VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2011. gada 15. aprīlī (1)
PHARE programma – Čehijas Republikas saņemtie “atjaunojamie fondi” – Piešķirto līdzekļu atmaksāšana – Komisijas lēmums veikt atgūšanu ieskaita veidā – Juridiskais pamats – Dažādas tiesību sistēmas – Noteikta un likvīda parāda jēdziens – Pienākums norādīt pamatojumu
Lieta T‑465/08
Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. van Nufels [P. van Nuffel], F. Dentilaks [F. Dintilhac] un Z. Maluškova [Z. Malůšková], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2008. gada 7. augusta lēmumu ieskaita veidā atgūt naudas summas, kuras Čehijas Republika ir parādā PHARE programmas “atjaunojamajiem fondiem”.
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši E. Kremona [E. Cremona] un S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents),
sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 17. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
A – EK līgums
1 Saskaņā ar EKL 274. pantu:
“Atbilstīgi regulām, kas pieņemtas saskaņā ar [EKL] 279. pantu, Komisija [..] uzņemas atbildību par budžeta izpildi [..].”
2 EKL 292. pantā ir paredzēts:
“Risinot domstarpības, kas saistītas ar šā Līguma interpretāciju vai piemērošanu, dalībvalstis apņemas izmantot tikai tādas domstarpību izšķiršanas metodes, kādas paredz šis Līgums.”
B – Akts par pievienošanās nosacījumiem
3 Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “akts par pievienošanās noteikumiem”), 2. pantā ir paredzēts:
“Pamatlīgumi un akti, ko iestādes un Eiropas Centrālā banka pieņēmusi pirms pievienošanās, no pievienošanās dienas ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un piemērojami tajās atbilstīgi minētajos Līgumos un šajā Aktā paredzētajiem nosacījumiem.”
4 Saskaņā ar akta par pievienošanās noteikumiem 10. pantu:
“Pārejas posmā pamatlīgumus un iestāžu pieņemtos aktus piemēro, ņemot vērā šajā Aktā paredzētās atkāpes.”
5 Akta par pievienošanās noteikumiem 33. pantā ir noteikts:
“1. Konkursus, līgumu slēgšanu, īstenošanu un maksājumus sakarā ar pirmspievienošanās palīdzību, ko sniedz no PHARE programmas, [..] no pievienošanās dienas pārvalda īstenošanas aģentūras jaunajās dalībvalstīs.
[..]
2. Kopējās budžeta saistības, kas attiecībā uz šā panta 1. punktā minētajiem pirmspievienošanās finanšu instrumentiem radušās pirms pievienošanās, tostarp līgumu slēgšanu par turpmākām individuālām saistībām un šo saistību reģistrāciju, kā arī pēc pievienošanās veiktos maksājumus turpina reglamentēt noteikumi un regulas par pirmspievienošanās finanšu instrumentiem, un līdz attiecīgo programmu un projektu slēgšanai šādas saistības sedz no atbilstīgajām budžeta sadaļām. Neskarot iepriekš izklāstīto, valsts iepirkuma procedūras, ko uzsāk pēc pievienošanās, īsteno saskaņā ar Kopienas attiecīgajām direktīvām.”
C – Pamatnolīgums starp Čehijas Republikas valdību un Eiropas Komisiju par Čehijas Republikas piedalīšanos Eiropas Kopienas palīdzības programmā
6 Čehijas Republikas valdības un Eiropas Komisijas 1996. gada 12. martā un 12. jūlijā noslēgtā Pamatnolīguma par Čehijas Republikas piedalīšanos Eiropas Kopienas palīdzības programmā (207/1997 Sb., turpmāk tekstā – “1996. gada pamatnolīgums”), ar kuru tika aizstāts 1990. gada 7. novembrī ar Čehijas un Slovākijas Federatīvo Republiku noslēgtais pamatnolīgums, 1. pantā ir noteikts:
“Lai pastiprinātu sadarbību starp līgumslēdzējām pusēm un atbalstītu reformu procesu un ekonomisko un sociālo attīstību Čehijas Republikā, līgumslēdzējas puses ir vienojušās veikt pasākumus finanšu un tehnikas jomā, kā arī izmantot citas iepriekš minētajā regulā minētās sadarbības formas. Šie pasākumi tiks finansēti un veikti saskaņā ar šajā nolīgumā noteiktiem tehniskiem, juridiskiem un administratīviem noteikumiem. Konkrētas katra pasākuma (vai visu pasākumu) detaļas tiks noteiktas abu līgumslēdzējpušu noslēgtā protokolā [sauktā – “finanšu protokols”], kura paraugs ir pievienots C pielikumā.”
7 Piemērojot šos pamatnolīgumus, dažādos finanšu protokolos tika noteikti precīzi šādu projektu finansēšanas noteikumi:
– 1991. gada 1. oktobra finanšu protokols projektam T9106;
– 1992. gada 5. novembra finanšu protokols projektam CS9203;
– 1994. gada 1. februāra finanšu protokols projektam CZ9302.
8 1996. gada pamatnolīguma 5. pantā ir noteikts:
“Visi strīdi par šo nolīgumu, kurus nav iespējams atrisināt sarunu ceļā, tiks izskatīti šķīrējtiesā saskaņā ar B pielikuma noteikumiem.”
9 1996. gada pamatnolīguma A pielikuma 18. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Visi jautājumi par finanšu protokola vai tā vispārīgo noteikumu piemērošanu vai interpretāciju tiks apspriesti sarunās starp palīdzības saņēmēju un Komisiju un vajadzības gadījumā var izraisīt grozījumu izdarīšanu finanšu protokolā.”
10 Saskaņā ar 1996. gada pamatnolīguma B pielikumu:
“Visi strīdi starp līgumslēdzējpusēm par pamatnolīgumu vai finanšu protokolu, kuri netiek atrisināti ar finanšu protokola vispārīgo noteikumu 18. pantā paredzēto procedūru palīdzību, tiek nodoti izskatīšanā šķīrējtiesā saskaņā ar turpmākajiem noteikumiem.
Šīs šķīrējtiesas procesa puses būs, pirmkārt, palīdzības saņēmējs un, otrkārt, Komisija.
Šķīrējtiesas sastāvā būs trīs šķīrējtiesneši, iecelti šādā veidā:
– pirmo šķīrējtiesnesi ieceļ palīdzības saņēmējs,
– otro šķīrējtiesnesi ieceļ Komisija,
– trešo šķīrējtiesnesi [..] ieceļ, abām pusēm vienojoties, vai, ja vienošanās nav panākta, to ieceļ Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs.
Ja viena no pusēm neieceļ šķīrējtiesnesi, to ieceļ [trešais šķīrējtiesnesis].”
D – Vīnes Konvencija par starptautisko līgumu tiesībām
11 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) 30. panta 3. punktā ir noteikts:
“Ja visi iepriekšējie līguma dalībnieki ir arī vēlāka līguma dalībnieki, bet iepriekšējā līguma darbība nav pārtraukta vai apturēta saskaņā ar 59. pantu, tad iepriekšējais līgums ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl tā noteikumi ir savienojami ar vēlākā līguma noteikumiem.”
E – Regula (EK) Nr. 1266/1999
12 Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 1266/1999 par atbalsta koordināciju kandidātvalstīm sakarā ar pirmspievienošanās stratēģiju un par Regulas (EEK) Nr. 3906/89 grozījumiem (OV L 161, 68. lpp.) 11. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Komisija īsteno Kopienas palīdzību saskaņā ar caurskatāmības noteikumiem un ar Eiropas Kopienu vispārējam budžetam piemērojamo Finanšu regulu, jo īpaši ar tās 114. pantu.”
F – Finanšu regula
13 Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “finanšu regula”), 71. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Debitoru parādu konstatēšana ir akts, ar kuru kredītrīkotājs, kam tieši vai pastarpināti deleģētas pilnvaras:
a) apzina parāda esamību;
b) nosaka vai pārbauda parāda īstumu un apjomu;
c) pārbauda nosacījumus, kuriem iestājoties, parāds jāatmaksā.
2. Noteikta lieluma gan pašu resursi, kas nodoti Komisijai, gan jebkurš debitoru parāds, kas apzināts kā drošs, kuru nomaksāšanai pienācis termiņš, jākonstatē ar iekasēšanas rīkojumu grāmatvedim, un pēc tam jānosūta parādzīme parādniekam – abus šos dokumentus sastāda atbildīgais kredītrīkotājs.”
14 Saskaņā ar finanšu regulas 73. panta 1. punktu:
“Grāmatvedis darbojas, pamatojoties uz iekasēšanas rīkojumiem attiecībā uz debitoru parādiem, ko pienācīgi konstatējis atbildīgais kredītrīkotājs. Viņš visiem spēkiem cenšas nodrošināt, lai Kopienas saņemtu savus ieņēmumus, un raugās, lai tiktu aizsargātas to tiesības.
Grāmatvedis atgūst summas, kompensējot noteikta lieluma drošus Kopienu prasījumus pret parādniekiem, kuru atmaksai pienācis termiņš, ar tādiem noteikta lieluma drošiem prasījumiem, kuru atmaksai pienācis termiņš, kādi šiem parādniekiem pašiem ir pret Kopienām.”
15 Finanšu regulas 76. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Saistību uzņemšanās budžetā ir darbība, ar kuru rezervē apropriāciju, kas nepieciešama, lai segtu turpmākus maksājumus, pildot juridiskas saistības.”
