Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA DŽOVANNI PITRUCELLAS
[GIOVANNI PITRUZZELLA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 14. novembrī (1)
Lieta C‑695/22
Fondée a.s.
pret
Česká národní banka
(Městský soud v Praze (Pilsētas tiesa Prāgā, Čehijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Finanšu instrumentu tirgi – Direktīva 2014/65/ES – 3. un 34. pants – Ieguldījumu starpnieki – LESD 56. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība
1. Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ir šo secinājumu priekšmets, Městský soud v Praze (Pilsētas tiesa Prāgā, Čehijas Republika) uzdod Tiesai divus prejudiciālus jautājumus par Direktīvas 2014/65 (2), saukta par FITD II (MiFID II) (3), 3. panta 1. un 3. punkta un 34. panta interpretāciju, kā arī par to saikni ar LESD 56. pantu.
2. Šie jautājumi radās saistībā ar prasības pieteikumu, ko iesniedzējtiesā iesniegusi sabiedrība Fondée a.s. (turpmāk tekstā – “Fondée” vai “prasītāja pamatlietā”), lūdzot atcelt Čehijas Valsts bankas (Česká národní banka) padomes lēmumu, ar ko ir atstāts negrozīts naudas sods, kuru minētā banka uzlikusi prasītājai par Čehijas Republikas kapitāla tirgu regulējošo tiesību normu pārkāpumu.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
3. Direktīva 2014/65 – ar ko ir pārstrādāta Direktīva 2004/39, kas daļēji ir ietverta Regulā Nr. 600/2014 (4) – kopā ar minēto regulu veido “tiesisko regulējumu, kurā noteiktas prasības, kas piemērojamas ieguldījumu brokeru sabiedrībām, regulētiem tirgiem, datu ziņošanas pakalpojumu sniedzējiem un trešo valstu brokeru sabiedrībām, kuras veic ieguldījumu pakalpojumus vai darbības Savienībā” (Direktīvas 2014/65 7. apsvērums). Tās galvenais mērķis ir attīstīt finanšu pakalpojumu vienoto tirgu, kurā ir nodrošināta brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošana, kā arī nodrošināta pārredzamība un ieguldītāju aizsardzība, saskaņojot valstu tiesību normas, kuras it īpaši attiecas uz atļaujām ieguldījumu brokeru sabiedrību darbībai un šīs darbības nosacījumiem, kā arī uz uzraudzības iestāžu pilnvarām un sankciju piemērošanas režīmu.
4. Saskaņā ar Direktīvas 2014/65 1. panta 1. punktu šī direktīva tostarp ir piemērojama “ieguldījumu brokeru sabiedrībām”. Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktu “ieguldījumu brokeru sabiedrība” ir jebkura juridiska persona un, ar noteiktiem nosacījumiem, arī subjekti, kuriem nav juridiskas personas statusa, vai fiziskas personas, “kuras pastāvīgā nodarbošanās vai darījumdarbība ir profesionāla viena vai vairāku ieguldījumu pakalpojumu sniegšana trešām personām un/vai profesionāla vienas vai vairāku ieguldījumu darbību veikšana”. Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta 2. apakšpunktu jēdzienā “ieguldījumu pakalpojumi un darbības” ietilpst jebkurš pakalpojums vai darbība, kas minēta šīs direktīvas I pielikuma A iedaļā un kas attiecas uz kādu šī pielikuma C iedaļā minēto instrumentu. Šīs direktīvas 4. panta 1. punkta 4. apakšpunktā “ieguldījumu konsultācijas” ir definētas kā personisku ieteikumu sniegšana klientam pēc viņa lūguma vai pēc ieguldījumu brokeru sabiedrības iniciatīvas attiecībā uz vienu vai vairākiem darījumiem, kas saistīti ar finanšu instrumentiem, savukārt nākamajā 5. apakšpunktā “rīkojumu izpilde klientu vārdā” ir definēta kā “darbība, ko veic, lai noslēgtu līgumu par viena vai vairāku finanšu instrumentu pirkšanu vai pārdošanu klientu vārdā, un tajā ietilpst līgumu slēgšana, lai to emitēšanas brīdī pārdotu finanšu instrumentus, ko emitējusi ieguldījumu brokeru sabiedrība vai kredītiestāde”.
5. Direktīvas 2014/65 3. panta “Izvēles izņēmumi” 1. punktā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis var izvēlēties nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz visām personām, kurām tās ir piederības dalībvalstis, ja šo personu veiktās darbības ir atļautas un regulētas valsts līmenī un ja minētās personas:
a) nedrīkst turēt klientu naudas līdzekļus vai klientu vērtspapīrus un tādēļ tām nekad nav atļauts būt savu klientu debitoriem,
b) nedrīkst sniegt ieguldījumu pakalpojumus, izņemot rīkojumu pieņemšanu un nosūtīšanu attiecībā uz pārvedamiem vērtspapīriem un kolektīvo ieguldījumu brokeru sabiedrību daļām, un/vai konsultēšanu ieguldījumu jomā attiecībā uz šādiem finanšu instrumentiem, un
c) sniedzot minēto pakalpojumu, drīkst nosūtīt rīkojumus tikai:
i) ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kam atļauja izsniegta saskaņā ar šo direktīvu,
[..]
iv) kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem, kam saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem ir atļauts daļas tirgot iedzīvotājiem un šādu uzņēmumu vadītājiem [..]”.
6. Direktīvas 2014/65 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstu sistēmas šī panta 1. punktā minētajām personām piemēro prasības, kuras ir vismaz analoģiskas šajā direktīvā noteiktajām prasībām saistībā ar atļaujas piešķiršanas un pastāvīgas uzraudzības nosacījumiem un procedūrām, uzņēmējdarbības veikšanas pienākumiem un prasībām attiecībā uz organizāciju, kas noteiktas tieši minētajās šīs direktīvas tiesību normās. Visbeidzot, šīs direktīvas 3. panta 3. punktā ir paredzēts, ka personas, uz kurām attiecas izņēmumi no šīs direktīvas saskaņā ar 1. punktu, “neizmanto brīvību sniegt pakalpojumus un/vai veikt darbības, vai izveidot filiāles, kā paredzēts attiecīgi 34. un 35. pantā”.
