ĢENERĀLADVOKĀTA NIKOLASA EMILIU [NICHOLAS EMILIOU]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 20. aprīlī (1)
Lieta C‑307/22
FT
pret
DW
(Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas datu aizsardzība – Regula (ES) 2016/679 – 12., 15. un 23. pants – Datu subjektu tiesības piekļūt apstrādē esošajiem personas datiem – Tiesības saņemt personas datu kopiju bez maksas – Izdevumu atlīdzināšana – Pacienta medicīniskā karte – Ārsts, kas apstrādā datus
I. Ievads
1. Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk tekstā – “VDAR”) (2) 12. un 15. pantā datu subjektiem tiek piešķirtas plašas piekļuves tiesības attiecībā uz apstrādē esošajiem personas datiem. Citastarp šīs normas paredz, ka datu pārziņiem ir pienākums nodrošināt šo kopiju datu subjektiem bez maksas.
2. Vai, pamatojoties uz VDAR noteikumiem, visi datu subjekti var pieprasīt piekļuvi saviem personas datiem ar datu aizsardzību nesaistītiem mērķiem? Vai dalībvalstis var ierobežot datu kopiju saņemšanas tiesības, dažos konkrētos gadījumos pieprasot datu subjektiem segt izmaksas, kas datu pārzinim radušās par kopiju izgatavošanu? Vai pārziņiem ir jāiesniedz visu to dokumentu kopijas, kuros ir personas dati, vai arī tie var apkopot datu subjektu pieprasītos datus?
3. Šie būtībā ir galvenie jautājumi, kas izvirzīti Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) iesniegtajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā par pacienta iespēju bez maksas saņemt viņa medicīniskajā dokumentācijā iekļauto dokumentu kopijas.
II. Atbilstošais tiesiskais regulējums
A. Eiropas Savienības tiesības
4. VDAR 4., 13. un 63. apsvērums ir šāds:
“(4) [..] Tiesības uz personas datu aizsardzību nav absolūta prerogatīva; tās [..] jālīdzsvaro ar citām pamattiesībām saskaņā ar proporcionalitātes principu. Šajā regulā ir ievērotas visas pamattiesības, brīvības un principi, kas atzīti hartā un ietverti Līgumos, it īpaši [..], darījumdarbības brīvība [..].
(13) [..] Savienības iestādes un struktūras, dalībvalstis [..] tiek rosinātas, piemērojot šo regulu, ņemt vērā mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu konkrētās vajadzības. [..]
(63) Datu subjektam vajadzētu būt tiesībām piekļūt personas datiem, kas par to savākti, un viegli un saprātīgos intervālos īstenot minētās tiesības, lai zinātu par apstrādi un pārliecinātos par tās likumīgumu. Tas ietver arī datu subjektu tiesības piekļūt saviem veselības datiem, piemēram, datiem par slimības vēsturi, kas ietver tādu informāciju kā diagnozes, analīžu rezultāti, ārstējošā ārsta vērtējums un ārstēšanas vai medicīniskās intervences pasākumi. Tāpēc katram datu subjektam vajadzētu būt tiesībām zināt un saņemt paziņojumu jo īpaši par to, kādos nolūkos personas datus apstrādā, ja iespējams, cik ilgi personas dati tiek apstrādāti, personas datu saņēmējus, kāda ir jebkurā personas datu automātiskajā apstrādē ietvertā loģika [..]. Minētajām tiesībām nevajadzētu nelabvēlīgi ietekmēt citu personu tiesības vai brīvības, [..].”
5. VDAR 12. panta “Pārredzama informācija, saziņa un datu subjekta tiesību īstenošanas kārtība” 1. punktā ir teikts:
“1. Pārzinis veic atbilstošus pasākumus, lai kodolīgā, pārredzamā, saprotamā un viegli pieejamā veidā, izmantojot skaidru un vienkāršu valodu, datu subjektam sniegtu visu 13. un 14. pantā minēto informāciju un nodrošinātu visu 15.–22. pantā un 34. pantā minēto saziņu attiecībā uz apstrādi [..].
2. Pārzinis veicina datu subjekta tiesību īstenošanu saskaņā ar 15.–22. pantu. [..]
3. Pārzinis bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā mēneša laikā pēc pieprasījuma saņemšanas datu subjektu informē par darbību, kas pēc pieprasījuma veikta saskaņā ar 15.–22. pantu. [..]
[..]
5. Informācija, ko sniedz saskaņā ar 13. un 14. pantu, un visa saziņa un visas darbības, ko īsteno saskaņā ar 15.–22. pantu un 34. pantu, ir bezmaksas. Ja datu subjekta pieprasījumi ir acīmredzami nepamatoti vai pārmērīgi, jo īpaši to regulāras atkārtošanās dēļ, pārzinis var vai nu:
a) pieprasīt saprātīgu maksu, ņemot vērā administratīvās izmaksas, kas saistītas ar informācijas vai saziņas nodrošināšanu, vai pieprasītās darbības veikšanu; vai arī
b) atteikties izpildīt pieprasījumu.
Pārzinim ir pienākums uzskatāmi parādīt, ka pieprasījums ir acīmredzami nepamatots vai pārmērīgs.
[..]”
6. Saskaņā ar VDAR 15. panta “Datu subjekta piekļuves tiesības” nosacījumiem:
“1. Datu subjektam ir tiesības saņemt no pārziņa apstiprinājumu par to, vai attiecībā uz datu subjektu tiek vai netiek apstrādāti personas dati, un, ja tiek, datu subjektam ir tiesības piekļūt attiecīgajiem datiem un saņemt šādu informāciju:
[..]
3. Pārzinis nodrošina apstrādē esošo personas datu kopiju. Par visām papildus kopijām, ko pieprasa datu subjekts, pārzinis var iekasēt saprātīgu samaksu, kas balstīta uz administratīvām izmaksām. [..]
4. Tiesības saņemt 3. punktā minēto kopiju neietekmē nelabvēlīgi citu personu tiesības un brīvības.”
7. VDAR 23. panta, kurš attiecas uz “Ierobežojumiem”, 1. punktā ir noteikts:
“1. Saskaņā ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami datu pārzinim vai apstrādātājam, ar leģislatīvu pasākumu var ierobežot to pienākumu un tiesību darbības jomu, kas paredzēti 12.–22. pantā [..], – ja ar šādu ierobežojumu tiek ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtība un tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams un samērīgs, lai garantētu:
[..]
(e) citus svarīgus Savienības vai dalībvalsts vispārējo sabiedrības interešu mērķus, jo īpaši [..] sabiedrības veselību [..];
[..]
(i) datu subjekta aizsardzību vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzību;
[..].”
B. Valsts tiesības
8. Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas Civilkodekss; turpmāk tekstā – “BGB”) 630.f pants ar nosaukumu “Ārstniecības dokumentācija” nosaka:
“(1) Ārstniecības personai ir pienākums aizpildīt medicīnisko karti papīra vai elektroniskā formātā, lai vienlaikus ar ārstniecības procesu veidotu dokumentāciju. [..]
