ĢENERĀLADVOKĀTA DŽOVANNI PITRUCELLAS
[GIOVANNI PITRUZZELLA] SECINĀJUMI,
sniegti 2020. gada 16. jūlijā (1)
Lieta C‑372/19
Belgische Vereniging van Auteurs, Componisten en Uitgevers CVBA (SABAM)
pret
Weareone.World BVBA,
Wecandance NV
(Ondernemingsrechtbank Antwerpen (Antverpenes Uzņēmējdarbības lietu tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – LESD 102. pants – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Jēdziens “netaisnīga cena” – Atlīdzība, ko autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija iekasē par muzikālo darbu, kuri ir aizsargāti ar autortiesībām, publisku atskaņošanu festivālu laikā – Aprēķina metode
1. Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ir šo secinājumu priekšmets, Ondernemingsrechtbank Antwerpen (Antverpenes Uzņēmējdarbības lietu tiesa, Beļģija) uzdod Tiesai prejudiciālu jautājumu par LESD 102. panta interpretāciju. Šis jautājums ir radies divos strīdos, no kuriem pirmais ir starp Belgische Vereniging van Auteurs, Componisten en Uitgevers CVBA (SABAM) (Beļģijas Autoru, komponistu un izdevēju apvienība, turpmāk tekstā – “SABAM”) un sabiedrību Weareone.World BVBA (turpmāk tekstā – “W.W”), otrais – starp SABAM un sabiedrību Wecandance NV (turpmāk tekstā – “WCD”) par atlīdzību, ko SABAM saņēma par tās repertuāram piederošo muzikālo darbu izmantošanu W.W un WCD organizēto festivālu laikā.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
2. Saskaņā ar LESD 102. panta pirmo daļu “vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kam ir dominējošs stāvoklis iekšējā tirgū vai būtiskā tā daļā, šāda stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta kā nesaderīga ar iekšējo tirgu un tiktāl, ciktāl tā var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm”. Saskaņā ar šī panta otrās daļas a) punktu šāda ļaunprātīga izmantošana var it īpaši izpausties kā “tieši vai netieši uzspiestas netaisnīgas iepirkuma vai pārdošanas cenas vai citi netaisnīgi tirdzniecības nosacījumi”.
3. Direktīvas 2014/26 (2), kas ir pieņemta, pamatojoties uz LESD 50. panta 1. punktu, 53. panta 1. punktu un 62. pantu, un stājās spēkā 2014. gada 9. aprīlī, galvenie mērķi ir uzlabot mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju biedru iespējas kontrolēt šo organizāciju darbību, nodrošināt šo organizāciju pietiekamu pārredzamību un uzlabot autortiesību daudzteritoriālo licencēšanu muzikālu darbu izmantošanai tiešsaistē (3). Šajā nolūkā direktīvā ir noteiktas prasības, kuras vajadzīgas, lai nodrošinātu autortiesību un blakustiesību pareizu pārvaldījumu, ko veic mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas (4). Šīs direktīvas 16. panta “Licencēšana”, kas ir iekļauts 4. nodaļā “Attiecības ar izmantotājiem”, 2. punktā ir paredzēts:
“Licencēšanas noteikumi balstās uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem. [..].
Tiesību subjekti saņem atbilstīgu atlīdzību par viņu tiesību izmantošanu. Tarifi par ekskluzīvām tiesībām un tiesībām uz atlīdzību ir samērīgi inter alia ar tiesību izmantošanas ekonomisko vērtību tirgū, ņemot vērā darba un blakustiesību objektu izmantošanas veidu un jomu, kā arī saistībā ar mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas sniegto pakalpojumu ekonomisko vērtību. Mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas informē attiecīgo izmantotāju par minēto tarifu noteikšanai izmantotajiem kritērijiem.”
B. Valsts tiesības
4. Wetboek van economisch recht (Komerclikums) IV.2. pantam ir tāds pats saturs kā LESD 102. pantam.
5. Direktīva 2014/26 ir transponēta Beļģijas tiesībās ar Wet van 8 juni 2017 tot omzetting in Belgisch recht van de richtlijn 2014/26 (2017. gada 8. jūnija Likums, ar ko Beļģijas tiesībās ir transponēta Direktīva 2014/26) (5), kas stājās spēkā 2018. gada 1. janvārī. Ar šī likuma 63. pantu ir grozīts Komerclikuma XI.262. pants, kura 1. punktā ir paredzēts, ka “licencēšanas nosacījumi balstās uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem. [..]. Tiesību subjekti saņem atbilstīgu atlīdzību par tiesību izmantošanu. Tarifi par ekskluzīvām tiesībām un tiesībām uz atlīdzību ir samērīgi tostarp ar tiesību izmantošanas ekonomisko vērtību, ņemot vērā darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidu un apmēru, kā arī mantisko tiesību pārvaldījuma organizācijas sniegtā pakalpojuma ekonomisko vērtību. Mantisko tiesību pārvaldījuma organizācijas informē ieinteresēto izmantotāju par minēto tarifu noteikšanai izmantotajiem kritērijiem”.
6. Saskaņā ar Komerclikuma XI.248. panta redakciju, kas bija piemērojama pamatlietu faktisko apstākļu norises laikā, “pārvaldījuma organizācijas pārvalda tiesības tiesību subjektu interesēs. Šai pārvaldībai ir jānotiek taisnīgā, rūpīgā, efektīvā un nediskriminējošā veidā. [..]”.
7. Saskaņā ar Komerclikuma XI.279. pantu autortiesību un blakustiesību pārvaldījuma organizāciju kontroles dienests, kas ietilpst Valsts federālā ekonomikas dienesta (FOD Economie) Ekonomikas inspekcijas ģenerāldirektorātā, cita starpā uzrauga šo organizāciju pieņemtos tarifu iekasēšanas un sadales noteikumus.
II. Tiesvedība pamatlietās un prejudiciālais jautājums
8. SABAM, prasītāja pamatlietās, ir autortiesību pārvaldījuma organizācija Beļģijas tiesību izpratnē. Atbildētājas – sabiedrības W.W un WCD – ir attiecīgi mūzikas festivālu Tomorrowland un Wecandance organizētājas.
9. Atlīdzību par SABAM repertuāra izmantošanu mūzikas festivālu laikā (6) nosaka, pamatojoties uz tā dēvēto “211. tarifu”, kas pamatlietu faktisko apstākļu norises laikā paredzēja divus dažādus tarifu noteikšanas kritērijus. Pirmais paredzēja minimālā tarifa piemērošanu, ko aprēķina, pamatojoties uz apskaņoto platību vai pieejamo sēdvietu skaitu. Otro tarifu, kuru piemēroja lielāku atlīdzību gadījumā, veidoja pakāpēs iedalīts diferencēts tarifs, ko, ņemot vērā lielāko summu, aprēķina no mākslinieciskā budžeta (7) un bruto ieņēmumiem no biļešu, tostarp sponsoriem piedāvāto biļešu, pārdošanas. No lietas materiāliem izriet, ka piemērojamās likmes svārstījās no 6 % līdz 2,50 % (3,25 % 2017. gadā) un tika piemērotas 8 (no 2017. gada – 9) apgrozījuma pakāpēm, sākot no 0,01 EUR līdz vairāk nekā 3 200 000 EUR. Dažādas 211. tarifa versijas paredzēja iespēju no bāzes summas atskaitīt dažus izdevumus, konkrēti, rezervēšanas izmaksas, PVN un pašvaldību nodokļus (8). Šim tarifam tika piemēroti samazinājumi pēc kritērija “1/3‑2/3”, saskaņā ar kuru: i) ja SABAM repertuārā ietilpa mazāk nekā 1/3 atskaņoto skaņdarbu, tā piemēroja 1/3 no tarifa; ii) ja šajā repertuārā ietilpa vairāk nekā 1/3, bet mazāk nekā 2/3 atskaņoto darbu, SABAM piemēroja 2/3 no tarifa; iii) pārējos gadījumos tika piemērots pilnais tarifs. Minēto samazinājumu iegūšanas nosacījums bija pasākuma organizatora iesniegtais atskaņoto muzikālo darbu saraksts. Šis saraksts bija jāiesniedz vismaz 10 dienas pirms pasākuma vai, sākot no 2017. gada un attiecībā uz darbiem, kurus dīdžeji izpilda publiski [live], līdz 30 dienām pēc pasākuma, ar nosacījumu, ka organizators izmanto SABAM apstiprinātu kontroles uzņēmumu.
10. Ar vairākiem prasības pieteikumiem (9)SABAM pieprasīja atbildētājām samaksāt atlīdzību par tās muzikālā repertuāra izmantošanu 2014., 2015. un 2016. gada Tomorrowland festivālos (10) un 2013.–2016. gada Wecandance festivālos (11).
11. W.W un WCD iesniedzējtiesā apstrīdēja 211. tarifa spēkā esamību, uzskatot, ka tas ir netaisnīgs, jo neatbilst SABAM sniegtā pakalpojuma ekonomiskajai vērtībai. Pirmkārt, tās apgalvo, ka kritērijs “1/3‑2/3”, pamatojoties uz kuru tiek piemērotas atlaides, nav pietiekami precīzs un ka pastāv tehnoloģijas, kas ļauj precīzāk identificēt festivāla laikā atskaņotos SABAM repertuāra darbus un to ilgumu (12). Otrkārt, tās apstrīd tarifa aprēķināšanu no mākslinieciskā budžeta vai bruto ieņēmumiem, iepriekš neatskaitot izdevumus, kuri nav tieši saistīti ar mūziku. Ņemot vērā šos elementus, SABAM pieņemtā tarifu noteikšanas sistēma tādiem pasākumiem kā tie, kurus rīko atbildētājas pamatlietās, esot dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas ir aizliegta ar LESD 102. pantu.
12. Nav strīda par to, ka SABAM Beļģijā ir faktisks monopols autoratlīdzību par muzikālo darbu atskaņošanu un publiskošanu iekasēšanas un sadales tirgū.
13. Iesniedzējtiesa norāda, ka nav iespējams precīzi aprēķināt ar muzikālo darbu atskaņošanu saistīto autoratlīdzību ekonomisko vērtību tādos pasākumos kā pamatlietās aplūkotie, jo šādā aprēķinā būtu jāņem vērā katras izpildītās dziesmas pievilcība un popularitāte. Tādēļ atlīdzības, kas pienākas autortiesību pārvaldījuma organizācijai, noteikšana noteikti būtu aptuvenu aplēšu rezultāts. Tomēr šī tiesa jautā, kāds ir nepieciešamais precizitātes līmenis, lai minētā atlīdzība netiktu uzskatīta par netaisnīgu, un vai SABAM pieņemtā tarifu noteikšanas sistēma, ņemot vērā atbildētāju apstrīdētos elementus, ir saderīga ar LESD 102. pantu.
