TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2023. gada 21. decembrī (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Kravu starptautiskie autopārvadājumi – Regula (EK) Nr. 1072/2009 – 8. un 9. pants – Regula (EK) Nr. 561/2006 – Atpūtas laiki – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko ievieš maksimālo 25 stundu stāvēšanas laiku publiskās atpūtas vietās dalībvalsts automaģistrāļu tīklā – Šķērslis autopārvadājumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai – Pierādīšanas pienākums
Lietā C‑167/22
par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2022. gada 4. martā cēlusi
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja L. Grønfeldt un P. Messina, vēlāk – L. Grønfeldt, P. Messina un G. Wilms un visbeidzot – P. Messina, pārstāvji,
prasītāja,
ko atbalsta
Polijas Republika, ko pārstāv B. Majczyna, pārstāvis,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Dānijas Karalisti, ko sākotnēji pārstāvēja J. Farver Kronborg, V. Pasternak Jørgensen un M. Søndahl Wolff, vēlāk – J. Farver Kronborg un C. Maertens, kā arī M. Jespersen, pārstāvji,
atbildētāja,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen], N. Vāls [N. Wahl], J. Pasers [J. Passer] (referents) un J. Pasers un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],
sekretāre: S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 25. maija tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 7. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, paredzot noteikumu, ka maksimālais stāvēšanas laiks publiskās atpūtas vietās Dānijas automaģistrāļu tīklā ir ierobežots ar 25 stundām (turpmāk tekstā – “25 stundu noteikums”), Dānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1072/2009 (2009. gada 21. oktobris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum (OV 2009, L 300, 72. lpp.) 1., 8. un 9. pantā paredzētajiem noteikumiem par transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula Nr. 1072/2009
2 Saskaņā ar Regulas Nr. 1072/2009 2., 4., 5. un 13. apsvērumu:
“(2) Kopējās transporta politikas izveidošanai, inter alia, jāizstrādā kopīgi noteikumi par piekļuvi starptautisko kravu autopārvadājumu tirgum Kopienas teritorijā, kā arī jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem ārvalstu kravas pārvadātāji dalībvalstī drīkst sniegt kravu iekšzemes autopārvadājumu pakalpojumus. Šiem noteikumiem jābūt izstrādātiem tā, lai veicinātu pārvadājumu iekšējā tirgus vienmērīgu [pienācīgu] darbību.
[..]
(4) Vienota transporta politika nozīmē, ka tiek atcelti visi transporta pakalpojumu sniedzējiem noteiktie ierobežojumi valstspiederības dēļ vai tādēļ, ka tie veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, bet ne tajā, kurā jāsniedz pakalpojumi.
(5) Lai to panāktu veiksmīgi un elastīgā veidā, pirms galīgās sistēmas īstenošanas būtu jānosaka pagaidu kabotāžas režīms, kamēr iekšzemes autopārvadājumu tirgus saskaņošana vēl nav pabeigta.
[..]
(13) Kravas pārvadātājiem, kam ir izsniegtas Kopienas atļaujas, kas paredzētas šajā regulā, vai arī pārvadātājiem, kam atļauta dažu kategoriju starptautisko autopārvadājumu pakalpojumu sniegšana, būtu jāatļauj pagaidu kārtā atbilstīgi šai regulai veikt iekšzemes pārvadājumus dalībvalstī, ja šī valsts nav pārvadātāja galvenā uzņēmuma vai tā filiāles reģistrācijas vieta. Veicot šādus kabotāžas pārvadājumus, būtu jāievēro Kopienas tiesību akti, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 561/2006 (2006. gada 15. marts), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu[, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (OV 2006, L 102, 1. lpp.)], un valsts tiesību akti, kas konkrētās jomās ir spēkā uzņēmējā dalībvalstī.”
3 Šīs regulas 1. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:
“1. Šī regula attiecas uz starptautiskiem kravu komercpārvadājumiem ar autotransportu, ko veic Kopienas teritorijā.
[..]
4. Šo regulu piemēro kravas iekšzemes autopārvadājumiem, ko pagaidu kārtā veic ārvalstu kravas pārvadātājs, kā paredzēts III nodaļā.
[..]”
4 Minētās regulas 2. pants “Definīcijas” ir izteikts šādā redakcijā:
“Šajā regulā:
[..]
2) “starptautisks pārvadājums” ir:
a) brauciens ar kravu, ko transportlīdzeklis veic no pārvadājuma sākuma vietas līdz galamērķa vietai, kuras atrodas divās dažādās dalībvalstīs, braucot vai nebraucot tranzītā cauri vienai vai vairākām dalībvalstīm vai trešām valstīm;
b) brauciens ar kravu, kuru transportlīdzeklis veic no dalībvalsts uz trešo valsti vai otrādi, braucot vai nebraucot tranzītā cauri vienai vai vairākām dalībvalstīm vai trešām valstīm;
c) brauciens ar kravu, kuru transportlīdzeklis veic starp trešām valstīm tranzītā cauri vienas vai vairāku dalībvalstu teritorijai; vai
d) brauciens bez kravas saistībā ar a), b) un c) apakšpunktā minētajiem pārvadājumiem;
[..]
6) “kabotāžas pārvadājumi” ir iekšzemes komercpārvadājumi, ko pagaidu kārtā atbilstīgi šai regulai veic uzņēmējā dalībvalstī;
[..].”
