi izņēmumam, netika izklāstīts pietiekami argumentēti (35).
36. Tādēļ šajā lietā Vācijas Federatīvajai Republikai ir argumentēti jāizklāsta un nepieciešamības gadījumā jāpierāda, ka ir izpildīti turpmāk [tekstā] minētie [sprieduma] iedarbības laikā ierobežošanas priekšnoteikumi.
D – Detalizēti pieņemamā sprieduma iedarbības laikā ierobežošanas priekšnoteikumi
37. Vadoties no tiesiskās noteiktības principa lietā Defrenne II (36), Tiesa savā vēlākajā judikatūrā noteica divus priekšnoteikumus sprieduma iedarbības ierobežošanai laikā.
38. Šāds ierobežojums ir iespējams tikai gadījumā, ja pastāv risks, ka varētu iestāties smagas ekonomiskas sekas, it īpaši saistībā ar tādu tiesisko attiecību lielo skaitu, kas ir nodibinātas labā ticībā, pamatojoties uz regulējumu, kurš atzīts par spēkā esošu (37). Turklāt privātpersonām un valsts iestādēm bija jābūt iesaistītām rīcībā, kas neatbilda Kopienu tiesiskajam regulējumam sakarā ar objektīvu un būtisku nenoteiktību attiecībā uz Kopienu tiesību normu piemērojamību; šo nenoteiktību varēja veicināt tāda pati rīcība no citu dalībvalstu vai Komisijas puses (38).
39. Tagad aplūkosim tuvāk šos abus priekšnoteikumus.
1) Par objektīvu un būtisku tiesisko nenoteiktību
40. Par priekšnoteikumu, ka jāpastāv objektīvai un būtiskai nenoteiktībai attiecībā uz Kopienas tiesību normu darbības apjomu, Tiesa apvienotajās lietās Ampafrance un Sanofi (39) – kaut arī citā kontekstā, proti, lietā par Kopienas rīcības spēkā esamību – paskaidroja, ka šo kritēriju nedrīkst interpretēt kā tādu, kas rada dalībvalstu tiesiskās paļāvības aizsardzību.
41. Tādējādi Tiesa atkārtoti vērsa uzmanību uz to, ka tiesiskajai nenoteiktībai ir jābūt objektīvai. Nepietiek, ka kāda dalībvalsts subjektīvi izjūt tiesisko nenoteiktību. Tādēļ vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanas pret dalībvalstīm un vienotas Kopienu tiesību normu piemērošanas interesēs Tiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgajā laika brīdī pastāvēja vai nepastāvēja objektīva tiesiskā nenoteiktība.
42. Tā Tiesa noraidīja dalībvalstu argumentus par to, ka izlemjamajā prejudiciālajā jautājumā būtu parādījušies jauni aspekti, jo jau iepriekš pastāvēja judikatūra, kas attiecīgajai dalībvalstij nodrošināja iespēju pārbaudīt apstrīdēto valsts tiesību aktu atbilstību Kopienu tiesībām (40) (41).
43. No otras puses, Tiesa lietā Barber (42) atļāva sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu, jo, balstoties uz šīs lietas pamatā esošo jautājumu par Kopienu tiesību normām attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu laikā, dalībvalstis un attiecīgās iesaistītās puses varēja loģiski pieņemt, ka attiecīgajā jomā vēl joprojām ir pieļaujamas atkāpes no pamatprincipa par vienlīdzīgu attieksmi pret abiem dzimumiem.
44. Līdzīgi argumenti ir atrodami arī citos spriedumos. Tā spriedumā lietā Bosman (43) saistībā ar pieņemamā sprieduma iedarbību laikā, pamatojoties uz īpašiem apstākļiem, ka pastāvēja daudzas atšķirīgas tiesību normas, kas viena ar otru daļēji pārklājās, tika atzīts, ka pastāvējusi tiesiska nenoteiktība (44).
45. Attiecībā uz šo lietu ir jākonstatē sekojošais: kā jau iepriekš minēts (45), attiecīgās Kopienu tiesību normas par ienākuma nodokļa procedūras piemērošanu dividenžu izmaksāšanai Tiesa pirmo reizi interpretēja lietā Verkooijen. Lietā Manninen pirmo reizi tika apskatīta valsts – Somijas – nodokļu aprēķināšanas kārtība, kas ir līdzīga šajā lietā aplūkojamiem Vācijas noteikumiem EStG. Tātad objektīva un būtiska tiesiskā nenoteiktība, iespējams, varēja pastāvēt līdz sprieduma lietā Verkooijen pieņemšanai, kad šajā jautājumā tika ieviesta skaidrība.
