Lieta C‑255/19
Secretary of State for the Home Department
pret
OA
(Upper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (otrā palāta) 2021. gada 20. janvāra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2004/83/EK – Obligātie standarti attiecībā uz bēgļa statusa vai alternatīva aizsardzības statusa piešķiršanas nosacījumiem – Bēgļa statuss – 2. panta c) punkts – Bēgļa statusa izbeigšana – 11. pants – Apstākļu maiņa – 11. panta 1. punkta e) apakšpunkts – Iespēja pieprasīt izcelsmes valsts aizsardzību – Novērtēšanas kritēriji – 7. panta 2. punkts – Finanšu un sociālais atbalsts – Atbilstības neesamība
1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2004/83 – Bēgļa statusa izbeigšana – Nosacījumi – Aizsardzība pret vajāšanas darbībām – Novērtēšanas kritēriji – Kritēriji, kas ir identiski tiem, ko piemēro bēgļa statusa piešķiršanai
(Padomes Direktīvas 2004/83 2. panta c) punkts, 7. panta 1. un 2. punkts un 11. panta 1. punkta e) apakšpunkts)
(skat. 35.–39. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2004/83 – Bēgļa statusa izbeigšana – Nosacījumi – Aizsardzība pret vajāšanas darbībām – Novērtēšanas kritēriji – Sociālais un finanšu atbalsts, ko sniedz privāto tiesību subjekti, piemēram, ģimene vai klans – Ģimenes vai klana nodrošināta iespējama aizsardzība drošības veidā – Izslēgšana – Sekas – Minētā atbalsta un minētās aizsardzības neatbilstība, novērtējot, vai šāda aizsardzība ir efektīva vai pieejama
(Padomes Direktīvas 2004/83 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 2. punkts, 11. panta 1. punkta e) apakšpunkts)
(skat. 44., 46.–49., 52., 53., 63. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
3. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2004/83 – Bēgļa statusa izbeigšana – Nosacījumi – Baiļu no vajāšanas neesamība – Novērtēšanas kritēriji – Aizsardzības pret vajāšanas darbībām ņemšana vērā – Aizsardzība, kurai ir jāatbilst no minētās direktīvas izrietošajām prasībām
(Padomes Direktīvas 2004/83 2. panta c) punkts, 7. panta 2. punkts un 11. panta 1. punkta e) apakšpunkts)
(skat. 56., 59.–63. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
Rezumējums
OA ir Somālijas valstspiederīgais, kas pieder pie mazākuma klana (Reer Hamar). 1990. gados viņš un viņa laulātā cieta no vajāšanas, ko veica vairākuma klana (Hawiye) milicija. Šīs vajāšanas dēļ viņi 2001. gadā aizbēga no Somālijas, un OA sieva Apvienotajā Karalistē ieguva bēgļa statusu. 2003. gadā OA pievienojās viņai un arī ieguva šo statusu kā sievas apgādājamais.
Tomēr 2016. gada septembrī Secretary of State for the Home Department (iekšlietu ministrs, Apvienotā Karaliste) atsauca OA bēgļa statusu, pamatojoties uz to, ka mazākuma klani vairs netiek vajāti un ka valsts nodrošina efektīvu aizsardzību. Šajā ziņā saskaņā ar Direktīvu 2004/83 (turpmāk tekstā – ““kvalificēšanas” direktīva”) (1) bēgļa statuss beidzas, ja apstākļi, kas pamato tā atzīšanu, vairs nepastāv un attiecīgā persona vairs nevar “atteikties no savas valstspiederības valsts aizsardzības” (2). OA pārsūdzēja šo lēmumu, ceļot prasību Upper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) (Administratīvā virstiesa (Imigrācijas un patvēruma lietu palāta) (Apvienotā Karaliste). Viņš apgalvo, ka joprojām baidās no vajāšanas un ka Somālijas iestādes nevar viņu aizsargāt. Viņš arī apgalvo, ka viņa ģimenes vai citu viņa klana locekļu sociālais un finansiālais atbalsts, kas ir privāto, nevis publisko tiesību subjekti, neliecina par to, ka viņa izcelsmes valstī ir pietiekama “aizsardzība”.
Šajā kontekstā valsts tiesa, kas izskata lietu, nolēma uzdot Tiesai jautājumus, lai būtībā noteiktu, vai iespējamais sociālais un finansiālais atbalsts, kuru nodrošina tādi privāto tiesību subjekti kā ģimene vai klans, var ļaut secināt par “aizsardzības” esamību “kvalificēšanas” direktīvas izpratnē un vai šāds atbalsts ir atbilstošs, lai novērtētu valsts nodrošinātās aizsardzības efektivitāti vai pieejamību, vai lai noteiktu joprojām pamatotu baiļu no vajāšanas esamību. Turklāt šī tiesa jautā, vai kritēriji, kas reglamentē šīs aizsardzības izvērtēšanu, kura veikta, analizējot bēgļa statusa izbeigšanos, ir tādi paši kā tie, kas tiek piemēroti šī statusa piešķiršanai.