(2) Ārstniecības personai ir pienākums reģistrēt medicīniskajā kartē visus pasākumus, kas no profesionālā viedokļa ir būtiski pašreizējai un turpmākai ārstēšanai, un šo pasākumu rezultātus, jo īpaši pacienta anamnēzi, diagnozes, izmeklējumus, izmeklējumu rezultātus, atrades, terapijas un to ietekmi, procedūras un to ietekmi, piekrišanas un visus sniegtos paskaidrojumus. Medicīniskie izraksti ir jāiekļauj pacienta kartē.
[..]”
9. BGB 630.g pantā “Piekļuve medicīniskajai kartei” ir noteikts:
“(1) Pēc pacienta lūguma tam ir nekavējoties jānodrošina piekļuve pilnīgai viņa medicīniskajai kartei, ja vien šādu piekļuvi neliedz būtiski ar ārstēšanu saistīti iemesli vai citas būtiskas trešo personu tiesības. [..]
(2) Pacients var pieprasīt arī medicīniskās kartes elektroniskas kopijas. Viņam ir jāatlīdzina [datus apstrādājošajai] ārstniecības personai radušies izdevumi.
[..]”
III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
10. DW (prasītājs pamatlietā) saņēma zobārstniecības pakalpojumus no FT (atbildētāja pamatlietā). Tā kā viņam radās aizdomas par nepareizu ārstēšanu, DW lūdza FT bez maksas izsniegt viņam visu viņa medicīnisko karšu kopijas, kas bija FT rīcībā. FT uzskatīja par savu pienākumu iesniegt medicīniskās kartes kopiju ir tikai tad, ja pacients atlīdzinātu izdevumus.
11. DW iesniedza prasību pret FT Amtsgericht (Pirmās instances tiesa, Vācija), kas apmierināja viņa prasību. FT iesniedza apelācijas sūdzību Landgericht (Apgabaltiesa, Vācija), kas tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka fakts, ka DW pieprasīja informāciju, lai pārbaudītu, vai no ārsta civiltiesisko atbildību reglamentējošiem tiesību aktiem izrietošās prasījumu tiesības neizslēdz viņam VDAR 15. pantā paredzētās tiesības.
12. Apelācijas sūdzībā par tiesību jautājumu Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) FT lūdza atcelt Landgericht (Apgabaltiesa) spriedumu un noraidīt DW prasību. Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) uzskata, ka apelācijas sūdzības par tiesību normu piemērošanu sekmes ir atkarīgas no tā, vai tiesa, kas lietā par apelācijas sūdzību pieņēmusi nolēmumu pēc būtības, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatējot – kā uzskata DW –, ka prasība ir pamatota, ņemot vērā VDAR normas.
13. Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) norāda, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem FT nav pienākuma bez maksas izsniegt DW medicīniskās kartes kopiju. Tomēr DW tiesības saņemt kopijas bez maksas, varētu izrietēt – kā norādīja Landgericht (Apgabaltiesa) – tieši no VDAR 15. panta 3. punkta, kas jāinterpretē kopsakarā ar tās 12. panta 5. punktu. Tāpēc, šauboties par pareizu šo noteikumu interpretāciju, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai prejudiciāla nolēmuma sniegšanai turpinājumā izklāstītos jautājumus:
“1) Vai [VDAR] 15. panta 3. punkta pirmais teikums kopsakarā ar 12. panta 5. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka pārzinim (šajā gadījumā – ārstējošajam ārstam) nav pienākuma bez maksas izsniegt datu subjektam (šajā gadījumā – pacientam) viņa personas datu, kurus apstrādājis pārzinis, pirmo kopiju, ja datu subjekts pieprasa to nevis [VDAR] 63. apsvēruma pirmajā teikumā minētajiem mērķiem, proti, lai zinātu par personas datu apstrādi un pārliecinātos par tās likumīgumu, bet gan citam, ar datu aizsardzību nesaistītam, taču leģitīmam mērķim (šajā gadījumā – lai noskaidrotu, vai nepastāv no ārsta civiltiesisko atbildību reglamentējošiem tiesību aktiem izrietošas prasījuma tiesības)?
2) a) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša: vai dalībvalsts tiesību norma, kas pieņemta pirms VDAR stāšanās spēkā, var tikt uzskatīta par tādu, kas VDAR 23. panta 1. punkta i) apakšpunkta izpratnē ierobežo no tās 15. panta 3. punkta pirmā teikuma kopsakarā ar 12. panta 5. punktu izrietošās tiesības uz pārziņa apstrādāto personas datu kopijas bezmaksas izsniegšanu?
b) Ja atbilde uz otrā jautājuma a) daļu ir apstiprinoša: vai VDAR 23. panta 1. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētās citu personu tiesības un brīvības ietver arī šo personu ieinteresētību tikt atbrīvotām no izmaksām, kas saistītas ar datu kopijas izsniegšanu saskaņā ar VDAR 15. panta 3. punkta pirmo teikumu, un citiem izdevumiem, ko radījusi kopijas izsniegšana?
c) Ja atbilde uz otrā jautājuma b) daļu ir apstiprinoša: Vai dalībvalsts tiesību norma, kas nosaka, ka ārsta un pacienta attiecību ietvaros pacienta lietā esošo pacienta personas datu kopijas izsniegšana vienmēr un neatkarīgi no konkrētā gadījuma apstākļiem rada ārsta tiesības pieprasīt, lai pacients sedz izmaksas, var tikt uzskatīta par tādu, kas VDAR 23. panta 1. punkta i) apakšpunkta izpratnē ierobežo no tās 15. panta 3. punkta pirmā teikuma kopsakarā ar 12. panta 5. punktu izrietošos pienākumus un tiesības?
3) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša un atbildes uz otrā jautājuma a), b) vai c) daļu ir noliedzošas: vai ārsta un pacienta attiecību ietvaros no VDAR 15. panta 3. punkta pirmā teikuma izrietošās tiesības ietver arī tiesības saņemt visu pacienta personas datus saturošo pacienta lietas daļu kopiju izsniegšanu vai arī tās ir vērstas tikai uz tiesībām saņemt pacienta personas datu kopiju kā tādu, atstājot datus apstrādājošā ārsta ziņā to, kādā veidā viņš apkopo šos datus konkrētajam pacientam?”
14. Rakstveida apsvērumus šajā lietā ir iesniegušas Latvijas valdība un Komisija.
IV. Juridiskā analīze
A. Pirmais jautājums: piekļuve datiem ar datu aizsardzību nesaistītiem mērķiem
15. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai VDAR 12. panta 5. punkts un 15. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datu pārzinim ir pienākums bez maksas nodrošināt datu subjektam viņa personas datu kopiju, ja datu subjekts kopiju nepieprasa VDAR 63. apsvēruma pirmajā teikumā minētajiem mērķiem (proti, lai uzzinātu par savu personas datu apstrādi un varētu pārbaudīt šīs apstrādes likumību), bet gan citam mērķim, piemēram, lai noskaidrotu, vai nepastāv no ārsta civiltiesisko atbildību reglamentējošiem tiesību aktiem izrietošas prasījuma tiesības.
