VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2010. gada 2. martā (*)

Vide – Direktīva 2003/87/EK – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiešas un individuālas ietekmes neesamība – Prasība atlīdzināt zaudējumus – Pieņemamība – Augstāka juridiska spēka tiesību normas, ar ko piešķir tiesības privātpersonām, pietiekami būtisks pārkāpums – Īpašumtiesības – Brīvība veikt profesionālu darbību – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Tiesiskā drošība

Lieta T‑16/04

Arcelor SA, Luksemburga (Luksemburga), ko sākotnēji pārstāvēja V. Deselers [W. Deselaers], B. Meirings [B. Meyring] un B. Šmite‑Radija [B. Schmitt‑Rady], pēc tam V. Deselers un B. Meirings, avocats,

prasītāja,

pret

Eiropas Parlamentu, ko sākotnēji pārstāvēja K. Bredlijs [K. Bradley] un M. Mūrs [M. Moore], pēc tam L. Vizadžo [L. Visaggio] un I. Anagnostopula [I. Anagnostopoulou], pārstāvji,

un

Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja B. Hofs‑Nilsens [B. Hoff‑Nielsen] un M. Bišops [M. Bishop], pēc tam E. Karlsons [E. Karlsson] un A. Vesterhofa Leflerova [A. Westerhof Löfflerova], pēc tam A. Vesterhofa Leflerova un K. Mihūla [K. Michoel], pārstāvji,

atbildētāji,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv U. Velkers [U. Wölker], pārstāvis,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, pirmkārt, daļēji atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 32. lpp.), un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, ko prasītāja ir cietusi saistībā ar minētās direktīvas pieņemšanu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi] (referents), tiesneši E. Kremona [E. Cremona] un S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen],

sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 15. aprīļa tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

I –  EK līguma noteikumi

1        EKL 174. pantā ir it īpaši noteikts:

“1.  Kopienas politika attiecībā uz vidi palīdz sasniegt šādus mērķus:

–        saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti;

–        aizsargāt cilvēku veselību;

–        apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus;

–        starptautiskā līmenī veicināt pasākumus, kas risina reģionu vai pasaules mēroga vides problēmas.

2. Kopienas politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Kopienas reģionu stāvokļa atšķirības. Tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu, uz principu, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs.

[..]

3. Izstrādājot politiku attiecībā uz vidi, Kopiena ņem vērā:

–        pieejamos zinātnes un tehnikas datus;

–        vides apstākļus dažādos Kopienas reģionos;

–        iespējamos ieguvumus un izmaksas darbības vai bezdarbības gadījumā;

–        vienotu Kopienas ekonomisku un sociālu attīstību, kā arī tās reģionu līdzsvarotu attīstību.

[..]”

2        EKL 175. panta 1. punktā ir noteikts:

“1. Padome saskaņā ar [EKL] 251. pantā minēto procedūru, apspriedusies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju, pieņem lēmumu par to, kā jārīkojas Kopienai, lai sasniegtu [EKL] 174. pantā minētos mērķus.”

II –  Apstrīdētā direktīva

3        Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvā 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 32. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā direktīva”), kura stājās spēkā 2003. gada 25. oktobrī, ir paredzēta sistēma siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Eiropas Kopienā (turpmāk tekstā – “kvotu tirdzniecības sistēma”), lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošu gāzu, it īpaši oglekļa dioksīda (turpmāk tekstā – “CO₂”), emisijas samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā (apstrīdētās direktīvas 1. pants). Tā ir balstīta uz Kopienas pienākumiem, kas tai paredzēti Apvienoto Nāciju Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām un Kioto protokolā. Pēdējais minētais ir apstiprināts ar 2002. gada 25. aprīļa Lēmumu 2002/358/EK par ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām pievienotā Kioto protokola apstiprināšanu Eiropas Kopienas vārdā un no tā izrietošo saistību kopīgu izpildi (OV L 130, 1. lpp.). Kioto protokols stājās spēkā 2005. gada 16. februārī.

4        Kopiena un tās dalībvalstis ir apņēmušās 2008.–2012. gadā par 8 % samazināt kopējās antropogēnās to siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, kuras minētas Kioto protokola A pielikumā, salīdzinot ar 1990. gadu (apstrīdētās direktīvas preambulas 4. apsvērums). Šajā sakarā tās ir apņēmušās kopīgi izpildīt savas saistības saistībā ar emisiju samazināšanu saskaņā ar Kioto protokola 4. pantu, ievērojot vienošanos, kas saukta par “atbildības dalīšanu”, kuras visu dalībvalstu pienesumu tabula ir izklāstīta Lēmuma 2002/358 II pielikumā.

5        Kioto protokolā ir paredzēti trīs mehānismi, lai ļautu tā dalībvalstīm sasniegt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanas mērķus, proti, pirmkārt, starptautiska emisijas kvotu tirdzniecība, otrkārt, samazināšanas projektu kopēja īstenošana un, treškārt, mehānisms “tīrai” attīstībai; divi pēdējie minētie mehānismi arī tiek saukti par “elastīguma mehānismiem”. Kaut gan kopīgo samazināšanas projektu īstenošanas mērķis ir samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas valstīs, kas ir Kioto protokola dalībnieces, mehānisms saistībā ar “tīro” attīstību attiecas uz emisiju samazināšanas projektiem, kas tiek īstenoti jaunattīstības valstīs, kuras nav pievienojušās Kioto protokola mērķiem.