14. Šādos apstākļos Ondernemingsrechtbank Antwerp (Antverpenes Uzņēmējdarbības lietu tiesa) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 102. pants, attiecīgā gadījumā lasot to kopsakarā ar [..] Direktīvas [2014/26] 16. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka dominējošais stāvoklis tiek ļaunprātīgi izmantots, ja autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kurai dalībvalstī ir faktisks monopols, saistībā ar tiesībām uz muzikālu darbu publiskošanu mūzikas pasākumu organizatoriem piemēro atlīdzības modeli, kurš tostarp ir balstīts uz apgrozījumu un
1) kura pamatā ir pakāpēs iedalīts paušāls tarifs, nevis tarifs, kurā (izmantojot modernus tehniskos palīglīdzekļus) tiek ņemta vērā precīza kolektīvā pārvaldījuma organizācijas pārvaldītā repertuāra daļa no pasākumā atskaņotās mūzikas;
2) saskaņā ar kuru licencēšanas atlīdzība ir atkarīga arī no ārējiem faktoriem, tostarp ieejas maksas, ēdienu un dzērienu cenas, izpildītājmāksliniekiem paredzētā budžeta un citu elementu, piemēram, dekorāciju, budžeta?”
III. Tiesvedība Tiesā
15. Rakstveida apsvērumus saskaņā ar Tiesas statūtu 23. pantu iesniedza SABAM, W.W, WCD, Beļģijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. 2020. gada 27. maija tiesas sēdē tika uzklausīti šo lietas dalībnieku un ieinteresēto personu, izņemot Francijas valdību, mutvārdu apsvērumi.
IV. Analīze
1. Ievada apsvērumi
16. Jautājums par kritērijiem, pēc kuriem nosaka atlīdzību par SABAM repertuārā iekļauto muzikālo darbu izmantošanu mūzikas festivālos, jau ilgu laiku ir bijis pamatā virknei strīdu starp pārvaldījuma organizāciju un minēto pasākumu organizatoriem. Viena no jaunākajām šīs sāgas epizodēm ir 2018. gada 12. aprīļa lēmums, ar kuru pēc vairāku festivālu organizētāju uzņēmumu (kuru vidū nav atbildētāju pamatlietās) un tos pārstāvošo federāciju iesniegtajām prasībām Voorzitter van de Nederlandstalige rechtbank van koophandel te Brussel (Briseles Komerclietu tiesas, kurā tiesvedība noris holandiešu valodā, priekšsēdētājs, Beļģija) atzina, ka SABAM ir pārkāpusi LESD 102. pantu, tostarp atsaucoties uz festivālos piemēroto tarifu elementiem, kurus W.W un WCD apstrīd pamatlietās (13). Pēc šī lēmuma pieņemšanas SABAM, kā to norāda iesniedzējtiesa, tikai uz laiku grozīja atlaižu sistēmu, kura mainās atbilstoši tās repertuāra darbu skaitam, kas ir atskaņots festivāla laikā, kritēriju “1/3‑2/3” aizstājot ar sadalījumu pa 10 % pakāpēm. Tika paredzēta arī iespēja no bruto ieņēmumiem atskaitīt izdevumus par profesionālo apsardzi un palīdzību publikai līdz 50 % no to kopsummas. No lietas materiāliem turklāt izriet, ka SABAM pārsūdzēja minēto lēmumu Hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija), kas ar 2019. gada 10. aprīļa spriedumu pieprasīja Komisijas atzinumu par LESD 102. panta piemērošanu SABAM un citu pārvaldījuma organizāciju, kurām ir līdzīgi mērķi un kurām citās Savienības dalībvalstīs ir monopolstāvoklis, tarifu struktūrai. Šī tiesa arī lūdz Komisiju informēt to par citās dalībvalstīs iesniegtiem pieteikumiem, kas ir līdzīgi tajā izskatāmajam, vai par jebkuru pasākumu, kurš, iespējams, tiek izskatīts Eiropas līmenī. Komisija sniedza savu atzinumu 2020. gada 8. maijā. Šis atzinums šajā tiesvedībā tika iesniegts, izmantojot pasākumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 62. pantu.
17. Tā kā iesniedzējtiesas uzdotā prejudiciālā jautājuma priekšmets ir noskaidrot, vai noteiktas cenas – šajā gadījumā atlīdzības, kas ir jāmaksā autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai par tās repertuāram piederošo muzikālo darbu publiskošanu – aprēķina metodes piemērošana ir ļaunprātīga izmantošana, vispirms ir jāņem vērā LESD 102. panta otrās daļas a) punkts, kurā, kā minēts, uzņēmumam, kam ir dominējošs stāvoklis, ir aizliegts uzspiest “netaisnīgas iepirkuma vai pārdošanas cenas vai citus netaisnīgus tirdzniecības nosacījumus”.
18. Šajos secinājumos vispirms es analizēšu Tiesas judikatūru netaisnīgu cenu jomā, it īpaši attiecībā uz autortiesību pārvaldījuma organizāciju tarifiem. Pēc tam atsevišķi, ņemot vērā izklāstītos principus, es izvērtēšu SABAM tarifu struktūras elementus, kuri ir uzsvērti prejudiciālajā jautājumā un par kuriem iesniedzējtiesa lūdz Tiesas skaidrojumus. Sākšu ar metodi, atbilstoši kurai definē bāzes summu, kam piemēro likmi, kura nosaka SABAM maksājamo atlīdzību, proti, ar elementu, kas ir minēts prejudiciālā jautājuma otrajā daļā. Pēc tam izskatīšu fiksēto samazinājumu sistēmu, ko iesniedzējtiesa min prejudiciālā jautājuma pirmajā daļā.
19. Savos rakstveida apsvērumos Komisija ir aplūkojusi arī jautājumu par SABAM izmantotās tarifu struktūras iespējami diskriminējošo raksturu LESD 102. panta otrās daļas c) punkta izpratnē. Dažos no argumentiem, kurus W.W izvirzīja tiesas sēdē, ir netieši norādīts arī uz iespējami diskriminējošām cenām. Tomēr par šo jautājumu es neizteikšos, jo no iesniedzējtiesas nolēmuma neizriet, ka Ondernemingsrechtbank Antwerp (Antverpenes Uzņēmējdarbības lietu tiesa) vēlas uzdod Tiesai jautājumu arī šajā aspektā.
20. Beidzot, lai gan prejudiciālais jautājums attiecas arī uz Direktīvas 2014/26 16. pantu, Ondernemingsrechtbank Antwerp (Antverpenes Uzņēmējdarbības lietu tiesa) lūdz Tiesas skaidrojumus vienīgi par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgās izmantošanas jēdziena interpretāciju, t.i., jēdziena, kas vismaz tiešā veidā nav minēts Direktīvā 2014/26. Tāpēc savā analīzē es aplūkošu vienīgi LESD 102. pantu, konkrēti, šī panta otrās daļas a) punktā paredzēto gadījumu.
2. Judikatūra par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kura izpaužas kā pārmērīgu cenu noteikšana, un šīs judikatūras piemērošana autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju tarifiem
a) Netaisnīgu cenu esamības pārbaude
21. Pretēji citām tiesību sistēmām, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu sistēmai, Eiropas konkurences tiesībās, kā minēts, konkurences pārkāpumos ir iekļauta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas izpaužas kā “tieši vai netieši uzspiestas netaisnīgas iepirkuma vai pārdošanas cenas vai citi netaisnīgi tirdzniecības nosacījumi”. Šis konkurences pārkāpuma veids Komisijas un valsts konkurences uzraudzības iestāžu praksē ilgu laiku ir ticis izmantots ļoti ierobežoti. Tomēr pēdējos gados ir notikusi tā izmantošanas atdzimšana “netaisnīgu cenu” formā, par ko liecina valsts konkurences uzraudzības iestādēs un Komisijā izskatīto gadījumu pieaugums, kā arī Tiesā iesniegtās lietas. Šie gadījumi galvenokārt attiecas uz zāļu cenām un autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju piemērotajiem tarifiem (14).
22. Lai izskaidrotu šo situāciju (nav vēlams izmantot vienu jēdzienu un pēc tam paplašināt to uz konkrētām ekonomikas nozarēm), ir jāsāk ar atziņu – ir diezgan grūti konstatēt, ka cena ir netaisnīga un tādējādi pārkāpj konkurences tiesības, jo pastāv risks iegūt nepatiesi pozitīvus rezultātus (kuri tiek iegūti, ja tiek kļūdaini atzīts, ka cena ir augstāka par konkurētspējīgu cenu) vai – vēl ļaunāk – izkropļot konkurences tiesības ekonomiskās vadības formā, kas tirgu dinamiku aizstāj ar ekonomisko attiecību struktūru, kura atbilst regulatora subjektīvajām vēlmēm. Turklāt peļņas apjoma samazināšanās var izpausties kā kavēklis preces vai pakalpojuma kvalitātes uzlabošanai, inovācijai un jaunu konkurentu ienākšanai tirgū. Tātad galu galā kā zaudējums patērētāja labklājības ziņā, kura ir galvenais (saskaņā ar dažiem uzskatiem – vienīgais) konkurences tiesību mērķis.
23. Parasti tirgū, kurā ir konkurence, pārāk augstas cenas koriģē apstāklis, ka tieši augsts cenu līmenis piesaista jaunus komersantus un tātad piedāvājums palielinās un līdz ar to samazinās cena. Tādā veidā tirgus koriģējas pats par sevi. Šo pieeju izmanto visas ekonomiskās domas skolas, kuras uzsver tirgu spēju paškoriģēties, un to veicināja Čikāgas skola, kas ir spēcīgi ietekmējusi Ziemeļamerikas pretmonopola praksi.
24. Tomēr tirgus paškoriģēšanās ne vienmēr ir iespējama. Pirmkārt, tā nav iespējama visos tajos gadījumos, kad pastāv juridiski šķēršļi citu operatoru ienākšanai tirgū, kā tas notiek likumiska monopola esamības gadījumā. Pastāv arī faktiskais monopols tirgos, kur vairāki faktori – piemēram, patēriņa paradumi, monopolista preces vai pakalpojuma neaizvietojamība ar citiem analogiem, bloķēšanas [lock‑in] sekas, “tīkla efekts” daudzpusīgajos tirgos, monopolista apjomradītie ietaupījumi – var apgrūtināt jaunu konkurentu ienākšanu tirgū.
25. Turklāt attiecībā uz konkrētām precēm nav taisnība, ka pastāv cenas ierobežojums, kuru pārsniedzot, patērētājs nevēlas maksāt, līdz ar to šādos gadījumos nav šķēršļu pārmērīgu cenu ieviešanai. Piemēram, dzīvību glābjošo zāļu gadījumā vienīgo ierobežojumu pirkumam nosaka pircēja finansiālās iespējas (neatkarīgi no tā, vai runa ir par atsevišķu pacientu vai valstu veselības aprūpes dienestiem). Tomēr pat tad, ja runa ir par mazāk būtiskām vērtībām nekā cilvēka dzīvība, var pastāvēt kultūras vai uzvedības faktori, kuri ļoti palielina cenu, ko patērētājs ir gatavs maksāt. Lai piedalītos tādas pasaulslavenas rokzvaigznes koncertā, kas ir miljonu jauniešu elks, cenas vienīgais ierobežojums varētu būt ekonomiskie resursi, kas ir pieejami katram atsevišķam līdzjutējam.
