TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2023. gada 21. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesību aktu tuvināšana – Vide – Direktīva 94/62/EK – Iepakojums un izlietotais iepakojums – Direktīva 98/34/EK – Informācijas sniegšanas kārtība tehnisko standartu un noteikumu un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā – Dalībvalstu pienākums paziņot Eiropas Komisijai visus tehnisko noteikumu projektus – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzētie tehniskie noteikumi ir ierobežojošāki par Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētajiem
Lietā C‑86/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) iesniegusi ar 2022. gada 7. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 9. februārī, tiesvedībā
Papier Mettler Italia Srl
pret
Ministero della Transizione Ecologica,
Ministero dello Sviluppo Economico,
piedaloties
Associazione Italiana delle Bioplastiche e dei Materiali Biodegradabili e Compostabili – Assobioplastiche,
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe], tiesneši N. Pisarra [N. Piçarra], M. Safjans [M. Safjan], N. Jēskinens [N. Jääskinen] un M. Gavalecs [M. Gavalec] (referents),
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: Č. Di Bella [C. Di Bella], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 22. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Papier Mettler Italia Srl vārdā – V. Cannizzaro, advokāts,
– Associazione Italiana delle Bioplastiche e dei Materiali Biodegradabili e Compostabili – Assobioplastiche vārdā – G. Belotti, F. De Leonardis un S. Micono, advokāti,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz M. Cherubini un G. Palatiello, avvocati dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Escobar Gómez, G. Gattinara un L. Haasbeek, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 25. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/62/EK (1994. gada 20. decembris) par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV 1994, L 365, 10. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2013. gada 7. februāra Direktīvu 2013/2/ES (OV 2013, L 37, 10. lpp.), (turpmāk tekstā – “Direktīva 94/62”) 1., 2., 9., 16. un 18. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (OV 1998, L 204, 37. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1025/2012 (OV 2012, L 316, 12. lpp.), (turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”) 8. pantu, ka arī LESD 114. panta 5. un 6. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Papier Mettler Italia Srl un Ministero della Transizione Ecologica (Ekoloģiskās pārkārtošanās ministrija, Itālija; turpmāk tekstā – “Vides ministrija”) un Ministero dello Sviluppo Economico (Ekonomikas attīstības ministrija, Itālija) par, pirmkārt, dekrēta, kurā paredzēts pienākums ievērot konkrētas tehniskās iezīmes plastmasas iepirkumu maisiņu laišanai tirgū, tiesiskumu un, otrkārt, tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas nodarīti, pieņemot šo dekrētu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 94/62
3 Direktīvas 94/62 pirmajā, otrajā, ceturtajā, septītajā un trīsdesmit trešajā apsvērumā ir noteikts:
“tā kā šobrīd atšķirīgie valstu pasākumi attiecībā uz iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu būtu jāsaskaņo, lai, no vienas puses, novērstu vai samazinātu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, un, no otras puses, nodrošinātu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un izvairītos no tirdzniecību kavējošiem apstākļiem un brīvas konkurences izkropļošanas vai ierobežošanas [Eiropas] Kopienā;
tā kā labākais veids novērst izlietotā iepakojuma rašanos, ir samazināt kopējo iepakojuma materiālietilpību;
[..]
tā kā atkritumu daudzuma samazināšana ir būtiska ilgtspējīgai izaugsmei, uz ko jo īpaši aicina Līgums par Eiropas Savienību;
[..]
tā kā saskaņā ar Kopienas atkritumu apsaimniekošanas stratēģiju, kas ir paredzēta Padomes Rezolūcijā (1990. gada 7. maijs) par politiku atkritumu jomā [(OV 1990, C 122, 2. lpp.)] un Padomes Direktīvā 75/442/EEK (1975. gada 15. jūlijs) par atkritumiem [(OV 1975, L 194, 39. lpp.)], iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā par pirmo prioritāti uzskatāma izlietotā iepakojuma rašanās novēršana un par papildu pamatprincipiem – iepakojuma atkārtota lietošana, pārstrāde un citi izlietotā iepakojuma reģenerācijas veidi, tādējādi samazinot šādu atkritumu galīgo apglabāšanu;
[..]
tā kā dalībvalstis, neskarot Padomes [Direktīvu 83/189/EEK (1983. gada 28. marts)], ar ko paredz procedūru informācijas iesniegšanai tehnisko standartu un noteikumu jomā [(OV 1983, L 109, 8. lpp.)], pirms pieņemšanas paziņo [Eiropas] Komisijai jebkādu pasākumu, ko tās gatavojas paredzēt, projektus, lai varētu novērtēt, vai tie atbilst Direktīvai”.
4 Direktīvas 94/62 1. pantā “Mērķi” ir noteiks:
“1. Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot šobrīd atšķirīgos iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas pasākumus dažādās valstīs, lai, no vienas puses, novērstu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, un, no otras puses, garantētu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un izvairītos no tirdzniecību kavējošiem apstākļiem, kā arī no brīvas konkurences izkropļošanas vai ierobežošanas Kopienā.
2. Tādēļ šajā direktīvā paredzēti pasākumi, kuru mērķis kā pirmā prioritāte ir novērst izlietotā iepakojuma rašanos un papildu pamatprincipi ir atkārtota lietošana, pārstrāde un citas izlietotā iepakojuma reģenerācijas formas, tādējādi samazinot šādu atkritumu galīgo apglabāšanu.”
5 Šīs direktīvas 2. pantā “Darbības joma” ir noteikts:
“1. Šī Direktīva attiecas uz jebkādu Kopienas tirgū laisto iepakojumu, kā arī uz visu izlietoto iepakojumu neatkarīgi no tā, vai to lieto vai izmet ražošanas, tirdzniecības, biroja, veikala, mājsaimniecības vai jebkādā citā līmenī, kā arī neatkarīgi no izmantotā materiāla.
[..]”
6 Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/720 (2015. gada 29. aprīlis), ar ko groza Direktīvu 94/62/EK attiecībā uz vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanu (OV 2015, L 115, 11. lpp.), Direktīvas 94/62 3. pantā “Definīcijas” tika ieviests 1.b un 1.c punkts, kuros noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
1.b) “Plastmasas iepirkumu maisiņi” ir iepirkumu maisiņi ar vai bez roktura, kuri izgatavoti no plastmasas un patērētājiem tiek darīti pieejami preču vai ražojumu tirdzniecības vietā.
1.c) “Vieglās plastmasas iepirkumu maisiņi” ir plastmasas iepirkumu maisiņi, kuru materiāla biezums nesasniedz 50 mikronus.”
7 Ar Direktīvu 2015/720 arī Direktīvas 94/62 4. pantā “Novēršana” tika ieviests 1.a un 1. b punkts, kuros noteikts:
“1.a) Dalībvalstis veic pasākumus, lai panāktu plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa noturīgu samazinājumu savā teritorijā.
Minētie pasākumi var būt valsts līmeņa samazināšanas mērķi, saglabājot vai ieviešot ekonomiskos instrumentus, kā arī, atkāpjoties no 18. panta, tirdzniecības ierobežojumi ar noteikumu, ka minētie ierobežojumi ir samērīgi un nediskriminējoši.
Šādi pasākumi var būt atšķirīgi atkarībā no vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu ietekmes uz vidi, kad tie tiek reģenerēti vai apglabāti, to kompostēšanas īpašībām, ilgizturību vai paredzēto konkrēto pielietojumu.
