VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
2024. gada 29. maijā (*)
Vide – Brūnogļu ieguves darbība atklātās raktuvēs – Turovas (Polija) brūnogļu raktuves – Institucionālās tiesības – Tāda Tiesas rīkojuma neizpilde, ar ko izteikti norādījumi – Kavējuma nauda – Parādu piedziņa ar ieskaitu – Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 101. panta 1. punkts un 102. pants – Pamatlietas izslēgšana no reģistra – Atpakaļejoša spēka neesamība attiecībā uz pagaidu pasākumiem – Pienākums norādīt pamatojumu
Lietās T‑200/22 un T‑314/22
Polijas Republika, ko pārstāv B. Majczyna, pārstāvis,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Estrada de Solà, O. Verheecke un K. Herrmann, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja A. Markulli [A. Marcoulli], tiesneši V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], R. Norkus [R. Norkus], V. Valasidis [W. Valasidis] (referents) un L. Spangsberga Grenfelde [L. Spangsberg Grønfeldt],
sekretārs V. di Buči [V. Di Bucci],
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
ņemot vērā, ka puses trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu nav iesniegušas pieteikumu par tiesas sēdes noteikšanu, un, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu, pieņēmusi lēmumu lemt par prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasībām, kas pamatotas ar LESD 263. pantu, Polijas Republika lietā T‑200/22 lūdz atcelt Eiropas Komisijas 2022. gada 7. un 8. februāra, 2022. gada 16. un 31. marta lēmumus, bet lietā T‑314/22 – Komisijas 2022. gada 16. maija lēmumu (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”), ar kuriem Komisija ieskaita veidā ir piedzinusi summas, kas Polijas Republikai jāmaksā kā kavējuma nauda par katru dienu, kuru Tiesas priekšsēdētāja vietniece noteica 2021. gada 20. septembra rīkojumā Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) par laikposmiem no 2021. gada 20. septembra līdz 2022. gada 17. janvārim un no 2022. gada 18. janvāra līdz 2022. gada 3. februārim.
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība Tiesā
2 2021. gada 26. februārī Čehijas Republika saskaņā ar LESD 259. pantu cēla prasību, lūdzot konstatēt, ka Polijas Republika nav izpildījusi Savienības tiesībās paredzētos pienākumus saistībā ar brūnogļu ieguves darbību izvēršanu un pagarināšanu Turovas [Turów] (Polija) virszemes raktuvēs, kuras atrodas Čehijas Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas robežu tuvumā (lieta C‑121/21).
3 Pieteikumā par pagaidu noregulējumu Čehijas Republika lūdz Tiesu – laikā līdz tiks pasludināts Tiesas spriedums pēc būtības – uzdot Polijas Republikai nekavējoties izbeigt brūnogļu ieguves darbības Turovas raktuvēs.
4 Tiesas priekšsēdētāja vietniece ar 2021. gada 21. maija rīkojumu Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:420) apmierināja šo lūgumu un uzdeva Polijas Republikai nekavējoties un līdz galīgā sprieduma pasludināšanai lietā C‑121/21 izbeigt ieguves darbības šajās raktuvēs.
5 Uzskatot, ka Polijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus, kuri izriet no 2021. gada 21. maija rīkojuma Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:420), Čehijas Republika 2021. gada 7. jūnijā iesniedza jaunu pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot piespriest Polijas Republikai samaksāt Savienības budžetā dienas kavējuma naudu 5 miljonu EUR apmērā.
6 Ar atsevišķu dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 29. jūnijā, Polijas Republika, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 163. pantu, lūdza atcelt 2021. gada 21. maija rīkojumu Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:420).
7 Ar 2021. gada 20. septembra rīkojumu Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) Tiesas priekšsēdētāja vietniece, pirmkārt, noraidīja Polijas Republikas lūgumu atcelt 2021. gada 21. maija rīkojumu Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:420) un, otrkārt, piesprieda tai samaksāt Komisijai kavējuma naudu 500 000 EUR dienā, sākot no dienas, kad šis rīkojums paziņots Polijas Republikai, līdz brīdim, kad šī dalībvalsts būs izpildījusi 2021. gada 21. maija rīkojumu Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:420).
