Lieta T‑190/06

Total SA un Elf Aquitaine SA

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Ūdeņraža peroksīds un nātrija perborāts – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Tiesības uz aizstāvību – Nevainīguma prezumpcija – Pienākums norādīt pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme – Sodu un sankciju individualitātes princips – Likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma princips – Labas pārvaldības princips – Tiesiskā drošība – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Naudas sodi

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātessabiedrība un meitassabiedrības – Ekonomiska vienība – Novērtējuma kritēriji

(EKL 81. un 82. pants)

2.      Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātessabiedrība un meitassabiedrības – Ekonomiska vienība – Novērtējuma kritēriji

(EKL 81. un 82. pants)

3.      Konkurence – Administratīvais process – Paziņojums par iebildumiem – Nepieciešamais saturs – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Piemērojamība

(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. pants)

4.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Lēmums par konkurences noteikumu piemērošanu – Lēmums, kas attiecas uz vairākiem adresātiem

(EKL 81., 82. un 253. pants)

5.      Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātessabiedrība un meitassabiedrības – Ekonomiska vienība – Novērtējuma kritēriji

(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

6.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Viena uzņēmuma, ko veido attiecīgā meitassabiedrība un tās mātessabiedrība, vainojamība meitassabiedrības pārkāpjošā rīcībā – Mātessabiedrības nezināšana par tās meitassabiedrības pārkāpjošo rīcību – Izslēgšana

(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants)

7.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Pienākums ņemt vērā par citām pret konkurenci vērstām darbībām jau uzliktos naudas sodus – Neesamība

(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

1.      Meitassabiedrības rīcībā par vainojamu var atzīt mātessabiedrību it īpaši tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šī meitassabiedrība savu uzvedību tirgū nenosaka autonomi, bet gan būtībā piemēro mātessabiedrības dotus rīkojumus, it īpaši ievērojot ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas apvieno šīs abas juridiskās vienības. Tas tā ir tāpēc, ka šādā situācijā mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir vienas ekonomiskas vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, kas ļauj Komisijai adresēt mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru ir uzlikts naudas sods, un neliek prasīt pierādīt pēdējās personisku līdzdalību šajā pārkāpumā.

Īpašajā gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder 100 % tās meitassabiedrības kapitāla, kas ir izdarījusi Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, pirmkārt, šī mātessabiedrība var īstenot izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētā mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrības rīcību.

Šādos apstākļos pietiek, ja Komisija pierāda, ka viss meitassabiedrības kapitāls pieder tās mātessabiedrībai, lai prezumētu, ka pēdējā īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības komercpolitiku. Līdz ar to Komisija var uzskatīt mātessabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šī mātessabiedrība, kurai ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitassabiedrība rīkojas tirgū autonomi.

Īpašumtiesību uz meitassabiedrības kapitālu struktūra ir pietiekams kritērijs, lai izvirzītu minēto prezumpciju, un Komisijai nav jāsniedz papildu norādes par mātessabiedrības faktiski īstenotu izšķirošu ietekmi. Šo secinājumu neatspēko tas, ka šādas papildu norādes varētu būt ņemtas vērā citās lietās. Attiecīgās prezumpcijas piemērošana nav atkarīga no šādu norāžu pastāvēšanas. Tāpat arī netiek prasīts, lai Komisija šajā nolūkā noteiktu, ka mātessabiedrība faktu rašanās laikā zināja par tās meitassabiedrības pārkāpjošo rīcību.

Ja Komisija attiecībā uz visiem lēmuma, ar kuru uzliek naudas sodu par konkurences tiesību pārkāpumu, adresātiem ir uzskatījusi, ka tas, ka mātessabiedrība kontrolē visu vai gandrīz visu meitassabiedrības kapitālu gadījumā, ja nav argumentu no tā izrietošās prezumpcijas atspēkošanai, ir pietiekami, lai atzītu mātessabiedrības atbildību, jo tika izvirzītas papildu norādes par dažu attiecīgo mātessabiedrību izšķirošas ietekmes īstenošanu uz to meitassabiedrībām, tiklīdz tās bija pieejamas – vai nu lai pastiprinātu secinājumu, kas pamatoti izriet no tā, ka pilnībā tiek kontrolēts meitassabiedrības kapitāls, vai arī lai atbildētu uz attiecīgo uzņēmumu izvirzītajiem argumentiem, tad tas, ka attiecībā uz dažiem lēmuma adresātiem Komisija bez prezumpcijas norādīja arī dažas papildu norādes par izšķirošo ietekmi, ko īsteno mātessabiedrības, nenozīmē, ka visiem adresātiem netika piemēroti vienādi principi un ka būtu pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

(sal. ar 35.–38., 49., 50., 190. un 196. punktu)

