Lieta C‑360/16
Bundesrepublik Deutschland
pret
Aziz Hasan
(Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) Nr. 604/2013 – Dalībvalsts, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, noteikšana – Atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanai paredzētā kārtība un termiņi – Trešās valsts valstspiederīgā nelikumīga atgriešanās pārsūtīšanu veikušajā dalībvalstī – 24. pants – Atpakaļuzņemšanas procedūra – 27. pants – Tiesību aizsardzības līdzeklis – Pārbaudes tiesā apjoms – Pēc pārsūtīšanas radušies apstākļi
Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2018. gada 25. janvāra spriedums
1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi tās dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pieņemta pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzība – Pienākums dalībvalstīm paredzēt efektīvu un ātru tiesību aizsardzības līdzekli – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta pārbaude tiesā, kas ir balstīta uz faktisko situāciju brīdī, kad tiek noturēta pēdējā tiesas sēde vai, ja tiesas sēde netiek noturēta, – brīdī, kad tiek pieņemts nolēmums par pārsūdzību – Pārbaude tiesā, kas ļauj ņemt vērā pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas un izpildes radušos apstākļus – Pieļaujamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 preambulas 19. apsvērums un 27. panta 1. punkts)
2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi tās dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Atpakaļuzņemšanas procedūra – Piemērošanas joma – Trešās valsts valstspiederīgais, kas iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu divās dažādās dalībvalstīs, pēc viņa iesniegtā pieteikuma noraidīšanas otrajā dalībvalstī ticis pārsūtīts uz pirmo dalībvalsti un vēlāk nelikumīgi atgriezies šīs otrās dalībvalsts teritorijā – Iekļaušana – Pienākums veikt šādu atpakaļuzņemšanas procedūru pirms tiek īstenota atkārtota pārsūtīšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 24. pants)
3. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi tās dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras – Atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanai paredzētie termiņi – Tāda trešās valsts valstspiederīgā situācija, kas jau ir ticis pārsūtīts uz citu dalībvalsti, bet vēlāk nelikumīgi atgriezies pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā –Ietekmes uz pienākumu ievērot paredzētos termiņus neesamība – Minēto termiņu sākums
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 24. panta 2. punkts)
4. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi tās dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras – Atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanai paredzētie termiņi – Šo termiņu neievērošanas sekas – Iespēja trešās valsts valstspiederīgajam iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī, kas nav laikus iesniegusi minēto pieprasījumu – Šīs iespējas izmantošana – Atbildības par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pāreja uz šo pēdējo dalībvalsti
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 24. panta 2. un 3. punkts)
5. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi tās dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras – Atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanai paredzētie termiņi – Šo termiņu neievērošanas sekas – Iespēja trešās valsts valstspiederīgajam iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī, kas nav laikus iesniegusi minēto pieprasījumu – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana – Izskatīšanā esoša tāda lēmuma pārsūdzība, ar kuru ir noraidīts pirmais starptautiskās aizsardzības pieteikums – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 24. panta 3. punkts)
6. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi tās dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras – Atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanai paredzētie termiņi – Šo termiņu neievērošanas sekas – Iespēja trešās valsts valstspiederīgajam iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī, kas nav laikus iesniegusi minēto pieprasījumu – Šīs iespējas neizmantošana – Pienākums šai dalībvalstij iesniegt atpakaļuzņemšanas pieprasījumu pirms tiek īstenota atkārtota pārsūtīšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 24. panta 3. punkts)
1. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. panta 1. punkts, to lasot šīs regulas preambulas 19. apsvēruma un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā ir tāds valsts tiesību akts kā tas, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā ir paredzēts, ka pārsūtīšanas lēmuma pārbaudei tiesā ir jābūt balstītai uz faktisko situāciju brīdī, kad tiek noturēta tiesas, kas izskata lietu, pēdējā tiesas sēde, vai, ja tiesas sēde netiek noturēta, – brīdī, kad šī tiesa pieņem nolēmumu par pārsūdzību.
Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā. Turklāt no Tiesas judikatūras par Dublinas III regulas 29. pantu izriet, ka, ņemot vērā, pirmkārt, šīs regulas preambulas 19. apsvērumā minēto mērķi atbilstoši Pamattiesību hartas 47. pantam nodrošināt attiecīgo personu efektīvu aizsardzību un, otrkārt, minētās regulas preambulas 5. apsvērumā izklāstīto mērķi nodrošināt ātru par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, pieteikuma iesniedzējam ir jābūt pieejamam efektīvam un ātram tiesību aizsardzības līdzeklim, kas viņam ļauj atsaukties uz apstākļiem, kuri ir radušies pēc attiecībā uz viņu pieņemtā pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, ja to ņemšanai vērā ir noteicoša nozīme, lai šī pati regula tiktu pareizi piemērota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Shiri, C‑201/16, EU:C:2017:805, 44. punkts). Ar tādu tiesību aktu kā tas, uz kuru attiecas pamatlieta un ar kuru starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, pārsūdzot pārsūtīšanas lēmumu, tiek ļauts atsaukties uz apstākļiem, kas ir radušies pēc šī lēmuma pieņemšanas, šis pienākums paredzēt efektīvu un ātru tiesību aizsardzības līdzekli ir izpildīts (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Shiri, C‑201/16, EU:C:2017:805, 45. punkts).
