TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2018. gada 25. janvārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) Nr. 604/2013 – Dalībvalsts, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, noteikšana – Atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanai paredzētā kārtība un termiņi – Trešās valsts valstspiederīgā nelikumīga atgriešanās pārsūtīšanu veikušajā dalībvalstī – 24. pants – Atpakaļuzņemšanas procedūra – 27. pants – Tiesību aizsardzības līdzeklis – Pārbaudes tiesā apjoms – Pēc pārsūtīšanas radušies apstākļi
Lieta C‑360/16
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 27. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 29. jūnijā, tiesvedībā
Bundesrepublik Deutschland
pret
Aziz Hasan.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents), tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], M. Safjans [M. Safjan], D. Švābi [D. Šváby] un M. Vilars [M. Vilaras],
ģenerāladvokāts: Ī. Bots [Y. Bot],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– A. Hasan vārdā – W. Karczewski, Rechtsanwalt,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Šveices valdības vārdā – U. Bucher, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – G. Wils un M. Condou-Durande, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2017. gada 7. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), 18., 23. un 24. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika) un Sīrijas pilsoni Aziz Hasan par Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde, Vācija) (turpmāk tekstā – “pārvalde”) lēmumu, ar kuru tika noraidīts A. Hasan iesniegtais patvēruma pieteikums un uzdots viņu pārsūtīt uz Itāliju.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2013/32/ES
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 6. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Ja persona starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedz iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu, tad reģistrācija jāveic ne vēlāk kā triju darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.
Ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo citām iestādēm, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt, tad dalībvalstis nodrošina, lai reģistrācija tiktu veikta ne vēlāk kā sešu darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.
[..]
2. Dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā. [..]”
Dublinas III regula
4 Dublinas III regulas preambulas 4., 5. un 19. apsvērums ir izteikti šādā redakcijā:
“(4) [Eiropadomes] Tamperes [īpašās 1999. gada 15. un 16. oktobra] sanāksmes secinājumos arī ir noteikts, ka [kopējā Eiropas patvēruma sistēmā] īsā laikā būtu jāiekļauj skaidra un praktiski realizējama metode, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
(5) Šādai metodei vajadzētu balstīties uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām. Tai jo īpaši būtu jāparedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.
[..]
(19) Lai nodrošinātu attiecīgo personu tiesību efektīvu aizsardzību, būtu jānosaka juridiskās garantijas un tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz lēmumiem par pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti, jo īpaši saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu. Lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, efektīvi aizsardzības līdzekļi pret šādiem lēmumiem būtu jāattiecina gan uz šīs regulas piemērošanas, gan juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju.”
5 Šīs regulas 3. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.
2. Ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.
Ja nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas izraudzīta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. panta nozīmē, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts.
[..]”
6 Minētās regulas 18. panta 1. punktā ir noteikts:
“Saskaņā ar šo regulu atbildīgajai dalībvalstij ir pienākums:
[..]
b) saskaņā ar 23., 24., 25. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, kura pieteikums tiek izskatīts un kurš ir sagatavojis pieteikumu citā dalībvalstī vai kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas;
c) saskaņā ar 23., 24., 25. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt atpakaļ trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kurš ir atsaucis pieteikumu tā izskatīšanas laikā un ir sagatavojis pieteikumu citā dalībvalstī vai kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas;
d) saskaņā ar 23., 24., 25. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt atpakaļ trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kura pieteikums ir noraidīts un kurš ir sagatavojis pieteikumu citā dalībvalstī vai kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas.”
7 Šīs pašas regulas 19. panta 2. punkts ir formulēts šādi:
“Šīs regulas 18. panta 1. punktā noteiktās saistības izbeidzas, ja atbildīgā dalībvalsts, kad tai pieprasa uzņemt vai uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju [..], var konstatēt, ka attiecīgā persona ir atstājusi dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem, ja vien attiecīgajai personai nav derīgas uzturēšanās atļaujas, ko izdevusi atbildīgā dalībvalsts.
Pieteikumu, kas iesniegts pēc pirmajā daļā minētā prombūtnes laikposma, uzskata par jaunu pieteikumu, kas ir pamatā jaunai procedūrai, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti.”
8 Dublinas III regulas 23. panta 1.–3. punktā ir noteikts:
“1. Ja dalībvalsts, kurā 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētā persona ir iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, uzskata, ka saskaņā ar 20. panta 5. punktu un 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu atbildīga ir cita dalībvalsts, tā var prasīt minētajai citai dalībvalstij uzņemt minēto personu atpakaļ.
2. Atpakaļuzņemšanas pieprasījumu iesniedz pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā divos mēnešos pēc Eurodac pozitīvā iznākuma saņemšanas [..].
Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījuma pamatā ir citi pierādījumi, nevis no Eurodac sistēmas iegūtie dati, pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij to nosūta trīs mēnešos no dienas, kad iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums 20. panta 2. punkta nozīmē.
3. Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts 2. punktā noteiktajos termiņos, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga tā dalībvalsts, kurā iesniegts jaunais pieteikums.”
9 Šīs regulas 24. panta 1.–3. punktā ir precizēts:
“1. Ja dalībvalsts, kuras teritorijā bez uzturēšanās atļaujas uzturas 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minēta persona un kurā nav iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzskata, ka saskaņā ar 20. panta 5. punktu un 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu atbildīga ir cita dalībvalsts, tā var prasīt minētajai citai dalībvalstij uzņemt minēto personu atpakaļ.
2. Atkāpjoties no 6. panta 2. punkta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi [(OV 2008, L 348, 98. lpp.)], ja dalībvalsts, kuras teritorijā bez uzturēšanās atļaujas uzturas persona, nolemj veikt meklējumu Eurodac sistēmā [..], pieprasījumu uzņemt atpakaļ šīs regulas 18. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā minēto personu vai 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā minēto personu, kuras starptautiskās aizsardzības pieteikums nav noraidīts ar galīgo lēmumu, iesniedz pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā divos mēnešos pēc Eurodac pozitīvā iznākuma [..].
Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījuma pamatā ir citi pierādījumi, nevis no Eurodac sistēmas iegūtie dati, pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij to nosūta trīs mēnešos no dienas, kad pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij kļūst zināms, ka par attiecīgo personu varētu būt atbildīga cita dalībvalsts.
3. Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts 2. punktā paredzētajos termiņos, dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgā persona uzturas bez uzturēšanās atļaujas, dod minētajai personai iespēju iesniegt jaunu pieteikumu.”
10 Minētās regulas 25. pantā ir paredzēti noteikumi par atbildi uz atpakaļuzņemšanas pieprasījumu.
11 Šīs pašas regulas 26. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, piekrīt uzņemt vai uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju vai citu 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētu personu, tad pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts paziņo attiecīgajai personai par lēmumu pārsūtīt viņu uz atbildīgo dalībvalsti un attiecīgi par lēmumu neizskatīt viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu. [..]”
12 Dublinas III regulas 27. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:
“1. Pieteikuma iesniedzējam vai citai personai, kas minēta 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā, ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.
[..]
3. Pārsūtīšanas lēmumu apelācijas vai pārskatīšanas nolūkos dalībvalstis savos tiesību aktos paredz, ka:
a) apelācija vai pārskatīšana attiecīgajai personai dod tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī līdz brīdim, kad kļūst zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts; vai
b) pārsūtīšanu automātiski aptur un šāda apturēšana beidzas pēc konkrēta saprātīga termiņa, kura laikā tiesa pēc rūpīgas un padziļinātas izskatīšanas pieņem lēmumu par to, vai apelācijai vai pārskatīšanai būs apturošs spēks; vai
c) attiecīgajai personai ir iespēja saprātīgā termiņā pieprasīt, lai tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts. Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, apturot pārsūtīšanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums par pirmo apturēšanas pieprasījumu. Lēmumu par to, vai apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, pieņem saprātīgā laikposmā, tomēr dodot iespēju rūpīgai un padziļinātai apturēšanas pieprasījuma izskatīšanai. Ja tiek pieņemts lēmums neapturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, tajā norāda apsvērumus, kas ir tā pamatā.”
13 Šīs regulas 29. panta 1.–3. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Pieteikuma iesniedzēja vai citas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.
[..]
2. Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.
3. Ja persona ir pārsūtīta kļūdas dēļ vai lēmums par pārsūtīšanu apelācijas vai pārskatīšanas rezultātā ir atcelts pēc tam, kad pārsūtīšana ir notikusi, dalībvalsts, kas veica pārsūtīšanu, tūlīt pieņem minēto personu atpakaļ.”
Vācijas tiesības
14 Asylgesetz (Likums par patvērumu) redakcijā, kas publicēta 2008. gada 2. septembrī (BGBl. 2008 I, 1798. lpp.), 77. pantā ir noteikts:
“Strīdos, uz kuriem attiecas šis likums, tiesa balstās uz faktisko un tiesisko situāciju brīdī, kad tiek noturēta pēdējā tiesas sēde; ja nolēmums tiek pieņemts, nenoturot tiesas sēdi, noteicošais ir brīdis, kad tiek pieņemts nolēmums. [..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
15 A. Hasan 2014. gada 29. oktobrī iesniedza patvēruma pieteikumu Vācijā.
16 Tā kā, veicot meklēšanu Eurodac sistēmā, atklājās, ka attiecīgā persona 2014. gada 4. septembrī jau bija lūgusi starptautisko aizsardzību Itālijā, pārvalde 2014. gada 11. novembrī pieprasīja Itālijas iestādēm uzņemt A. Hasan atpakaļ, pamatojoties uz Dublinas III regulu.
17 Itālijas iestādes uz šo atpakaļuzņemšanas pieprasījumu neatbildēja.
18 Ar 2015. gada 30. janvāra lēmumu pārvalde A. Hasan iesniegto patvēruma pieteikumu noraidīja kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka Itālijas Republika ir par šī pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts, un izdeva rīkojumu par viņa pārsūtīšanu uz Itāliju.
19 A. Hasan šo pārvaldes lēmumu apstrīdēja Verwaltungsgericht Trier (Trīres Administratīvā tiesa, Vācija), savam pārsūdzības pieteikumam pievienojot pieprasījumu noteikt tam apturošu iedarbību. Šī tiesa šo pieprasījumu noteikt apturošu iedarbību 2015. gada 12. martā noraidīja un pēc tam 2015. gada 30. jūnijā noraidīja pašu pārsūdzību.
20 2015. gada 3. augustā A. Hasan tika pārsūtīts uz Itāliju. Tomēr viņš tajā pašā mēnesī nelikumīgi atgriezās Vācijā.
21 A. Hasan par Verwaltungsgericht Trier (Trīres Administratīvā tiesa) spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību. Ar Oberverwaltungsgericht Rheinland-Pfalz (Reinzemes–Pfalcas Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) 2015. gada 3. novembra nolēmumu šī apelācijas sūdzība tika apmierināta. Šī tiesa it īpaši pauda uzskatu, ka A. Hasan pārsūtīšana uz Itāliju ir notikusi pēc Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigām un līdz ar to par attiecīgās personas iesniegtā patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir kļuvusi atbildīga Vācijas Federatīvā Republika.
22 Vācijas Federatīvā Republika par šo Oberverwaltungsgericht Rheinland-Pfalz (Reinzemes–Pfalcas Augstākā administratīvā tiesa) nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija).
23 Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) uzskata, ka apelācijas instances tiesas veiktā analīze ir kļūdaina, jo Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētā termiņa pareizs aprēķins norādot, ka A. Hasan pārsūtīšana uz Itāliju ir notikusi pirms šī termiņa beigām.
24 Tomēr, Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) ieskatā, neesot iespējams galīgi noteikt Itālijas Republikas sākotnējo atbildību par A. Hasan iesniegtā patvēruma pieteikuma izskatīšanu, jo nevarot tikt izslēgts, ka šī atbildība atbilstoši šīs regulas 3. panta 2. punktam būtu jānoraida iespējamu sistēmisku trūkumu šīs tiesību normas izpratnē patvēruma piešķiršanas procesā un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos dēļ šajā dalībvalstī.
25 To paturot prātā, šī tiesa uzsver, ka šis jautājums nebūtu jāizlemj, ja pēc A. Hasan nelikumīgās atgriešanās Vācijā atbildība par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu jau apelācijas instances tiesas nolēmuma pieņemšanas datumā būtu pārgājusi uz Vācijas Federatīvo Republiku vai šajā datumā vēl būtu varēts veikt atpakaļuzņemšanas procedūru.