2.      Ja Komisija piemēro prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu, lai atzītu mātessabiedrību par vainojamu tās meitassabiedrības pārkāpjošajā rīcībā, attiecīgajai mātesssabiedrībai ir jāiesniedz pietiekami pierādījumi, ar ko var pierādīt, ka tās meitassabiedrība tirgū darbojas autonomi. Šajā ziņā ir jāņem vērā visi atbilstošie fakti, kas attiecas uz ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kuras vieno šo meitassabiedrību ar mātessabiedrību, kas var atšķirties katrā no gadījumiem. It īpaši šis vērtējums nav jāveic, ņemot vērā vienīgi tos faktus, kas attiecas uz tādu meitassabiedrības komercpolitiku stricto sensu kā izplatīšanas vai cenu stratēģija. It īpaši attiecīgo prezumpciju nevar atspēkot tikai pierādījums, ka tieši meitassabiedrība pārvalda šos specifiskos tās komercpolitikas aspektus, nesaņemot norādījumus šajā sakarā. Tāpat, lai gan tas, ka mātessabiedrības un meitassabiedrības vadītāju funkcijas pārklājas, ir norāde uz to, ka tiek īstenota izšķiroša ietekme, tādas pārklāšanās neesamība nevar būt pietiekama norāde par meitassabiedrības autonomiju.

Apstāklis vien, ka mātessabiedrība ir nefunkcionējošs holdings, nav pietiekams, lai izslēgtu, ka tā ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz savu meitassabiedrību, it īpaši koordinējot finanšu investīcijas grupā. Sabiedrību grupas kontekstā holdings ir sabiedrība, kuras mērķis ir apvienot kapitāldaļas dažādās sabiedrībās un kuras uzdevums ir nodrošināt šo sabiedrību vienotu vadību.

Turklāt sabiedrību grupā pienākumu sadale ir parasta parādība, kas nav pietiekama, lai atspēkotu pieņēmumu, atbilstoši kuram mātessabiedrības un to meitassabiedrības ir viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē. Tāpat tas ir arī attiecībā uz argumentu par to, ka meitassabiedrība tirgū darbojās savā vārdā un savā labā, nevis kā savas mātessabiedrības pārstāve. Nevar izdarīt nekādus secinājumus arī no tā, ka mātessabiedrībai un tās meitassabiedrībai nekad nav bijis kopīgu klientu, ka tā nav darbojusies tirgos, kuros darbojas tās meitassabiedrība, kā arī saistītajos tirgos, ka darbība saistībā ar attiecīgajiem produktiem ir tikai neliela daļa no mātessabiedrības kopējā apgrozījuma un ka šie produkti ir tikai daži no lielā skaita tās meitassabiedrības ražoto produktu.

Turklāt, tā kā meitassabiedrības autonomija netiek vērtēta tikai operatīvās uzņēmuma vadības aspektā, tas, ka meitassabiedrība nekad mātessabiedrības labā nav īstenojusi īpašu informācijas politiku attiecīgajā tirgū, nav pietiekami, lai pierādītu tās autonomiju. Tāpat tas, ka uzņēmums netiek pārstāvēts kā vienīgais sarunu partneris gan administratīvajā procesā, gan tiesvedības posmā, neļauj secināt, ka attiecīgā meitassabiedrība nav atkarīga no vienas vai vairākām tās mātessabiedrībām.

Tāpat nevis tieša mātessabiedrības iesaistīšanās tās meitassabiedrības izdarītajā pārkāpumā, bet gan tas, ka tās veido vienu uzņēmumu, dod Komisijai tiesības mātessabiedrību atzīt par vainojamu tās meitassabiedrības izdarītajā konkurences tiesību normu pārkāpumā. To nevar likt apšaubīt fakts, ka meitassabiedrība nebija informējusi savu mātessabiedrību un tā par aizliegto vienošanos uzzināja tikai pēc Komisijas veiktajām pārbaudēm meitassabiedrības telpās.

Visbeidzot trešo personu priekšstats par kādu sabiedrību pats par sevi vien nevar būt pietiekams, lai pierādītu, ka meitassabiedrība ir autonoma attiecībā pret vienu vai vairākām tās mātessabiedrībām.