16 Finanšu regulas 76. panta 2. punkta pirmajā un otrajā daļā ir paredzēts:
“Budžeta saistība ir atsevišķa, ja saņēmējs un izdevumu summa ir zināmi.
Budžeta saistība ir vispārēja, ja vismaz viens no elementiem, kas nepieciešams, lai noteiktu atsevišķu saistību, joprojām nav zināms.”
G – Īstenošanas regula
17 Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz Finanšu regulas īstenošanas kārtību (OV L 357, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “īstenošanas regula”), 7. panta 1., 1.a un 3. punktā ir paredzēts:
“1. Neskarot īpašos noteikumus, kas jāievēro, piemērojot nozaru regulas, pārrēķinus starp euro un citu valūtu, ko veic atbildīgais kredītrīkotājs, izdara pēc euro dienas valūtas maiņas kursa, kas publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.
[..]
1.a Lai novērstu valūtas pārrēķinu operāciju būtisku ietekmi uz Kopienas līdzfinansējuma līmeni vai kaitīgu ietekmi uz Kopienas budžetu, īpaši noteikumi par 1. punktā minētajiem pārrēķiniem paredz, ka piemērotos gadījumos kursu euro pārrēķiniem citās valūtās aprēķina, izmantojot vidējo dienas maiņas kursu noteiktā laikposmā.
[..]
3. Finanšu regulas 132.–137. pantā minētās uzskaites nolūkā un saskaņā ar šīs regulas 213. pantu pārrēķinus starp euro un citu valūtu izdara, izmantojot euro mēneša norēķina valūtas maiņas kursu. Norēķina valūtas maiņas kursu nosaka Komisijas grāmatvedis, izmantojot jebkādus informācijas avotus, ko viņš uzskata par ticamiem, pamatojoties uz valūtas maiņas kursu priekšpēdējā darba dienā mēnesī, kurš ir pirms mēneša, kuram tiek noteikts kurss.”
18 Saskaņā ar īstenošanas regulas 78. pantu:
“1. Atbildīgais kredītrīkotājs konstatē debitoru parādus, atzīstot Kopienu tiesības attiecībā pret parādnieku un konstatējot prasījuma tiesības pieprasīt, lai parādnieks samaksā parādu.
2. Iekasēšanas rīkojums ir darbība, ar kuru atbildīgais kredītrīkotājs dod norādījumu grāmatvedim atgūt konstatēto summu.
3. Ar parādzīmi parādnieku informē, ka:
a) Kopienas ir konstatējušas debitoru parādu;
b) ja parāda atmaksa tiek veikta pirms norādītā pēdējā izpildes termiņa, kavējuma procenti netiek aprēķināti;
c) ja parāda atmaksa nav izdarīta b) apakšpunktā minētajā termiņā, par parādu jāmaksā procenti atbilstoši likmei, kas minēta 86. pantā, neskarot piemērojamās īpašās regulas;
d) ja maksājums nav izdarīts b) apakšpunktā minētajā termiņā, iestāde īsteno atgūšanu, izmantojot ieskaitu vai jebkādu nodrošinājumu, kas iemaksāts iepriekš;
[..]
Kredītrīkotājs nosūta parādniekam parādzīmi un tās kopiju nosūta grāmatvedim.”
19 Īstenošanas regulas 79. pantā ir paredzēts:
“Lai konstatētu debitoru parādus, atbildīgais kredītrīkotājs nodrošina, ka:
a) parādprasība ir droša un [uz] to neattiecas nekādi nosacījumi;
b) parādprasības summa ir noteikta un ir precīzi izteikta naudas izteiksmē;
c) parādprasības atmaksas termiņš ir pienācis [un] uz to neattiecas nekāds termiņa pagarinājums;
d) ziņas par parādnieku ir pareizas;
e) atgūstamā summa ir iegrāmatota pareizajā budžeta postenī;
f) apliecinošie dokumenti ir pareizi; un
g) ir ievērots pareizas finanšu vadības princips, jo īpaši attiecībā uz 87. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem.”
20 Saskaņā ar īstenošanas regulas 81. panta 1. punktu:
“Iekasēšanas rīkojumā norāda:
a) saimniecisko gadu, par kuru ieņēmums jāiegrāmato;
b) atsauces uz tiesību aktu vai juridisko saistību, kas ir parāda avots un rada pamatu atgūšanas prasījumam;
[..]
d) atgūstamo summu, kas izteikta euro;
e) parādnieka vārdu vai nosaukumu un adresi;
f) atmaksas termiņu; un
g) iespējamo atgūšanas paņēmienu, jo īpaši atgūšanu ar ieskaitu vai nodrošinājuma paturēšanu.”
21 Īstenošanas regulas 83. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Ja debitoram ir nepārprotams prasījums pret Kopienām, kura summa ir noteikta, kura atmaksas termiņš ir pienācis un kas attiecas uz summu, kura konstatēta ar maksājuma rīkojumu, grāmatvedis pēc 78. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētā termiņa beigām atgūst konstatētos debitoru parādus ar ieskaitu.
[..]
2. Pirms atgūšanas uzsākšanas saskaņā ar 1. punktu grāmatvedis apspriežas ar atbildīgo kredītrīkotāju un informē attiecīgos debitorus. Ja debitors ir valsts iestāde vai kāda tās administratīva vienība, grāmatvedis vismaz 10 darbadienas iepriekš informē arī attiecīgo dalībvalsti par nolūku veikt atgūšanu ar ieskaitu. Tomēr, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti vai administratīvo vienību, grāmatvedis var veikt ieskaitu pirms minētā termiņa beigām.”
Tiesvedības rašanās fakti
22 PHARE programmas mērķis bija nodrošināt finansējumu pasākumu kopumam ekonomisko un sociālo reformu atbalstam Centrālās un Austrumeiropas valstīs, kas bija kandidātes dalībai Eiropas Savienībā. Eiropas Savienība noteica šo pasākumu mērķa jomas un vienlaikus risināja sarunas ar šīm valstīm par to īstenošanas noteikumiem, lai tādējādi nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku tā saucamās “pirmspievienošanās palīdzības” izmantošanu.
23 Čehijas un Slovākijas Federatīvā Republika tika iekļauta PHARE programmā, pamatojoties uz starp Čehijas un Slovākijas Federatīvo Republiku un Eiropas Kopienu Komisiju 1990. gada 7. decembrī noslēgto pamatnolīgumu. Šis nolīgums attiecībā uz Čehijas Republiku tika aizstāts ar 1996. gada pamatnolīgumu, kuru Republikas prezidents ratificēja kā “prezidentālu starptautisku līgumu”.
24 1996. gada pamatnolīgumā tika noteikti vispārīgie tehniskie, juridiskie un administratīvie noteikumi Čehijas Republikas ekonomisko, sociālo reformu un attīstības procesa palīdzības finansēšanai un īstenošanai.
25 Konkrēti katra pasākuma nosacījumi starp Čehijas Republiku un Komisiju vēlāk līgumiski tika noteikti “finanšu protokolu”, kuru paraugs bija pievienots 1996. gada pamatnolīguma C pielikumā, un “nolīguma protokolu” formā.
26 “Finanšu protokolos” tika noteiktas galvenās palīdzības jomas, uz kurām attiecās programma, tās budžets, kā arī minētajā programmā īstenoto projektu tehniskie aspekti. Paši šie projekti detalizēti bija norādīti finanšu protokoliem pievienotajās “projektu veidlapās”.
27 Arī “nolīguma protokoli” bija starptautiska rakstura nolīgumi, kuros turklāt bija norādītas līgumslēdzējpušu tiesības un pienākumi programmas ietvaros. Principā šajos dokumentos bija tikai definētas, labotas vai precizētas programmas pārvaldes procedūras, kā arī tās īstenošanā iesaistīto organizāciju tiesības un pienākumi. Tomēr atšķirībā no finanšu protokoliem tajos nebija noteikts ne programmas saturs, ne virziens vai jautājumi par projektiem piešķirtā atbalsta summu. Šie nolīguma protokoli faktiski bija noslēgti, tikai lai paredzētu atkāpes no noteikumiem un vispārīgajiem noteikumiem, kas regulēja attiecības starp pusēm.
28 No 1994. līdz 1996. gadam Čehijas Republika uz finanšu protokolu pamata no PHARE programmas īpaši saņēma “atjaunojamos fondus” projektam T9106 (Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas mazie un vidējie uzņēmumi), projektam CS9203 (privatizācija, privātā sektora restrukturizācija un attīstība) un projektam CZ9302 (privātā sektora attīstība).
29 Precīzāk, ar projektu T9106 bija paredzēts atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, it īpaši tiem sniedzot ieskatu uzņēmējdarbības jautājumos, izstrādājot piemērotu tiesisko regulējumu un izveidojot mehānismus kredīta ieguvei. Projekta CS9203 mērķis bija ekonomikas privatizācija, privātā sektora restrukturizācija un attīstība toreizējā Čehijas un Slovākijas Federatīvajā Republikā, it īpaši reģionos, kuros bija īpašas grūtības. Visbeidzot, projekts CZ9302 attiecās uz noteiktu ekonomisko sektoru, it īpaši banku nozares, restrukturizāciju, uz eksportu vērstu rūpniecības nozaru attīstību un tirgus ekonomikas funkcionēšanai vajadzīgu institucionālo reformu atbalstīšanu.
