Lieta T‑48/04

Qualcomm Wireless Business Solutions Europe BV

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Konkurence – Koncentrācija – Ceļu telemātisko sistēmu tirgus – Lēmums, ar ko koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu – Saistības – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Pienākums norādīt pamatojumu

Sprieduma kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Termiņa sākums – Lēmums, kas ir jāpublicē – Paziņošanas diena tikai attiecībā uz tajā norādītajiem adresātiem

(EKL 230. panta piektā daļa un 254. panta 3. punkts; Padomes Regula Nr. 4064/89)

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Termiņa sākums – Publicēšanas datums

(EKL 230. panta piektā daļa)

3.      Konkurence – Koncentrācija – Pārbaude, ko veic Komisija – Attiecīgo uzņēmumu saistību piedāvājumi ar mērķi padarīt paziņoto koncentrāciju par saderīgu ar kopējo tirgu

(Padomes Regulas Nr. 4064/89 2. panta 2. punkts un 8. panta 2. punkts)

4.      Konkurence – Koncentrācija – Pārbaude, ko veic Komisija – Ekonomiskas dabas novērtējumi – Diskrecionāra novērtējuma vara

(Padomes Regulas Nr. 4064/89 2. pants)

5.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Jēdziens

(EKL 230. pants)

6.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērošanas joma – Pamats, kas saistīts ar pamatojuma neesamību vai nepietiekamību – Pamats, kas saistīts ar pamatojuma neprecizitāti – Nošķiršana

(EKL 253. pants)

1.      Ja, kā tas ir paredzēts Regulā Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli, Komisijas lēmums ir jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, Komisija nevar, tieši paziņojot šo lēmumu citām personām, izņemot tajā skaidri norādītos adresātus, attiecībā uz šīm trešajām personām izraisīt to, ka termiņu prasības atcelt tiesību aktu celšanai jāsāk aprēķināt tajā pašā dienā kā attiecībā uz akta adresātu, kuram – kā tas ir norādīts EKL 254. panta 3. punktā – lēmums ir paziņots, nevis no dienas, kurā sākas termiņš, kurš attiecas uz publicējamiem aktiem.

Komisija, atsaucoties uz vajadzību cik ātri vien iespējams nodrošināt tiesisko drošību, nevar, ierobežojot iespēju apstrīdēt lēmumu, sev piešķirt rīcības brīvību noteikt, kurām ieinteresētajām personām no tām trešajām personām, kas nav šī lēmuma adresātes, termiņš prasības celšanai beidzas drīz, tādējādi pārkāpjot vienlīdzīgu attieksmi.

(sal. ar 46.–50. punktu)

2.      No paša EKL 230. panta piektās daļas formulējuma izriet, ka kritērijam par apstrīdētā lēmuma uzzināšanas datumu kā prasības celšanas termiņa sākumu ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar publikācijas vai paziņošanas datumu.

(sal. ar 55. punktu)

3.      Saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli Komisijai ir tiesības koncentrāciju, kura ietver saistības, par saderīgu ar kopējo tirgu atzīt vienīgi tad, ja šīs saistības ļauj tai secināt, ka koncentrācija neradīs vai nenostiprinās dominējošu stāvokli, kura dēļ tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence kopējā tirgū.

Līdz ar to Komisijai nav pienākuma novērtēt, vai saistības ļauj ierobežot koncentrācijas ietekmi uz konkurenci. Komisijai ir pienākums lēmumā, ar ko koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu, ar pietiekamu ticamību pierādīt, ka šis darījums, ar grozījumiem, ko paredz darījuma dalībnieku piedāvātās saistības, neradīs vai nenostiprinās dominējošu stāvokli, kura dēļ tiks būtiski traucēta efektīva konkurence kopējā tirgū vai nozīmīgā tā daļā. Šāds Komisijas pierādīšanas pienākums tomēr neskar tās rīcības brīvību attiecībā uz sarežģītiem ekonomiskiem novērtējumiem.

Tādējādi ieinteresētajām trešajām personām, kuras prasa atcelt lēmumu, kurā ar saistībām papildinātā koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, pienākums ir pierādīt, ka Komisija ir kļūdaini novērtējusi šīs saistības, kādēļ tiek apstrīdēta koncentrācijas saderība ar kopējo tirgu.

(sal. ar 89., 90. un 112. punktu)

4.      Regulas Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli materiālo tiesību noteikumi, it īpaši 2. pants, piešķir Komisijai zināmu rīcības brīvību, it īpaši attiecībā uz ekonomiskas dabas novērtējumiem. Līdz ar to šīs rīcības brīvības izmantošana, kas ir būtiska koncentrācijas jomas noteikumu definēšanai, Kopienu tiesai ir jākontrolē, ņemot vērā rīcības brīvību, kas ir pamatā ekonomiskas dabas noteikumiem, kuri veido daļu no koncentrāciju regulējuma.

Lai arī Kopienu Tiesa atzīst, ka Komisijai ir rīcības brīvība attiecībā uz ekonomikas jomu, tas tomēr nenozīmē, ka Kopienu tiesai ir jāatturas no Komisijas veiktās ekonomiska rakstura datu interpretācijas kontroles. Tostarp Kopienu tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence, bet arī jākontrolē, vai šie pierādījumi veido visas atbilstošās informācijas kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju un to, vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus.

(sal. ar 91. un 92. punktu)

5.      Pilnvaru nepareizas izmantošanas jēdziens faktiski attiecas uz administratīvu iestādi, kas savas pilnvaras izmantojusi citiem mērķiem, nevis tiem, kuru sasniegšanai tai šīs pilnvaras piešķirtas. Lēmums pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ spēku zaudē vienīgi tad, ja tas, pamatojoties uz objektīvām, nozīmīgām un saskaņotām pazīmēm, izrādās pieņemts tikai, vai vismaz lielākā daļā, nolūkā sasniegt citus mērķus, nevis norādītos. Pastāvot vairākiem mērķiem, pat ja nepamatoti argumenti mijas ar pamatotiem, lēmums pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ spēku tomēr nezaudē, ja tas sasniedz galveno mērķi.

(sal. ar 161. punktu)

6.      EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Jautājums par to, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu.

No tā izriet, ka pamatojuma neesamība vai nepietiekamība ir pamats, kas saistīts ar būtisku formas prasību pārkāpumu, kas pats par sevi ir atšķirīgs no pamata par nepareizu lēmuma pamatojumu, kura pārbaudi veic, aplūkojot šī lēmuma pamatotību, nevis tā pamatojumu.

(sal. ar 174., 175. un 179. punktu)