TIESAS SPRIEDUMS
1989. gada 21. septembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Konkurences tiesības – Regula Nr. 17 – Pārbaude – Pamattiesības uz mājokļa neaizskaramību – Pamatojums – Kavējuma nauda – Procedūras kļūdas
Apvienotās lietas C‑46/87 un C‑227/88
Hoechst AG, Vācijā dibināta sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Frankfurtē pie Mainas un ko pārstāv Ķelnes advokātu kolēģijas advokāts Hanss Helmans [Hans Hellmann], kas norādīja adresi Luksemburgā, Marka Leša [Marc Loesch] birojā, 8 rue Zithe,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv tās juriskonsults Norberts Kohs [Norbert Koch], kas norādīja adresi Luksemburgā, Komisijas Juridiskā dienesta darbinieka Georgija Kremļa [Georgios Kremlis] birojā, Centre Wagner,
atbildētāja,
par prasību atcelt šādus Komisijas lēmumus, kas pieņemti lietās IV/31.865 – PVC un IV/31.866 – polietilēns:
– 1987. gada 15. janvāra Lēmums [K(87)19/5] par izmeklēšanu saskaņā ar 14. panta 3. punktu Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17 (OV 13, 204. lpp.);
– 1987. gada 3. februāra Lēmums [K(87)248], ar ko uzliek kavējuma naudu saskaņā ar 16. pantu Regulā Nr. 17;
– 1988. gada 26. maija Lēmums [K(88)928], ar ko nosaka kavējuma naudas galīgo summu saskaņā ar 16. pantu Regulā Nr. 17.
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Dūe [O. Due], palātu priekšsēdētāji T. Kopmanss [T. Koopmans], R. Žolijē [R. Joliet], T. F. O’Higinss [T. F. O’Higgins] un F. Greviss [F. Grévisse], tieneši sers Gordons Slinns [Sir Gordon Slynn], Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodriguez Iglesias], M. Diess de Velasko [M. Diez de Velasco] un M. Culēgs [M. Zuleeg],
ģenerāladvokāts Ž. Mišo [J. Mischo],
sekretāre B. Pastore [B. Pastor], administratore,
ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē un mutvārdu procesu 1988. gada 8. decembrī,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus, kas tika sniegti tiesas sēdē 1989. gada 21. februārī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumiem, kas Tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 1987. gada 16. februārī un 1988. gada 5. augustā, Hoechst AG atbilstoši EEK līguma 173. panta otrajai daļai iesniedza divas prasības atcelt Komisijas lēmumus, kas saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulu Nr. 17 – Pirmā regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 13, 204. lpp.) – pieņemti lietās IV/31.865 – PVC un IV/31.866 – polietilēns. Pirmā prasība ir celta pret 1987. gada 15. janvāra Lēmumu K(87) 19/5 par izmeklēšanu [pārbaudi] saskaņā ar 14. panta 3. punktu Regulā Nr. 17 un 1987. gada 3. februāra Lēmumu K(87)248, ar ko uzliek kavējuma naudu saskaņā ar 16. pantu Regulā Nr. 17. Otrā prasība ir celta pret 1988. gada 26. maija Lēmumu K(88)928, ar ko nosaka kavējuma naudas galīgo summu saskaņā ar 16. pantu Regulā Nr. 17.
2 Tā kā Komisijas rīcībā bija informācija, kas lika domāt, ka starp konkrētiem polivinilhlorīda (PVC) un polietilēna ražotājiem un piegādātājiem Kopienā ir bijušas vienošanās vai saskaņota prakse attiecībā uz minēto produktu cenu noteikšanu un piegādes kvotām, tā nolēma veikt pārbaudi vairākos uzņēmumos, tostarp arī prasītājas uzņēmumā, un pieņēma iepriekš minēto apstrīdēto 1987. gada 15. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “pārbaudes lēmums”).
3 Komisija 20., 22. un 23. janvārī mēģināja veikt minēto pārbaudi, bet prasītāja atteicās pārbaudei pakļauties, pamatojoties uz to, ka šī pārbaude ietver nelikumīgu kratīšanu. To pašu viedokli prasītāja pauda atbildē uz teleksu, kurā Komisija to aicināja pakļauties pārbaudei un noteica ECU 1 000 lielu kavējuma naudu, kas atteikuma gadījumā jāmaksā par katru kavējuma dienu. Pēc tam Komisija pieņēma iepriekš minēto apstrīdēto 1987. gada 3. februāra lēmumu, ar ko tā prasītājai uzliek iepriekš minēto kavējuma naudu (turpmāk tekstā – “lēmums, ar kuru uzliek kavējuma naudu”).