16. Būtībā šajā jautājumā tiek vaicāts, vai datu subjektam saskaņā ar VDAR noteikumiem ir tiesības no datu pārziņa saņemt savu personas datu kopiju, ja viņa pieprasījums ir iesniegts, lai sasniegtu leģitīmus, bet ar datu aizsardzību nesaistītus mērķus.
17. Manuprāt, piekļuves tiesības, ko VDAR piešķir datu subjektiem, nav pakārtotas viņu nodomam izmantot attiecīgos datus ar datu aizsardzību saistītiem mērķiem, piemēram, VDAR 63. apsvērumā izklāstītajiem. Attiecīgo VDAR noteikumu tekstuāla, kontekstuāla un sistēmiska interpretācija apstiprina šo viedokli.
18. Pirmkārt un galvenokārt, šādu ierobežojumu nevar izsecināt ne no VDAR 12. panta, ne 15. panta redakcijas. Šajās divās normās – sava veida “spoguļspēlē” – ir noteikts datu pārziņa pienākums nodrošināt un datu subjekta tiesības pieprasīt piekļuvi apstrādē esošajiem personas datiem (3). Neviena no abām normām neprasa datu subjektam norādīt sava piekļuves pieprasījuma iemeslus vai atļaut datu pārzinim pieprasīt un izvērtēt šos iemeslus.
19. Saskaņā ar VDAR 12. pantu pārzinim ir pienākums veikt “atbilstošus pasākumus, lai [..] sniegtu visu [..] informāciju un nodrošinātu visu [..] saziņu”, un “veicina datu subjekta tiesību īstenošanu” (4). Faktiski 12. panta noteikumi galvenokārt attiecas uz veidu un termiņu, kādā datu pārzinim citastarp būtu jānodrošina piekļuve (5). Vienīgais izņēmums no pārziņa pienākuma rīkoties nekavējoties ir: i) pieprasīt papildinformāciju vai atteikties rīkoties, ja pastāv pamatotas šaubas par datu subjekta identitāti (6), un ii) pieprasīt saprātīgu maksu vai atteikties rīkoties acīmredzami nepamatotu vai pārmērīgu pieprasījumu gadījumā (7).
20. VDAR 15. panta formulējums ir ļoti vispārīgs, piešķirot datu subjektiem ļoti plašas piekļuves iespējas: saņemt no pārziņa apstiprinājumu par to, vai tiek vai netiek apstrādāti uz viņu attiecināmi personas dati, un, ja tas tā ir, – saņemt par to sīkāku informāciju (8), kā arī saņemt apstrādē esošo personas datu kopiju (9). VDAR 15. pants nesniedz skaidrus nosacījumus vai ierobežojumus datu subjekta piekļuves tiesību izmantošanai.
21. Tas atšķiras no citām regulas normām, kuras attiecas uz citām datu subjektu tiesībām. Piemēram, VDAR 17. panta 3. punktā ir aprakstītas situācijas, kurās šīs pašas normas 1. un 2. punktā nostiprinātās tiesības tikt aizmirstam “nepiemēro”. VDAR 20. pantam par tiesībām uz datu pārnesamību ir līdzīga struktūra, un izņēmumi ir sniegti minētās normas 3. punktā. Savukārt VDAR 21. panta 6. punktā ir izklāstīti nosacījumi, atbilstoši kuriem dažos konkrētos apstākļos datu subjektiem ir tiesības izmantot savas tiesības iebilst, kā noteikts šī panta 1. punktā.
22. Līdz ar to 63. apsvērumu, manuprāt, nevar interpretēt tādējādi, ka ar to tiktu ieviests nosacījums vai ierobežojums VDAR 15. pantā paredzēto piekļuves tiesību izmantošanai, par kuriem šīs normas tekstā (nedz arī tās “dvīņu normā”, proti, VDAR 12. pantā) nav teikts nekas.
23. Manuprāt, 63. apsvēruma mērķis drīzāk ir uzsvērt piekļuves tiesību nozīmi VDAR sistēmā. Faktiski šīs tiesības ir ļoti svarīgas un nepieciešamas, lai efektīvi īstenotu daudzas citas tiesības, kas VDAR piešķirtas datu subjektiem (10). Personas īsti nevar “kontrolēt savus personas datus”, kā uzsvērts VDAR 7. apsvērumā, ja tās nezina datu apstrādes “vai, kas un kāpēc”. Tas varētu izskaidrot, kāpēc 63. apsvērumā ir noteikts, ka datu subjektiem vajadzētu būt piekļuves tiesībām, “lai zinātu par apstrādi un pārliecinātos par tās likumīgumu” (11). Iespējams, ka 63. apsvēruma redakcija ir mazliet neskaidra, bet, manuprāt, no tās neizriet, ka piekļuves tiesības tiek piešķirtas tikai tajā minētajiem mērķiem.
24. Es vēlos norādīt, ka pārziņiem bieži vien nav iespējams pārbaudīt šādu nosacījumu, tādēļ datu subjekts to varētu viegli apiet, jo tas būtu atkarīgs no attiecīgās personas subjektīvā nodoma (12).
25. Turklāt es piekrītu iesniedzējtiesai, ka no sprieduma lietā YS u.c. 44. punkta nevar secināt atšķirīgu VDAR 15. panta interpretāciju (13). Šajā fragmentā Tiesa, atsaucoties uz Direktīvas 95/46/EK (14), kas ir VDAR priekštece, noteikumiem, norādīja: “kā izriet no [..] šīs direktīvas preambulas, lai veiktu nepieciešamās pārbaudes, datu subjektam ir [..] tiesības piekļūt saviem datiem, kuri tiek apstrādāti” (15).
26. Šādi rīkojoties, Tiesa būtībā tikai citēja Direktīvas 95/46 41. apsvēruma tekstu, kura redakcija bija līdzīga VDAR 63. apsvēruma formulējumam. Turklāt – kā pamatoti norādīja iesniedzējtiesa – lietā YS u.c. Tiesai tika lūgts precizēt jēdzienu “personas dati”, lai noteiktu piekļuves apjomu. Šis jautājums izgaismo citu juridisku problēmu – vai pieprasītās piekļuves mērķis var ietekmēt piekļuves saņemšanas iespēju –, attiecībā uz kuru, manuprāt, šajā spriedumā nevar atrast lietderīgus norādījumus.
27. Šajos secinājumos izklāstīto VDAR 15. panta interpretāciju apstiprina arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 8. panta 2. punkts par “Personas datu aizsardzību”, saskaņā ar kuru: “Ikvienam ir pieejas tiesības datiem, kas par viņu savākti, un tiesības ieviest labojumus šajos datos” (16). Piekļuves tiesības, šķiet, Hartā ir noteiktas kā patstāvīgas tiesības, kas ir loģiski saistītas ar – bet nekādā ziņā obligāti atkarīgas no – tiesību subjekta spējas vai nodoma izmantot citas tiesības (piemēram, tiesības uz labošanu (17)).