Tiesas vērtējums
Pirmkārt, Tiesa uzskata, ka “kvalificēšanas” direktīvas noteikumos paredzētajai “aizsardzībai” saistībā ar bēgļa statusa izbeigšanu ir jāatbilst tām pašām prasībām, kādas izriet no noteikumiem par šī statusa piešķiršanu (3). Šajā ziņā Tiesa uzsver simetriju starp bēgļa statusa piešķiršanu un izbeigšanu. “Kvalificēšanas” direktīvā ir paredzēts, ka bēgļa statuss tiek zaudēts, ja vairs nav izpildīti šī statusa piešķiršanas nosacījumi. Tādējādi apstākļi, kas pierāda izcelsmes valsts nespēju vai tieši pretēji – tās spēju nodrošināt aizsardzību pret vajāšanas darbībām – ir izšķirošais faktors novērtējumā, kura rezultātā tiek piešķirts vai attiecīgā gadījumā, simetriski – izbeigts bēgļa statuss. Šāda izbeigšana tādējādi nozīmē, ka apstākļu maiņas dēļ vairs nepastāv iemesli, kuru dēļ tika piešķirts bēgļa statuss.
Otrkārt, Tiesa apstiprina, ka iespējamais sociālais un finanšu atbalsts, kuru sniedz tādi privāto tiesību subjekti kā trešās valsts valstspiederīgā ģimene vai klans, neatbilst no “kvalificēšanas” direktīvas izrietošajām aizsardzības prasībām. Līdz ar to šim atbalstam nav nozīmes ne valsts nodrošinātās aizsardzības efektivitātes vai pieejamības izvērtēšanā (4), ne arī, lai noteiktu, vai attiecīgajam valstspiederīgajam joprojām ir pamatotas bailes no vajāšanas (5).
Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Tiesa vispirms uzsver, ka aizsardzība pret vajāšanas darbībām parasti tiek uzskatīta par nodrošinātu, ja valsts – vai partijas vai organizācijas, kas kontrolē valsti vai būtisku valsts teritorijas daļu, – veic saprātīgus pasākumus šo darbību novēršanā, tostarp uzturot efektīvu tiesību sistēmu, lai atklātu, apsūdzētu un sodītu par šādām darbībām, un ja pieteikuma iesniedzējam ir pieejama šāda aizsardzība. Turklāt Tiesa atgādina, ka attiecīgajiem faktiem, lai tos varētu kvalificēt kā vajāšanas darbības, ir jābūt pietiekami smagiem to rakstura vai biežuma dēļ, lai tie veidotu cilvēka pamattiesību smagu pārkāpumu, vai tiem jābūt vairāku tādu pasākumu akumulācijai, kuri ir pietiekami smagi, lai ietekmētu indivīdu līdzīgi cilvēka pamattiesību smagam pārkāpumam. Pēc Tiesas domām, tikai ģimenes vai klana sociālais un finansiālais atbalsts pats par sevi nav tāda rakstura, ar kuru varētu novērst vai sodīt par vajāšanas darbībām, un tāpēc to nevar uzskatīt par tādu, kas nodrošina nepieciešamo aizsardzību pret šādām darbībām. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad šāds sociālais un finansiālais atbalsts ir paredzēts, nevis lai aizsargātu attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo no šādām darbībām, bet gan lai palīdzētu viņam no jauna apmesties savā izcelsmes valstī.
Tādējādi Tiesa konstatē, ka šādam sociālajam un finansiālajam atbalstam nav nozīmes, novērtējot valsts nodrošinātās aizsardzības efektivitāti vai pieejamību. Šajā ziņā tā norāda, ka vienkāršas ekonomiskas grūtības principā neietilpst “vajāšanas” jēdzienā (6), līdz ar to atbalstam, kura mērķis ir novērst šādas grūtības, principā nebūtu jāietekmē valsts aizsardzības pret vajāšanas darbībām pietiekamības vērtējums. Turklāt Tiesa piebilst, ka pat tad, ja klani papildus šādam sociālajam un finansiālajam atbalstam piedāvā arī aizsardzību drošības veidā, šo aizsardzību nekādā gadījumā nevar ņemt vērā, vērtējot, vai valsts aizsardzība atbilst “kvalificēšanas” direktīvas prasībām.
Visbeidzot, pēc Tiesas domām, bailes no vajāšanas nevar izslēgt neatkarīgi no aizsardzības prasībām, kuras izriet no “kvalificēšanas” direktīvas, pamatojoties uz sociālo un finansiālo atbalstu, ko sniedz trešās valsts valstspiederīgā ģimene vai klans. Tiesa uzskata, ka nosacījumi attiecībā uz bēgļa statusu, kas attiecas, pirmkārt, uz bailēm no vajāšanas izcelsmes valstī un, otrkārt, uz aizsardzību pret vajāšanas darbībām, ir cieši saistīti. Tādējādi, lai noteiktu, vai šīs bailes ir pamatotas, ir jāņem vērā aizsardzības pret šādiem aktiem esamība vai neesamība. Tomēr šī aizsardzība ļauj secināt, ka šādu baiļu nav, tikai tad, ja tā atbilst no “kvalificēšanas” direktīvas izrietošajām prasībām (7). Tā kā nosacījumi saistībā ar bailēm tikt vajātam un aizsardzību pret vajāšanas darbībām ir cieši saistīti, tie nevar tikt izvērtēti atkarībā no atsevišķa aizsardzības kritērija, bet tie ir jāizvērtē, ņemot vērā šajā direktīvā paredzētās prasības. Pēc Tiesas domām, interpretācija, saskaņā ar kuru trešā izcelsmes valstī esošā aizsardzība var izslēgt pamatotas bailes tikt vajātam pat tad, ja tā neatbilst šīm prasībām, varētu apdraudēt minētajā direktīvā noteiktās minimālās prasības.