4 Ar 1987. gada 12. februāra lēmumu Amtsgericht Frankfurt am Main [Frankfurtes pie Mainas Apgabaltiesa], noraidīja lūgumu par kratīšanas ordera saņemšanu, ko bija iesniegusi Bundeskartellamt [Federālā konkurences iestāde], kuras palīdzība tika lūgta atbilstoši Regulai Nr. 17, šo atteikumu pamatojot ar to, ka tiesai nav iesniegti fakti, kas apstiprinātu aizdomas par vienošanos vai saskaņotu praksi.
5 Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētājs ar 1987. gada 26. marta rīkojumu noraidīja prasītājas lūgumu apturēt pārbaudes lēmuma un lēmuma, ar kuru uzliek kavējuma naudu, izpildi.
6 Bundeskartellamt 1987. gada 31. martā no Amtsgericht Frankfurt am Main ieguva kratīšanas orderi, kas bija izdots Komisijai. Tā veica pārbaudi 1987. gada 2. un 3. aprīlī.
7 Pēc tam, kad Komisija prasītājai bija devusi iespēju izteikt tās viedokli un uzklausījusi Aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevēju komiteju, iepriekš minētajā apstrīdētajā 1988. gada 26. maija lēmumā (turpmāk tekstā – “lēmums, ar kuru nosaka galīgo summu”) Komisija noteica galīgo kavējuma naudas summu ECU 55 000 apmērā, proti, ECU 1000 par katru dienu, no 1987. gada 6. februāra līdz 1. aprīlim ieskaitot.
8 Pilnīga informācija par šīs lietas faktiem, procedūru un lietas dalībnieku sniegtajiem pierādījumiem un argumentiem ir izklāstīta tiesas sēdes ziņojumā un turpmāk šajā spriedumā tiks pieminēta vai iztirzāta tikai tik daudz, cik tas nepieciešams Tiesas argumentācijai.
Pārbaudes lēmums
9 Prasītāja, apstrīdot pārbaudes lēmumu, atsaucas uz trim pamatiem, apgalvojot, ka Komisija ir pārsniegusi pārbaudes pilnvaras, ka lēmums nav pietiekami pamatots un ka izmantotā procedūra nav likumīga
a) Komisijas pārbaudes pilnvaras
10 Prasītāja uzskata, ka apstrīdētais lēmums nav likumīgs, jo saskaņā ar to Komisijas amatpersonām ir atļauts veikt pasākumus, ko prasītāja vērtē kā kratīšanu un kas nav paredzēti Regulas Nr. 17 14. pantā, kā arī ierobežo pamattiesības, kuras atzītas Kopienu tiesībās. Prasītāja piebilst, ka tad, ja minētais pants ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas pilnvaro Komisiju veikt kratīšanas, tad tas nav likumīgi, jo ir pretrunā ar pamattiesībām, kuru aizsardzība pieprasa, lai kratīšana tiktu veikta tikai tad, ja iepriekš ir izdots tiesneša lēmums.
11 Komisija apgalvo, ka tās pilnvaras saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. pantu attiecas uz tādu pasākumu noteikšanu, kuri atbilstoši dažu dalībvalstu tiesību aktiem būtu jāuzskata par kratīšanu. Tā tomēr uzskata, ka tiesas aizstāvības prasības, kas izriet no pamattiesībām un ko tā principā neapstrīd, ir ievērotas tad, ja pārbaudes lēmumu adresātiem ir iespēja, no vienas puses, apstrīdēt šos lēmumus Tiesā, un, no otras puses, ar pagaidu noregulējuma rīkojumu panākt šo lēmumu izpildes atlikšanu, kas ļauj Tiesai ātri pārliecināties, vai noteiktā pārbaude nav patvaļīga. Šāda kontrole ir līdzvērtīga iepriekš izdotam tiesneša lēmumam.
12 Pirms tiek izvērtēts, kādas un cik plašas ir Komisijas pilnvaras, saskaņā ar kurām tā var veikt pārbaudi atbilstoši Regulas Nr. 17 14. pantam, ir jāņem vērā, ka minēto pantu nevar interpretēt tā, ka šī interpretācija izraisītu Kopienu tiesību pamatprincipu un it īpaši pamattiesību pārkāpumu.
13 Kā liecina pastāvīgā Tiesas judikatūra, pamattiesības ir daļa no tiesību pamatprincipiem, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, ievērojot dalībvalstu kopīgās konstitucionālās tradīcijas un starptautiskos līgumus, kuru izstrādē dalībvalstis ir piedalījušās vai kurus tās ir parakstījušas (sk. it īpaši 1974. gada 14. maija spriedumu lietā 4/73 Nold, Recueil, 491. lpp.). Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas noslēgta 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “Eiropas Cilvēktiesību konvencija”), šajā ziņā ir īpaši nozīmīga (sk. it īpaši 1986. gada 15. maija spriedumu lietā 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp.).
