Lieta C‑284/16

Slovākijas Republika

pret

Achmea BV

(Bundesgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Divpusējs ieguldījumu līgums, kas 1991. gadā noslēgts starp Nīderlandes Karalisti un Čehijas un Slovākijas Federatīvo Republiku un joprojām ir piemērojams starp Nīderlandes Karalisti un Slovākijas Republiku  – Tiesību norma, kas vienas līgumslēdzējas puses ieguldītājam ļauj vērsties šķīrējtiesā strīda gadījumā ar otru līgumslēdzēju pusi – Saderība ar LESD 18., 267. un 344. pantu – “Tiesas” jēdziens – Savienības tiesību autonomija

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 6. marta spriedums

1.        Starptautiskie nolīgumi – Noslēgšana – Pienākums nodrošināt Savienības tiesību sistēmas autonomijas ievērošanu – Apjoms

(LES 2. pants, LES 4. panta 3. punkta pirmā daļa un LES 19. pants; LESD 256. un LESD 344. pants)

2.        Prejudiciāli jautājumi – Lūguma iesniegšana Eiropas Savienības Tiesā – Valsts tiesa LESD 267. panta izpratnē – Jēdziens – Šķīrējtiesa, kas nav dalībvalsts tiesu sistēmas daļa – Izslēgšana

(LESD 267. pants)

3.        Starptautiskie nolīgumi – Dalībvalstu nolīgumi – Nolīgumi, kas noslēgti pirms dalībvalsts pievienošanās Savienībai – Divpusējs ieguldījumu līgums starp Nīderlandes Karalisti un Slovākijas Republiku – Tiesību norma, kas vienas līgumslēdzējas puses ieguldītājam ļauj vērsties šķīrējtiesā strīda gadījumā ar otru līgumslēdzēju pusi – Iespējas prejudiciālā kārtībā vērsties Tiesā saistībā ar Savienības tiesību jautājumiem neesamība – Nepieļaujamība – Savienības tiesību autonomijas apdraudējums

(LESD 267. un LESD 344. pants)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 32. un 34.–37. punktu)

2.      Savienības tiesības raksturo apstāklis, ka tās izriet no autonoma avota, kura pamatā ir Līgumi, ka tās ir pārākas attiecībā pret dalībvalstu tiesībām, kā arī tas, ka veselai virknei to pilsoņiem un pašām dalībvalstīm piemērojamo noteikumu ir tiešā iedarbība. No šīm galvenajām iezīmēm ir izveidojies principu, noteikumu un savstarpēji atkarīgu tiesisko attiecību strukturēts tīkls, kas savstarpēji saista pašu Savienību un tās dalībvalstis, kā arī dalībvalstis savā starpā (šajā ziņā skat. atzinumu 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 165.–167. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Ņemot vērā šī sprieduma 33. punktā minēto Savienības tiesību iedabu un raksturiezīmes, šīs tiesības var uzskatīt vienlaikus par tādām, kas ir spēkā katrā dalībvalstī, un tādām, kas izriet no starp dalībvalstīm noslēgta starptautiska nolīguma.

No tā izriet, ka šo abu iemeslu dēļ BIT 8. pantā minētajai šķīrējtiesai attiecīgā gadījumā var nākties interpretēt un, iespējams, piemērot Savienības tiesības un it īpaši normas attiecībā uz pamatbrīvībām, tostarp par brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti. Līdz ar to, otrkārt, ir jāpārbauda, vai tāda šķīrējtiesa kā tā, kas ir minēta BIT 8. pantā, iekļaujas Savienības tiesu sistēmā un, it īpaši, vai to var uzskatīt par dalībvalstu tiesu LESD 267. panta izpratnē. Šķīrējtiesa pamatlietā nav Nīderlandē un Slovākijā izveidoto tiesu sistēmu sastāvdaļa. Turklāt viens no galvenajiem iemesliem BIT 8. panta pastāvēšanai ir tieši šīs šķīrējtiesas kompetences izņēmuma raksturs salīdzinājumā ar šo abu dalībvalstu tiesu kompetencēm. Šīs šķīrējtiesas pamatlietā raksturiezīme turklāt nozīmē to, ka to katrā ziņā nevar kvalificēt kā “kādas dalībvalsts” tiesu LESD 267. panta izpratnē.

(skat. 33., 41.–43., 45. un 46. punktu)

3.      LESD 267. un 344. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda starp dalībvalstīm noslēgtā starptautiskā nolīgumā ietverta tiesību norma kā Līguma starp Nīderlandes Karalisti un Čehijas un Slovākijas Federatīvo Republiku par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju to aizsardzību 8. pants, atbilstoši kurai ieguldītājs no vienas no šīm dalībvalstīm strīda gadījumā par ieguldījumiem otrā dalībvalstī var pret šo pēdējo dalībvalsti uzsākt tiesvedību šķīrējtiesā, kuras kompetencei šī dalībvalsts ir apņēmusies piekrist.

Ir patiesi, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru starptautisks nolīgums, ar kuru ir paredzēts izveidot tiesu, kuras uzdevums ir interpretēt šī nolīguma normas un kuras nolēmumi ir saistoši iestādēm, ieskaitot Tiesu, principā nav nesaderīgs ar Savienības tiesībām. Savienības kompetence starptautisko attiecību jomā un tās tiesībspēja slēgt starptautiskus nolīgumus noteikti ietver iespēju pakļaut savu rīcību ar šiem nolīgumiem izveidotas vai izraudzītas tiesas nolēmumiem attiecībā uz nolīgumu noteikumu piemērošanu un interpretāciju, ja vien tiek ievērota Savienības un tās tiesiskās iekārtas autonomija (šajā nozīmē skat. atzinumu 1/91 (EEZ līgums – I), 1991. gada 14. decembris, EU:C:1991:490, 40. un 70. punkts; atzinumu 1/09, (Nolīgums par vienotas sistēmas izveidi strīdu izskatīšanai patentu jomā), 2011. gada 8. marts, EU:C:2011:123, 74. un 76. punkts, kā arī atzinumu 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 182. un 183. punkts). Tomēr šajā lietā papildus faktam, ka BIT 8. pantā minētās šķīrējtiesas kompetencē ietilpstošie strīdi var attiekties gan uz šī nolīguma, gan Savienības tiesību interpretāciju, iespēja nodot šādus strīdus tiesu struktūrai, kas nav Savienības tiesu sistēmas sastāvdaļa, ir paredzēta ar nolīgumu, ko ir noslēgusi nevis Savienība, bet gan tās dalībvalstis. Jāievēro, ka minētais 8. pants ir tāda rakstura, kas ne vien var apdraudēt savstarpējas uzticības principu starp dalībvalstīm, bet arī pašu ar Līgumiem izveidoto tiesību īpašā rakstura saglabāšanu, kas tiek nodrošināts ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma procedūru, līdz ar to tas nav saderīgs ar šī sprieduma 34. punktā atgādināto lojālas sadarbības principu. Šādos apstākļos ar BIT 8. pantu tiek aizskarta Savienības tiesību autonomija.

(skat. 57.–60. punktu un rezolutīvo daļu)