26. Tādos gadījumos, kādi ir aprakstīti divos iepriekšējos punktos, konkurences tiesību neiejaukšanās izraisa nepatiesi negatīvus rezultātus, jo, sekojot tirgus paškorekcijas idejai, cena tiek kļūdaini uzskatīta par tādu, kas nepārsniedz konkurētspējīgu cenu. Šādos gadījumos notiek ne vien konkurences izkropļojums, bet arī kas vairāk. Faktiski varētu tikt apdraudētas noteiktas mūsu sabiedrības pamatvērtības, piemēram pilsoņu vienlīdzība, tādējādi atšķirības noteiktu lietu, kuras ir atzītas par fundamentālām, izmantošanā, pārsniedzot noteiktu robežu, nevar būt atkarīgas no finansiālajām iespējām, neapdraudot sabiedrības saliedētību. Veselības aizsardzība un tātad par būtiskām atzītu zāļu pieejamība vai piekļuve konkrētai kultūras izmantošanai mūsu sabiedrībās ir pazīmes, kas raksturo piederību pilsoņu kopienai. Tātad šajās jomās “netaisnīgu cenu” jautājums izpaužas ar lielāku intensitāti. Un tas pārsvarā notiek ekonomisko krīžu laikā vai gadījumos, kad pastāv lielāka sociālā jutība pret nevienlīdzību. Pārmērīgu cenu jēdziens ietekmē Eiropas konkurences tiesības tieši tāpēc, ka tās iekļaujas tādā tiesību sistēmā un ekonomikas kultūrā, kurās ir izdarīta atsauce uz “sociālo tirgus ekonomiku” (LES 3. panta 3. punkts).
27. No iepriekš minētā izriet, ka Komisija, valsts konkurences uzraudzības iestādes un valsts tiesas, piemērojot pārmērīgas cenas jēdzienu, atrodas sava veida Prokrusta gultā. No vienas puses, pastāv pretmonopola pārmērīgas izpildes [over‑enforcement] risks, kas rodas no nepatiesi pozitīviem rezultātiem, kuri galu galā apdraud efektivitāti un arī patērētāju labklājību, no otras puses, pastāv nepilnīgas izpildes [under‑enforcement] risks, kas rodas no nepatiesi negatīviem rezultātiem, kuri ne tikai samazina patērētāju labklājību, bet var arī izraisīt plašākas negatīvas sekas, kā ir minēts iepriekšējā punktā.
28. Lai orientētos tik sarežģītā telpā, Tiesa ir noteikusi metodes, kuras tika precizētas turpmākajā judikatūras attīstībā. Pamatojoties uz šo judikatūru, var rekonstruēt diezgan precīzu metožu un kritēriju shēmu, kas ir jāizmanto, lai cenu kvalificētu kā netaisnīgu un pretēju LESD 102. panta otrās daļas a) punktam. Ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl] to ir plaši aplūkojis secinājumos lietā Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra – Latvijas Autoru apvienība (15), kuriem piekrītu un uz kuriem atsaucos, papildinot tos ar dažiem apsvērumiem, kas ir vairāk saistīti ar šajos secinājumos aplūkotās lietas iezīmēm.
29. Tiesas leading case [vadošā lieta] netaisnīgu cenu jomā ir slavenais 1978. gada 14. februāra spriedums United Brands un United Brands Continentaal/Komisija (16) (turpmāk tekstā – “spriedums United Brands”) (17), kurā tāpat kā agrākā 1975. gada 13. novembra spriedumā General Motors Continental/Komisija (18) Tiesa ir noteikusi, ka “cenas bez pamatotas saiknes ar sniegtā pakalpojuma ekonomisko vērtību” ir “pārmērīgas” (19). Tātad ne visas augstās cenas, ko piemēro noteiktā tirgū dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, ir pārmērīgas un pretējas LESD 102. pantam, bet tikai tās cenas, kuras ir “nesamērīgas” vai “pārlieku augstas”.
30. Kā konstatēt, ka cenai nav pamatotas saiknes ar sniegtā pakalpojuma ekonomisko vērtību? Šim nolūkam Tiesa spriedumā United Brands noteica divu posmu pārbaudi, pirmajā posmā noskaidrojot, vai pastāv ievērojama atšķirība – proti, nesamērība – starp cenu, ko attiecīgajā tirgū dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums faktiski iekasē, un cenu, kuru šis uzņēmums būtu hipotētiski iekasējis, ja šajā tirgū būtu bijusi faktiska konkurence (turpmāk tekstā – “atsauces cena” [benchmark price]). Tiesa precizēja, ka šo nesamērību var izvērtēt objektīvi, ņemot vērā dominējošā uzņēmuma peļņas normas apmēru, ko nosaka ar attiecību starp ražošanas izmaksām, kuras rodas šim uzņēmumam, un tā noteikto cenu. Apstiprinošas atbildes gadījumā pārbaudes otrā posma mērķis ir “pārbaudīt, vai tiek uzspiesta cena, kas ir netaisnīga vai nu pati par sevi, vai salīdzinājumā ar konkurējošiem produktiem” (20) (turpmāk tekstā – “United Brands pārbaude”).
31. Pamatojoties uz šo pārbaudi, tas vien, ka ir konstatēta nesamērība starp cenu un ražošanas izmaksām, kā arī pārmērīga peļņas norma, automātiski nenozīmē, ka cena ir netaisnīga, proti, ka tai nav nekādas pamatotas saiknes ar piegādātās preces ekonomisko vērtību. Lai izdarītu šādu secinājumu, ir jāveic otrais analīzes posms, kurā ir jāizvērtē, vai konstatētā atšķirība starp cenu un ražošanas izmaksām pati par sevi liecina par netaisnīgu cenu, vai arī nevienlīdzība izriet no salīdzinājuma ar konkurējošo uzņēmumu piemērotajām cenām (21). Ja pārbaudes pirmajā posmā veicamais vērtējums un pašas par sevi netaisnīgās cenas vērtējums, kas ir jāveic otrajā posmā, būtībā koncentrējas uz dominējošā uzņēmuma peļņas normu, salīdzinājums ar konkurējošo preču cenām ievieš vērtējumu, kurš ir balstīts uz salīdzinājuma kritēriju.
32. United Brands pārbaudē paredzētā cenu un ražošanas izmaksu analīze, kā arī peļņas normas alternatīvas noteikšanas metodes vairumā gadījumos prasa sarežģītas izmeklēšanas un bieži vien noved tikai pie aptuveniem rezultātiem.
33. Šī iemesla dēļ judikatūrā un Komisijas praksē ir atzīta patstāvīga nozīme arī citām analīzes metodēm (22), kuras, kā ir paredzēts United Brands pārbaudes otrajā posmā, pamatojas uz salīdzinājumu starp cenu, kas tiek uzskatīta par netaisnīgu, un dažādiem atsauces indeksiem, no kuriem daži ir iegūti tajā pašā konkrētajā tirgū, citi – ārpus tā. Minētie indeksi ir: i) cenas, kuras dominējošais uzņēmums agrāk piemēroja šīm pašām precēm šajā pašā konkrētajā tirgū (23); ii) cenas, kuras dominējošais uzņēmums piemēro atšķirīgām precēm (24) vai saistītām precēm (25), vai līdzīgām precēm (26), vai dažādiem klientu veidiem (27); iii) cenas, kuras dominējošais uzņēmums piemēro šai pašai precei dažādos šī konkrētā tirgus reģionos (28) vai citos ģeogrāfiskajos tirgos (29); iv) cenas, kuras tajā pašā konkrētajā tirgū piemēro konkurējošie uzņēmumi, kas nav dominējoši (30); v) cenas, kuras šai pašai precei vai salīdzināmām precēm citos tirgos piemēro citi uzņēmumi (31). Cenu un ražošanas izmaksu salīdzinājumam alternatīvu metožu – kuras it īpaši ir balstītas uz salīdzinājumu starp attiecīgajā dalībvalstī piemērotajām cenām un cenām, ko piemēro citās dalībvalstīs, – izmantošanas likumību Tiesa nesen apstiprināja spriedumā AKKA/LAA tieši attiecībā uz autortiesību pārvaldījuma organizāciju tarifiem (32).
34. Piemērotākās analīzes metodoloģijas izvēlē, tāpat kā, vispārīgāk, vērtējumā par netaisnīgu cenu esamību (33), pēc Tiesas uzskatiem, ir jāņem vērā visi konkrētā gadījuma apstākļi (34). Šī izvēle ir īpaši atkarīga no konkrētā produkta vai pakalpojuma, tirgus īpatnībām, būtisko datu pieejamības, dominējošā uzņēmuma darījumu partneru kategorijas. Tā, piemēram, spriedumā United Brands Tiesa norādīja, ka cenu un ražošanas izmaksu analīze, ņemot vērā konkrēto produktu un datu par UBS izmaksu struktūras pieejamību, bija ticamāks kritērijs nekā tas, ko izmantoja Komisija un kas pamatojās uz salīdzinājumu starp cenām, kuras UBS piemēroja izmeklēto valstu tirgos un atsauces valsts tirgū, kas, pēc Tiesas uzskatiem, tika izvēlēts, pamatojoties uz kļūdainiem vērtējumiem (35). Savukārt citos gadījumos, piemēram, nemateriāla īpašuma gadījumā, uz cenu un ražošanas izmaksu salīdzinājumu balstītā analīze varētu izrādīties sarežģīta, kā arī nepiemērota, lai ņemtu vērā pamatā esošo ekonomisko realitāti.
35. Citiem vārdiem sakot, kā Tiesa to skaidri ir atzinusi spriedumā AKKA/LAA, nav vienas piemērotas metodes, nedz lai veiktu salīdzināšanu starp cenu, kas tiek uzskatīta par netaisnīgu, un atsauces cenu, nedz lai noteiktu šīs salīdzināšanas ietvarus (36). Šķiet, ka Tiesa drīzāk dod priekšroku pieejai, kas ir balstīta uz vairāku salīdzināšanas kritēriju kopīgu izmantošanu, no kuriem katrs var sniegt norādes par netaisnīgas cenas esamību vai apstiprināt vai noliegt datus, kas izriet no viena vai vairāku citu kritēriju piemērošanas (37).
36. Šī pieeja, kuru ģenerāladvokāts N. Vāls izmantoja secinājumos lietā AKKA/LAA, manuprāt, ir atbalstāma. Faktiski visām iepriekš aprakstītajām metodēm ir raksturīgi ierobežojumi un, lai izvairītos no nepatiesi pozitīviem vai negatīviem rezultātiem, ir jāveic pārbaude vai korekcija, izmantojot citus kritērijus, kuri izradās atbilstoši atkarībā no katra konkrētā gadījuma apstākļiem (38).