14 Interpretējot 14. pantu Regulā Nr. 17, ir īpaši jāņem vērā tiesības uz aizstāvību, kas ir princips, kura fundamentālais raksturs ir vairākkārt uzsvērts Tiesas judikatūrā (sk. it īpaši 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 322/81 Michelin, Recueil, 3461. lpp., 7. punkts).
15 Minētajā spriedumā Tiesa uzsvēra, ka tiesības uz aizstāvību ir jāievēro administratīvajos procesos, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas. Taču ir jāizvairās no tā, ka minētās tiesības tiek neatgriezeniski ierobežotas pirmstiesas izmeklēšanā, it īpaši pārbaudēs, kam var būt izšķiroša nozīme, sniedzot pierādījumus par nelikumīgām darbībām, kurās iesaistījušies uzņēmumi un par kurām tos var saukt pie atbildības.
16 Tādējādi, kaut arī dažas no tiesībām uz aizstāvību attiecas tikai uz sacīkstes tiesvedību, kas notiek pēc tam, kad celti iebildumi, citas tiesības, piemēram, tiesības uz juridisku palīdzību un tiesības saglabāt konfidencialitāti sarakstē starp juristu un klientu, ir jāievēro, sākot no pirmstiesas izmeklēšanas posma (Tiesa to atzinusi 1982. gada 18. maija spriedumā lietā 155/79 AM & S, Recueil, 1575. lpp.).
17 Tā kā prasītāja ir atsaukusies arī uz prasībām, kas izriet no pamattiesībām uz mājokļa neaizskaramību, ir jāievēro, ka, lai gan šādu tiesību esamība attiecībā uz fizisko personu privātiem mājokļiem Kopienu tiesību sistēmā ir jāatzīst par dalībvalstu tiesību kopīgu principu, tas tomēr neattiecas uz uzņēmumiem, jo dalībvalstu tiesību sistēmās ir atšķirības, kas nebūt nav nenozīmīgas, attiecībā uz to, kāda un cik liela aizsardzība uzņēmumu telpām tiek nodrošināta pret valsts iestāžu iejaukšanos.
18 Neko citu nevar secināt no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta 1. punkta, kas paredz, ka “ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību”. Minētajā pantā aizsardzība attiecas uz cilvēku personisko brīvību, un tāpēc to nevar attiecināt uz uzņēmuma telpām. Turklāt ir jāņem vērā, ka attiecībā uz minēto aizsardzību Eiropas Cilvēktiesību tiesai prakses nav.
19 Tomēr visas dalībvalstu tiesību sistēmas paredz, ka neatkarīgi no tā, vai runa ir par fizisku vai juridisku personu, ir jābūt juridiskam pamatam, lai valsts iestādes varētu iejaukties kādas personas privātajās darbībās, un šāda rīcība ir jāpamato ar tiesību aktiem; tādējādi šīs sistēmas, lai arī dažādos veidos, paredz aizsardzību pret patvaļīgu vai nesamērīgu iejaukšanos. Vajadzība nodrošināt šādu aizsardzību ir jāuzskata par Kopienu tiesību pamatprincipu. Šajā ziņā jāuzsver, ka Tiesa ir uzskatījusi, ka tai ir pilnvaras noteikt, vai pārbaudes pasākumi, ko Komisija veikusi saskaņā ar EOTK dibināšanas līgumu, ir pārmērīgi (1962. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās no 5/62 līdz 11/62 un no 13/62 līdz 15/62 San Michele u.c., Recueil, 859. lpp.).
20 Tāpēc tas, kādas un cik plašas ir Komisijas pilnvaras, saskaņā ar kurām tā var veikt pārbaudi atbilstoši Regulas Nr. 17 14. pantam, ir jāapsver, ņemot vērā iepriekš izklāstītos pamatprincipus.
21 Minētās regulas 14. panta 1. punkts pilnvaro Komisiju veikt visus vajadzīgos pārbaudes pasākumus uzņēmumos un uzņēmumu apvienībās un paredz, ka “šim nolūkam Komisijas pilnvarotās amatpersonas drīkst:
a) pārbaudīt grāmatvedības un citus darījumu dokumentus;
b) iegūt grāmatvedības un citu darījumu dokumentu kopijas vai izdarīt izrakstus no tiem;
c) pieprasīt tūlītējus mutiskus paskaidrojumus;
d) iekļūt jebkurā uzņēmuma telpā, zemes īpašumā vai transportlīdzeklī”.
