VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS
(piektā palāta)
2015. gada 14. janvārī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Dempings – Ķīnas izcelsmes vai no Ķīnas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (elementu un plāksnīšu) imports – Saistību, kuras piedāvātas saistībā ar antidempinga procedūru, pieņemšana – Kopienas ražošanas nozare – Tiešas ietekmes neesamība – Nepieņemamība
Lieta T‑507/13
SolarWorld AG, Bonna [Bonn] (Vācija),
Brandoni solare SpA, Kastelfidardo [Castelfidardo] (Itālija),
Global Sun Ltd, Slīma [Sliema] (Malta),
Silicio Solar, SAU, Madride (Spānija),
Solaria Energia y Medio Ambiente, SA, Puertoljano [Puertolanno] (Spānija),
ko pārstāv L. Ruessmann, advokāts, un J. Beck, solicitor,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv J.‑F. Brakeland, T. Maxian Rusche un A. Stobiecka-Kuik, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2013. gada 2. augusta Lēmumu 2013/423/ES, ar ko pieņem saistības, kuras piedāvātas saistībā ar antidempinga procedūru attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no Ķīnas Tautas Republikas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importu (OV L 209, 26. lpp.), un Komisijas 2013. gada 4. decembra Īstenošanas lēmumu 2013/707/ES, ar ko apstiprina tādu saistību pieņemšanu, kuras piedāvātas saistībā ar antidempinga un antisubsidēšanas procedūru attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no Ķīnas Tautas Republikas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu) importu galīgo pasākumu piemērošanas periodā (OV L 325, 214. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich], tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents) un V. Tomļenoviča [V. Tomljenović],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājas SolarWorld AG, Brandoni solare SpA, Global Sun Ltd, Silicio Solar, SAU un Solaria Energia y Medio Ambiente, SA ir Eiropas kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu ražotāji, kurus atbalsta EU ProSun, kas ir Eiropas līdzīgu preču ražotāju asociācija. Šī asociācija 2012. gada 25. jūlijā Eiropas Komisijā iesniedza antidempinga sūdzību pret šo Ķīnas izcelsmes preču importu. Prasītājas sadarbojās antidempinga izmeklēšanā un piedalījās procesā kā ieinteresētās puses.
2 Ar paziņojumu, kas 2012. gada 6. septembrī publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 269, 5. lpp.), Komisija paziņoja par antidempinga procedūras uzsākšanu attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importu.
3 Ar paziņojumu, kas 2012. gada 8. novembrī publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 340, 13. lpp.), Komisija paziņoja par antisubsidēšanas procedūras uzsākšanu attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importu.
4 Pirmkārt, Komisija noteica pagaidu antidempinga maksājumus. Otrkārt, tā pieņēma Ķīnas eksportētāju [piedāvātās] saistības, piemērojot Padomes 2009. gada 30. novembra Regulas (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp.; turpmāk tekstā – “antidempinga pamatregula”), 8. pantu. Treškārt, Padome ieviesa galīgos antidempinga un antisubsidēšanas maksājumus un Komisija pieņēma [piedāvātās] saistības ar grozījumiem.
5 Šajā lietā ar savu 2013. gada 4. jūnija Regulu (ES) Nr. 513/2013, ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumus Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no Ķīnas Tautas Republikas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importam un groza Regulu (ES) Nr. 182/2013, ar ko nosaka, ka jāreģistrē Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no tās nosūtīts imports (OV L 152, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu antidempinga regula”), Komisija ieviesa pagaidu antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no Ķīnas Tautas Republikas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importam Eiropas Savienībā, ja vien ir izpildīti attiecīgie nosacījumi.
6 Ar savu 2013. gada 2. augusta lēmumu 2013/423/ES, ar ko pieņem saistības, kuras piedāvātas saistībā ar antidempinga procedūru attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no Ķīnas Tautas Republikas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importu (OV L 209, 26. lpp.; turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”), Komisija pieņēma saistību piedāvājumu, kuru bija izteikusi kāda Ķīnas ražotāju eksportētāju grupa, kura sadarbojās ar Ķīnas Iekārtu un elektronisko ražojumu importa un eksporta tirdzniecības palātu (turpmāk tekstā – “CCCME”). Attiecīgie uzņēmumi ir norādīti šā lēmuma pielikumā.