37. Tāpat kā nav vienas piemērotas metodes, lai veiktu salīdzināšanu starp cenu, kas tiek uzskatīta par netaisnīgu, un atsauces cenu, nav arī viennozīmīgas atbildes uz fundamentālo jautājumu, virs kāda sliekšņa šo cenu nesamērība var izraisīt dominējošā stāvokļa tirgū ļaunprātīgu izmantošanu un prasīt pretmonopola iestāžu iejaukšanos. Faktiski atbilde uz šo jautājumu pieprasa noteikt piegādātās preces vai sniegtā pakalpojuma ekonomisko vērtību un noteikt saprātīgu dominējošā uzņēmuma peļņas normu, un šo darbību loģiski nevar veikt abstraktā veidā. Šajā saistībā attiecībā uz salīdzinājumu starp tarifiem, kurus dominējošais uzņēmums piemēroja vienā dalībvalstī, un tarifiem, kas tika piemēroti citās dalībvalstīs, spriedumā AKKA/LAA Tiesa norādīja, ka neeksistē “kāds minimālais slieksnis, sākot no kura tarifs ir jākvalificē par “ievērojami augstāku”, jo šajā ziņā noteicoši ir katras lietas konkrētie apstākļi”, un ka tādējādi atlīdzību atšķirība var tikt kvalificēta par “ievērojamu”, ja tā ir nozīmīga un pastāvīga, proti, nav pārejoša un epizodiska (39).
38. Ja norādes, kas ir iegūtas, izmantojot dažādas iepriekš aprakstītās metodoloģijas, summējas tādējādi, ka pastāv netaisnīgas cenas, dominējošam uzņēmumam ir iespēja attaisnot savu cenu struktūru un atšķirību starp šo cenu līmeni un atsauces cenu, tostarp pamatojoties uz atšķirībām starp situāciju tirgū, kurā tas darbojas, un atsauces ģeogrāfiskajos tirgos (40), uz tā ražošanas izmaksu struktūru vai arī nepieciešamību atmaksāt kapitālu (41) vai atgūt papildu izmaksas, piemēram, izdevumus par pētniecību un attīstību (42) vai izdevumus, kas ir saistīti ar valsts normatīvu ievērošanu (43). Tomēr Tiesa izslēdza, ka dominējošā uzņēmuma iespējamā neefektivitāte varētu attaisnot netaisnīgu cenu noteikšanu (44).
b) Judikatūra par autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju tarifiem
39. Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju tradicionālais monopols (45) ir izraisījis vairākas konkurences iestāžu iejaukšanās gan valstu, gan Eiropas līmenī, tostarp saistībā ar minēto organizāciju praktizēto tarifu politiku.
40. 1987. gada 9. aprīļa spriedumā Basset (46) (turpmāk tekstā – “spriedums Basset”), kurā tika aplūkots jautājums, ka Francijas autortiesību pārvaldījuma organizācija SACEM iekasēja papildu maksājumu par mehānisko atskaņošanu, kas tika pievienots maksājumam par diskotēkās ierakstītu muzikālo darbu publisku atskaņošanu, Tiesa būtībā norādīja, ka maksājumi, kuri ir iekasēti kā atlīdzība par autortiesībām par šādu atskaņošanu un kuru apmērs ir aprēķināts, pamatojoties uz diskotēkas apgrozījumu, ir jāuzskata par autortiesību normālu izmantošanu un ka to iekasēšana pati par sevi nav dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (47). Tomēr tā precizēja, ka atlīdzības vai kumulatīvu atlīdzību summa, ko paredz mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kurai tirgū ir dominējošais stāvoklis, var veidot ļaunprātīgu izmantošanu, ciktāl tā izraisa netaisnīgu nosacījumu uzspiešanu (48).
41. Lietas, kurās tika taisīts 1989. gada 13. jūlija spriedumi Tournier (49) (turpmāk tekstā – “spriedums Tournier”) un Lucazeau u.c. (50) (turpmāk tekstā – “spriedums Lucazeau”), attiecās uz atlīdzību apmēru, ko SACEM iekasēja no diskotēkām un attiecībā uz ko tika apstrīdēts, ka šīs atlīdzības ir ievērojami augstākas nekā citās dalībvalstīs piemērotās un ka tām nav nekādas saistības ar tarifiem, kuri tiek piemēroti citiem lieliem ierakstītās mūzikas izmantotājiem, piemēram, televīzijai un radio (51). Tiesa precizēja, ka tad, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums par tā sniegtajiem pakalpojumiem piemēro maksas, kas ir ievērojami augstākas nekā citās dalībvalstīs piemērotās, un ja maksu apmēra salīdzinājums ir veikts, piemērojot viendabīgu pamatu, šāda starpība ir jāuzskata par tādu, kura norāda uz dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Šajā situācijā konkrētajam uzņēmumam attiecīgā starpība ir jāattaisno, balstoties uz objektīvām atšķirībām starp stāvokli konkrētajā dalībvalstī un to, kāds tas ir visās pārejās dalībvalstīs. Tiesa atzina arī, ka apstāklis, ka atlīdzību radīto ieņēmumu procentuālā daļa, kas tiek nodota nevis autortiesību subjektiem, bet gan izlietota iekasēšanas, pārvaldības un sadales izmaksām, ir ievērojami augstāka nekā citās dalībvalstīs esošajās pārvaldījuma organizācijās, nav derīgs attaisnojums, jo nav izslēdzams, ka šo starpību izraisa neefektivitāte, kura rodas tieši konkurences tirgū neesamības dēļ (52). Visbeidzot, spriedumā Tournier Tiesa precizēja, ka saņemto atlīdzību vispārējo vai fiksēto raksturu var apstrīdēt, pamatojoties uz aizliegumu izmantot netaisnīgas cenas, “tikai tiktāl, ciktāl arī citas aprēķina metodes būtu piemērotas, lai īstenotu autoru, komponistu un mūzikas izdevēju interešu aizsardzības likumīgo mērķi, un tas uzreiz nepaaugstinātu autortiesību līgumu izpildes pārvaldīšanas un ar autortiesībām aizsargāto muzikālo darbu izmantošanas pārraudzības izmaksas” (53).
42. Lietā, kurā tika taisīts 2008. gada 11. decembra spriedums Kanal 5 un TV 4 (54) (turpmāk tekstā – “spriedums Kanal 5”) un kurā tika apstrīdēts Zviedrijas pārvaldījuma organizācijas STIM iekasēto maksu – par muzikālu darbu, kas aizsargāti ar autortiesībām, izmantošanu televīzijas pārraidēs – netaisnīgums, Tiesa atkārtoja spriedumā Tournier jau izteikto principu, precizējot, ka tarifi, kurus aprēķina no televīzijas kanālu ieņēmumiem un televīzijā pārraidītās mūzikas apjoma (55), kas paši par sevi ir likumīgi, tomēr var būt stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ja “pastāv cita metode, ar kuras palīdzību var precīzāk identificēt un aprēķināt izmantoto darbu daudzumu, kā arī to auditoriju, un ja šī metode ir piemērota, lai īstenotu autoru, komponistu un mūzikas izdevēju interešu aizsardzības likumīgo mērķi, un tā uzreiz nesamērīgi nepaaugstina autortiesību līgumu izpildes pārvaldīšanas un ar autortiesībām aizsargāto muzikālo darbu izmantošanas pārraudzības izmaksas” (56).
43. 2014. gada 27. februāra spriedumā OSA (57) (turpmāk tekstā – “spriedums OSA”) Tiesa atkārtoja un piemēroja vienlaicīgi abas pieejas, kuras tika izmantotas spriedumos Tournier un Kanal 5. Tādējādi Tiesa norādīja, pirmkārt, ka apstāklis, ka autortiesību kolektīvās pārvaldības organizācija par tās sniegtajiem pakalpojumiem piemēro maksas, kas ir ievērojami augstākas nekā citās dalībvalstīs piemērotās, ar nosacījumu, ka maksu apmēra salīdzinājums ir ticis veikts, piemērojot saskaņotu pamatu, ir jāuzskata par tādu, kurš norāda uz dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu LESD 102. panta izpratnē, un, otrkārt, ka šāda ļaunprātīga izmantošana varētu būt gadījumā, kad tiek piemērotas pārlieku augstas cenas, bez pamatotas saiknes ar sniegtā pakalpojuma ekonomisko vērtību (58).
44. Visbeidzot, jaunākajā spriedumā AKKA/LAA, kas jau vairākkārt ir ticis minēts iepriekš, Tiesa apstiprināja, ka pārvaldījuma organizācijas tarifu iespējamā pārmērīguma noteikšanas metode, kura ir izmantota spriedumos Tournier un Lucazeau un kas pamatojas uz salīdzināšanu ar tarifiem, kas ir piemēroti citās dalībvalstīs, šajā gadījumā – dažās kaimiņvalstīs, kuras tika izraudzītas atbilstoši objektīviem, piemērotiem un pārbaudāmiem kritērijiem, ja šāds salīdzinājums ir veikts uz viendabīga pamata un vajadzības gadījumā ņemot vērā pirktspējas paritātes indeksu (PPP), ir likumīga alternatīva United Brands pārbaudei (59).
45. Izlasot spriedumu AKKA/LAA, var rasties jautājums, vai Tiesa ir galīgi nodomājusi salīdzināšanu ar atsauces valstīs piemērotiem tarifiem izraudzīties par ekskluzīvu analīzes metodi, kas ir piemērojama visos gadījumos, kuros ir jāizvērtē autortiesību uz muzikālajiem darbiem kolektīvā pārvaldījuma organizācijas tarifu pārmērīgums. Lai gan šī sprieduma rezolutīvās daļas formulējums un apstāklis, ka Tiesa atturējās atsaukties uz spriedumu Kanal 5, varētu liecināt šādā nozīmē, šāds secinājums tomēr netiek apstiprināts, ņemot vērā sprieduma motīvu daļu, no kuras izriet, ka Tiesas fokusēšanās uz šo īpašo analīzes metodi ir vairāk saistīta ar pamatlietas apstākļiem un prejudiciālo jautājumu formulējumu, nevis ar apzinātu izvēli.
