ĢENERĀLADVOKĀTA
ENTONIJA MAIKLA KOLINSA [ANTHONY MICHAEL COLLINS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2022. gada 13. oktobrī (1)
Lieta C‑349/21
HYA,
IP,
DD,
ZI,
SS,
piedaloties
Spetsializirana prokuratura
(Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība – Direktīva 2002/58/EK – 5. panta 1. punkts un 15. panta 1. punkts – Elektronisko komunikāciju konfidencialitāte – Tiesas nolēmums, ar ko atļauj veikt aizdomās par smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu turētu personu telefonsarunu noklausīšanos – Šablons vai standarta veidlapa – Pamatojums – Nelikumīga novērošana – Prettiesiski iegūtu pierādījumu pieņemamība – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 7. pants un 47. pants
I. Ievads
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) vēlas noskaidrot, vai prakse, saskaņā ar kuru atļaujas izmantot slepenas novērošanas pasākumus, lai pārtvertu, ierakstītu un uzglabātu aizdomās turēto telefonsarunas (turpmāk tekstā – “telefonsarunu noklausīšanās”), tiek izsniegtas vispārīga satura teksta veidlapas veidā, kurā nav uz konkrēto lietu attiecināma pamatojuma, ir saderīga ar Direktīvas 2002/58/EK (2) 15. panta 1. punktu, lasot to kopā ar 5. panta 1. punktu un 11. apsvērumu. Tā arī vēlas uzzināt, vai uz konkrēto lietu attiecināma pamatojuma trūkumu šādās atļaujās var novērst, tiesnesim veicot retrospektīvu de novo novērtējumu, un, ja ne, vai pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot šos noteikumus, var pieņemt.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
2. Direktīvas 2002/58 2. apsvērumā noteikts:
“Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā [(turpmāk tekstā – “Harta”)]. Šī direktīva jo īpaši nodrošina pilnībā tiesības, kas izklāstītas minētās hartas 7. un 8. pantā.”
3. Direktīvas 2002/58 11. apsvērumā noteikts:
“Tāpat kā Direktīva 95/46/EK (3), arī šī direktīva neattiecas uz pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem, kas saistīti ar darbībām, kuras neregulē Kopienas tiesību akti. Tāpēc tā nemaina esošo līdzsvaru starp fizisku personu tiesībām uz privāto dzīvi un iespēju dalībvalstīm pieņemt šīs direktīvas 15. panta 1. punktā minētos pasākumus, kas nepieciešami sabiedrības drošībai, aizsardzībai, valsts drošībai (tostarp valsts ekonomisk[ajai] labklājīb[ai], ja darbības attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un krimināltiesību aktu piemērošanai. Tādējādi šī direktīva neietekmē dalībvalstu iespēju veikt komunikāciju likumīgu pārtraukšanu vai pieņemt citus pasākumus, ja tie nepieciešami jebkuram no šiem nolūkiem un ir saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju [(turpmāk tekstā – “ECPAK”)], kā skaidrots Eiropas Cilvēktiesību tiesas [(turpmāk tekstā – “ECT”)] nolēmumos. Šādiem pasākumiem jābūt atbilstošiem, stingri samērīgiem ar paredzēto nolūku un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā, un tiem jāatbilst attiecīgajiem drošības pasākumiem saskaņā ar [“ECPAK”].”
4. Direktīvas 2002/58 5. panta “Komunikāciju konfidencialitāte” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ievērojot valsts tiesību aktus. Īpaši tās aizliedz komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu noklausīšanos, ierakstīšanu, uzglabāšanu vai cita veida aizturēšanu vai pārraudzību personām, kas nav lietotāji, bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kad to darīt ir ar likumu atļauts saskaņā ar 15. panta 1. punktu. Šis punkts neliedz tehnisko uzglabāšanu, kas nepieciešama komunikāciju pārsūtīšanai, neierobežojot konfidencialitātes principu.”
5. Minētās direktīvas 15. panta “Direktīvas 95/46/EK dažu noteikumu piemērošana” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas 95/46/EK 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis tostarp var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tie, kas minēti Eiropas Savienības dibināšanas līguma 6. panta 1. un 2. punktā.”
B. Bulgārijas tiesības
6. Bulgārijas Konstitūcijas 121. panta 4. punktā ir noteikts, ka “tiesas aktos norāda pamatojumu”.
7. Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss; turpmāk tekstā – “NPK”) (4) 34. pantā noteikts, ka “katrā tiesas aktā jābūt [..] pamatojumam [..]”.
8. NPK 172. pants formulēts šādi:
“(1) Par pirmstiesas posmu atbildīgās iestādes var izmantot īpašas izmeklēšanas metodes – elektronisko un tehnisko aprīkojumu [..], kas kalpo, lai dokumentētu novērojamo personu darbības [..].
(2) Īpašas izmeklēšanas metodes izmanto, ja tas ir nepieciešams smagu tīšu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanai [..], ja attiecīgo apstākļu noskaidrošana nav iespējama citādā veidā vai ja tā ir saistīta ar ārkārtējām grūtībām.”
9. Atbilstoši NPK 173. panta 1. punktam:
“Lai procesa pirmstiesas posmā izmantotu īpašas izmeklēšanas metodes, uzraugošais prokurors iesniedz tiesai rakstisku lūgumu, kurā norāda pamatojumu. [..].”
10. NPK 174. pantā ir noteikts:
“[..]
(3) Atļauju izmantot īpašas izmeklēšanas metodes Spetsializiran nakazatelen sad [(Specializētā krimināltiesa)] jurisdikcijā esošajos procesos iepriekš izsniedz tās priekšsēdētājs [..].