46. Rodas jautājums, vai un cik lielā mērā šajā aspektā nozīme ir bijusi arī Komisijas rīcībai. Šo jautājumu savos šīs lietas secinājumos uzdeva arī ģenerāladvokāts Ticano (46).
47. Komisija savā 1995. gada 31. oktobra vēstulē informēja Vācijas valdību, ka pēc tās domām Vācijas nodokļu aprēķināšanas kārtība ir pretrunā EK līgumā paredzētajām pamatbrīvībām. Tomēr pēc tam Komisija neuzsāka procedūru par valsts pienākuma neizpildi. Otrajā tiesas sēdē 2006. gada 30. maijā Komisija uz jautājumu par šādas prasības celšanu atbildēja, ka tā atturējās celt prasību par valsts pienākuma neizpildi, jo Vācijas valdība paziņoja, ka tā grozīs strīdīgos tiesību aktus, un Komisija izvēlējās sekot līdzi Vācijas valdības centieniem.
48. Ģenerāladvokāts Ticano savos 2005. gada 10. novembra secinājumos pieņem, ka prasības par valsts pienākumu neizpildi necelšana, iespējams, varēja izraisīt objektīvu tiesisku nenoteiktību (47). Tomēr, lai varētu visaptveroši izvērtēt Komisijas rīcību šajā lietā, kā arī tās minētos argumentus otrajā tiesas sēdē, šķiet, vispirms būtu jāatsauc atmiņā Tiesas judikatūra par Komisijas celtās prasības par valsts pienākumu neizpildi tiesisko nozīmi (48).
49. No tās izriet, ka atbilstoši EKL 226. pantam Komisija ar savu sniegto argumentēto atzinumu vai citiem šīs procedūras ietvaros paustajiem uzskatiem nevar definitīvi noteikt dalībvalstu tiesības un pienākumus vai sniegt garantijas attiecībā uz kādas rīcības atbilstību Kopienu tiesībām (49). Tieši pretēji, saskaņā ar EKL 227. panta un EKL 228. panta sistēmu dalībvalstu tiesību un pienākumu definēšana un to rīcības izvērtējums izriet tikai no Tiesas spriedumiem (50).
50. Atbilstoši Tiesas judikatūrai argumentētā atzinuma sniegšana ir pirmstiesas procedūras daļa. Pirmstiesas procedūra atļauj dalībvalstīm “brīvprātīgi izpildīt savus Līgumā noteiktos pienākumus vai, attiecīgā gadījumā, pamatot savu viedokli” (51). Tas a fortiori ir spēkā attiecībā uz jebkādu neoficiālu Komisijas pieprasījumu dalībvalstij.
51. Tālāk Tiesa uzsvēra, ka Komisijas lēmums celt vai necelt prasību par valsts pienākuma neizpildi ir no diskrecionārās varas izrietošs lēmums, kuru nevar pārbaudīt tiesas ceļā (52). Tādēļ Komisijai prasības par valsts pienākuma neizpildi ietvaros nav jāuzrāda specifiskas tiesību aizsardzības intereses. Daudz lielākā mērā tās uzdevums kā institūcijai ir Kopienas vispārējās interesēs uzraudzīt, vai dalībvalstis ievēro Līguma normas un pilda Kopienas iestāžu uz Līguma pamata pieņemtos tiesību aktus, kā arī konstatēt iespējamo saistību neizpildi (53). Līdz ar to Komisija ir vienīgā, kas var pieņemt lēmumu, vai ir nepieciešams celt prasību par valsts pienākumu neizpildi (54).
52. Tādēļ prasības par valsts pienākumu neizpildi tālākai nevirzīšanai pēc neoficiālās pirmstiesas procedūras blakus juridiskajiem iemesliem bieži var būt arī dažādi citi iemesli, kuri it īpaši balstās uz apsvērumiem par lietderību. Arī šajā lietā Komisijai varētu būt bijuši šādi apsvērumi. Komisija, vismaz otrajā tiesas sēdē, manuprāt, visnotaļ ticami izskaidroja, ka tā nepalika neaktīva, bet lietderības apsvērumu dēļ izvēlējās piekrītoši nogaidīt pieteiktos Vācijas tiesību aktu grozījumus. Šādi skatoties, man šķiet grūti izolēti aplūkot iepriekšējos Komisijas paziņojumus Tiesā, ka tā necēla prasību par valsts pienākumu neizpildi, jo Vācijas nodokļu atlaižu tiesiskais regulējums vēlāk ir ticis atcelts (55). Komisijas it īpaši otrajā tiesas sēdē minētie arī turpmāk uzturētie kontakti starp tās iestādēm un Vācijas valsts iestādēm, ko Vācijas valdība arī neapstrīd, tikai apstiprina šādu viedokli.