46. Turklāt es neuzskatu, ka šāda izvēle būtu lietderīga. Faktiski, pirmkārt, man jau ir bijusi iespēja novērot, ka katrai analīzes metodei ir savi trūkumi. Konkrēti, kā to jau ir norādījis ģenerāladvokāts F. Džeikobss [F. Jacobs] secinājumos lietā Tournier (60), salīdzināšanas ar citās dalībvalstīs noteiktajiem tarifiem grūtības slēpjas apstāklī, ka ir jāatrod objektīva salīdzināšanas metode, kas nav viegls uzdevums, ņemot vērā atšķirības starp valstu tiesību aktiem un dažādu autortiesību pārvaldījuma organizāciju izmantotām atlīdzības aprēķināšanas un iekasēšanas metodēm. Vispārīgāk, kā to ir uzsvēris ģenerāladvokāts N. Vāls secinājumos lietā AKKA/LAA, “ģeogrāfisko salīdzinājumu gadījumā tādi elementi kā, piemēram, iekšzemes nodokļi, valsts darba tirgus īpatnības un pašmāju patērētāju preferences, var ievērojami ietekmēt attiecīgo preču vai pakalpojumu cenas”. Otrkārt, vēl būtu jāprecizē, kā rīkoties gadījumā, kad nav iespējams veikt salīdzināšanu, pamatojoties uz viendabīgu pamatu, piemēram, ja atsauces dalībvalstīs nav atrodama analoga tarifu aprēķināšanas metode, vai arī gadījumā – kā, šķiet, tas ir šajā lietā –, kā tas izriet no datiem, kurus Beļģijas valdība sniedza savos rakstveida apsvērumos, kad no šī salīdzinājuma izriet, ka pārvaldījuma organizācijas piemērotie tarifi ir zemāki nekā atsauces dalībvalstīs piemērotie tarifi. Visbeidzot, nevar izslēgt, ka tad, ja dažādās dalībvalstīs piemēroto tarifu salīdzināšanai tiktu piešķirta ekskluzīva vai izšķiroša nozīme, izvērtējot pārvaldījuma organizāciju tarifu iespējamo pārmērīgumu, tas varētu veicināt šo organizāciju slepenas vienošanās nolūkā koordinēt cenas.
47. Manuprāt, minēto iemeslu dēļ ir ieteicams, lai tarifu, kurus autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas piemēro muzikālajiem darbiem, iespējamā netaisnīguma vērtējums tiktu veikts, katrā konkrētā gadījumā izvēloties atbilstošāko metodi vai metodes, kas ir jāidentificē, pamatojoties uz katra konkrētā gadījuma apstākļiem.
48. Abas prejudiciālā jautājuma daļas ir jāanalizē, ņemot vērā iepriekš izklāstītos principus un izdarītos apsvērumus.
3. Par prejudiciālā jautājuma otro daļu
49. Prejudiciālā jautājuma otrajā daļā, kuru ir lietderīgi izskatīt vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai dominējošais stāvoklis tiek ļaunprātīgi izmantots, ja autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kam dalībvalstī ir faktisks monopols, saistībā ar tiesībām uz muzikālu darbu publiskošanu mūzikas pasākumu organizatoriem piemēro atlīdzības modeli, kurš tostarp ir balstīts uz apgrozījumu un “saskaņā ar kuru licencēšanas atlīdzība ir atkarīga arī no ārējiem faktoriem, tostarp ieejas maksas, ēdienu un dzērienu cenas, izpildītājmāksliniekiem paredzētā budžeta un citu elementu, piemēram, dekorāciju, budžeta”.
50. Vispirms ir jāizdara trīs precizējumi.
51. Pirmkārt, lai gan prejudiciāla jautājuma formulējumā iesniedzējtiesa atsaucas uz tarifu struktūru, kas ir “balstīta uz apgrozījumu”, no iesniedzējtiesas nolēmuma un lietas materiāliem izriet, un tas tika apstiprināts arī tiesas sēdē, ka diferencēto likmi, kura 211. tarifā ir paredzēta gadījumam, ja nav izmantots pamata tarifs, piemēro, alternatīvi, vai nu mākslinieciskajam budžetam, proti, izdevumu postenim, kas atbilst māksliniekiem pieejamai summai, vai ieņēmumu daļai, kura ir vienāda nevis ar visu pasākuma apgrozījumu, bet gan tikai ar summu, kas atbilst ieņēmumiem no biļešu (ieskaitot sponsoriem piedāvātās biļetes) pārdošanas (61).
52. Otrkārt, lai gan prejudiciālā jautājuma otrās daļas formulējums šajā saistībā nav skaidrs, no iesniedzējtiesas nolēmuma motīvu daļas izriet, ka SABAM tarifa elements, par ko ir lūgts sniegt skaidrojumus, ir aprēķina bāze, kurā izmanto ieņēmumu daļu, kas ir vienāda ar bruto ieņēmumiem no biļešu pārdošanas, neņemot vērā to šo ieņēmumu daļu, kura nav atkarīga no pārvaldījuma organizācijas pakalpojuma, un neļaujot atskaitīt izdevumus, kas nav tieši saistīti ar mūziku.
53. Treškārt, iesniedzējtiesa nejautā, vai šis SABAM izmantotās aprēķina metodes aspekts ir ļaunprātīga izmantošana tāpēc, ka tā rezultātā tiek noteikta pārmērīga atlīdzība, bet gan tāpēc, ka tajā nav paredzēta pietiekama saikne starp SABAM sniegto pakalpojumu un tās pieprasīto atlīdzību. Tāpēc, vismaz tiešā veidā, tiek apšaubīts nevis saņemtās atlīdzības apmērs, bet vispārīgāk – šīs atlīdzības aprēķināšanas metode, proti, pati 211. tarifa struktūra un saistība, ko šī struktūra ļauj nodibināt ar SABAM faktiski sniegto pakalpojumu.
54. Šajā ziņā jau pašā sākumā ir jāprecizē, ka uzņēmumam, pat ja tas atrodas dominējošā stāvoklī, ir jāspēj īstenot savas intereses un ka šajā nolūkā uzņēmums principā var brīvi izvēlēties aprēķināšanas metodi, kuru tas uzskata par vispiemērotāko, lai noteiktu atlīdzību, kas ir pieprasāma apmaiņā pret tā piedāvātajām precēm vai pakalpojumiem. Tātad ne Tiesai, ne valstu tiesām vai konkurences uzraudzības iestādēm nav jānosaka, kāda aprēķina metode ir jāizmanto; tām ir vienīgi jāpārbauda, vai izmantotā metode praksē nepārkāpj aizliegumus, kas ir paredzēti LESD 102. pantā, un, it īpaši, vai tā neizraisa netaisnīgu cenu uzspiešanu.
55. W.W norāda, ka 211. tarifs tika radīts tradicionālajiem mūzikas festivāliem, kuru piedāvājums un pievilcība ir dzīvā mūzika. Savukārt tādi pasākumi kā Tomorrowland piedāvājot skatītājiem “vienreizēju un globālu” pieredzi, īpašu uzmanību pievēršot dekorācijām, kuras ne tikai skatuvi, bet visu pasākuma vietu pārveido par “iedomātu pasauli”, personāla tērpiem, vizuāliem elementiem, piemēram, gaismas efektiem, optiskiem efektiem vai uguņošanai, gastronomijai un veselai virknei pakalpojumu, kas tiek piedāvāti uzturēšanās laikā, pirms un pēc tās. Arī WCD uzsver tās organizētā pasākuma īpatnību un tāpat kā W.W apgalvo, ka bruto ieņēmumus no biļešu pārdošanas galvenokārt rada faktori, kas nav saistīti ar izmantoto muzikālo repertuāru. Pēc W.W uzskatiem, no tā izriet, ka attiecībā uz šādiem pasākumiem ieņēmumu izmantošana par pamatu mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas atlīdzības aprēķinā pati par sevi ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Savukārt WCD uzskata, ka ļaunprātīga izmantošana ir apstāklis, ka no bruto ieņēmumiem netiek ļauts atskaitīt izdevumus, kas nav saistīti ar mūziku un no kuriem daži, piemēram, izdevumi saistībā ar tiesību aktu ievērošanu vides vai drošības jomā, pastāvīgi pieaug. Pēc W.W un WCD uzskatiem, arī mākslinieciskais budžets nav piemērota aprēķina bāze.
56. Saskaņā ar iepriekš atgādināto judikatūru (62) cenu nevar uzskatīt par netaisnīgu LESD 102. panta otrās daļas a) punkta izpratnē, ja tai ir pamatota saikne ar dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma sniegtā pakalpojuma ekonomisko vērtību. Šajā lietā šādu pakalpojumu veido ar autortiesībām aizsargātu muzikālo darbu padarīšana par pieejamiem izmantotājiem publiskai atskaņošanai festivāla pasākumu laikā.
57. Kā ir minēts iepriekš, United Brands pārbaude vismaz netiešā veidā rosina noteikt dominējošā uzņēmuma preces vai sniegtā pakalpojuma vērtību, pamatojoties uz tā ražošanas izmaksām. Tagad, lai gan ir iespējams kvantitatīvi aprēķināt kolektīvajai pārvaldīšanai raksturīgās izmaksas, tomēr ir ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami noteikt tāda intelektuālā darba kā muzikālais darbs radīšanas izmaksas. Tāpēc United Brands pārbaudē ietvertais kritērijs nav piemērots, lai noteiktu pakalpojuma, ko izmantotājiem sniedz mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kopējo ekonomisko vērtību.
58. Tātad tāda pakalpojuma – un, šajā gadījumā, pakalpojuma, kuru SABAM sniedz festivālu organizētājiem, – ekonomiskā vērtība ir jāvērtē, ņemot vērā, pirmkārt, kolektīvā pārvaldījuma un, otrkārt, autortiesību specifiku (63).
59. Saistībā ar pirmo aspektu būtisku šīs vērtības daļu veido tas, ka festivālu organizatoriem nav pienākuma individuāli vērsties pie darbu, kurus tie vēlas atskaņot, autortiesību subjektiem, lai ar katru no tiem vienotos par licenci publiskai atskaņošanai, jo to vienīgais sarunu partneris ir pārvaldījuma organizācija. Turklāt savstarpējās sadarbības līgumi, kurus SABAM ir noslēgusi ar citām pārvaldījuma organizācijām, ar vienu licenci ļauj piekļūt arī ārvalstu organizāciju repertuāram. Mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma sistēmas esamība ir ne tikai acīmredzama laika un resursu ietaupīšana, bet arī nepieciešamais nosacījums tādu pasākumu kā sabiedrību W.W un WCD organizētie pasākumi rīkošanai.
60. Saistībā ar otro aspektu muzikālo darbu, kas ir padarīti pieejami festivāla organizatoriem, ekonomiskā vērtība ir atkarīga no peļņas, kuru tie ļauj (vai tiek paredzēts, ka ļauj) gūt. Kā to ir uzsvērusi ģenerāladvokāte V. Trstenjaka secinājumos lietā Kanal 5 (64), tā ir parasta prakse, ka autortiesību licencēšanas procesā par izsniegto licenci tiek pieprasīta atlīdzība, kuru aprēķina no apgrozījuma daļas, ko iegūst, veicot ekonomiskās darbības ar produktu, kura ražošana ir aizsargāta ar autortiesībām. Pamatā esošā ideja ir tāda, ka autoram ir jāsaņem taisnīga daļa no apgrozījuma, kas tiek iegūts no šī autora darba izmantošanas.