(4) Iestāde, kas minēta 2. un 3. punktā, pieņem lēmumu ar pamatotu rīkojumu [..].”
11. Zakon za spetsialnite razuznavatelni sredstva (Likums par īpašām izmeklēšanas metodēm; turpmāk tekstā – “ZSRS”) (5) 3. panta 1. punktā noteikts:
“Īpašas izmeklēšanas metodes izmanto, ja tas ir nepieciešams smagu tīšu noziedzīgu nodarījumu novēršanai un atklāšanai [..], ja vajadzīgās informācijas vākšana nav iespējama citādā veidā vai ja tā ir saistīta ar ārkārtējām grūtībām.”
12. ZSRS 12. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir noteikts:
“Īpašas izmeklēšanas metodes izmanto attiecībā uz personām, par kurām ir informācija un pamatots iemesls uzskatīt, ka tās gatavo, izdara vai ir izdarījušas kādu no 3. panta 1. punktā minētajiem smagajiem tīšajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.”
13. ZSRS 13. panta 1. punktā ir norādītas iestādes un aģentūras, kas var pieteikties izmantot īpašas izmeklēšanas metodes un izmantot ar šīm metodēm iegūto informāciju un lietiskos pierādījumus.
14. ZSRS 14. panta 1. punkta 7. apakšpunktā ir noteikts:
“Lai izmantotu īpašas izmeklēšanas metodes, ir nepieciešams 13. panta 1. punktā minēto iestāžu attiecīgā administratīvā vadītāja vai uzraugošā prokurora, vai attiecīgā gadījumā 13. panta 3. punktā minētās iestādes, bet 13. panta 1. punkta 7. apakšpunktā minētās direkcijas gadījumā – tās direktora pamatots rakstisks pieprasījums, kurā norādīti [..] iemesli, kāpēc vajadzīgās informācijas vākšana nav iespējama citādā veidā, vai apraksts par ārkārtējām grūtībām, kas saistītas ar tās vākšanu.”
15. ZSRS 15. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šā likuma 13. panta 1. punktā minēto iestāžu vadītāji vai uzraugošais prokurors, bet 13. panta 1. punkta 7. apakšpunktā minētā direktorāta gadījumā – Korupcijas apkarošanas un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas komisijas priekšsēdētājs iesniedz pieprasījumu Sofiyski gradski sad [(Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija)], attiecīgo apgabaltiesu vai militāro tiesu, Spetsializiran nakazatelen sad [(Specializētā krimināltiesa)] priekšsēdētājiem vai viņu pilnvarotiem priekšsēdētāja vietniekiem, kuri 48 stundu laikā dod rakstisku atļauju izmantot īpašas izmeklēšanas metodes vai atsaka to izmantošanu, norādot sava lēmuma pamatojumu.”
III. Strīds pamatlietā un prejudiciālie jautājumi
16. Spetsializirana prokuratura (Specializētā prokuratūra, Bulgārija) ir ierosinājusi krimināllietu pret piecām personām par viņu iespējamo dalību organizētā noziedzīgā grupējumā, kas palīdzēja trešo valstu valstspiederīgajiem nelikumīgi ieceļot Bulgārijas teritorijā; šīs pašas personas šajā ziņā tika apsūdzētas arī par kukuļdošanu vai kukuļņemšanu. Saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktiem šīs darbības ir “smagi noziegumi”.
17. Prokurors pirmstiesas procesa posmā 2017. gada 10. aprīlī iesniedza pieprasījumu par īpašu izmeklēšanas metožu, tostarp telefonsarunu noklausīšanās, izmantošanu attiecībā uz vienu no apsūdzētajiem – IP.
18. Pieprasījuma apjoms ir vairāk nekā astoņas lappuses. Pirmajā lappusē un 2.–8. lappuses kājenē ir atsauces numurs. Pieprasījums sākas ar paredzēto operatīvo darbību aprakstu. Tajā identificēts subjekts, kam plānots piemērot operatīvās darbības, norādot vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, adresi, amatu un darbavietu. Tajā norādīts mobilā tālruņa numurs un citi dati par priekšapmaksas karti, ko izmanto persona, kuru plānots novērot.
19. Pieprasījumā sniegts pamatojums, kurā argumentēta novērošanas pasākumu piemērošana. Šīs iedaļas pirmajā daļā norādīts pirmstiesas process un izmeklējamais noziedzīgais nodarījums, gan atsaucoties uz attiecīgajiem NPK pantiem, gan uz nodarījuma raksturu. Otrajā daļā ir atsauce uz liecinieku liecībām, ko Spetsializirana prokuratura (Specializētā prokuratūra) ieguvusi par noziedzīgo darbību, tās struktūru un dalībnieku lomu tajā. Trešajā daļā ietvertas papildu liecinieku liecības, kurās detalizēti izklāstīts, kā noziedzīgā grupa darbojusies un kāda bijusi subjekta līdzdalība. Šajā daļā ir arī aprakstīts, kā subjekts sazinājies ar citiem noziedzīgās grupas dalībniekiem, un ir atsauce uz izmantoto mobilā tālruņa numuru, kas atbilst pieprasījuma pirmajā daļā minētajam numuram. Šī iedaļa noslēdzas ar konstatējumu, ka liecinieku liecības pamato secinājumu – Bulgārijā darbojas noziedzīgs grupējums.