7 No pirmā apstrīdētā lēmuma preambulas 5. un 6. apsvēruma izriet, ka konkrētie Ķīnas eksportētāji ir savstarpēji apņēmušies, pirmām kārtām, ievērot minimālo cenu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un katras no to galvenajām sastāvdaļām (proti, elementu un plāksnīšu) importam. Otrām kārtām, viņi ir piedāvājuši nodrošināt, lai saistību ietvaros veiktā importa apmērs būtu noteikts tādā gada līmenī, kas aptuveni atbilst to sniegumam tirgū piedāvājuma izteikšanas brīdī. Turklāt no šī lēmuma preambulas 8. apsvēruma izriet, ka pagaidu antidempinga maksājumi tikšot iekasēti par importu, kurš pārsniedz minēto gada apmēru.
8 Komisijas 2013. gada 2. augusta Regula (ES) Nr. 748/2013, ar kuru groza Regulu Nr. 513/2013 (OV L 209, 1. lpp.), tika pieņemta, lai ievērotu pirmo apstrīdēto lēmumu. Citu grozījumu starpā ar minēto regulu pagaidu antidempinga regulā tika ieviests 6. pants, kurā paredzēts, ka, ja vien ir izpildīti noteikti nosacījumi, atsevišķu preču, kas deklarētas laišanai brīvā apgrozībā un par ko rēķinus izrakstījuši uzņēmumi, kuru saistības ir pieņēmusi Komisija, un kuras norādītas pirmā apstrīdētā lēmuma pielikumā, imports ir atbrīvots no pagaidu antidempinga maksājumiem, kas ieviesti ar pagaidu antidempinga regulas 1. pantu.
9 Komisija pieņēma 2013. gada 4. decembra Īstenošanas lēmumu 2013/707/ES, ar ko apstiprina tādu saistību pieņemšanu, kuras piedāvātas saistībā ar antidempinga un antisubsidēšanas procedūru attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no Ķīnas Tautas Republikas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu) importu galīgo pasākumu piemērošanas periodā (OV L 325, 214. lpp.; turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”). No minētā lēmuma preambulas 4. apsvēruma izriet, ka pēc pagaidu antidempinga pasākumu noteikšanas Komisija turpināja izmeklēšanu par dempingu, kaitējumu un Savienības interesēm, kā arī paralēlo antisubsidēšanas procedūru. Plāksnītes tika izslēgtas no abu izmeklēšanu jomas un tādējādi arī no galīgo pasākumu piemērošanas jomas.
10 No otrā apstrīdētā lēmuma preambulas 7.–10. apsvēruma un šī lēmuma 1. panta izriet, ka pēc tam, kad tika izpausta informācija par antidempinga un antisubsidēšanas procedūru gala secinājumiem, Ķīnas ražotāji eksportētāji pēc saskaņošanas ar CCCME iesniedza paziņojumu par to, ka vēlas grozīt sākotnējo saistību piedāvājumu. Šie grozījumi saistību [piedāvājumā] attiecās uz plāksnīšu izslēgšanu no izmeklēšanas jomas, noteikta skaita citu ražotāju eksportētāju dalību šajā saistību [piedāvājumā] un saistību jēdziena paplašināšanu, lai novērstu arī subsidētā importa kaitējumu radošās sekas.
11 Saskaņā ar otrā apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērumu antidempinga izmeklēšanā apstiprinājās pagaidu secinājumi attiecībā uz kaitējumu radošā dempinga esamību.
12 Izmeklēšanas galīgie rezultāti ir izklāstīti Padomes 2013. gada 2. decembra Īstenošanas regulā (ES) Nr. 1238/2013, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē noteikto pagaidu maksājumu par Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no tās nosūtīta kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un galveno sastāvdaļu (proti, elementu) importu (OV L 325, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “galīgā antidempinga regula”). Saskaņā ar minētās regulas 1. pantu tika ieviests galīgais antidempinga maksājums Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no tās nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu vai paneļu un tāda veida elementu, kurus izmanto kristāliskā silīcija fotoelektriskajos moduļos vai paneļos, importam, ja vien ir izpildīti noteikti nosacījumi.
13 Saskaņā ar galīgās antidempinga regulas 3. panta 1. punktu, kas piemērojams atsevišķām precēm, kuru specifikācija ir noteikta atbilstoši muitas nomenklatūrai un kuras sabiedrības, kuru saistībām ir piekritusi Komisija un kuru nosaukumi ir norādīti otrā apstrīdētā lēmuma pielikumā, norāda rēķinos, laišanai brīvā apgrozībā deklarētais imports, ja tas atbilst noteiktiem nosacījumiem, ir atbrīvots no antidempinga maksājuma, kas ieviests ar minētās regulas 1. pantu.