Par procedūru, kuras rezultātā tika pieņemti apstrīdētie lēmumi
8 Komisija 2021. gada 19. oktobra vēstulē lūdza Polijas iestādēm sniegt pierādījumus par to, ka Turovas raktuvēs ir pārtrauktas brūnogļu ieguves darbības. Šajā pašā vēstulē tā norādīja, ka šo pierādījumu neiesniegšanas gadījumā tā, izpildot 2021. gada 20. septembra rīkojumu Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752), no 2021. gada 3. novembra un katra trīsdesmit kalendāro dienu laikposma beigās nosūtīs maksājuma pieprasījumus.
9 Ar dažādām vēstulēm, kas izsniegtas laikposmā no 2021. gada 5. novembra līdz 2022. gada 8. martam, Komisija lūdza Polijas Republiku samaksāt dažādas summas, kas maksājamas kā dienas kavējuma nauda.
10 Pēc tam Komisija brīdināja Polijas Republiku, ka tai būs jāmaksā minētās summas kopā ar nokavējuma procentiem, un norādīja, ka nemaksāšanas gadījumā Komisija šīs summas piedzīs ar ieskaitu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Finanšu regula”) 101. panta 1. punktu un 102. pantu.
11 Ar apstrīdētajiem lēmumiem Komisija informēja Poliju, ka tā veic Polijas parādu ieskaitu no dažādiem Polijas prasījumiem pret Savienību. Šādi ar ieskaitu iekasētā pamatsumma ir 68 500 000 EUR un atbilst dienas kavējuma naudai, kas jāmaksā par laikposmu no 2021. gada 20. septembra līdz 2022. gada 3. februārim.
Izlīgums un lietas C‑121/21 izslēgšana no reģistra
12 2022. gada 3. februārī Čehijas Republika un Polijas Republika noslēdza izlīgumu par lietas C‑121/21 pamatā esošā strīda izbeigšanu (turpmāk tekstā – “izlīgums”).
13 2022. gada 4. februārī abas dalībvalstis informēja Tiesu, ka pēc panāktā izlīguma tās atsakās no jebkādām prasībām lietā C‑121/21. Tajā pašā dienā Polijas iestādes, pievienojot savam lūgumam šā izlīguma tekstu, lūdza Komisiju izbeigt procedūru Tiesas piespriestās kavējuma naudas piedziņai.
14 Ar 2022. gada 4. februāra rīkojumu Čehijas Republika/Polija (Turovas raktuves) (C‑121/21, nav publicēts, EU:C:2022:82) lieta C‑121/21 tika izslēgta no reģistra. Šis rīkojums par lietas izslēgšanu no reģistra Komisijai tika paziņots 2022. gada 8. februārī.
15 Tajā pašā dienā Polijas Republika saskaņā ar Tiesas Reglamenta 163. pantu iesniedza pieteikumu atcelt 2021. gada 20. septembra rīkojumu Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752).
16 2022. gada 11. februārī Polijas iestādes no jauna lūdza Komisiju izbeigt kavējuma naudas piedziņas procedūru un anulēt pirmo un otro apstrīdēto lēmumu, jo lieta C‑121/21 ir izslēgta no Tiesas reģistra.
17 Atbildot uz 2022. gada 4. un 11. februāra vēstulēm, Komisija 2022. gada 22. februārī Polijas iestādēm norādīja, ka, kamēr 2021. gada 20. septembra rīkojums Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) netiks “atcelts”, tā plāno turpināt 2022. gada 3. februārī pienākošos summu piedziņu ar ieskaitu.