20. Pieprasījumā paskaidrots, kāpēc norādītās darbības tiek uzskatītas par nepieciešamām, un izklāstītas jau veiktās darbības, lai identificētu noziedzīgajā grupējumā iesaistītās personas. Turpinājumā detalizēti paskaidrots, kāpēc subjekta darbības veido dažādu valsts un Savienības tiesību aktu normu pārkāpumu.
21. Pieprasījuma nākamajā daļā izklāstīti iemesli, kāpēc pierādījumus, kas varētu būt pamats personas notiesāšanai, nevar iegūt citādā veidā. Tajā jo īpaši tiek apgalvots, ka iesaistītās personas veido slēgtu grupu un ir grūti iegūt pierādījumus par viņu tikšanās reizēm. Pieprasījuma pēdējā daļā sniegta informācija par pilnvaroto amatpersonu, kurai jāpaziņo ierosinātās novērošanas rezultāti.
22. Tajā pašā dienā Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) priekšsēdētājs atļāva noklausīties telefonsarunas, ierakstīt tās un glabāt to ierakstus kriminālprocesa vajadzībām. Rīkojumā ir ierakstīts tās personas vārds, uzvārds un amats, kura atļāva veikt šīs darbības. Tajā norādīts, ka iestāde, kas iesniegusi pieprasījumu, ir rīkojusies atbilstoši savai kompetencei un ir pietiekamas norādes, ka ir izdarīts NPK 172. panta 2. punktā vai ZSRS 3. panta 1. punktā minētais noziedzīgais nodarījums, kas ietilpst Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) jurisdikcijā. Tajā konstatēts, ka ir izpildītas ZSRS 4., 12. un 21. panta vai NPK 175. panta 2. punkta prasības. Rīkojumā atļauts attiecībā pret personu izmantot novērošanas metodes, kuras uzskaitītas pieprasījumā ar atsauces numuru, kas atbilst tam, kurš norādīts pieprasījuma pirmajā lappusē un tā 2.–8. lappuses kājenē. Atļauja ir parakstīta, apzīmogota un datēta ar 2017. gada 10. aprīli. Uz atļaujas pieprasījuma pirmās lapas ir tas pats paraksts, zīmogs un datums.
23. Līdzīgi pieprasījumi tika iesniegti arī attiecībā uz citām personām, par kurām tika veikta izmeklēšana saistībā ar viņu dalību tajā pašā noziedzīgajā grupējumā. Šķiet, ka Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) priekšsēdētāja norādītie iemesli šo atļauju izsniegšanai ir identiski, izņemot to, ka katrā gadījumā atļaujā ir atsauce uz citu pieprasījumu.
24. Iesniedzējtiesa uzskata, ka atļauju veidlapas vispārīgais teksts aptver dažādus scenārijus, kuros var likumīgi atļaut slepenu novērošanu. Standarta prakse ir tāda, ka atļaujā nav ietverts tās izsniegšanas pamatojums katrā konkrētajā gadījumā. Tāpēc iesniedzējtiesai radās šaubas, vai atļaujas ir pienācīgi pamatotas.
25. Atļauto novērošanas pasākumu rezultātā tika ierakstītas un saglabātas dažas aizdomās turēto telefonsarunas. Iesniedzējtiesa piekrīt, ka šīs sarunas ir būtiskas, lai pierādītu apsūdzētajiem izvirzītās apsūdzības, taču jautā, vai tās ir pieļaujamas, ja atļaujas tiek atzītas par nelikumīgām. Tādēļ tā apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“(1) Vai valsts tiesu prakse kriminālprocesos, saskaņā ar kuru tiesa atļauj noklausīties, ierakstīt un saglabāt aizdomās turēto telefonsarunas, izmantojot iepriekš sagatavotu vispārīgu teksta veidlapu, kurā, neprecizējot konkrēto lietu, vienīgi tiek apgalvots, ka ir ievērotas tiesību normas, ir saderīga ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, lasot to kopā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punktu un 11. apsvērumu?
(2) Ja atbilde nav apstiprinoša, vai Savienības tiesībām ir pretrunā tas, ka valsts likums tiek interpretēts tādējādi, ka šādas atļaujas rezultātā iegūtā informācija tiek izmantota vainas pierādīšanai?”
26. IP, DD, Čehijas Republika, Īrija un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Īrija un Komisija 2022. gada 6. jūlija tiesas sēdē sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.
27. Attiecībā uz pirmo jautājumu IP un DD uzskata, ka atļaujas ir nelikumīgas, jo tajās nav uz konkrēto lietu attiecināma pamatojuma. Tā rezultātā viņu tiesības uz privātumu netika pienācīgi aizsargātas no patvaļīgas iejaukšanās. Viņi arī apgalvo, ka viņi nevar efektīvi apstrīdēt atļaujas, kas ir pretrunā viņiem Hartas 47. pantā paredzētajām tiesībām. Čehijas Republika, Īrija un Komisija uzskata, ka iepazīšanās līdztekus ar pieprasījumu un atļauju var būt pietiekama, lai apsūdzētās personas varētu efektīvi apstrīdēt atļaujas nolūkā izslēgt pierādījumus, kas iegūti uz to pamata.
28. Attiecībā uz otro jautājumu IP un DD uzskata, ka nelikumīgi iegūtie pierādījumi ir nepieņemami. DD arī uzskata, ka tiesnesis nedrīkst retrospektīvi izvērtēt atļauju likumību. Īrija uzskata, ka pierādījumu pieņemamība ir procesuāls jautājums, ko neregulē Savienības tiesības un kas ir dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē. Komisija piekrīt Īrijai ar nosacījumu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pierādījumi, kas attiecas uz tehnisku jomu, par kuru tiesnešiem nav zināšanu, un kas var būtiski ietekmēt faktu vērtējumu, ir jāizslēdz jebkādos apstākļos.