14 Galīgās antidempinga regulas 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, pieņemot deklarāciju ražojuma laišanai brīvā apgrozībā, muitas parāds rodas, ja tiek konstatēts, ka nav izpildīts viens vai vairāki iepriekšējā punktā norādītie nosacījumi, vai ja Komisija atsauc savu piekrišanu saistībām.
15 Turklāt ar savu 2013. gada 2. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1239/2013, ar ko nosaka galīgo kompensācijas maksājumu tādu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu) importam, kuru izcelsme ir Ķīnas Tautas Republikā vai kurus nosūta no Ķīnas Tautas Republikas (OV L 325, 66. lpp.; turpmāk tekstā – “galīgā antisubsidēšanas regula”), Padome noteica arī galīgo kompensācijas maksājumu Ķīnas izcelsmes vai no tās nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu) importam, ja vien ir izpildīti noteikti nosacījumi.
16 Saskaņā ar galīgās antisubsidēšanas regulas 2. panta 1. punktu, kas piemērojams noteiktām precēm, kuru specifikācija ir noteikta saskaņā ar muitas nomenklatūru un kuras sabiedrības, kuru saistībām ir piekritusi Komisija, norāda rēķinos, un kuru nosaukumi ir norādīti otrā apstrīdētā lēmuma pielikumā, laišanai brīvā apgrozībā deklarētais imports ir atbrīvots no antisubsidēšanas maksājuma, kas ieviests ar tās 1. pantu, ja vien tas atbilst noteiktiem nosacījumiem.
17 Galīgās antisubsidēšanas regulas 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka, pieņemot deklarāciju ražojuma laišanai brīvā apgrozībā, muitas parāds rodas, ja viens vai vairāki šīs pašas regulas 2. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi nav tikuši izpildīti vai ja Komisija atsauc savu piekrišanu saistībām.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
18 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 23. septembrī, prasītājas cēla šo prasību.
19 Ar dokumentu, kas arī iesniegts 2013. gada 23. septembrī, prasītājas lūdza, lai šī lieta tiktu izskatīta paātrinātā procesā.
20 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 8. oktobrī, Komisija izteica iebildumus par lietas izskatīšanu paātrinātā procesā.
21 Ar 2013. gada 24. decembra lēmumu Vispārējā tiesa (piektā palāta) noraidīja pieteikumu par lietas izskatīšanu paātrinātā procesā.
22 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 11. decembrī, prasītājas lūdza Vispārējo tiesu atļaut pielāgot prasību tādējādi, lai prasījumi par tiesību akta atcelšanu attiektos arī uz otro apstrīdēto lēmumu un no tā izrietošajiem 2009. gada 11. jūnija Regulas (EK) Nr. 597/2009 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 188, 93. lpp.), pārkāpumiem.
23 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2014. gada 8. janvārī, Komisija atzina, ka tai nav iebildumu attiecībā uz prasības par tiesību akta atcelšanu pielāgošanas pieļaujamību.
24 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2014. gada 31. janvārī, prasītājas būtībā Vispārējai tiesai ierosināja noteikt procesa organizatoriskos pasākumus un pierādījumu savākšanas pasākumus.
25 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2014. gada 20. februārī, Komisija lūdza Vispārējo tiesu noraidīt pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu un pierādījumu savākšanas pasākumu veikšanu.
26 Prasības pieteikumā prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;
– atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27 Pieteikumā par to prasības pielāgošanu prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– apmierināt pieteikumu par prasības pielāgošanu;
– atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;
– atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu un otro apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
28 Iebildumu rakstā Komisijas izvirzītie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepieņemamu;
– pakārtoti, atzīt šo prasību par juridiski nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Atbildes rakstā uz repliku Komisijas izvirzītie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt, ka prasībai nav priekšmeta, ciktāl ar to ir prasīts atzīt par spēkā neesošu pirmo apstrīdēto lēmumu;
– noraidīt prasību kā nepieņemamu, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai tiktu atcelts otrais apstrīdētais lēmums, un, pakārtoti, arī ciktāl tā ir vērsta uz to, lai tiktu atcelts pirmais apstrīdētais lēmums;
– pakārtoti, atzīt šo prasību par juridiski nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Ievada apsvērumi
30 Atbilstoši tās Reglamenta 113. pantam Vispārējā tiesa, uzklausījusi lietas dalībniekus, var jebkurā laikā pēc savas ierosmes lemt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam, vai konstatēt, ka prasības priekšmets vairs nepastāv un ka tiesvedība ir jāizbeidz.