Šajā kontekstā Dublinas III regula 27. panta 1. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka valsts tiesību akts ir tam pretrunā tāpēc vien, ka saskaņā ar to tiesa, kas izskata pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību, tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, var ņemt vērā apstākļus, kas ir radušies ne tikai pēc šī lēmuma pieņemšanas, bet arī pēc attiecīgās personas pārsūtīšanas, kas ir veikta, piemērojot minēto lēmumu. Ir tiesa, ka šādiem apstākļiem nevar būt nozīme, piemērojot šajā regulā ietvertās tiesību normas, kurās, līdzīgi tās 29. pantā 1. un 2. punktā izklāstītajām tiesību normām, ir regulēta atpakaļuzņemšanas procedūras norise pirms pārsūtīšanas. Tomēr ar pārsūtīšanas veikšanu, kas ir vienkārši pārsūtīšanas lēmuma konkrēta izpilde, pašu par sevi nevar tikt galīgi noteikta tās dalībvalsts atbildība, uz kuru attiecīgā persona ir tikusi nosūtīta.
(skat. 29., 31.–35. un 40. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Regulas Nr. 604/2013 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā trešās valsts valstspiederīgais pēc tam, kad bija iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pirmajā dalībvalstī, tika pārsūtīts uz šo dalībvalsti pēc otrajā dalībvalstī iesniegta jauna pieteikuma noraidīšanas un vēlāk atgriezās šīs otrās dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas, šim trešās valsts valstspiederīgajam var tikt piemērota atpakaļuzņemšanas procedūra un ka šī persona nevar tikt atkārtoti pārsūtīta uz pirmo no šīm dalībvalstīm, neveicot šādu procedūru.
Attiecībā uz tiesību normām, kas ir jāievēro, īstenojot šo procedūru, ir jāatgādina, ka šīs regulas 23. pantā ir regulētas situācijas, kad pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī ir iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, savukārt minētās regulas 24. pants attiecas uz gadījumiem, kuros šajā dalībvalstī jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums nav iesniegts (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 5. aprīlis, Ahmed, C‑36/17, EU:C:2017:273, 26. punkts). No minētā izriet, ka tādai personai kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta un kura, pēc tam kad ir dalībvalstī iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, nelikumīgi atgriežas citas dalībvalsts teritorijā, bet tajā neiesniedz jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, Dublinas III regulas 24. pantā paredzētā procedūra var tikt piemērota.
Apstāklis, ka šāda persona pirmās uzturēšanās laikā otrās no šīm dalībvalstīm teritorijā jau bija iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas bija ticis noraidīts šīs regulas 26. panta 1. punktā paredzētajos apstākļos, nevar izmanīt šo analīzi. Tāpat tas, ka vēl noris lēmuma, ar kuru ir ticis noraidīts pirmās uzturēšanās laikā attiecīgās dalībvalsts teritorijā iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, pārsūdzības process kompetentajā tiesā, nevar izslēgt Dublinas III regulas 24. panta piemērošanu tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, jo, tā kā šī pārsūdzības pieteikuma iesniegšanai nav noteikta apturoša iedarbība, ir jāuzskata, ka šis lēmums rada tiesiskās sekas, kādas izriet no šīs regulas, un tātad izraisa pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas uzsāktās administratīvās procedūras izbeigšanu.
Turklāt, tā kā Savienības likumdevējs šīs regulas 24. pantā ir paredzējis tādam trešās valsts valstspiederīgajam kā tas, uz ko attiecas pamatlieta, piemērojamu specifisku procedūru, kuras ietvaros tostarp ir jāvēršas pie pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts, ievērojot obligātus termiņus, kuru izbeigšanās var ietekmēt šī valstspiederīgā situāciju, viņš nevar tikt pārsūtīts uz citu dalībvalsti, pamatojoties uz iepriekš attiecībā uz viņu pieņemtu pārsūtīšanas lēmumu, kas iepriekš jau ir ticis izpildīts, ja netiek īstenota šī procedūra.
(skat. 46.–48., 50., 51. un 55. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
3. Regulas Nr. 604/2013 24. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta un kurā trešās valsts valstspiederīgais ir bez uzturēšanās atļaujas atgriezies tās dalībvalsts teritorijā, kas iepriekš ir viņu pārsūtījusi uz citu dalībvalsti, atpakaļuzņemšanas pieprasījums ir jānosūta šajā tiesību normā paredzētajos termiņos un ka to tecējums nevar sākties, pirms pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir uzzinājusi par attiecīgās personas atgriešanos tās teritorijā.