IV. Apsvērumi par prejudiciālajiem jautājumiem
A. Par pirmo jautājumu
29. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tiesas atļauja noklausīties telefonsarunas, kas ietverta vispārīga satura teksta veidlapā, kurā norādīts, ka ir ievēroti tiesību aktos paredzētie novērošanas noteikumi, bet nav uz konkrēto lietu attiecināma pamatojuma, ir saderīga ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, lasot to kopā ar tās 5. panta 1. punktu un 11. apsvērumu.
1. Direktīvas 2002/58 piemērošana
30. Saskaņā ar Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punktu, kā tas interpretēts Tiesas judikatūrā, visas personas datu apstrādes darbības, ko veic elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, tostarp apstrādes darbības, kas izriet no valsts iestāžu noteiktajiem pienākumiem šiem pakalpojumu sniedzējiem. Tikai tad, ja dalībvalstis tieši īsteno pasākumus, ar kuriem tiek izdarīta atkāpe no elektronisko komunikāciju konfidencialitātes, neuzliekot apstrādes pienākumus šādas komunikācijas pakalpojumu sniedzējiem, datu subjektu datu aizsardzība ir atkarīga nevis no Direktīvas 2002/58, bet gan vienīgi no valsts tiesībām, kam piemērojama Direktīva (ES) 2016/680 (6), tāpēc aplūkotajiem pasākumiem tostarp jāatbilst konstitucionāla līmeņa valsts tiesībām un ECPAK (7).
31. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīts un lietas dalībnieki, kas piedalījās tiesas sēdē, nevarēja apstiprināt, vai šajā lietā aplūkotos novērošanas pasākumus īstenojuši elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji. Iestāde, kura veica novērošanas pasākumus, ir jāidentificē iesniedzējtiesai.
32. Lai atbildētu uz jautājumiem, pieņemšu, ka tos veikuši elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji un ka tādēļ uz šiem pasākumiem attiecas Direktīva 2002/58 (8).
33. Otra problēma izriet no tā, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts ļauj dalībvalstīm “pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. [..] pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu”. Iesniedzējtiesas šaubas ir ne tik daudz par valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponē 15. panta 1. punktu, bet gan par to, kā tiesu iestādes tos īsteno. Vai šīs šaubas aizvirza pirmo jautājumu ārpus Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta piemērošanas jomas? Es tā nedomāju. Valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka atļaujām jābūt pamatota rīkojuma formā. No Tiesas rīcībā esošajiem materiāliem izriet: atļaujās ir ietverts paziņojums, ka tiesību aktu prasības ir izpildītas. Jautājums ir – vai šis pamatojums ir pietiekams, ņemot vērā to, ka rīkojumi veidoti kā teksta veidlapas, kurā nav uz konkrēto lietu attiecināma pamatojuma. Tādējādi iesniedzējtiesas šaubas ir saistītas ar Savienības tiesību interpretāciju, ņemot vērā piemērojamo valsts tiesisko regulējumu un tiesu praksi.
2. Vērtējums
34. Direktīvas 2002/58 5. panta 1. punktā un 15. panta 1. punktā, tos lasot kopā, būtībā ir noteikts, ka dalībvalstīm jāaizliedz noklausīšanās, ierakstīšana, uzglabāšana vai cita veida aizturēšana vai pārraudzība bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešami, atbilstīgi un samērīgi, lai novērstu, izmeklētu un atklātu noziedzīgus nodarījumus un sauktu pie atbildības par tiem. Šādiem pasākumiem jābūt saskaņā ar vispārējiem Savienības tiesību principiem, tostarp samērīguma principu un tiem, uz kuriem atsaucas LES 6. panta 1. un 2. punkts.
35. Saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu Savienība atzīst Hartā noteiktās tiesības, brīvības un principus. Saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu tā attiecas uz dalībvalstīm, ja tās īsteno Savienības tiesības.
36. Atļaujas noklausīties telefonsarunas ir iejaukšanās apsūdzēto personu tiesībās, kas garantētas Hartas 7. pantā (9). Šādu iejaukšanos saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu var pieļaut tikai tad, ja tā paredzēta tiesību aktos un ja, ievērojot šo tiesību būtību un samērīguma principu, tā ir vajadzīga un faktiski atbilst Savienības atzītiem vispārējas nozīmes mērķiem.
37. Efektivitātes princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, saskaņā ar kuru Savienības tiesību piemērošana nedrīkst kļūt neiespējama vai pārmērīgi apgrūtināta (10). Tas ietver tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību (11). Hartas 47. panta pirmajā daļā turklāt ir paredzēts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, ir pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot minētajā pantā ietvertos nosacījumus. Ja atļauja piešķirta, neuzklausot novērošanas pasākumu subjektu, kā tas ir šajā gadījumā, ir piemērojama Hartas 47. panta pirmā daļa, kas attiecas uz efektīvu tiesību aizsardzību, nevis otrā daļa par tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu.
38. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību būtu efektīvas, attiecīgajai personai jābūt iespējai noskaidrot attiecībā uz viņu pieņemtā lēmuma pamatojumu, vai nu izlasot šo lēmumu, vai arī pieprasot un saņemot paziņojumu par pamatojumu, lai varētu pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, pilnībā pārzinot attiecīgos faktus, izlemt, vai vērsties tiesā, kurai ir jurisdikcija pārbaudīt šā lēmuma likumību (12).
39. Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms var atšķirties atkarībā no apstrīdētā nolēmuma veida. Šā pienākuma izpilde jāpārbauda, ņemot vērā procesu kopumā un visus konkrētos apstākļus, lai noskaidrotu, vai attiecīgās personas šo nolēmumu var atbilstoši un efektīvi pārsūdzēt (13).
40. Šajā gadījumā atļaujas veido vispārīga satura teksta veidlapa, kurā konkrēti precizēti tikai daži elementi, piemēram, atsauces numuri, datumi un novērošanas pasākumu subjekts, darbības joma un ilgums. Tāpēc apsūdzētajiem, atsaucoties uz šo dokumentu, nav iespējams noskaidrot, kāpēc atļauju izsniegušais tiesnesis ir uzskatījis, ka ir izpildītas tiesību aktu prasības, lai atļautu telefonsarunu noklausīšanos. Tādējādi šīs personas nevar aizstāvēt savas tiesības vislabākajos iespējamos apstākļos un, pilnībā pārzinot attiecīgos faktus, izlemt, vai ir jēga vērsties tiesā, kuras kompetencē ir pārskatīt šo atļauju likumību, lai galu galā panāktu, ka šie pierādījumi tiek atzīti par nepieņemamiem.
41. Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tomēr neparedz, lai atļauju izsniegušais tiesnesis pašā atļaujā saviem vārdiem izklāstītu, kāpēc viņš uzskata, ka atļaujas izsniegšanas nosacījumi ir izpildīti. Ir pietiekami, ka atļaujas piešķiršanas iemeslus var uzticami noskaidrot. Ja atļaujas pieprasījumā ir saprotami paskaidrots, kāpēc pieprasījumu iesniegusī iestāde vai amatpersona ir uzskatījusi, ka novērošanas pasākumus var atļaut, var uzskatīt, ka pieprasījumā minētie iemesli ir pārliecinājuši tiesnesi piešķirt atļauju (14). Vēl jo vairāk tāpēc, ka šādā procedūrā pieprasījums un visi apliecinošie dokumenti ir vienīgais pamats, uz kura var piešķirt vai atteikt atļauju.
42. Šo secinājumu 18.–22. punktā ir norādīts, ka uz atļaujām esošie atsauces numuri un identifikācijas numuri liecina – katra atļauja attiecas uz atsevišķu pieprasījumu attiecībā uz konkrētu personu un tālruņa numuru. Pieprasījumi ir strukturēti un detalizēti. Juridiskie kritēriji, kas tiesnesim jāpiemēro, lai piešķirtu atļauju, ir diezgan vienkārši. Ja apsūdzētais var laikus saņemt tā pieprasījuma kopiju, kura rezultātā izsniegta atļauja (15), tas, visticamāk, varēs noskaidrot iemeslus, kāpēc atļauja tika izsniegta, un pieņemt pamatotu lēmumu par tās apstrīdēšanu. Tad valsts tiesai, izskatot katru gadījumu atsevišķi un ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, ir jānosaka, vai ir nodrošinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas apsūdzētajām personām paredzētas Hartas 47. panta pirmajā daļā.
43. Hartas 52. panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt saskaņotību starp šajā dokumentā ietvertajām tiesībām un attiecīgajām ECPAK garantētajām tiesībām, nelabvēlīgi neietekmējot Savienības tiesību autonomiju. Tieši šajā kontekstā tiesas sēdē notika diskusija par to, vai šo secinājumu iepriekšējā punktā aprakstītā pieeja nav pretrunā nesen pieņemtajam ECT spriedumam Ekimdzhiev (16), kurā šī tiesa izvērtēja tiesiskās garantijas pret patvaļu un ļaunprātīgu izmantošanu attiecībā uz slepenu novērošanu, komunikāciju datu saglabāšanu un piekļuvi tiem Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) prakses kontekstā no 2015. līdz 2019. gadam.
44. ECT konstatēja, ka lielākā daļa izsniegto novērošanas atļauju nebija pienācīgi pamatotas. Tomēr tā atzīmēja, ka pamatojuma trūkums pats par sevi automātiski nav iemesls secināt, ka tiesneši nav pienācīgi izskatījuši novērošanas atļauju pieprasījumus, lai gan vairāki faktori šajā ziņā radīja nopietnas šaubas (17).
45. Patlaban ir pietiekami atzīmēt, ka ECT spriedumā Ekimdzhiev, lai gan tajā paustas nopietnas bažas par slepenas novērošanas atļaušanas aspektiem Bulgārijā, tomēr ir atstāta iespēja, ka šāda novērošana ir pieļaujama apstākļos, kad tiesnesis, kas to atļauj, pienācīgi uzskata, ka tā ir patiešām nepieciešama, piemērota un samērīga. Jebkurā gadījumā apsūdzētajam, kurš tiek novērots, pamatojoties uz atļauju, jābūt iespējai noskaidrot atļaujas piešķiršanas iemeslus un apzināti izlemt, vai to apstrīdēt. Katrā konkrētā gadījumā valsts tiesai jāizvērtē, vai šāda apstrīdēšana ir pamatota.
46. Tādēļ ierosinu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt šādi:
Hartas 47. pantam un Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, lasot kopā ar tās 5. panta 1. punktu un 11. apsvērumu, nav pretrunā tāda prakse, saskaņā ar kuru atļauja noklausīties, ierakstīt un saglabāt aizdomās turēto personu telefonsarunas tiek dota, pamatojoties uz iepriekš sagatavotu vispārīgu teksta veidlapu, kurā tiek apgalvots, ka ir ievērotas tiesību normas, bet kurā šajā ziņā nav uz konkrēto lietu attiecināma pamatojuma, ja vien apsūdzētais, kas bijis novērošanas objekts, var ticami noskaidrot un efektīvi apstrīdēt atļaujas piešķiršanas iemeslus, līdztekus iepazīstoties ar atļauju un atļaujas pieprasījumu.