22 Regulas 14. panta 2. un 3. punkts paredz, ka pārbaudi var veikt, uzrādot rakstisku pilnvaru vai pamatojoties uz lēmumu, saskaņā ar kuru uzņēmumiem ir jāpakļaujas pārbaudei. Kā jau Tiesa ir nospriedusi, Komisija var izvēlēties kādu no šīm divām iespējām, ņemot vērā katras lietas īpatnības (1980. gada 26. jūnija spriedums lietā 136/79 National Panasonic, Recueil, 2033. lpp.). Gan rakstiskajās pilnvarās, gan lēmumos ir jānorāda pārbaudes priekšmets un mērķis. Lai kāda būtu izmantotā procedūra, Komisijai ir iepriekš jāinformē tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras teritorijā ir paredzēta pārbaude, un saskaņā ar 14. panta 4. punktu pirms pārbaudes lēmuma pieņemšanas ir jāapspriežas ar minēto iestādi.
23 Saskaņā ar minētās regulas 14. panta 5. punktu Komisijas amatpersonām pienākumu izpildē var palīdzēt tās dalībvalsts kompetentās iestādes amatpersonas, kuras teritorijā ir paredzēts veikt pārbaudi. Šādu palīdzību var sniegt vai nu pēc minētās iestādes, vai Komisijas lūguma.
24 Visbeidzot, saskaņā ar minētās regulas 14. panta 6. punktu valsts iestāžu palīdzība pārbaudes veikšanā ir vajadzīga tad, ja uzņēmums pret šo pārbaudi iebilst.
25 Kā Tiesa to ir uzsvērusi iepriekš minētajā 1980. gada 26. jūnija spriedumā (20. punkts), no Regulas Nr. 17 preambulas septītā un astotā apsvēruma izriet, ka pilnvaru, kas Komisijai piešķirtas saskaņā ar minētās regulas 14. pantu, mērķis ir ļaut tai veikt savu uzdevumu atbilstoši EEK līgumam, proti, nodrošināt konkurences noteikumu piemērošanu kopējā tirgū. Šo noteikumu uzdevums saskaņā ar EEK līguma preambulas ceturto apsvērumu, 3. panta f) apakšpunktu un 85. un 86. pantu ir novērst konkurences izkropļošanu, kas kaitē sabiedrības interesēm, atsevišķiem uzņēmumiem un patērētājiem. Tādējādi saskaņā ar Regulu Nr. 17 Komisijai piešķirto pilnvaru īstenošana veicina tās konkurences sistēmas saglabāšanu, kas paredzēta līgumā un kas uzņēmumiem ir noteikti jāievēro. Regulas astotajā apsvērumā ir noteikts, ka šim mērķim Komisijai ir jābūt pilnvarām visā kopējā tirgū pieprasīt tādas informācijas sniegšanu un veikt tādu pārbaudi, “kas nepieciešama”, lai atklātu 85. un 86. panta pārkāpumus.
26 Gan Regulas Nr. 17 mērķis, gan saskaņā ar tās 14. pantu Komisijas amatpersonām piešķirto pilnvaru uzskaitījums liecina, ka izmeklēšanas apjoms var būt ļoti plašs. Šajā ziņā tiesībām iekļūt visās telpās, zemes īpašumā un transportlīdzekļos ir īpaša nozīme, jo šīs tiesības paredzētas, lai ļautu Komisijai iegūt pierādījumus par konkurences noteikumu pārkāpumiem vietās, kurās tie parasti ir konstatējami, proti, uzņēmumu telpās.
27 Šīm piekļuves tiesībām nebūtu lielas nozīmes, ja Komisijas amatpersonas varētu tikai pieprasīt dokumentus vai lietas, kuras tās varētu precīzi identificēt jau iepriekš. Gluži pretēji – šādas tiesības ietver tiesības meklēt dažādus informācijas elementus, kas vēl nav zināmi vai nav pilnībā identificēti. Bez šādām tiesībām Komisijai nebūtu iespējams savākt pārbaudes veikšanai vajadzīgo informāciju, ja attiecīgais uzņēmums atteiktos sadarboties vai izturētos noraidoši.
28 Lai gan šādi Komisijai ar 14. pantu Regulā Nr. 17 ir piešķirtas plašas pārbaudes pilnvaras, uz šādu pilnvaru īstenošanu attiecas nosacījumi, kas paredzēti, lai nodrošinātu attiecīgo uzņēmumu tiesību ievērošanu.
29 Šajā ziņā vispirms jāņem vērā, ka Komisijai ir jānorāda pārbaudes priekšmets un mērķis. Šis pienākums ir pamatprasība ne tikai tāpēc, lai pierādītu, ka pārbaude, kas jāveic attiecīgo uzņēmumu telpās, ir pamatota, bet arī tāpēc, lai šie uzņēmumi varētu novērtēt sava sadarbības pienākuma apjomu, vienlaikus aizsargājot viņu tiesības uz aizstāvību.