31 Šajā lietā lietas dalībnieces savos procesuālajos rakstos jau ir paudušas nostāju par šīs prasības pieņemamību, it īpaši par to, vai prasītājas tikušas skartas tieši. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas dalībnieces ir tikušas uzklausītas, ko arī pietiekami apliecina lietas materiāli, un ka nav jāuzsāk mutvārdu process.
32 Lai arī Komisija nav izvirzījusi formālu iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Reglamenta 114. pantu, tā norāda, ka prasība nav pieņemama. Precīzāk, tā uzskata, ka pirmais apstrīdētais lēmums nav reglamentējošs akts, bet ir saistīts ar izpildes pasākumiem, un ka tas prasītājas neskar tieši un individuāli, ka ar to netiek pausta Savienības iestāžu galīgā nostāja, ka prasībai par pirmā apstrīdētā lēmuma atcelšanu nav priekšmeta un ka prasītājām šajā lietā nav intereses celt prasību.
33 Attiecībā uz prasītāju 2013. gada 11. decembra pieteikumu par to prasījumu pielāgošanu ir jāatgādina, ka, tā kā prasības pieņemamība tiek izvērtēta tās iesniegšanas brīdī, prasītājam ir atļauts pielāgot savus prasījumus un pamatus, lai ņemtu vērā jaunus tiesvedības laikā pieņemtos tiesību aktus, vienīgi ja pieteikums par sākotnēji apstrīdētā akta atcelšanu pats ir pieņemams tā iesniegšanas dienā (rīkojums, 2012. gada 20. novembris, Shahid Beheshti University/Padome, T‑120/12, EU:T:2012:610, 57. punkts).
34 Tādējādi prasījumu, kas vērsti uz to, lai tiktu atcelts otrais apstrīdētais lēmums, pielāgošana ir pieļaujama, vienīgi ciktāl prasība, ar kuru lūgts atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu, tiks atzīta par pieņemamu. Tātad ir jāizvērtē, vai prasība, ciktāl tā ir vērsta uz pirmā lēmuma atcelšanu, ir pieņemama.
35 Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”.
36 Attiecībā uz otro hipotēzi, kas paredzēta LESD 263. panta ceturtajā daļā, nosacījumi par tiešu un individuālu skaršanu ar tiesību aktu, kura atcelšana tiek lūgta, ir kumulatīvi (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, Krājums, EU:C:2013:625, 76. punkts). Attiecībā uz trešo hipotēzi, kas ir paredzēta šajā pašā pantā, nosacījumi par tiešu skaršanu ar reglamentējošu aktu, kura atcelšana tiek lūgta, un par īstenošanas pasākumu neesamību arī ir kumulatīvi.
37 Tādējādi ir jāizvērtē šajās divās LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajās hipotēzēs ietvertie nosacījumi, proti, vai prasītājas, ciktāl tās nav pirmā apstrīdētā lēmuma adresātes, šis lēmums skar tieši.
Par iebildi par nepieņemamības saistībā ar intereses celt prasību neesamību, nepastāvot tiešai ietekmei uz prasītājām
38 Prasītājas uzskata, ka pirmais apstrīdētais lēmums tieši skar to tiesisko situāciju, jo ar šo lēmumu aptuveni 70 % apmērā ir atcelti antidempinga maksājumi attiecīgo Ķīnas izcelsmes preču importam Savienībā. Turklāt ar to esot atļauts turpināt attiecīgo preču importu par tādu cenu līmeni, kas nenovērš ne dempingu, ne kaitējumu. Tas apdraudot prasītāju dzīvotspēju Savienības tirgū. Kā līdzīgu preču Savienības ražotājas prasītājas pirmais apstrīdētais lēmums skarot tieši un individuāli. Precīzāk, prasītājas esot aktīvi piedalījušās antidempinga un antisubsidēšanas procedūrās kā ieinteresētās puses. Tās de facto esot šaura un ierobežota grupa, tām esot nozīmīgs stāvoklis Savienības tirgū, un konkrēto saistību pieņemšana apdraudot to ekonomiskās un juridiskās intereses.
39 Komisija norāda, ka saistību pieņemšana tieši skar vienīgi eksportētājus, kuri ir piedāvājuši saistības, nevis prasītājas.