30 Laika posmā no 1994. gada 5. oktobra līdz 1996. gada 2. augustam Čehijas Republika tādējādi no Komisijas saņēma sešus pārskaitījumus kopumā EUR 13 031 971,97 apmērā.
31 Šos naudas līdzekļus vispirms pārvaldīja Čehijas Republikas Ekonomikas ministrija, vēlāk – Reģionālās attīstības ministrija. Šī pēdējā bija atbildīga arī par to izlietošanu.
32 Vēstulē ar numuru D(2008)REG 102477 Komisija paziņoja Čehijas Republikai ar 2008. gada 28. maiju datētu lēmumu (turpmāk tekstā – “2008. gada 28. maija lēmums”), kurā bija paredzēta 234 480 000 Čehijas kronu (CZK) atmaksa projektu T9106, CS9203 un CZ9302 ietvaros. Precīzāk, šī summa atbilda pārskaitījumiem, kas bija veikti Regionální fondy, a.s. CZK 144 000 000 apmērā, Českomoravský podnikatelský fond, spol. s r.o. CZK 4 429 000 apmērā un Regionální podnikatelský fond, spol. s r.o. CZK 86 051 000 apmērā. Šim lēmumam bija pievienota parādzīme ar numuru 3230805779 (turpmāk tekstā – “parādzīme”).
33 2008. gada 28. maija lēmums tika pieņemts pēc tam, kad tika konstatētas nelikumības Kopienu fondu pārvaldē, tāpēc ka saskaņā ar Komisijas teikto šie fondi tika izlietoti citiem mērķiem, nevis tiem, kuriem tie bija piešķirti, un netika pārvaldīti saskaņā ar labas pārvaldības principu.
34 Parādzīme, kuras termiņš bija noteikts 2008. gada 7. augusts, bija par EUR 9 354 130,93, kas, konvertēšanā izmantojot valūtas kursu, kurš noteikts saskaņā ar īstenošanas regulas 7. panta 1., 1.a un 3. punkta noteikumiem, atbilda CZK 234 480 000.
35 Čehijas Republikas reģionālās attīstības ministra vietnieks nosūtīja Komisijai ar 2008. gada 8. jūliju datētu vēstuli. Tajā viņš būtībā norādīja uz problēmu saistībā ar izmantoto valūtas kursu, to, ka ne Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) uzsāktā izmeklēšana, ne Čehijas tiesās uzsāktais kriminālprocess nav pabeigti, un, visbeidzot, to, ka saskaņā ar Čehijas Republikas un Komisijas pamatnolīgumu, kas regulē PHARE programmu, visi strīdi ir risināmi sarunu ceļā un nododami šķīrējtiesai. Viņš tādējādi lūdza Komisiju parādzīmi anulēt.
36 Pušu sanāksme notika 2008. gada 14. jūlijā.
37 Čehijas Republikas valdība 2008. gada 23. jūlijā pieņēma Lēmumu Nr. 977, kurā tā nolēma parādzīmi nesamaksāt; par to Komisija tika informēta 2008. gada 29. jūlijā.
38 Komisija uz šo vēstuli atbildēja ar 2008. gada 4. augusta vēstuli, kurā tā būtībā atkārtoja savu nostāju.
39 Tā kā Čehijas Republika 2008. gada 7. augustā nebija izpildījusi savu pienākumu atlīdzināt summu EUR 9 354 130,93 apmērā, Komisija nolēma veikt ieskaitu starp tās kredītu un divām summām, kas bija maksājamas Čehijas Republikai no Eiropas Sociālā fonda (ESF) ar numuriem ESF‑2003CZ161P0004 un ESF‑2003CZ053D0001 par kopējo summu EUR 10 814 475,41 apmērā. Šis lēmums Čehijas Republikai tika paziņots 2008. gada 7. augusta vēstulē ar numuru BUDG/C3 D (2008)10.5‑3956 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
40 Čehijas Republika 2008. gada 26. augustā nosūtīja Komisijai vēstuli, lai izteiktu pretenzijas pret šo rīcību un būtībā atkārtotu argumentus, kurus tā bija izvirzījusi 2008. gada 8. jūlija vēstulē.
Lietas dalībnieku prasījumi
41 Čehijas Republika lūdz Vispārējo tiesu:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai tai atlīdzināt summu, ar kuru veikts ieskaits, kopumā EUR 9 354 130,93 apmērā, kam pieskaitīti nokavējuma procenti;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
42 Komisija lūdz Vispārējo tiesu:
– noraidīt prasību;
– piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais vērtējums
43 Čehijas Republika savas prasības pamatojumā izvirza trīs pamatus.
44 Tā būtībā apgalvo, pirmkārt, ka Komisija ir nepareizi izmantojusi savas pilnvaras, pieņemot apstrīdēto lēmumu uz nepareiza juridiskā pamata, otrkārt, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot finanšu regulā un īstenošanas regulā noteiktos kompensācijas noteikumus un, treškārt, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts nekāds pamatojums.
45 Pirmie divi pamati ir jāizskata kopā.
A – Par pirmo pamatu, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts uz kļūdaina juridiskā pamata, un otro pamatu, ka ir pārkāpti finanšu regulā un īstenošanas regulā ieskaita veikšanai paredzētie noteikumi
1. Lietas dalībnieku argumenti
46 Pirmajā pamatā Čehijas Republika būtībā apgalvo, ka šajā lietā apstrīdētās juridiskās attiecības par no PHARE programmas nākošo līdzekļu izmantošanu ir radušās pirms tās iestāšanās Eiropas Savienībā, laikā, kad tā Kopienu tiesību aspektā bija trešā valsts. Šīs programmas līdzekļu izmantošanu regulēja noteikumi, kas bija iekļauti starptautiskos līgumos, ko tā kā suverēna valsts un starptautisko tiesību subjekts bija noslēgusi ar Komisiju, kas pārstāvēja Kopienu kā atsevišķu starptautisko tiesību subjektu.
47 Tā apgalvo, ka, lai gan pēc tās iestāšanās Savienībā, Kopienu tiesības tai ir kļuvušas saistošas, tas tā ir, tikai ievērojot pievienošanās līgumā un akta par pievienošanās noteikumiem 2. pantā paredzētos ierobežojumus.
48 Saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto akts par pievienošanās noteikumiem daļēji ieviesa izmaiņas starptautiskajos nolīgumos par no PHARE programmas nākošajiem līdzekļiem attiecībā, pirmkārt, uz dalībvalstu iestāžu vēlmi noteikt iestāšanās datumu, pārvaldot piešķirtos līdzekļus, un, otrkārt, uz noteikumiem par Komisijas pēdējo kontroļu organizēšanu. Tomēr citās jomās akts par pievienošanās noteikumiem, it īpaši tā 33. panta 2. punkts, esot skaidri atstājis spēkā pastāvošo tiesisko regulējumu, proti, regulējumu, kas bija ārpus EK līguma piemērojamības ne tikai attiecībā uz tām saistībām, kas bija radušās pirms iestāšanās, bet arī tām saistībām, kas bija radušās vēlākā laikposmā.
49 Saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto finanšu regulu, uz kuras pamata ir pieņemts apstrīdētais lēmums, nevar kvalificēt kā noteikumu vai regulu, kas attiecas uz pirmspievienošanās finanšu instrumentiem, akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punkta izpratnē.
50 Tā faktiski apgalvo, ka jēdziens “noteikums” akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta izpratnē attiecas uz Savienības un kandidātvalstu noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem – kategoriju, kurā neietilpst finanšu regula, un ka turklāt var tikai konstatēt, ka šī regula nav ietverta šajā pašā noteikumā minētajā pilnīgajā regulu sarakstā.
51 Turklāt, pat pieņemot, ka saraksts nav pilnīgs, finanšu regulu, ņemot vērā tās mērķi, nevarot iekļaut to regulu kategorijā, kas attiecas uz pirmspievienošanās finanšu instrumentiem. Šo pēdējo mērķis esot noteikt noteikumus par Savienības palīdzību kandidātvalstīm dažādās programmās, bet ar finanšu regulu savukārt esot izveidoti noteikumi, kas attiecas, pirmkārt, uz Kopienu vispārējā budžeta izveidi un izpildi un, otrkārt, uz grāmatvedības pārskatiem un auditu.
52 Čehijas Republika tātad būtībā apgalvo, ka, piemērojot finanšu regulu saistībām, kas izriet no šajā lietā apstrīdētajām tiesiskajām attiecībām, uz kurām attiecas akta par pievienošanās noteikumiem 33. punkts, tiek pārkāptas šīs pēdējās tiesību normas.
53 Čehijas Republika vēl būtībā izvirza argumentu, ka finanšu regulas 155. pants tā pašreizējā redakcijā vairs neattiecas uz pirmspievienošanās līdzekļiem, tāpēc minētā regula tiem nav piemērojama. Tā arī apgalvo, ka, lai gan iepriekšējā 155. panta versija ļāva piemērot finanšu regulu tiesiskajām attiecībām, kas pastāvēja starp Savienību un trešajām valstīm, šāda iespēja bija pakārtota nosacījumam, ka starp attiecīgajām personām jāpastāv nolīgumam.