30 Ir jāuzsver arī, ka nosacījumi Komisijas pārbaudes pilnvaru īstenošanai ir dažādi atkarībā no Komisijas izvēlētās procedūras, attiecīgo uzņēmumu attieksmes, kā arī valsts iestāžu iejaukšanās.
31 Regulas Nr. 17 14. pants, pirmkārt, attiecas uz pārbaudi, kas veikta sadarbībā ar attiecīgajiem uzņēmumiem vai nu labprātīgi, ja ir rakstiska pilnvara, vai arī saskaņā ar pienākumu, kas izriet no lēmuma par pārbaudi. Attiecībā uz lēmumu, kas ir piemērojams arī attiecīgajā gadījumā, Komisijas amatpersonām citastarp ir tiesības pieprasīt, lai tām uzrāda dokumentus, ko tās prasa, pēc izvēles iekļūt telpās un pieprasīt, lai tām uzrāda, kas glabājas to norādītajās mēbelēs. No otras puses, tās nevar piekļūt telpām vai mēbelēm, izmantojot spēku vai piespiežot uzņēmuma personālu dot piekļūšanas atļauju, kā arī tās nevar veikt kratīšanu bez uzņēmuma vadības atļaujas.
32 Situācija ir pilnīgi citāda, ja attiecīgie uzņēmumi iebilst pret Komisijas veicamo pārbaudi. Tādā gadījumā Komisijas amatpersonas, pamatojoties uz 14. panta 6. punktu, un bez uzņēmumu sadarbības jebkādu pārbaudei vajadzīgo informāciju var meklēt ar to valsts iestāžu palīdzību, kurām ir pieprasīts sniegt tām palīdzību, kas vajadzīga šo amatpersonu uzdevumu veikšanai. Kaut gan šāda palīdzība ir vajadzīga tikai tad, ja uzņēmums izrāda pretestību, šādu palīdzību var pieprasīt kā piesardzības pasākumu, lai pārvarētu uzņēmuma pretestību.
33 No minētās regulas 14. panta 6. punkta izriet, ka katrai dalībvalstij ir jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem valsts iestādes sniedz palīdzību Komisijas amatpersonām. Šajā ziņā dalībvalstīm ir jānodrošina Komisijas darbības efektivitāte, vienlaikus ievērojot iepriekš izklāstītos vispārējos principus. Tādējādi var secināt, ka atbilstoši minētajiem ierobežojumiem attiecīgie procesuālie noteikumi, kas paredzēti, lai nodrošinātu uzņēmumu tiesību ievērošanu, ir noteikti dalībvalstu tiesību aktos.
34 Tāpēc tad, ja Komisija ar valsts iestāžu palīdzību plāno veikt pārbaudi, kurā attiecīgie uzņēmumi nevēlas sadarboties, tai ir jāievēro attiecīgās procesuālās garantijas, kas paredzētas valsts tiesību aktos.
35 Komisijai ir jānodrošina, lai kompetentajai iestādei atbilstoši valsts tiesību aktiem būtu viss, kas tai vajadzīgs, lai īstenotu uzraudzības pilnvaras. Ir jāuzsver, ka minētā iestāde neatkarīgi no tā, vai tā ir tiesu iestāde vai cita iestāde, Komisijas vērtējumu par vajadzību veikt pieprasīto pārbaudi nevar aizstāt ar savu vērtējumu, jo Komisijas veiktā faktu un tiesiskā vērtējuma likumīgumu var izvērtēt tikai Tiesa. No otras puses, valsts iestādēm pēc tam, kad tās ir pārliecinājušās par pārbaudes lēmuma autentiskumu, ir tiesības izvērtēt, vai paredzētie piespiedu pasākumi nav patvaļīgi vai pārmērīgi, ņemot vērā pārbaudes priekšmetu, kā arī nodrošināt, ka minēto pasākumu piemērošanā tiek ievēroti valsts tiesību aktu noteikumi.
36 Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka pasākumi, kurus Komisijas amatpersonām bija atļauts veikt saskaņā ar apstrīdēto pārbaudes lēmumu, nepārsniedza šo amatpersonu pilnvaras, ko paredz 14. pants Regulā Nr. 17. Minētā lēmuma 1. pants paredz tikai to, ka prasītājai “ir jāatļauj Komisijas pilnvarotajām amatpersonām iekļūt tās telpās parastajā darba laikā, uzrādīt pārbaudes veikšanai nepieciešamos ar pārbaudes priekšmetu saistītos dokumentus, kurus pieprasa minētās amatpersonas, un jāļauj tos nokopēt, kā arī jāsniedz tūlītēji paskaidrojumi, ko var pieprasīt minētās amatpersonas”.