40 Ir jākonstatē, ka saistībā ar fizisko vai juridisko personu celtu prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto otro un trešo hipotēzi (ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumi Telefónica/Komisija (C‑274/12 P, Krājums, EU:C:2013:204, 59. punkts) un Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, Krājums, EU:C:2013:21, 69. punkts)) nosacījums par tiešu skaršanu prasa divu kumulatīvu kritēriju vienlaicīgu izpildi, proti, tiek prasīts, pirmkārt, lai tiesību akts, kuru prasītājas lūdz atcelt, tieši ietekmētu to tiesisko situāciju un, otrkārt, lai šis tiesību akts nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2009. gada 24. septembris, Município de Gondomar/Komisija, C‑501/08 P, EU:C:2009:580, 25. punkts, un spriedumu 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, Krājums, EU:C:2011:656, 66. punkts).
41 Attiecībā uz sabiedrībām, kuras piedāvā saistības, judikatūrā ir atzīts, ka attiecīgā eksportētāja prasības Savienības tiesā priekšmets var būt Komisijas lēmumi par piekrišanas saistībām un Padomes regulas, ar ko uzliek galīgo antidempinga maksājumu minētā eksportētāja importam, atsaukšana (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, Usha Martin/Padome un Komisija, C‑552/10 P, Krājums, EU:C:2012:736).
42 Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka importētāju, kura prasība ir vērsta uz to, lai tiktu atceltas regulas normas par piekrišanu eksportētāja piedāvātajām cenu saistībām, šīs tiesību normas neskar tieši un individuāli (šajā ziņā skat. rīkojumu, 1987. gada 8. jūlijs, Garelly/Komisija, 295/86, Krājums, EU:C:1987:344, 2., 13. un 14. punkts).
43 Turklāt jau ir nospriests, ka tas, ka Komisija noraida saistību piedāvājumu, nevar radīt juridiski saistošas sekas, kas ietekmētu sabiedrības, kura piedāvājusi saistības, intereses, ņemot vērā, ka Komisija var vēlreiz pārskatīt savu lēmumu vai ka Padome var nolemt neieviest antidempinga maksājumu. Šāda noraidīšana ir starppasākums, kura mērķis ir sagatavot gala lēmumu, un tas tātad nav apstrīdams tiesību akts (spriedums, 1990. gada 14. marts, Gestetner Holdings/Padome un Komisija, C‑156/87, Krājums, EU:C:1990:116, 8. punkts). Tomēr attiecīgā gadījumā saimnieciskās darbības subjekti var atsaukties uz jebkādu pārkāpumu saistībā ar to saistību piedāvājuma noraidīšanu, apstrīdot regulu, ar kuru ieviesti galīgie antidempinga maksājumi (spriedums, 1990. gada 14. marts, Nashua Corporation u.c./Komisija un Padome, C‑133/87 un C‑150/87, Krājums, EU:C:1990:115, 10. punkts).
44 Attiecībā uz saistībām antidempinga pamatregulas izpratnē ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru antidempinga pamatregulas 8. panta mērķis ir novērst dempinga radīto kaitējumu Savienības rūpniecībai, precizējot, ka šis mērķis galvenokārt ir balstīts uz eksportētāja sadarbības pienākumu, kā arī uz tā pielīgto saistību pareizas izpildes uzraudzību (spriedums Usha Martin/Padome un Komisija, minēts 41. punktā, EU:C:2012:736, 36. punkts).
45 Tomēr ir jākonstatē, ka no šī mērķa neizriet, ka tādi saimnieciskās darbības subjekti kā prasītājas var celt prasību atcelt lēmumu pieņemt saistību piedāvājumu, kas pieņemts, piemērojot antidempinga pamatregulas 8. panta 1. punktu, kā šajā lietā – pirmo apstrīdēto lēmumu.
46 Ir jānorāda, ka pirmais apstrīdētais lēmums nav grozījis prasītāju tiesisko situāciju. Proti, sistēmas, kas ieviesta ar antidempinga pamatregulu, vērtējums liek konstatēt, ka lēmums par saistību pieņemšanu, kas pieņemts saskaņā ar tās 8. pantu 1. punktu, nerada tiesiskas sekas, kas var tieši skart attiecīgo preču Savienības ražotāju, kā šajā lietā – prasītāju, situāciju.