6        Lai Kopienā īstenotu Kioto protokolā un Lēmumā 2002/358 paredzētos samazināšanas mērķus, apstrīdētajā direktīvā ir noteikts, ka kvotu tirdzniecības ietvaros tās I pielikumā norādīto iekārtu operatoriem ir jānosedz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas ar kvotām, kas tiem ir piešķirtas saskaņā ar valsts sadales plānu (turpmāk tekstā – “VSP”). Ja operatoram izdodas samazināt savas emisijas, tas var pārdot savas pārpalikuma kvotas citiem operatoriem. Savukārt, iekārtas operators, kura emisijas ir pārmērīgas, var iegādāties nepieciešamās kvotas no operatora, kuram ir pārpalikums.

7        Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas I pielikumu tās piemērošanas jomā it īpaši ietilpst noteiktas sadedzināšanas iekārtas, kas paredzētas enerģijas ražošanai un melno metālu apstrādei, tādas kā “čuguna vai tērauda ražošanas iekārtas (pirmējā vai otrējā kausēšana), iekļaujot nepārtrauktu liešanu ar jaudu virs 2,5 tonnām stundā”.

8        Apstrīdētajā direktīvā paredzēts pirmais posms no 2005. līdz 2007. gadam (turpmāk tekstā – “pirmais kvotu sadales periods”), kam seko pirmais saistību posms, kas paredzēts Kioto protokolā, tad otrais posms no 2008. līdz 2012. gadam (turpmāk tekstā – “otrais kvotu sadales periods”), kas atbilst iepriekš minētajam pirmajam saistību periodam (apstrīdētās direktīvas 11. pants). Pirmā kvotu sadales perioda laikā apstrīdētā direktīva attiecas tikai uz vienu no siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm, kas uzskaitītas II pielikumā, proti, CO₂, un vienīgi uz emisijām, kas rodas no I pielikumā norādītajām darbībām (apstrīdētās direktīvas 2. pants), kuru starpā ir melno metālu ražošana un apstrāde.

9        Konkrētāk, kvotu tirdzniecības sistēmas pamatā, pirmkārt, ir pienākums saņemt iepriekšēju atļauju siltumnīcas efektu izraisošās gāzes emisijai (apstrīdētās direktīvas 4.–8. pants) un, otrkārt, kvotas, kas atļauj operatoram, kuram tās pieder, noteikta daudzuma siltumnīcas efektu izraisošās gāzes emisiju no tā iekārtas (apstrīdētās direktīvas 12. panta 3. punkts).

10      Tādējādi saistībā ar visām apstrīdētās direktīvas I pielikumā paredzētajām iekārtām ir jābūt atļaujai, kuru ir piešķīrusi kompetentā valsts iestāde. Apstrīdētās direktīvas 4. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka no 2005. gada 1. janvāra neviena iekārta neuzsāk I pielikumā minētās darbības, kuru rezultātā rodas attiecīgā emisija, ja vien operatoram nav saskaņā ar 5. un 6. pantu kompetentas iestādes piešķirtas atļaujas vai arī iekārtai uz laiku nepiemēro Kopienas [kvotu tirdzniecības] sistēmu saskaņā ar 27. pantu”.

11      Turklāt apstrīdētās direktīvas 6. panta 2. punktā ir noteikts:

“Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujās ir šāda informācija:

[..]

c)      monitoringa prasības, norādot tieši monitoringa metodoloģiju un biežumu;

d)      prasības attiecībā uz ziņošanu; un

e)      saistības četru mēnešu laikā pēc gada beigām nodot kvotas, kas līdzvērtīgas iekārtas kopējai emisijai attiecīgā kalendārā gada laikā, kuras pārbaudītas saskaņā ar [apstrīdētās direktīvas] 15. pantu.”

12      Apstrīdētās direktīvas 9.–11. pantā paredzēti kvotu sadales nosacījumi un procedūras, kuras, pamatojoties uz VSP, piemēro valsts kompetentās iestādes, sadalot kvotas iekārtu operatoriem.

13      Apstrīdētās direktīvas 9. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Par katru periodu, kas minēts [apstrīdētās direktīvas] 11. panta 1. un 2. punktā, katra dalībvalsts izstrādā [VSP], ar kuru nosaka kopējo kvotu daudzumu, ko valsts nodomājusi piešķirt uz šo periodu, un ierosināto to sadales kārtību. [VSP] pamatā ir jābūt objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, arī tiem, kas minēti III pielikumā, pienācīgi ņemot vērā sabiedrības atsauksmes. Komisijai neatkarīgi no [EK] līguma, vēlākais, līdz 2003. gada 31. decembrim jāizstrādā III pielikumā minēto kritēriju īstenošanas pamatnostādnes.”

14      Eiropas Kopienu Komisija pieņēma minēto pamatnostādņu pirmo versiju, izdodot 2004. gada 7. janvāra Paziņojumu COM(2003) 830, galīgā redakcija, par pamatnostādnēm, lai palīdzētu dalībvalstīm īstenot kritērijus, kas uzskaitīti Direktīvas 2003/87/EK III pielikumā”, un par nepārvaramas varas apstākļiem (turpmāk tekstā – “Komisijas pamatnostādnes”). Ar 2005. gada 22. decembra Paziņojumu COM(2005) 703, galīgā redakcija, Komisija noteica papildu pamatnostādnes saistībā ar VSP par otro piešķiršanas periodu (turpmāk tekstā – “Komisijas papildu pamatnostādnes”).

15      Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 9. panta 1. punkta otro daļu:

“[VSP] par periodu, kas minēts [apstrīdētās direktīvas] 11. panta 1. punktā, ir jāpublicē un jāpaziņo Komisijai un citām dalībvalstīm, vēlākais, līdz 2004. gada 31. martam. Turpmākajiem periodiem [VSP] ir jāpublicē un jāpaziņo Komisijai un dalībvalstīm vismaz 18 mēnešus pirms attiecīgā perioda sākuma.”