28. Noslēgumā vēlos piebilst, ka šādu VDAR 15. panta interpretāciju ir ierosinājusi arī Eiropas Datu aizsardzības kolēģija savās “2022. gada janvāra Pamatnostādnēs par datu subjektu tiesībām” (18). Šo Pamatnostādņu 13. punktā ir teikts: “Pārziņiem nav jāvērtē, “kāpēc” datu subjekts pieprasa piekļuvi, bet gan “ko” datu subjekts pieprasa [..] un vai viņu rīcībā ir personas dati, kas attiecas uz šo personu [..]. Piemēram, pārzinim nevajadzētu liegt piekļuvi, pamatojoties uz vai pastāvot aizdomām, ka datu subjekts varētu izmantot pieprasītos datus, lai aizstāvētu sevi tiesā atlaišanas gadījumā vai komerctiesiskā strīdā ar pārzini”.
29. Interesanti, ka šajās pamatnostādnēs minētais piemērs ļoti tuvu atbilst iesniedzējtiesā izskatāmās lietas faktiem. Tā kā prasītājs pamatlietā ir lūdzis piekļuvi saviem personas datiem, kas ietverti medicīniskajā kartē, – un šis gadījums ir īpaši ietverts VDAR 63. apsvērumā (19) –, lai pārbaudītu, vai ir jāuzsāk tiesvedība par neatbilstīgu ārstēšanu –, kas ir mērķis, kuru iesniedzējtiesa pamatoti identificē kā “leģitīmu” (20), tādējādi neļauj pārzinim noraidīt datu subjekta pieteikumu.
30. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz pirmo uzdoto jautājumu atbildēt, ka VDAR 12. panta 5. punkts un 15. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datu pārzinim ir pienākums nodrošināt datu subjektam viņa personas datu kopiju pat tad, ja datu subjekts to nepieprasa VDAR 63. apsvērumā minētajiem mērķiem, bet gan ar datu aizsardzību nesaistītam mērķim.
B. Otrais jautājums: bezmaksas kopiju saņemšana
31. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai VDAR 23. panta 1. punkts ļauj ar valsts tiesisko regulējumu, kas pieņemts pirms VDAR stāšanās spēkā, ierobežot datu subjektu tiesības saņemt pārziņa apstrādāto personas datu kopiju bez maksas, pieprasot datu subjektiem segt datu pārzinim izmaksas, kas radušās šajā ziņā.
1. Princips un izņēmums
32. Sākumā jāuzsver, ka VDAR noteikumi, bez šaubām, piešķir datu subjektiem tiesības bez maksas saņemt no pārziņa pirmo savu apstrādē esošo datu kopiju. Tas skaidri izriet no VDAR 12. panta 5. punkta, kurā ir noteikts, ka informācija, ko sniedz saskaņā citastarp ar tās 15. pantu, “ir bezmaksas” un ka tikai par pieprasījumiem, kas “ir acīmredzami nepamatoti vai pārmērīgi, jo īpaši to regulārās atkārtošanās dēļ”, pārzinis var “pieprasīt saprātīgu maksu, ņemot vērā administratīvās izmaksas, kas saistītas ar informācijas vai saziņas nodrošināšanu vai pieprasītās darbības veikšanu”.
33. No VDAR 15. panta 3. punkta – kaut arī netieši – izriet: “Par visām papildus kopijām, ko pieprasa datu subjekts, pārzinis var iekasēt saprātīgu samaksu, kas balstīta uz administratīvām izmaksām” (21). Tas acīmredzami nozīmē, ka par pirmo datu subjekta pieprasīto kopiju nevar iekasēt samaksu.
34. Tomēr saskaņā ar VDAR 23. panta 1. punktu Savienības vai valsts tiesību aktos “ar leģislatīvu pasākumu var ierobežot to pienākumu un tiesību darbības jomu, kas paredzēti 12.‐22. pantā [..], – ja ar šādu ierobežojumu tiek ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtība un tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams un samērīgs, lai garantētu” kādu no tajā uzskaitītajiem mērķiem. Viens no šiem mērķiem ir e) apakšpunktā minētā sabiedrības veselība, bet otrs i) apakšpunktā ietvertās “citu personu tiesības un brīvības”.
35. Pēc šī uzsvara es tagad pievērsīšos galvenajai problēmai, kas izvirzīta šajā jautājumā, uz kuru, manuprāt, ir nepieciešama apstiprinoša atbilde.
2. VDAR 23. panta 1. punkta prasības
36. Pirmkārt, ir vispārzināms, ka datu subjektu tiesības piekļūt saviem personas datiem – kas noteiktas VDAR 15. pantā – ir vienas no tiesībām, uz kurām attiecas VDAR 23. panta 1. punkts un kuru darbības apjomu līdz ar to var ierobežot ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem (22).
37. Otrkārt, ja dalībvalstis var vispārēji ierobežot piekļuves tiesību darbības apjomu, piemēram, izslēdzot tās dažās situācijās vai attiecībā uz konkrētiem datiem, tām būtu arī jāļauj – saskaņā ar maksimu a maiore ad minus (23) – ieviest diezgan šauru ierobežojumu to īstenošanai. Patiešām, ir ierobežots tikai viens piekļuves veids (tiesības saņemt datu kopiju) un tikai ar nosacījumu, ka datu subjektiem ir jāsedz datu pārziņiem radušās izmaksas.
38. Treškārt, aplūkotajam līdzīgs ierobežojums – kas ir skaidri noteikts civilkodeksā vai līdzvērtīgā tiesību instrumentā – ir ietverts “leģislatīvajā pasākumā” saskaņā ar VDAR 23. panta 1. punktu. Šis nosacījums sakrīt ar Hartas 52. panta 1. punktā noteikto, saskaņā ar kuru pamattiesību ierobežojumiem jābūt “noteiktiem tiesību aktos”.
39. Šajā kontekstā vēlos piebilst – tā kā attiecīgais valsts tiesiskais regulējums tika pieņemts pirms VDAR stāšanās spēkā, manuprāt, nav būtiski konstatēt, vai šis regulējums atbilst VDAR 23. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Kā norāda Komisija, ne šis noteikums, ne arī kāda cita VDAR norma neparedz, ka Savienības vai dalībvalstu ierobežojošie pasākumi būtu jāiekļauj ad hoc tiesību instrumentos, a fortiori instrumentos, kas pieņemti pēc VDAR stāšanās spēkā. Tādējādi dalībvalstis drīkst gan saglabāt, gan ieviest ierobežojumus, kas atbilst VDAR 23. panta 1. punkta prasībām. Šī noteikuma dažādo valodu versiju salīdzinājums apstiprina šo viedokli (24).