47 Saskaņā ar konkrēto tiesību normu attiecībā uz saistībām gadījumā, kad konstatēta dempinga un kaitējuma esamība, Komisijai ir iespēja piekrist piedāvājumiem, ar kuriem eksportētāji brīvprātīgi un atbilstoši uzņemas saistības pārskatīt savas cenas, lai nepieļautu attiecīgo preču eksportu par dempinga cenām, ja tā ir pārliecināta, ka ar šīm saistībām tiek novērsta dempinga kaitīgā ietekme (spriedums Usha Martin/Padome un Komisija, minēts 41. punktā, EU:C:2012:736, 22. punkts).
48 No sistēmas, kas ieviesta ar antidempinga regulu, izriet, ka tas, ka imports, uz ko attiecas šīs saistības, ir atbrīvots no antidempinga maksājuma, kas ir tāds atbrīvojums, kurš izriet no Komisijas pieņemtajām tiesību normām grozītajā pagaidu antidempinga regulā vai Padomes pieņemtajām tiesību normām galīgajā antidempinga regulā, lai ieviestu saistības, kurām piekritusi Komisija, tā nav lēmuma par piekrišanu saistībām pieņemšanas dēļ. Šāds pienākums gulstas uz Padomi, piemērojot antidempinga pamatregulas 9. panta 5. punktu, kurā paredzēts, ka ar regulu ir jāievieš galīgais antidempinga maksājums attiecībā uz preču, kas ir dempinga priekšmets un kas rada kaitējumu, importu, paredzot izņēmumu tās izcelsmes importam, attiecībā uz ko attiecīgā gadījumā ir piekrists saistībām.
49 Proti, ir jākonstatē, ka, lai gan lēmums par piekrišanu saistībām ticis pieņemts, pagaidu vai galīgie antidempinga maksājumi atbilstoši antidempinga pamatregulas 14. panta 1. punktam tiek noteikti vienīgi ar regulu un šajā tiesību normā arī ir paredzēts, ka to iekasēšanu dalībvalstis veic saskaņā ar citiem regulā, kurā noteikti šie maksājumi, paredzētajiem apstākļiem, tostarp arī saskaņā ar pielīgto saistību ieviešanai paredzētajiem nosacījumiem.
50 Turklāt gadījumā, ja – tieši pretēji – pārbaudē tiek konstatēts, ka dempinga vai kaitējuma nav, antidempinga pamatregulas 8. panta 6. punktā ir paredzēts, ka jau pielīgtās saistības automātiski zaudē spēku, izņemot gadījumus, kad šāds pārbaudes secinājums lielā mērā ir izdarīts tieši šo saistību esamības dēļ. Šī tiesību norma tātad iestādēm atstāj rīcības brīvību, lai izlemtu, vai saistības paliek spēkā.
51 Protams, antidempinga pamatregulas 8. panta 1. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka, ja Komisija pieņem šādu piedāvājumu un arī tik ilgi, kamēr konkrētās saistības paliek spēkā, saskaņā ar šīs pašas regulas 7. panta 1. punktu Komisijas ieviestie pagaidu maksājumi vai saskaņā ar šīs pašas regulas 9. panta 4. punktu Padomes ieviestie gala maksājumi attiecīgā gadījumā nav piemērojami konkrētās preces, kuru ražojušas šajā Komisijas lēmumā par piekrišanu saistībām un tā vēlākos grozījumos minētās sabiedrības, importam. Tomēr ir svarīgi norādīt, ka antidempinga pamatregulas 8. panta 1. punkta otrais teikums attiecas uz Komisiju un Padomi un attiecībā uz laikposmu, kamēr saistības paliek spēkā, tajā ir prasīti atbrīvojumi no antidempinga maksājumiem, kuri izriet no tiesību normām, kuras pieņēmusi Komisija grozītajā antidempinga pagaidu regulā vai Padome – galīgajā antidempinga regulā.
52 No šiem apsvērumiem izriet, ka lēmums par saistību pieņemšanu, kas pieņemts saskaņā ar antidempinga pamatregulas 8. panta 1. punktu, nerada tiesiskas sekas, kas var tieši skart Savienības ražotāju, tādu kā prasītājas šajā lietā, tiesisko situāciju.
53 Šo secinājumu nevar atspēkot citi prasītāju izvirzītie argumenti.