26 Šajos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Ja trešās valsts valstspiederīgais pēc otra patvēruma pieteikuma iesniegšanas citā dalībvalstī (šajā gadījumā – Vācijā), pamatojoties uz to, ka tiesa ir noraidījusi viņa pieteikumu apturēt pārsūtīšanas lēmumu, atbilstoši [Dublinas III] regulai ir pārsūtīts uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti (šajā gadījumā – Itāliju), kurā tika iesniegts pirmais patvēruma pieteikums, un viņš pēc tam nekavējoties ir nelikumīgi atgriezies otrajā dalībvalstī (šajā gadījumā – Vācijā):
a) Vai saskaņā ar [Dublinas III] regulas principiem pārsūtīšanas lēmuma pārbaudē tiesā galvenā nozīme ir faktiskajai situācijai pārsūtīšanas brīdī, jo atbildība galīgi ir noteikta līdz ar laikus veikto pārsūtīšanu un tāpēc turpmākajai faktisko apstākļu attīstībai vairs nav piemērojamas [Dublinas III] regulas normas par atbildības noteikšanu, vai arī ir jāņem vērā atbildības noteikšanai vispārīgi būtisko apstākļu – piemēram, atpakaļuzņemšanas vai (atkārtotas) pārsūtīšanas termiņu izbeigšanās – turpmākā attīstība?
b) Vai pēc atbildības galīgas noteikšanas ir iespējams, pamatojoties uz pārsūtīšanas lēmumu, veikt turpmākas pārsūtīšanas uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti, un vai šai dalībvalstij saglabājas pienākums trešās valsts valstspiederīgo uzņemt?
2) Ja līdz ar pārsūtīšanas lēmumu atbildība nav galīgi noteikta, kura no turpmāk minētajām normām ir piemērojama personai [Dublinas III] regulas 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunkta izpratnē saistībā ar jau izpildīta pārsūtīšanas lēmuma apstrīdēšanas procesu, kas vēl turpinās:
a) [Dublinas III] regulas 23. pants (pēc analoģijas), no kā izriet, ka laikus neiesniegta jauna atpakaļuzņemšanas pieprasījuma gadījumā atbildība var pāriet saskaņā ar Dublinas III regulas 23. panta 2. un 3. punktu, vai
b) [Dublinas III] regulas 24. pants (pēc analoģijas), vai
c) neviena no a) un b) punktā minētajām tiesību normām?
3) Gadījumā, ja šādai personai nav piemērojams ne [Dublinas III] regulas 23. pants, ne 24. pants (otrā jautājuma c) daļa), vai, pamatojoties uz apstrīdēto pārsūtīšanas lēmumu, līdz par to uzsākta apstrīdēšanas procesa beigām ir iespējams veikt turpmākas pārsūtīšanas uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti (šajā gadījumā – Itāliju) un vai šai dalībvalstij saglabājas pienākums uzņemt trešās valsts valstspiederīgo neatkarīgi no vēl citu atpakaļuzņemšanas pieprasījumu iesniegšanas, neievērojot [Dublinas III] regulas 23. panta 3. punktā vai 24. panta 2. punktā paredzētos termiņus un neatkarīgi no [Dublinas III] regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem pārsūtīšanas termiņiem?
4) Gadījumā, ja šādai personai (pēc analoģijas) ir piemērojams [Dublinas III] regulas 23. pants (otrā jautājuma a) daļa), vai, iesniedzot jaunu atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, (pēc analoģijas) ir jāievēro [Dublinas III] regulas 23. panta 2. punktā paredzētais jaunais termiņš? Ja atbilde ir apstiprinoša, vai šis jaunais termiņš sākas no brīža, kad atbildīgā iestāde uzzina par atkārtotu ieceļošanu, vai arī termiņa sākums ir atkarīgs no cita notikuma?
5) Gadījumā, ja šādai personai (pēc analoģijas) ir piemērojams Dublinas III regulas 24. pants (otrā jautājuma b) daļa):
a) Vai, iesniedzot jaunu atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, (pēc analoģijas) ir jāievēro [Dublinas III] regulas 24. panta 2. punktā paredzētais jaunais termiņš? Ja atbilde ir apstiprinoša, vai šis jaunais termiņš sākas no brīža, kad atbildīgā iestāde uzzina par atkārtotu ieceļošanu, vai arī termiņa sākums ir atkarīgs no cita notikuma?
b) Ja cita dalībvalsts (šajā gadījumā – Vācija) pieļauj, ka izbeidzas saskaņā ar [Dublinas III] regulas 24. panta 2. punktu (pēc analoģijas) ievērojamais termiņš, vai jauna patvēruma pieteikuma iesniegšana saskaņā ar [Dublinas III] regulas 24. panta 3. pantu tieši pamato citas dalībvalsts (šajā gadījumā – Vācijas) atbildību, vai arī tā, neņemot vērā jauno patvēruma pieteikumu, var vēlreiz pieprasīt atpakaļuzņemšanu sākotnēji atbildīgajai dalībvalstij (šajā gadījumā – Itālijai), nenosakot nekādu termiņu, vai pārsūtīt ārvalstnieku uz šo dalībvalsti, neiesniedzot atpakaļuzņemšanas pieprasījumu?
c) Ja cita dalībvalsts (šajā gadījumā – Vācija) pieļauj, ka izbeidzas saskaņā ar [Dublinas III] regulas 24. panta 2. punktu (pēc analoģijas) ievērojamais termiņš, vai tad citā dalībvalstī (šajā gadījumā – Vācijā) pirms pārsūtīšanas iesniegta patvēruma pieteikuma vēl nepabeigta izskatīšana tiesā ir jāpielīdzina jauna patvēruma pieteikuma iesniegšanai saskaņā ar [Dublinas III] regulas 24. panta 3. punktu?
d) Ja cita dalībvalsts (šajā gadījumā – Vācija) pieļauj, ka izbeidzas saskaņā ar [Dublinas III] regulas 24. panta 2. punktu (pēc analoģijas) ievērojamais termiņš, un ja ārvalstnieks nav iesniedzis jaunu patvēruma pieteikumu un citā dalībvalstī (šajā gadījumā – Vācijā) pirms pārsūtīšanas iesniegta patvēruma pieteikuma vēl nepabeigta izskatīšana tiesā nav pielīdzināma jauna patvēruma pieteikuma iesniegšanai saskaņā ar [Dublinas III] regulas 24. panta 3. punktu, vai cita dalībvalsts (šajā gadījumā – Vācija) var vēlreiz pieprasīt atpakaļuzņemšanu sākotnēji atbildīgajai dalībvalstij (šajā gadījumā – Itālijai), nenosakot nekādu termiņu, vai pārsūtīt ārvalstnieku uz šo dalībvalsti, neiesniedzot atpakaļuzņemšanas pieprasījumu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmā jautājuma a) daļu
27 Iesākumā ir jānorāda, ka no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka saskaņā ar piemērojamajām valsts procesuālo tiesību normām patvēruma jomā tiesai, kas izskata pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību, principā nolēmums ir jāpieņem atkarībā no faktiskās situācijas brīdī, kad tiek noturēta pēdējā tiesas sēde, vai, ja tiesas sēde netiek noturēta, – brīdī, kad minētā tiesa pieņem nolēmumu par šo pārsūdzību.