16      Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 9. panta 3. punktu:

“Triju mēnešu laikā pēc emisijas kvotu [VSP] paziņošanas, ko dalībvalsts izdara saskaņā ar 1. punktu, Komisija var noraidīt [VSP] vai kādu tā daļu sakarā ar tā neatbilstību III pielikumā vai [apstrīdētās direktīvas] 10. pantā minētajiem kritērijiem. Dalībvalsts pieņem lēmumu saskaņā ar [apstrīdētās direktīvas] 11. panta 1. vai 2. punktu tikai tad, ja Komisija piedāvātos grozījumus ir akceptējusi. Atteikuma gadījumā Komisija sniedz pamatojumu.”

17      Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 10. panta noteikumiem dalībvalstis piešķir vismaz 95 % no kvotām bez maksas attiecībā uz pirmo sadales posmu un vismaz 90 % no kvotām bez maksas – uz otro sadales posmu.

18      Apstrīdētās direktīvas 11. pantā par kvotu sadali un piešķiršanu paredzēts:

“1. Uz triju gadu periodu, kas sākas 2005. gada 1. janvārī, katra dalībvalsts nolemj kopējo kvotu daudzumu, ko tā piešķirs uz šo periodu, un šo kvotu sadali katras iekārtas operatoram. Šis lēmums ir jāpieņem vismaz trīs mēnešus pirms perioda sākuma, pamatojoties uz emisijas kvotu [VSP], kas izstrādāts atbilstīgi 9. pantam un saskaņā ar [apstrīdētās direktīvas] 10. pantu, pienācīgi ņemot vērā sabiedrības atsauksmes.

2. Uz piecu gadu periodu, kas sākas 2008. gada 1. janvārī, un uz katru nākamo piecu gadu periodu katra dalībvalsts nolemj kopējo kvotu daudzumu, ko tā piešķirs uz šo periodu, un sāk kvotu piešķiršanas procesu katras iekārtas operatoram. Šis lēmums ir jāpieņem vismaz 12 mēnešus pirms attiecīgā perioda sākuma, pamatojoties uz emisijas kvotu [VSP], kas izstrādāts atbilstīgi 9. pantam, un saskaņā ar [apstrīdētās direktīvas] 10. pantu, pienācīgi ņemot vērā sabiedrības atsauksmes.

3. Lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar 1. vai 2. punktu, jābūt saskaņā ar Līguma prasībām, jo īpaši ar tā 87. un 88. pantu. Lemjot par kvotu sadali, dalībvalstīm ir jārēķinās, ka jaunajām iekārtām būs jānodrošina piekļuve kvotām.

[..]”

19      Apstrīdētās direktīvas III pielikumā ir uzskaitīti VSP piemērojami 11 kritēriji.

20      Apstrīdētās direktīvas III pielikuma 1. kritērijā noteikts:

“Kopējam piešķiramo kvotu daudzumam uz attiecīgo periodu ir jābūt saskaņotam ar dalībvalsts saistībām ierobežot emisiju atbilstīgi Lēmumam 2002/358 [..] un Kioto protokolam, ņemot vērā, no vienas puses, kopējo [kopējās] emisijas daļu, ko aptver šīs kvotas, salīdzinot ar emisiju no avotiem, uz kuriem neattiecas šī direktīva, un, no otras puses, valstu enerģētikas politiku, un jābūt saskaņotam ar valsts klimata pārmaiņu programmu. Kopējais piešķiramo kvotu daudzums nedrīkst pārsniegt daudzumu, kāds šķiet vajadzīgs šā pielikuma kritēriju stingrai piemērošanai. Pirms 2008. gada daudzumam jābūt saskaņotam ar iespēju katrai dalībvalstij sasniegt vai pat pārsniegt mērķus saskaņā ar Lēmumu 2002/358 [..] un Kioto protokolu.”

21      Apstrīdētās direktīvas III pielikuma 3. kritērijā noteikts:

“Piešķiramo kvotu daudzumam ir jābūt saskaņotam ar to darbību potenciālu, ieskaitot tehnoloģisko potenciālu, uz kurām attiecas šī emisijas samazināšanas [kvotu tirdzniecības] sistēma. Dalībvalstis var balstīt kvotu sadali uz vidējo siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas daudzumu uz produkta vienību un sasniedzamo progresu attiecībā uz veicamajām darbībām.”

22      Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas III pielikuma 6. kritēriju “[VSP] jāiekļauj informācija par to, kā jaunās iekārtas var sākt dalību Kopienas [kvotu tirdzniecības] sistēmā attiecīgajā dalībvalstī”.

23      Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas III pielikuma 7. kritēriju “[VSP] var pielāgot agrāk veiktos [emisiju samazināšanas] pasākumus, un tajā jābūt iekļautai informācijai par to, kā šie agrāk veiktie pasākumi ir ņemti vērā”. Saskaņā ar šo pašu kritēriju “dalībvalstis, izstrādājot savus [VSP], var izmantot kritērijus, kas izriet no atsauces dokumentiem attiecībā uz labākajām pieejamām tehnoloģijām, un šajos kritērijos var ietvert agrāk veiktu [emisiju samazināšanas] pasākumu pielāgošanu”.

24      Apstrīdētās direktīvas 12. panta 1. punktā paredzēts, ka kvotas var pārskaitīt starp fiziskām un juridiskām personām Kopienā vai personām trešās valstīs, ja vien ir noslēgta vienošanās starp šīm valstīm un Kopienu saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 25. pantu un ja šīs kvotas ir savstarpēji atzinušas katras valsts kompetentās iestādes. Saskaņā ar 12. panta 3. punktu līdz katra gada 1. maijam katras iekārtas operators nodod kompetentajai iestādei kvotu skaitu, kurš līdzvērtīgs attiecīgās iekārtas kopējam emisijas apjomam iepriekšējā kalendārajā gadā, lai šīs kvotas pēc tam varētu anulēt.