61. Šī ideja ir rodama iepriekš jau atgādinātā pastāvīgajā Tiesas judikatūrā, atbilstoši kam maksājumi, kurus autortiesību pārvaldījuma organizācija iekasē par aizsargāto muzikālo darbu atskaņošanu un kuru summa ir aprēķināta, pamatojoties uz izmantotāja apgrozījumu, ir jāuzskata par autortiesību normālu izmantošanu (65). Tātad atlīdzība, ko aprēķina, pamatojoties uz izmantotāja apgrozījumu, principā veido pamatotu saikni ar sniegtā pakalpojuma ekonomisko vērtību (66).
62. Protams, tāda pasākuma kā mūzikas festivāls (67) apgrozījums lielākā vai mazākā mērā ir atkarīgs ne tikai no darbu, kurus aizsargā autortiesības, publiskošanas, bet arī no tādiem faktoriem kā, it īpaši, izpildītāju kvalitāte un popularitāte, norises vieta, dekorācijas, apgaismojums, pakalpojumi, kas tiek piedāvāti saistībā ar pasākumu, vai tā popularitāte, un visi šie ir faktori, kuri lielā mērā (arī, ja ne tikai) ir atkarīgi no rīkotāju centieniem un kuri rada tādus izdevumus, kas nav atkarīgi no izmaksām, kuras ir saistītas ar atlīdzinājumu, kas pienākas mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, un kurām – vairāk vai mazāk acīmredzamā veidā – nav tiešas saiknes ar organizācijas sniegto pakalpojumu.
63. Tomēr, pirmkārt, neapstrīdot šo faktoru svarīgumu, man šķiet nenoliedzami, kaut arī iesniedzējtiesas ziņā ir galīgi lemt par šo apstākli, ka mūzika ir galvenais “produkta”, kuru piedāvā atbildētājas pamatlietās, elements, kā arī pirmais faktors, kas piesaista publiku šim pasākumam. Otrkārt, ir jānorāda, ka autortiesību jomā un, vispārīgāk, intelektuālā īpašuma tiesību jomā ir ierasta atlīdzības sistēma, kas balstās uz apgrozījumu, arī tad, ja tiesības, uz kurām attiecas licence, nav galvenais galaprodukta, kuru tās ļauj īstenot, priekšmets (68). Treškārt, kā minēts, spriedumā Kanal 5 Tiesa apstiprināja šādu atlīdzības sistēmu arī attiecībā uz tādiem izmantotājiem kā televīzijas kanāli, kuru apgrozījums, arī lielākoties, var būt atkarīgs no elementiem, kas nav saistīti ar aizsargātu muzikālo darbu izmantošanu (69). Ceturtkārt, man šķiet, ka argumenti, ko izvirza atbildētājas pamatlietās, lielā mērā var attiekties uz dažāda veida mūzikas izmantotājiem, tostarp intensīviem izmantotājiem, piemēram, diskotēkām, kuru panākumi lielā mērā ir atkarīgi arī no faktoriem, kas varētu būt nesaistīti ar mūziku, piemēram, dekorācijām, apgaismojuma, atrašanās vietas, dzērienu un ēdienu kvalitātes, klientu veida, dīdžeju popularitātes utt. Visbeidzot un galvenokārt, kā to pamatoti norāda SABAM, vienīgi apstāklis, ka lēmumu par biļetes iegādi uz tādiem pasākumiem kā tie, kurus organizē W.W un WCD, papildus mūzikai ietekmē citi faktori, pats par sevi nelikvidē jebkādu tarifa struktūras – kurā par atlīdzības aprēķina bāzi ir izmantoti ieņēmumi no biļešu pārdošanas – pamatotu saikni ar muzikālo darbu, kurus aizsargā autortiesības, padarīšanas par pieejamiem ekonomisko vērtību.
64. Turklāt ir jānorāda, ka vairāki 211. tarifa – kas, kā to pareizi norāda SABAM, ir jāvērtē kopumā – elementi mazina apgrozījuma izmantošanas atlīdzības aprēķina bāzē ietekmi un zināmā mērā ļauj ņemt vērā apstākli, ka ieņēmumu apmērs nav atkarīgs vienīgi vai, katrā ziņā, ne vienmēr tieši proporcionālā veidā no mūzikas vērtības.
65. Pirmkārt, kā jau ir minēts iepriekš, ieņēmumi no biļešu pārdošanas veido tikai apgrozījuma daļu, nevis visu apgrozījumu, kuru rada atbildētāju pamatlietās organizētie pasākumi. Šajā saistībā jānorāda, kā tiesas sēdē SABAM precizēja un atbildētājas pamatlietās to neapstrīdēja, ka apgrozījuma daļa, ko tā izmanto tai pienākošās atlīdzības aprēķinā, attiecīgi ir apmēram 35 % un apmēram 50 % no kopējā apgrozījuma, kuru sasniedz attiecīgi Tomorrowland un Wecandance. Otrkārt, bāzes summas, kas atbilst ieņēmumiem no biļešu pārdošanas vai mākslinieciskajam budžetam, ir sadalītas 8 (vai 9) pakāpēs, kurām piemēro diferencētu likmi, kas svārstās no 6 % līdz 2,5 %. Tādējādi, palielinoties šai summai, samazinās bāzes summas daļa, kas atbilst SABAM maksājamai atlīdzībai. Treškārt, šādi aprēķinātai atlīdzībai piemēro atlaižu sistēmu, kura ļauj, kaut arī tikai pēc fiksētas likmes, ņemt vērā pasākumā faktiski atskaņoto SABAM repertuāra daļu. Visbeidzot, tiesas sēdē SABAM norādīja, un arī šoreiz atbildētājas pamatlietās to neapstrīdēja, ka tieši, lai ņemtu vērā festivālu specifiku, šādiem pasākumiem piemērotā diferencētā likme sākas no zemākā maksimuma (6 %), nekā tas ir paredzēts līdzīgiem pasākumiem, piemēram, koncertiem (8 %) (70).
66. Es uzskatu, ka tāpat kā pēc pasākuma apgrozījuma aprēķinātai atlīdzībai arī atlīdzībai, ko aprēķina pēc mākslinieciskā budžeta, pretēji tam, ko apgalvo atbildētājas pamatlietās, principā ir pamatota saikne ar SABAM sniegtā pakalpojuma ekonomisko vērtību, ciktāl šī izdevumu pozīcija ļauj sniegt tiešu norādi uz sastāvdaļas, kura ir saistīta ar aizsargāto muzikālo darbu publiskošanu, nozīmīgumu pasākuma organizēšanā.
67. Ņemot vērā iepriekš minēto, vienīgi apstāklis, ka SABAM pieņemtajā tarifu sistēmā kā bāze, lai aprēķinātu atlīdzības, kas ir jāmaksā par tās repertuārā iekļauto muzikālo darbu publiskošanu, ir izmantota pasākuma, kurā ir notikusi minētā publiskošana, apgrozījuma daļa vai apgrozījuma daļas daļa, vai, alternatīvi, mākslinieciskais budžets, pats par sevi nav norāde uz netaisnīgu cenu esamību, un – pretēji tam, ko, šķiet, uzskata atbildētājas pamatlietās, – a fortiori neļauj konstatēt šādas ļaunprātīgās izmantošanas esamību.
68. Tas pats, manuprāt, principā attiecas uz neiespējamību izdevumus, “kas nav tieši saistīti ar mūziku”, atskaitīt no bāzes summām, kuras aprēķina no biļešu pārdošanas radītā apgrozījuma daļas, vai no mākslinieciskā budžeta. Neatkarīgi no apsvēruma, ka ir ārkārtīgi grūti novērtēt, kādi izdevumi var tikt atzīti par tādiem, kas nav tieši saistīti ar mūziku, ņemot vērā aplūkojamo pasākumu specifiku (vai tādi ir, piemēram, tie, kas nodrošina skaņas kvalitāti, nevis tie, kuri attiecas uz gaismām?), šādu izdevumu apmērs apgrozījuma daļā, kuru izmanto aprēķina bāzē (konkrētā gadījumā ieņēmumi no biļešu pārdošanas), ir atkarīgs no pasākuma rīkotāju izlemtā sadalījuma un tātad no elementiem, kas ir pilnībā ārpus SABAM kontroles. Turklāt ir jānorāda, ka spriedumos Basset un Tournier Tiesa ir atzinusi atlīdzību sistēmu, kuras balstīta uz bruto apgrozījumu, likumību. Tāpat lietā, kurā ir taisīts spriedums Kanal 5, STIM savu atlīdzību aprēķināja no ieņēmumiem no plašai auditorijai paredzēto raidījumu pārraides vai, pakārtoti, no reklāmas un/vai abonementiem, atskaitot tikai dažus izdevumus (71).
69. Katrā ziņā iesniedzējtiesas kompetencē, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, ir izvērtēt, vai 211. tarifa piemērošana, ciktāl atlīdzības aprēķina bāzē ir izmantoti ieņēmumi no biļešu pārdošanas vai, alternatīvi, mākslinieciskais budžets, ļaujot no minētajām summām atskaitīt tikai noteiktas izmaksas, var izraisīt netaisnīgu cenu uzspiešanu.
70. Tomēr, lai šī tiesa varētu konstatēt pārmērīgu cenu esamību, tai, kā tas izriet no šo secinājumu 29.–38. punktā izklāstītā, ir jāsalīdzina tās atlīdzības līmenis, ko SABAM iekasē, piemērojot 211. tarifu, ar atsauces cenu, kura ir jānosaka, pamatojoties uz tās rīcībā esošajām analīzes metodēm, kas ir visvairāk piemērotas, ņemot vērā visus apstākļus, kuri raksturo tajā izskatāmo gadījumu. Tādas atlīdzības pārmērīgums tiktu konstatēts, ja no šī salīdzinājuma izrietētu, ka starp minēto atlīdzību un izmantoto atsauces cenu pastāv nozīmīga un pastāvīga atšķirība, kura nav objektīvi attaisnota.
71. Šī analīzes posma izlaišana būtībā nozīmētu atzīšanu, ka konkrēta metode, pēc kuras aprēķina atlīdzību, ko dominējošs uzņēmums pieprasa par tā piedāvātām precēm vai pakalpojumiem, pati par sevi izraisa pārmērīgas cenas, neatkarīgi no šo cenu faktiskā līmeņa. Šobrīd, izņemot dažus izņēmuma gadījumus, šāds rīcības veids, manuprāt, ir metodoloģiski nepareizs un faktiski var novest pie paradoksāla rezultāta, ka uzņēmumam tiek atņemta brīvība izmantot noteiktu aprēķina metodi, pat ja tās piemērošana izraisa cenas, kuras nav augstākas par konkurētspējīgu cenu līmeni.