28 Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka pirmā jautājuma a) daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesību akts kā tas, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā ir paredzēts, ka pārsūtīšanas lēmuma pārbaudei tiesā ir jābūt balstītai uz faktisko situāciju, kāda bija brīdī, kad tika noturēta tiesas, kas izskata lietu, pēdējā tiesas sēde, vai, ja tiesas sēde netiek noturēta, – brīdī, kad šī tiesa pieņem nolēmumu par pārsūdzību.
29 Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku pārsūdzību vai pārskatīšanu tiesā.
30 Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam pieejamās tiesību aizsardzības pret attiecībā uz viņu pieņemtu pārsūtīšanas lēmumu apjoms ir precizēts šīs regulas preambulas 19. apsvērumā, kurā ir norādīts, ka, lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, ar minēto regulu ieviestā efektīvā tiesību aizsardzība pret šādiem lēmumiem ir jāattiecina, pirmkārt, uz pašas šīs regulas piemērošanas pārbaudi un, otrkārt, uz juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 43. punkts, un 2017. gada 25. oktobris, Shiri, C‑201/16, EU:C:2017:805, 37. punkts).
31 Turklāt no Tiesas judikatūras par Dublinas III regulas 29. pantu izriet, ka, ņemot vērā, pirmkārt, šīs regulas preambulas 19. apsvērumā minēto mērķi atbilstoši Pamattiesību hartas 47. pantam nodrošināt attiecīgo personu efektīvu aizsardzību un, otrkārt, minētās regulas preambulas 5. apsvērumā izklāstīto mērķi nodrošināt ātru par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, pieteikuma iesniedzējam ir jābūt pieejamam efektīvam un ātram tiesību aizsardzības līdzeklim, kas viņam ļauj atsaukties uz apstākļiem, kuri ir radušies pēc attiecībā uz viņu pieņemtā pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, ja to ņemšanai vērā ir noteicoša nozīme, lai šī pati regula tiktu pareizi piemērota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Shiri, C‑201/16, EU:C:2017:805, 44. punkts).
32 Ar tādu tiesību aktu kā tas, uz kuru attiecas pamatlieta un ar kuru starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, pārsūdzot pārsūtīšanas lēmumu, tiek ļauts atsaukties uz apstākļiem, kas ir radušies pēc šī lēmuma pieņemšanas, šis pienākums paredzēt efektīvu un ātru tiesību aizsardzības līdzekli ir izpildīts (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Shiri, C‑201/16, EU:C:2017:805, 45. punkts).
33 Šajā kontekstā Dublinas III regula 27. panta 1. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka valsts tiesību akts ir tam pretrunā tāpēc vien, ka saskaņā ar to tiesa, kas izskata pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību, tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, var ņemt vērā apstākļus, kas ir radušies ne tikai pēc šī lēmuma pieņemšanas, bet arī pēc attiecīgās personas pārsūtīšanas, kas ir veikta, piemērojot minēto lēmumu.
34 Ir tiesa, ka šādiem apstākļiem nevar būt nozīme, piemērojot šajā regulā ietvertās tiesību normas, kurās, līdzīgi tās 29. pantā 1. un 2. punktā izklāstītajām tiesību normām, ir regulēta atpakaļuzņemšanas procedūras norise pirms pārsūtīšanas.
35 Tomēr ar pārsūtīšanas veikšanu, kas ir vienkārši pārsūtīšanas lēmuma konkrēta izpilde, pašu par sevi nevar tikt galīgi noteikta tās dalībvalsts atbildība, uz kuru attiecīgā persona ir tikusi nosūtīta.
36 Ir jākonstatē, pirmkārt, ka nevienā Dublinas III regulas normā pārsūtīšanas veikšanai nav ne noteikta šāda iedarbība, ne arī ir paredzēts, ka šai pārsūtīšanas veikšanai ir nozīme, nosakot atbildīgo dalībvalsti.
37 Otrkārt, gluži pretēji, no šīs regulas 29. panta 3. punkta skaidri izriet, ka, ja pārsūtīšana ir veikta kļūdas dēļ vai pārsūtīšanas lēmums pēc pārsūtīšanas veikšanas ir atcelts, pārsūtīšanu veikušajai dalībvalstij attiecīgā persona ir jāuzņem atpakaļ, kas noteikti nozīmē, ka tās dalībvalsts atbildība, uz kuru ir notikusi pārsūtīšana, noteiktos gadījumos var tikt apstrīdēta pēc pārsūtīšanas.
38 Treškārt, pretēja risinājuma gadījumā turklāt minētās regulas 27. panta 1. punktā paredzētajai pārsūdzībai vai pārskatīšanai lielā mērā varētu tikt atņemta lietderīgā iedarbība un tikt apdraudēta attiecīgajām personām garantētā tiesību aizsardzība tiesā, jo no šīs pašas regulas 27. panta 3. punkta izriet, ka pārsūdzības vai pārskatīšanas pieteikuma iesniegšana ne vienmēr ir saistīta ar pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu un ka tās tātad nav kategorisks šķērslis pārsūtīšanas veikšanai, pirms tiesai ir bijusi iespēja novērtēt šī lēmuma tiesiskumu.
39 Ceturtkārt, ir jāuzsver, ka noteiktas Dublinas III regulas normas var izraisīt dalībvalsts atbildības apstrīdēšanu tādu apstākļu dēļ, kas ir radušies pēc pārsūtīšanas uz šo dalībvalsti. Tā tas ir konkrēti šīs regulas 19. panta 2. punkta gadījumā, ja attiecīgā persona pēc šīs pārsūtīšanas ir atstājusi dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem pirms jauna starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas citā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Karim, C‑155/15, EU:C:2016:410, 17. punkts).