5 Šīs pašas regulas III nodaļā “Kabotāža” ir ietverts 8.–10. pants.
6 Regulas Nr. 1072/2009 8. pantā “Vispārējais princips” ir noteikts:
“1. Visi pārvadātāji, kuri veic komercpārvadājumus un kuriem ir Kopienas atļauja, un transportlīdzekļa vadītāji, ja tie ir trešās valsts valstspiederīgie, kuriem ir transportlīdzekļa vadītāja atestāts, ir tiesīgi pēc šīs nodaļas noteikumiem veikt kabotāžas pārvadājumus.
2. Tiklīdz ir piegādāta krava, kura tika ievesta ar ienākošu starptautisku pārvadājumu, 1. punktā minētajiem pārvadātājiem ir atļauts ar to pašu transportlīdzekli vai, ja tas ir sakabināts transportlīdzeklis, ar tā paša transportlīdzekļa mehānisko transportlīdzekli veikt līdz trīs kabotāžas pārvadājumiem, kas seko starptautiskajam pārvadājumam no citas dalībvalsts vai no trešās valsts uz uzņēmēju dalībvalsti. Pēdējai kravas izkraušanai kabotāžas pārvadājuma laikā pirms izbraukšanas no uzņēmējas dalībvalsts jānotiek septiņu dienu laikā pēc pēdējās kravas izkraušanas uzņēmējā dalībvalstī ienākošā starptautiskā pārvadājuma laikā.
Pirmajā daļā minētā termiņa laikā pārvadātāji var veikt dažus vai visus minētajā daļā atļautos kabotāžas pārvadājumus jebkurā dalībvalstī ar noteikumu, ka veic ne vairāk kā vienu pārvadājumu katrā dalībvalstī trīs dienu laikā pēc ierašanās bez kravas attiecīgās dalībvalsts teritorijā.
[..]”
7 Minētās regulas 9. pantā “Kabotāžas pārvadājumiem piemērojamie noteikumi” ir paredzēts:
“1. Kabotāžas pārvadājumu izpildē, izņemot gadījumu, ja Kopienas tiesību aktos paredzēts citādi, ievēro normatīvus un administratīvus aktus, kas uzņēmējā dalībvalstī ir spēkā attiecībā uz:
a) nosacījumiem, kam pakļauts pārvadājuma līgums;
b) autotransporta līdzekļu masu un gabarītiem;
c) prasībām attiecībā uz dažu preču veidu, jo īpaši bīstamo kravu, ātrbojīgu pārtikas preču un dzīvnieku pārvadāšanu;
d) braukšanas laika un atpūtas period[iem];
e) pievienotās vērtības nodokli[..] (PVN) transporta pakalpojumiem.
[..]
2. Normatīvo un administratīvo aktu prasības, kas minētas 1. punktā, piemēro ārvalstu pārvadātājiem ar tādiem pašiem noteikumiem, kādus piemēro pārvadātājiem, kuri veic uzņēmējdarbību uzņēmējā dalībvalstī, lai novērstu jebkādu diskrimināciju attiecībā uz valstspiederību vai uzņēmējdarbības veikšanas vietu.”
Regula Nr. 561/2006
8 Regulas Nr. 561/2006 2. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šī regula attiecas uz pārvadājumiem ar:
a) transportlīdzekļiem, kurus izmanto kravu pārvadājumiem un kuru maksimālā pieļaujamā masa, ieskaitot piekabi vai puspiekabi, pārsniedz 3,5 tonnas;
[..].”
9 Šīs regulas 4. pants ir izteikts šādā redakcijā
“Šajā regulā:
[..]
f) “atpūta” nozīmē jebkuru nepārtrauktu laikposmu, kuru transportlīdzekļa vadītājs var brīvi izmantot pēc saviem ieskatiem;
g) “ikdienas atpūtas laikposms” nozīmē ikdienas laikposmu, ko transportlīdzekļa vadītājs drīkst brīvi izmantot pēc saviem ieskatiem un kas ietver “regulāru ikdienas atpūtas laikposmu” un “saīsinātu ikdienas atpūtas laikposmu”:
– “regulārs ikdienas atpūtas laikposms” nozīmē jebkuru vismaz 11 stundas ilgu nepārtrauktu atpūtu. Pārmaiņus, šo regulāro ikdienas atpūtas laikposmu var ņemt divos atsevišķos laikposmos, no kuriem pirmais ir vismaz 3 stundas ilgs nepārtraukts laikposms un otrais – vismaz 9 stundas ilgs nepārtraukts laikposms;
– “saīsināts ikdienas atpūtas laikposms” nozīmē jebkuru atpūtas laikposmu, kas ir vismaz 9 stundas, bet mazāk kā 11 stundas;
h) “iknedēļas atpūtas laikposms” nozīmē nedēļas laikposmu, ko transportlīdzekļa vadītājs drīkst brīvi izmantot pēc saviem ieskatiem un kas ietver “regulāru iknedēļas atpūtas laikposmu” un “saīsinātu iknedēļas atpūtas laikposmu”:
– “regulārs iknedēļas atpūtas laikposms” nozīmē jebkuru atpūtu, kas ir vismaz 45 stundas;
– “saīsināts iknedēļas atpūtas laikposms” nozīmē jebkuru atpūtu, kas ir mazāk nekā 45 stundas un ko saskaņā ar 8. panta 6. punkta nosacījumiem var saīsināt līdz, mazākais, 24 secīgām stundām;
[..].”