7. Direktīvas 2014/65 II sadaļā ir paredzēti ieguldījumu brokeru sabiedrībām piemērojamie atļauju izsniegšanas un darbības noteikumi. Šīs direktīvas 5. un 6. pants ir ietverti šīs sadaļas I nodaļā, kas attiecas uz atļauju piešķiršanas nosacījumiem un procedūrām (tā dēvētā “vienotā Eiropas pase”). Precīzāk, 5. pantā “Atļaujas saņemšanas prasība” ir noteikts, ka uz ieguldījumu pakalpojumu sniegšanu un/vai ieguldījumu darbību veikšanu kā pastāvīgu nodarbošanos vai profesionālu uzņēmējdarbību attiecas iepriekšēja atļauja, ko piešķir piederības dalībvalsts kompetentā iestāde (5). Saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu atļaujā nosaka ieguldījumu pakalpojumus un darbības, ko ieguldījumu brokeru sabiedrībai ir atļauts sniegt, savukārt šī panta 3. punktā ir precizēts, ka “atļauja ir derīga visā Savienībā un tā ļauj ieguldījumu brokeru sabiedrībām sniegt pakalpojumus vai veikt darbības, attiecībā uz kurām tai ir piešķirta atļauja, visā Savienībā, vai nu izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību, tostarp veidojot filiāles, vai izmantojot brīvību sniegt pakalpojumus”.
8. Direktīvas 2014/65 II sadaļas III nodaļā ir definētas ieguldījumu brokeru sabiedrību tiesības. Šajā nodaļā ietvertā 34. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka visas ieguldījumu brokeru sabiedrības, kam atļauju saskaņā ar šo direktīvu piešķīrušas citas dalībvalsts kompetentās iestādes un ko saskaņā ar šo direktīvu uzrauga citas dalībvalsts kompetentās iestādes [..], var brīvi sniegt ieguldījumu pakalpojumus un/vai ieguldījumu darbības, kā arī papildpakalpojumus to teritorijās, ja uz šādiem pakalpojumiem un darbībām attiecas tām izsniegtā atļauja. [..]”. Minētā 34. panta 1. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka šīm sabiedrībām neievieš “papildu prasības”. Saskaņā ar minētā 34. panta 2. un 3. punktu visas ieguldījumu brokeru sabiedrības, kas vēlas sniegt pakalpojumus vai darbības citas dalībvalsts teritorijā pirmo reizi vai kas vēlas mainīt šādi sniegto pakalpojumu vai darbību klāstu, to dara zināmu piederības dalībvalstij, kas pārsūta šo informāciju uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei (6). Pēc šī paziņojuma ieguldījumu brokeru sabiedrība var tad sākt sniegt attiecīgos pakalpojumus un darbības uzņēmējā dalībvalstī. Direktīvas 2014/65 II sadaļas III nodaļā ietvertā 35. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka ieguldījumu pakalpojumus un/vai darbības, kā arī papildpakalpojumus var sniegt to teritorijās atbilstoši šai direktīvai [..], izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību – gan izveidojot filiāli, gan ar tāda saistītā aģenta starpniecību, kurš darbojas dalībvalstī, kas nav piederības dalībvalsts, ja uz minētajiem pakalpojumiem un darbībām attiecas atļauja, kas ieguldījumu brokeru sabiedrībai [..] piešķirta [..]”.
B. Čehijas tiesības
9. Ieguldījumu starpnieka darbības veikšanai Čehijas Republikā ir nepieciešama Čehijas Valsts bankas atļauja. Saskaņā ar zákon č. 256/2004 Sb., o podnikání na kapitálovém trhu (Likums Nr. 256/2004 par uzņēmējdarbības veikšanu kapitāla tirgū, turpmāk tekstā – “Kapitāla tirgus likums”), ar grozījumiem, 29. panta 1. punktu, ieguldījumu starpniekam ir atļauts sniegt tikai dažus galvenos ieguldījumu pakalpojumus, proti, pieņemt un nosūtīt rīkojumus saistībā ar finanšu instrumentiem (kas ietver kolektīvo ieguldījumu vērtspapīrus) un sniegt ieguldījumu konsultācijas par šādiem instrumentiem. Minētā panta 4. punktā ir paredzēts, ka, sniedzot šos pakalpojumus, ieguldījumu starpnieki var nosūtīt rīkojumus vienīgi “vērtspapīru tirgotājam, bankai vai ieguldījumu brokeru sabiedrībai [..]”. “Vērtspapīru tirgotājs” saskaņā ar Kapitāla tirgus likuma 5. panta 1. punktu ir juridiska persona, kura – pamatojoties uz Čehijas Valsts bankas izsniegtu atļauju – ir tiesīga sniegt galvenos ieguldījumu pakalpojumus un kurai saskaņā ar šī likuma 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir juridiskā adrese Čehijas Republikā.
10. Tātad Kapitāla tirgus likuma 29. panta 4. punktā ieguldījumu starpniekiem ir paredzēts aizliegums nosūtīt rīkojumus ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kuras ir reģistrētas ārpus šīs dalībvalsts. Šis pants tika ieviests ar likuma grozījumu Nr. 204/2017, kas stājās spēkā 2018. gada 3. janvārī un aizstāja iepriekš spēkā esošo Kapitāla tirgus likuma 29. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kas ļāva nosūtīt rīkojumus arī ārvalstu subjektam. Saskaņā ar likuma grozījumu paskaidrojuma rakstu, likumdevējs apzināti ierobežoja šo subjektu loku, lai atvieglotu Čehijas Valsts bankai uzraudzības veikšanu. Saskaņā ar Kapitāla tirgus likuma 162. panta 1. punkta a) apakšpunktu persona, kas nelikumīgi veic šajā likumā paredzētās darbības, izdara pārkāpumu.
II. Tiesvedība pamatlietā, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
11. Fondée ir ieguldījumu starpniece Kapitāla tirgus likuma 29. panta 1. punkta izpratnē, kas darbojas, pamatojoties uz Čehijas Valsts bankas piešķirto atļauju. Saskaņā ar minētās bankas konstatējumiem, laikposmā no 2019. gada 7. oktobra līdz 2019. gada 27. decembrim Fondée nosūtīja 407 rīkojumus ārvalstu vērtspapīru tirgotājam. It īpaši Fondée ļāva saviem klientiem ieguldīt tā sauktajos ETF (“exchange traded funds”, “biržā tirgotos fondos” (7)), kas ir kolektīvo ieguldījumu vērtspapīri, kurus atļauts tirgot ārvalstu biržās un citos regulētos tirgos. Klienti, izmantojot savu lietotāja kontu tīmekļa vietnē www.fondee.cz, iesniedza rīkojumus, kurus Fondée pēc tam nosūtīja Nīderlandē reģistrētajai sabiedrībai DeGiro B.V. (turpmāk tekstā – “DeGiro”), pamatojoties uz trīspusēju līgumu starp minēto sabiedrību, Fondée un klientiem. Pēc šiem konstatējumiem, piemērojot Kapitāla tirgus likuma 162. panta 1. punkta a) apakšpunktu, Čehijas Valsts banka uzlika Fondée naudas sodu 150 000 CZK apmērā par šī grozītā likuma 29. panta 4. punktā paredzētā aizlieguma pārkāpumu. Čehijas Valsts bankas padome atstāja minēto lēmumu negrozītu, noraidot Fondée iesniegto sūdzību. Tāpēc Fondée apstrīdēja šīs padomes lēmumu iesniedzējtiesā.