25      Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 13. panta 1. punktu kvotas ir derīgas tikai attiecībā uz emisiju periodā, uz kuru tās ir piešķirtas.

26      Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 16. panta 2. punktu dalībvalstis nodrošina to operatoru vārdu publicēšanu, kuri pārkāpj apstrīdētās direktīvas 12. panta 3. punkta prasības par kvotu nodošanu pietiekamā daudzumā. Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 16. panta 3. un 4. punktu visiem operatoriem, kuri nenodod kvotas, kas nosegtu emisiju iepriekšējā gada laikā, jāmaksā sods par emisijas apjoma pārsniegšanu – pirmā piešķiršanas perioda laikā EUR 40 un par nākamajiem periodiem EUR 100 par katru tonnu CO₂ [oglekļa dioksīda] ekvivalenta, par kuru operators nav nodevis kvotas. Turklāt soda nomaksāšana par emisijas apjoma pārsniegšanu neatbrīvo operatoru no pienākuma, nododot kvotas par nākamo kalendāro gadu, nodot tādu kvotu daudzumu, kas nosegtu pārsniegto emisijas apjomu.

27      Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 24. pantu, ja tam piekrīt Komisija atbilstoši procedūrai, kas paredzēta minētās direktīvas 23. panta 2. punktā, to lasot kopsakarā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV L 184, 23. lpp.), dalībvalstis var saskaņā ar šo direktīvu piemērot emisijas kvotu tirdzniecību darbībām, iekārtām un siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm, ņemot vērā visus būtiskos kritērijus, it īpaši ietekmi uz iekšējo tirgu, potenciālos konkurences izkropļojumus, kvotu tirdzniecības sistēmas vides integritāti un plānotās monitoringa un ziņošanas sistēmas uzticamību.

28      Apstrīdētās direktīvas 27. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis var lūgt Komisiju uz laiku neattiecināt Kopienas sistēmu uz iekārtu un Komisija var izlemt apmierināt šo lūgumu. Turklāt saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 28. pantu dalībvalstis var ar Komisijas piekrišanu atļaut operatoriem, kas to lūdz, veidot kopfondu iekārtām, kuras veic tādas pašas darbības. Visbeidzot, piemērojot apstrīdētās direktīvas 29. pantu, dalībvalstis var lūgt Komisijai, lai saistībā ar noteiktām iekārtām tiktu piešķirtas papildu kvotas nepārvaramas varas gadījumā.

29      Apstrīdētās direktīvas 30. pantā, kura nosaukums ir “Pārskatīšana un turpmākā attīstība”, ir noteikts:

“[..]

2. Pamatojoties uz šīs direktīvas piemērošanā gūto pieredzi un progresu, kas panākts siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas monitoringā, kā arī ņemot vērā starptautiska līmeņa sasniegumus, Komisija gatavo ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu, apsverot:

a)      to, vai un kā būtu jāgroza I pielikums, lai tajā iekļautu citas nozares darbības, cita starpā ķīmijas, alumīnija un transporta nozares darbības, un citas II pielikumā minēto siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, lai uzlabotu [kvotu tirdzniecības] sistēmas ekonomisko efektivitāti;

[..].”

 Fakti un process

30      Prasītāja Arcelor SA radās 2001. gadā, apvienojot ARBED, Aceralia un Usinor. Pēc tās apvienošanas ar Mittal 2006. gadā tā tika nosaukta par ArcelorMittal un kļuva par lielāko tērauda ražotāju pasaulē. Tomēr šīs prasības celšanas laikā, kad tās ražošanas apjoms gadā bija 44 miljoni tonnu, no kuriem vairāk nekā 90 % tika saražoti Eiropas Savienībā, prasītāja pārstāvēja mazāk nekā 5 % no pasaulē saražotā tērauda apjoma. Tai pieder 17 pārstrādes čuguna un tērauda ražošanas iekārtas Eiropas Savienībā, kas atrodas Francijā (Fosurmēra [Fos-sur-Mer], Floranža [Florange] un Denkerka [Dunkerque]), Beļģijā (Ljēža [Liège] un Ganda [Gand]), Spānijā (Gižonavilē [Gijón‑Avilés]) un Vācijā (Brēme [Brême] un Eizenhītenštate [Eisenhüttenstadt]).

31      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 15. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.

32      Prasības pieteikumā minētie prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai [tagad – Vispārējā tiesa] ir šādi:

–        atcelt apstrīdētās direktīvas 4. pantu, 6. panta 2. punkta e) apakšpunktu, 9. pantu, 12. panta 3. punktu, 16. panta 2.–4. punktu, to lasot kopsakarā ar apstrīdētās direktīvas I pielikuma 2. pantu un III pielikuma 1. kritēriju, tiktāl, ciktāl šīs tiesību normas (turpmāk tekstā – “apstrīdētās tiesību normas”) attiecas uz pārstādes čuguna un tērauda ražošanas iekārtām, izmantojot nepārtraukto liešanu, kopējai jaudai pārsniedzot 2,5 tonnas stundā;

–        konstatēt, ka Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas radušies apstrīdēto tiesību normu pieņemšanas dēļ;

–        piespriest Parlamentam un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33      Savā replikas rakstā prasītāja arī pakārtoti lūdz Vispārējo tiesu pilnībā atcelt apstrīdēto direktīvu.