54 Čehijas Republika turklāt apgalvo, ka finanšu regulas 73. pantā, kas ir adresēts Savienības grāmatvedim, ir paredzēts ieskaits tikai Savienības labā. Tā tādējādi apgalvo, ka Savienības grāmatvedis ieskaitu var veikt tikai tad, ja, pirmkārt, attiecīgā valsts ir dalībvalsts un, otrkārt, ja saistības izriet no minētās valsts piederības Savienībai un uz tām attiecas finanšu regulas. Tāpēc Savienības grāmatvedis nevarot veikt šādu ieskaitu trešās valsts gadījumā, ja par šādu iespēju iepriekš nav pieņemts lēmums. Tomēr ne 1996. gada pamatnolīgumā, ne finanšu protokolos vai nolīguma protokolos neesot paredzēti nekādi noteikumi par ieskaitu. Turklāt ieskaits neesot noteikums, kas principā būtu atzīts starptautiskajās tiesībās.
55 Čehijas Republika vēl apgalvo, ka 1996. gada pamatnolīgumā, kā arī finanšu protokolos un nolīguma protokolos esot ietvertas tiesību normas par to, kā ir izšķirami strīdi par pirmspievienošanās palīdzības sniegšanu, proti, tādas situācijas kā šajā lietā, savstarpēju konsultāciju pienākums, kā arī vajadzības gadījumā vēlāka šķīrējtiesas procedūras izmantošana.
56 Čehijas Republika apgalvo, ka šie noteikumi joprojām ir piemērojami. Tādējādi šāds mehānisms nevarot pieļaut, ka strīdi starp pusēm tiktu izšķirti vienpusēji, izmantojot, piemēram, Komisijas lēmumu par parāda Savienības budžetam pastāvēšanu vai summu vai arī Komisijas lēmumu par minētā parāda atgūšanu ieskaita veidā.
57 Čehijas Republika apgalvo, ka šajā ziņā runa ir par izņēmumu no Kopienu tiesību saistošā rakstura dalībvalstīm pēc to iestāšanās Eiropas Savienībā.
58 Tā atgādina, ka 2006. gada 10. janvāra spriedumā lietā C‑302/04 Ynos (Krājums, I‑371. lpp., 36. un 37. punkts) Tiesa uzskatīja, ka Kopienu tiesības attiecīgajai dalībvalstij var piemērot tikai no datuma, kad tā ir iestājusies Savienībā, un tikai tiktāl, ciktāl būtiskie faktiskie apstākļi strīda pamatā ir notikuši pēc šī datuma.
59 Saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto Kopienu tiesības tai ir kļuvušas saistošas pievienošanās līgumā un akta par pievienošanās noteikumiem 2. pantā noteiktajā termiņā.
60 Šie nosacījumi veidojot īslaicīgus vai pastāvīgus izņēmumus no Kopienu tiesību piemērojamības šajās jomās gan primāro, gan atvasināto tiesību gadījumā. Saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto šādi izņēmumi tika paredzēti attiecībā uz pirmspievienošanās palīdzību, jo palika spēkā iepriekšējais strīdu izšķiršanas mehānisms.
61 Čehijas Republika tādējādi apgalvo, ka finanšu regulas piemērošana ietverot tiešu konfliktu ar mehānismiem, kas ir paredzēti strīdiem par 1996. gada pamatnolīguma īstenošanu.
62 Čehijas Republika apstrīd arī Komisijas apgalvojumu, ka 1996. gada pamatnolīgums, ievērojot Vīnes konvencijas 30. panta 3. punktu, neesot pilnībā piemērojams.
63 Saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto Vīnes konvencija ir piemērojama tikai starp valstīm noslēgtiem līgumiem, jo līdzīgus noteikumus par līgumiem starp valstīm un starptautiskām organizācijām starptautiskā līmenī noslēgt nav izdevies. Vēl Vīnes konvencijas 30. panta 3. punktā tiekot pieņemts, ka visas līgumslēdzējpuses ir vienas un tās pašas kā agrāka, tā vēlāka līguma gadījumā. Tā Komisija, kas attiecīgajā laikā darbojās Eiropas Kopienas interesēs un tās vārdā, bija 1996. gada pamatnolīguma līgumslēdzējpuse, taču ne Komisija, ne Eiropas Kopiena vēlāk nav bijušas pievienošanās līguma puses. Turklāt, pieņemot, ka Vīnes konvencijas 30. panta 3. punktā paredzētais noteikums būtu starptautiskas paražas izpausme, starptautisko tiesību subjekti savās starptautiskajās attiecībās var vienoties, ka, piemērojot vēlāku līgumu, no iepriekšēja līguma izrietoši noteikumi turpinās būt piemērojami zināmām tiesiskām attiecībām. Tādējādi šādi noteikumi izslēdzot vēlāka līguma atšķirīgo vai pretrunīgo tiesību normu piemērošanu. Pretējā gadījumā nolīgumam par šo aspektu nebūtu nekādas jēgas un tas būtu pretrunā vispārīgajam starptautisko tiesību principam, saskaņā ar kuru līgumiem ir jātiek ievērotiem.
64 No tā saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto izrietot, ka līgumiski noteikti noteikumi par ar pirmspievienošanās palīdzību saistītu strīdu izšķiršanu ir piemērojami arī pēc iestāšanās Savienībā un tie liedz piemērot jebkādu citu kārtību, proti, finanšu regulā paredzēto vienpusējo ieskaitu.
65 No tā saskaņā ar tās teikto izriet arī, ka situācijā, kad puses savās savstarpējās attiecībās ir vienojušās par noteiktu sistēmu, nevar piemērot principu, ka ir atļauts viss, kas nav aizliegts starptautiskajās tiesībās. Ieskaits turklāt esot netieši aizliegts, jo tas izrādoties pretrunā nolīgtajām strīdu izšķiršanas procedūrām.
66 Čehijas Republika piebilst, ka EKL 307. pantā skaidri ir atļauts paturēt spēkā līgumus, kurus valstis ir noslēgušas pirms to iestāšanās Savienībā, tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā Kopienu tiesībām. Pat vēl tādā gadījumā šādi līgumi neesot spēkā neesoši ipso facto. EKL 307. panta otrajā daļā faktiski esot paredzēta iespēja pakāpeniski atkāpties no šādas nesaderības.
67 Čehijas Republika apstrīd arī to, ka ieskaits būtu starptautisko publisko tiesību paražu tiesību noteikums vai starptautisko publisko tiesību vispārīgs princips.
68 Šajā lietā ieskaits esot veikts starp diviem starptautisko tiesību subjektiem, kuri atrodas savstarpēji vienlīdzīgā situācijā, un šajā gadījumā iespējai vienpusēji veikt ieskaitu saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto bija jābūt skaidri paredzētai.
69 Tāpat Čehijas Republika būtībā uzskata, ka ieskaitu nevar uzskatīt par Kopienu tiesību vispārīgu principu tiktāl, ciktāl, pirmkārt, tas nav princips, kas izriet no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālajām tradīcijām, un, otrkārt, judikatūrā, uz kuru atsaucas Komisija, nav teikts, ka ieskaits veidotu šādu principu. Šajā ziņā Čehijas Republika apstrīd, kā Komisija interpretē Tiesas 1983. gada 1. marta spriedumu lietā 250/78 DEKA Getreideprodukte/EEK (Krājums, 421. lpp.).
70 Turklāt Čehijas Republika uzskata, ka Komisijas pieeja ārējās palīdzības īstenošanā nav saistoša ne Komisijai, ne arī Čehijas Republikai, kas turklāt pirmspievienošanās palīdzības sniegšanas laikā bija trešā valsts. No tā izrietot, ka Komisija nevarot uz to attiecināt iekšējos noteikumus par budžeta izpildi. Lai šos noteikumus varētu uz to attiecināt, būtu bijis vajadzīgs, lai Čehijas Republika piekristu tos uzskatīt par saistošiem 1996. gada pamatnolīgumā, kas tā nav noticis.
71 Čehijas Republika apgalvo arī, ka, lai gan 1996. gada pamatnolīguma preambulā ir atsauce uz Padomes 1989. gada 18. decembra Regulu (EEK) Nr. 3906/89 par ekonomisku palīdzību Ungārijas Republikai un Polijas Tautas Republikai (OV L 375, 11. lpp.), tas nevarot pamatot finanšu regulas piemērošanu šajā lietā. Faktiski vienīgās finanšu regulas tiesību normas, uz kurām ir atsauce Regulā Nr. 3906/89, ir par Komisijas iespēju deleģēt tās publiskās varas uzdevumus noteiktām organizācijām.
72 Turklāt Čehijas Republika būtībā apgalvo, ka Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑122/06 Helkon Media/Komisija (Krājumā nav publicēts) neizslēdz iespēju izmantot attiecīgās tiesību sistēmas jēdzienu attiecībā uz ieskaitu. Tomēr šajā lietā attiecīgajās tiesībās šāds mehānisms neesot paredzēts.
73 Tāpēc Čehijas Republika uzskata, ka, veicot ieskaitu saskaņā ar finanšu regulas 73. panta 1. punktu, Komisija ir ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras.
74 Otrajā pamatā Čehijas Republika būtībā apgalvo, ka, pieņemot, ka šajā lietā finanšu regula būtu piemērojama, nav izpildīti tajā noteiktie nosacījumi attiecībā uz parādu savstarpējo raksturu un ieskaitītā parāda noteikto raksturu.