(sal. ar 55.–57., 65., 68., 71.–73., 75., 76. un 78. punktu)

3.      Tiesību uz aizstāvību ievērošana it īpaši prasa, lai paziņojumā par iebildumiem, ko Komisija adresē kādam uzņēmumam, attiecībā uz kuru tā paredz noteikt sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, būtu ietverti visi norādītie būtiskie fakti par uzņēmumu – piemēram, pārmestie fakti, tiem piešķirtā kvalifikācija un pierādījumi, uz kuriem pamatojas Komisija, lai šis uzņēmums varētu lietderīgi norādīt savus argumentus pret to uzsāktajā administratīvajā procesā. It īpaši paziņojumā par iebildumiem ir nepārprotami jāprecizē juridiskā persona, kurai var tikt uzlikti naudas sodi, tam ir jābūt adresētam šai personai un tajā jābūt norādītam, kādā statusā šai personai tiek pārmesti norādītie fakti. Tādējādi procesuālās vienlīdzības princips ir ievērots, ja sabiedrība, attiecībā uz kuru ir izvirzīta attiecīgā prezumpcija, savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un uzklausīšanas amatpersonas veiktās uzklausīšanas laikā var norādīt visus faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai atspēkotu šo prezumpciju, un ja Komisijai ir jāņem vērā šie apstākļi, lai attiecīgā gadījumā atsauktu iebildumus, kas ir izrādījušies nepamatoti.

Turklāt Komisijai pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas nav jāveic izmeklēšanas pasākumi saistībā ar kādu uzņēmumu, ja tā uzskata, ka tās rīcībā turklāt ir informācija, kura pamato šāda paziņojuma nosūtīšanu. Arī no Komisijas Labās prakses kodeksa neizriet, ka tai attiecībā uz visām juridiskajām struktūrām, kas veido attiecīgo uzņēmumu, būtu pienākums veikt izmeklēšanas pasākumus pirms paziņojuma par iebildumiem pieņemšanas.

Visbeidzot, ja Komisija, lai noteiktu mātessabiedrības solidāro atbildību par tās meitassabiedrībai uzlikta naudas soda samaksu, izmanto prezumpciju, atbilstīgi kurai mātessabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz meitassabiedrību, ja tai pieder viss vai gandrīz viss meitassabiedrības kapitāls, nevar uzskatīt, ka Komisija a priori ir atzinusi šo mātessabiedrību par vainojamu, jo tā var atspēkot iepriekš minēto prezumpciju, kas iekļauta paziņojumā par iebildumiem, pierādot savas meitassabiedrības autonomiju. To, ka Komisija ir pieņēmusi paziņojumu par iebildumiem, nekādā ziņā nevar uzskatīt par attiecīgā uzņēmuma vainojamības pierādījumu. Pretējā gadījumā jebkura procesa uzsākšana šajā jautājumā potenciāli varētu būt pretrunā nevainīguma prezumpcijas principam.

(sal. ar 105.–107., 118., 120., 125. un 127. punktu)

4.      EKL 253. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot pārbaudi. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu.

Gadījumā, ja lēmums par EKL 81. panta piemērošanu attiecas uz vairākiem adresātiem un rada problēmu saistībā ar vainojamības pārkāpumā noteikšanu, tajā ir jābūt ietvertam pietiekamam pamatojumam attiecībā uz katru no tā adresātiem, it īpaši tiem adresātiem, kuri saskaņā ar šā lēmuma noteikumiem ir atzīti par atbildīgiem par šo pārkāpumu. Tādējādi attiecībā uz mātessabiedrību, kas ir atzīta par solidāri atbildīgu par attiecīgo pārkāpumu, šādā lēmumā ir jābūt ietvertam detalizētam to apstākļu izklāstam, kas var pamatot šīs sabiedrības atzīšanu par vainojamu attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā.

Katrā ziņā Komisijai ir skaidri jāformulē savi argumenti, kad tā savas lēmumu pieņemšanas prakses ietvaros pieņem lēmumu, kas būtiski pārsniedz to, kas ticis nolemts iepriekšējos lēmumos. Šādā gadījumā nepietiek sniegt pamatojumu kopsavilkumu, it īpaši atsaucoties uz pastāvīgo lēmumu pieņemšanas praksi.

Turklāt, ja Komisija par pamatu izmanto prezumpciju, atbilstoši kurai mātessabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrības rīcību, un ja attiecīgās sabiedrības administratīvā procesa laikā ir izvirzījušas pierādījumus, lai atspēkotu šo prezumpciju, lēmumā ir jābūt iekļautam pietiekamam to apstākļu izklāstam, kas var pamatot Komisijas nostāju, atbilstīgi kurai šie pierādījumi nebija pietiekami, lai atspēkotu minēto prezumpciju. Tomēr, tā kā Komisijai nav jāizsaka viedoklis par visiem argumentiem, ko tai iesniedz ieinteresētās personas, tai nevar pārmest, ka tā nav sniegusi precīzu atbildi uz katru no kāda uzņēmuma izvirzīto argumentu. Pamatojuma lakonismu šajā jautājumā turklāt var pamatot tas, ka attiecīgās mātessabiedrības izvirzītie argumenti pēc būtības ir tikai apgalvojumi un tie nav pamatoti ar konkrētiem pierādījumiem par saikni starp attiecīgajām mātessabiedrībām un to meitassabiedrībām pārkāpuma periodā.