37 Tiesvedības procesā Tiesā Komisija patiešām apgalvoja, ka tās amatpersonas, veicot pārbaudi, ir tiesīgas veikt kratīšanu bez valsts iestāžu palīdzības un neievērojot procesuālās garantijas, kas paredzētas valsts tiesību aktos. Tomēr Regulas Nr. 17 14. panta kļūdaina interpretācija nevar būt iemesls tam, lai par nelikumīgiem atzītu lēmumus, kas pieņemti, pamatojoties uz minēto nosacījumu.
38 Tādēļ pamats par to, ka Komisija esot pārsniegusi savas pilnvaras, ir jānoraida.
b) Pamatojums
39 Prasītāja uzskata, ka pārbaudes lēmums ir pretrunā ar Līguma 190. pantu un 14. panta 3) punktu Regulā Nr. 17, pamatojoties uz to, ka tas ir neprecīzs, īpaši attiecībā uz pārbaudes priekšmetu un mērķi.
40 Jāuzsver, ka atbilstoši Tiesas lēmumam iepriekš minētajā 1980. gada 26. jūnija spriedumā (spriedums National Panasonic lietā, 25. punkts), 14. panta 3. punkts Regulā Nr. 17 paredz svarīgākos elementus, kam jābūt pārbaudes lēmuma pamatojumā, nosakot, ka lēmumā “precizē pārbaudes priekšmetu un mērķi, nosaka tās sākuma datumu un norāda 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 16. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētos sodus un tiesības lēmumu pārsūdzēt Tiesā.”
41 Kā jau iepriekš minēts, Komisijas pienākums precizēt pārbaudes priekšmetu un mērķi ir attiecīgo uzņēmumu tiesību uz aizstāvību galvenā garantija. Tātad pienākumu norādīt iemeslus, ar kuriem ir pamatots pārbaudes lēmums, nevar ierobežot, pamatojoties uz apsvērumiem par pārbaudes efektivitāti. Kaut gan Komisijai pārbaudes lēmuma adresātam nav jāpaziņo visa tās rīcībā esošā informācija par iespējamiem pārkāpumiem vai jāveic minēto pārkāpumu precīza juridiska analīze, tai tomēr ir skaidri jānorāda pieņēmumi, ko tā ir paredzējusi pārbaudīt.
42 Lai gan pārbaudes lēmuma pamatojums ir formulēts ļoti vispārīgi un tas būtu varējis būt precīzāks, kas nozīmē, ka tādēļ to var kritizēt, tajā tomēr ir galvenie elementi, ko paredz 14. panta 3. punkts Regulā Nr. 17. Attiecīgais lēmums it īpaši atsaucas uz informāciju, kas liecina, ka EEK pastāv un tiek piemērotas vienošanās vai saskaņota prakse starp konkrētiem PVC un polietilēna (ieskaitot LdPE polietilēnu, taču ne tikai to) ražotājiem un piegādātājiem attiecībā uz cenām, daudzumiem vai šo produktu pārdošanas mērķiem. Tajā ir noteikts, ka minētās vienošanās un prakse var būt nopietns Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpums. Saskaņā ar attiecīgā lēmuma 1. pantu prasītājai “ir jāpakļaujas pārbaudei attiecībā uz tās iespējamo dalību” minētajos vienošanās pasākumos vai saskaņotajā praksē un tātad jāļauj Komisijas amatpersonām iekļūt tās telpās un pārbaudes veikšanai jāuzrāda darījumu dokumenti, “kas attiecas uz pārbaudes priekšmetu”, vai jāatļauj tos nokopēt.
43 Šajos apstākļos pamats par to, ka pamatojums nav pietiekams, ir jānoraida.
c) Lēmuma pieņemšanas procedūra
44 Nav strīda, ka apstrīdētais pārbaudes lēmums ir pieņemts, izmantojot tā dēvēto deleģēšanas procedūru, kura paredzēta Komisijas 1980. gada 5. novembra lēmumā un saskaņā ar kuru Komisijas loceklis ir tiesīgs uzņemties atbildību par konkurences jautājumiem, lai Kopienas vārdā un tās uzraudzībā atbilstoši 14. panta 3. punktam Regulā Nr. 17 pieņemtu lēmumu par uzņēmumu pakļaušanos pārbaudei. Tiesa jau savā 1986. gada 23. septembra spriedumā lietā 5/85 AKZO Chemie/Komisija (Recueil, 2585. lpp.) nolēma, ka minētais lēmums, ar ko deleģē pilnvaras, nav pretrunā ar koleģialitātes principu, kas noteikts Apvienošanās līguma 17. pantā.