10 Minētās regulas II nodaļā “Apkalpe, vadīšanas laikposmi, pārtraukumi un atpūtas laikposmi” ir ietverts 5.–9. pants.
11 Regulas Nr. 561/2006 6. pantā ir noteikts:
“1. Ikdienas transportlīdzekļa vadīšanas laikposms nepārsniedz 9 stundas.
Tomēr ikdienas transportlīdzekļa vadīšanas laikposmu var pagarināt līdz, ilgākais, 10 stundām ne vairāk kā divreiz vienā nedēļā.
2. Iknedēļas transportlīdzekļa vadīšanas laikposms nepārsniedz 56 stundas un nepārsniedz maksimālo iknedēļas darba laiku, kas noteikts [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvā 2002/15/EK [(2002. gada 11. marts) par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi (OV 2002, L 80, 35. lpp.)].
3. Kopējais uzkrātais transportlīdzekļa vadīšanas laikposms divu secīgu nedēļu laikā nepārsniedz 90 stundas.
[..]”
12 Šīs regulas 8. pantā ir paredzēts:
“1. Transportlīdzekļa vadītajam ir ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmi.
2. Katrā 24 stundu laikposmā pēc iepriekšējā ikdienas vai iknedēļas atpūtas laikposma beigām transportlīdzekļa vadītajam ir jāņem jauns ikdienas atpūtas laikposms.
Ja 24 stundu laikā ikdienas atpūtas laikposms ir vismaz 9 stundas, bet mazāk kā 11 stundas, tad attiecīgo atpūtas laikposmu uzskata par saīsinātu ikdienas atpūtas laikposmu.
[..]
6. Jebkurās divās secīgās nedēļās transportlīdzekļa vadītājs paņem vismaz:
– divus regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus, vai
– vienu regulāru iknedēļas atpūtas laikposmu un vienu saīsinātu iknedēļas atpūtas laikposmu, kura ilgums ir vismaz 24 stundas. Tomēr saīsinājumu kompensē ar atbilstoši ilgu atpūtu, kas paņemta pirms trešās nedēļas beigām, kura seko attiecīgajai nedēļai.
Iknedēļas atpūtas laikposms sākas ne vēlāk kā sešu 24 stundu periodu beigās no iepriekšējā iknedēļas atpūtas laikposma beigām.
7. Jebkuru atpūtu, kas ir ņemta kā kompensācija saīsināta iknedēļas atpūtas laikposma vietā, ņem kopā ar atpūtas laikposmu, kura ilgums ir vismaz deviņas stundas.
8. Ja transportlīdzekļa vadītājs to vēlas, ikdienas atpūtas laikposmus un saīsinātus iknedēļas atpūtas laikposmus ārpus bāzes vietas var ņemt transportlīdzeklī, ja vien tas ir aprīkots ar guļamvietu katram transportlīdzekļa vadītājam un ja tas nav kustībā.
[..]”
13 Saskaņā ar minētās regulas 10. panta 2. punktu, kas ir ietverts šīs regulas III nodaļā “Transporta uzņēmumu atbildība”:
“Transporta uzņēmums organizē 1. punktā minēto transportlīdzekļu vadītāju darbu tā, lai transportlīdzekļu vadītāji varētu ievērot [..] šīs regulas II nodaļu. Transporta uzņēmums dod transportlīdzekļu vadītājiem atbilstīgus norādījumus un veic regulāras pārbaudes, lai nodrošinātu, ka tiek ievērota [..] šīs regulas II nodaļa.”
Dānijas tiesības
14 Dānijas tiesību aktos vai administratīvajos noteikumos 25 stundu noteikums nav tieši paredzēts. Tas tika ieviests pēc tam, kad Dānijas valdība un Dānijas Tautas partija bija panākušas vienošanos par 2018. gada Finanšu likumu, un to īstenoja ceļu satiksmes iestāde saskaņā ar færdselsloven (Ceļu kodekss) 92. panta 1. punktu. Tas stājās spēkā 2018. gada 1. jūlijā.
Pirmstiesas process
15 Pēc tam, kad Komisija bija nosūtījusi Dānijas Karalistei informācijas pieprasījumu par 25 stundu noteikumu, tā nolēma uzsākt pārkāpuma procedūru par pienākuma nodrošināt transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību, kāda garantēta Regulā Nr. 1072/2009, neizpildi. Brīdinājuma vēstulē, kas 2018. gada 20. jūlijā nosūtīta Dānijas Karalistei, pamatojoties uz LESD 258. pantu, Komisija būtībā norādīja, ka, lai gan 25 stundu noteikums tieši nerada diskrimināciju, tas tomēr ir transporta pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo Dānijas autopārvadātājus un ārvalstu autopārvadātājus tas neietekmē vienādi.
16 Dānijas Karaliste atbildēja ar 2018. gada 20. septembra vēstuli, apstrīdot jebkādu šajā ziņā izdarītu pārkāpumu. 2019. gada 19. februārī tā sniedza papildu informāciju, kuru starplaikā bija pieprasījusi Komisija.
17 Uzskatot, ka Dānijas Karalistes atbildē uz brīdinājuma vēstuli izvirzītie argumenti, kā arī šīs dalībvalsts turpmākās sarakstes laikā sniegtās ziņas un paskaidrojumi nav pārliecinoši, Komisija ar 2020. gada 15. maija vēstuli nosūtīja Dānijas Karalistei argumentētu atzinumu atbilstoši LESD 258. pantam par to, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Regulas Nr. 1072/2009 1., 8. un 9. pantā paredzētajiem noteikumiem par transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību.