40. Ceturtkārt, ņemot vērā 37. punktā minētā attiecīgā ierobežojuma relatīvi nekaitīgo raksturu, manuprāt, minētais valsts tiesiskais regulējums pats par sevi acīmredzami neskar šo tiesību “būtību” (vēl viena prasība, kas noteikta gan VDAR 23. panta 1. punktā, gan Hartas 52. panta 1. punktā). Minētais tiesiskais regulējums neatņem indivīdiem tiesības uz datu aizsardzības nucleus durus. Citastarp ir pat grūti iedomāties situācijas – no tām, kuras regulē aplūkotais valsts tiesiskais regulējums –, kurās šo izmaksu summa būtu tik ievērojama, ka datu subjektu pienākums tās segt būtu praktiski pielīdzināms piekļuves liegšanai.
41. Piektkārt, man šķiet, ka ar aplūkoto valsts tiesisko regulējumu tiecas sasniegt mērķus, kas ir pieļaujami saskaņā ar VDAR 23. panta 1. punktu un, plašākā nozīmē, leģitīmi saskaņā ar Savienības tiesībām.
42. Protams, tas vēl jāpārbauda iesniedzējtiesai, taču es saprotu, ka attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir atturēt no nevajadzīgu vai nepamatotu kopiju pieprasījumu iesniegšanas, lai i) aizsargātu ārstu, kuri nereti strādā vieni paši vai nelielās komandās, ekonomiskās intereses un tādējādi ii) nodrošinātu, ka profesionālās darbības ietvaros (lielāko daļu) laika ārsti velta saviem galvenajiem ārstniecības pakalpojumu uzdevumiem, nevis veic administratīvas darbības, no kurām var izvairīties.
43. Otrais mērķis ir saistīts ar centieniem aizsargāt sabiedrības veselību. 23. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir skaidri paredzēti ierobežojumi, kas vajadzīgi, lai aizsargātu “svarīgus Savienības vai dalībvalsts vispārējo sabiedrības interešu mērķus”, piemēram, “sabiedrības veselību”. Tas atbilst Hartas 35. pantam “Veselības aizsardzība”, kurā ir noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti valstu tiesību aktos un praksē. Nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis” (25).
44. Pirmajam mērķim, protams, ir ekonomisks raksturs un tas ir paredzēts, lai aizsargātu noteiktu personu, šajā gadījumā – ārstu, kas lietā aplūkotajā situācijā darbojas kā datu pārziņi, – (privātas) intereses. Tomēr neviens no šiem elementiem nenozīmē, ka piekļuves tiesību ierobežojums būtu principā nepieņemams.
45. Saskaņā ar VDAR 23. panta 1. punkta i) apakšpunktu ir atļauti tādi ierobežojumi, kas nepieciešami, lai aizsargātu “citu personu tiesības un brīvības”. Interesanti, ka šī pati frāze ir atrodama arī VDAR 15. panta 4. punktā un VDAR 63. apsvērumā, kuros tieši attiecībā uz tiesībām saņemt apstrādājamo datu kopiju ir noteikts, ka šīs tiesības “neietekmē nelabvēlīgi citu personu tiesības un brīvības”.
46. Vispirms vēlos norādīt, ka VDAR 15. panta 4. punktā, 23. panta 1. punkta i) apakšpunktā un 63. apsvērumā ir minētas “citu personu tiesības un brīvības” (26), nevis – kā tas ir citos regulas noteikumos – “trešo personu tiesības un brīvības” (27). Tas loģiski nozīmē, ka ierobežojumi, kuri ir nepieciešami noteiktu pārziņa tiesību aizsardzībai, saskaņā ar šo noteikumu var būt pieņemami (28).
47. Turklāt tas, ka vienai no interesēm, ko aizsargā aplūkojamie valsts tiesību akti, ir ekonomisks raksturs, uzreiz nenozīmē, ka tā nevarētu attaisnot ierobežojumus saskaņā ar VDAR 23. panta 1. punktu. VDAR 4. apsvērumā par to ir diezgan skaidri teikts: “tiesības uz personas datu aizsardzību nav absolūta prerogatīva [un tās ir] jālīdzsvaro ar citām pamattiesībām saskaņā ar proporcionalitātes principu. Šajā regulā ir ievērotas visas pamattiesības un ievērotas Hartā atzītās brīvības un principi, kas nostiprināti Līgumos, it īpaši [..] darījumdarbības brīvība [..]” (29).
48. Šajā ziņā es atgādinu, ka Hartas II sadaļā (“Brīvības”) ir ietvertas dažādas ekonomiska rakstura tiesības: papildus jau minētajai darījumdarbības brīvībai (16. pants) ir arī “brīvība izvēlēties profesiju un tiesības strādāt” (15. pants) un tiesības uz īpašumu (17. pants). Ekonomiska rakstura pamattiesības nevar uzskatīt par “pabērniem” salīdzinājumā ar citām (pilsoniskajām, sociālajām vai politiskajām) tiesībām. Nav nepieciešams pārzināt Ludviga fon Mīzesa [Ludwig von Mises] (30) darbus, lai saprastu, ka visas šīs tiesības ir nesaraujami saistītas: tās var izmantot tikai kopā, jo ekonomisko tiesību atņemšana neizbēgami ietekmētu indivīdu spēju pilnībā izmantot savas pilsoniskās, sociālās un politiskās tiesības un otrādi.
49. Turklāt, kā norādīja iesniedzējtiesa, VDAR 13. apsvērumā dalībvalstis tiek mudinātas, “piemērojot šo regulu, ņemt vērā mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu konkrētās vajadzības”. Tādējādi dalībvalstīm ir atļauts ņemt vērā ierobežota lieluma uzņēmumu un pašnodarbināto profesionāļu, kā tas bieži ir ārstu gadījumā, konkrētās iezīmes.
50. Līdz ar to man nav grūti secināt, ka VDAR 23. panta 1. punktā ir atļauti ne tikai tādi ierobežojumi, kuru mērķis ir aizsargāt sabiedrības veselību, bet arī tādi, kuru mērķis ir aizsargāt dažas personu (31), tostarp pārziņu, ekonomiskās pamattiesības.
51. Tomēr nobeigumā jāpiebilst, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ierobežo tiesības piekļūt personas datiem, saskaņā ar VDAR 23. panta 1. punktu ir pieļaujams tikai tad, ja to var uzskatīt par “nepieciešamu un samērīgu pasākumu”, lai aizsargātu kādu no minētajā pantā uzskaitītajām sabiedrības interesēm. Tādējādi šajā noteikumā ir prasīts – saskaņā ar vispāratzītu principu – veikt ierobežojuma, kam nepieciešams pamatojums, “samērīguma pārbaudi”.
3. Valsts tiesiskā regulējuma samērīgums
52. Lai pārbaudītu ierobežojuma samērīgumu, vispirms ir jāpārbauda trīs kumulatīvas prasības. Pasākumam ir jāspēj nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšana (“piemērotība”), un tas nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai (“nepieciešamība”). Turklāt valsts tiesību normai ir jābūt “samērīgai stricto sensu”, proti, tai ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp attiecīgajām interesēm (valsts interesēm, ko tā īsteno ar attiecīgo tiesību normu, un nelabvēlīgi ietekmēto personu interesēm) (32).