12. Minētajā tiesā Fondée apgalvoja, pirmkārt, ka attiecīgais aizliegums, liedzot citā dalībvalstī reģistrētam vērtspapīru tirgotājam sniegt pakalpojumus ieguldījumu starpniekam Čehijas Republikā, ievieš diskrimināciju, kas aizliegta ar LESD 56. pantu, vai katrā ziņā ievieš nepieļaujamu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, ierobežojot citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem piekļuvi Čehijas tirgum. Otrkārt, Fondée apgalvoja, ka attiecīgais aizliegums pārkāpjot LESD 56. pantu arī tāpēc, ka ierobežo Čehijas ieguldījumu starpnieka tiesības saņemt vai citādi izmantot pakalpojumu, ko sniedz citā dalībvalstī reģistrēts vērtspapīru tirgotājs. Čehijas Valsts banka vispirms apgalvo, ka Fondée argumenti, ar kuriem tiek apgalvots, ka esot pārkāptas ārvalstu vērtspapīru tirgotāju tiesības uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, esot nepieņemami. Pēc tam, attiecībā uz apgalvojumu, ka esot pārkāptas Čehijas ieguldījumu starpnieku tiesības izmantot citās dalībvalstīs reģistrēto vērtspapīru tirgotāju sniegtos pakalpojumus, tā norāda, ka jautājums par saikni starp Direktīvu 2014/65 un LESD 56. pantu neradot šaubas. Ieguldījumu starpnieks, kas ir izslēgts no ieguldījumu pakalpojumu sniegšanas brīvības saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 3. punktu, faktiski varētu izmantot minēto brīvību, pamatojoties uz LESD 56 pantu, vienīgi pakalpojumiem, kas nav ieguldījumu pakalpojumi.
13. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1. Vai personai, uz kuru saskaņā ar [Direktīvas 2014/65/ES] 3. panta 1. punktu neattiecina šīs direktīvas piemērošanas jomu un kura saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 3. punktu neizmanto brīvību sniegt pakalpojumus tās 34. panta izpratnē, ir tiesības uz [LESD] 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību, ja tā pati nesniedz ieguldījumu pakalpojumus saskaņā ar vienoto Eiropas pasi citā dalībvalstī reģistrētam klientam, bet ir ieguldījumu pakalpojuma saņēmēja no ārvalstu subjekta, kas izmanto vienoto Eiropas pasi, vai ir citādi iesaistīta šī pakalpojuma sniegšanā gala klientam (ir starpniece)?
2. Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai Savienības tiesības, it īpaši [LESD] 56. pants, nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kas aizliedz ieguldījumu starpniekam nodot klienta rīkojumus ārvalstu vērtspapīru tirgotājam?
14. Šajā tiesvedībā rakstveida apsvērumus saskaņā ar Tiesas statūtu 23. panta 2. punktu iesniedza pamatlietas puses, kā arī Čehijas Republika, Somijas Republika un Komisija.
III. Juridiskā analīze
1. Par prejudiciāliem jautājumiem
15. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai persona, uz kuru attiecas izvēles izņēmums Direktīvas 2014/65 3. panta 1. punkta izpratnē, var atsaukties uz LESD 56. pantu kā “ārvalstu subjekta”, kas izmanto vienoto Eiropas pasi, sniegtā ieguldījumu pakalpojuma saņēmēja, vai arī kā starpniece šāda pakalpojuma sniegšanā gala klientam. Ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša, ar otro prejudiciālo jautājumu šī tiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības un it īpaši LESD 56. pants nepieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas aizliedz ieguldījumu starpniekam nosūtīt savu klientu rīkojumus “ārvalstu vērtspapīru tirgotājam”.
16. Pirms minēto jautājumu – kurus, manā skatījumā, ir lietderīgi izskatīt kopā – analīzes ir jāizdara daži precizējumi.
17. Pirmkārt, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Nīderlandes sabiedrība DeGiro, kurai Fondée nosūtīja pamatlietā aplūkotos rīkojumus (prejudiciālajos jautājumos minētais “ārvalstu subjekts” jeb “ārvalstu vērtspapīru tirgotājs”), ir ieguldījumu brokeru sabiedrība Direktīvas 2014/65 4. panta 1. punkta izpratnē, kas saskaņā ar šīs direktīvas 34. panta 1. punktu darbojas pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, pamatojoties uz atļauju, kas izsniegta saskaņā ar minēto direktīvu. Turklāt nešķiet apstrīdēts, ka tai ir atļauja darbībai Čehijas Republikā saskaņā ar minētā panta 2. punktu.
18. Otrkārt, tādu rīkojumu kā pamatlietā aplūkotie pieņemšana un nosūtīšana, kā arī izpilde ir uzskatāma par “ieguldījumu pakalpojumiem” Direktīvas 2014/65 4. panta 1. punkta 2. apakšpunkta izpratnē (8).
19. Treškārt, pamatlietas puses neapstrīd faktu, ka Fondée nav sniegusi nevienu pārrobežu ieguldījumu pakalpojumu. Pieņemot un nosūtot sabiedrībai DeGiro pamatlietā aplūkotos rīkojumus, tā faktiski sniedza ieguldījumu pakalpojumus vienīgi saviem klientiem, kuri dzīvo vai ir reģistrēti Čehijas Republikā. Taču Fondée tika “iesaistīta” pārrobežu ieguldījumu pakalpojuma sniegšanā starp divām dalībvalstīm. Šīs iesaistes faktiskais apjoms ir atkarīgs no trīspusēja līguma nosacījumiem, kas noslēgts starp pašu Fondée, Čehijas ieguldītājiem un sabiedrību DeGiro. Proti, atkarībā no vienošanām starp šiem subjektiem ir jāvērtē, vai, kā apgalvo Fondée, izpildot pamatlietā aplūkotos rīkojumus, tā bija sabiedrības DeGiro sniegto pakalpojumu (netiešā) saņēmēja, vai arī Čehijas ieguldītāji, kurus saistīja līgumsaistības ne tikai ar Fondée, bet arī ar minēto sabiedrību, bija uzskatāmi par vienīgajiem minēto pakalpojumu saņēmējiem, savukārt Fondée darbojās vienīgi kā starpniece. Pirmā prejudiciālā jautājuma formulējums aptver abus gadījumus, proti, Fondée dalību pārrobežu ieguldījumu pakalpojumu sniegšanā sabiedrības DeGiro sniegtā pakalpojuma saņēmējas statusā, vai arī vienkāršas starpnieces statusā, kurai jāpieņem un jānosūta rīkojumi, kuri pēc tam tika izpildīti tieši Čehijas ieguldītāju vārdā.