Dalībvalstu veiktie pasākumi ietver vai nu vienu, vai abus šādus pasākumus:
a) tādu pasākumu pieņemšana, kuri līdz 2019. gada 31. decembrim nodrošina, ka gada patēriņa apjoms nepārsniedz 90 vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus uz vienu cilvēku, bet līdz 2025. gada 31. decembrim – 40 vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus uz vienu cilvēku, vai līdzvērtīgus mērķus izsakot svara vienībās. Valsts patēriņa mērķos var neiekļaut ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus;
b) tādu instrumentu pieņemšana, kuri līdz 2018. gada 31. decembrim nodrošina, ka vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus preču vai ražojumu tirdzniecības vietās neizsniedz bez maksas, ja vien nav īstenoti vienlīdz efektīvi instrumenti. Minētajos pasākumos var neiekļaut ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus.
[..]
1.b Neskarot 15. pantu, dalībvalstis var veikt pasākumus, piemēram, īstenot ekonomikas instrumentus vai noteikt valsts līmeņa samazināšanas mērķus attiecībā uz visu veidu plastmasas iepirkumu maisiņiem neatkarīgi no to materiāla biezuma.”
8 Direktīvas 94/62 9. pantā “Pamatprasības” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka trīs gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā tirgū laiž tikai tādu iepakojumu, kas atbilst visām šajā direktīvā, tostarp II pielikumā, paredzētajām pamatprasībām.
[..]”
9 Šīs direktīvas 16. pantā “Paziņojums” ir noteikts:
“1. Neskarot Direktīvu 83/189/EEK, pirms paredz šādus pasākumus, dalībvalstis iepazīstina Komisiju ar to pasākumu projektiem, ko tās paredzējušas pieņemt saskaņā ar šo direktīvu, izņemot finansiālus pasākumus, bet ietverot tehniskas specifikācijas, kas ir saistītas ar finansiāliem pasākumiem, kuri mudina ievērot minētās tehniskās specifikācijas, lai ļautu pārbaudīt pasākumus saistībā ar pašreizējiem noteikumiem, katrā gadījumā, ievērojot iepriekšminētajā direktīvā paredzēto kārtību.
2. Ja ierosinātais pasākums ir arī tehnisks Direktīvas 83/189/EEK nozīmē, attiecīgā dalībvalsts var norādīt, veicot paziņošanas procedūras saskaņā ar šo direktīvu, ka paziņojums ir spēkā arī attiecībā uz Direktīvu 83/189/EEK.”
10 Direktīvas 94/62 18. pantā “ Neierobežotas tirgū laišanas iespējas” ir noteikts:
“Dalībvalstis nedrīkst kavēt šīs direktīvas prasībām atbilstoša iepakojuma laišanu tirgū to teritorijā.”
11 Direktīvas 94/62 II pielikumā “Pamatprasības attiecībā uz iepakojuma sastāvu un atkārtotas lietošanas, reģenerācijas un pārstrādes iespējām” ir noteikts:
“1. Prasības, kas attiecas uz iepakojuma ražošanu un sastāvu
– Iepakojums ir ražots tā, lai iepakojuma tilpums un masa nebūtu lielāka, kā vajadzīgs iesaiņotā produkta drošuma un higiēnas prasību ievērošanai, un apmierinoša attiecībā uz ražojumu un patērētājiem.
– Iepakojumu projektē, ražo un realizē tā, lai tas būtu atkārtoti lietojams, tostarp reģenerējams, kā arī, lai pēc iespējas samazinātu tā ietekmi uz vidi, ja izlietoto iepakojumu vai izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas atliekas apglabā.
– Iepakojumu ražo tā, lai pēc iespējas samazinātu kaitīgu un citu bīstamu vielu vai materiālu izmantošanu iepakojuma materiāliem vai sastāvdaļām saistībā ar minēto vielu klātbūtni emisijās, pelnos vai infiltrātā, iepakojumu vai izlietoto iepakojumu apsaimniekošanas darbību atliekas sadedzinot vai novietojot izgāztuvēs.
2. Prasības, kas attiecas uz iepakojuma atkārtotas lietošanas iespējām
Vienlaikus jāievēro šādas prasības:
– iepakojuma fizikālās īpašības un raksturlielumi normālos paredzamos lietošanas apstākļos nodrošina tā vairākkārtēju apriti,
– iespējas pārstrādāt lietoto iepakojumu, lai ievērotu strādājošo veselības aizsardzības un darba drošības prasības,
– atbilst reģenerējamam iepakojumam noteiktajām prasībām gadījumos, kad tas vairs nav atkārtoti izmantojams un kļūst par atkritumiem.
3. Prasības, kas attiecas uz iepakojuma reģenerācijas iespējām
a) Iepakojums ir reģenerējams, pārstrādājot tā materiālu.
Iepakojumam jābūt izgatavotam tā, lai būtu iespējams pārstrādāt noteiktu procentuālo daļu (pēc svara) no materiāla, ko izmanto tādas produkcijas ražošanai, kas atbilst pašreizējiem Kopienas standartiem. Atkarībā no materiāla, no kura izgatavots iepakojums, šīs procentuālās daļas lielums var atšķirties.
b) Iepakojums ir reģenerējams, iegūstot enerģiju.
Izlietotajam iepakojumam, ko pārstrādā, lai iegūtu enerģiju, ir jābūt vismaz minimālajai siltumietilpībai, lai optimizētu enerģijas ieguves procesu.
c) Iepakojums ir reģenerējams, to kompostējot.
Izlietotais iepakojums, ko apstrādā, lai kompostētu, ir pietiekami bioloģiski noārdāms, lai tas netraucē dalīto savākšanu un kompostēšanas procesu vai darbību, kur to izmanto.
d) Bioloģiski noārdāms iepakojums.
Bioloģiski noārdāms izlietotais iepakojums ir tāds, kas fizikāli, ķīmiski, termiski vai bioloģiski sadalās tā, ka iegūtā gatavā komposta lielākā daļa sadalās, veidojot oglekļa dioksīdu, biomasu un ūdeni.”
Direktīva 98/34
12 Direktīvas 98/34, kura atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV 2015, L 241, 1. lpp.), bet kura joprojām ir piemērojama pamatlietā ratione temporis, 1. panta 12. punktā bija noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:
[..]
(12) “tehnisko noteikumu projekts” – teksts par tehniskiem parametriem vai citām prasībām, vai noteikumiem par pakalpojumiem, ietverot administratīvus noteikumus, kas formulēti teksta ieviešanai vai lai ieviestu to kā tehnisku noteikumu, tekstam esot sagatavošanas stadijā, kad vēl iespējams izdarīt būtiskus grozījumus.”
13 Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktā bija noteikts:
“Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.
[..]”
14 Šīs direktīvas 9. panta 1. punktā bija noteikts:
“Dalībvalstis atliek tehnisko noteikumu projekta pieņemšanu uz trīs mēnešiem no brīža, kad Komisija saņēmusi 8. panta 1. punktā minēto paziņojumu.”