18 Šajā argumentētajā atzinumā Komisija paskaidroja, ka tā uzskata, ka 25 stundu noteikums ir ierobežojums, kas rada šķērsli transporta pakalpojumu sniegšanas brīvībai, jo tas smagāk skar ārvalstu pārvadātājus nekā Dānijas pārvadātājus. Turklāt šo ierobežojumu nevarot pamatot ar Dānijas Karalistes izvirzītajiem mērķiem, ņemot vērā, ka 25 stundu noteikums neesot piemērots šo mērķu sasniegšanai un/vai pārsniedzot to, kas nepieciešams to sasniegšanai.
19 2020. gada 14. septembra atbildē uz argumentēto atzinumu Dānijas Karaliste norādīja, ka 25 stundu noteikums atbilst Savienības tiesībām. Proti, šis noteikums neesot transporta pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo tas esot piemērojams gan Dānijas pārvadātājiem, gan ārvalstu pārvadātājiem un pēdējiem minētajiem esot citas iespējas izmantot stāvvietas Dānijā.
20 Katrā ziņā 25 stundu noteikums esot pamatots, ņemot vērā leģitīmos mērķus, proti, nodrošināt stāvvietu lielāku faktisko kapacitāti, lai ļautu transportlīdzekļu vadītājiem izmantot pārtraukumus un saīsinātus atpūtas laikposmus, izbeigt nelikumīgu un satiksmei bīstamu stāvēšanu automaģistrāļu atpūtas vietās, nodrošināt pienācīgu atpūtas vietu darbību, cīnoties pret ilgtermiņa stāvēšanas negatīvajām sekām, un nodrošināt transportlīdzekļu vadītājiem labus vides apstākļus un labus darba apstākļus, jo Dānijas automaģistrāļu atpūtas vietas neesot piemērotas, lai tajās uzturētos ilgstoši.
21 Tā kā Dānijas valdības atbildē uz argumentēto atzinumu izvirzītie argumenti Komisiju joprojām nepārliecināja, tā nolēma celt šo prasību.
22 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 28. jūlija lēmumu Polijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
Par prasību
Par prasības pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
23 Dānijas Karaliste uzskata, ka prasība ir nepieņemama. Pirmkārt, šī prasība neatbilstot saskaņotības, skaidrības un precizitātes prasībām, kuras ir piemērojamas saskaņā ar Tiesas Reglamenta 120. panta c) un d) punktu, jo ir veiktas pavisam vispārīgas atsauces uz Regulas Nr. 1072/2009 1., 8. un 9. pantu, kuriem pašiem esot ļoti plašs tvērums, un neesot identificēti precīzi noteikumi, kas ir ietverti minētajās tiesību normās un kas, kā tiek apgalvots, būtu pārkāpti šajā lietā. Otrkārt, neesot atbilstības starp prasības pieteikumā izvirzītajiem prasījumiem un pamatiem, jo vairākās prasības pieteikuma vietās Komisija atsaucoties uz Regulas Nr. 561/2006 1., 4., 6. un 8. pantu, lai gan šie panti nav norādīti minētajos prasījumos.
24 Komisija apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.
Tiesas vērtējums
25 No pastāvīgās judikatūras attiecībā uz Tiesas Reglamenta 120. panta c) punktu izriet, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu ir pietiekami skaidri un precīzi jānorāda strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. No tā izriet, ka galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota šāda prasība, ir jānorāda loģiski un saprotami pašā prasības pieteikuma tekstā un ka prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Komisija/Bulgārija (Jūras stratēģiju atjaunināšana), C‑510/20, EU:C:2022:324, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Tiesa ir arī nospriedusi, ka atbilstoši LESD 258. pantam celtajai prasībai ir jāietver loģiski un precīzi iebildumi, lai dalībvalstij un Tiesai ļautu precīzi novērtēt norādīta Savienības tiesību pārkāpuma tvērumu, kas ir obligāts nosacījums, lai šī valsts vēlāk varētu izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Komisija/Bulgārija (Jūras stratēģiju atjaunināšana), C‑510/20, EU:C:2022:324, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 It īpaši Komisijas prasībā ir jābūt loģiski un detalizēti izklāstītiem iemesliem, kas tai ir radījuši pārliecību, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no Līgumos paredzētajiem pienākumiem (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Komisija/Bulgārija (Jūras stratēģiju atjaunināšana), C‑510/20, EU:C:2022:324, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Šajā lietā, pirmām kārtām, no pieteikuma par lietas ierosināšanu skaidri izriet, ka, Komisijas ieskatā, ieviešot 25 stundu noteikumu, Dānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Regulas Nr. 1072/2009 1., 8. un 9. pantā paredzētajiem noteikumiem par transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību, turklāt šie panti – atbilstoši šīs iestādes izpratnei – ir jāinterpretē, ņemot vērā LESD 56. pantā paredzēto vispārējo pakalpojumu sniegšanas brīvības principu, un minētais noteikums šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē rada šķērsli preču pārvadājumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas ir noteikta iepriekš minētajos šīs regulas pantos.