B. Par otro jautājumu
47. Tā kā atļaujas tiesiskuma novērtējums ir iesniedzējtiesas kompetencē, uz otro jautājumu ir jāatbild.
48. Otrā jautājuma pamatā ir divi pieņēmumi. Pirmais – apsūdzoši pierādījumi tika iegūti, veicot slepenu novērošanu, pamatojoties uz atļauju, kura bija nelikumīga, jo tā nebija pareizi pamatota. Otrais pieņēmums – apsūdzētā persona, kas tika novērota, nevar efektīvi apstrīdēt šīs atļaujas tiesisko pamatu.
49. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir jautājums, vai tiesnesis var novērst atļaujas nelikumību, kas radusies pienācīga pamatojuma neesamības dēļ. Lai gan šāda retroaktīva izvērtējuma mehānisms un sekas nav pilnībā skaidras un pastāv šaubas, vai tiesnesim, kas izskata lietu, ir kompetence to darīt, šķiet, ka ir lietderīgi izskatīt šo jautājumu, lai sniegtu noderīgu atbildi iesniedzējtiesai.
50. Komisija norādīja, ka saistībā ar otro jautājumu jāapsver, kā nelikumīgi iegūti pierādījumi varētu ietekmēt kriminālprocesa vispārējo taisnīgumu. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šis jautājums nav aplūkots. Iesniedzējtiesa arī nesniedz informāciju par piemērojamajiem valsts procesuālajiem noteikumiem, jo īpaši par to, kā šādi pierādījumi tiktu vērtēti tās tiesvedībā. Tādējādi Komisijas izvirzītais jautājums šķiet pilnībā hipotētisks, tāpēc Tiesai tas nav jāizskata saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
1. Vai pārkāpumu atļaujas pamatojumā var labot ar retroaktīvu “de novo” novērtējumu?
51. Atbildi uz šo jautājumu sniedz Tiesas judikatūra par datu vispārēju saglabāšanu un piekļuvi tiem. Valsts tiesību aktos jāietver nosacījumi, ar kādiem elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem jānodrošina valsts kompetentajām iestādēm piekļuve datiem. Tajos jāietver skaidri un precīzi noteikumi, kas reglamentē šim nolūkam pieņemto pasākumu darbības jomu un piemērošanu, kā arī jānosaka minimālās garantijas, lai personām, kuru personas dati tiek skarti, būtu pietiekamas garantijas, ka tie tiks efektīvi aizsargāti pret ļaunprātīgas izmantošanas risku. Iejaukšanās jāierobežo līdz stingri nepieciešamajam. Noziedzības apkarošanas nolūkos piekļuvi var piešķirt tikai to personu datiem, kuras tur aizdomās par smaga nozieguma plānošanu vai izdarīšanu vai kuras ir izdarījušas smagu noziegumu, vai kuras tur aizdomās par to, ka tās kaut kādā veidā ir iesaistītas šādā noziegumā. Lai nodrošinātu, ka šie nosacījumi tiek pilnībā ievēroti, ir būtiski, lai šādu piekļuvi iepriekš pārbaudītu tiesa vai neatkarīga administratīva iestāde, pamatojoties uz pamatotu pieprasījumu, ko attiecīgās iestādes iesniegušas saskaņā ar valsts procedūrām noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai vai kriminālvajāšanai par tiem. Šim vērtējumam vienmēr jābūt sniegtam laikus jau iepriekš, izņemot pienācīgi pamatotas steidzamības gadījumus, kad tas jāveic īsā laika posmā pēc tam (18). Pretējā gadījumā līdz brīdim, kad tiktu veikts novērošanas pasākumu likumības retroaktīvs izvērtējums, tiktu nopietni aizskartas apsūdzētā un citu personu, kuras skar attiecīgais kriminālprocess, tiesības. Tādējādi neatkarīgas iestādes veiktā izvērtējuma neesamību nevar novērst, veicot retroaktīvu de novo izvērtējumu.
52. No tā izriet, ka tikai iepriekšējs izvērtējums var nodrošināt, ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem netiek nevajadzīgi uzlikti pienākumi, ka iejaukšanās Hartā nostiprinātajās pamattiesībās nav patvaļīga un ka ir izpildīti Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta nosacījumi. Tas saskan ar pieeju, ko ECT paudusi spriedumā Dragojević (19), kurā tā neatzina praksi, saskaņā ar kuru Horvātijas tiesas retroaktīvi izvērtēja, vai novērošanas rīkojumi to izdošanas brīdī bijuši likumīgi.
2. Nelikumīgi iegūtu pierādījumu pieņemamība
53. ECPAK 6. pants garantē tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, bet neparedz nekādus noteikumus par pierādījumu pieņemamību kā tādu, kas galvenokārt ir valsts tiesību jautājums. ECT arī neuzskata, ka tās uzdevums ir noteikt nelikumīgi iegūtu pierādījumu pieņemamību (20).
54. Saskaņā ar iedibināto judikatūru, ja attiecīgajā jomā nav Savienības noteikumu, katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar to procesuālās autonomijas principu ir jānosaka tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķirtas Savienības tiesībās, tomēr ar nosacījumu, ka šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips) (21). Šādos noteikumos jāievēro arī pamattiesības, likumības princips un tiesiskums – tās ir vienas no Eiropas Savienības pamatvērtībām (22).