Itālijas tiesības
15 2006. gada 27. decembra Legge n. 296 – Disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale dello Stato (Likums Nr. 296 par valsts gada un daudzgadu budžeta izveides noteikumiem, 2006. gada 27. decembra GURI Nr. 299 kārtējais pielikums Nr. 244) 1. panta 1129. un 1130. punktā bija paredzēts aizliegt laist tirgū bioloģiski nenoārdāmus plastmasas iepirkuma maisiņus, aizliegumu piemērojot no 2010. gada 1. janvāra. Tomēr šī aizlieguma stāšanās spēkā tika atlikta līdz brīdim, kad 2012. gada 25. janvārī tika pieņemts decreto‑legge n. 2 – Misure straordinarie e urgenti in materia ambientale (Dekrētlikums Nr. 2 par ārkārtas un steidzamiem pasākumiem vides jomā, 2012. gada 25. janvāra GURI Nr. 20; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 2/2012”). Šī dekrētlikuma 2. panta 1. punktā bija paredzēts pagarināt 2006. gada 27. decembra Likuma Nr. 296 1. panta 1130. punktā paredzēto termiņu, ar kuru noteikta minētā aizlieguma stāšanās spēkā, līdz brīdim, kad Vides ministrija un Ekonomikas attīstības ministrija būs pieņēmusi dekrētu.
16 Dekrētlikums Nr. 2/2012 tika pārveidots par likumu (ar grozījumiem) ar 2012. gada 24. marta legge n. 28 – Conversione in legge, con modificazioni del decreto‑legge 25 gennaio 2012, n. 2, recante misure straordinarie e urgenti in materia ambientale” (2012. gada 25. janvāra Likums Nr. 28 par Dekrētlikuma Nr. 2 par ārkārtas un steidzamiem pasākumiem vides jomā pārveidošanu par likumu (ar grozījumiem), 2012. gada 24. marta GURI Nr. 71). Šī dekrētlikuma 2. pantā bija noteikts:
“1. [2006. gada 27. decembra Likuma Nr. 296] 1. panta 1130. punktā paredzētais termiņš, kurā jāstājas spēkā aizliegumam tirgot iepirkuma maisiņus, tiek pagarināts līdz 2. punktā minētā dekrēta pieņemšanai tikai attiecībā uz tādu vienreizlietojamu polimēra iepirkuma maisiņu laišanu tirgū, kuri atbilst saskaņotajam standartam UNI EN 13432:2002 atbilstoši akreditētu organizāciju izdotiem sertifikātiem, un atkārtoti lietojamiem maisiņiem, kas ražoti no citiem polimēriem, kam ārējie rokturi neietilpst maisiņa izmantojamā izmērā un kas ir biezāki par 200 mikroniem, ja tie paredzēti izmantošanai saskarē ar pārtiku, un biezāki par 100 mikroniem, ja tie ir paredzēti citiem mērķiem, kā arī atkārtoti lietojamiem maisiņiem, kas ražoti no citiem polimēriem, kam ir iekšējie rokturi līdz maisiņa izmantojamajam izmēram un kas ir biezāki par 100 mikroniem, ja tie paredzēti izmantošanai saskarē ar pārtiku, un biezāki par 60 mikroniem, ja tie ir paredzēti citiem mērķiem.
2. Neskarot 1. punkta noteikumus, ar [vides] un ekonomikas attīstības ministru pieņemtu nereglamentējošu dekrētu pēc kompetento parlamentāro komisiju atzinuma, kas paziņots saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām un kas ir jāpieņem līdz 2012. gada 31. decembrim, ievērojot atkritumu apsaimniekošanas pasākumu hierarhiju, [..] to laišanai tirgū ir iespējams noteikt papildu tehniskās īpašības, tostarp paredzot esošo iekārtu pārveidošanas veicināšanas veidus, kā arī, katrā ziņā, patērētāju informēšanas kārtību, neradot jaunu vai lielāku apgrūtinājumu valsts finansēm.”
17 2013. gada 18. marta decreto ministeriale n. 73 – Individuazione delle caratteristiche tecniche dei sacchi per l’asporto delle merci (Ministrijas dekrēts Nr. 73 par iepirkumu maisiņu tehnisko īpašību noteikšanu, 2013. gada 27. marta GURI Nr. 73; turpmāk tekstā – “pamatlietā aplūkotais dekrēts”) 1. pantā “Definīcijas” bija noteikts:
“Šajā dekrētā piemēro šādas definīcijas:
a) Iepirkumu maisiņi: maisiņi, kas patērētājiem ir pieejami tirdzniecības vietās par maksu vai bez maksas un kas ir paredzēti pārtikas un nepārtikas produktiem.
[..]”
18 Pamatlietā aplūkotā dekrēta 2. pantā “Laišana tirgū” bija noteikts:
“1. Tirgū var laist iepirkumu maisiņus, kas ir ietverti vienā no šīm kategorijām:
a) vienreizlietojami bioloģiski noārdāmi un kompostējami iepirkumu maisiņi, kas atbilst saskaņotajam standartam UNI EN 13432:2002;
b) atkārtoti izmantojami iepirkumu maisiņi, kas sastāv no polimēriem, kas nav minēti a) apakšpunktā un kam ārējie rokturi neietilpst maisiņa izmantojamā izmērā
b.1) kas ir biezāki par 200 mikroniem un satur vismaz 30 % pārstrādātas plastmasas, ja tie paredzēti izmantošanai saskarē ar pārtiku;
b.2) kas ir biezāki par 100 mikroniem un satur vismaz 10 % pārstrādātas plastmasas, ja tie nav paredzēti izmantošanai saskarē ar pārtiku;
c) atkārtoti izmantojami iepirkumu maisiņi, kas sastāv no polimēriem, kas nav minēti a) apakšpunktā un kam ārējie rokturi ietilpst maisiņa izmantojamā izmērā:
c.1) kas ir biezāki par 100 mikroniem un satur vismaz 30 % pārstrādātas plastmasas, ja tie ir paredzēti izmantošanai saskarē ar pārtiku;
c.2) kas ir biezāki par 60 mikroniem un satur vismaz 10 % pārstrādātas plastmasas, ja tie nav paredzēti izmantošanai saskarē ar pārtiku.
[..]”
19 Šī dekrēta 6. pantā bija paredzēts:
“Uz šo dekrētu attiecas paziņošanas procedūra saskaņā ar [Direktīvu 98/34], un tas stāsies spēkā tikai pēc šīs procedūras veiksmīgas pabeigšanas.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
20 Papier Mettler Italia ir sabiedrība, kas darbojas papīra un sintētiskā materiāla iepakojuma un iesaiņojuma izplatīšanas jomā. Tās darbība ir vērsta uz polietilēna iepakojumu, konkrētāk, plastmasas maisiņu, tostarp iepirkumu maisiņu, ražošanu.
21 Vides ministrija un Ekonomikas attīstības ministrija 2013. gada 18. martā pieņēma pamatlietā aplūkoto dekrētu, ar ko aizliedz ražot un laist tirgū plastmasas iepirkuma maisiņus, kuri neatbilst noteiktām tajā sīki izstrādātām prasībām. Konkrētāk, šī dekrēta 2. pantā tika ļauts laist tirgū vienīgi, pirmkārt, vienreizlietojamus, bioloģiski noārdāmus un kompostējamus plastmasas maisiņus, kas atbilst standartam UNI EN 13432:2002, un, otrkārt, atkārtoti lietojamus plastmasas maisiņus, kuru biezums atšķiras atkarībā no to veida un tā, vai tie ir paredzēti izmantošanai saskarē ar pārtiku.