29 Turklāt, ciktāl Dānijas Karaliste iebilst, ka Komisija nav sīkāk precizējusi nozīmīgas minēto pantu daļas, kuras esot pārkāptas, pietiek norādīt, ka šādi precizējumi nav bijuši nepieciešami, lai ļautu Dānijas Karalisti, pirmkārt, saprast jau atgādinātos iemeslus, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka Dānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti saskaņā ar Savienības tiesībām, un, otrkārt, šajā ziņā lietderīgi izvirzīt savus aizstāvības argumentus.
30 Otrām kārtām, no prasības pieteikuma formulējuma nepārprotami izriet, ka Komisija neapgalvo, ka 25 stundu noteikums ir pretrunā Regulai Nr. 561/2006, bet uzskata, ka ar šo noteikumu ir radīts šķērslis transporta pakalpojumu sniegšanas brīvībai Dānijā, it īpaši tādēļ, ka šis noteikums citā dalībvalstī reģistrētam pārvadātājam padara daudz grūtāk ievērot šajā regulā paredzētos transportlīdzekļa vadīšanas laikposmus un atpūtas laikposmus nekā Dānijā reģistrētam pārvadātājam. Šajos apstākļos tas, ka prasības pieteikumā, lai pamatotu iebildumu par Regulas Nr. 1072/2009 1., 8. un 9. pantā paredzēto noteikumu par transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību neizpildi, ir norādīts uz dažādām Regulas Nr. 561/2006 tiesību normām, neminot tās prasības pieteikumā ietvertajā prasījumā, nekādi nav pretrunā Reglamenta 120. pantā, kā to ir interpretējusi Tiesa savā judikatūrā, noteiktajām prasībām.
31 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šī prasība ir pieņemama.
Par lietas būtību
Lietas dalībnieku argumenti
32 Komisija, kuru atbalsta Polijas valdība, apgalvo, ka 25 stundu noteikums rada šķērsli autotransporta pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kāda paredzēta Regulā Nr. 1072/2009, it īpaši tās 1., 8. un 9. pantā. Pirmkārt, šis noteikums ietekmējot transportlīdzekļa vadītāju spēju ievērot Regulas Nr. 561/2006 4., 6. un 8. pantā paredzētos noteikumus attiecībā uz saīsinātiem un regulāriem iknedēļas atpūtas laikposmiem, kā arī kopējo transportlīdzekļa vadīšanas laikposmu. Šajā ziņā stāvvietu esamība dalībvalstīs neatkarīgi no tā, vai tās ir bezmaksas vai maksas un vai tās ir vai nav publiskas, esot nepieciešama, lai īstenotu Regulā Nr. 1072/2009 paredzētās tiesības.
33 Otrkārt, pat ja 25 stundu noteikums ir piemērojams gan Dānijā reģistrētajiem pārvadātājiem, gan ārvalstu pārvadātājiem, tas tos neietekmējot tādā pašā veidā, jo pārvadātāji, kuru darbības centrs ir Dānijā, var salīdzinoši viegli likt saviem vadītājiem ar kravas automašīnām braukt uz šiem centriem. Ar šo noteikumu esošās stāvvietu iespējas esot ierobežotas tādā mērā, ka, ņemot vērā pienākumu ievērot iepriekš minētās tiesību normas par atpūtas un transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem, no tā izriet šķērslis attiecībā uz ārvalstu pārvadātājiem sniegt transporta pakalpojumus Dānijā. Šajā ziņā alternatīvo stāvvietu kapacitāte, uz ko atsaucas Dānijas Karaliste, neesot pietiekama, jo šīs stāvvietas neaptverot visu Dānijas teritoriju, bet esot vairāk koncentrētas tās robežu tuvumā.
34 Ar 25 stundu noteikumu, kura deklarētais mērķis esot bijis novērst “it īpaši ārvalstu kravas automobiļu ilgstošu novietošanu Dānijas atpūtas vietās”, kā tas izriet no šī sprieduma 14. punktā minētās vienošanās noteikumiem, ieviestais šķērslis turklāt neesot attaisnots ne ar vienu no primāriem sabiedrības interešu apsvērumiem, uz kuriem atsaucas Dānijas Karaliste.
35 Šī dalībvalsts apstrīd Komisijas izvirzītos argumentus.
36 Tā uzskata, ka, tā kā nedz Regulā Nr. 1072/2009, nedz arī Regulā Nr. 561/2006 nav ietverti noteikumi, kas reglamentētu automašīnu stāvēšanu dažādās dalībvalstīs, un tā kā kompetence paredzēt regulējumu par stāvēšanas ilgumu atpūtas vietās dalībvalstīs tādējādi ir šīm dalībvalstīm, nevis Savienībai, nepastāv vispārējs aizliegums ieviest tādus ierobežojumus kā stāvēšanas ierobežojumi, ja vien tie nav diskriminējoši, kā noteikts Regulas Nr. 1072/2009 4. apsvērumā. LESD 56. pants šajā lietā neesot piemērojams, jo uz to attiecoties LESD 58. pants par pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā.