Tātad, ņemot vērā, ka Savienības likumdevējs šīs regulas 24. pantā nav nošķīris situācijas, kurās atpakaļuzņemšanas procedūra ir uzsākta pirmo reizi, un situācijas, kad šī procedūra būtu jāveic atkārtoti, jo attiecīgā persona ir pēc pārsūtīšanas atgriezusies pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, šajā pantā minētie termiņi ir jāievēro arī pēdējā minētajā gadījumā.
Runājot par šo termiņu aprēķināšanu, ir jānorāda, ka to mērķis ir atpakaļuzņemšanas procedūras ilguma ierobežošana un tiem ir noteicoša nozīme, sekmējot starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķa īstenošanu, jo tiek garantēts, ka atpakaļuzņemšanas procedūra tiek īstenota bez nepamatotas kavēšanās (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 53. un 54. punkts, kā arī 2017. gada 25. oktobris, Shiri, C‑201/16, EU:C:2017:805, 31. punkts). Šajā nolūkā minētie termiņi garantē, ka pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts atpakaļuzņemšanas procedūru uzsāk saprātīgā termiņā no brīža, kad tās rīcībā ir informācija, kas tai ļauj iesniegt atpakaļuzņemšanas pieprasījumu citai dalībvalstij, turklāt šajā ziņā piemērojamais termiņš ir atšķirīgs atkarībā no šīs informācijas rakstura. No minētā izriet, ka šo pašu termiņu tecējums, loģiski spriežot, nevarētu sākties datumā, kad pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts rīcībā nebūtu informācijas, kas tai ļautu uzsākt atpakaļuzņemšanas procedūru.
(skat. 61.–64. un 70. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
4. Regulas Nr. 604/2013 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzētajos termiņos, dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgā persona atrodas bez uzturēšanās atļaujas, ir atbildīga par jaunā starptautiskās aizsardzības pieteikuma, ko šai personai ir jāļauj iesniegt, izskatīšanu.
Šajā ziņā ir jāuzsver, ka, ja Dublinas III regulas 24. panta 3. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka no tā vienkārši izriet, ka attiecīgajai personai ir jābūt tiesībām iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu un ka tas tādējādi nekādā ziņā neietekmē dalībvalsts, kura ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu, noteikšanu, šai tiesību normai pilnībā tiktu atņemta lietderīgā iedarbība.
(skat. 75. un 80. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)
5. Regulas Nr. 604/2013 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka vēl noris par lēmumu, ar kuru ir ticis noraidīts pirmais dalībvalstī iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzsāktā pārsūdzības procedūra, nav jāuzskata par līdzvērtīgu jauna starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai šajā dalībvalstī šīs tiesību normas izpratnē.
(skat. 85. punktu un rezolutīvās daļas 5) punktu)
6. Regulas Nr. 604/2013 24. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums nav ticis iesniegts šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzētajos termiņos un attiecīgā persona nav izmantojusi iespēju – kurai ir jābūt tai pieejamai – iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu:
– dalībvalsts, kuras teritorijā šī persona atrodas bez uzturēšanās atļaujas, atpakaļuzņemšanas pieprasījumu vēl var iesniegt un ka
– ar šo tiesību normu nav atļauta minētās personas pārsūtīšana uz citu dalībvalsti, neiesniedzot šādu pieprasījumu.
Tā kā Savienības likumdevējs apstāklim, ka ir izbeigušies šīs pašas regulas 24. panta 2. punktā minētie termiņi, nav paredzējis nekādu citu iedarbību, ir jāuzskata, ka gadījumos, kad attiecīgā persona šo iespēju neizmanto, dalībvalsts, kuras teritorijā tā atrodas, saglabā tiesības no tā izdarīt secinājumus un attiecīgā gadījumā uzsākt atpakaļuzņemšanas procedūru, lai nodrošinātu, ka šī persona nokļūst tās dalībvalsts teritorijā, kurā tā ir iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
Turpretim, ņemot vērā, ka, no vienas puses, atbildīgai dalībvalstij atbilstoši Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktam ir pienākums saskaņā ar šīs regulas 23.–25. un 29. pantā paredzētajiem nosacījumiem uzņemt attiecīgo personu atpakaļ un, no otras puses, nevienā no šiem pantiem nav paredzēta šīs personas pārsūtīšana, ja pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts tam nav tieši vai netieši piekritusi, minētās regulas 24. panta 3. punkts nevar tikt izprasts tādējādi, ka dalībvalstij ar to būtu atļauts minēto personu pārsūtīt uz citu dalībvalsti, neiesniedzot atpakaļuzņemšanas pieprasījumu.
(skat. 89. un 91. punktu un rezolutīvās daļas 6) punktu)