75 Čehijas Republika šajā ziņā uzskata, ka tikai pirmspievienošanās nolīgumos paredzētā šķīrējtiesa varētu lemt par iespējamā parāda summu. Saskaņā ar tās teikto no Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra sprieduma apvienotajās lietās T‑346/02 un T‑347/02 Cableuropa u.c./Komisija (Krājums, II‑4251. lpp., 225. punkts) izriet, ka ne Komisijai, ne Pirmās instances tiesai nav šādas kompetences.
76 Šajā ziņā tā atspēko Komisijas argumentus, ka būtu pretrunīgi apgalvot, ka, ja Vispārējās tiesas kompetencē nebūtu lemt par parāda pastāvēšanu un vajadzības gadījumā tā raksturu un summu, tā nevarētu lemt par ieskaitu un tātad nevarētu atcelt apstrīdēto lēmumu. Čehijas Republika faktiski uzskata, ka, pat ja finanšu regula būtu piemērojama šajā lietā, nebūtu iespējams izvairīties no 1996. gada pamatnolīgumā paredzētās procedūras parāda summu pastāvēšanas un apmēra noteikšanai, proti, šķīrējtiesas procedūras, jo vienpusējs Komisijas lēmums šajā ziņā nevarētu būt pietiekams.
77 Čehijas Republika piebilst, ka nav vajadzības nošķirt spēju izvērtēt apstrīdētā lēmuma spēkā esamību no spējas atrisināt strīdu, piemērojot 1996. gada pamatnolīgumu. Ņemot vērā 1996. gada pamatnolīgumā paredzēto strīdu izšķiršanas kārtību, Vispārējai tiesai tāpēc neesot jāizvērtē jautājumi, kas attiecas uz strīda būtību par saskaņā ar šo nolīgumu radušos parādu.
78 Katrā ziņā Čehijas Republika apgalvo, ka Vispārējai tiesai, pieņemot, ka tās kompetencē ir pārbaudīt, vai ir izpildīti nosacījumi ieskaita veikšanai, ir jāizvērtē, vai uz ieskaitītajiem parādiem neattiecas dažādas tiesību sistēmas.
79 Tā būtībā apgalvo, ka parādu, kuru pieprasa Komisija, regulē starptautiskās tiesības, bet šo situāciju Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā nav mainījusi.
80 Savukārt Čehijas Republikas parāda Komisijai, kurš attiecas uz no strukturālajiem fondiem finansētajām operacionālajām programmām veiktajiem starpmaksājumiem, juridiskais pamats esot EKL 161. pants un Padomes 1999. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.). Čehijas Republikas parādu tāpēc regulējot Kopienu tiesību sistēma.
81 Tomēr Tiesa 2003. gada 10. jūlija spriedumā lietā C‑87/01 P Komisija/CCRE (Recueil, I‑7617. lpp., 61. un 62. punkts) uzskatīja, ka tādu parādu ieskaits, kuri ir regulēti dažādās tiesību sistēmās, ir iespējams tikai tad, ja šajā ziņā ir ievēroti abās tiesību sistēmās noteiktie nosacījumi.
82 Šajā ziņā Čehijas Republika apgalvo, ka vispārīgajās starptautiskajās tiesībās nav paredzēti ne nosacījumi, ne pat iespēja ieskaitīt parādus. Arī 1996. gada pamatnolīgumā, finanšu protokolos un citos noteikumos, par kuriem ir skaidri vienojušās līgumslēdzējpuses vai kas ir mainīti ar aktu par pievienošanās noteikumiem, neesot paredzēti ne nosacījumi, ne pat iespēja ieskaitīt parādus. Parādu, kuru Komisija pieprasa no Čehijas Republikas, tāpēc nevarot ieskaitīt.
83 Turklāt Čehijas Republika apgalvo, ka finanšu regulas 73. panta 1. punktā paredzētais savstarpējības nosacījums attiecas ne tikai uz kreditora un debitora identitāti. Saskaņā ar tās teikto vērā ir jāņem arī ieskaitītā parāda juridiskais pamats.
84 Tā piebilst, ka savstarpējības nosacījums paredz, ka vērā ir jāņem arī tas, ka abi ieskaitītie parādi ir izteikti dažādās valūtās. Tā neapstrīd iespēju veikt šādu parādu ieskaitu. Tomēr tā apgalvo, ka ir jābūt paredzētiem skaidriem attiecīgo naudas summu konvertēšanas noteikumiem. Šajā gadījumā tas tā neesot.
85 Runājot par apstrīdētā parāda noteikto raksturu, Čehijas Republika apgalvo, ka tas ir radies starp līgumslēdzējpusēm noslēgta nolīguma ietvaros. Neviena no tām tāpēc nevar otrai likt ievērot lēmumu saistībā ar strīdiem, kas izriet no attiecīgajām attiecībām. Šāda veida strīdus varot atrisināt tikai, vai nu pusēm vienojoties, vai ar neatkarīgas iestādes lēmumu 1996. gada pamatnolīgumā paredzētā šķīrējtiesas procedūrā.
86 Taču saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto Komisija ir vienpusēji noteikusi apstrīdētā parāda pastāvēšanu un summu. Tā turklāt apgalvo, ka sarakstē ar Komisiju (Komisijai adresētajās 2008. gada 9. jūlija un 2008. gada 29. jūlija vēstulēs) tā ir apšaubījusi atlīdzināmās summas apmēra noteikšanas metodi, kā arī valūtas maiņas kursa piemērošanas noteikumus. Saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto šī sarakste, tāpēc ka tajā bija paredzēta ārpustiesas strīda izšķiršana, atbilda 1996. gada pamatnolīgumam. Čehijas Republikai tomēr esot nācies celt šo prasību, jo Komisija ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu.
87 Čehijas Republika turklāt apgalvo, ka, tā kā parāda summa tika apstrīdēta, attiecīgais parāds nebija noteikts un tāpēc to nevarēja ieskaitīt.
88 Čehijas Republika apgalvo arī, ka nelikumības tai PHARE programmā piešķirto naudas līdzekļu izmantošanā vēl nav konstatētas galīgi. Lai gan Komisija galvenokārt pamatojas uz kriminālprocesa ierosināšanu un OLAF veiktajām pārbaudēm, faktiski neviena no šīm izmeklēšanām nav pabeigta. Saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto tāpēc vismaz līdz laikam, kad būs zināmi šo dažādo izmeklēšanu rezultāti, nav iespējams pilnīgi precīzi noteikt summu, kas tai ir jāatlīdzina.
89 Šajā ziņā Čehijas Republika apgalvo, ka 2008. gada 28. maija lēmums nav piešķirto summu nelikumīgas izmantošanas pierādījums. Čehijas Republika faktiski uzskata, ka šajā vēstulē nav precizēti iemesli, kāpēc attiecīgās darbības būtu jāuzskata par prettiesiskām. Tas arī nesniedzot nekādas to piešķirto līdzekļu detaļas, uz kuriem attiecas šīs nelikumības. Vēl Čehijas Republika uzskata, ka Komisijas apgalvojumi par OLAF veiktajām izmeklēšanām ir pretrunīgi.
90 Katrā ziņā saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto iespējama pārkāpuma konstatēšana neesot noteicoša, lai novērtētu veidu, kā attiecīgie līdzekļi ir iztērēti, un lai novērtētu apstrīdētā parāda esamību un summu.
91 Vēl Čehijas Republika apstrīd metodi, kā ir aprēķināta kopējā summa, kas tai ir jāatlīdzina. Tā faktiski apgalvo, ka minētā summa, izteikta Čehijas kronās, tas ir, CZK 234 480 000 veido 69,98 % no kopējiem Regionální fondy, a.s., Regionální podnikatelský fond, spol. s r.o., un Českomoravský podnikatelský fond, spol. s r.o., saņemtajiem pārskaitījumiem laikā no 1994. gada 5. oktobra līdz 1996. gada 2. augustam, proti, CZK 335 087 448,65. Tā no tā secina, ka kopējai tai pieprasītajai summai euro arī būtu jāatbilst 69,98 % no visiem attiecīgajiem pārskaitījumiem, izteiktiem euro. Tā kā šo pārskaitījumu kopsumma ir EUR 9 839 490, no tās pieprasītajai summai tātad būtu jābūt EUR 6 885 258,25. Čehijas Republika apgalvo, ka Komisija ir pieprasījusi atlīdzināt kopējo summu EUR 9 354 130,93 apmērā. Saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto tās aizstāvētā aprēķina metode, kas esot vienīgā pieļaujamā, turklāt neitralizējot Čehijas kronas un euro valūtas kursa izmaiņas.