18 Ar 2022. gada 19. maija rīkojumu Čehijas Republika/Polija (Turovas raktuves) (C‑121/21 R, nav publicēts, EU:C:2022:408) Polijas Republikas lūgums atcelt 2021. gada 20. septembra rīkojumu Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) tika noraidīts.
Lietas dalībnieku prasījumi
19 Polijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētos lēmumus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– noraidīt prasības;
– piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
21 Šajā jautājumā uzklausījusi lietas dalībniekus, Vispārējā tiesa uzskata, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 68. panta 1. punktu šīs lietas jāapvieno sprieduma taisīšanai.
22 Atcelšanas prasības pamatojumam Polijas Republika izvirza divus pamatus: ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Finanšu regulas 101. panta 1. punkts un 102. pants kopsakarā ar šīs pašas regulas 98. pantu, savukārt ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 296. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkts un 47. pants.
Par pirmo pamatu – Finanšu regulas 101. un 102. panta, kas lasīts kopsakarā ar minētās regulas 98. pantu, pārkāpumu
23 Polijas Republika apgalvo, ka, pieņemot apstrīdētos lēmumus, Komisija ir pārsniegusi pilnvaras, kas tai piešķirtas saskaņā ar Finanšu regulas 101. un 102. pantu, tos lasot kopsakarā ar šīs pašas regulas 98. pantu.
24 Konkrēti, Polijas Republika apgalvo – izlīguma noslēgšana un lietas C‑121/21 svītrošanas no reģistra radot tādas sekas, ka lietā noteiktie pagaidu pasākumi retroaktīvi zaudē spēku. Tā uzskata, ka šādu interpretāciju apstiprina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru Savienības tiesas pasludinātai tiesību akta atcelšanai ir ex tunc iedarbība un tādējādi tās sekas ir atceltā akta izslēgšana no tiesību sistēmas ar atpakaļejošu spēku. Polijas Republika uzskata, ka šādu interpretāciju apstiprina dalībvalstu kopīgās konstitucionālās tradīcijas. Tā piebilst – ja pagaidu pasākumu piemērošana turpinātos, kaut arī lieta C‑121/21 ir izslēgta no reģistra, tiktu pārsniegts šo pasākumu mērķis.
25 Turklāt Polijas Republika apgalvo – tā kā ar 2021. gada 20. septembra rīkojumu Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) noteiktais pagaidu pasākums vairs nav piemērojams, maksājuma pieteikumos ietvertās summas nav esošs parāds Finanšu regulas 98. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tāpēc Komisijai bija jāanulē konstatētie parādi un jāatturas no to piedziņas.
26 Polijas Republika uzskata – ja Komisijai būtu pienākums turpināt piedziņas procedūru, neraugoties uz izlīguma noslēgšanu un lietas C‑121/21 izslēgšanu no Tiesas reģistra, tas atturētu puses no strīdu risināšanas izlīguma ceļā. Valstij, kura ir parādniece, būtu jāuzņemas gan izlīguma sekas, gan ar parāda piedziņu saistītās izmaksas, kuras atbilst piespriestajai kavējuma naudai.
27 Visbeidzot Polijas Republika apgalvo, ka Finanšu regulas 101. panta 6. punktu varētu interpretēt tādējādi, ka atbildīgais kredītrīkotājs var anulēt konstatēto parādu, ņemot vērā apstākļus, kas radušies laikposmā no parāda konstatēšanas līdz tiek pieņemts lēmums par maksājamo summu piedziņu.
28 Komisija nepiekrīt Polijas Republikas argumentiem.
Ievada apsvērumi
29 Jānorāda, ka Polijas Republika vēlas panākt, lai tiktu konstatēts, ka ar lietas C‑121/21 izslēgšanu no reģistra 2022. gada 4. februārī reotroaktīvi ir zudušas šajā lietā noteikto pagaidu pasākumu finansiālās sekas. Tas parādu padarītu par neesošu un tādējādi piedziņa saskaņā ar Finanšu regulas 101. un 102. pantu būtu nelikumīga.