53. Manuprāt, lai izvērtētu, vai konkrētas valsts tiesību normas, ar kurām atkāpjas no Savienības tiesību vispārējiem noteikumiem, atbilst samērīguma principam, bieži vien un vislabākajā pozīcijā atrodas valsts tiesas. Tomēr, lai palīdzētu iesniedzējtiesai atrisināt tajā izskatāmo strīdu, es vēlos piedāvāt turpinājumā izklāstītos apsvērumus.
54. Vispirms man šķiet, ka aplūkotais valsts tiesiskais regulējums principā ir piemērots valsts likumdevēja izvirzīto mērķu sasniegšanai, proti, tas, šķiet, var būtiski veicināt to sasniegšanu. Patiešām, prasība datu subjektiem segt administratīvās izmaksas, kas saistītas ar pieprasīto kopiju izgatavošanu, faktiski var viņus atturēt no nevajadzīgu vai nepamatotu piekļuves pieprasījumu iesniegšanas. Tas nozīmē, ka ārstiem retāk nāktos tērēt savu laiku un resursus nevajadzīgiem administratīviem uzdevumiem.
55. Turpinot – tas, vai aplūkotais valsts tiesiskais regulējums pārsniedz to, kas ir nepieciešams tā mērķu sasniegšanai, un/vai ar to ir iespējams panākt taisnīgu līdzsvaru starp attiecīgajām interesēm, manuprāt, nav tik vienkārši saskatāms, tādēļ iesniedzējtiesai būs nepieciešams veikt padziļinātu izvērtējumu.
56. Šajā ziņā es vēlreiz vēlos uzsvērt (33) attiecīgā ierobežojuma relatīvi nekaitīgo raksturu. Lai gan VDAR 15. pantā datu subjektiem ir piešķirti dažādi piekļuves veidi, attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ierobežo tikai vienu no tiem (tiesības saņemt datu kopiju), un tikai ar nosacījumu, ka datu subjekti sedz izmaksas, kas pārziņiem šajā ziņā radušās par datu apstrādi.
57. Taču Komisija pauda zināmas šaubas par attiecīgā valsts tiesiskā regulējums nepieciešamību, norādot, ka tas ir piemērojams visiem pieprasījumiem piekļūt medicīniskajai kartei neatkarīgi no konkrētā ārsta profesionālā statusa un darbības veida: viņš vai viņa var strādāt kā pašnodarbināta persona, viens pats/viena pati vai ārstu koppraksēs vai kā darbinieks, piemēram, valsts slimnīcā vai lielā privātā klīnikā.
58. Jāatzīst, ka dažiem Komisijas argumenti ir diezgan būtiski. Tiešām pastāv iespēja, ka ne visas situācijas, uz kurām attiecas aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, ir pilnībā salīdzināmas VDAR 23. panta 1. punkta e) un i) apakšpunkta izpratnē. Piemēram, lielās ārstu koppraksēs, slimnīcās un privātās klīnikās parasti ir īpaši darbinieki un aprīkojums, lai veiktu visus ar medicīnas pakalpojumu sniegšanu saistītos administratīvos uzdevumus. Tādējādi šajos gadījumos nav acīmredzams, ka aplūkotais valsts tiesiskais regulējums atbrīvo ārstus no nevajadzīgu izdevumu segšanas vai sava vērtīgā laika tērēšanas nevajadzīgiem birokrātiskiem uzdevumiem.
59. Turklāt atšķirībā no ārstiem, kuriem ir jāpiemēro valsts noteiktie tarifi, ārsti, kuri paši nosaka savas atlīdzības apmēru, var atgūt papildu izmaksas, ja to uzskata par nepieciešamu, paaugstinot minēto atlīdzību, tādējādi “sadalot” šīs izmaksas starp visiem pacientiem. Līdz ar to, iespējams, vieniem ārstiem vajag augstāku “tiesību aktos paredzētās aizsardzības” līmeni nekā citiem.
60. Tomēr, no otras puses, es neesmu pārliecināts, ka būtu praktiski vai saprātīgi un godīgi ieviest noteikumu, saskaņā ar kuru attieksme pret ārstiem un līdz ar to arī pret pacientiem būtu atkarīga no tā, vai ārsti, piemēram, a) strādā kā pašnodarbinātie vai kā darba ņēmēji, b) strādā, izmantojot VDAR 13. apsvēruma jēdzienu, “mikrouzņēmumos, mazos un vidējos uzņēmumos” vai lielās slimnīcās un klīnikās un/vai c) tiem ir jāpiemēro valsts noteiktie tarifi, vai tomēr var brīvi noteikt savas atlīdzības apmēru.
61. Nav viegli atrast pareizos kritērijus, lai nošķirtu situācijas, kurās izmaksas jāsedz pacientiem, no situācijām, kurās tas jādara ārstiem, lai vislabāk sasniegtu valsts likumdevēja noteiktos mērķus. Vēl svarīgāk ir tas, ka šāds nošķīrums radītu zināmu sarežģītību (un, iespējams, arī neskaidrību) attiecībā uz situācijām, kuras parasti diezgan nelielās naudas summas dēļ, iespējams, ir vieglāk regulēt ar skaidru, automātiski piemērojamu noteikumu.
62. Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalstīm nevar liegt iespēju sasniegt mērķus, kas kalpo sabiedrības interesēm, ieviešot vispārējus un vienkāršus noteikumus, kas būtu viegli saprotami un piemērojami lietotājiem un viegli uzraugāmi un kontrolējami iestādēm (34). Skatoties vispārīgāk, kā es norādīju nesen sniegtajos secinājumos, dalībvalstīm nevar prasīt, lai samērīguma labad tās pieņemtu alternatīvus pasākumus ar neskaidru iespējamību vai efektivitāti vai kuri radītu tām nepieņemamu (organizatorisku vai finansiālu) slogu (35).
63. Noslēgumā jāpiebilst, ka nav iespējams izslēgt tiesību normas, kuras piemērošanas apjoms ir šaurāks par šajā lietā aplūkoto noteikumu, pretlikumīgu iedarbību: tā varētu mudināt pacientus doties uz lielākām klīnikām (kas medicīnisko karšu kopijas izsniedz bez maksas), nevis uz mazākām ārstu praksēm (kas par šīm kopijām prasa papildu samaksu).