92 Šajā ziņā Čehijas Republika apgalvo, ka no 1994. gada līdz 1996. gadam, kad tā saņēma pirmspievienošanās palīdzību, spēkā esošais valūtas maiņas kurss bija amplitūdā no CZK 33 līdz 35 par EUR 1. Taču Komisija, lai aprēķinātu attiecīgo ieskaitu, ir izmantojusi aktuālo valūtas kursu CZK 25,067 par EUR 1. Saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto, piemērojot šādu pieeju, netiek ņemta vērā ekonomiskā situācija, kāda pastāvēja laikā, kad tika saņemta un izlietota pirmspievienošanās palīdzība. Tādējādi Čehijas Republika atlīdzinot valūtas kursa izmaiņas. Taču Komisija pieprasot tai atlīdzināt summas, kuru vērtība, izteikta euro, pārsniedz vērtību, kuru varētu prasīt Čehijas kronās. Komisija tāpēc gūstot nepamatotu labumu no Čehijas kronas kursa paaugstināšanās attiecībā pret euro. Šādu situāciju varot raksturot arī kā negodīgu iedzīvošanos Savienības interesēs, jo Čehijas Republikai esot pienākums atlīdzināt summu, kas pārsniedz tās faktiski saņemtās pirmspievienošanās palīdzības summas. Šī iemesla dēļ saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto vienīgā metode, kas ļauj neitralizēt CZK/EUR valūtas kursa pieaugšanas ietekmi, ir, pirmkārt, lūgto atlīdzības daļu aprēķināt izteiktu Čehijas kronās, par pamatu ņemot visu pirmspievienošanās atbalstu, ko ir saņēmuši Regionální fondy, a.s., Regionální podnikatelský fond, spol. s r.o. un Českomoravský podnikatelský fond, spol. s r.o., arī izteiktu Čehijas kronās, un, otrkārt, piemērot šo daļu summai, kas izteikta euro un kas atbilst visai minētajiem fondiem piešķirtajai pirmspievienošanās palīdzībai.
93 Čehijas Republika visbeidzot apgalvo, ka īstenošanas regula nav piemērojama no 1996. gada pamatnolīguma izrietošajām tiesiskajām attiecībām, tāpēc tā nevar likumīgi būt pamats šajā lietā Komisijas noteiktajam valūtas kursam.
94 Komisija apstrīd visus šos argumentus.
2. Vispārējās tiesas vērtējums
a) Par Komisijas kompetenci un finanšu regulas un īstenošanas regulas piemērošanu
95 Saskaņā ar akta par pievienošanās noteikumiem 2. pantu pamatlīgumi un akti, ko iestādes un Eiropas Centrālā banka (ECB) pieņēmusi pirms pievienošanās, no pievienošanās Savienībai dienas ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un piemērojami tajās atbilstīgi minētajos līgumos un šajā aktā paredzētajiem nosacījumiem.
96 Akta par pievienošanās noteikumiem 10. pantā ir precizēts, ka pārejas posmā pamatlīgumus un iestāžu pieņemtos aktus piemēro, ņemot vērā šajā aktā paredzētās atkāpes.
97 No akta par pievienošanās noteikumiem 2. un 10. panta izriet, ka tas ir balstīts uz principu par tūlītēju un pilnīgu Savienības tiesību normu piemērošanu jaunajām dalībvalstīm, pieļaujot atkāpes tikai tad, ja tās ir skaidri paredzētas pārejas noteikumos (šajā ziņā skat. 1998. gada 3. decembra spriedumu lietā C‑233/97 KappAhl, Recueil, I‑8069. lpp., 15. punkts un tajā minētā judikatūra).
98 Akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punkts, kurā ir paredzēts, ka kopējās budžeta saistības, kas attiecībā uz pirmspievienošanās finanšu instrumentiem radušās pirms pievienošanās, tostarp līgumu slēgšanu par turpmākām saistībām un šo saistību reģistrāciju, kā arī pēc pievienošanās veiktos maksājumus, turpina reglamentēt noteikumi un regulas par pirmspievienošanās finanšu instrumentiem un līdz attiecīgo programmu un projektu slēgšanai šādas saistības sedz no atbilstīgajām budžeta sadaļām, ir ietverts attiecīgā akta ceturtās daļas, kas ir veltīta “Pagaidu noteikumiem”, I sadaļā, kas ir veltīta “Pārejas posma pasākumiem”.
99 Akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punkts tādā ziņā, ka tajā paredzēts izņēmums no Kopienu tiesību piemērošanas pēc Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā, tāpēc ir interpretējams šauri (šajā ziņā skat. iepriekš 97. punktā minēto spriedumu lietā KappAhl, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).
100 No tā izriet, ka atkāpes no Kopienu tiesību tūlītējas un pilnīgas piemērošanas attiecībā uz pirmspievienošanās palīdzību no PHARE programmas, kura ir paredzēta akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 1. punktā, pamatojoties uz minētā akta 33. panta 2. punktu, ir pieļaujamas tikai tiktāl, ciktāl tās ir skaidri paredzētas šajās tiesību normās.
101 Tomēr jākonstatē, ka pretēji Čehijas Republikas apgalvotajam akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punktā nav skaidri paredzēts izņēmums no EKL 292. panta noteikumiem, nosakot, ka 1996. gada pamatnolīgumā paredzētā ārpustiesas strīdu risinājuma kārtība būtu piemērojama arī pēc Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā.
102 Tādējādi jāuzskata, ka 1996. gada pamatnolīgumā paredzētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas kārtība pēc Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā vairs nav piemērojama.
103 Čehijas Republikas argumenti, apgalvojot, ka tikai šķīrējtiesa varēja konstatēt parāda esamību šīs lietas apstākļos, tāpēc ir noraidāmi.
104 Tas pats attiecas uz Čehijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru akts, ko Komisija tai ir adresējusi 2008. gada 28. maijā, esot 1996. gada pamatnolīgumā paredzētās sarunu procedūras pirmā stadija. Tā kā šī procedūra vairs nebija piemērojama pēc Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā, 2008. gada 28. maija lēmums nevar veidot tās pirmo stadiju.
105 Turklāt Čehijas Republika nevar pamatoti apgalvot, ka ne finanšu regula, ne īstenošanas regula nav daļa no akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punktā paredzētajiem noteikumiem un regulām par pirmspievienošanās finanšu instrumentiem.
106 Faktiski ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 274. pantu Komisija izpilda budžetu saskaņā ar izpildot EKL 279. pantu pieņemtu regulu noteikumiem.
107 Turklāt akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punkts ir jāinterpretē šauri, jo tajā ir paredzēts izņēmums no Kopienu tiesību piemērošanas pēc Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā (skat. iepriekš 99. punktu). Tādējādi atkāpes no Kopienu tiesību, proti, šajā lietā no tādu regulu noteikumu, kas ir pieņemtas EKL 279. panta izpildei, it īpaši finanšu regulas un īstenošanas regulas, piemērošanas var pieļaut tikai tad, ja tas ir skaidri paredzēts attiecīgajos pārejas noteikumos (skat. iepriekš 97. punktu).
108 Tāpēc, lai pārbaudītu, vai akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punkts ir paredzēts, lai atkāptos no finanšu regulas un īstenošanas regulas piemērošanas, ir jādefinē šajā tiesību normā minētais jēdziens “noteikumi un regulas par pirmspievienošanās finanšu instrumentiem”.
109 Šajā ziņā vērā ir jāņem akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punktā paredzētais jēdziens “kopējās budžeta saistības”, kuras saskaņā ar šo punktu turpina reglamentēt noteikumi un regulas.
110 Šajā ziņā jākonstatē, ka aktā par pievienošanās noteikumiem kopējo budžeta saistību jēdziens nav definēts.
111 Tomēr aktā par pievienošanās noteikumiem paredzētās atkāpes var izprast tikai saistībā ar tiesību normām, no kurām ar tām ir izdarītas atkāpes.
112 Tāpēc, lai precizētu akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punkta tiesību normu piemērojamību, ir jāatsaucas uz Kopienu tiesībām, it īpaši to tiesību normām budžeta jomā.
113 Šajā ziņā jākonstatē, ka kopējo budžeta saistību jēdziens ir noteikts finanšu regulas pirmās daļas par kopīgajiem noteikumiem IV sadaļas, kas veltīta budžeta izpildei, 6. nodaļas par izdevumu operācijām 1. sadaļā par izdevumu saistībām.
114 Tādējādi saskaņā ar finanšu regulas 76. panta 1. punkta pirmo daļu saistību uzņemšanās budžetā ir darbība, ar kuru tiek rezervēta apropriācija, kas nepieciešama, lai segtu turpmākus maksājumus, pildot juridiskas saistības.
115 Saskaņā ar šīs pašas regulas 76. panta 2. punkta otro daļu budžeta saistība ir vispārēja, ja vismaz viens no elementiem, kas nepieciešams, lai noteiktu atsevišķu saistību, joprojām nav zināms.
116 Tātad budžeta saistību jēdziens attiecas uz izdevumu operācijām finanšu regulas izpratnē.
117 Savukārt uz šeit apstrīdētajiem parāda konstatēšanas un atgūšanas jēdzieniem attiecas finanšu regulas pirmās daļas IV sadaļas 5. nodaļas par ieņēmumu operācijām 3.–5. iedaļa.
118 Tāpēc ir jāuzskata, ka akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punktā, kura mērķis ir nodrošināt, lai izmaksas, kas bija paredzētas pirms iestāšanās Savienībā, turpinātos to kopējo budžeta saistību ietvaros, kas vēl nav pilnībā īstenotas iestāšanās laikā, ir paredzēta atkāpe no zināmām finanšu regulas tiesību normām par izdevumu operācijām.
119 Tā mērķis savukārt nav atkāpties no finanšu regulas noteikumiem par ieņēmumu operācijām.
120 Citiem vārdiem sakot, pretēji Čehijas Republikas apgalvotajam akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punktā nav skaidri izslēgta finanšu regulas un īstenošanas regulas piemērošana ieņēmumu operācijām. Attiecīgās regulas tātad regulē šīs operācijas kopš Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā.