30 Pirms izvērtēt Polijas Republikas argumentu pamatotību, jāizklāsta apsvērumi, pirmkārt, par pagaidu pasākumus papildinošās kavējuma naudas iedabu un mērķi un, otrkārt, par pagaidu noregulējuma tiesvedības tvērumu no LESD 279. panta viedokļa.
– Par saskaņā ar LESD 279. pantu uzliktās kavējuma naudas iedabu un mērķi
31 LESD 279. pantā Tiesai ir piešķirtas pilnvaras noteikt jebkādu pagaidu pasākumu, ko tā atzīst par nepieciešamu, lai nodrošinātu galīgā nolēmuma pilnīgu iedarbību (spriedumi, 2017. gada 20. novembris, Komisija/Polija, C‑441/17 R, EU:C:2017:877, 97. punkts, un 2021. gada 27. oktobris, Komisija/Polija, C‑204/21 R, EU:C:2021:878, 19. punkts). Konkrēti, pagaidu noregulējuma tiesnesim jāvar nodrošināt lietas dalībniekam saskaņā ar LESD 279. pantu adresēta rīkojuma efektivitāti, nosakot jebkādus pasākumus, kas šim lietas dalībniekam liek ievērot rīkojumā par pagaidu noregulējumu uzliktos pienākumus. Šāds pasākums tostarp var būt kavējuma naudas noteikšana gadījumam, ja konkrētais lietas dalībnieks neievēro šo rīkojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 27. oktobris, Komisija/Polija, C‑204/21 R, EU:C:2021:878, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Turklāt tas, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis piespriež kavējuma naudu, lai nodrošinātu Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, ir nesaraujami saistīts ar tiesiskuma vērtību, kura ir nostiprināta LES 2. pantā un kura ir Savienības pamatā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 20. novembris, Komisija/Polija, C‑441/17 R, EU:C:2017:877, 102. punkts).
33 No tā izriet, ka kavējuma nauda, kas papildina pagaidu pasākumus, nevar tikt uzskatīta par sankciju, bet gan par piespiedu līdzekli, kuru abi lietas dalībnieki ir skaidri atzinuši.
34 Tādējādi šajā lietā Tiesas priekšsēdētāja vietniece kavējuma naudu noteica, lai “atturētu [Polijas Republiku] no kavēšanās rīkoties atbilstoši” 2021. gada 21. maija rīkojumam Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:420).
– Par pagaidu noregulējuma tiesvedības tvērumu no LESD 279. panta viedokļa
35 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 162. panta 3. punktu pagaidu pasākums vairs nav piemērojams dienā, kas paredzēta rīkojumā, ar kuru šis pagaidu pasākums ir noteikts, vai – ja tāda nav paredzēta – no brīža, kad pasludināts spriedums, ar kuru izbeidz tiesvedību.
36 Tā kā pagaidu noregulējuma tiesvedība – kā izriet no Tiesas Reglamenta 160. panta 1. un 2. punkta – ir pakārtota pamattiesvedībai, pagaidu noregulējuma tiesvedībā noteiktie pagaidu pasākumi vairs nav piemērojami, kad tiek izbeigta pamattiesvedība, it īpaši, ja pamattiesvedība ar rīkojumu ir izslēgta no reģistra (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2022. gada 19. maijs, Čehijas Republika/Polija (Turovas raktuves), C‑121/21 R, EU:C:2022:408, 25. punkts).