55. Saskaņā līdzvērtības principu valsts tiesai, kas izskata krimināllietu, pamatojoties uz informāciju vai pierādījumiem, kas iegūti, neievērojot no Direktīvas 2002/58 izrietošās prasības, jāpārbauda, vai valsts tiesībās vai praksē ir paredzēti mazāk labvēlīgi noteikumi par šo materiālu pieņemamību un izmantošanu nekā noteikumi, kas reglamentē tādas informācijas un pierādījumu pieņemamību un izmantošanu, kuri iegūti, pārkāpjot valsts tiesības.
56. Attiecībā uz efektivitātes principu jānorāda, ka valsts tiesību normu par informācijas un pierādījumu pieļaujamību un izmantošanu mērķis atbilstoši valsts tiesībās izdarītajai izvēlei ir izvairīties no tā, ka prettiesiski iegūta informācija un pierādījumi nepamatoti kaitē personai, kas tiek turēta aizdomās par noziedzīgiem nodarījumiem. Tomēr saskaņā ar valsts tiesībām šo mērķi var sasniegt ne tikai ar aizliegumu izmantot šādu informāciju un pierādījumus, bet arī ar valsts noteikumiem un praksi, kas reglamentē informācijas un pierādījumu izvērtēšanu un līdzsvarošanu, vai pat ar to, ka, nosakot sodu, tiek ņemts vērā to prettiesiskais raksturs (23). Tomēr efektivitātes princips ir licis Tiesai izstrādāt noteikumu, kas paredz pierādījumu obligātu izslēgšanu noteiktos apstākļos. Ja puse nevar efektīvi komentēt pierādījumus, kas attiecas uz tehnisku jomu, par kuru tiesnešiem, kas izskata lietu, nav nekādu zināšanu, un kas var būtiski ietekmēt faktu novērtējumu, šie pierādījumi ir jāizslēdz (24).
57. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa, šķiet, apšauba šādu pieeju. Tādēļ ir lietderīgi pārbaudīt attiecīgo judikatūru.
58. Lietā Mantovanelli apstrīdētos pierādījumus veidoja eksperta medicīniskais ziņojums, kas balstījās uz laboratoriskiem izmeklējumiem, eksperta veiktajām liecinieku intervijām un noteiktiem dokumentiem. Mantovanelli kungam un Mantovanelli kundzei nebija atļauts ne piedalīties nopratināšanā, ne iepazīties ar dokumentiem, taču viņiem bija atļauts apstrīdēt ziņojumu pēc tā iesniegšanas tiesā. ECT nebija pārliecināta, ka šī procedūra Mantovanelli kungam un Mantovanelli kundzei būtu devusi reālu iespēju efektīvi komentēt eksperta ziņojumu. Tiesai bija jāizvērtē tieši tas jautājums, uz kuru atbildi bija uzdots sniegt ekspertam, proti, vai fakti atklāja slimnīcas medicīnas personāla nolaidību, pacientam ievadot konkrētas zāles. Tādējādi pierādījumi attiecās uz tehnisku jomu, kas nebija tiesneša kompetencē. Lai gan eksperta secinājumi tiesai nebija juridiski saistoši, tiem varēja būt izšķiroša ietekme uz faktu novērtējumu. Ņemot vērā Mantovanelli kunga un Mantovanelli kundzes lūguma iesniegt jaunu ekspertīzi noraidīšanu gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē, viņi varēja efektīvi paust savu viedokli pirms ekspertīzes iesniegšanas, tikai piedaloties medicīniskā personāla nopratināšanā un komentējot attiecīgos dokumentus. Tādējādi ECT konstatēja, ka kopumā lietas izskatīšana nebija taisnīga (25).
59. Lietā Steffensen tika ņemti pārtikas produkta paraugi analīzei laboratorijā. Šīs analīzes rezultāti bija pamats administratīvo iestāžu lēmumam, ka produkts neatbilst nepieciešamajam tiesību aktos noteiktajam standartam. Saskaņā ar attiecīgo direktīvu ražotājam bija jābūt iespējai saņemt otru atzinumu, lai apstrīdētu pirmo analīzi. Ražotājam nebija paziņots par paraugu ņemšanu, un tāpēc tas nevarēja ņemt paraugus no tā paša produkta. Tiesa, atsaucoties uz spriedumu Mantovanelli, norādīja, ka ECT veiktā lietas izskatīšanas taisnīguma pārbaude saskaņā ar ECPAK 6. panta 1. punktu attiecas uz tiesvedību kopumā, tostarp uz pierādījumu iegūšanas veidu. Tā uzskatīja, ka iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotie pierādījumi attiecas uz tehnisku jomu, par kuru tiesnešiem nav nekādu zināšanu, un vai šie pierādījumi, iespējams, var izšķiroši ietekmēt faktu vērtējumu. Ja šie divi elementi tiktu konstatēti, iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai Steffensen kungam ir bijusi reāla iespēja efektīvi komentēt šos pierādījumus. Pretējā gadījumā iesniedzējtiesai jāizslēdz šie pierādījumi, lai nepārkāptu sacīkstes principu un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu (26).