45 Prasītāja tomēr uzskata, ka Tiesai ir vēlreiz jāizvērtē, vai minētā deleģēšanas procedūra, kuru prasītāja uzskata par nesaderīgu ar nulla poena sine lege principu, ir likumīga. Tā apgalvo, ka Komisija ar vienkāršu iekšēju administratīvu pasākumu ir sagrozījusi pārkāpumu veidojošos elementus, attiecībā uz kuriem atbilstoši 15. pantam Regulā Nr. 17 var uzlikt sodanaudu, jo, sākot no iepriekš minētā 1980. gada 5. novembra lēmuma pieņemšanas, šāds pārkāpums ir atteikšanās pakļauties pārbaudei, ko norīkojis viens Komisijas loceklis, bet nevis Komisija kā koleģiāla organizācija, kā tas bijis iepriekš.
46 Šajā ziņā jāuzsver, ka, lai gan nosacījumus, saskaņā ar kuriem var uzlikt sodanaudu, ievērojot 15. pantu Regulā Nr. 17, ar Komisijas lēmumu mainīt patiešām nevar, šāds grozījums nebija ne iepriekš minētā deleģēšanas lēmuma mērķis, ne sekas. Tā kā sistēma, ko izmanto pārbaudes lēmumu deleģēšanai, nav pretrunā ar koleģialitātes principu, lēmumi, kas pieņemti atbilstīgi šādai deleģēšanai, jāuzskata par Komisijas lēmumiem Regulas Nr. 17 15. panta izpratnē.
47 Tāpēc pamats par to, ka procedūra nav bijusi likumīga, ir jānoraida.
48 Tā kā nevar pieņemt nevienu pamatu, kas celts pret pārbaudes lēmumu, prasība par minētā lēmuma atcelšanu ir jānoraida.
Lēmums, ar kuru uzliek kavējuma naudu
49 Pēc prasītājas domām, pieņemot lēmumu, ar kuru uzliek kavējuma naudu, ir pārkāptas būtiskas formas prasības, jo Komisija šo lēmumu ir pieņēmusi, iepriekš neuzklausot attiecīgā uzņēmuma pārstāvjus un neapspriedusies ar Aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevēju komiteju.
50 Komisija savukārt uzskata, ka būtiskas formas prasības nav pārkāptas, jo šāda uzklausīšana un apspriešanās ir notikusi pirms kavējuma naudas galīgās summas noteikšanas.
51 Jāuzsver, ka saskaņā ar 19. panta 1. punktu Regulā Nr. 17 attiecīgajiem uzņēmumiem ir jādod iespēja “tikt uzklausītiem par jautājumiem, pret kuriem Komisija ir cēlusi iebildumus”, pirms dažādu lēmumu pieņemšanas, ieskaitot 16. pantā paredzētos lēmumus par kavējuma naudu.
52 Minētā uzklausīšana ir būtiska tiesību uz aizstāvību daļa. Tā ir vajadzīga, lai uzņēmumi un uzņēmumu apvienības varētu “iesniegt savas atsauksmes par visiem iebildumiem, kas celti pret tiem un ko Komisija ierosina izskatīt, pieņemot lēmumus” [trešais preambulas apsvērums Komisijas 1963. gada 25. jūlija Regulā Nr. 99/63 par Padomes Regulas Nr. 17 19. panta 1. un 2. punktā paredzēto uzklausīšanu (OV 127, 2268. lpp.)].
53 Attiecībā uz Aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevēju komiteju minētās regulas 16. panta 3. punkts paredz, ka “piemēro 10. panta 3. līdz 6. punktu”. Šie nosacījumi reglamentē pilnvaras, sastāvu un procedūru attiecībā uz apspriešanos ar Padomdevēju komiteju.
54 Saskaņā ar Regulas Nr. 99/63 1. pantu “pirms apspriešanās ar Aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevēju komiteju Komisija rīko uzklausīšanu, ievērojot Regulas Nr. 17 19. panta 1. punktu.” Šis nosacījums apstiprina, ka attiecīgo uzņēmumu uzklausīšana un apspriešanās ar Padomdevēju komiteju ir vajadzīga tajās pašās situācijās.