40 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma a) daļu ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts, to lasot šīs regulas preambulas 19. apsvēruma un Pamattiesību hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesību akts kā tas, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā ir paredzēts, ka pārsūtīšanas lēmuma pārbaudei tiesā ir jābūt balstītai uz faktisko situāciju brīdī, kad tiek noturēta tiesas, kas izskata lietu, pēdējā tiesas sēde, vai, ja tiesas sēde netiek noturēta, – brīdī, kad šī tiesa pieņem nolēmumu par pārsūdzību.
Par pirmā jautājuma b) daļu, kā arī otro un trešo jautājumu
41 Pirmā jautājuma b) daļā, kā arī otrajā un trešajā jautājumā, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dublinas III regulas 23. un 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā trešās valsts valstspiederīgais pēc tam, kad bija iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pirmajā dalībvalstī, tika pārsūtīts uz šo dalībvalsti pēc otrajā dalībvalstī iesniegta jauna pieteikuma noraidīšanas un vēlāk atgriezās šīs otrās dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas, šim trešās valsts valstspiederīgajam var tikt piemērota atpakaļuzņemšanas procedūra vai arī šī persona var tikt atkārtoti pārsūtīta uz pirmo no šīm dalībvalstīm, neveicot šādu procedūru.
42 Atpakaļuzņemšanas procedūras piemērošanas joma ir noteikta Dublinas III regulas 23. un 24. pantā (rīkojums, 2017. gada 5. aprīlis, Ahmed, C‑36/17, EU:C:2017:273, 26. punkts).
43 No šīs regulas 23. panta 1. punkta un 24. panta 1. punkta izriet, ka šī procedūra ir piemērojama minētās regulas 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā minētajām personām.
44 Šajās pēdējās minētajās tiesību normās runa ir par personu, kura, pirmkārt, ir iesniegusi pieteikumu par starptautisko aizsardzību, kas tiek izskatīts, ir šādu pieteikumu atsaukusi vai kuras pieteikums ir noraidīts un kura, otrkārt, ir vai nu iesniegusi pieteikumu citā dalībvalstī, vai arī atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas.
45 Tādējādi ir jāuzskata, ka uz tādu trešās valsts valstspiederīgo kā tas, uz kuru attiecas pamatlieta un kurš atrodas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas pēc tam, kad ir citā dalībvalstī iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kuru pēdējā minētā dalībvalsts to pa šo laiku nav apmierinājusi, attiecas Dublinas III regulā paredzētās atpakaļuzņemšanas procedūras piemērošanas joma.
46 Attiecībā uz tiesību normām, kas ir jāievēro, īstenojot šo procedūru, ir jāatgādina, ka šīs regulas 23. pantā ir regulētas situācijas, kad pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī ir iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, savukārt minētās regulas 24. pants attiecas uz gadījumiem, kuros šajā dalībvalstī jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums nav iesniegts (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 5. aprīlis, Ahmed, C‑36/17, EU:C:2017:273, 26. punkts).
47 No minētā izriet, ka tādai personai kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta un kura, pēc tam kad ir dalībvalstī iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, nelikumīgi atgriežas citas dalībvalsts teritorijā, bet tajā neiesniedz jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, Dublinas III regulas 24. pantā paredzētā procedūra var tikt piemērota.
48 Apstāklis, ka šāda persona pirmās uzturēšanās laikā otrās no šīm dalībvalstīm teritorijā jau bija iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas bija ticis noraidīts šīs regulas 26. panta 1. punktā paredzētajos apstākļos, nevar izmanīt šo analīzi.
49 Tā kā šis pieteikums šajā dalībvalstī vairs netiek izskatīts, šis apstāklis nevar nozīmēt, ka šī persona ir pielīdzināma personai, kura ir iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas būtu vai nu atbilstoši šim 26. panta 1. punktam jānoraida, pirms varētu tikt veikta pārsūtīšana, vai arī minētajai dalībvalstij būtu jāizskata saskaņā ar minētās regulas 23. panta 3. punktu, ja būtu aizkavēšanās atpakaļuzņemšanas procedūras īstenošanā.
50 Tāpat tas, ka vēl noris lēmuma, ar kuru ir ticis noraidīts pirmās uzturēšanās laikā attiecīgās dalībvalsts teritorijā iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, pārsūdzības process kompetentajā tiesā, nevar izslēgt Dublinas III regulas 24. panta piemērošanu tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, jo, tā kā šī pārsūdzības pieteikuma iesniegšanai nav noteikta apturoša iedarbība, ir jāuzskata, ka šis lēmums rada tiesiskās sekas, kādas izriet no šīs regulas, un tātad izraisa pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas uzsāktās administratīvās procedūras izbeigšanu.
51 Turklāt, tā kā Savienības likumdevējs šīs regulas 24. pantā ir paredzējis tādam trešās valsts valstspiederīgajam kā tas, uz ko attiecas pamatlieta, piemērojamu specifisku procedūru, kuras ietvaros tostarp ir jāvēršas pie pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts, ievērojot obligātus termiņus, kuru izbeigšanās var ietekmēt šī valstspiederīgā situāciju, viņš nevar tikt pārsūtīts uz citu dalībvalsti, pamatojoties uz iepriekš attiecībā uz viņu pieņemtu pārsūtīšanas lēmumu, kas iepriekš jau ir ticis izpildīts, ja netiek īstenota šī procedūra.
52 Tātad pretējs risinājums nebūtu saderīgs ar Dublinas III regulas 18. un 24. panta redakciju, kurā nav nekādi nošķirta pirmā un otrā uzturēšanās dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā tika iesniegts pirmais starptautiskās aizsardzības pieteikums.
53 Piedevām, tā kā no šī sprieduma 35.–39. punktā ietvertajiem apsvērumiem izriet, ka ar pārsūtīšanas veikšanu pašu par sevi nevar tikt galīgi noteikta tās dalībvalsts atbildība, uz kuru attiecīgā persona ir tikusi pārsūtīta, atkārtota pārsūtīšana var tikt paredzēta tikai, ja šīs personas situācija ir tikusi atkārtoti izvērtēta, lai pārliecinātos, vai atbildība pēc minētās personas pārsūtīšanas nav pārgājusi uz citu dalībvalsti.
