VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS
(apelācijas palāta)

2014. gada 5. novembrī

Lieta T‑669/13 P

Eiropas Komisija

pret

Florence Thomé

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Paziņojums par konkursu – Atteikums pieņemt darbā – Diploma, kas atbilst paziņojumam par konkursu, esamība pielīdzināšanas dēļ – Finansiāls un morāls kaitējums

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 7. oktobra spriedumu Thomé/Komisija (F‑97/12, Krājums‑CDL, EU:F:2013:142), kurā lūgts atcelt šo spriedumu

Nolēmums      Apelācijas sūdzību noraidīt. Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Konkurss – Konkurss, kas balstīts uz kvalifikāciju un pārbaudījumiem – Universitātes diplomu prasība – Universitātes diploma jēdziens – Izvērtēšana saistībā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā notikušas mācības – Atlases komisijas un iecēlējinstitūcijas novērtējuma brīvība – Pārbaude tiesā – Apjoms

(Civildienesta noteikumu III pielikuma 5. pants)

2.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Sacīkstes princips – Piemērojamība – Savienības iestāžu tiesības atsaukties uz to kā tiesvedības dalībniecēm

3.      Apelācija – Pamati – Vispārējās tiesas pārbaude attiecībā uz vērtējumu par valsts tiesību normām, kurās ir paredzēti nosacījumi apstrīdētā akta tiesiskumam – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(LESD 257. pants; Tiesas statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts)

1.      Ja nav nevienas pretējas normas, kas būtu ietverta vai nu kādā regulā vai direktīvā, kas ir piemērojama konkursiem par iecelšanu amatā, vai paziņojumā par konkursu, universitātes diploma esamības prasība, no kā ir atkarīga piekļuve atklātam konkursam, noteikti ir jāsaprot tādā nozīmē, kāda šai frāzei ir attiecīgajos tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā kandidāts ir pabeidzis minētās mācības.

Šajā ziņā atteikums pielaist pārbaudījumiem, ko konkursa atlases komisija paudusi tādēļ, ka kandidāta uzrādītais diploms nav tāda līmeņa, kāds prasīts paziņojumā par konkursu, neietilpst minētajai atlases komisijai atzītajā novērtējuma brīvībā, un tādējādi par to jābūt iespējai veikt pilnu tiesas pārbaudi.

Tāda pati pārbaudes pakāpe ir jāpiemēro, kad jautājums ir par iecēlējinstitūcijas vērtējumu attiecībā uz diploma esamību vai tā atbilstību konkursa paziņojuma prasībām. Apsvērumi, kuru dēļ Savienības tiesa veic pilnu tiesas pārbaudi attiecībā uz šādu vērtējumu, kad to ir sniegusi atlases komisija, proti, vienlīdzīgas attieksmes pret kandidātiem ievērošana, kā arī analīzes par diploma atbilstību konkursa paziņojuma prasībām juridiskais raksturs, var tikt pārņemti minētās iestādes veiktajā pārbaudē, ja tā nolemj aizstāt atlases komisijas vērtējumu pati ar savu vērtējumu.

(skat. 26., 27. un 42. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: spriedumi 1992. gada 11. februāris, Panagiotopoulou/Parlaments, T‑16/90, Krājums, EU:T:1992:11, 39. punkts, un 1994. gada 3. marts, Cortes Jimenez u.c./Komisija, T‑82/92, Krājums‑CDL, EU:T:1994:24, 33. un 34. punkts.

2.      Sacīkstes princips ir piemērojams ikvienā tiesvedībā, kuras rezultātā Savienības iestāde vai struktūra var pieņemt lēmumu, kas var būtiski ietekmēt personas intereses. Parasti tas nozīmē tiesvedības dalībnieku tiesības paust nostāju par faktiem un dokumentiem, ar kuriem tiks pamatots tiesas nolēmums, kā arī apspriest tiesā iesniegtos pierādījumus un sniegtos apsvērumus, un tiesību pamatus, kurus tiesa ir izvirzījusi pēc savas ierosmes un ar kuriem tā vēlas pamatot savu nolēmumu. Lai izpildītu prasības saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir svarīgi, lai lietas dalībnieki varētu sacīkstes veidā apspriest gan faktiskos, gan tiesiskos apstākļus, kas noteiks tiesvedības iznākumu.

Savienības tiesas nodrošina, lai sacīkstes princips tiktu ievērots gan tajās notiekošajās tiesvedībās, gan arī lai tās pašas ievērotu sacīkstes principu. Tas jānodrošina attiecībā uz ikvienu Savienības tiesā izskatāmas tiesvedības dalībnieku, neatkarīgi no tā juridiskā statusa. Tādējādi arī Savienības iestādes un struktūras, ja tās ir šādas tiesvedības dalībnieces, var uz to atsaukties.

(skat. 31. un 32. punktu)

Atsauce

Tiesa: spriedums 2009. gada 17. decembris, M/EMEA, C‑197/09 RX‑II Pārskatīšana, Krājums, EU:C:2009:804, 41. un 42. punkts.

3.      Attiecībā uz pārbaudi, kas Vispārējai tiesai ir jāveic attiecībā uz pirmās instances tiesas vērtējumu, kurš neattiecas uz Savienības tiesībām, bet gan uz tādu dalībvalsts tiesību interpretāciju un piemērošanu, kurās ir paredzēti nosacījumi šajā tiesā apstrīdēto lēmumu tiesiskumam, tas ir jāaizliedz vienīgi gadījumos, kad šāds vērtējums ir balstīts uz atbilstīgo valsts tiesību normu sagrozīšanu vai atbilst acīmredzamai kļūdai to interpretācijā vai to piemērošanā.

Turklāt sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav nepieciešams no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus.

(skat. 46. un 47. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedums 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, Krājums, EU:C:2011:452, 44.–53. punkts.

Vispārējā tiesa: spriedums 2013. gada 18. jūnijs, Heath/ECB, T‑645/11 P, Krājums‑CDL, EU:T:2013:326, 101. punkts un tajā minētā judikatūra.