37 Turklāt attiecībā uz vajadzību pēc stāvvietām, kuru nepieciešamību, īstenojot šajās regulās paredzētās tiesības, Dānijas Karaliste nav apstrīdējusi, Dānijā tā esot apmierināta, it īpaši ņemot vērā stāvvietu skaitu, kas nav publiskas un kas ir pieejamas ilgtermiņa atpūtas laikposmiem, kuri ir ilgāki par 25 stundām, pie tam šādas vietas esot pieejamas gan bez maksas, gan par ļoti nelielu samaksu, visbiežāk bez stāvēšanas laika ierobežojumiem un esot galvenokārt izvietotas gar ceļiem, kurus visvairāk izmanto kravas automašīnu satiksmē, kā izrietot no šīs dalībvalsts iesniegtajiem dokumentiem. Savukārt automaģistrāļu publisko atpūtas vietu galvenais mērķis esot ļaut ceļu lietotājiem atpūsties, relaksēties un ieturēt maltīti, tomēr tās nav domātas ilgstošai stāvēšanai, saistībā ar kuru jāparedz pietiekama piekļuve izmitināšanai un iespējām higiēnas, ēdināšanas un brīvā laika pavadīšanas ziņā.
38 Katrā ziņā 25 stundu noteikums esot atbilstošs, lai īstenotu minētās dalībvalsts izvirzītos leģitīmos mērķus, it īpaši mērķi veicināt un uzlabot ceļu satiksmes drošību, kā arī transportlīdzekļu vadītāju darba apstākļus, un tas nepārsniedzot to, kas nepieciešams un piemērots šo mērķu sasniegšanai.
Tiesas vērtējums
39 Vispirms jāatgādina, ka uz pakalpojumiem, kuri – tāpat kā šajā lietā aplūkojamie pakalpojumi – atbilst kvalifikācijai “pakalpojums transporta jomā”, attiecas nevis LESD 56. pants par pakalpojumu sniegšanas brīvību vispārīgi, bet gan LESD 58. panta 1. punkts, kas ir speciāla tiesību norma, saskaņā ar kuru “pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti sadaļā par transportu”, proti, LESD trešās daļas VI sadaļā, kurā ietverts LESD 90.–100. pants (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Asociación Profesional Elite Taxi, C‑434/15, EU:C:2017:981, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi pakalpojums transporta jomā LESD 58. panta 1. punkta izpratnē ir izslēgts no LESD 56. panta piemērošanas jomas (spriedums, 2020. gada 8. decembris, Polija/Parlamenta un Padome, C‑626/18, EU:C:2020:1000, 145. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
40 Tas, protams, neliedz, ka Savienības tiesību akts, kas pieņemts, pamatojoties uz minētajiem Līgumu tiesību normām par transportu, ciktāl tajā tas ir noteikts, var padarīt LESD 56. pantā nostiprināto pakalpojumu sniegšanas brīvības principu piemērojamu transporta nozarei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 5. oktobris, Komisija/Francija, C‑381/93, EU:C:1994:370, 12. un 13. punkts).
41 Šajā lietā ir jānorāda, ka Regula Nr. 1072/2009, kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 71. pantu (tagad – LESD 91. pants), saskaņā ar tās 1. panta 1. un 4. punktu, lasot kopsakarā ar tās 2. panta 6. punktu, ir piemērojama starptautiskiem kravu komercpārvadājumiem ar autotransportu Savienības teritorijā, kā arī kabotāžas pārvadājumiem, proti, iekšzemes kravu komercpārvadājumiem ar autotransportu, ko pagaidu kārtā veic ārvalstu pārvadātājs. No šīs regulas 2. un 4. apsvēruma izriet, ka tā ir daļa no Savienības tiesību aktiem, kuru mērķis ir ieviest kopējo transporta politiku un ar kuriem tādējādi tiek “atcelti visi transporta pakalpojumu sniedzējiem noteiktie ierobežojumi valstspiederības dēļ vai tādēļ, ka tie veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, bet ne tajā, kurā jāsniedz pakalpojumi”. Atbilstoši šim mērķim it īpaši Regulas Nr. 1072/2009 8. un 9. pantā ir definēti nosacījumi, ar kādiem, tiklīdz ir piegādāta krava, kas ievesta ar ienākošu starptautisku pārvadājumu uz uzņēmēju dalībvalsti, šīs kravas pārvadātājiem ir atļauts veikt minētos kabotāžas pārvadājumus.
42 Saistībā ar pēdējo minēto aspektu Regulas Nr. 1072/2009 9. panta 2. punktā tostarp ir precizēts, ka valsts tiesību normas, kas minētas šī panta 1. punktā, piemēro ārvalstu pārvadātājiem ar tādiem pašiem noteikumiem, kādus piemēro pārvadātājiem, kuri veic uzņēmējdarbību uzņēmējā dalībvalstī, lai novērstu jebkādu diskrimināciju attiecībā uz valstspiederību vai uzņēmējdarbības veikšanas vietu.
43 Attiecībā uz Dānijas Karalistes argumentu par to, ka kompetence paredzēt noteikumus par stāvēšanas ilgumu publiskās atpūtas vietās ir dalībvalstīm, nevis Savienībai, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm sava kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, un tātad šajā gadījumā it īpaši – Regulas Nr. 1072/2009 nozīmīgās normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 22. novembris, Vorarlberger Landes- und Hypothekenbank, C‑625/17, EU:C:2018:939, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Šajā kontekstā dalībvalstīm turklāt ir jāņem vērā noteikumi par transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem, kuri saskaņā ar Regulu Nr. 561/2006 ir jāievēro transportlīdzekļu vadītājiem, kas veic kravu pārvadājumus ar transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 3,5 tonnas, un uz kuriem pie tam ir veikta tieša atsauce Regulas Nr. 1072/2009 13. apsvērumā un 9. panta 1. punkta d) apakšpunktā. Proti, iespēja šiem vadītājiem ievērot šajā regulā paredzētos noteikumus attiecībā uz pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem var būt atkarīga tostarp no atpūtas vietu pieejamības gar automaģistrālēm.