20. Precizējot minēto, jāatgādina, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, ka ikviens valsts pasākums, kurš pieņemts jomā, kas Savienības mērogā ir pilnībā un galīgi saskaņota, ir jānovērtē, ņemot vērā nevis primāro tiesību normas, bet gan šī saskaņošanas pasākuma normas (9).
21. Taču pamatlietas pamatā esošais jautājums būtībā ir par to, vai Savienības tiesībām pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā atbilst dalībvalsts noteiktais aizliegums ieguldījumu starpniekiem, kuri darbojas saskaņā ar valsts atļauju, nosūtīt rīkojumus izpildei ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kurām ir atļauja Direktīvas 2014/65 izpratnē un kuras nav reģistrētas minētajā dalībvalstī. Tāpēc, lai arī prejudiciālie jautājumi šajā lietā būtībā ir uzdoti, pamatojoties uz LESD 56. pantu, ir jāizvērtē, vai minētais aizliegums ietilpst Direktīvas 2014/65 tiesību normu piemērošanas jomā, kas ir pilnībā saskaņota. Šajā nolūkā ir jāņem vērā ne tikai attiecīgo šīs direktīvas tiesību normu teksts, bet arī to konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā tās ir ietvertas, izvirzītie mērķi (10).
22. Direktīvas 2014/65 mērķis cita starpā ir saskaņot valstu tiesību normas, kuras attiecas uz brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu ar mērķi izveidot “integrētu finanšu tirgu” (11). Šīs direktīvas II sadaļas, kurā ir paredzēti “atļauju izsniegšanas ieguldījumu brokeru sabiedrībām un to darbības noteikumi”, III nodaļā “Ieguldījumu brokeru sabiedrību tiesības” ir ietverts 34. pants, kurā ir paredzēta “brīvība sniegt ieguldījumu pakalpojumus un veikt ieguldījumu darbības”, kā pirmajā daļā, kā jau minēts, ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka ieguldījumu brokeru sabiedrības, kam atļauju saskaņā ar šo direktīvu piešķīrušas citas dalībvalsts kompetentās iestādes un ko saskaņā ar šo direktīvu uzrauga citas dalībvalsts kompetentās iestādes, var brīvi sniegt ieguldījumu pakalpojumus un/vai ieguldījumu darbības, kā arī papildpakalpojumus to teritorijās, un šī panta otrajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis atturas no “papildu prasību” ieviešanas šādām sabiedrībām.
23. Manā skatījumā, ar šo pantu ir pilnībā saskaņota tā piemērošanas jomā ietilpstošo ieguldījumu pakalpojumu pārrobežu sniegšana un ieguldījumu darbību pārrobežu veikšana, ko īsteno ieguldījumu brokeru sabiedrības, kurām ir “Eiropas pase”, kas izdota saskaņā ar minētās direktīvas tiesību normām. Saskaņā ar minēto Direktīvas 2014/65 34. pantu dalībvalstis nevar ieviest tādus šķēršļus, ierobežojumus, nosacījumus vai prasības iepriekš minēto brīvību īstenošanai, kas nav paredzēti šajā direktīvā un kas nav ieviesti saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajām procedūrām, pat ja to mērķis ir nodrošināt ieguldītāju aizsardzību.
24. Tas izriet it īpaši no Direktīvas 2014/65 24. panta, kas ir ietverts šīs direktīvas II nodaļas, kurā ir noteikti “Ieguldījumu brokeru sabiedrību darbības nosacījumi”, 2. iedaļā “Ieguldītāju aizsardzības nodrošināšanas noteikumi”. Minētā panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis pieprasa, lai ieguldījumu brokeru sabiedrība rīkojas godīgi, taisnīgi un profesionāli atbilstoši savu klientu interesēm un jo īpaši ievēro šajā pantā norādītos principus, kuri ir detalizēti izklāstīti šī panta 2.–11. punktā, kā arī nākamajā 25. pantā. Turklāt šī 24. panta 12. punktā ir paredzēts, ka “ārkārtas gadījumos” dalībvalstis ir tiesīgas ieguldījumu brokeru sabiedrībām noteikt “papildu prasības [..] [, kurām] jābūt objektīvi pamatotām un samērīgām, lai ņemtu vērā īpašus riskus, kas apraud ieguldītāju aizsardzību vai tirgus integritāti, jo tās ir īpaši svarīgas no attiecīgās dalībvalsts tirgus struktūras apstākļu viedokļa”. Tomēr, pirmkārt, minētā punkta otrajā daļā ir precizēts, ka šāda veida iespējama papildu prasība “nedz ierobežo, nedz kā citādi ietekmē ieguldījumu brokeru sabiedrības tiesības”, kas noteiktas it īpaši Direktīvas 2014/35 34. pantā. Otrkārt, otrajā un trešajā daļā ir paredzēta procedūra, kas attiecīgajai dalībvalstij jāievēro, lai tai tiktu atļauts ieviest šādas papildu prasības (paziņošana Komisijai un Komisijas atzinums) (12).
25. Ņemot vērā iepriekš minēto un piemērojot šo secinājumu 20. punktā minēto judikatūru, manuprāt, Kapitāla tirgus likuma 29. panta 4. punktā paredzētais aizliegums ir jāvērtē vienīgi saistībā ar šīs direktīvas tiesību normām, lai arī tā nav piemērojama šajā aizliegumā ietvertajiem ieguldījumu starpniekiem, uz kuriem attiecas izvēles izņēmums minētās direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē (13). Proti, minētais aizliegums var radīt šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kuru ieguldījumu brokeru sabiedrības, kurām ir atļauja saskaņā ar Direktīvu 2014/65, izmanto saskaņā ar šīs direktīvas 34. pantu.
26. Pat ja Tiesa neatbalstīs manis izdarīto secinājumu, saskaņā ar kuru ar Direktīvas 2014/65 34. pantu ir pilnībā saskaņota šādu sabiedrību pārrobežu pakalpojumu sniegšana, katrā ziņā uzskatu, ka pamatlietā aplūkotais aizliegums ir jāvērtē saistībā ar minēto pantu, kā arī pamatojoties uz LESD 56. pantu (14).