121 Vēl finanšu regulas 73. panta 1. punktā, kā arī īstenošanas regulas 81. panta 1. punktā un 83. pantā paredzētais ieskaits kā parāda atgūšanas veids ar akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punkta tiesību normām nav izslēgts. Tādējādi jāuzskata, ka šī ieņēmumu operācija attiecīgajās regulās noteiktajos gadījumos ir piemērojama parādiem, kas izriet no akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 1. punktā paredzētās pirmspievienošanās palīdzības no PHARE programmas.
122 Tāpēc ir jāsecina, ka parāda konstatēšana un atgūšana, tostarp ieskaits, saistībā ar Čehijas Republikas PHARE programmā saņemto līdzekļu atgūšanu ir Komisijas pienākums un tai šajā ziņā ir jāpiemēro un jāievēro finanšu regulas un īstenošanas regulas tiesību normas.
b) Par finanšu regulā un īstenošanas regulā paredzētās parādu atgūšanas procedūras ievērošanu
Ievada apsvērumi
123 Saskaņā ar finanšu regulas 71. panta 2. punktu jebkurš parāds, kurš ir noteikts, likvīds un kura nomaksāšanai pienācis termiņš, jākonstatē ar iekasēšanas rīkojumu grāmatvedim, un pēc tam jānosūta parādzīme parādniekam, abus šos dokumentus sagatavo atbildīgais kredītrīkotājs.
124 Saskaņā ar finanšu regulas 73. panta 1. punkta otro daļu grāmatvedis veic Savienības prasījumu ieskaitu attiecīgajā apmērā attiecībā uz jebkuru parādnieku, kuram pašam ir noteikti un likvīdi prasījumi, kuriem ir iestājies termiņš, pret Savienību.
125 Saskaņā ar īstenošanas regulas 78. pantu atbildīgais kredītrīkotājs konstatē debitoru parādus, atzīstot Kopienu tiesības attiecībā pret parādnieku un konstatējot prasījuma tiesības pieprasīt, lai parādnieks samaksā parādu. Turklāt iekasēšanas rīkojums ir darbība, ar kuru atbildīgais kredītrīkotājs dod norādījumu grāmatvedim atgūt konstatēto summu. Visbeidzot, ar parādzīmi parādnieks tiek informēts, ka Savienība ir konstatējusi debitoru parādu, ka, ja parāda atmaksa tiks veikta pirms norādītā pēdējā izpildes termiņa, kavējuma procenti netiks aprēķināti, ka, ja maksājums netiks izdarīts minētajā termiņā, iestāde īstenos atgūšanu, izmantojot ieskaitu vai jebkādu nodrošinājumu, kas iemaksāts iepriekš.
126 Saskaņā ar īstenošanas regulas 79. pantu, lai konstatētu debitoru parādus, atbildīgais kredītrīkotājs pārliecinās, ka parādprasība ir noteikta un uz to neattiecas nekādi nosacījumi, parādprasība ir likvīda un tās summa ir precīzi izteikta naudas izteiksmē, parādprasības atmaksas termiņš ir pienācis un uz to neattiecas nekāds termiņa pagarinājums.
127 Visbeidzot, no īstenošanas regulas 83. panta 1. un 2. punkta izriet, ka, ja debitoram pret Savienību ir noteikts, likvīds prasījums, kura atmaksas termiņš ir iestājies un kurš attiecas uz summu, kura konstatēta maksājuma rīkojumā, grāmatvedis pēc parādzīmē noteiktā termiņa beigām, vispirms vismaz 10 darbadienas iepriekš informējis debitoru, ja debitors ir valsts iestāde vai kāda tās administratīva vienība, atgūst konstatētos parādus ar ieskaitu.
128 Citiem vārdiem sakot, tāda parāda, kas atzīts par noteiktu, likvīdu un tādu, kam ir iestājies termiņš, atgūšanai pēc tam, kad to ir konstatējis kompetentais kredītrīkotājs, ir vajadzīgs, pirmkārt, tā sagatavots iekasēšanas rīkojums, kas ir adresēts grāmatvedim, un, otrkārt, parādniekam adresēta parādzīme.
129 Grāmatvedis atbild par iekasēšanas rīkojumiem. Ja parādniekam pašam pieder noteikts, likvīds prasījums, kura termiņš ir iestājies, pret Savienību, tas arī var veikt atgūšanu ar ieskaitu.
130 Jāuzsver, ka grāmatvedim ir pienākums veikt šo ieskaitu, ja parādnieks to nav veicis labprātīgi.
Par 2008. gada 28. maija lēmumu un apstrīdēto lēmumu
131 Šajā lietā Komisija paziņoja Čehijas Republikai 2008. gada 28. maija lēmumu, saskaņā ar kuru Čehijas Republikai bija jāatlīdzina CZK 234 480 000 būtībā sakarā ar naudas piesavināšanos, ko bija veikuši zināmu PHARE programmā ietilpstošu fondu pārvaldnieki.
132 Šim lēmumam bija pievienota parādzīme.
133 Nav apstrīdams, ka 2008. gada 28. maija lēmums ir akts, kas rada juridiski saistošas sekas, kuras var ietekmēt Čehijas Republikas intereses, būtiski mainot tās juridisko situāciju (skat. Tiesas 2000. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑147/96 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑4723. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Par šo lēmumu tāpēc var celt prasību to atcelt saskaņā ar EKL 230. pantu.
134 Vēl ir jānorāda, ka parādzīmes samaksas termiņš bija noteikts 2008. gada 7. augusts.
135 Tomēr ir konstatēts, ka šajā datumā Čehijas Republika nebija veikusi tai pieprasīto summu atlīdzināšanu.
136 Vēl ir konstatēts, ka Čehijas Republika nav apstrīdējusi ne 2008. gada 28. maija lēmumu, ne tai pievienoto parādzīmi.
137 Tādējādi grāmatvedim parāds bija jāatgūst saskaņā ar finanšu regulas un īstenošanas regulas noteikumiem, kas ir piemērojami saskaņā ar EKL 274. pantu.
138 Ņemot vērā, ka Čehijas Republikai bija divi prasījumi pret ESF par kopējo summu EUR 10 814 475,41, šajā lietā grāmatvedim 2008. gada 28. maija lēmumā konstatētais parāds bija jāatgūst ieskaita veidā pēc Čehijas Republikas informēšanas vismaz 10 darbadienas iepriekš saskaņā ar īstenošanas regulas 83. pantu, kas tika izdarīts apstrīdētajā lēmumā.
139 Šo secinājumu neatspēko Čehijas Republikas argumenti par to, ka attiecīgajiem parādiem nav savstarpēji saistīta rakstura, un par to, ka Komisijas prasījumam nav noteikta rakstura.
– Par parādu savstarpēji saistīto raksturu
140 Ir jāatgādina, ka Čehijas Republika būtībā uzskata, ka tikai 1996. gada pamatnolīgumā paredzētajai šķīrējtiesai ir tiesības noteikt parāda summu, kuru tā, iespējams, ir parādā Savienībai. Saskaņā ar Čehijas Republikas apgalvoto šī šķīrējtiesa faktiski joprojām esot kompetenta piemērot akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punktu, lai atrisinātu strīdus par no 1996. gada pamatnolīguma izrietošajām budžeta saistībām. Tā uzskata, ka uz Komisijas pieprasīto parādu faktiski attiecas starptautisko tiesību sistēma, nevis Kopienu tiesību sistēma. Tādējādi uz attiecīgajiem parādiem attiecoties divas dažādas tiesību sistēmas, kas saskaņā ar judikatūru nozīmējot, ka ir jāpārbauda, vai abās tiesību sistēmās noteiktie nosacījumi ir izpildīti (iepriekš 81. punktā minētais spriedums lietā Komisija/CCRE, 61. un 62. punkts). Tomēr šajā lietā šie nosacījumi neesot izpildīti, jo, kā apgalvo Čehijas Republika, pirmkārt, starptautiskajās publiskajās tiesībās ieskaits nepastāv un, otrkārt, 1996. gada pamatnolīgumā, kura pamatnoteikumi joprojām esot piemērojami saskaņā ar akta par pievienošanās noteikumiem 33. panta 2. punktu, tas nav paredzēts. Savstarpējības nosacījums tāpēc neesot izpildīts.
141 Tomēr ir jāatgādina, ka 1996. gada pamatnolīgumā paredzētā strīdu izšķiršanas kārtība kopš Čehijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā vairs nav piemērojama (skat. iepriekš 102. punktu).
142 Turklāt ir jānorāda, ka kopš Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā ieņēmumu operācijām ir piemērojama finanšu regula un īstenošanas regula (skat. iepriekš 120. un 121. punktu).
143 No tā izriet, ka grāmatvedim kopš Čehijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā no PHARE programmā piešķirtā finansējuma radušos parādu ieskaits bija jāizdara saskaņā ar finanšu regulā un īstenošanas regulā paredzētajiem nosacījumiem, ja ir izpildīti šajā ziņā finanšu regulā paredzētie nosacījumi, bet Komisijas prasījumu Kopienu vai starptautiskajam raksturam šajā ziņā nav nozīmes.
144 Tāpēc Čehijas Republikas argumenti, apgalvojot, pirmkārt, ka pirmspievienošanās nolīgumā nav paredzēts ieskaits un, otrkārt, ka tiesības uz ieskaitu nepastāv starptautisko tiesību sistēmā, kas liedzot veikt ieskaitu gadījumā, ja uz parādiem attiecas dažādas tiesību sistēmas, ir noraidāmi.