(sal. ar 130., 131., 137., 148., 149., 153. un 154. punktu)

5.      Uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. It īpaši uzņēmuma jēdziens šādā kontekstā jāsaprot kā tāds, kas apzīmē saimniecisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī saimnieciskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām. Ja šāda saimnieciska vienība pārkāpj konkurences tiesību normas, tai saskaņā ar personiskās atbildības principu ir jāatbild par šo pārkāpumu.

Tomēr Savienības konkurences tiesību pārkāpumā nepārprotami par vainojamu jāatzīst juridiskā persona, kurai var uzlikt naudas sodu. Tādējādi, tiklīdz ir konstatēts šāds pārkāpums, ir jānosaka tā fiziskā vai juridiskā persona, kura pārkāpuma izdarīšanas laikā bija atbildīga par uzņēmuma pārvaldību, lai tā būtu atbildīga par šo pārkāpumu. Turklāt Komisijas prakse noteikt kādas sabiedrības solidāro atbildību par tās naudas soda daļas samaksu, kas uzlikta citai sabiedrībai, ir saderīga ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, ja to var atzīt par vainojamu pēdējās minētās sabiedrības ar konkurenci nesaderīgajā darbībā. Šādā gadījumā, pamatojoties uz šo vainojamību, konkrētajai sabiedrībai tiek uzlikts naudas sods par pārkāpumu tā, it kā tā pati to būtu izdarījusi.

Tātad tas, ka Komisijas lēmumā ir noteiktas dažādas juridiskās personas, kurām jābūt solidāri atbildīgām par naudas soda samaksu, nav nesaderīgi ar uzņēmuma jēdzienu. Gluži pretēji, runa ir par precīzu šā jēdziena piemērošanu, ja ir konstatēts, ka no juridiskā viedokļa attiecīgo uzņēmumu veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas.

Tāpat arī nekādu uzņēmuma jēdziena pārkāpumu nevar konstatēt, pamatojoties tikai uz to, ka šīs dažādās juridiskās personas ir atbildīgas par naudas soda samaksu dažādos apmēros. Konstatējums, ka vairākas juridiskas personas veido vienu uzņēmumu, kurš ir atbildīgs par pārkāpuma izdarīšanu, obligāti nenozīmē, ka visi atbilstošie apstākļi, lai aprēķinātu naudas sodu, tām tiek noteikti vienādi, it īpaši, ja attiecīgā uzņēmuma sastāvs no juridiskā viedokļa laika gaitā ir mainījies.

(sal. ar 162.–166. punktu)

6.      Ja mātessabiedrība ir atzīta par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumā, pamatojoties uz to, ka tā veido vienu uzņēmumu ar tās meitassabiedrību, nevis tāpēc, ka tā bijusi tieši iesaistīta pārkāpumā, tas, ka tā nezināja par aizliegto vienošanos, neietekmē šo vainojamības atzīšanu.

Šajā ziņā, ja mātessabiedrība nav apgalvojusi, ka tās meitassabiedrība, kura tieši piedalījās pārkāpumā, nezināja par vispārējo pret konkurenci vērsto vienošanos projektu, tās nezināšana par aizliegto vienošanos nav norāde par to, ka tās un meitassabiedrības veidotā uzņēmuma izdarītā pārkāpuma smagums ir mazāks, un tāpēc nevar būt iemesls, lai pamatotu naudas soda apmēra samazināšanu.

(sal. ar 217. un 218. punktu)

7.      Ja Komisija ir konstatējusi, ka uzņēmums, piedaloties vairākās dažādās aizliegtās vienošanās vienā un tajā pašā laikposmā, ir izdarījis vairākus atsevišķus EKL 81. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumus, tā var uzlikt šim uzņēmumam dažādus naudas sodus, no kuriem neviens nav lielāks par maksimumu, kas noteikts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Katra šā naudas soda pamatā obligāti jābūt tā pārkāpuma, par kuru tā nosaka sodu, ilguma un smaguma novērtējumam. Tā kā naudas soda uzlikšana uzņēmumam par dažādajām darbībām, kuras vērstas pret konkurenci un attiecas uz citiem produktiem, neietekmē faktiski izdarīto Komisijas konstatēto pārkāpumu, tad, ņemot vērā naudas sodu preventīvo mērķi, tas vien, ka kādam uzņēmumam nesen ir uzlikti vēl citi naudas sodi par daļēji vienlaikus izdarītiem pārkāpumiem, nevar būt pamats tā naudas soda samazināšanai, ko Komisija ir uzlikusi par attiecīgo pārkāpumu.

(sal. ar 246. un 247. punktu)