37 Tādējādi, ņemot vērā pagaidu noregulējuma tiesvedības pakārtotību pamattiesvedībai, 2021. gada 21. maija rīkojums Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:420) un 2021. gada 20. septembra rīkojums Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) vairs nav piemērojami no 2022. gada 4. februāra. Turklāt 2022. gada 19. maija rīkojumā Čehijas Republika/Polija (Turovas raktuves) (C‑121/21 R, nav publicēts, EU:C:2022:408, 26. punkts) ir skaidri norādīts, ka no 2022. gada 4. februāra, kad tika izdots rīkojums par lietas C‑121/21 izslēgšanu no Tiesas reģistra, Polijas Republikai vairs nav pienākuma nekavējoties pārtraukt brūnogļu ieguves darbības Turovas raktuvēs. Tā kā šis pagaidu pasākums vairs nav spēkā, jāuzskata, ka šīs dalībvalsts pienākums maksāt Komisijai kavējuma naudu 500 000 EUR apmērā par katru dienu līdz šo darbību izbeigšanai ir zaudējis spēku no šā datuma.
38 Polijas Republikas argumenti jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.
Par pamatlietas izslēgšanas no reģistra sekām attiecībā uz Polijas Republikas parādu
39 Apstrīdētie lēmumi ir lēmumi par to summu ieskaitu, kas Polijas Republikai jāmaksā kā dienas kavējuma nauda, kuru Tiesas priekšsēdētāja vietniece noteica 2021. gada 20. septembra rīkojumā Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) par laikposmu no 2021. gada 20. septembra līdz 2022. gada 3. februārim. Konkrēti, Komisija norādīja – tā kā šis rīkojums nav “atcelts”, Polijas Republikai laikposmā no 2021. gada 20. septembra līdz 2022. gada 3. februārim (ieskaitot) tas bija jāpilda.
40 Šajā ziņā jākonstatē, ka, pirmkārt, 2022. gada 4. februāra rīkojumā Čehijas Republika/Polija (Turovas raktuves) (C‑121/21, nav publicēts, EU:C:2022:82) nav nevienas norādes nedz uz 2021. gada 21. maija rīkojumā Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:420) noteiktajiem pagaidu pasākumiem, nedz uz dienas kavējuma naudu, kas noteikta saskaņā ar LESD 279. pantu. Otrkārt, Polijas Republikas lūgums atcelt 2021. gada 20. septembra rīkojumu Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) tika noraidīts. Treškārt, no 2022. gada 19. maija rīkojuma Čehijas Republika/Polija (Turovas raktuves) (C‑121/21 R, nav publicēts, EU:C:2022:408) 26. punkta expressis verbis izriet, ka Polijas Republikai līdz šo darbību izbeigšanai piespriestā un Komisijai maksājamā kavējuma nauda 500 000 EUR dienā vairs nav iekasējama no 2022. gada 4. februāra. Citiem vārdiem – Tiesas priekšsēdētāja vietnieces 2021. gada 20. septembra rīkojumā Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) piespriestā dienas kavējuma nauda zaudē spēku no 2022. gada 4. februāra.
41 Tādējādi dienas kavējuma nauda faktiski ir uzkrājusies laikposmā no 2021. gada 20. septembra rīkojuma Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) paziņošanas līdz lietas C‑121/21 izslēgšanai no reģistra.
42 No tā izriet, ka, lai gan pamatlietas izslēgšana no reģistra ir ietekmējusi kavējuma naudas uzkrāšanos, tās sekas – pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, – nav tādas, ka zustu Polijas Republikas pienākums samaksāt summu, kura pienākas kā kavējuma nauda. Cits secinājums būtu pretrunā kavējuma naudas mērķim, proti, nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, kas nesaraujami saistīta ar LES 2. pantā nostiprināto tiesiskuma vērtību (skat. šā sprieduma 32. punktu).
43 Neviens no Polijas Republikas izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.
44 Pirmām kārtām – attiecībā uz šā sprieduma 24. punktā minētās judikatūras par Savienības tiesas veiktas tiesību akta atcelšanas sekām piemērošanu pēc analoģijas – jākonstatē, ka šajā lietā tā nav piemērojama, jo 2021. gada 20. septembra rīkojums Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) nav pārsūdzams un tātad nevar tikt atcelts ar atpakaļejošu spēku.