60. Aizstāvības iespēja efektīvi komentēt pierādījumus ir daļa no sacīkstes principa, kas ir būtisks tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu aspekts, kuru aizsargā Hartas 47. panta otrā daļa (27) un ECPAK 6. panta 1. punkts (28). Lietās Mantovanelli un Steffensen abas tiesas centās izvairīties no situācijām, kad lietas tiek izspriestas, pamatojoties uz pierādījumiem, kas attiecas uz tehnisku jomu ārpus tiesneša kompetences un ko aizstāvība nevarēja apstrīdēt. Šāda procedūra piešķirtu netaisnīgas priekšrocības pusei, kas paļaujas uz šiem pierādījumiem, tādējādi pārkāpjot pretējās puses tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.
61. Pierādījumi, par kuriem ir strīds iesniedzējtiesā, atšķiras no tiem, kas tika izskatīti lietās Mantovanelli un Steffensen. Tie sastāv no apsūdzēto personu telefonsarunu ierakstiem saistībā ar darbībām, par kurām tiek veikta izmeklēšana. Pat ja šiem pierādījumiem varētu būt izšķiroša ietekme uz tiesneša veikto faktu vērtējumu, ir grūti saprast, kā tie varētu attiekties uz tehnisku jomu, par kuru tiesnesim nav nekādu zināšanu. Jebkurā gadījumā lietu Mantovanelli un Steffensen fakti ir tikai noderīgi piemēri to principu piemērošanai, kurus valstu tiesas var ņemt vērā, izspriežot krimināllietas.
62. Jāatzīmē arī, ka tiesvedības norises labad lietā Mantovanelli būtu bijis lietderīgi sniegt Mantovanelli kungam un Mantovanelli kundzei iespēju piedalīties procesā, kura noslēgumā tika sagatavots eksperta ziņojums, vai arī piešķirt viņiem atļauju iesniegt eksperta ziņojumu, kuru viņi bija pasūtījuši paši. Tāpat Steffensen kunga gadījumā atbilstošs risinājums būtu bijis dot iespēju iesniegt otru atzinumu. Pierādījumu izslēgšana kļuva būtiska tikai tāpēc, ka citi piemērotāki procesuālie mehānismi – kļūdas pēc – nebija pieejami. Valsts tiesai jāizvērtē, vai šādas iespējas varētu būt pieejamas apsūdzētajām personām viņu tiesvedībā.
63. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz otro jautājumu atbildēt šādi:
Hartas 47. pants un Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot kopā ar tās 5. panta 1. punktu un 11. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– valsts tiesa, kas konstatē, ka pierādījumi iegūti nelikumīgi, pamatojoties uz atļauju, kurai nav pienācīga pamatojuma, nevar novērst šo pārkāpumu, atļaujot retroaktīvi sniegt šīs atļaujas pamatojumu, izņemot pienācīgi pamatotus steidzamus gadījumus;
– valsts tiesai jānosaka, vai pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot minētos noteikumus, ir pieņemami saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem tā, lai tiktu ievēroti i) vispārējie Savienības tiesību principi, jo īpaši samērīguma, līdzvērtības un efektivitātes principi, un ii) tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, tostarp tiesības uz sacīkstes principa ievērošanu, kas nostiprinātas Hartas 47. pantā un ECPAK 6. panta 1. punktā;
– valsts tiesai jāizslēdz pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot šos noteikumus, ja lietas dalībnieks nevar efektīvi komentēt šos pierādījumus, ja pierādījumi attiecas uz tehnisku jomu, kurā tiesnešiem nav zināšanu, un ja šiem pierādījumiem var būt izšķiroša ietekme uz faktu konstatēšanu attiecīgajā kriminālprocesā.
V. Secinājumi
64. Tāpēc ierosinu Tiesai uz Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa, Bulgārija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi.
1) Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) 15. panta 1. punkts, lasot kopā ar tās 5. panta 1. punktu un 11. apsvērumu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tiem nav pretrunā tāda prakse, saskaņā ar kuru atļauja noklausīties, ierakstīt un saglabāt aizdomās turēto personu telefonsarunas tiek dota, pamatojoties uz iepriekš sagatavotu vispārīgu teksta veidlapu, kurā tiek apgalvots, ka ir ievērotas tiesību normas, bet kurā šajā ziņā nav uz konkrēto lietu attiecināma pamatojuma, ja vien apsūdzētais, kas bijis novērošanas objekts, var ticami noskaidrot un efektīvi apstrīdēt atļaujas piešķiršanas iemeslus, līdztekus iepazīstoties ar atļauju un atļaujas pieprasījumu.
2) Hartas 47. pants un Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot kopā ar tās 5. panta 1. punktu un 11. apsvērumu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
– valsts tiesas, kas konstatē, ka pierādījumi iegūti nelikumīgi, pamatojoties uz atļauju, kurai nav pienācīga pamatojuma, nevar novērst šo pārkāpumu, atļaujot retroaktīvi sniegt šīs atļaujas pamatojumu, izņemot pienācīgi pamatotus steidzamus gadījumus;
– valsts tiesām jānosaka, vai pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot minētos noteikumus, ir pieņemami saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem tā, lai tiktu ievēroti i) vispārējie Savienības tiesību principi, jo īpaši samērīguma, līdzvērtības un efektivitātes principi, un ii) tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, tostarp tiesības uz sacīkstes principa ievērošanu, kas nostiprinātas Hartas 47. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktā;
– valsts tiesām jāizslēdz pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot šos noteikumus, ja lietas dalībnieks nevar efektīvi komentēt šos pierādījumus, ja pierādījumi attiecas uz tehnisku jomu, kurā tiesnešiem nav zināšanu, un ja šiem pierādījumiem var būt izšķiroša ietekme uz faktu konstatēšanu attiecīgajā kriminālprocesā.