34      Ar atsevišķiem procesuālajiem rakstiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēti 2004. gada 1. un 6. aprīlī, Parlaments un Padome attiecīgi izvirzīja iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Pirmās instances tiesas [Vispārējās tiesas] Reglamenta 114. pantu. Prasītāja iesniedza savus apsvērumus par šīm iebildēm 2004. gada 25. jūnijā.

35      Ar procesuālo rakstu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 5. maijā, Komisija saskaņā ar Reglamenta 115. panta 1. punktu lūdza iestāties šajā tiesvedībā Parlamenta un Padomes atbalstam. Ar 2004. gada 24. jūnija rīkojumu Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atļāva tai iestāties lietā. Komisija saskaņā ar Reglamenta 116. panta 4. punktu iesniedza 2004. gada 2. septembrī savu iestāšanās rakstu, kas attiecas vienīgi uz jautājumu par pieņemamību.

36      Parlaments un Padome savās iebildēs par nepieņemamību un Komisija savā iestāšanās rakstā par nepieņemamību lūdz Pirmās instances tiesu [Vispārējo tiesu]:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37      Ar Pirmās instances tiesas 2005. gada 26. septembra rīkojumu iebildes par nepieņemamību tika apvienotas pēc būtības un lēmums par tiesāšanās izdevumiem tika atlikts.

38      Turklāt Padome savā iebildumu rakstā, Parlaments savā atbildē uz repliku un Komisija savā iestāšanās rakstā par lietas būtību pakārtoti lūdz Pirmās instances tiesu [Vispārējo tiesu] noraidīt prasību kā nepieņemamu.

39      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūdza Parlamentu, Padomi un Komisiju atbildēt uz rakstveida jautājumiem pirms tiesas sēdes. Parlaments, Padome un Komisija uz šiem jautājumiem atbildēja noteiktajos termiņos.

40      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva 2008. gada 15. aprīļa tiesas sēdē.

41      Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas tiesas sēdē Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu par tiesvedības apturēšanu, piemērojot Reglamenta 77. panta a) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar Tiesas Statūtu 54. panta trešo daļu, līdz brīdim, kad Tiesa pasludinās spriedumu lietā C‑127/07, un tas tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā.

42      Tā kā Tiesa 2008. gada 16. decembrī tika pasludinājusi spriedumu lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique un Lorraine u.c. (Krājums, I‑9895. lpp.), lietas dalībnieki tika aicināti paust savus apsvērumus par iespējamajām sekām, kas izriet no minētā sprieduma saistībā ar šo procesu. Lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus noteiktajos termiņos un mutvārdu process tika slēgts.

43      Pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās 2009. gada 1. decembrī Vispārējā tiesa nolēma tiesvedību atsākt no jauna un lietas dalībnieki tika aicināti paust savus apsvērumus par iespējamajām sekām, kas izriet no šī apstākļa, proti, LESD 263. panta ceturtās daļas spēkā stāšanos saistībā ar šo procesu. Lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus noteiktajos termiņos un mutvārdu process tika slēgts.

 Juridiskais pamatojums

I –  Par prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

1.     Parlamenta, Padomes un Komisijas argumenti

44      Parlaments un Padome, ko atbalsta Komisija, uzskata, ka prasība daļēji atcelt apstrīdēto direktīvu ir nepieņemama.

45      Parlaments un Padome uzskata, ka apstrīdētā direktīva ir “īsta direktīva” EKL 249. panta trešās daļas nozīmē, t.i., vispārpiemērojams tiesību akts, kas dalībvalstīm ir jātransponē valsts tiesībās un kas abstraktā veidā attiecas uz objektīvi noteiktām situācijām. EKL 230. panta ceturtajā daļā nav paredzēts, ka privātpersonas var vērsties tiesā pret šādu direktīvu.

46      Parlaments un Padome, ko atbalsta Komisija, turklāt uzskata, ka prasītāju ne tieši, ne individuāli apstrīdētās tiesību normas neskar EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

47      Saistībā ar kritēriju par tiešo ietekmi Parlaments un Padome būtībā norāda, ka atšķirībā no regulas “īsta direktīva” nevar tieši radīt saistošu juridisku iedarbību attiecībā uz privātpersonas juridisko situāciju, vai pat noteikt šai personai juridiskus pienākumus pirms tam, kad valsts vai Kopienu līmenī ir īstenoti pasākumi, kas paredzēti, lai to realizētu, vai pirms tam, kad ir beidzies transponēšanas termiņš. Līdz ar to šāda direktīva nevar pati par sevi tieši skart privātpersonu EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē. Tādējādi apstrīdētās tiesību normas, kas it īpaši attiecas uz emisiju atļauju piešķiršanu, VSP uzraudzības, paziņošanas un noteikšanas pienākumiem, kā arī emisijas kvotu piešķiršanu un nodošanu, neuzliek prasītājai nekādu pienākumu un negroza tās juridisko situāciju, jo šīs normas nav transponētas valsts tiesībās.

48      Turklāt Parlaments un Padome, ko atbalsta Komisija, uzskata, ka apstrīdētā direktīva atstāj ļoti plašu rīcības brīvību dalībvalstīm saistībā ar valsts transponēšanas pasākumiem, it īpaši saistībā ar VSP izstrādi saskaņā ar 9. pantu, to kvotu minimālā procentu skaita, kas tiek piešķirtas par brīvu, noteikšanu saskaņā ar 10. pantu, kopējā kvotu daudzuma noteikšanu saskaņā ar 11. pantu saistībā ar attiecīgo piešķiršanas periodu un to piešķiršanu iekārtu operatoriem saskaņā ar III pielikuma kritērijiem.

