Prasība, kas celta 2014. gada 24. decembrī – Deutsche Telekom/Komisija

(lieta T–827/14)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Deutsche Telekom AG (Bonna, Vācija) (pārstāvji – K. Apel un D. Schroeder, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt, pilnībā vai daļēji, ciktāl tas skar prasītāju, Komisijas 2014. gada 15. oktobra Lēmumu C(2014) 7465 final lietā AT.39523 – Slovak Telekom, kas tika labots ar Komisijas 2014. gada 16. decembra Lēmumu C(2014) 10119 final;

pakārtoti, atcelt vai samazināt prasītājai uzliktos naudas sodus un

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza piecus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļautas acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā, kļūda tiesību piemērošanā, kā arī esot pārkāptas prasītājas tiesības tikt uzklausītai pirms ļaunprātīgās rīcības konstatēšanas.

prasītāja apgalvo, ka Komisija nepienācīgi konstatēja piegādes atteikumu, jo tā nepārbaudīja attiecīgo iepriekšējo pakalpojumu obligāto raksturu;

tāpat prasītāja apgalvo, ka Komisija neievēroja prasītājas tiesības tikt uzklausītai attiecībā uz faktiem un metodēm, ar kādām tā konstatēja attiecīgā uzņēmuma cenu starpības samazināšanu;

turklāt tā arī apgalvo, ka Komisija izmantoja kļūdainu metodoloģiju attiecībā uz cenu starpības samazināšanu un nepareizi aprēķināja ilgtermiņa vidējās papildu izmaksas.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļautas acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un kļūda tiesību piemērošanā, konstatējot pārkāpuma ilgumu.

Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka Komisija nedrīkstēja par pārkāpuma sākumu noteikt standartpiedāvājuma sagatavošanu un ka katrā ziņā tā nedrīkstēja iekļaut pārkāpuma ilgumā 2005. gadu.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļautas acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un kļūda tiesību piemērošanā, pārkāpumā vainojot prasītāju, jo Komisija nepierādīja, ka prasītāja ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz attiecīgo uzņēmumu.

Prasītāja apgalvo, ka Komisija nedrīkstēja vainot prasītāju pret konkurenci vērstā rīcībā attiecībā pret konkrēto uzņēmumu, jo prasītāja un šis uzņēmums neveidoja vienu ekonomisku vienību.It īpaši, Komisija nepierādīja, ka prasītāja faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz attiecīgo uzņēmumu. Turklāt prasītāja nebija informēta par attiecīgā uzņēmuma it kā ļaunprātīgu rīcību.Turklāt prasītāja apgalvo, ka, cenšoties pierādīt ižķirošās ietekmes faktisku īstenošanu, Komisija pārkāpa it īpaši nevainīguma prezumciju, interpretējot faktus.Visbeidzot, cita starpā tiek apgalvots, ka Komisija nepierādīja, ka apgalvotās izšķirošās ietekmes īstenošana bija nozīmīga.Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl konkrēti prasītājai tika noteikts atsevišķš naudas sods.Komisija uzskata, ka attiecīgais uzņēmums un prasītāja ietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā ne tikai visu pārkāpuma laiku un nauda soda apmēra noteikšanas brīdī, bet jau brīdī, kad tika uzskatīts, ka prasītāja ir izdarījusi atkārtoti to pašu pārkāpumu, par kuru Komisija piemēroja sodu 2003. gadā. Tāpēc Komisijai nevajadzēja noteikt atsevišķu naudas sodu prasītājai, jo sodu individualitātes princips attiecas v

ienīgi uz uzņēmumu kā tādu, nevis uz tam piederošajām juridiskām personām.Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļautas acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un kļūda tiesību piemēroša

nā, nosakot naudas soda apmēru.Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka, aprēķinot naudas soda pamatsummu, Komisijai vajadzēja izmantot nevis attiecīgā uzņēmuma apgrozīju

mu konkrētajām precēm 2010. gadā, bet gan vidējo gada apgrozījumu 2005.-2010. gadā.Turklāt Komisijai, kad tā ņēma vērā pārkā

puma ilgumu, tajā nekādā ziņā nevajadzēja iekļaut 2005. gadu.