45 Otrām kārtām – attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru no lielākās daļas valstu tiesību sistēmu izriet, ka aizsardzības pasākumi, kuri noteikti līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai, retroaktīvi zaudē spēku, kad zūd pamatlietas priekšmets, – jāsecina, ka atsaucei uz valsts procesuālajām tiesību normām nav nozīmes, jo apstrīdēto lēmumu tiesiskums jāizvērtē, ņemot vērā vienīgi Savienības tiesību normas. Kā turklāt atzīst pati Polijas Republika, dalībvalstu procesuālie noteikumi Savienības tiesām nav saistoši.
46 Katrā ziņā – pieņemot, ka dažās valstu tiesību sistēmās aizsardzības pasākumi, kas noteikti līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai, retroaktīvi zaudē spēku, kad zūd pamatlietas priekšmets, – ar šo konstatējumu nepietiek, lai pierādītu, ka šie procesuālie noteikumi ir daļa no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un tādējādi kā tiesību avots varētu būt daļa no Eiropas Savienības tiesību sistēmas.
47 Trešām kārtām – attiecībā uz Polijas Republikas argumentāciju, ka pagaidu pasākumu izpildes turpināšana, kaut arī lieta C‑121/21 ir izslēgta no reģistra, pārsniegtu vienīgo šo pasākumu mērķi, proti, nodrošināt, lai spriedums lietā pēc būtības būtu efektīvs, – jākonstatē, ka šajā lietā, pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, saskaņā ar LESD 279. pantu uzliktās kavējuma naudas mērķis ir ne vien nodrošināt sprieduma lietā pēc būtības efektivitāti, bet arī panākt, ka tiek ievēroti 2021. gada 21. maija rīkojumā Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:420) noteiktie pagaidu pasākumi, un atturēt Polijas Republiku no kavēšanās rīkoties atbilstoši šim rīkojumam.
48 Ja Polijas Republikas argumentācija tiktu atzīta par pamatotu, tiktu atņemta jebkāda jēga saskaņā ar LESD 279. pantu uzliktās kavējuma naudas mehānismam, jo tiktu akceptēts, ka atbildīgā puse, šajā gadījumā Polijas Republika, apzināti neievēro pienākumu izpildīt pagaidu noregulējuma tiesvedībā noteiktos pagaidu pasākumus līdz pat tiesvedības beigām un tādējādi apdraud Savienības tiesību efektivitāti.
49 Ceturtām kārtām, nevar piekrist Polijas Republikas argumentam, ka kavējuma naudas izpilde izlīguma noslēgšanu padara mazāk pievilcīgu un tādējādi traucē veidot labas kaimiņattiecības. Proti, jākonstatē, ka pagaidu pasākumus papildinošas kavējuma naudas mērķis nav veicināt izlīgumu vai labas kaimiņattiecības, bet gan – kā konstatēts šā sprieduma 47. punktā – likt ievērot pagaidu pasākumus. Tāpat jānorāda, ka izlīguma noslēgšanai un lietas C‑121/21 izslēgšanai no reģistra bija labvēlīga ietekme uz Polijas Republiku, jo dienas kavējuma nauda beidza uzkrāties 2022. gada 4. februārī, nevis dienā, kad pasludināts Tiesas spriedums lietā C‑121/21.
50 Piektām kārtām, Polijas Republikas arguments par Finanšu regulas 101. panta 6. punkta pirmo daļu nevar tikt atbalstīts. Proti, saskaņā ar šo tiesību normu “atbildīgais kredītrīkotājs var pilnībā vai daļēji atcelt konstatētu debitoru parādu”. Tātad Komisijai nav pienākuma atcelt konstatēto parādu. Turklāt jāatgādina, ka šajā lietā bija izpildīti nosacījumi, lai veiktu piedziņu ieskaita veidā. Proti, Komisijas atbildīgais kredītrīkotājs ir pārbaudījis Polijas Republikas parāda esamību un noteicis tā apmēru.