22 Papier Mettler Italia vērsās iesniedzējtiesā Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) ar prasību, pirmkārt, atcelt minēto dekrētu un, otrkārt, piespriest administrācijai atlīdzināt visus zaudējumus, kas radušies šī dekrēta pieņemšanas dēļ.
23 Šīs prasības pamatojumam Papier Mettler Italia būtībā apgalvo, ka pamatlietā aplūkotais dekrēts ir prettiesisks vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām, Itālijas iestādes neesot izpildījušas savu pienākumu paziņot dekrēta projektu Komisijai triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā kā šajā dekrētā esot ietverti tehniskie noteikumi Direktīvas 98/34 izpratnē, šīs iestādes neesot ievērojušas savu pienākumu iepriekš paziņot tehnisko noteikumu projektu, kas paredzēts šīs direktīvas 8. panta 1. punktā. Otrkārt, minētās iestādes neesot ievērojušas savu pienākumu iepriekš paziņot Komisijai to pasākumu projektu, kuru tās ir paredzējušas pieņemt saskaņā ar Direktīvas 94/62 16. pantu. Treškārt, šīs pašas iestādes esot pārkāpušas arī LESD 114. panta 5. punktu, ciktāl tās neesot paziņojušas Komisijai pasākumus, kurus tās plāno pieņemt vides aizsardzības mērķiem.
24 Otrām kārtām, Papier Mettler Italia apgalvo, ka ar pamatlietā aplūkoto dekrētu ir pārkāpts Direktīvas 94/62 1., 9. un 18. pants, kas papildināti ar tās II pielikumu, jo ar šo dekrētu esot noteikts aizliegums laist tirgū iepakojumu, kurš atbilstot vienam no šī pielikuma 3. punktā paredzētajiem reģenerācijas nosacījumiem. Papier Mettler Italia arī apgalvo, ka, pat pieņemot, ka minētā dekrēta pieņemšanas mērķis ir precizēt Dekrētlikumā Nr. 2/2012, ar kuru arī tiekot pārkāpti šīs direktīvas noteikumi, paredzētos noteikumus, Itālijas iestādes, nepiemērodamas šo dekrētlikumu, neesot tieši piemērojušas Savienības tiesības.
25 Visbeidzot trešām kārtām, Papier Mettler Italia apgalvo, ka, tā kā pamatlietā aplūkotajā dekrētā ir paredzēts, ka uz visiem plastmasas maisiņiem, ko pārdod Itālijā, obligāti ir jābūt norādei itāļu valodā, lai informētu patērētājus par to īpašībām, šis dekrēts rada šķērsli šo preču brīvai apritei.
26 Vispirms – Vides ministrija un Ekonomikas attīstības ministrija iebilst, ka, lai pārtrauktu Itālijas patērētāju ieradumu izmantot vienreizlietojamus plastmasas maisiņus organisko atkritumu savākšanai, šķita nepieciešams veicināt bioloģiski noārdāmu un kompostējamu plastmasas maisiņu, kā arī atkārtoti lietojamu maisiņu izmantošanu, izmantojot pamatlietā aplūkotajā dekrētā paredzētos tehniskos noteikumus.
27 Turpinot – dekrēta projekts esot ticis paziņots atbilstoši Direktīvas 94/62 un Direktīvas 98/34 prasībām, jo šī paziņošana esot notikusi 2013. gada 12. martā, pirms šī projekta publicēšanas Gazzetta ufficiale della Repubblica italiana 27. martā. Pamatlietā aplūkotā dekrēta 6. pantā esot bijis paredzēts, ka tā stāšanās spēkā ir atkarīga no nosacījuma, ka ir veiksmīgi pabeigta saskaņā ar Direktīvu 98/34 sāktā procedūra Komisijā.
28 Turklāt Itālijas iestādes apgalvo, ka samērīguma princips ir ievērots, jo pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā ieviesto aizliegumu raksturojot selektivitāte, ciktāl tas attiecoties tikai uz vienreizlietojamiem plastmasas maisiņiem, kas apdraud vidi. Tāpat, nebūt neaizliedzot jebkādu plastmasas maisiņu laišanu tirgū, pamatlietā aplūkotais dekrēts atļaujot laist tirgū vienreizlietojamus, bioloģiski noārdāmus un kompostējamus plastmasas maisiņus, kas atbilst saskaņotajam standartam UNI EN 13432:2002, tradicionālos plastmasas maisiņus ar noteiktu biezumu un tātad – atkārtoti lietojamus, kā arī atkārtoti lietojamus iepirkuma maisiņus, kuri ražoti no tādiem citiem materiāliem, kas nav polimērs, piemēram, papīra, dabīgo šķiedru auduma un poliamīda šķiedrām.
29 Visbeidzot, Itālijas iestādes uzsver, ka ar šo tiesisko regulējumu vienīgi tika paātrināti tādi vides aizsardzības pasākumi, kas vēlāk tika veikti Eiropas Savienības līmenī.
30 Šajos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai LESD 114. panta 5. un 6. punkts, kā arī [Direktīvas 94/62] 16. panta 1. punkts un [Direktīvas 98/34] 8. pants neļauj piemērot tādus valsts tiesību aktus kā tie, kuri paredzēti [pamatlietā aplūkotajā] dekrētā un ar kuriem aizliedz laist tirgū vienreizlietojamus iepirkumu maisiņus, kas ražoti no bioloģiski nenoārdāmiem materiāliem, bet atbilst pārējām [Direktīvā 94/62] noteiktajām prasībām, ja dalībvalsts šādu savu tiesisko regulējumu, kurā ietverti par Savienības tiesību aktiem stingrāki tehniskie noteikumi, nav paziņojusi Eiropas Komisijai iepriekš, bet gan tikai pēc tiesību akta pieņemšanas un pirms tā publicēšanas?
2) Vai [Direktīvas 94/62] 1. un 2. pants, 9. panta 1. punkts un 18. pants kopsakarā ar direktīvas II pielikuma 1., 2. un 3. punkta noteikumiem ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz pieņemt tādus valsts tiesību aktus, ar kuriem aizliedz laist tirgū vienreizlietojamus iepirkumu maisiņus, kas ražoti no bioloģiski nenoārdāmiem materiāliem, bet atbilst pārējām minētajā direktīvā noteiktajām prasībām, vai arī valsts tiesību aktos noteiktos papildu tehniskos noteikumus var attaisnot, pamatojot tos ar mērķi nodrošināt pastiprinātu vides aizsardzību un eventuāli ņemot vērā atkritumu savākšanas problēmu īpašo raksturu dalībvalstī un pašas valsts nepieciešamību izpildīt saistības, kas šajā jomā paredzētas Savienības tiesībās?
3) Vai [Direktīvas 94/62] 1. un 2. pants, 9. panta 1. punkts un 18. pants kopsakarā ar direktīvas II pielikuma 1., 2. un 3. punkta noteikumiem ir jāinterpretē tādējādi, ka tie veido skaidrus un precīzus noteikumus, kas aizliedz kavēt laist tirgū maisiņus, kuri atbilst minētajā direktīvā noteiktajām prasībām, un valsts struktūrām, tostarp valsts pārvaldes iestādēm uzliek pienākumu nepiemērot iespējami nesaderīgu valsts tiesisko regulējumu?