45 Šajā lietā jākonstatē, ka jau savas būtības dēļ noteikums, kurš paredz 25 stundu maksimālo stāvēšanas laiku publiskās atpūtas vietās visā dalībvalsts automaģistrāļu tīklā, izraisa to, ka šīs atpūtas vietas kļūst nepieejamas regulārajiem iknedēļas atpūtas laikposmiem (vismaz 45 stundas) un saīsinātajiem iknedēļas atpūtas laikposmiem (mazāk nekā 45 stundas, ko, ievērojot Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. punktā paredzētos nosacījumus, var saīsināt līdz – mazākais – 24 secīgām stundām), izņemot vienīgi saīsinātos iknedēļas atpūtas laikposmus no 24 līdz 25 stundām.
46 No tā izriet, ka šāds noteikums a priori var konkrēti ietekmēt ārvalstu pārvadātāju tiesību veikt pārvadājumus, it īpaši kabotāžas pārvadājumus, īstenošanu, kuras tiem ir piešķirtas atbilstoši Regulai Nr. 1072/2009, un skart šos pēdējos minētos vairāk nekā pārvadātājus, kuru darbības centrs ir Dānijā un kuri šī iemesla dēļ var vieglāk likt saviem vadītājiem braukt ar savām kravas automašīnām uz šiem centriem.
47 Šajā ziņā tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesvedībā sakarā ar pienākumu neizpildi Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde, un jāiesniedz Tiesā pierādījumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai šāda pienākumu neizpilde pastāv, un Komisija nevar pamatoties ne uz kādiem pieņēmumiem (spriedums, 2021. gada 24. jūnijs, Komisija/Spānija (Donjanas dabas teritorijas pasliktināšanās), C‑559/19, EU:C:2021:512, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Šajā lietā Dānijas Karaliste pirmstiesas procesā un sava iebildumu raksta pielikumā ir iesniegusi datus par to stāvvietu skaitu, kas paredzētas transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 3,5 tonnas. Pēc tam tiesas sēdē šī dalībvalsts ir sniegusi precizējumus par šiem datiem – un Komisija pret to nav iebildusi –, saskaņā ar kuriem papildus 1400 publiskām stāvvietām, uz kurām attiecas 25 stundu noteikums, Dānijas teritorijā attiecībā uz šiem transportlīdzekļiem ir vismaz 855 privātā sektora nodrošinātās stāvvietas bez laika ierobežojuma.
49 Prasības pieteikumā Komisija šajā ziņā ir vienīgi apgalvojusi, ka nepastāv pietiekama tādu alternatīvu stāvvietu kapacitāte, kas būtu izvietotas gar Dānijas automaģistrāļu tīklu, ņemot vērā, ka saskaņā ar informāciju, kas tai bija pieejama šajā procesa stadijā, visā šajā tīklā ir uzskaitītas ne vairāk kā 717 vietas, no kurām 625 atrodas uz Dānijas robežas vai tās tiešā tuvumā, turklāt dažas no tām ir maksas stāvvietas.
50 Turklāt attiecībā uz datiem, kurus Dānijas Karaliste ir iesniegusi sava iebildumu raksta pielikumā un kuros, pirms šī dalībvalsts tos pārskatījusi un samazinājusi tiesas sēdē, bija norādīts, ka pastāv vismaz 1047 stāvvietas ilgtermiņa atpūtas laikposmiem, Komisija replikas rakstā ir vienīgi norādījusi, ka šie dati negroza tās šajā lietā izvirzītos prasījumus.
51 Savukārt Komisija nav iesniegusi nekādus objektīvus datus, kas ļautu konstatēt, ka, ņemot vērā attiecīgo satiksmes apjomu, privātā sektora piedāvātās alternatīvās stāvvietas nav pietiekamas, lai izvietotu transportlīdzekļus, kuru maksimālā atļautā masa pārsniedz 3,5 tonnas, atpūtas laikposmiem, kas pārsniedz 25 stundas. Tomēr bez šādiem objektīviem datiem, ja nepamatojas uz pieņēmumiem, nevar pierādīt, ka 25 stundu noteikums patiešām var radīt šķērsli kabotāžas pārvadājumu darbībai, ko veic citās dalībvalstīs reģistrēti pakalpojumu sniedzēji, nostādot tos nelabvēlīgā stāvoklī salīdzinājumā ar uzņēmējas dalībvalsts transporta pakalpojumu sniedzējiem.
52 Šo vērtējumu neatspēko tas, ka no šajā lietā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka 25 stundu noteikuma ieviešanas brīdī Dānijas automaģistrāļu tīkla publiskās atpūtas vietās pastāvēja kapacitātes problēmas un ka atbildē uz brīdinājuma vēstuli Dānijas Karaliste pati ir norādījusi uz “pašreizējām problēmām, ar kurām Dānija saskaras attiecībā uz stāvvietu kapacitāti”, kā vienu no galvenajiem šī noteikuma ieviešanas iemesliem.