72. Starp analīzes metodēm, kuras iesniedzējtiesa varētu izmantot, jau paskaidroto iemeslu dēļ izslēdzot United Brands pārbaudē paredzēto cenu un ražošanas izmaksu analīzi un salīdzinājumu ar konkurentu piemērotajām cenām, ņemot vērā, ka SABAM atrodas faktiskā monopolstāvoklī, pirmkārt, ir ģeogrāfiskais salīdzinājums, kas ir jāveic pēc kritērijiem, kurus Tiesa noteica spriedumā AKKA/LAA. Turklāt, kaut arī tiesas sēdē atklājās, ka SABAM nav būtiski mainījusi atlīdzības apmēru, kas ir pieprasīts, lai tās repertuāra muzikālos darbus padarītu pieejamus festivālu rīkotājiem (72), varētu būt piemēroti veikt vēsturisko analīzi, kura ļautu iegūt dinamisku pārskatu par atlīdzības apmēra, ko faktiski maksā atbildētājas pamatlietās, attīstību. Šajā aspektā es neizslēdzu, ka apstāklis, ka pavisam netiek ņemti vērā noteiktu izdevumu – it īpaši to, kas rodas no likuma prasību izpildes, piemēram, izmaksu, kuras ir saistītas ar drošības pasākumu veikšanu vai vides aizsardzību, – pieaugumi, ja tie ir pierādīti, un šo izdevumu ietekme, ja tāda ir konstatēta, uz summām, kas ir izmantotas kā pārvaldījuma organizācijas atlīdzības aprēķina bāze, var būt norāde uz netaisnīgām cenām, ciktāl tas izraisa ievērojamu atlīdzības apmēra pieaugumu bez kompensācijas izmantotājiem un ja to neattaisno SABAM izdevumu pieaugums. Visbeidzot, varētu būt piemērots arī salīdzinājums ar atlīdzību, ko SABAM iekasē par līdzīgiem pakalpojumiem un kas ir jāidentificē, izmantojot, cik vien tas ir iespējams, objektīvus kritērijus; šis vērtējums ir jāveic iesniedzējtiesai.
4. Par prejudiciālā jautājuma pirmo daļu
73. Prejudiciālā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai dominējošais stāvoklis tiek ļaunprātīgi izmantots, ja autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kam dalībvalstī ir faktisks monopols, saistībā ar tiesībām uz muzikālu darbu publiskošanu mūzikas pasākumu organizatoriem piemēro atlīdzības modeli, kura pamatā ir pakāpēs iedalīts paušāls tarifs, nevis tarifs, kurā tiek ņemta vērā precīza daļa no minētās organizācijas aizsargātā repertuāra, kas tika atskaņota pasākumā.
74. Arī šajā gadījumā pamatlietās ir apstrīdēts nevis tieši atlīdzības apmērs, bet konkrētas aprēķina metodes piemērošana, kas pati par sevi veidojot ļaunprātīgu izmantošanu, jo tai neesot pamatotas saiknes ar pārvaldījuma organizācijas sniegto pakalpojumu.
75. W.W un WCD uzskata, ka no spriedumiem Kanal 5 un OSA izriet, ka, nosakot pārvaldījuma organizāciju atlīdzību, ir jāņem vērā šo organizāciju repertuārā iekļauto darbu faktiskā izmantošana. Minētie uzņēmumi it īpaši norāda, ka pastāvot dažādas tehnoloģijas, kas ļauj precīzi un bez kļūdām identificēt faktiski atskaņotus muzikālos darbus un tādējādi faktiski izmantoto pārvaldījuma organizācijas repertuāra daļu. Tie it īpaši atsaucas uz programmu, ko ir izstrādājis holandiešu uzņēmums DJ Monitor. Šo tehnoloģiju izmantošana neradītu SABAM papildu izmaksas vai katrā ziņā ne pārmērīgas izmaksas, jo pēdējai minētajai katrā ziņā ir jāanalizē atskaņoto darbu saraksts, lai sadalītu atlīdzību starp autortiesību subjektiem. SABAM nepiekrīt vispārējai piemērojamībai, ko W.W un WCD piešķir spriedumam Kanal 5. Šis spriedums attiecoties tikai uz televīzijas raidorganizācijām, proti, operatoriem, kas darbojas nozarē, kurā muzikālo darbu izmantošanas intensitāte ir mainīga, nevis uz tādiem operatoriem kā W.W un WCD, kuru pasākumu centrā ir mūzika. SABAM uzskata, ka, lai gan ir lietderīgi aprēķināt atlīdzību, ko pirmajām minētajām ir pienākums maksāt, piemērojot kvotu-daļu, kura mainās atkarībā no atskaņotajiem muzikālajiem darbiem, [tomēr] tādiem mūzikas pasākumiem kā pamatlietā aplūkotie atlīdzība vienmēr varot tikt izteikta ar apgrozījuma procentuālo daļu, kas ir vai nu fiksēta, vai mainīga pēc fiksētās [vienotas] likmes.
76. Ņemot vērā pamatlietas dalībnieku izteiktos apsvērumus, vispirms ir jānosaka sprieduma Kanal 5 piemērošanas joma, kuru minētās puses interpretē atšķirīgi. Atgādinu, ka minētajā spriedumā Tiesa precizēja, ka tarifi, ko aprēķina atkarībā no televīzijas kanālu ieņēmumiem un no pārraidītās mūzikas apjoma, var būt stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, “ja pastāv cita metode, ar kuras palīdzību var precīzāk identificēt un aprēķināt izmantoto darbu daudzumu, kā arī to auditoriju, un ka šī metode ir piemērota, lai īstenotu autoru, komponistu un mūzikas izdevēju interešu aizsardzības likumīgo mērķi, un tā uzreiz nesamērīgi nepaaugstina autortiesību līgumu izpildes pārvaldīšanas un ar autortiesībām aizsargāto muzikālo darbu izmantošanas pārraudzības izmaksas” (73).
77. Man jau ir bijusi iespēja norādīt, ka Tiesa ir vairākkārt atzinusi par likumīgu tādu atlīdzības par aizsargātu muzikālo darbu padarīšanu par pieejamiem sistēmu, kurā atlīdzības apmēru aprēķina, pamatojoties uz izmantotāja apgrozījumu, gan tādu izmantotāju gadījumā, kuru darbība ir atkarīga no muzikālo darbu izmantošanas, piemēram, diskotēku gadījumā spriedumos Basset un Tournier, gan tādu izmantotāju gadījumā, kuriem minētās izmantošanas intensitāte mainās atkarībā no citiem faktoriem, piemēram, televīzijas kanālu gadījumā spriedumā Kanal 5.
78. Ņemot vērā iepriekš minēto, jānorāda, ka jau spriedumā Tournier tieši attiecībā uz intensīviem mūzikas izmantotājiem, tādiem kā diskotēkas, un tādā kontekstā, kurā tika apstrīdēta tā dēvētā blankett licensing – kas paredz fiksētas atlīdzības izmantošanu par piekļuvi visam pārvaldījuma organizācijas repertuāram neatkarīgi no aizsargāto muzikālo darbu faktiskās izmantošanas – likumība, Tiesa precizēja, ka tad, ja saņemtās atlīdzības vispārējs vai fiksētas likmes raksturs pats par sevi nav uzskatāms par netaisnīgu cenu aizlieguma pārkāpumu, ļaunprātīga izmantošana tomēr var pastāvēt, ja ir alternatīvas metodes, kuras var sniegt tādu pašu autortiesību subjektu interešu aizsardzību, neizraisot papildu izmaksas (74). Turklāt Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka tad, ja aizsargāti darbi ir padarīti pieejami sabiedrībai, autortiesību īpašniekam un tā tiesību pārņēmējiem ir likumīga interese aprēķināt atlīdzību, pamatojoties uz faktisko vai prognozējamo atskaņošanas reižu skaitu (75). Visbeidzot ir jānorāda, ka spriedumā Kanal 5 – lai gan ģenerāladvokāte Trstenjaka televīzijas kanālu situāciju ir skaidri nošķīrusi no intensīvo mūzikas izmantotāju situācijas, paužot viedokli, ka atlīdzības aprēķināšanas metode, kuras pamatā ir fiksēta procentu likme, ir nelikumīga tikai pirmajā gadījumā, – nepieciešamību aprēķināt atlīdzību, pamatojoties uz faktiski izmantoto mūzikas apjomu, Tiesa pamatoja nevis saistībā ar televīzijas kanālu raksturu, bet vispārīgāk, ņemot vērā nepieciešamību garantēt nepieciešamo saikni starp atlīdzību un pakalpojuma vērtību un aizsargāt tiesību īpašnieku intereses (76).
79. Tāpēc, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es tāpat kā Komisija uzskatu, ka šobrīd Tiesas judikatūrā jau ir atzīts princips, ka tad, ja autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kurai dalībvalstī ir dominējošs stāvoklis, var brīvi aprēķināt atlīdzības summu, kas tai pienākas par muzikālo darbu atskaņošanu, pamatojoties uz izmantotāja īstenoto apgrozījumu, un noteikt, ka atlīdzība atbilst šī apgrozījuma procentuālai daļai, kura mainās atkarībā no izmantotā mūzikas apjoma, bet kuru aprēķina, izmantojot fiksētu likmi, šāda aprēķina metode tomēr var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana gadījumā, ja pastāv alternatīvas metodes, kas ļauj precīzi aprēķināt gan izmantotos muzikālos darbus, gan auditoriju. Šīm metodēm ir jānodrošina tāds pats autoru, komponistu un mūzikas izdevēju interešu aizsardzības līmenis un tās nedrīkst izraisīt mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai tās izmaksu pārmērīgu pieaugumu. Iepriekš minētais princips ir piemērojams gan izmantotājiem, kuru darbība pilnībā vai lielā mērā ir atkarīga no mūzikas izmantošanas, gan izmantotājiem, kam šādas izmantošanas apjoms ir mazāk būtisks un mainīgs.
80. Nav strīda, ka 211. tarifā – gan redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem un kas balstīta uz kritēriju “1/3‑2/3”, gan redakcijā pēc 2018. gada grozījumiem, kas balstīta uz 10 % pakāpēm, – pasākumu laikā faktiski atskaņotā SABAM repertuāra daļa, kurai piemēro šo tarifu, ar lielāku vai mazāku tuvināšanas pakāpi ir noteikta, izmantojot fiksēto likmi. Saskaņā ar pirmo no šīm divām versijām pilna tarifa samazinājumu piemēroja ar nosacījumu, ka vismaz 1/3 no darbiem, kas ir norādīti pasākuma organizatoru iesniegtajā sarakstā, neietilpa SABAM repertuārā. Savukārt zem šī sliekšņa netika paredzēts nekāds samazinājums. Tā kā atlīdzība nebija jāmaksā tikai tad, ja šajā sarakstā nebija iekļauts neviens SABAM repertuāra darbs, principā pat tikai viena no SABAM aizsargātiem darbiem izpilde izraisītu pilna tarifa trešdaļas piemērošanu. Ja SABAM repertuāra muzikālie darbi precīzi atbilda 1/3 vai 2/3 no tā, ko pasākuma organizatori plānoja atskaņot, SABAM izrakstīja rēķinu attiecīgi pēc 2/3 no tarifa vai pēc pilna tarifa. Saskaņā ar otro tarifa versiju, trīs pakāpes 33 % apmērā tika aizstātas ar desmit pakāpēm pa 10 %, tādējādi samazinot starpību salīdzinājumā ar faktiski atskaņoto SABAM repertuāra muzikālo darbu daļu, kaut arī šī daļa joprojām tiek noteikta pēc fiksētās likmes.