4) Visbeidzot, vai tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšana, kas aizliedz laist tirgū vienreizlietojamus maisiņus, kuri ir bioloģiski nenoārdāmi, bet ražoti atbilstoši [Direktīvas 94/62] prasībām, – ja tas nav pamatots ar mērķi nodrošināt pastiprinātu vides aizsardzību, ar atkritumu savākšanas problēmu īpatnībām dalībvalstī un ar pašas valsts nepieciešamību izpildīt saistības, kas šajā jomā tai paredzētas Savienības tiesībās, – var būt nopietns un acīmredzams [Direktīvas 94/62] 18. panta pārkāpums?”
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
31 Associazione Italiana delle Bioplastiche e dei Materiali Biodegradabili e Compostabili – Assobioplastiche (Itālijas Bioplastmasas un bioloģiski noārdāmu un kompostējamu materiālu asociācija – Assobioplastiche, turpmāk tekstā – “AIB”) un Itālijas valdība būtībā apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo, tā kā paziņošanas procedūra nav tikusi pabeigta, pamatlietā aplūkotais dekrēts neesot stājies spēkā vai vismaz vēlāk esot atcelts.
32 AIB izvirza vēl vienu pamatu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamībai, kas saistīts ar to, ka iesniedzējtiesa neesot ievērojusi Direktīvas 94/62 4. pantā ieviesto 1.a punktu, paredzot īpašus noteikumus par plastmasas maisiņiem.
33 Nevienu no šiem pamatiem nevar pieņemt.
34 Jāatgādina, ka vienīgi valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var – ņemot vērā lietas īpatnības – noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi. Līdz ar to Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz kādas Savienības tiesību normas interpretāciju (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām ir attiecināma atbilstības prezumpcija. Tiesa var atteikties izskatīt valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Taču šajā gadījumā tas tā nav. Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatlietas risinājums ir atkarīgs no atbildēm, kuras Tiesai ir lūgts sniegt uz četriem uzdotajiem jautājumiem, jo šīs atbildes ļaus iesniedzējtiesai lemt par prasību sakarā ar atbildību, ko cēlusi Papier Mettler Italia, kura norāda uz negūto peļņu, kas radusies, pēc pamatlietā aplūkotajā dekrētā paredzētā aizlieguma stāšanās spēkā izbeidzot pārdot vienreizlietojamus maisiņus, kuri izgatavoti no bioloģiski nenoārdāmiem un kompostējamiem materiāliem, bet kuri atbilst citām Direktīvā 94/62 noteiktajām prasībām.
37 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Savienības tiesām un valstu tiesām Tiesai ir jāņem vērā prejudiciālo jautājumu faktiskais un tiesiskais konteksts, kāds noteikts lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu. Līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar tikt izvērtēts, ņemot vērā tādu valsts tiesību vērtējumu, kādu ir sniegusi dalībvalsts valdība vai pamatlietas puse (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. aprīlis, État belge (Apstākļi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas), C‑194/19, EU:C:2021:270, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka lūgtajai interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ne arī to, ka iesniedzējtiesas izvirzītā problēma ir hipotētiska. Tiesai ir arī zināmi faktiskie un juridiskie apstākļi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.
39 Turklāt AIB argumentācija par Direktīvas 94/62 4. pantā ieviestā 1.a punkta neievērošanu ir jānoraida, jo šis punkts nav ratione temporis piemērojams pamatlietas faktiem. Proti, minētais punkts šajā direktīvā tika iekļauts ar Direktīvu 2015/720 un tātad – pēc šo faktu rašanās.
40 No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
41 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 98/34 8. un 9. pants, kā arī Direktīvas 94/62 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšana, ar ko aizliedz laist tirgū vienreizējas lietošanas maisiņus, kuri izgatavoti no materiāliem, kas nav bioloģiski noārdāmi un nav kompostējami, bet atbilst citām Direktīvā 94/62 noteiktajām prasībām, ja šis tiesiskais regulējums Komisijai ir paziņots tikai dažas dienas pirms tā pieņemšanas un publicēšanas.
42 Vispirms jānorāda – šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka pamatlietā aplūkotā dekrēta 2. pants, ar ko ir aizliegts ražot un laist tirgū plastmasas iepirkuma maisiņus, kuri neatbilst noteiktām tajā sīki izstrādātām prasībām, kā atgādināts šī sprieduma 21. punktā, ir “tehniskie noteikumi” Direktīvas 98/34 1. panta izpratnē.
43 Pēc šī sākotnējā precizējuma jāatgādina, pirmām kārtām, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Direktīva 98/34 ir paredzēta, lai ar preventīvu kontroli aizsargātu preču brīvu apriti, kas ir viens no Savienības pamatiem, un šāda kontrole ir lietderīga, jo tehniskie noteikumi, uz kuriem attiecas šī direktīva, var radīt šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm, bet šādi šķēršļi ir pieļaujami tikai tad, ja tie ir nepieciešami obligātu uz sabiedrības interešu aizsardzību vērstu prasību izpildei (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 30. aprīlis, CIA Security International, C‑194/94, EU:C:1996:172, 40. un 48. punkts; 2005. gada 8. septembris, Lidl Italia, C‑303/04, EU:C:2005:528, 22. punkts, kā arī 2011. gada 9. jūnijs, Intercommunale Intermosane un Fédération de l’industrie et du gaz, C‑361/10, EU:C:2011:382, 10. punkts).
44 No Tiesas pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka tehnisks noteikums nevar tikt piemērots, ja tas nav ticis paziņots saskaņā ar Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu vai, kaut arī ir ticis paziņots, tas ir ticis apstiprināts un izpildīts pirms trīs mēnešu apturēšanas laikposma, kas paredzēts šīs direktīvas 9. panta 1. punktā (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, UNIC un Uni.co.pel, C‑95/14, EU:C:2015:492, 29. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
45 Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktā paredzēto iepriekšējas paziņošanas pienākumu ir jānorāda, ka saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstis paziņo Komisijai par visiem “tehnisko noteikumu projektiem”, kas ir definēti šīs direktīvas 1. panta 12. punktā kā noteikumi, “tekstam esot sagatavošanas stadijā, kad vēl iespējams izdarīt būtiskus grozījumus”.
46 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka vispirms pamatlietā aplūkotais dekrēts tika paziņots Komisijai 2013. gada 12. martā saskaņā ar Direktīvas 98/34 8. pantu. Tad šis dekrēts tika pieņemts 18. martā un, visbeidzot, publicēts Gazzetta ufficiale della Repubblica italiana 2013. gada 27. martā.
47 No tā izriet, ka šo paziņojumu nevar uzskatīt par tādu, kas attiecas uz “tehnisko noteikumu projektu” šīs direktīvas 1. panta 12. punkta izpratnē, jo šis paziņojums, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 45. punktā, attiecās nevis uz “tehnisko noteikumu projektu” šīs tiesību normas izpratnē, bet gan uz to galīgo redakciju, kas bija sagatavošanas stadijā, kurā nebija iespējams izdarīt būtiskus grozījumus vai ņemt vērā apsvērumus un detalizētus atzinumus, ko dalībvalstis sniegušas pēc šīs paziņošanas.