53 Proti, šāda vispārēja atzīšana attiecībā uz stāvvietu kapacitātes problēmām publiskās atpūtas vietās pati par sevi neļauj secināt, ka šajā lietā, ieviešot 25 stundu noteikumu, Dānijas Karaliste ir pārkāpusi Regulu Nr. 1072/2009. It īpaši, kā norādīts šī sprieduma 48. punktā, tas vien, ka privātā sektora nodrošinātā stāvvietu kapacitāte ir mazāka nekā tā, kas pieejama publiskās atpūtas vietās, pats par sevi neļauj konstatēt privātā sektora nodrošinātās stāvvietu kapacitātes nepietiekamību, lai uzņemtu transportlīdzekļus, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 3,5 tonnas, atpūtas laikposmiem, kas pārsniedz 25 stundas, jo šajā laika posmā šo transportlīdzekļu novietošana stāvvietās publiskās atpūtas vietās joprojām ir atļauta. Tādējādi, tā kā šajā ziņā nav objektīvu datu, nav pierādīts, ka privātā sektora nodrošinātā stāvvietu kapacitāte, ņemot vērā atbilstošo satiksmes apjomu, būtu nepietiekama, lai izmantotu ilgākus atpūtas laikposmus.
54 Attiecībā uz Komisijas norādīto faktu, ka lielākā daļa stāvvietu bez laika ierobežojuma atrodas uz Dānijas robežas vai tās tuvumā, šajā lietā jākonstatē, ka no datiem, ko Dānijas Karaliste ir iesniegusi sava iebildumu raksta pielikumā, izriet, pirmkārt, ka aptuveni 230 no 855 stāvvietām, kas pieejamas atpūtas laikposmiem, kuri pārsniedz 25 stundas, atrodas Dānijas teritorijas iekšienē un, otrkārt, ka citas stāvvietas atrodas minētās teritorijas dažādās – gan sauszemes, gan jūras – pierobežas zonās un ir ļoti attālinātas viena no otras. Tā kā Komisija šajā ziņā nav iesniegusi objektīvus datus, tā nav pierādījusi nedz to, ka šo vietu kapacitāte būtu nepietiekama, lai ievērotu šos atpūtas laikposmus, nedz to, ka to atrašanās vieta varētu radīt būtisku šķērsli tostarp kabotāžas pārvadājumu darbībai, ko veic citās dalībvalstīs reģistrēti pakalpojumu sniedzēji, nostādot tos nelabvēlīgā stāvoklī salīdzinājumā ar uzņēmējas dalībvalsts transporta pakalpojumu sniedzējiem, kuri turklāt potenciāli ir arī spiesti novirzīt savus transportlīdzekļus uz vietām, kurās atrodas to darbības centrs.
55 Atbildē uz jautājumu, ko Tiesa ir uzdevusi tiesas sēdē, Komisija turklāt ir atzinusi, ka tā nevar nedz iesniegt precīzu lietderīgo vietu skaitu, nedz it īpaši informēt Tiesu par veidu, kādā šīm vietām būtu jābūt sadalītām ģeogrāfiski, lai varētu uzskatīt, ka vairs nepastāv šķēršļi citās dalībvalstīs iedibinātu pārvadātāju darbībai. Tā ir piebildusi, ka saskaņā ar tās viedokli privātā sektora sniegtajai stāvvietu kapacitātei, uz ko atsaucas Dānijas Karaliste, nav nozīmes, jo šai alternatīvajai kapacitātei būtu jāsasniedz ļoti augsts slieksnis, lai 25 stundu noteikums vairs neradītu papildu slogu ārvalstu uzņēmumiem, salīdzinot ar izmaksām, kas rodas Dānijas uzņēmumiem.
56 Šādi rīkojoties, Komisija pati ir atzinusi, ka šajā lietā tā ir pamatojusies uz pieņēmumiem.
57 Visbeidzot, attiecībā uz to, ka daļa no minētās Dānijā pastāvošās privātās alternatīvās kapacitātes ir par maksu, ir jāuzsver, ka saskaņā ar Dānijas Karalistes sniegtajiem datiem summas, kas jāmaksā par privātā sektora nodrošināto maksas autostāvvietu izmantošanu, nešķiet pārmērīgas un ka šādas izmaksas attiecīgajā gadījumā var ietekmēt arī iekšzemes pārvadātāju sniegtos pārvadājumu pakalpojumus, piemēram, lai izvairītos no izmaksām, kas saistītas ar vajadzību novirzīt transportlīdzekļus uz vietām, kurās atrodas to darbības centrs. Turklāt, tā kā Komisija nav sniegusi nozīmīgus objektīvus datus, nevar izslēgt, ka privātā sektora nodrošinātās bezmaksas stāvvietas katrā ziņā ir pietiekamas, lai uzņemtu transportlīdzekļus, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 3,5 tonnas, lai varētu izmantot atpūtas laikposmus, kas pārsniedz 25 stundas.
58 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija nav sniegusi juridiski pietiekamus pierādījumus saviem šī sprieduma 33. punktā atgādinātajiem apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem šajā lietā, ieviešot 25 stundu noteikumu, esošās stāvvietu iespējas tiekot ierobežotas tik lielā mērā, ka, ņemot vērā pienākumu ievērot iepriekš minētās tiesību normas attiecībā uz atpūtas un vadīšanas laikposmiem, no tā izrietētu šķērslis transporta pakalpojumu sniegšanas brīvībai, uz ko attiecas Regula Nr. 1072/2009. Tādējādi Komisijas prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Dānijas Karaliste ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
60 Piemērojot minētā reglamenta 140. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas, Polijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Dānijas Karalistes tiesāšanās izdevumus.
3) Polijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
[Paraksti]