– Par Komisijas prasījumu pret Čehijas Republiku noteikto un likvīdo raksturu
145 Ir jāatgādina, ka Čehijas Republika būtībā uzskata, ka Komisijas prasījumiem nav noteikta rakstura, pirmkārt, pušu attiecību konteksta līgumtiesiskā rakstura dēļ un tāpēc, ka gadījumā, ja starp tām rodas strīdi, ir jāizmanto neatkarīga iestāde šķīrējtiesas procedūrā, otrkārt, tāpēc, ka Čehijas Republika nepiekrīt šī parāda noteikšanas metodei un piemērotajam valūtas kursam, un, treškārt, tāpēc, ka nav iespējams noteikt nelikumīgi izmantotās summas, kas ir jāatlīdzina, jo OLAF izmeklēšanas vēl nav pabeigtas.
146 No īstenošanas regulas 79. panta a) punkta izriet, ka parāds nav noteikts, ja uz to attiecas nosacījumi.
147 Tomēr Čehijas Republika nemin, ka Komisijas prasījumiem būtu kāds nosacījums. Tā tikai faktiski apgalvo, ka apstrīd to summu. Katrā ziņā jākonstatē, ka prasījumiem nav nekāda nosacījuma.
148 Tāpēc jāuzskata, ka parāds ir noteikts īstenošanas regulas 79. panta a) punkta izpratnē.
149 Turpinot, ir konstatēts, ka parāda summa ir noteikta 2008. gada 28. maija lēmumā, kuru Čehijas Republika nav apstrīdējusi.
150 Tāpēc jāuzskata, ka parāds ir likvīds īstenošanas regulas 79. panta b) punkta izpratnē.
151 Visbeidzot, ir konstatēts, ka parādam nav pagarināts atmaksas termiņš un tātad tam ir iestājies termiņš.
152 Tāpēc jākonstatē, ka īstenošanas regulas 79. pantā izvirzītie nosacījumi attiecībā uz Komisijas prasījumiem bija izpildīti, lai grāmatvedis tos varētu ieskaitīt.
153 Šo secinājumu neatspēko Čehijas Republikas otrā pamata pamatošanai izvirzītie argumenti.
154 Apgalvojums, ka Komisijas kompetencē nav noteikt parāda summu un ka tas ir šķīrējtiesas kompetencē, jau ir noraidīts pirmā pamata analīzē. 1996. gada pamatnolīgumā paredzētā strīdu izšķiršanas kārtība pēc Čehijas Republikas iestāšanās Savienībā vairs nav piemērojama (skat. iepriekš 102. pantu).
155 Turklāt tas, ka ir apstrīdēts parāda apmērs, Čehijas Republikai kritizējot tā noteikšanas metodi, piemēroto valūtas kursu un to, ka, lai noteiktu šo summu, Komisija nav sagaidījusi ierosināto izmeklēšanu rezultātus, saskaņā ar judikatūru nevar tam liegt tā noteikto un likvīdo raksturu un kavēt ieskaita izdarīšanu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 17. janvāra spriedumu lietā T‑231/04 Grieķija/Komisija, Krājums, II‑63. lpp., 118. punkts).
156 Parāda summu Komisija noteica savā 2008. gada 28. maija lēmumā, kurš, tā kā tas nav ticis apstrīdēts prasības celšanai paredzētajā termiņā, ir stājies spēkā. No tā izriet, ka šajā lēmumā noteikto parāda summu nevar apstrīdēt šajā prasībā.
157 Secinot, gan pirmais, gan otrais pamats ir noraidāmi.
B – Par trešo pamatu – pamatojuma trūkumu
1. Lietas dalībnieku argumenti
158 Čehijas Republika apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts nekāds pamatojums. Šajā ziņā neesot pietiekami norādīt uz finanšu regulu. Turklāt vajadzība norādīt detalizētu pamatojumu esot daudz izteiktāka gadījumos, kad lēmums attiecas uz tehniskiem un sarežģītiem faktiem. Šo lēmumu adresātiem esot jāspēj skaidri saprast, uz kādiem apstākļiem Komisija ir balstījusies, it īpaši tad, ja attiecīgie lēmumi dalībvalstīm rada nopietnas finansiālas sekas.
159 Tā turklāt uzskata, ka neko nemaina tas, ka pamatojums daļēji ir ietverts neoficiālajā iepriekšējā sarakstē ar Komisiju. No tiesiskās drošības viedokļa vai saskaņā ar judikatūrā noteiktajiem tiesību aktu pamatošanas nosacījumiem ar šādu pamatojumu nepietiekot.
160 Visbeidzot, Čehijas Republika apgalvo, pirmkārt, ka Komisija ir atteikusies apmierināt tās lūgumu paziņot OLAF izmeklēšanu rezultātus, kas ir noveduši pie apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un, otrkārt, ka tas vien, kas tai bija zināmi šīs pieņemšanas apstākļi, nevar būt pietiekams attiecīgā lēmuma pamatojums.
161 Komisija šos argumentus apstrīd.
2. Vispārējās tiesas vērtējums
162 Jāatgādina, ka EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai lēmums ir labi pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un ļaut šai tiesai veikt šā akta likumības kontroli. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Kopienu tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu un pamatojuma trūkumu nevar novērst tā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošajā procesā (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp., 138.–140. punkts un tajos minētā judikatūra).
163 Tomēr pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un apstākļiem, kādos tas ticis pieņemts. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 141. punkts un tajā minētā judikatūra).
164 Jāuzskata, ka gadījumā, kad tiek pieņemts lēmums par ieskaitu, pieprasītajam pamatojumam ir jāļauj precīzi noteikt parādus, kas tiek ieskaitīti, bet nevar prasīt, lai visu šo parādu konstatēšanas atbalstam sākotnēji izvirzītais pamatojums tiktu atkārtots lēmumā par ieskaita veikšanu.
165 Šajā lietā ir konstatēts, ka lēmuma par ieskaitu pamats ir 2008. gada 28. maija lēmums, un to Čehijas Republika ir atzinusi tiesas sēdē.
166 Taču 2008. gada 28. maija lēmumā ir ietverts īpaši detalizēts to iemeslu pamatojums, kuru dēļ Komisija nolēma pieprasīt Čehijas Republikai atlīdzināt summu CZK 234 480 000 apmērā.
167 Turklāt apstrīdētajā lēmumā ir precizēts, ka Čehijas Republikai ir divi prasījumi pret ESF un ka gadījumā, ja 2008. gada 28. maija lēmumam pievienotajā parādzīmē pieprasītā summa netiks samaksāta noteiktajā termiņā, grāmatvedim šajos apstākļos nāksies veikt ieskaitu saskaņā ar finanšu regulas 73. panta 1. punkta noteikumiem.
168 Tādējādi jāuzskata, ka nelabvēlīgais akts tika pieņemts apstākļos, kas Čehijas Republikai bija zināmi, ļaujot tai saprast pret to veiktā pasākuma apmēru, jo Čehijas Republika faktiski zināja iemeslus, kāpēc grāmatvedis nolēma veikt ieskaitu ar starp pusēm pastāvošajiem savstarpējiem parādiem.
169 Tāpēc jāuzskata, ka apstrīdētajā lēmumā bija norādīts pietiekams pamatojums un ka pamats par pamatojuma trūkumu tādējādi ir noraidāms.
170 Secinot, prasība ir noraidāma.
Par tiesāšanās izdevumiem
171 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Čehijas Republikai ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Čehijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Azizi | Cremona | Frimodt Nielsen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 15. aprīlī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normasII – 2
A – EK līgumsII – 2
B – Akts par pievienošanās nosacījumiemII – 2
C – Pamatnolīgums starp Čehijas Republikas valdību un Eiropas Komisiju par Čehijas Republikas piedalīšanos Eiropas Kopienas palīdzības programmāII – 3
D – Vīnes Konvencija par starptautisko līgumu tiesībāmII – 4
E – Regula (EK) Nr. 1266/1999II – 4
F – Finanšu regulaII – 4
G – Īstenošanas regulaII – 5
Tiesvedības rašanās faktiII – 8
Lietas dalībnieku prasījumiII – 10
Juridiskais vērtējumsII – 10
A – Par pirmo pamatu, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts uz kļūdaina juridiskā pamata, un otro pamatu, ka ir pārkāpti finanšu regulā un īstenošanas regulā ieskaita veikšanai paredzētie noteikumiII – 11
1. Lietas dalībnieku argumentiII – 11
2. Vispārējās tiesas vērtējumsII – 17
a) Par Komisijas kompetenci un finanšu regulas un īstenošanas regulas piemērošanuII – 17
b) Par finanšu regulā un īstenošanas regulā paredzētās parādu atgūšanas procedūras ievērošanuII – 20
Ievada apsvērumiII – 20
Par 2008. gada 28. maija lēmumu un apstrīdēto lēmumuII – 21
– Par parādu savstarpēji saistīto raksturuII – 22
– Par Komisijas prasījumu pret Čehijas Republiku noteikto un likvīdo raksturuII – 23
B – Par trešo pamatu – pamatojuma trūkumuII – 24
1. Lietas dalībnieku argumentiII – 24
2. Vispārējās tiesas vērtējumsII – 25
Par tiesāšanās izdevumiemII – 26