48 Otrkārt, ir jānorāda, ka ar pamatlietā aplūkotā dekrēta pieņemšanu sešu dienu laikā no tā paziņošanas Komisijai, pamatojoties uz minētās direktīvas 8. panta 1. punktu, ir pārkāpts arī tās 9. panta 1. punktā paredzētais pienākums, saskaņā ar kuru dalībvalstis atliek “tehnisko noteikumu projekta” pieņemšanu uz trim mēnešiem no dienas, kad Komisija ir saņēmusi šīs pašas direktīvas 8. panta 1. punktā paredzēto paziņojumu.
49 Šajā ziņā abi Itālijas valdības norādītie iemesli, lai šādos apstākļos attaisnotu pamatlietā izskatāmā dekrēta pieņemšanu, nav pārliecinoši.
50 Pirmkārt, ciktāl šī valdība apgalvo, ka ar pamatlietā aplūkotajā dekrētā paredzēto laišanas tirgū aizliegumu tiek vienīgi atkārtots tiesību akts, kas Komisijai jau bija paziņots 2011. gada 5. aprīlī kā “likumprojekts par aizliegumu laist tirgū bioloģiski nenoārdāmus plastmasas iepirkuma maisiņus”, ir jānorāda, kā to darījis ģenerāladvokāts secinājumu 49. un 50. punktā, ka attiecīgā projekta paziņošana nevar tikt analizēta tikai kā 2011. gadā veiktā paziņojuma atkārtojums. Pamatlietā aplūkotajā dekrētā ir ietvertas stingrākas tehniskās specifikācijas nekā tās, kas ietvertas 2011. gada 5. aprīlī paziņotajā aktā, tādējādi šis dekrēts bija jāpaziņo Komisijai saskaņā ar Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu.
51 Otrkārt, minētā valdība apgalvo, ka pamatlietā aplūkotā dekrēta stāšanās spēkā saskaņā ar tā 6. pantu esot bijusi atkarīga no 2013. gada 12. martā, pamatojoties uz Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu, sāktās paziņošanas procedūras “veiksmīgas pabeigšanas”. Taču šai procedūrai šāds iznākums neesot bijis, jo Komisija neesot sniegusi atzinumu par šo dekrētu. Šī argumentācija jānoraida, jo, pirmkārt, minētā dekrēta pieņemšana un publicēšana pati par sevi var zināmā mērā ietekmēt attiecīgo preču brīvu apriti, otrkārt, tā nav ļāvusi ņemt vērā Nīderlandes Karalistes, Zviedrijas Karalistes un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes sniegtos apsvērumus un detalizētus atzinumus un, treškārt, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 52. punktā, tā ir uzskatāma par likumdošanas metodi, kas ir pretrunā tiesiskās drošības principam.
52 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pamatlietā aplūkotā dekrēta paziņošana Komisijai tikai dažas dienas pirms tā pieņemšanas un publicēšanas ir pretrunā Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktam un 9. pantam.
53 Otrām kārtām, ir jānosaka, vai tas, ka dalībvalsts nav izpildījusi tai Direktīvā 94/62 paredzēto pienākumu iepriekš paziņot par tādu pasākumu projektiem, kurus tā paredz pieņemt atbilstoši tās 16. panta 1. punktam, izraisa attiecīgā tiesiskā regulējuma nepiemērojamību un tātad neattiecināmību uz privātpersonām, ņemot vērā šī sprieduma 44. punktā atgādinātās sekas, kas izriet no tā, ka dalībvalsts nav ievērojusi savu Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktā paredzēto pienākumu iepriekš paziņot tehniskos noteikumus.
54 Šajā ziņā jākonstatē, ka Direktīvas 94/62 16. panta 1. punktā būtībā ir tikai noteikts dalībvalstu pienākums paziņot Komisijai to pasākumu projektus, kurus tās plāno veikt šīs direktīvas ietvaros – pirms to pieņemšanas, lai šī iestāde tos varētu izvērtēt esošo tiesību normu gaismā. Minētās direktīvas 16. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tad, ja ierosinātais pasākums ir arī tehnisks jautājums Direktīvas 98/34 nozīmē, attiecīgā dalībvalsts var precizēt, ka paziņojums, kas veikts saskaņā ar Direktīvu 94/62, ir spēkā arī attiecībā uz Direktīvu 98/34.
55 No Direktīvas 94/62 16. panta formulējuma izriet, ka tajā nav noteikta procedūra šo projektu pārbaudei Savienībā un minēto projektu stāšanās spēkā nav pakārtota Komisijas piekrišanai vai iebildumu neesamībai.
56 Kā izriet no šīs direktīvas 1. apsvēruma, tās mērķis ir saskaņot atšķirīgos valstu pasākumus attiecībā uz iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, lai, no vienas puses, novērstu vai samazinātu to nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, un, no otras puses, nodrošinātu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un izvairītos no tirdzniecību kavējošiem apstākļiem un brīvas konkurences izkropļošanas vai ierobežošanas. Minētās direktīvas 16. panta konkrētākais mērķis, kā izriet no tās 33. apsvēruma, ir ļaut Komisijai pārbaudīt paredzēto pasākumu atbilstību šai pašai direktīvai.
57 Tādējādi Direktīvas 94/62 16. panta 1. punktā dalībvalstīm noteiktā pienākuma mērķis ir ļaut Komisijai būt informētai par paredzētajiem valsts pasākumiem iepakojuma un izlietotā iepakojuma jomā, lai tā varētu novērtēt, vai tai iesniegtie pasākumu projekti ir saderīgi ar Savienības tiesībām, un vajadzības gadījumā izdarīt atbilstošus juridiskus secinājumus.
58 No tā izriet, ka ne Direktīvas 94/62 16. panta 1. punkta formulējums, ne mērķis neļauj uzskatīt, ka dalībvalstīm noteiktā iepriekšējas paziņošanas pienākuma neievērošana rada tādas pašas šī sprieduma 44. punktā atgādinātās sekas kā Direktīvas 98/34 8. pantā paredzētā iepriekšējas paziņošanas pienākuma neievērošana.
59 Kā savos apsvērumos apgalvo Komisija, apstāklis, ka Direktīvas 94/62 16. pantā ir atsauce uz Direktīvu 83/189, kas aizstāta ar Direktīvu 98/34, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka šīs tiesību normas neievērošanai ir tādas pašas sekas kā Direktīvas 98/34 8. panta neievērošanai. Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 64. punktā, šīs savstarpējās atsauces mērķis ir vienkārši izvairīties no tā, ka viens un tas pats pasākumu projekts tiek vairākkārt paziņots Komisijai saistībā ar dažādiem paziņošanas pienākumiem.
60 No tā izriet, ka Direktīvas 94/62 16. pantā paredzētais iepriekšējas paziņošanas pienākums ir vienkāršs dalībvalstu pienākums informēt Komisiju un tā neievērošana nevar būt būtisks trūkums, kas var izraisīt dalībvalstu paredzēto pasākumu nepiemērojamību tādā ziņā, ka uz tiem nevar atsaukties attiecībā pret privātpersonām. Līdz ar to uz šo pantu nevar atsaukties valsts tiesā, lai panāktu nepaziņotu noteikumu atcelšanu vai to neattiecināmību.
61 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 98/34 8. un 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšana, ar ko aizliedz laist tirgū vienreizlietojamus maisiņus, kuri izgatavoti no materiāliem, kas nav bioloģiski noārdāmi un nav kompostējami, bet atbilst citām Direktīvā 94/62 noteiktajām prasībām, ja šis tiesiskais regulējums Komisijai paziņots tikai dažas dienas pirms tā pieņemšanas un publicēšanas.