27. Tāpēc analīzes turpinājumā izdarīšu abus vērtējumus.
a) Vērtējums pamatojoties uz Direktīvas 2014/65 tiesību normām
28. Ievadam jānorāda, ka pretēji tam, ko, šķiet, savos rakstveida apsvērumos apgalvo Somijas valdība, Direktīvā 2014/65 personām, uz kurām attiecas izvēles izņēmums šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, nav paredzēts nekāds aizliegums saņemt ieguldījumu pakalpojumus no citā dalībvalstī reģistrētas ieguldījumu brokeru sabiedrības vai starpnieka statusā piedalīties pārrobežu ieguldījumu pakalpojumu sniegšanā klientiem, kuri dzīvo vai ir reģistrēti dalībvalstī, kurā ir šo personu juridiskā adrese.
29. Proti, lai gan šīs direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir ierobežots subjektu loks, kuriem šādas personas drīkst nosūtīt rīkojumus, šīs tiesību normas i) ievilkumā šo subjektu starpā ir minētas ieguldījumu brokeru sabiedrības, kam atļauja izsniegta saskaņā ar šo direktīvu.
30. Tādējādi Direktīvā 2014/65 ir tieši paredzēts, ka personām, uz kurām attiecas izvēles izņēmums, var tikt atļauts nosūtīt uz ārvalstīm rīkojumus, kas pieņemti no klientiem, kuri dzīvo vai ir reģistrēti to piederības dalībvalstī, tomēr ar nosacījumu, ka sabiedrība, kas pieņem minētos rīkojumus, atbilst visiem šīs direktīvas 34. pantā paredzētajiem nosacījumiem, lai sniegtu attiecīgos pakalpojumus šajā pēdējā minētajā dalībvalstī.
31. Jāpiebilst, ka nekāds pierādījums pretējā nozīmē nevar tikt iegūts no Direktīvas 2014/65 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta iv) ievilkuma, saskaņā ar kuru personām, uz kurām attiecas izvēles izņēmums, var būt atļauts nosūtīt rīkojumus “kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem, kam saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem ir atļauts daļas tirgot iedzīvotājiem [..]”. Proti, Čehijas Valsts bankas ierosinātajai interpretācijai – kas izklāstīta iesniedzējtiesas nolēmumā – saskaņā ar kuru šajā tiesību normā minētie subjekti ir vienīgi subjekti, kuriem ir atļauja saskaņā ar personas, uz kuru attiecas izņēmums, piederības dalībvalsts tiesību aktiem, manuprāt, nav nekāda pamatojuma šīs tiesību normas tekstā, sistēmā vai struktūrā.
32. Precizējot minēto, ja Direktīva 2014/65 pieļauj, ka personām, kuras ir izslēgtas no tās piemērošanas jomas saskaņā ar tās 3. panta 1. punktu, var būt atļauts nosūtīt rīkojumus ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kas nav reģistrētas to piederības dalībvalstī, ir jāpārbauda, vai pēdējā minētā dalībvalsts, kurai ir jāparedz minētajām personām piemērojamais režīms, katrā ziņā var aizliegt šādu nosūtīšanu.
33. Šajā saistībā jānorāda, ka dalībvalstis, kuras izmanto Direktīvas 2014/65 3. panta 1. punktā paredzēto izvēles izņēmumu, izmanto šajā direktīvā tām skaidri atzīto rīcības brīvību. Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Tā ir jāīsteno, ievērojot ne tikai konkrētus Direktīvā 2014/65 tieši noteiktus standartus, bet arī Savienības tiesības un it īpaši minētajā direktīvā izvirzītos mērķus.
34. Tomēr tāds aizliegums kā Kapitāla tirgus likuma 29. panta 4. punktā paredzētais aizliegums, kas darbojas pēc kritērija, kas ir pamatots ar pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas vietu, manuprāt, ir nesavienojams ar šajā direktīvā izvirzīto mērķi, kas cita starpā ietver vienotā ieguldījumu pakalpojumu tirgus izveidi, pamatojoties uz pakalpojumu sniedzēja piederības dalībvalsts izsniegtās atļaujas un šīs dalībvalsts veiktās uzraudzības savstarpējās atzīšanas principiem.
35. Proti, ja ieguldījumu brokeru sabiedrībai, kurai ir atļauja saskaņā ar Direktīvu 2014/65 un ir atļauts darboties Čehijas Republikā pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, tiek liegts izpildīt Čehijas Republikā dzīvojošo vai reģistrēto klientu, kuri izmanto ieguldījumu starpnieka pakalpojumus, vārdā rīkojumus, kurus ir nosūtījis tieši minētais starpnieks, šāds aizliegums šai sabiedrībai faktiski neļauj vai vismaz traucē izmantot īpašu piekļuves kanālu Čehijas ieguldījumu tirgum, kas savukārt ir atvērts operatoriem, kuriem ir valsts atļauja un kuri ir reģistrēti minētajā dalībvalstī.
36. Ciktāl minētais aizliegums liek šādai sabiedrībai izmantot trešo personu, kurai ir atļauja valsts līmenī (15), ar to turklāt tiek ieviests Direktīvas 2014/65 34. panta otrajā daļā aizliegtais “papildu pienākums”. Šī piespiedu izmantošana, palielinot ieguldījumu brokeru sabiedrības nerezidentes sniegtā pakalpojuma izmaksas salīdzinājumā ar valsts ieguldījumu brokeru sabiedrību sniegtajiem pakalpojumiem, var padarīt pirmo par mazāk pievilcīgu ieguldītājiem (16).
37. Šādā kontekstā tas vien, ka ieguldījumu brokeru sabiedrībai, kas Čehijas Republikā darbojas pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā atbilstoši Direktīvai 2014/65, iespējams, var būt pieejamas citas metodes, lai sniegtu savu pakalpojumu, piemēram, pieprasot tieši pieņemt rīkojumus no minētajā dalībvalstī reģistrētajiem ieguldītājiem vai izmantojot saistīto aģentu (17), neizslēdz to, ka attiecīgais aizliegums katrā ziņā ir uzskatāms par pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (18), tāpat kā to a fortiori neizslēdz apstāklis, ka šādai sabiedrībai ir iespēja nodibināt minētajā dalībvalstī uzņēmumu vai filiāli (19). Tāpat ierobežojuma esamību neietekmē apstāklis, ka ieguldījumu starpnieku darbība nav būtiska finanšu tirgus darbībai un ka to izveide vai uzturēšana ietilpst katras dalībvalsts rīcības brīvībā. Proti, tiklīdz šajā ziņā ir izdarīta izvēle, tiem piemērojamais režīms, lai gan attiecīgā dalībvalsts to nosaka autonomi – arī ievērojot iepriekš minētos kritērijus – nevar pārkāpt Direktīvas 2014/65 tiesību normas un it īpaši nevar radīt ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kurām ir atļauja saskaņā ar šo direktīvu, atzītās pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, būtībā rezervējot valsts operatoriem tiešu piekļuvi ieguldītājiem, kuri izmanto minēto starpnieku pakalpojumus.