49      Padome, ko atbalsta Komisija, apstrīd tēzi, saskaņā ar kuru apstrīdētā direktīva liedz prasītājai saņemt emisiju atļaujas, ko tā saņēmusi saskaņā ar Padomes 1996. gada 24. septembra Direktīvu 96/61/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV L 257, 26. lpp.). Direktīva 96/61 ir vienīgi koordinēšanas instruments, ar kuru tiek noteikts vispārējs ietvars likumdevēja aktiem un ar kuru it īpaši tiek definēti operatoru vispārējie pienākumi un atļauju nosacījumi (Direktīvas 96/61 preambulas 9. apsvērums). Tomēr šī direktīva nepiešķir emisijas tiesības un nav tiešs juridiskais pamats to piešķiršanai. Konkrētāk, nekāds emisiju maksimālais lielums nav noteikts pašā Direktīvā 96/61 (Direktīvas 96/61 18. pants).

50      Parlaments un Padome no visa iepriekš minētā secina, ka prasītāju tieši neskar apstrīdētās tiesību normas.

51      Saistībā ar kritēriju par individuālo ietekmi Padome norāda, ka apstrīdētā direktīva vispārējā un abstraktā veidā attiecas uz visiem operatoriem, kas veic minētās direktīvas I pielikumā uzskaitītās darbības, un uz visām lielajām iekārtām, kas emitē CO₂, ieskaitot čuguna vai tērauda ražošanas iekārtas. Tomēr prasītāja nav pierādījusi, ka tās situācija atšķirtos no citu čuguna vai tērauda ražotāju situācijas. Padome piebilst, ka saskaņā ar apstrīdētās direktīvas III pielikuma 6. kritēriju un 11. panta 3. punktu dalībvalstīm ir jāveicina jauno iekārtu piekļūšana kvotām. Turklāt no 2004. gada 1. maija apstrīdētā direktīva tiek piemērota čuguna vai tērauda ražotājiem, kuri atrodas dalībvalstīs, kas šajā datumā pievienojās Eiropas Savienībai, un kuru darbības arī aptver minētās direktīvas I pielikums.

52      Parlaments un Padome uzskata, ka ne EKL 175. panta 1. punkts kā juridiskais pamats Kopienas rīcībai vides jomā, ne EKL 174. pants neuzliek Kopienu likumdevējam pienākumu, veicot vispārpiemērojamus pasākumus, ņemt vērā noteiktu operatoru īpašo situāciju. Šāds pienākums arī neizriet no citas augstāka juridiska spēka tiesību normas, tādas kā samērīguma princips vai vienlīdzīgas attieksmes princips, vai arī pamattiesībām. Parlaments un Padome uzskata, ka no tā nevar izsecināt privātpersonas tiesības tieši celt prasību Kopienu tiesā, jo pretējā gadījumā EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzētajām prasībām zustu jēga. Katrā ziņā prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētajām tiesību normām būtu “dramatiskas sekas” attiecībā uz tās īpašo situāciju tādā mērā, ka tās varētu tikt uzskatītas par nesaderīgām ar minētajām augstāka juridiska spēka tiesību normām.

53      Šajā sakarā Padome apstrīd prasītājas argumentus, ar kuriem tiek apgalvots, ka tā ir īpaši nopietni skarta kā lielākā tērauda ražotāja Eiropā, kuras situācija ir unikāla tās restrukturēšanas, tās ierobežotās peļņas maržas un jau realizēto būtisko CO₂ emisiju samazināšanas dēļ. Nepietiek, ka noteikti operatori ir ekonomiski vairāk skarti nekā to konkurenti, lai šis tiesību akts tos skartu individuāli. Padome uzskata, ka prasītāja tika skarta tās kā čuguna vai tērauda ražotāja objektīvās situācijas dēļ tādā pašā veidā kā jebkurš cits operators, kas ir tādā pašā situācijā. Tas, ka vispārpiemērojamam tiesību aktam var būt dažāda konkrēta iedarbība attiecībā uz dažādiem tiesību subjektiem, uz kuriem tas attiecas, nav nekas tāds, kas izceltu prasītāju salīdzinājumā ar visiem citiem attiecīgajiem operatoriem, jo tāda kā apstrīdētā direktīva tiesību akta piemērošana tiek veikta saskaņā ar objektīvi noteiktu situāciju.

54      Saistībā ar prasītājas apgalvojumu, ka apstrīdētā direktīva kavē tās grupas restrukturēšanu, jo šī direktīva neļauj veikt to kvotu pārrobežu nodošanu, kas saistītas ar dažādām dalībvalstīs esošo iekārtu ražošanas jaudām, Padome norāda, ka prasītāja nav izskaidrojusi iemeslus, kādēļ tā ir vienīgais skartais operators, lai arī tā pati minēja piemēru par notiekošo Corus sabiedrības restrukturēšanu. Katrā ziņā iespēja izmantot kvotas, kas piešķirtas slēgtajām iekārtām, lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstu diskrēcijas. Tādējādi gandrīz vai puse no dalībvalstīm ir atļāvusi nodot slēgtās iekārtas kvotas aizvietojošajai iekārtai, bet šī nodošana ir iespējama tikai vienas dalībvalsts ietvaros. Padome, ko atbalsta Komisija, turklāt norāda, ka, īstenojot rīcības brīvību, visas dalībvalstis ir izvēlējušās, piemērojot apstrīdētās direktīvas 11. panta 3. punktu un III pielikuma 6. kritēriju, bez maksas piešķirt jaunajām iekārtām kvotas no rezervē esošajām. Turklāt, pat pieņemot, ka prasītāja nevar nodot kvotas, kas piešķirtas iekārtām, kuras tiek slēgtas, citām savas grupas iekārtām, tā tomēr varētu pretendēt uz bezmaksas kvotu piešķiršanu tās citu iekārtu jaudu paplašināšanas dēļ, jo jēdzienā “jauna iekārta” apstrīdētās direktīvas 3. panta h) punkta nozīmē ietilpst esošās iekārtas paplašināšana. Visbeidzot, saistībā ar agrākā posmā veiktajiem emisijas samazināšanas pasākumiem Padome atgādina, ka saskaņā ar apstrīdētās direktīvas III pielikuma 7. kritēriju VSP var tikt ņemti vērā šādi pasākumi un ka šajā ziņā dalībvalstīm ir dota plaša rīcības brīvība.