53. Atšķirībā no lietas Defrenne II (56), šķiet, ka Komisijas rīcība, it īpaši oficiāla procesa par valsts pienākuma neizpildi neierosināšana pret Vāciju, nav nekādā veidā veicinājusi iespējamo tiesisko nenoteiktību jautājumā par Vācijas EStG atbilstību Kopienu tiesībām.
54. Pat ja starp iepriekš pieminētajiem kontaktiem ir pastāvējuši ilgāki laika posmi, to būtu bijis grūti tulkot kā tiesisko paļāvību izraisošu attiekšanos ierosināt procesu par valsts pienākumu neizpildi. Šeit ir jāatgādina arī par to, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru Komisijas klusēšana nevar tikt saprasta kā kādas dalībvalsts konkrētas rīcības atbalstīšana (57).
55. Visbeidzot, arī Vācijas valdības rīcība nav pretrunā tam, ka Vācija vismaz apzinājās, ka pastāvēja problēmas starp Kopienu tiesībām un Vācijas EStG nodokļu aprēķināšanas kārtību. 2006. gada 30. maija otrajā tiesas sēdē Vācijas valdība nenoliedza, ka šeit apstrīdētās nodokļu aprēķināšanas kārtības atcelšanas process tika uzsākts pat dažus mēnešus pirms sprieduma pieņemšanas lietā Verkooijen (58). Iebilde, ka tam, tāpat kā likumprojekta materiālos atrodamajam pamatojumam, ka attiecīgie jaunie tiesību akti ir jāveido saskaņā ar Kopienu tiesībām, nav nekādas nozīmes, jo šāda veida formulējums, izstrādājot tiesību aktus, ir parasts un bieži vien tiek iestrādāts tekstā bez jebkādas konkrētas sasaistes ar Kopienu tiesībām (59), šķiet nepārliecinoša kaut vai tādēļ, ka Vācijas valdība neiebilda pret Komisijas pausto viedokli par to, ka tās kontakti turpināja pastāvēt arī turpmāk.
56. Tomēr noslēdzoša objektīvas un būtiskas tiesiskās nenoteiktības pastāvēšanas pārbaude varētu izrādīties lieka, ja pietiekami argumentēti nevarētu tikt pierādīta smagu ekonomisku seku riska pastāvēšana.
2) Par smagu ekonomisku seku risku
57. Ar 2006. gada 7. aprīļa rīkojumu atsākt mutvārdu procesu lietas dalībnieki tika lūgti izteikt savu viedokli par Kopienu tiesību, kuru ierobežošana laikā šeit tiek prasīta, interpretācijas izraisītām ekonomiskām sekām.
58. Vispirms ir jāizceļ, ka vadošajā spriedumā lietā Defrenne II (60) netika atbildēts uz jautājumu, cik liels vispār būtu bijis ex tunc iedarbības finansiālo seku apmērs. Tālāk ir jānorāda uz pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru prejudiciālā nolēmuma sekas kādai dalībvalstij pašas par sevi nekad nevar pamatot attiecīgā sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā (61).
59. Vēl jāpiemin, ka sprieduma ex tunc iedarbība pastāv neatkarīgi no tā, vai tas nāk par labu vai par sliktu attiecīgajiem lietas dalībniekiem. Nekādas nozīmes it īpaši nav tam, vai [lietā] ir runa par naudas summām, ko kāda dalībvalsts ir iekasējusi, pārkāpjot Kopienu tiesību normas (62).
60. No visa šī izriet, ka kāda sprieduma iedarbības laikā ierobežošanas izraisītu finansiālu seku apjoms pats par sevi nevar būt izšķirošs. Ir ļoti grūti definēt smagu ekonomisku seku risku, pamatojoties tikai uz skaitļiem; riska noteikšanai ir nepieciešams vērtējošs Tiesas lēmums, kas balstīts uz prasības iesniedzējas valsts faktu izklāstu. Tādēļ, manuprāt, Tiesai vajadzētu pretoties vilinājumam ekonomisko seku smaguma pakāpi noteikt, pamatojoties uz iespējamo finansiālo seku apjomu, proti, naudas summu. Ņemot vērā arī dažādu dalībvalstu atšķirīgo ekonomisko potenciālu, es uzskatu, ka ilgtermiņā būtu apšaubāmi vadīties no tā, ka konkrētas (pat, ja ievērojamas) summas a priori slēpj sevī smagas ekonomiskas sekas (63). Sliktākajā gadījumā tas varētu novest pie “diskusijas par konkrētas robežvērtības ieviešanu” (64).