51 No tā izriet, ka Komisija nekādi nav pārkāpusi Finanšu regulas 101. un 102. pantu, lasot tos kopsakarā ar šīs pašas regulas 98. pantu.
52 Tāpēc pirmais pamats jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu – LESD 296. panta, Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 47. panta pārkāpumu
53 Polijas Republika apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai uzlikts LESD 296. pantā. Tās ieskatā apstrīdētie lēmumi tai neļauj saprast iemeslus, kuru dēļ Komisija turpināja piedziņu ar ieskaitu, kaut arī ir noslēgts izlīgums un lieta C‑121/21 ir izslēgta no reģistra.
54 Polijas Republika piebilst, ka apstrīdētie lēmumi neatbilst Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei, jo līdz šim Komisija nekad nav iekasējusi kavējuma naudu saskaņā ar LESD 279. pantu. Tāpēc apstrīdētajiem lēmumiem esot bijis nepieciešams eksplicīts pamatojums. Tomēr Polijas Republikas ieskatā apstrīdētajos lēmumos neesot norādīts juridiskais pamats, kas pilnvarotu Komisiju piedzīt 2021. gada 20. septembra rīkojumā Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) noteiktās dienas kavējuma naudas, kaut arī ir zudusi šā rīkojuma iedarbība. Turklāt Polijas Republika uzsver, ka pastāv cieša saikne starp pienākumu norādīt pamatojumu, no vienas puses, un pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā arī Pamattiesību hartas 47. pantā garantētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, no otras puses.
55 Komisija Polijas Republikas argumentus apstrīd.
56 Saskaņā ar iedibinātu judikatūru LESD 296. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā prasītais pamatojums Savienības iestāžu aktiem jāpielāgo konkrētā akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami jānorāda aktu izdevušās iestādes argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentā tiesa varētu veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu jāvērtē atkarībā no visiem konkrētās lietas apstākļiem, it īpaši ņemot vērā akta saturu, izvirzītā pamatojuma būtību un interesi, kāda tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras akts skar LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, var būt attiecībā uz paskaidrojumu saņemšanu (skat. spriedumu, 2016. gada 10. marts, HeidelbergCement/Komisija, C‑247/14 P, EU:C:2016:149, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Pienākums norādīt akta juridisko pamatu ir daļa no pienākuma norādīt pamatojumu (skat. spriedums, 2009. gada 1. oktobris, Komisija/Padome, C‑370/07, EU:C:2009:590, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstīgie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (skat. spriedumu, 2020. gada 11. jūnijs, Komisija/Di Bernardo, C‑114/19 P, EU:C:2020:457, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Gadījumā, kad tiek pieņemts lēmums par parādu ieskaitu, pamatojumam jāļauj precīzi noteikt parādus, kas tiek ieskaitīti, bet nevar prasīt, lai lēmumā par ieskaita veikšanu tiktu atkārtots katra konstatētā parāda pamatošanai sākotnēji izklāstītais pamatojums (skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Technion un Technion Research & Development Foundation/Komisija, T‑216/12, EU:T:2015:746, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Jautājums par to, vai pienākums norādīt pamatojumu ir izpildīts, principā jānovērtē, pamatojoties uz prasītājam pieejamo informāciju, vēlākais, prasības celšanas brīdī. Tādējādi pamatojumu – izņemot ārkārtējus apstākļus – nevar pirmo reizi un a posteriori izklāstīt tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 4. jūlijs, European Dynamics Luxembourg u.c./Eiropas Savienības Dzelzceļu aģentūra, T‑392/15, EU:T:2017:462, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Tas, vai apstrīdētie lēmumi ir pietiekami pamatoti, jāvērtē šo apsvērumu gaismā.
62 Šajā ziņā jānorāda, ka dienā, kad tika celtas prasības lietās T‑200/22 un T‑314/22, proti, attiecīgi 2022. gada 19. aprīlī un 25. maijā, Polijas Republikai bija zināma 2022. gada 22. februāra vēstule, kas tai tika nosūtīta, atbildot uz tās 2022. gada 4. un 11. februāra vēstulēm (skat. šā sprieduma 17. punktu).