55      Parlaments un Padome uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētās direktīvas kontekstā tā atradās līdzīgā situācijā salīdzinājumā ar prasītāju situācijām, par kurām pasludināts 1985. gada 17. janvāra spriedums lietā 11/82 Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija (Recueil, 207. lpp.), 1990. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑152/88 Sofrimport/Komisija (Recueil, I‑2477. lpp., 28. punkts) un 1994. gada 18. maija spriedums lietā C‑309/89 Codorníu/Padome (Recueil, I‑1853. lpp.), kā arī, kur pasludināts Pirmās instances tiesas 1995. gada 14. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑480/93 un T‑483/93 Antillean Rice Mills u.c./Komisija (Recueil, II‑2305. lpp., 67. punkts) un 1998. gada 17. jūnija spriedums lietā T‑135/96 UEAPME/Padome (Recueil, II‑2335. lpp.). Saistībā ar argumentu par ilgtermiņa gāzes piegādes līgumiem, ko prasītāja ir noslēgusi ar elektroenerģijas centrālēm pirms apstrīdētās direktīvas pieņemšanas, Padome uzskata, ka divi kumulatīvie nosacījumi, kas tika konstatēti iepriekš minētajos spriedumos, lai noteiktu, vai ir notikusi individuāla ietekme EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē, proti, no vienas puses, augstāka juridiska spēkā tiesību normas esamība, kas uzliek Kopienu iestādēm pienākumu ņemt vērā prasītājas īpašo situāciju salīdzinājumā ar jebkuru citu attiecīgo personu, un, no otras puses, fakts, ka apstrīdētais tiesību akts pilnībā vai daļēji traucē attiecīgo līgumu izpildi, nav izpildīti šajā lietā. Prasītāja pati apstiprina, ka šajos līgumos minētā gāze tiek piegādāta gan tās elektroenerģijas centrālēm, gan trešo personu centrālēm. Tādēļ tā varētu saņemt kvotas, kas piešķirtas centrālēm, kuras ietilpst tās grupā, vai tās nodot savām dažādajām ražošanas iekārtām. Padome uzskata, ka saskaņā ar Komisijas pamatnostādņu 92. punktu (skat. šī sprieduma 14. punktu), ja izplūdes gāze, kas rodas iekārtā notiekošā ražošanas procesa rezultātā, tiek izmantota kā degviela citā iekārtā, tad dalībvalsts ziņā ir nolemt par kvotu sadalīšanu starp šīm divām iekārtām. Tādējādi dalībvalsts var izvēlēties piešķirt kvotas iekārtas operatoram, kas nodod izplūdes gāzes, t.i., šajā lietā čuguna vai tērauda ražotājam, kaut gan emisijas, kas rodas no minēto gāzu sadedzināšanas, nerodas no pašas tērauda ražošanas iekārtas kā tādas, bet gan no elektroenerģijas centrāles. Šajos apstākļos prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētā direktīva tai liedz izpildīt attiecīgos gāzes piegādes līgumus. Katrā ziņā tikai tas, ka apstrīdētā direktīva rada risku saistībā ar valsts transponēšanas pasākumiem apgrūtināt līgumu izpildi, nav pamats atzinumam, ka prasītāja ir individuāli skarta.

56      Parlaments un Padome, ko atbalsta Komisija, norāda, ka prasītāja arī nav pierādījusi, ka tā ietilpa slēgtā operatoru kategorijā. Tā kā apstrīdētā direktīva ir vispārpiemērojams pasākums, kas attiecas uz visiem operatoriem, kuri veic tās I pielikumā uzskaitītās darbības, uz prasītāju tā attiecas vienīgi saistībā ar tās kā čuguna un tērauda ražotājas objektīvo statusu, gluži kā uz jebkuru citu operatoru, kas atrodas tādā pašā situācijā. Tādēļ tas, ka apstrīdētās direktīvas pieņemšanas brīdī bija vienīgi 15 čuguna vai tērauda ražotāji, nav pietiekami, lai individualizētu prasītāju. Parlaments uzskata, ka fakts, ka prasītāja ietilpa “slēgtā un identificējamā grupā” apstrīdētās direktīvas pieņemšanas laikā vai tika visvairāk ekonomiski skarta salīdzinājumā ar tās konkurentiem, nav tāds, lai to individualizētu kā adresātu.

57      Padome apstrīd, ka prasītāja var kļūt par “kvotu neto pircēju” tās īpašās situācijas dēļ. Šajā sakarā tā, pirmkārt, atgādina, ka pirmā piešķiršanas perioda laikā dalībvalstīm ir bez maksas jāpiešķir vismaz 95 % no VSP paredzētajām kvotām, bet otrajā piešķiršanas perioda laikā jāpiešķir vismaz 90 %. Otrkārt, saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 12. panta 1. un 2. punktu kvotas ir nododamas bez ierobežojuma gan vienas uzņēmumu grupas ietvaros, gan citām personām, kas atrodas vai nu Kopienā, vai trešās valstīs. Treškārt, piešķirto kvotu skaitu, īstenojot rīcības brīvību, sākotnēji nosaka katra dalībvalsts, ņemot vērā virkni faktoru un kritēriju (skat. 48. un nākamos punktus). Visbeidzot, Kioto protokola elastīguma mehānismi (skat. šī sprieduma 5. punktu) sniedz čuguna vai tērauda ražotājiem iespēju konvertēt emisiju kredītus, kas saņemti saistībā ar attiecīgajiem projektiem, kvotās, kas ir izmantojamas kvotu tirdzniecības sistēmā. Līdz ar to prasītāja var bez maksas saņemt kvotas par visām savām emisijām.