38. Protams, Direktīvas 2014/65 galveno mērķu starpā ir minēta arī augsta ieguldītāju aizsardzības līmeņa nodrošināšana visā Eiropas Savienībā (20) un Kapitāla tirgus likuma 29. panta 4. punktā paredzētais aizliegums – kā ir konstatējams no iesniedzējtiesas nolēmuma, kā arī no Čehijas Republikas un Čehijas Valsts bankas apsvērumiem – ir pamatojams tieši ar nepieciešamību kontrolēt ieguldījumu starpnieku darbību nolūkā aizsargāt ieguldītājus, kuri izmanto to pakalpojumus.
39. Tomēr jānorāda, ka, ierobežojot nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstis var izslēgt noteiktas personas no Direktīvas 2014/65 piemērošanas jomas, un paredzot, ka dalībvalstīm ir jāpiemēro šīm personām prasības, kuras ir vismaz līdzvērtīgas minētajā direktīvā noteiktajām prasībām, kuras attiecas uz atļauju piešķiršanas nosacījumiem un procedūrām, to reputācijas un pieredzes novērtēšanu, akcionāru atbilstību, pastāvīgās uzraudzības veikšanu un uzņēmējdarbības veikšanas pienākumiem, Savienības likumdevēja nolūks ir bijis tieši pastiprināt to ieguldītāju aizsardzību, kuri, izmantojot minēto personu pakalpojumus, netiek aizsargāti ar Direktīvu 2014/65 (skat. šīs direktīvas 42. apsvērumu). It īpaši šīs direktīvas 3. panta 2. punktā ir minēts vairums uzņēmējdarbības veikšanas pienākumu, kas ietverti tās 24. un 25. pantā, un it īpaši pienākums rīkoties godīgi, taisnīgi, profesionāli un atbilstoši savu klientu interesēm, pienākums sniegt klientiem patiesu, skaidru, nemaldinošu un savlaicīgu informāciju, veikt piemērotības pārbaudi, piedāvājot konsultāciju pakalpojumu, paredzēt noteikumus par atlīdzībām, garantijas sistēmas un ieguldītāju aizsardzību vai profesionālās darbības apdrošināšanu. Direktīvā 2014/65 paredzētā valstu režīmu pielāgošana šiem noteikumiem un prasībām ir domāta, lai samazinātu tādu rīcību risku, kas kaitē ieguldītājiem, kuri paļaujas uz personām, kuras saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu ir izslēgtas no tās piemērošanas jomas, un lai ļautu efektīvāk apkarot šādas rīcības.
40. Turklāt jāatgādina, ka pats Savienības likumdevējs nav uzskatījis par nepieciešamu nosacījumos, kuri ļauj dalībvalstīm izslēgt noteiktas personas no direktīvas piemērošanas jomas, iekļaut aizliegumu nosūtīt rīkojumus izpildei sabiedrībām, kurām ir atļauja saskaņā ar Direktīvu 2014/65, bet gan pieļāva šādu iespēju, netieši uzskatot, ka tad, ja šādas darbības tiek veiktas šīs direktīvas tvēruma ietvaros, tās neradīs riskus, kurus nevarētu ierobežot uzraudzība, kas piešķirta šo personu piederības dalībvalstij, iespējams, kopā ar saņemošās ieguldījumu brokeru sabiedrības piederības dalībvalsts uzraudzības iestādēm (21).
41. Šajā ziņā jāatgādina arī, ka Direktīva 2014/65, pirmkārt, uzliek ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kuras darbosies saskaņā ar vienoto Eiropas pasi, pienākumu iegūt no klienta informāciju par tā zināšanām un pieredzi ieguldījumu jomā saistībā ar piedāvātā vai pieprasītā produkta vai pakalpojuma konkrēto veidu, lai pārbaudītu tā piemērotību šim klientam (skat. Direktīvas 2014/65 25. panta 3. punktu), un, otrkārt, ir samazinājusi “execution only” [vienīgi izpildes] piemērošanas jomu, it īpaši sarežģītu produktu gadījumā, paredzot noteikto nosacījumu ievērošanu (skat. Direktīvas 2014/65 25. panta 4. punktu). Tāpēc principā pat tādā situācijā kā pamatlietā nav izslēgts, ka, lai pildītu savus pienākumus saskaņā ar Direktīvu 2014/65, ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kurām jāizpilda rīkojumi, kurus ir nosūtījis starpnieks, kas ir izslēgts no direktīvas piemērošanas jomas, būs jāizdara šī starpnieka darbības kontrole.
42. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ dalībvalsts pasākums, kas uzliek ieguldījumu starpniekiem, kuri saskaņā ar Direktīvas 2014/65 3. panta 1. punktā minēto izvēles izņēmumu ir izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas, pienākumu nosūtīt no saviem klientiem saņemtos rīkojumus vienīgi subjektiem, kuri ir saņēmuši atļauju un reģistrēti minētajā dalībvalstī, un tāpēc aizliedz šiem starpniekiem nosūtīt minētos rīkojumus citā dalībvalstī reģistrētajam uzņēmumam, pat ja tam saskaņā ar minēto direktīvu ir atļauts sniegt ieguldījumu pakalpojumus starpnieka piederības dalībvalstī, manā skatījumā, ir nesavienojami ar šajā direktīvā izvirzītajiem mērķiem.
43. Atbildētāja pamatlietā apstrīd Fondée tiesības atsaukties uz šo nesavienojamību, jo pati Fondée nav ieguldījumu brokeru sabiedrība Direktīvas 2014/65 izpratnē un pat ir izslēgta no šīs direktīvas piemērošanas jomas, kā arī no ieguldījumu pakalpojumu sniegšanas brīvības šīs direktīvas 34. panta izpratnē. Arī iesniedzējtiesa apšauba šādas tiesības, jo Fondée nenorāda uz tai nodarīto kaitējumu vai uz ar Savienības tiesībām tai piešķirto tiesību pārkāpumu.
44. Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja apstiprināt – apstākļos, kas ir līdzīgi pamatlietas apstākļiem, taču citā jomā – ka par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu ir uzskatāms arī starpniekiem paredzētais aizliegums atvieglot pakalpojumu sniegšanu pakalpojumu sniedzējam ar juridisko adresi citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā darbojas šie starpnieki, kā arī saistītais sods (22). Runājot vispārīgāk, ja kādā dalībvalstī reģistrēta sabiedrība sniedz pakalpojumu ar citā dalībvalstī reģistrēta saimnieciskās darbības subjekta starpniecību, šī subjekta darbībai noteiktie ierobežojumi ietilpst pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā neatkarīgi no minētā subjekta situācijas, kurš tādējādi var atsaukties uz Savienības tiesību normām, lai iebilstu pret sodu uzlikšanu saistībā ar aizliegumiem, kuri rada šķēršļus starpniecības darbībai (23). Lai gan Tiesa apstiprināja šos principus attiecībā uz primāro tiesību normu piemērošanu, mutatis mutandis tie ir transponējami uz tādu kontekstu kā pamatlietā, kurā ir būtiskas saskaņotas atvasinātās tiesības.
45. Apstāklis, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/65 3. panta 3. punktu prasītāja pamatlietā neizmanto šīs direktīvas 34. pantā paredzēto brīvību, neapšauba tikko teikto.
46. Proti, minētais 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas atsaucas vienīgi uz tādu operatoru brīvību, uz kuriem attiecas izvēles izņēmums sniegt ieguldījumu pakalpojumus saņēmējiem, kuri dzīvo vai ir reģistrēti dalībvalstī, kas nav to piederības dalībvalsts, ar šīs direktīvas 34. pantā paredzētajiem nosacījumiem, nevis arī uz brīvību saņēmēju statusā izmantot ieguldījumu pakalpojumus, kurus sniedz citā dalībvalstī reģistrēta sabiedrība, kurai ir atļauja direktīvas izpratnē, nedz uz brīvību darboties starpnieku statusā ieguldījumu pakalpojuma ietvaros, ko šāda sabiedrība sniedz klientiem, kuri ir reģistrēti savas piederības dalībvalstī.
47. Šāda interpretācija izriet ne tikai no skaidra Direktīvas 2014/65 3. panta 3. punkta teksta, bet arī no šajā tiesību normā izvirzītā mērķa nepieļaut to, ka subjektam, kas neatbilst direktīvā paredzētajām prasībām, tiek atļauts sniegt pārrobežu ieguldījumu pakalpojumus. Minētās tiesību normas interpretācija, saskaņā ar kuru personas, uz kurām attiecas izvēles izņēmums, nevar saņemt tādus pārrobežu ieguldījumu pakalpojumus kā pamatlietā vai darboties starpnieku statusā šāda pakalpojuma ietvaros, turklāt neatbilstu jau minētajam šīs direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta i) ievilkumam, kurā, kā minēts, ir tieši paredzēta šo personu iespēja nosūtīt rīkojumus izpildei ieguldījumu brokeru sabiedrībai, kurai ir atļauja minētās direktīvas izpratnē.
48. Taču, kā precizēts šo secinājumu 19. punktā, nosūtot pamatlietā aplūkotos rīkojumus, Fondée sniedza ieguldījumu pakalpojumus vienīgi tās klientiem, kuri dzīvo vai ir reģistrēti Čehijas Republikā, un tāpēc sniedza pakalpojumu, kuram nav nekāda pārrobežu elementa. Turklāt, lai gan tā patiešām atviegloja pārrobežu pakalpojuma sniegšanu starp Nīderlandi un Čehijas Republiku, tomēr, kā pareizi norādīts tās apsvērumos, tā nepiedalījās ieguldījumu pakalpojuma sniegšanā ārvalstīs, ņemot vērā, ka attiecīgie rīkojumi tika izpildīti Čehijas Republikā dzīvojošo vai reģistrēto klientu vārdā.
49. 2017. gada 14. jūnija sprieduma Khorassani (24), uz kuru atsaucas arī iesniedzējtiesa, 30. punktā Tiesa, izsakoties par Direktīvas 2004/39 interpretāciju, patiešām apstiprināja, ka pastāv cieša saikne starp ieguldījumu pakalpojumu, kas izpaužas kā “pasūtījumu pieņemšana un nosūtīšana”, un ieguldījumu pakalpojumu, kas izpaužas kā “pasūtījumu izpilde”, “ciktāl pirmais pakalpojums tiek sniegts pirms otrā un tam principā seko šī otrā minētā pakalpojuma sniegšana”. Tomēr, ja šos pakalpojumus sniedz nošķirti subjekti, šādas saiknes esamība – vienīgi pateicoties apstāklim, ka “rīkojumi”, kas ir to priekšmets, ir vieni un tie paši (25) – neliedz skatīt atsevišķi, atkarībā no īpašajām iezīmēm, pakalpojumus, kurus sniedz, kā arī atbildību, ko uzņemas katrs no šiem subjektiem, tostarp tādā gadījumā kā pamatlietā, kad šādi pakalpojumi tiek sniegti trīspusēju līgumisko attiecību ietvaros.
50. Tātad Fondée ir tiesības atsaukties uz Direktīvas 2014/65 34. panta pārkāpumu, lai apstrīdētu tai uzlikto naudas sodu par Kapitāla tirgus likuma 29. panta 4. punktā paredzētā aizlieguma pārkāpumu, ciktāl tā darbojas nevis kā pārrobežu ieguldījumu pakalpojuma sniedzēja, bet kā šāda pakalpojuma saņēmēja vai kā starpniece tā sniegšanā.
b) Vērtējums, pamatojoties uz LESD 56. pantu
51. Ja Tiesa nolems atbildēt uz prejudiciāliem jautājumiem, pamatojoties uz LESD 56. pantu, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru šajā pantā paredzētā pakalpojumu sniegšanas brīvība prasa ne tikai jebkādas diskriminācijas novēršanu attiecībā uz citā dalībvalstī dibinātu pakalpojumu sniedzēju tā pilsonības dēļ, bet arī jebkāda ierobežojuma atcelšanu, kaut arī tas ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgus tā pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus, kurš dibināts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (26). Vispārīgāk runājot, LESD 56. pants attiecas uz pakalpojumiem, kurus kādā dalībvalstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, nepārvietojoties, piedāvā citā dalībvalstī reģistrētajiem saņēmējiem, tāpēc jebkurš šādu darbību ierobežojums ir uzskatāms par šī pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (27).