63 Saskaņā ar šā sprieduma 60. punktā atgādināto judikatūru tas, vai Komisija ir izpildījusi tai uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu, jāizvērtē, ņemot vērā apstrīdētos lēmumus un 2022. gada 22. februāra vēstuli.
64 Šajā lietā, pirmām kārtām, jākonstatē, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem Polijas Republika varēja precīzi identificēt ieskaitītos parādus. Proti, to pielikumā ir ietverts dokuments, kurā izklāstīts ieskaita un nokavējuma procentu aprēķins. Tāpat jānorāda, ka apstrīdētajos lēmumos ir ietverta norāde uz juridisko pamatu, uz kuru tie ir balstīti, šajā gadījumā – Finanšu regulas 101. un 102. pantu.
65 Otrām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, 2022. gada 22. februāra vēstule tai ļauj saprast iemeslus, kuru dēļ Komisija nolēma turpināt no 2021. gada 20. septembra rīkojumā Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) noteiktās dienas kavējuma naudas izrietošo parādu piedziņu, kaut arī lietā C‑121/21 bija noslēgts izlīgums un lieta izslēgta no Tiesas reģistra. Proti, šajā vēstulē Komisija pauda nodomu turpināt līdz 2022. gada 3. februārim maksājamo summu piedziņu ar ieskaitu, jo ar 2021. gada 21. maija rīkojumu Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:420) noteiktais pagaidu pasākums beidzās 2022. gada 4. februārī, un Komisija, pamatojoties uz Polijas Republikas iesniegtajiem dokumentiem, nevarēja pārliecināties, ka ir veikti šā rīkojuma izpildei nepieciešamie pasākumi. Komisija piebilda – tā kā 2021. gada 20. septembra rīkojums Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) nebija “atcelts”, laikposmā no 2021. gada 20. septembra līdz 2022. gada 3. februārim (ieskaitot) tai tas bija jāizpilda.
66 Trešām kārtām, attiecībā uz Polijas Republikas argumentu, ka, nepastāvot Komisijas iepriekšējai lēmumpieņemšanas praksei, apstrīdētos lēmumus esot bijis īpaši jāpamato, jāatgādina – kā norādīts šā sprieduma 65. punktā –, ka no 2022. gada 22. februāra vēstules izriet iemesli, kas pamato 2022. gada 3. februārī maksājamo summu piedziņu ar ieskaitu, kaut arī lieta C‑121/21 ir izslēgta no Tiesas reģistra.
67 Tāpēc jāuzskata, ka apstrīdētie lēmumi – it īpaši aplūkoti 2022. gada 22. februāra vēstules kontekstā – ir ļāvuši Polijas Republikai uzzināt iemeslus, kuru dēļ Komisija turpināja no 2021. gada 20. septembra rīkojumā Čehijas Republika/Polija (C‑121/21 R, EU:C:2021:752) noteiktās dienas kavējuma naudas izrietošā parāda piedziņu, kaut arī lieta C‑121/21 bija izslēgta no Tiesas reģistra.
68 Tā kā apstrīdētie lēmumi ir pietiekami pamatoti, Polijas Republikas argumentam par ciešo saikni, kas pastāv starp pienākumu norādīt pamatojumu un pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā arī Hartas 47. pantā garantētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, nav nozīmes.
69 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, jānoraida otrais pamats un līdz ar to – prasības kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
70 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
71 Tā kā šajā gadījumā Polijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Lietas T‑200/22 un T‑314/22 apvienot sprieduma taisīšanai.
2) Prasības noraidīt.
3) Polijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Marcoulli | Tomljenović | Norkus |
Valasidis | | Spangsberg Grønfeldt |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 29. maijā.
[Paraksti]