54 Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru kaitējums to tiesiskajām interesēm izriet no to prasībā izvirzītajiem pamatiem, ir jānorāda, ka vispārēja norāde uz prasības pamatiem nav pietiekama, lai paskaidrotu, kādēļ prasītājas uzskata, ka, ņemot vērā iepriekš 40. punktā minēto judikatūru, pirmais apstrīdētais lēmums tieši skar to tiesisko situāciju, un ka šajā tiesību aktā adresātiem, kas ir atbildīgi par tā ieviešanu, nav paredzēta nekāda rīcības brīvība par konkrēto pasākumu, jo tam ir tīri automātisks raksturs un tas izriet vienīgi no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus. Lai gan patiesībā prasītājas mēģina atsaukties uz faktu, ka to apgalvoto tiesību aizsardzība tiesā attaisnojot to pārliecību, ka pirmais apstrīdētais lēmums tās skar tieši, ir jākonstatē, ka, pat ja saskaņā ar pastāvīgo judikatūru indivīdiem ir jāvar gūt labumu no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā, kas tām izriet no Savienības tiesību sistēmas, ar tiesībām uz šādu aizsardzību tomēr nebūtu apstrīdami LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie nosacījumi (skat. rīkojumu Município de Gondomar/Komisija, minēts 40. punktā, EU:C:2009:580, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
55 Šajā kontekstā ir jānorāda, ka prasītājas būtībā izvirza trīs pamatus attiecībā uz pirmo apstrīdēto lēmumu. Pirmkārt, tās uzskata, ka Komisija ar Ķīnas valdību un CCCME, kas rīkojas lielas Ķīnas ražotāju eksportētāju grupas vārdā, ir noslēgusi nolīgumu, atbilstoši un adekvāti neizpaužot pielīgto saistību būtiskos elementus un nesniedzot iespēju laikus un efektīvi sniegt apsvērumus par šo nolīgumu. Otrkārt, prasītājas uzskata, ka Komisija ir patvaļīgi pieņēmusi minimālo cenu līmeņus, kuri ir acīmredzami neatbilstoši, lai novērstu Savienības ražotājiem izraisīto kaitējumu. Treškārt, prasītājas norāda, ka ar pirmo apstrīdēto lēmumu ticis pieņemts un nostiprināts horizontāls nolīgums par cenām.
56 Katrā ziņā attiecībā uz pirmo pamatu saistībā ar procesuālajām tiesībām prasītājas būtībā norāda, ka ar pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanu esot pārkāptas to tiesības uz piekļuvi nolīguma nekonfidenciālajai redakcijai saskaņā ar antidempinga pamatregulas 8. panta 4. punktu. Tomēr atbilstoši judikatūrai minētās regulas 8. panta 4. punktā nav ietvertas nekādas norādes un – vēl jo vairāk – nekādi pienākumi attiecībā uz brīdi, kad nolīguma par cenām kopija ir jāpievieno procedūras materiālu nekonfidenciālajai versijai (spriedums, 2011. gada 25. oktobris, CHEMK un KF/Padome, T‑190/08, Krājums, EU:T:2011:618, 85. punkts). Prasītājas kļūdaini uzskata, ka šī judikatūra konkrētajā lietā nav piemērojama apgalvotās Ķīnas valdības lomas sarunās par konkrētajām saistībām dēļ.
57 Attiecībā uz otro un trešo pamatu prasītājas vienīgi apstrīd pirmā apstrīdētā lēmuma pamatotību.
58 Tādējādi šie argumenti konkrētajā lietā nepierāda, ka pirmais apstrīdētais lēmums prasītāju tiesisko stāvokli skar tieši. Šajā ziņā ir jānorāda, ka nav izslēgts, ka prasītājas varētu izvirzīt pamatus, kurus tās izvirza saistībā ar prasību par pagaidu vai galīgo antidempinga regulu atcelšanu, ja vien tām būtu tiesības celt prasību šādā lietā.
59 Otrkārt, prasītājas norāda, ka pirmā apstrīdētā lēmuma tieša ietekme izriet no tā, ka tajā nav ietverti īstenošanas pasākumi un ka tas ir tieši piemērojams visās dalībvalstīs.
60 Ir jāatgādina, ka attiecībā uz LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem prasības pieņemamības nosacījumiem kritērijs, saskaņā ar kuru apstrīdētajam tiesību aktam prasītājas ir jāskar tieši, un kritērijs, saskaņā ar kuru tas nedrīkst ietvert īstenošanas pasākumus, ir dažādi kritēriji. No minētā izriet, ka viena no šiem LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem kritērijiem apgalvotā izpilde nevar liecināt par otra kritērija izpildi.