52. Turklāt joprojām saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru LESD 56. pantā ir piešķirtas tiesības ne tikai pašam pakalpojumu sniedzējam, bet arī šo pakalpojumu saņēmējam (28). Tātad pakalpojumu sniegšanas brīvība ietver ne tikai pakalpojuma sniedzēja iespējas sniegt pakalpojumus saņēmējiem citās dalībvalstīs, nevis tajā, kuras teritorijā atrodas pats pakalpojuma sniedzējs, bet arī saņēmēju iespējas bez ierobežojumiem saņemt vai izmantot citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja piedāvātos pakalpojumus (29). Proti, Līgums vienādi attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem un pakalpojumu saņēmējiem uzliktajiem ierobežojumiem. Tāpēc, tiklīdz situācija ietilpst LESD 56. panta piemērošanas jomā, gan pakalpojumu saņēmējs, gan pakalpojumu sniedzējs var paļauties uz šo pantu (30). Visbeidzot saskaņā ar Tiesas viedokli, kā jau atgādināts, par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu ir uzskatāms arī starpniekam noteiktais aizliegums atvieglot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, arī ja šis starpnieks ir reģistrēts tajā pašā dalībvalstī kā šī pakalpojuma saņēmēji (31).
53. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tāds ieguldījumu starpnieks kā prasītāja pamatlietā, uz kuru attiecas izvēles izņēmums Direktīvas 2014/65 3. panta 1. punkta izpratnē, var, ņemot vērā šī panta 3. punkta tekstu, atsaukties uz LESD 56. pantu kā pārrobežu ieguldījumu pakalpojuma saņēmējs, vai arī kā starpnieks šāda pakalpojuma sniegšanā.
54. Šajā aspektā aprobežošos ar atsauci uz šo secinājumu 46. punktu attiecībā uz interpretāciju, kura, manā skatījumā, jādod Direktīvas 2014/65 3. panta 3. punktam. Manuprāt, ir skaidrs, ka minētā tiesību norma neliedz personai, kas ir izslēgta no šīs direktīvas piemērošanas jomas, atsaukties uz LESD 56. pantu atbilstoši šo secinājumu 52. punktā minētajai judikatūrai. Tāpēc, neatkarīgi no jebkāda cita apsvēruma saistībā ar saikni starp primārajām tiesībām un atvasinātajām tiesībām, uzskatu, ka Direktīvas 2014/65 3. panta 3. punkts nevar tikt interpretēts tādā nozīmē, ka tas liedz ieguldījumu starpniekam, kas saskaņā ar Direktīvas 2014/65 3. panta 1. punktu ir izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas, atsaukties uz LESD 56. pantu kā pārrobežu ieguldījumu pakalpojuma saņēmējs vai arī kā starpnieks šāda pakalpojuma ietvaros.
55. Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 56. pants nepieļauj tādu aizliegumu kā Kapitāla tirgus likuma 29. panta 4. punktā paredzētais aizliegums.
56. Šajā saistībā atbilstoši tam, kas jau ir minēts iepriekš attiecībā uz Direktīvas 2014/65 34. pantu, uzskatu, ka šāds aizliegums apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgus pakalpojumus, kurus citā dalībvalstī reģistrētās ieguldījumu brokeru sabiedrības piedāvā Čehijas Republikā, un tātad ir uzskatāms par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu LESD 56. panta izpratnē.
57. Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru šāds pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums var būt pieļaujams tikai tad, ja tam ir leģitīms un ar LESD saderīgs mērķis un ja to attaisno primāri vispārējo interešu apsvērumi, ar nosacījumu, ka šādā gadījumā tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (32).
58. No iesniedzējtiesas nolēmuma un Čehijas Republikas apsvērumiem izriet, ka Kapitāla tirgus likuma 29. panta 4. punktu attaisno nepieciešamība atvieglot ieguldījumu starpnieku darbības kontroli, it īpaši ņemot vērā šo starpnieku iepriekš īstenoto praksi, kura bija pretēja klientu interesēm. Čehijas Valsts banka precizē, ka valsts vērtspapīru tirgotājiem, kuri pieņem ieguldījumu starpnieku nosūtītos rīkojumus, ir piemērojami īpaši kontroles pienākumi attiecībā uz minēto starpnieku darbību, un ka arī šī iemesla dēļ ieguldījumu starpnieku darbības kontrole ir apgrūtināta situācijā, kad rīkojumi tiek nosūtīti pakalpojumu sniedzējiem ārpus Čehijas Republikas.
59. Šajā saistībā vienīgi atgādināšu, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka nedz administratīva rakstura apsvērumi, nedz it īpaši mērķis vienkāršot uzraudzības iestādes pienākumu izpildi nevarēja attaisnot šķērsli kādas no Līgumā garantētajām pamatbrīvībām īstenošanā (33). Turklāt pamatlietas apstākļos šādi attaisnojumi tiek minēti kontekstā, kurā operatoru, kuri ir izslēgti no iespējas sadarboties ar Čehijas ieguldījumu starpniekiem, darbībai ir piemērojams speciālais atvasināto tiesību regulējums, kurā ir paredzētas prasības, pienākumi un kontroles ar mērķi nodrošināt augstu ieguldītāju aizsardzības līmeni.
c) Starpposma secinājumi
60. Pamatojoties uz visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, uzskatu, ka apstrīdētais valsts pasākums ir jāpārbauda, pamatojoties uz Direktīvas 2014/65 tiesību normām un ka, lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, nav jāpārbauda, vai pamatlietas apstākļos Fondée ir tiesības atsaukties uz LESD 56. pantu.
61. Tāpēc ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem pēc šo jautājumu atbilstošas pārformulēšanas atbildēt, ka Direktīvas 2014/65 34. pants ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ieguldījumu starpniekiem, kuri ir izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar izvēles izņēmumu tās 3. panta 1. punkta izpratnē, ir paredzēts pienākums nosūtīt rīkojumus, kas pieņemti no šajā dalībvalstī dzīvojošiem vai reģistrētiem klientiem, vienīgi vērtspapīru tirgotājiem, kuriem ir minētās dalībvalsts uzraudzības iestādes atļauja un kuru juridiskā adrese ir minētajā dalībvalstī, un tādējādi ir aizliegts nosūtīt šādus rīkojumus citā dalībvalstī reģistrētām ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kurām ir atļauja minētās direktīvas izpratnē.
IV. Secinājumi
62. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Městský soud v Praze (Pilsētas tiesa Prāgā, Čehijas Republika) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
“Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/65/ES (2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/ES un Direktīvu 2011/61/ES, 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ieguldījumu starpniekiem, kuri ir izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar izvēles izņēmumu tās 3. panta 1. punkta izpratnē, ir paredzēts pienākums nosūtīt rīkojumus, kas pieņemti no šajā dalībvalstī dzīvojošiem vai reģistrētiem klientiem, vienīgi vērtspapīru tirgotājiem, kuriem ir minētās dalībvalsts uzraudzības iestādes atļauja un kuru juridiskā adrese ir minētajā dalībvalstī, un tādējādi ir aizliegts nosūtīt šādus rīkojumus citā dalībvalstī reģistrētām ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kurām ir atļauja minētās direktīvas izpratnē”.