54 Šajā ziņā ir jānorāda, ka šāda attiecīgās personas situācijas atkārtota izvērtēšana var tikt veikta, neietekmējot starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķa īstenošanu, jo šī atkārtotā izvērtēšana nozīmē vienīgi to, ka tiek ņemtas vērā kopš pirmā pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas notikušās izmaiņas.
55 Līdz ar to uz pirmā jautājuma b) daļu, kā arī uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā trešās valsts valstspiederīgais pēc tam, kad bija iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pirmajā dalībvalstī, tika pārsūtīts uz šo dalībvalsti pēc otrajā dalībvalstī iesniegta jauna pieteikuma noraidīšanas un vēlāk atgriezās šīs otrās dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas, šim trešās valsts valstspiederīgajam var tikt piemērota atpakaļuzņemšanas procedūra un ka šī persona nevar tikt atkārtoti pārsūtīta uz pirmo no šīm dalībvalstīm, neveicot šādu procedūru.
Par ceturto jautājumu
56 Ņemot vērā uz pirmā jautājuma b) daļu, kā arī otro un trešo jautājumu sniegto atbildi, uz ceturto jautājumu nav jāatbild.
Par piektā jautājuma a) daļu
57 Piektā jautājuma a) daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dublinas III regulas 24. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā trešās valsts valstspiederīgais ir bez uzturēšanās atļaujas atgriezies tās dalībvalsts teritorijā, kas iepriekš ir viņu pārsūtījusi uz citu dalībvalsti, atpakaļuzņemšanas pieprasījums ir jānosūta šajā tiesību normā paredzētajos termiņos, un, ja tas tā ir, ka to tecējums nevar sākties, pirms pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir uzzinājusi par attiecīgās personas atgriešanos tās teritorijā.
58 Dublinas III regulas 24. panta 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, ja dalībvalsts, kuras teritorijā persona uzturas bez uzturēšanās atļaujas, nolemj veikt meklējumu Eurodac sistēmā, atpakaļuzņemšanas pieprasījums tiek iesniegts pēc iespējas ātrāk un katrā ziņā divos mēnešos pēc Eurodac pozitīvā iznākuma saņemšanas.
59 Dublinas III regulas 24. panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījuma pamatā ir citi pierādījumi, nevis no Eurodac sistēmas iegūtie dati, pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij to nosūta trīs mēnešos no dienas, kad pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij ir kļuvis zināms, ka par attiecīgo personu varētu būt atbildīga cita dalībvalsts.
60 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atgriešanas procedūras obligāti ir jāveic it īpaši saskaņā ar Dublinas III regulas VI nodaļā izklāstītajām tiesību normām un ka to īstenošanā konkrēti ir jāievēro virkne obligātu termiņu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 49. un 50. punkts).
61 Tātad, ņemot vērā, ka Savienības likumdevējs šīs regulas 24. pantā nav nošķīris situācijas, kurās atpakaļuzņemšanas procedūra ir uzsākta pirmo reizi, un situācijas, kad šī procedūra būtu jāveic atkārtoti, jo attiecīgā persona ir pēc pārsūtīšanas atgriezusies pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, šajā pantā minētie termiņi ir jāievēro arī pēdējā minētajā gadījumā.
62 Runājot par šo termiņu aprēķināšanu, ir jānorāda, ka to mērķis ir atpakaļuzņemšanas procedūras ilguma ierobežošana un tiem ir noteicoša nozīme, sekmējot starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķa īstenošanu, jo tiek garantēts, ka atpakaļuzņemšanas procedūra tiek īstenota bez nepamatotas kavēšanās (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 53. un 54. punkts, kā arī 2017. gada 25. oktobris, Shiri, C‑201/16, EU:C:2017:805, 31. punkts).
63 Šajā nolūkā minētie termiņi garantē, ka pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts atpakaļuzņemšanas procedūru uzsāk saprātīgā termiņā no brīža, kad tās rīcībā ir informācija, kas tai ļauj iesniegt atpakaļuzņemšanas pieprasījumu citai dalībvalstij, turklāt šajā ziņā piemērojamais termiņš ir atšķirīgs atkarībā no šīs informācijas rakstura.
64 No minētā izriet, ka šo pašu termiņu tecējums, loģiski spriežot, nevarētu sākties datumā, kad pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts rīcībā nebūtu informācijas, kas tai ļautu uzsākt atpakaļuzņemšanas procedūru.
65 Tā tas ir tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, ne tikai tad, ja šai dalībvalstij nav zināmi apstākļi, kas nosaka citas dalībvalsts atbildību, bet arī kontekstā, kurā iekšējās robežas principā var tikt šķērsotas, neveicot personu kontroli uz robežām, ja minētā dalībvalsts nezina par attiecīgās personas klātbūtni tās teritorijā.
66 Turklāt uzskatīt, ka šo termiņu tecējums sākas brīdī, kad dalībvalsts rīcībā pirmās uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procedūras laikā ir nonākusi informācija, kas norāda uz citas dalībvalsts atbildību, pirmkārt, varētu ievērojami ierobežot Dublinas III regulā paredzēto procedūru efektivitāti un, otrkārt, varētu rosināt attiecīgo personu nelikumīgu atgriešanos pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā pēc pirmās pārsūtīšanas, šādi kavējot šajā regulā paredzēto principu un noteikumu piemērošanu (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2016. gada 17. marts, Mirza, C‑695/15 PPU, EU:C:2016:188, 52. punkts, un 2017. gada 13. septembris, Khir Amayry, C‑60/16, EU:C:2017:675, 37. punkts).
67 Situācijā, kad attiecīgā persona ir pēc pirmās pārsūtīšanas bez uzturēšanās atļaujas atgriezusies pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā, ar šādu interpretāciju tiktu ievērojami saīsināts šīs dalībvalsts rīcībā esošais termiņš atpakaļuzņemšanas pieprasījuma nosūtīšanai vai pat vispār tiktu izslēgta iespēja šādu pieprasījumu nosūtīt, pirms attiecīgajai personai ir dota iespēja iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ja minētās personas atgriešanās šajā teritorijā ir notikusi vairāk nekā divus vai trīs mēnešus pēc datuma, kad minētās dalībvalsts rīcībā pirmās uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procedūras laikā ir nonākusi informācija, kas norāda uz citas dalībvalsts atbildību.