61 Katrā ziņā iepriekš 48. punktā jau ir atgādināts, ka atbrīvojums no antidempinga maksājumiem, kurš attiecas uz nolīgumos paredzēto importu, izriet no tiesību normām, kuras ir jāparedz Komisijai grozītajā antidempinga pagaidu regulā vai Padomei – antidempinga galīgajā regulā, lai ieviestu konkrētās saistības. Šajā lietā šis atbrīvojums tātad šīs prasības iesniegšanas laikā ir paredzēts pagaidu antidempinga regulā, kurā grozījumu izdarīti ar Regulu Nr. 748/2013. Līdz ar to, ņemot vērā, ka pirmais apstrīdētais lēmums tika ieviests ar citu tiesību aktu, kas var būt prasības Savienības tiesā vai dalībvalstu tiesās priekšmets (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2014. gada 21. janvāris, Bricmate/Padome, T‑596/11, EU:T:2014:53, 23. punkts un tajā minētā judikatūra), tajā ir ietverti īstenošanas pasākumi.
62 Tādējādi un pretēji prasītāju trešajam argumentam apgalvotā apgrozījuma zaudēšana Ķīnas izcelsmes konkrēto preču importa par zemāku cenu nekā prasītājas cena dēļ, pieņemot, ka tāda pastāv, attiecībā uz šīm prasītājām neizriet no pirmā apstrīdētā lēmuma.
63 Ņemot vērā, ka pirmais apstrīdētais lēmums prasītājas neskar tieši un ka tādējādi viens no LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētās otrās hipotēzes nosacījumiem nav izpildīts, nav obligāti jāpārbauda, vai pārējie LESD 263. panta ceturtajā daļā ietvertajā otrajā un trešajā hipotēzē paredzētie kritēriji ir izpildīti.
64 Katrā ziņā ir jānorāda, ka pirmais apstrīdētais lēmums nav uzskatāms par reglamentējošu aktu LESD 263. panta ceturtajā daļā ietvertās trešās hipotēzes izpratnē. Attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru pirmais apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs akts, jo tas ir tiesību akts, kas nav leģislatīvs, ir svarīgi konstatēt, ka ir taisnība, ka reglamentējoša akta jēdziens LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētās trešās hipotēzes izpratnē ir jāsaprot kā jebkurš vispārpiemērojams akts, izņemot leģislatīvus aktus (rīkojumi, 2012. gada 4. jūnijs, Eurofer/Komisija, T‑381/11, Krājums, EU:T:2012:273, 42. punkts, un 2014. gada 7. marts, FESI/Padome, T‑134/10, EU:T:2014:143, 23. punkts). Šajā lietā pirmais apstrīdētais lēmums nav leģislatīvs akts, jo tas nav ticis pieņemts saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru vai saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru LESD 289. panta 1.–3. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Microban International un Microban (Europe)/Komisija, T‑262/10, Krājums, EU:T:2011:623, 21. punkts, un rīkojumu FESI/Padome, minēts iepriekš, EU:T:2014:143, 25. punkts). Tomēr tas nav vispārpiemērojams, jo tas nav piemērojams objektīvi noteiktās situācijās un nerada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārēji un abstrakti paredzētu personu kategoriju (šajā ziņā skat. rīkojumus Bricmate/Padome, minēts 61. punktā, EU:T:2014:53, 65. punkts, un FESI/Padome, minēts iepriekš, EU:T:2014:143, 24. punkts). Proti, pirmais apstrīdētais lēmums attiecas uz konkrētu saistību pieņemšanu no Komisijas puses, kā arī vienīgi uz sabiedrībām, kuras ir norādītas tā pielikumā un kuru saistību piedāvājums tiek pieņemts. Tādējādi tas nav uzskatāms par reglamentējošu aktu, un tas arī izslēdz, ka prasība būtu pieņemama saskaņā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto trešo hipotēzi.
65 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība saskaņā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto otro un trešo hipotēzi, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai tiktu atcelts pirmais apstrīdētais lēmums, ir jānoraida kā nepieņemama. Šī iemesla dēļ saskaņā ar iepriekš 33. punktā atgādināto judikatūru pieteikums par prasījumu pielāgošanu ir jānoraida. Šajos apstākļos vairs nav arī jālemj par priekšlikumu noteikt procesa organizatorisko pasākumu un pierādījumu savākšanas pasākumu veikšanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
66 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež segt to tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) SolarWorld AG, Brandoni solare SpA, Global Sun Ltd, Silicio Solar, SAU un Solaria Energia y Medio Ambiente, SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Luksemburgā, 2015. gada 14. janvārī