Par otro jautājumu
62 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 94/62 18. pants, lasot to kopā ar tās 9. pantu un II pielikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko aizliedz laist tirgū vienreizlietojamus maisiņus, kuri izgatavoti no materiāliem, kas nav bioloģiski noārdāmi un nav kompostējami, bet atbilst citām šajā direktīvā noteiktajām prasībām, un, ja tas tā ir, vai šis tiesiskais regulējums var tikt attaisnots ar mērķi nodrošināt augstāku vides aizsardzības līmeni.
63 Pirmkārt, jānorāda, ka Direktīvas 94/62 18. pantā “Neierobežotas tirgū laišanas iespējas” ir paredzēts, ka dalībvalstis nedrīkst kavēt šīs direktīvas prasībām atbilstoša iepakojuma laišanu tirgū to teritorijā.
64 Direktīvas 94/62 9. panta 1. punktā ir norādīts, ka tirgū laiž tikai tādu iepakojumu, kas atbilst visām šajā direktīvā, tostarp tās II pielikumā, paredzētajām pamatprasībām. Šajā pielikumā ir norādītas pamatprasības attiecībā uz aplūkotā iepakojuma sastāvu un atkārtotas lietošanas un reģenerācijas iespējām. Konkrētāk, tā 3. punktā ir uzskaitītas īpašas prasības, kādām jāatbilst iepakojumam, ko var reģenerēt, pārstrādājot tā materiālu, iegūstot enerģiju vai kompostējot iepakojumu, kā arī bioloģiski noārdāmam iepakojumam.
65 Tiesa ir nospriedusi, ka minētās direktīvas 8.–11. pantā un II pielikumā noteiktās prasības attiecībā uz sastāvu un atkārtotu lietošanu vai kompostējamību ir pilnībā saskaņotas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 14. decembris, Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz, C‑309/02, EU:C:2004:799, 56. punkts, kā arī 2004. gada 14. decembris, Komisija/Vācija, C‑463/01, EU:C:2004:797, 44. punkts).
66 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja kāda joma Savienības līmenī ir pilnībā saskaņota, dalībvalstīm tas ir saistoši un tās nevar atstāt spēkā pretrunā esošas valsts tiesību normas vai piemērot papildu nosacījumus aplūkoto produktu apritei (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 8. maijs, ATRAL, C‑14/02, EU:C:2003:265, 44. punkts, un 2018. gada 12. aprīlis, Fédération des entreprises de la beauté, C‑13/17, EU:C:2018:246, 23. punkts).
67 Turklāt, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 72. punktā, pilnīgas saskaņošanas gadījumā Savienības iestādes veic nepieciešamo izvērtēšanu starp attiecīgās preces brīvas aprites mērķi un citu vispārējo un īpašo interešu mērķu aizsardzību, tādējādi valsts iestādes nevar apšaubīt šo izvērtējumu.
68 Šajā gadījumā no pamatlietā aplūkotā dekrēta 2. panta izriet, ka ar to tiek atļauts laist tirgū tikai bioloģiski noārdāmus un kompostējamus plastmasas maisiņus, kas atbilst saskaņotajam standartam UNI EN 13432:2002, un tos, kas atbilst šī sprieduma 18. punktā atgādinātajām formas un biezuma īpašībām, izslēdzot visus pārējos maisiņus, tostarp tos, kuri atbilst citām Direktīvas 94/62 II pielikuma 3. punktā paredzētajām reģenerācijas prasībām.
69 No tā izriet, ka Direktīvas 94/62 18. pantam, lasot to kopā ar tās 9. pantu un II pielikumu, ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā.
70 Otrkārt, ir jāpiebilst, ka tad, ja Itālijas valdība būtu paredzējusi pieņemt stingrākus noteikumus plastmasas maisiņu laišanai tirgū vides apsvērumu dēļ, tā to būtu varējusi darīt tikai saskaņā ar LESD 114. panta 5. un 6. punktu.
71 LESD 114. panta 5. un 6. punktā dalībvalstij, kas to uzskata par vajadzīgu pēc saskaņošanas pasākuma noteikšanas, ir atļauts ieviest valsts noteikumus, kuri pamatojas uz jauniem zinātnes datiem vides aizsardzības jomā, kas radušies pēc šī pasākuma paredzēšanas, ar nosacījumu, ka tā dara Komisijai zināmus plānotos noteikumus, kā arī pamatojumu to ieviešanai.
72 Ne no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ne no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem neizriet, ka Itālijas valdība, pamatojoties uz šo tiesību normu, būtu paziņojusi Komisijai par savu nodomu ieviest atkāpes pasākumu.
73 Visbeidzot treškārt, attiecībā uz Itālijas valdības un AIB argumentāciju par 1.a punkta ieviešanu Direktīvas 94/62 4. pantā ar Direktīvu 2015/720, pietiek konstatēt, kā norādīts šī sprieduma 39. punktā, ka šis punkts pamatlietā nav piemērojams ratione temporis.
74 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 94/62 18. pants, lasot to kopā ar tās 9. pantu un II pielikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko aizliedz laist tirgū vienreizlietojamus maisiņus, kuri izgatavoti no materiāliem, kas nav bioloģiski noārdāmi un nav kompostējami, bet atbilst citām šajā direktīvā noteiktajām prasībām. Tomēr šo tiesisko regulējumu var pamatot ar mērķi nodrošināt augstāku vides aizsardzības līmeni, ja ir izpildīti LESD 114. panta 5. un 6. punktā paredzētie nosacījumi.
Par trešo jautājumu
75 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 94/62 18. pantam, lasot to kopā ar tās 9. panta 1. punktu un II pielikumu, ir tieša iedarbība, kālab šai tiesai ir pienākums nepiemērot valsts tiesisko regulējumu, kas ir pretrunā 18. pantam.
76 Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai direktīvas normu varētu atzīt par tādu, kam ir tieša iedarbība, tai pēc satura ir jābūt bez nosacījumiem un pietiekami precīzai. Tiesību norma ir beznosacījuma tad, ja tajā ir noteikts pienākums, kas nav nedz saistīts ar kādu nosacījumu, nedz arī tā izpildes vai seku ziņā pakārtots kādam Savienības iestāžu vai dalībvalstu aktam. Tiesību norma ir pietiekami precīza, lai uz to varētu atsaukties privātpersona un tiesa to piemērotu, ja tajā nepārprotami ir noteikts pienākums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tiešā iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 17. un 18. punkts).
77 Pat ja direktīva dalībvalstīm atstāj zināmu rīcības brīvību, nosakot tās īstenošanas kārtību, šīs direktīvas norma var tikt uzskatīta par tādu, kurai ir beznosacījuma un precīzs raksturs, ja ar to dalībvalstīm nepārprotami ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu un nav paredzēts neviens nosacījums attiecībā uz tajā paredzētā noteikuma piemērošanu (spriedums, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tiešā iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 19. punkts).
78 Šajā lietā Direktīvas 94/62 18. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis nedrīkst kavēt šīs direktīvas prasībām atbilstoša iepakojuma laišanu tirgū to teritorijā.