64. Patiešām, varētu tikt apšaubīts arī alternatīvo noteikumu vispārējais taisnīgums vai, citiem vārdiem sakot, saprātīgums. Īpaši pielāgots noteikums, kas no šādām izmaksām pasargā tikai neatkarīgi strādājošus ārstus un mazas prakses, no ārstu viedokļa var šķist saprātīgs. Tomēr, vērtējot no pacientu viedokļa, šis pasākums var izskatīties citādi. Tik tiešām – no šī noteikuma labumu gūtu tie pacienti, kuri vēršas pēc medicīniskajiem pakalpojumiem lielās slimnīcās un klīnikās, it īpaši tajās, kurās ārsti var brīvi noteikt savus tarifus pēc saviem ieskatiem. Turklāt tas notiktu, neskatoties uz to, ka i) šie pacienti bieži vien var būt turīgāki par tiem, kas izmanto vietējo pašnodarbināto ārstu pakalpojumus, un ii) par medicīnisko karšu kopiju izgatavošanu radušās izmaksas, visticamāk, veido ļoti nelielu (iespējams, niecīgu) daļu no kopējām viņu izmaksām par medicīniskajiem pakalpojumiem, atšķirībā no tiem pacientiem, kuri saņem medicīniskos pakalpojumus valsts veselības aprūpes sistēmas ietvaros (parasti bez maksas vai par minimālu samaksu). Tādējādi varētu apgalvot, ka “vājāko profesionāļu” aizsardzība tiek nodrošināta uz “vājāko patērētāju” rēķina.
65. Ņemot vērā iepriekš minēto, es atšķirībā no Komisijas joprojām neesmu pārliecināts, ka Vācijas tiesību aktos izvēlētā universālā pieeja pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus. Es nevarēju atrast nevienu alternatīvu tiesību normu, kas mazāk ierobežotu personu tiesības uz datu aizsardzību un vienlaikus tikpat efektīvi aizsargātu intereses, kuru aizsardzībai ir paredzēts attiecīgais valsts tiesiskais regulējums.
66. Manuprāt, nekas arī neliecina par to, ka Vācijas tiesību aktos nav spēts rast pareizo līdzsvaru starp dažādajām interesēm.
67. Protams, varētu apgalvot, ka līdzsvaru starp dažādajām interesēm attiecībā uz personas datu kopiju sniegšanu ir noteicis Savienības likumdevējs: datu pārzinim pirmā kopija ir jāizsniedz bez maksas un tas var pieprasīt samaksu tikai par pārmērīgu skaitu un/vai papildu kopijām. Tomēr VDAR 23. panta 1. punkta un 13. apsvēruma plašais teksts nepieļauj šādu ierobežojošu interpretāciju. Arī 63. apsvērumā, kurā īpaši minētas datu subjektu tiesības piekļūt “saviem veselības datiem”, šajā ziņā nav ietverta nekāda īpaša atsauce.
68. Vēl svarīgāk – nevar neņemt vērā to, ka cilvēku veselības aizsardzības un uzlabošanas jomā Eiropas Savienībai ir tikai atbalstoša loma (36). Tiesa ir konsekventi norādījusi, ka pašām dalībvalstīm ir jānosaka aizsardzības līmenis, kādu tās vēlas nodrošināt sabiedrības veselībai, un šī līmeņa sasniegšanas veids. Tā kā šis līmenis dažādās dalībvalstīs var atšķirties, dalībvalstīm būtu jāatstāj zināma rīcības brīvība (37).
69. Izvērtējusi dažādās intereses, Vācijas likumdevējs nolēma, ka attiecībā uz pacientu lūgumiem ārstiem izsniegt medicīnisko karšu kopijas ir pamats uzskatīt, ka radušās izmaksas būtu jāsedz datu subjektiem, nevis pārziņiem. Es uzskatu, ka tas ir politisks lēmums, kas, tā kā tas nav acīmredzami neracionāls vai nesaprotams, ietilpst attiecīgās dalībvalsts rīcības brīvības robežās. Jebkurā gadījumā šīs izvēles pārskatīšana ir iesniedzējtiesas, nevis Tiesas kompetencē.
70. Ņemot to vērā, iesniedzējtiesai noteikti ir jāpārbauda vēl kāds aspekts. Manuprāt, situācijās, kādas regulē aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, ir obligāti nepieciešams stingri ierobežot izmaksas, kuru atlīdzību ārsti var prasīt no pacientiem, proti, lai tās būtu faktiskās izmaksas, kas saistītas ar pieprasīto kopiju izgatavošanu un nodrošināšanu. Tas nozīmē, ka pieprasāmās izmaksas ir saistītas tikai ar materiāliem (piemēram, papīru, printeru vai kopēšanas iekārtu toneru un/vai zibatmiņas ierīcēm u.c.) un šim nolūkam nepieciešamo darbu. Manuprāt, šajās izmaksās nedrīkst ietvert nekādu profesionāļu peļņu (38). Ņemot vērā pašreizējo situāciju dokumentu un arhīvu digitalizācijas jomā, es būtu pārsteigts (un tādēļ – rastos aizdomas), ja šim nolūkam ārstu iekasētā summa pārsniegtu dažus eiro.
71. Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro uzdoto jautājumu es ieteiktu Tiesai atbildēt, ka VDAR 23. panta 1. punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas paredz, ka pacientiem, kuri vēlas saņemt medicīniskajā kartē esošo personas datu kopijas, ir jāatlīdzina ārstiem radušās izmaksas, ja piekļuves tiesību ierobežojums, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, ir nepieciešams un samērīgs ar sabiedrības veselības aizsardzības un ārstu darījumdarbības brīvības mērķiem. Valsts tiesai ir jo īpaši jāpārbauda, vai izmaksas, kuras ārsti var prasīt atlīdzināt pacientiem, ir stingri ierobežotas tikai ar faktiskajām izmaksām, kas radušās šajā ziņā.
C. Trešais jautājums: jēdziens “datu kopija”
72. Visbeidzot, ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai VDAR 15. panta 3. punkta pirmajā teikumā ietvertā frāze “[pārziņa] apstrādē esošo personas datu kopija” ir jāinterpretē tādējādi, ka datu subjektam ir piešķirtas vispārējas tiesības saņemt pilnu viņa medicīniskajā kartē iekļauto dokumentu kopiju ārsta un pacienta attiecību kontekstā.
73. Galvenā problēma, ko izgaismo šis jautājums, ir, manuprāt, pārliecinoši atrisināta ģenerāladvokāta Dž. Pitrucellas [G. Pitruzella] nesen sniegtajos secinājumos lietā F.F. (39).
74. Minētajā lietā iesniedzējtiesa lūdza Tiesu sniegt precizējumus par VDAR 15. pantā datu subjektiem piešķirto piekļuves tiesību apjomu. Lai risinātu šo jautājumu, ģenerāladvokāts Dž. Pitrucella citastarp apsprieda jēdzienu “kopija” VDAR 15. panta 3. un 4. punkta izpratnē. Veicot šīs normas gramatisku, kontekstuālu un teleoloģisku interpretāciju, viņš nonāca pie turpinājumā minētajiem secinājumiem, kas attiecas uz izskatāmo lietu.
75. Pirmkārt, VDAR 15. panta 3. un 4. punktā minētais jēdziens “kopija” ir jāsaprot kā “datu subjekta pieprasīto personas datu oriģinālam atbilstoša reprodukcija saprotamā veidā, materializētā un pastāvīgā formā, kas ļauj datu subjektam efektīvi īstenot tiesības piekļūt saviem personas datiem, pilnībā zinot visus savus apstrādātos personas datus”. Viņš piebilda, ka “precīza kopijas forma tiek noteikta, pamatojoties uz katra gadījuma specifiku un it īpaši uz to personas datu veidu, kuriem tiek lūgta piekļuve, un uz datu subjekta vajadzībām” (40).