81. Saskaņā ar iepriekš atgādināto Tournier un Kanal 5 judikatūru, iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus konkrētā gadījuma apstākļus, ir jāvērtē: i) vai pastāv metodes, kuras ļauj ar lielāku precizitāti identificēt SABAM aizsargātos muzikālos darbus, kuri ir atskaņoti pasākuma laikā (tā kā SABAM iekasē atlīdzību atkarībā no ieņēmumiem no biļešu pārdošanas, auditorijas identificēšanas jautājums nerodas), ii) vai minētās metodes nodrošina tādu pašu aizsardzības līmeni šo darbu autortiesību subjektu interesēm un iii) vai minēto metožu piemērošana pārmērīgi nepalielina SABAM izmaksas, it īpaši saistībā ar autortiesību līgumu pārvaldīšanu un aizsargāto muzikālo darbu izmantošanas pārraudzību.
82. Manuprāt, starp būtiskiem apstākļiem, kuri iesniedzējtiesai būs jāņem vērā, izvērtējot pirmo no iepriekš izklāstītajiem punktiem, ir: i) datu pieejamība par faktiski izmantotajiem muzikālajiem darbiem un izmantotajām tehnoloģijām (77), ii) šo datu un tehnoloģiju uzticamība (78) un iii) datu iegūšanas laiks (79). Attiecībā uz digitālo tehnoloģiju, kuras minēja W.W un WCD, uzticamību ir jānorāda – ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa to pārbauda, – ka SABAM savos rakstveida apsvērumos norāda, ka 2015. un 2016. gada festivālos, kas ir aplūkoti pamatlietās, izmantotā programma neatpazina apmēram 8 % no atskaņotajiem skaņdarbiem, ka šādas tehnoloģijas ar grūtībām atpazīst miksētus darbus un tās katrā ziņā nevar izmantot dzīvajai mūzikai.
83. Pārbaudot otro no šo secinājumu 81. punktā izklāstītajiem punktiem, iesniedzējtiesai būs jāizvērtē SABAM izmantotās atlīdzības aprēķina metodes priekšrocības un trūkumi, ņemot vērā kontekstu, kurā tiek iekasēta šī atlīdzība. Šajā saistībā man šķiet īpaši nozīmīgi šādi trīs faktori. Pirmkārt, būs jānosaka, kāda ir SABAM repertuārā ietilpstošo muzikālo darbu, kurus parasti atskaņo pamatlietā aplūkoto pasākumu laikā, proporcija visā izmantotajā mūzikā. Faktiski nevar izslēgt, ka fiksētās likmes metodes izmantošana katrā ziņā ir piemērotāka, ņemot vērā iesaistītās pretējās intereses, gadījumā, ja gandrīz visi šāda veida pasākumu laikā atskaņotie darbi ietilpst pārvaldījuma organizācijas repertuārā. Šajā saistībā jāatzīmē – atkal ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa to pārbauda, – ka SABAM savos rakstveida apsvērumos norāda, un W.W un WCD to neapstrīdēja, ka apmēram 80–90 % no šo uzņēmumu organizētajos festivālos atskaņotās mūzikas ietilpst tās repertuārā. Otrkārt, būs jāizvērtē alternatīvu metožu izmantošanas ietekme uz atlīdzības iekasēšanas ātrumu. Faktiski, kā to norāda SABAM, pastāv iespēja, ka atskaņoto darbu atpazīšanas kļūdu dēļ starp pārvaldījuma organizāciju un pasākuma rīkotāju var rasties strīdi, kuri var aizkavēt atlīdzības iekasēšanas termiņus, kaitējot minēto tiesību subjektu interesēm (80). Treškārt, būs jāizvērtē atteikšanās no SABAM piemērotās fiksētas likmes pakāpju metodes (abu versiju) izmantošanas iespējamā ietekme uz tiesību subjektu interesēm, ņemot vērā šīs organizācijas izmantoto maksājumu sadales sistēmu un SABAM izmaksu struktūru.
84. Attiecībā uz pēdējo no šo secinājumu 81. punktā minētajiem punktiem, kas attiecas uz izmaksām, jānorāda, ka, atšķirībā no spriedumā Tournier izmantotā formulējuma, kas, šķiet, izslēdz jebkādu organizācijas pārvaldīšanas vai pārraudzības izmaksu pieaugumu, spriedumā Kanal 5 ir precizēts, ka tādas aprēķina metodes izmantošana, kas ļauj precīzi identificēt atskaņotos muzikālos darbus, nevar “nesamērīgi paaugstināt” šīs izmaksas (81). Tātad, ja pāreja uz šādu sistēmu var izraisīt SABAM izdevumu pieaugumu, šim pieaugumam ir jābūt ierobežotam un to ir jāspēj līdzsvarot ar priekšrocībām, ko tas sniedz mūzikas pasākumu rīkotājiem. Pārmērīgs pieaugums faktiski var atspoguļoties kā autoru un to tiesību pārņēmēju saņemto autoratlīdzību apmēra samazināšanās. Pamattiesvedībās W.W un WCD apgalvo, ka tās sedzot izmaksas, kas ir saistītas ar muzikālo darbu digitālās atpazīšanas tehnoloģiju izmantošanu un kas, pēc SABAM apgalvojumiem, esot ievērojamas, un tātad tās neradot SABAM papildu izmaksas. Ja šis apstāklis tiktu apstiprināts (82), joprojām būtu jāpārbauda izmaksu apmērs, ko var izraisīt iespējamās kļūdas vai strīdi saistībā ar SABAM repertuāra identificēšanu, kurus tā min savos rakstveida apsvērumos. Savukārt SABAM izvirzītais arguments, ka tikai daži mūzikas pasākumu organizētāji varētu atļauties segt izmaksas, kas ir saistītas ar jauno digitālo tehnoloģiju izmantošanu, un ka attiecībā uz pārējiem minētās izmaksas būtu jāsedz SABAM, man nešķiet izšķirošs, jo nekas neliedz SABAM izmantot atšķirīgas aprēķina metodes dažādām klientu kategorijām, ja šāda diferenciācija ir pamatota un nediskriminējoša.
85. Ja pārbaužu, kuras ir minētas šo secinājumu 81. punktā, iznākums ir pozitīvs, SABAM tarifu struktūra var pārkāpt LESD 102. panta otrās daļas a) punktā paredzēto aizliegumu uzspiest netaisnīgas cenas un nosacījumus. Faktiski tarifu struktūra, kas pamatojas uz fiksētu likmju pakāpēm, kurās nav ņemta vērā aizsargāto muzikālo darbu faktiska izmantošana, nozīmē, ka tad, ja pastāv iespēja precīzi (vai ar lielāku precizitāti) noteikt šīs izmantošanas apmēru (un klausītājus), noteikta šīs organizācijas iekasētās atlīdzības daļa, kas ir lielāka vai mazāka, neatbilst faktiski sniegtajam pakalpojumam (83).
86. Tomēr es neuzskatu, ka spriedumos Tournier un Kanal 5 Tiesa bija iecerējusi izveidot automātismu, saskaņā ar kuru šādas tarifu struktūras izmantošana šajos spriedumos norādītajos apstākļos un tad, ja pārvaldījuma organizācija nav sniegusi pamatojumu, obligāti izraisa netaisnīgu cenu esamības konstatāciju.
87. Kā jau norādīju šo secinājumu 70. un 71. punktā, tikai konkrētas metodes, pēc kuras aprēķina atlīdzību par dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma piedāvātajām precēm vai pakalpojumiem, izmantošana vien pati par sevi neļauj konstatēt, ka pastāv pārmērīgas cenas, bet tas ir jāapstiprina ar šo cenu līmeņa salīdzinošu analīzi ar atsauces cenu.
88. Tikai tad, ja izrādās, ka šādas aprēķina metodes piemērošana praksē noved pie jebkādas pamatotas saiknes starp cenu un piedāvātā pakalpojuma ekonomisko vērtību izslēgšanas, šāda salīdzinošā analīze nav nepieciešama.
89. Šī pārbaude ir iesniedzējtiesas kompetencē. Attiecībā uz salīdzinājuma metodēm, kuras šī tiesa var izmantot pamatlietu faktiskajos apstākļos, es atsaucos uz šo secinājumu 72. punktu.
V. Secinājumi
90. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Ondernemingsrechtbank Antwerp (Antverpenes Uzņēmējdarbības lietu tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
LESD 102. panta otrās daļas a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas dalībvalstī atrodas faktiskā monopolstāvoklī, neizmanto savu dominējošo stāvokli ļaunprātīgi, uzspiežot netaisnīgas cenas, tikai tā iemesla dēļ, ka izmanto tarifu struktūru, pamatojoties uz kuru atlīdzību, ko tā iekasē par tās repertuārā iekļauto aizsargāto muzikālo darbu padarīšanu par pieejamiem publiskai atskaņošanai festivālu laikā, aprēķina, piemērojot diferencētu likmi ieņēmumiem no biļešu pārdošanas vai mākslinieciskajam budžetam, neparedzot iespēju atskaitīt izdevumus, kuri nav tieši saistīti ar šīs organizācijas sniegto pakalpojumu, un paredzot atlaižu sistēmu, kas ir pamatota ar fiksētu likmju pakāpēm, lai ņemtu vērā festivālā faktiski atskaņoto muzikālo darbu daļu. Tomēr nav izslēgts, ka šādas tarifu struktūras piemērošana var izraisīt netaisnīgu atlīdzību uzspiešanu, it īpaši tad, ja pastāv cita metode, ar kuras palīdzību var precīzāk identificēt un aprēķināt faktiski atskaņotus muzikālos darbus, un ja šī metode ir piemērota, lai īstenotu autoru, komponistu un mūzikas izdevēju interešu aizsardzības likumīgo mērķi, un tā pārmērīgi nepaaugstina autortiesību līgumu pārvaldīšanas un ar autortiesībām aizsargāto muzikālo darbu izmantošanas pārraudzības izmaksas. Iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus tajā izskatāmās lietas apstākļus, ir jāvērtē, vai minētie nosacījumi ir izpildīti un, ja šī vērtējuma iznākums ir pozitīvs, vai netaisnīgo atlīdzību uzspiešanu apstiprina papildu norādes, it īpaši, salīdzinājums ar citās dalībvalstīs izmantotajiem tarifiem, kuri ir koriģēti, izmantojot pirktspējas paritātes indeksu, salīdzinājums ar atlīdzību, ko šī pārvaldījuma organizācija piemēroja pagātnē, vai salīdzinājums ar atlīdzību, kuru minētā organizācija paredz par līdzīgiem pakalpojumiem.