79 Tātad, pirmkārt, tā kā no šī panta formulējuma izriet, ka tas ir “pietiekami precīza tiesību norma” šī sprieduma 76. un 77. punktā minētās judikatūras izpratnē, ar to ir nepārprotami noteikts pienākums atturēties no darbības. Līdz ar to dalībvalstīm ir jāatturas no jebkādu pasākumu veikšanas, ar kuriem tiek ierobežota tāda iepakojuma laišana tirgū, kas atbilst minētās direktīvas noteikumiem.
80 Otrkārt, minētajam pantam ir “beznosacījumu raksturs” šīs judikatūras izpratnē, jo tajā paredzētā aizlieguma dēļ nav jāpieņem neviens Savienības iestāžu akts un ar to dalībvalstīm netiek piešķirtas tiesības paredzēt nosacījumus vai ierobežot šī aizlieguma piemērojamību.
81 Protams, no šī paša panta izriet, ka attiecīgajiem iepakojumiem ir jāatbilst šai pašai direktīvai, proti, tiem ir jāatbilst pamatprasībām, kas noteiktas tās 9. panta 1. punktā, kurā ir atsauce uz tās II pielikumu.
82 Tomēr, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 89. punktā, iepakojuma brīva laišana tirgū atbilstoši Direktīvai 94/62 bija beznosacījuma līdz brīdim, kad stājās spēkā 1.a punkts, kas Direktīvas 94/62 4. pantā tika ieviests ar Direktīvu 2015/720, ar kuru dalībvalstīm tika atļauts ieviest stingrākus pasākumus vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu laišanai tirgū. Kā norādīts šī sprieduma 39. punktā, pēdējā minētā tiesību norma tomēr pamatlietas faktiem nav piemērojama ratione temporis.
83 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 94/62 18. pants, lasot to kopā ar tās 9. panta 1. punktu un II pielikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir tieša iedarbība, līdz ar to valsts tiesai strīdā starp privātpersonu un valsts iestādēm ir pienākums nepiemērot valsts tiesisko regulējumu, kas ir pretrunā 18. pantam.
Par ceturto jautājumu
84 Uzdodama ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 94/62 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšana, ar ko aizliedz laist tirgū vienreizējas lietošanas maisiņus, kuri izgatavoti no materiāliem, kas nav bioloģiski noārdāmi un nav kompostējami, bet atbilst citām Direktīvā 94/62 noteiktajām prasībām, var būt pietiekami būtisks 18. panta pārkāpums.
85 Attiecībā uz dalībvalstu atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem pastāvīgā judikatūrā ir noteikts, ka indivīda tiesības uz kompensāciju tostarp paredz, ka attiecīgās Savienības tiesību normas pārkāpums ir pietiekami būtisks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. decembris, Ministre de la Transition écologique un Premier ministre (Valsts atbildība par gaisa piesārņojumu), C‑61/21, EU:C:2022:1015, 44. punkts).
86 Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pietiekami būtisks pārkāpums ir noticis, kad dalībvalsts ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas (spriedums, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 55. punkts).
87 Apstākļi, kuri būtu jāņem vērā šajā ziņā, tostarp ir pārkāptās normas skaidrības un precizitātes pakāpe, ar pārkāpto normu attiecīgajām valsts iestādēm atstātās rīcības brīvības apjoms, tas, vai iespējamā kļūda tiesību piemērošanā ir attaisnojama vai neattaisnojama, vai pārkāpums ir izdarīts vai kaitējums ir nodarīts ar nodomu vai bez tā, vai arī tas, ka Savienības iestādes rīcība ir varējusi veicināt bezdarbību vai tādu valsts pasākumu vai prakses pieņemšanu vai saglabāšanu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām (spriedumi, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 56. punkts, un 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 105. punkts).
88 Tomēr gadījumā, ja dalībvalstij nav jāizdara normatīva rakstura izvēle un ja tās rīcības brīvība ir būtiski ierobežota vai tās nav vispār, pietiekami būtiska pārkāpuma konstatēšanai var pietikt ar Savienības tiesību pārkāpumu vien (spriedums, 2008. gada 16. oktobris, Synthon, C‑452/06, EU:C:2008:565, 38. punkts).
89 Šajā ziņā pietiek konstatēt, kā atgādināts šī sprieduma 79. punktā, ka Direktīvas 94/62 18. pantā nepārprotami ir noteikts pienākums nerīkoties, līdz ar to tā ir “pietiekami precīza tiesību norma” šī sprieduma 76. un 77. punktā minētās judikatūras izpratnē un dalībvalstīm tātad ir jāatturas veikt jebkādus pasākumus, ar kuriem tiek ierobežota šīs direktīvas noteikumiem atbilstoša iepakojuma laišana tirgū. No tā izriet, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 98. punktā, ka šajā pantā, lasot to kopā ar minētās direktīvas 9. panta 1. punktu un II pielikumu, Itālijas iestādēm nebija paredzēta nekāda rīcības brīvība aizliegt savā teritorijā iepakojumus, kas atbilst šīs pašas direktīvas noteikumiem.
90 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz ceturto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 94/62 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšana, ar ko aizliedz laist tirgū vienreizlietojamus maisiņus, kuri izgatavoti no materiāliem, kas nav bioloģiski noārdāmi un nav kompostējami, bet atbilst citām šajā direktīvā noteiktajām prasībām, var būt pietiekami būtisks šī 18. panta pārkāpums.
Par tiesāšanās izdevumiem
91 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1025/2012, 8. un 9. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tiem ir pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšana, ar ko aizliedz laist tirgū vienreizlietojamus maisiņus, kuri izgatavoti no materiāliem, kas nav bioloģiski noārdāmi un nav kompostējami, bet atbilst citām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 94/62/EK (1994. gada 20. decembris) par iepakojumu un izlietoto iepakojumu, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2013. gada 7. februāra Direktīvu 2013/2/ES, noteiktajām prasībām, ja šis tiesiskais regulējums Eiropas Komisijai paziņots tikai dažas dienas pirms tā pieņemšanas un publicēšanas.
2) Direktīvas 94/62, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2013/2, 18. pants, lasot to kopā ar Direktīvas 94/62 ar grozījumiem 9. pantu un II pielikumu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko aizliedz laist tirgū vienreizlietojamus maisiņus, kuri izgatavoti no materiāliem, kas nav bioloģiski noārdāmi un nav kompostējami, bet atbilst citām Direktīvā 94/62 ar grozījumiem noteiktajām prasībām. Tomēr šo tiesisko regulējumu var pamatot ar mērķi nodrošināt augstāku vides aizsardzības līmeni, ja ir izpildīti LESD 114. panta 5. un 6. punktā paredzētie nosacījumi.
3) Direktīvas 94/62, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2013/2, 18. pants, lasot to kopā ar Direktīvas 94/62 ar grozījumiem 9. panta 1. punktu un II pielikumu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tam ir tieša iedarbība, līdz ar to valsts tiesai strīdā starp privātpersonu un valsts iestādēm ir pienākums nepiemērot valsts tiesisko regulējumu, kas ir pretrunā 18. pantam.
4) Direktīvas 94/62, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2013/2, 18. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšana, ar ko aizliedz laist tirgū vienreizlietojamus maisiņus, kuri izgatavoti no materiāliem, kas nav bioloģiski noārdāmi un nav kompostējami, bet atbilst citām Direktīvā 94/62 noteiktajām prasībām, var būt pietiekami būtisks 18. panta pārkāpums.
[Paraksti]