61. Ņemot to visu vērā, manuprāt, ir jāizvērtē, vai Vācijas valdība ir pietiekami argumentējusi smagu ekonomisku seku riska esamību. Šajā lietā minētais nodokļu ienākumu zaudējuma apmērs, kas pirmajā tiesas sēdē tika samazināts līdz 5 miljardiem euro, nav pietiekams tādā izpratnē, ka tas, iespējams, liecina par smagām ekonomiskām sekām, bet šo seku pastāvēšana ar to vien vēl nav pierādīta. Iepriekš minētā summa, kuras aprēķināšana pēc Vācijas valdības 2006. gada 30. maija otrajā tiesas sēdē veiktā izklāsta bija pilnībā izprotama (65), būtībā ir finansiālās ietekmes uz valsts budžetu izklāsts, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (66) pats par sevi nav pietiekams, lai atbilstoši pierādītu smagu ekonomisku seku riska pastāvēšanu.
62. Arī tīri matemātiska 5 miljardu euro pretnostatīšana Vācijas valsts budžeta deficītam un ar to saistītā investīcijām pieejamo naudas līdzekļu apjoma samazināšanās (67), ienākumu no uzņēmumu ienākumu nodokļa un citu atsauces skaitļu samazināšanās nepamato smagu ekonomisku seku risku, jo šādi dati (vēl joprojām) skaidri parāda sprieduma izraisītās “tīri” finansiālās sekas.
63. Papildus tam Vācijas valdības nosauktā summa attiecas uz četrus gadus ilgu laika posmu (1998.–2001. gads), bet attiecīgie atsauces skaitļi attiecas uz vienu budžeta gadu. Minētie 5 miljardi euro ir finansiālā riska potenciālā robeža, ja visi nodokļu maksātāji, uz kuriem attiecas konkrētā nodokļu aprēķināšanas kārtība, iesniegtu apelācijas sūdzību, ko otrajā tiesas sēdē Vācijas valdība arī skaidri apstiprināja. Lai gan attiecīgie valsts budžeta riski izriet no vairs spēkā neesošas tiesību normas, Vācijas valdībai nav izdevies kaut aptuveni noskaidrot – atbilstoši attiecīgajam (tā laika) izvērtējuma periodam, cik nodokļu maksātāji patiešām bija iesnieguši apelācijas sūdzību. Tādā ziņā šī lieta atšķiras no lietas Banca popolare di Cremerona (68), kurā strīdīgie valsts tiesību akti vēl ir spēkā, un saskaņā ar neapstrīdētiem Itālijas valdības datiem tie ir būtiska reģionālo varas iestāžu finansēšanas sastāvdaļa.
64. Tādēļ, manuprāt, ir pietiekams pamats teikt, ka nepastāv pietiekami pierādīts būtisku ekonomisku seku risks.
65. Nevar piekrist arī Vācijas valdības iebildumam, ka pieņemamā sprieduma ex tunc iedarbība ir nesamērīga un piešķir lietai par prejudiciāla nolēmuma sniegšanu neparedzētu soda uzlikšanas raksturu.
66. Kopienu tiesību sistēma un līdz ar to arī prejudiciāla nolēmuma sniegšana kalpo vienīgi tiesību aizsardzībai un garantēšanai. Tai principā ir sveša dalībvalstu sodīšanas funkcija. Kā to uzsvēris arī ģenerāladvokāts Ticano, dalībvalstu situāciju nedrīkst apgrūtināt vēl vairāk kā tas nepieciešams (69). Tomēr tas neko nemaina apstāklī, ka pieminētās sekas, pamatojoties uz pastāvīgo judikatūru, ir interpretācijas sprieduma ex tunc iedarbības blakusparādība.
67. Pilnības labad ir jānorāda arī uz dalībvalstu rīcības iespējām. Tiesa lietā Edis (70) nosprieda, ka spriedumu, neskatoties uz tā ex tunc iedarbību, valsts tiesa var attiecināt uz lietas faktiem, kādi eksistējuši pirms sprieduma pieņemšanas, tikai tajā gadījumā, ja valsts procesuālās normas ir ievērotas gan materiāli, gan formāli (71).
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, tā kā nepastāv Kopienu tiesiskais regulējums jautājumā par prettiesiski iekasētu nodokļu vai nodevu atprasījumu, katras dalībvalsts tiesību sistēmai ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras lietas dalībniekiem piešķir Kopienu tiesības. Tomēr, no vienas puses, šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām, un, no otras puses, tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas (72).
No Kopienu tiesību viedokļa, tiesiskās drošības interesēs principā nekas nav iebilstams pret atbilstošu termiņu noteikšanu prasības iesniegšanai, kas vienlaicīgi aizsargā nodokļu maksātājus un kompetentās iestādes (73).
IV – Secinājumi
68. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai neierobežot šī sprieduma iedarbību laikā.