55 Nosakot, vai Komisijai pirms lēmuma, ar kuru uzliek kavējuma naudu, pieņemšanas ir bijusi jāuzklausa prasītāja un jāapspriežas ar Padomdevēju komiteju, ir jāņem vērā, ka kavējuma naudas uzlikšana atbilstoši 16. pantam Regulā Nr. 17 ir noteikti jāveic divos posmos. Komisija savā pirmajā lēmumā, kas minēts konkrētās regulas 16. panta 1. punktā, nosaka kavējuma naudu, kas izteikta kā uzskaites vienību skaits par katru kavējuma dienu un aprēķināta, sākot no tās noteiktā datuma. Tā kā šajā lēmumā nav noteikta kavējuma naudas kopsumma, šo lēmumu nevar izpildīt. Kopsummu var galīgi noteikt tikai citā lēmumā.
56 Tāpēc pienākums uzklausīt attiecīgo uzņēmumu un apspriesties ar Aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevēju komiteju ir izpildīts, ja uzklausīšana un apspriešanās ir notikusi pirms kavējuma naudas galīgās summas noteikšanas, lai gan attiecīgais uzņēmums, gan Padomdevēja komiteja varētu paust savu viedokli par visiem jautājumiem, kurus Komisija ir ņēmusi vērā, uzliekot kavējuma naudu un nosakot tās galīgo summu.
57 Turklāt prasība uzklausīt uzņēmumu un apspriesties ar Padomdevēju komiteju pirms lēmuma, ar kuru uzliek kavējuma naudu, pieņemšanas attiecībā uz uzņēmumu, kas atteicies pakļauties pārbaudei, kavētu minētā lēmuma pieņemšanu un tāpēc apdraudētu pārbaudes lēmuma spēkā esamību.
58 No iepriekš minētā izriet, ka, pieņemot lēmumu, ar kuru uzliek kavējuma naudu, būtiskas formas prasības nav pārkāptas. Tāpēc prasība atcelt minēto lēmumu ir jānoraida.
Lēmums, ar kuru nosaka kavējuma naudas galīgo summu
59 Prasītāja uzskata, ka kavējuma naudas galīgā summa, kas noteikta ar apstrīdēto 1988. gada 26. maija lēmumu, ir jāsamazina divu iemeslu dēļ.
60 Prasītāja uzskata, ka, pirmkārt, Komisijai, veicot aprēķinu, nevajadzēja ņemt vērā laika posmu, kurā Tiesa izskatīja jautājumu par pagaidu noregulējumu un kurā prasītāja pieprasījusi atlikt pārbaudes lēmuma izpildi. Tā apgalvo, ka Komisija ir pretrunā pati ar savu nostāju, jo ir paziņojusi, ka ir gatava atlikt minētā lēmuma izpildi līdz Tiesas sprieduma pasludināšanai.
61 Šajā ziņā jānorāda, ka šis tiesvedības laikā sniegtais Komisijas paziņojums attiecas tikai uz nostāju, ko tā varētu pieņemt, ja saskaņā ar tās izteikto argumentu pagaidu noregulējuma tiesvedība Tiesā tiktu atzīta par atbilstošu līdzekli, lai veiktu iepriekšēju tiesas kontroli attiecībā uz Komisijas pieprasīto pārbaudi. Tāpēc šāds paziņojums attiecīgajā gadījumā nevar ietekmēt kavējuma naudas galīgās summas noteikšanu.
62 Otrkārt, prasītāja uzskata, ka galīgā summa nav samērīga, jo prasītāja ir rīkojusies tikai augstāku interešu vārdā, lai nodrošinātu likumīgu un konstitucionālu pārbaudes procedūru.
63 Šajā ziņā jāņem vērā, ka prasītāja nav iebildusi tikai pret īpašiem pasākumiem, kas, pēc tās domām, nav Komisijas amatpersonu kompetencē; tā ir atteikusies jebkādi sadarboties tai adresētā pārbaudes lēmuma izpildē.
64 Šāda rīcība nav saderīga ar pienākumu, kas noteikts visām personām, uz kurām attiecas Kopienu tiesības, un kas paredz atzīt, ka iestāžu noteiktie pasākumi ir pilnībā spēkā, ja vien Tiesa tos nav atzinusi par spēkā neesošiem, un atzīt, ka tie ir izpildāmi, ja vien Tiesa nav nolēmusi apturēt minēto pasākumu izpildi (sk. it īpaši 1979. gada 13. februāra spriedumu lietā 101/78 Granaria, Recueil, 623. lpp., 5. punkts), un šāda rīcība nav attaisnojama ar augstākām tiesiskām interesēm.
65 Ņemot vērā visus Tiesas izskatītos jautājumus, nav iemesla samazināt kavējuma naudas summu. Tāpēc šī prasība ir jānoraida.
66 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasības ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
67 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
TIESA
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Mancini | Kakouris | Schockweiler |
Moitinho de Almeida | Rodríguez Iglesias | Diez de Velasco |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1989. gada 21. septembrī.