68 Šajos apstākļos Dublinas III regulas 24. panta 2. punkta otrajā daļā minētajam termiņam, kas ir piemērojams vienīgi, ja dalībvalsts, kuras teritorijā persona uzturas bez uzturēšanās atļaujas, nolemj veikt meklējumu Eurodac sistēmā, ir nozīme, ja pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir nolēmusi šādi rīkoties saistībā ar atpakaļuzņemšanas procedūru, kas ir tikusi uzsākta, jo attiecīgā persona ir atgriezusies tās teritorijā pēc pirmās pārsūtīšanas, bet tas noteikti nozīmē, ka tā ir informēta par šīs personas atrašanos tās teritorijā.
69 Ja attiecīgā dalībvalsts nav nolēmusi veikt meklējumu Eurodac sistēmā, ir piemērojama šīs regulas 24. panta 2. punkta otrā daļa. Šajā gadījumā šajā tiesību normā minētā termiņa tecējums sākas tikai datumā, kad pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts uzzina, pirmkārt, par attiecīgās personas klātbūtni tās teritorijā un, otrkārt, apstākļus, kas nosaka citas dalībvalsts atbildību.
70 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piektā jautājuma a) daļu ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 24. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā trešās valsts valstspiederīgais ir bez uzturēšanās atļaujas atgriezies tās dalībvalsts teritorijā, kas iepriekš ir viņu pārsūtījusi uz citu dalībvalsti, atpakaļuzņemšanas pieprasījums ir jānosūta šajā tiesību normā paredzētajos termiņos un ka to tecējums nevar sākties, pirms pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir uzzinājusi par attiecīgās personas atgriešanos tās teritorijā.
Par piektā jautājuma b) daļu
71 Piektā jautājuma b) daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dublinas III regulas 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzētajos termiņos, dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgā persona atrodas bez uzturēšanās atļaujas, ir atbildīga par jaunā starptautiskās aizsardzības pieteikuma, ko šai personai ir jāļauj iesniegt, izskatīšanu.
72 Dublinas III regulas 24. panta 3. punktā ir precizēts, ka, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzētajos termiņos, dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgā persona uzturas bez uzturēšanās atļaujas, dod minētajai personai iespēju iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
73 Ir jānorāda, ka šīs tiesību normas redakcija pati par sevi neļauj noteikt, kura ir tā dalībvalsts, kam principā būtu jāatbild par šāda pieteikuma izskatīšanu.
74 To paturot prātā, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja Savienības tiesību norma var tikt interpretēta dažādi, priekšroka ir dodama interpretācijai, ar kuru var tik saglabāta tās lietderīgā iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 27. oktobris, Komisija/Polija, C‑311/10, nav publicēts, EU:C:2011:702, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
75 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka, ja Dublinas III regulas 24. panta 3. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka no tā vienkārši izriet, ka attiecīgajai personai ir jābūt tiesībām iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu un ka tas tādējādi nekādā ziņā neietekmē dalībvalsts, kura ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu, noteikšanu, šai tiesību normai pilnībā tiktu atņemta lietderīgā iedarbība.
76 Piemēram, no Direktīvas 2013/32 6. panta 1. un 2. punkta izriet, ka dalībvalstīm principā ir pienākums reģistrēt visus starptautiskās aizsardzības pieteikumus, ko trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis valsts iestādēm, uz kurām attiecas šīs direktīvas piemērošanas joma, un ka tām pēc tam ir jānodrošina, lai attiecīgajām personām būtu reāla iespēja iesniegt savus pieteikumus iespējami īsā laikā.
77 Līdz ar to, lai saglabātu Dublinas III regulas 24. panta 3. punkta lietderīgo iedarbību, šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad ir beigušies šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzētie termiņi, ja attiecīgā persona nolemj izmantot iespēju – kas dalībvalstij, kuras teritorijā tā atrodas, ir tai jādod – iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, šī dalībvalsts ir atbildīga par šī jaunā pieteikuma izskatīšanu.
78 Šādu interpretāciju turklāt apstiprina arī Dublinas III regulas 24. panta 2. un 3. punktā izvirzītais mērķis, kas tika atgādināts šī sprieduma 62. punktā.
79 Ja jauna starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana saskaņā ar nosacījumiem, kas ir paredzēti šajās tiesību normās, nozīmētu tikai to, ka dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas attiecīgā persona, no tā brīža var uzsākt atpakaļuzņemšanas procedūru saskaņā ar šīs regulas 23. pantā paredzētajiem nosacījumiem, minētās regulas 24. panta 2. un 3. punktā paredzētie noteikumi nevarētu sekmēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķa īstenošanu, jo šo termiņu izbeigšanās nebūtu šķērslis atpakaļuzņemšanas procedūras īstenošanai, kas atkal aizkavētu attiecīgās personas iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.
80 No minētā izriet, ka uz piektā jautājuma b) daļu ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzētajos termiņos, dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgā persona atrodas bez uzturēšanās atļaujas, ir atbildīga par jaunā starptautiskās aizsardzības pieteikuma, ko šai personai ir jāļauj iesniegt, izskatīšanu.
Par piektā jautājuma c) daļu
81 Piektā jautājuma c) daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dublinas III regulas 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka vēl noris par lēmumu, ar kuru ir ticis noraidīts pirmais dalībvalstī iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzsāktā pārsūdzības procedūra, ir jāuzskata par līdzvērtīgu jauna starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai šajā dalībvalstī šīs tiesību normas izpratnē.
82 Šajā ziņā ir jāuzsver, pirmkārt, ka Dublinas III regulas 24. panta 3. punktā ir tieši minēts attiecīgās dalībvalsts pienākums dot attiecīgajai personai iespēju iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
83 No minētā izriet, ka Savienības likumdevēja nodoms ir bijis paredzēt šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzēto termiņu izbeigšanās faktam tiesiskās sekas nevis attiecībā uz jau uzsākto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūru iznākumu, bet attiecībā uz jaunas starptautiskās aizsardzības procedūras uzsākšanu.