76. Otrkārt, VDAR 15. panta 3. punkts “nedod datu subjektam vispārīgas tiesības saņemt dokumenta, kurā ietverti datu subjekta personas dati, daļēju vai pilnīgu kopiju vai, ja personas dati tiek apstrādāti datubāzē, izrakstu no šīs datubāzes”. Tomēr viņš arī precizēja, ka “šis noteikums neizslēdz iespēju, ka datu subjektam varētu tikt izsniegtas dokumentu daļas vai veseli dokumenti vai izraksti no datubāzēm, ja tas ir nepieciešams, lai garantētu apstrādājamo personas datu, kuriem tiek pieprasīta piekļuve, pilnīgu saprotamību.” (41).
77. Procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ es neatkārtošu iemeslus, kas viņu pamudināja ieņemt šādu nostāju. Būs pietiekami sacīt, ka šajā ziņā es pilnībā piekrītu viņa viedoklim. Galu galā VDAR uzdevums nav regulēt piekļuvi dokumentiem, bet gan aizsargāt datus. Tādēļ tās galvenais mērķis ir nodrošināt piekļuvi datiem, nevis dokumentiem, kuros ir dati. Lai gan dažos gadījumos pēdējais ne obligāti nozīmē pirmo, tas tā nav vienmēr.
78. Ņemot to vērā, manuprāt, ievērojot pārskatāmības principu (42) un prasību sniegt informāciju “kodolīgā, pārredzamā, saprotamā un viegli pieejamā veidā” (43), iespējams, ka, ciktāl tas attiecas uz medicīniskajā kartē ietvertajiem dokumentiem, tiesības saņemt apstrādē esošo datu kopiju bieži vien ietvertu tiesības saņemt (daļēju vai pilnīgu) dokumentu oriģinālu kopiju. Īpaši analīžu vai pārbaužu rezultātu (kas parasti ietver daudzus tehniskus datus un/vai attēlus) gadījumā, manuprāt, atļaujot ārstiem (vai viņu personālam) apkopot vai kompilēt šos datus, lai sniegtu tos apkopotā veidā, var rasties risks, ka daži būtiski dati tiks izlaisti (44) vai sniegti nepareizi (45), vai jebkurā gadījumā datu subjektiem (t.i., pacientiem) būs grūtāk pārbaudīt to precizitāti un pilnīgumu.
79. Kā jau minēts, iespējams, tieši šā iemesla dēļ VDAR 63. apsvērumā ir skaidri noteikts, ka tiesības piekļūt personas datiem “ietver arī datu subjektu tiesības piekļūt saviem veselības datiem, piemēram, datiem par slimības vēsturi, kas ietver tādu informāciju kā diagnozes, analīžu rezultāti, ārstējošā terapeita vērtējums un ārstēšanas vai medicīniskās iejaukšanās pasākumi”.
80. Šķiet, pats Savienības likumdevējs ir uzsvēris to, cik svarīgi, lai personu piekļuve personas datiem par savu veselību būtu ne tikai viegli saprotama, bet arī pēc iespējas pilnīgāka un precīzāka. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka medicīniskajā kartē var būt iekļauti dažādi dokumenti, kas neietver pacientu personas datus (piemēram, zinātniskie raksti par patoloģijām vai ārstēšanu). Acīmredzot pacientiem, pamatojoties uz VDAR, nav tiesību piekļūt šajos rakstos ietvertajai informācijai un līdz ar to nav tiesību saņemt to kopiju.
81. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums, kura reformu, kā es saprotu, apspriež kompetentās valsts iestādes (46), iespējams, piešķir pacientiem tiesības piekļūt medicīniskajai kartei un it īpaši saņemt tajā iekļauto dokumentu kopijas, kas pārsniedz VDAR atzītās tiesības.
82. Es nesaskatu nevienu iemeslu, kādēļ Savienības tiesības to neļautu, jo tas attiektos uz tiesību jomu, kas nav reglamentēta Savienības līmenī. Turklāt, ciktāl es to saprotu, nav acīmredzamu pretrunu ar VDAR noteikumiem. Tomēr diezin vai ir nepieciešams norādīt, ka tiesības piekļūt medicīniskajai kartei, kas pārsniedz VDAR atzītās tiesības, šādā apmērā būtu regulējamas tikai valsts tiesību aktos. Tas nozīmē, ka šo tiesību apjoms (piemēram, attiecīgo dokumentu veids) un veids, kādā jānodrošina piekļuve (piemēram, bez maksas vai par atlīdzību), ir jānosaka valsts tiesību aktos.
83. Tāpēc uz trešo jautājumu es ierosinu Tiesai atbildēt, ka VDAR 15. panta 3. punktā lietoto frāzi “apstrādē esošo personas datu kopija” ārsta un pacienta attiecību kontekstā nevar interpretēt tādējādi, ka datu subjektam tiek piešķirtas vispārējas tiesības saņemt visu viņa medicīniskajā kartē iekļauto dokumentu pilnu kopiju. Tas neizslēdz iespēju, ka pārzinim var būt nepieciešams sniegt datu subjektiem daļēju vai pilnīgu noteiktu dokumentu kopiju. Tas ir gadījums, kad dokumenta kopija ir nepieciešama, lai nodrošinātu sniegto datu saprotamību un datu subjekts varētu pārbaudīt, vai sniegtie dati ir pilnīgi un precīzi.
V. Secinājumi
84. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 12. panta 5. punkts un 15. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datu pārzinim ir pienākums nodrošināt datu subjektam viņa personas datu kopiju pat tad, ja datu subjekts to nepieprasa VDAR 63. apsvērumā minētajiem mērķiem, bet gan ar datu aizsardzību nesaistītam mērķim.
VDAR 23. panta 1. punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas paredz, ka pacientiem, kuri vēlas saņemt medicīniskajā kartē esošo personas datu kopijas, ir jāatlīdzina ārstiem radušās izmaksas, ja piekļuves tiesību ierobežojums, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, ir nepieciešams un samērīgs ar sabiedrības veselības aizsardzības un ārstu darījumdarbības brīvības mērķiem. Valsts tiesai ir it īpaši jāpārbauda, vai izmaksas, kuras ārsti var prasīt atlīdzināt pacientiem, ir stingri ierobežotas tikai ar faktiskajām izmaksām, kas radušās šajā ziņā.
VDAR 15. panta 3. punktā lietoto frāzi “apstrādē esošo personas datu kopija” ārsta un pacienta attiecību kontekstā nevar interpretēt tādējādi, ka datu subjektam tiek piešķirtas vispārējas tiesības saņemt visu viņa medicīniskajā kartē iekļauto dokumentu pilnu kopiju. Tomēr pārzinim ir jāsniedz datu subjektam daļēja vai pilna dokumentu kopija, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu sniegto datu saprotamību un datu subjekts varētu pārbaudīt, vai sniegtie dati ir pilnīgi un precīzi.