84 Otrkārt, ir jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 48.–50. punktā ietvertajiem apsvērumiem, ka, tā kā pārsūdzības pieteikuma iesniegšanai par lēmumu, ar kuru ir ticis noraidīts pirmais starptautiskās aizsardzības pieteikums, nav noteikta apturoša iedarbība, ir jāuzskata, ka šis lēmums rada tiesiskās sekas pilnā apjomā un izraisa pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas uzsāktās administratīvās procedūras izbeigšanu.
85 Līdz ar to uz piektā jautājuma c) daļu ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka vēl noris par lēmumu, ar kuru ir ticis noraidīts pirmais dalībvalstī iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzsāktā pārsūdzības procedūra, nav jāuzskata par līdzvērtīgu jauna starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai šajā dalībvalstī šīs tiesību normas izpratnē.
Par piektā jautājuma d) daļu
86 Piektā jautājuma d) daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dublinas III regulas 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums nav ticis iesniegts šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzētajos termiņos un attiecīgā persona nav izmantojusi iespēju – kam ir jābūt tai pieejamai – iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, dalībvalsts, kuras teritorijā šī persona atrodas bez uzturēšanās atļaujas, atpakaļuzņemšanas pieprasījumu vēl var iesniegt vai pārsūtīt minēto personu uz citu dalībvalsti, neiesniedzot šādu pieprasījumu.
87 Dublinas III regulas 24. panta 3. punkts atšķiras no citām šajā regulā ietvertajām tiesību normām par termiņu izbeigšanos, jo tajā nav paredzēts, ka termiņu, uz kuriem tas attiecas, izbeigšanās pati par sevi izraisa atbildības pāreju.
88 Kā izriet no atbildes, kas tika sniegta par piektā jautājuma b) daļu, ja minētās regulas 24. pants ir piemērojams, šāda atbildības pāreja ir pakārtota tam, ka attiecīgā persona izmanto iespēju – kurai ir jābūt tai pieejamai – iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī, kuras teritorijā tā atrodas.
89 Tā kā Savienības likumdevējs apstāklim, ka ir izbeigušies šīs pašas regulas 24. panta 2. punktā minētie termiņi, nav paredzējis nekādu citu iedarbību, ir jāuzskata, ka gadījumos, kad attiecīgā persona šo iespēju neizmanto, dalībvalsts, kuras teritorijā tā atrodas, saglabā tiesības no tā izdarīt secinājumus un attiecīgā gadījumā uzsākt atpakaļuzņemšanas procedūru, lai nodrošinātu, ka šī persona nokļūst tās dalībvalsts teritorijā, kurā tā ir iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
90 Turpretim, ņemot vērā, ka, no vienas puses, atbildīgai dalībvalstij atbilstoši Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktam ir pienākums saskaņā ar šīs regulas 23.–25. un 29. pantā paredzētajiem nosacījumiem uzņemt attiecīgo personu atpakaļ un, no otras puses, nevienā no šiem pantiem nav paredzēta šīs personas pārsūtīšana, ja pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts tam nav tieši vai netieši piekritusi, minētās regulas 24. panta 3. punkts nevar tikt izprasts tādējādi, ka dalībvalstij ar to būtu atļauts minēto personu pārsūtīt uz citu dalībvalsti, neiesniedzot atpakaļuzņemšanas pieprasījumu.
91 Līdz ar to uz piektā jautājuma d) daļu ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums nav ticis iesniegts šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzētajos termiņos un attiecīgā persona nav izmantojusi iespēju – kurai ir jābūt tai pieejamai – iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu:
– dalībvalsts, kuras teritorijā šī persona atrodas bez uzturēšanās atļaujas, atpakaļuzņemšanas pieprasījumu vēl var iesniegt un ka
– ar šo tiesību normu nav atļauta minētās personas pārsūtīšana uz citu dalībvalsti, neiesniedzot šādu pieprasījumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
92 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. panta 1. punkts, to lasot šīs regulas preambulas 19. apsvēruma un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesību akts kā tas, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā ir paredzēts, ka pārsūtīšanas lēmuma pārbaudei tiesā ir jābūt balstītai uz faktisko situāciju brīdī, kad tiek noturēta tiesas, kas izskata lietu, pēdējā tiesas sēde, vai, ja tiesas sēde netiek noturēta, – brīdī, kad šī tiesa pieņem nolēmumu par pārsūdzību.
2) Regulas Nr. 604/2013 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā trešās valsts valstspiederīgais pēc tam, kad bija iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pirmajā dalībvalstī, tika pārsūtīts uz šo dalībvalsti pēc otrajā dalībvalstī iesniegta jauna pieteikuma noraidīšanas un vēlāk atgriezās šīs otrās dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas, šim trešās valsts valstspiederīgajam var tikt piemērota atpakaļuzņemšanas procedūra un ka šī persona nevar tikt atkārtoti pārsūtīta uz pirmo no šīm dalībvalstīm, neveicot šādu procedūru.
3) Regulas Nr. 604/2013 24. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā trešās valsts valstspiederīgais ir bez uzturēšanās atļaujas atgriezies tās dalībvalsts teritorijā, kas iepriekš ir viņu pārsūtījusi uz citu dalībvalsti, atpakaļuzņemšanas pieprasījums ir jānosūta šajā tiesību normā paredzētajos termiņos un ka to tecējums nevar sākties, pirms pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir uzzinājusi par attiecīgās personas atgriešanos tās teritorijā.
4) Regulas Nr. 604/2013 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzētajos termiņos, dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgā persona atrodas bez uzturēšanās atļaujas, ir atbildīga par jaunā starptautiskās aizsardzības pieteikuma, ko šai personai ir jāļauj iesniegt, izskatīšanu.
5) Regulas Nr. 604/2013 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka vēl noris par lēmumu, ar kuru ir ticis noraidīts pirmais dalībvalstī iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzsāktā pārsūdzības procedūra, nav jāuzskata par līdzvērtīgu jauna starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai šajā dalībvalstī šīs tiesību normas izpratnē.
6) Regulas Nr. 604/2013 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums nav ticis iesniegts šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzētajos termiņos un attiecīgā persona nav izmantojusi iespēju – kurai ir jābūt tai pieejamai – iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu:
– dalībvalsts, kuras teritorijā šī persona atrodas bez uzturēšanās atļaujas, atpakaļuzņemšanas pieprasījumu vēl var iesniegt un ka
– ar šo tiesību normu nav atļauta minētās personas pārsūtīšana uz citu dalībvalsti, neiesniedzot šādu pieprasījumu.
[Paraksti]