58      Pamatojoties uz pētījumiem, Padome, ko atbalsta Komisija, apstrīd tēzi, saskaņā ar kuru čuguna un tērauda ražotāji atrodas “unikālā norobežošanās situācijā” [unique lock-in situation], jo metalurģijas nozarei nav tehniskas iespējas vēl vairāk samazināt CO₂ emisijas. Šajā sakarā Padome būtībā norāda, ka metalurģijas nozarē ir iespējas samazināt šādas emisijas gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, ka Kopiena piešķir ievērojamu finanšu atbalstu pētījumiem šajā sakarā un ka kvotu tirdzniecības sistēma sniedz čuguna un tērauda ražotājiem ekonomiska rakstura stimulu vēl vairāk samazināt to CO₂ emisijas.

59      Saistībā ar prasītājas apgalvojumu, ka čuguna un tērauda ražotāji nav spējīgi no saviem klientiem iekasēt iespējamo ražošanas izmaksu paaugstināšanos, kas izriet no nepieciešamības pirkt emisijas kvotas, Padome, ko atbalsta Komisija, norāda, ka iespējamā nepieciešamība šādam ražotājam pirkt kvotas būs atkarīga no sākotnējā kvotu daudzuma, kas tam tiks piešķirts saskaņā ar VSP un saskaņā ar tā pūlēm samazināt emisijas. Prasītāja pati norāda uz savas grupas restrukturēšanas procesu un uz tās domnu skaita samazināšanu līdz 2012. gadam, kas pats par sevi, iespējams, būs pamats emisiju samazinājumam. Tā tas it īpaši būs gadījumā – atbilstoši prasītājas publiskajam paziņojumam –, kad tā nomainīs domnas uz elektriskajām domnām, kuru CO₂ emisijas uz tonnu ir mazākas. Pat uzskatot, ka prasītājai ir jāpērk papildu kvotas, ar tām saistītās izmaksas varētu tikt vismaz daļēji iekasētas no patērētājiem ievērojamas cenu paaugstināšanās dēļ tērauda nozarē, kas paplašinās.

60      Parlaments un Padome, ko atbalsta Komisija, no visa iepriekš minētā secina, ka prasītāju individuāli neskar apstrīdētā direktīva un ka prasība atcelt tiesību aktu tādēļ ir jāatzīst par nepieņemamu.

61      Turklāt Parlaments, ko atbalsta Komisija, atsaucas uz prasības atcelt tiesību aktu nepieņemamību, jo apstrīdētās tiesību normas nav atdalāmas no parējās apstrīdētās direktīvas; jo šādas atdalīšanas gadījumā zustu tās jēga. Parlaments uzskata, ka, ja, piemēram, pienākumi, kas saistīti ar atļauju emitēt siltumnīcas efektu izraisošo gāzi (4. un 6. pants) un kas saistīti ar VSP (9. pants), tiktu atcelti, tad tiesību akta saturs būtu pilnīgi “apgriezts”.

62      Šajā sakarā Parlaments apstrīd prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru kvotu tirdzniecības sistēma paliktu “būtībā neskarta”, ja čuguna vai tērauda ražotāji būtu izslēgti no tās piemērošanas jomas, jo šis aspekts nekādi nav saistīts ar jautājumu, vai apstrīdēto tiesību normu atcelšanas sekas būtu tādas, ka tiktu grozīta apstrīdētās direktīvas pārējās daļas būtība. Turklāt Parlaments un Padome uzskata, ka nevar tikt akceptēts prasītājas novēlots mēģinājums replikas stadijā – un līdz ar to pretēji Reglamenta 48. panta 2. punkta prasībām – grozīt savus prasījumus, lai tās prasība turpmāk tiktu interpretēta tādējādi, ka “tajā ietilpst prasījums pilnībā atcelt [apstrīdēto] direktīvu, ja nav iespējams to atcelt daļēji”. Šāda pieeja paplašinātu un nevis sašaurinātu prasītājas sākotnējos prasījumus, saskaņā ar kuriem tika lūgts “daļēji atcelt” apstrīdēto direktīvu. Tomēr prasītāja nav minējusi jaunus tiesību vai faktiskos apstākļus, kas radušies tiesvedības laikā Reglamenta 48. panta 2. punkta nozīmē un kas varētu būt pamats, lai izvirzītu jaunu pamatu.

63      Līdz ar to Parlaments un Padome uzskata, ka prasība atcelt tiesību aktu ir jāatzīst par nepieņemamu arī šī iemesla dēļ.

64      Savos apsvērumos par sekām, kas izriet no LESD 263. panta ceturtās daļas spēkā stāšanos, Parlaments un Padome, ko atbalsta Komisija, norāda, ka šis apstāklis negroza šo vērtējumu, jo minētais pants šajā procesā nav piemērojams, un apstrīdētā direktīva nav reglamentējošs akts šīs tiesību normas izpratnē.

2.     Prasītājas argumenti

65      Prasītāja vispirms norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas attiecas uz EKL 230. panta ceturto daļu, tikai tas, ka apstrīdētais akts ir direktīva, nav pietiekami, lai šādu prasību atzītu par nepieņemamu. Tādēļ prasība, ar kuru tiek lūgts atcelt direktīvas noteiktas tiesību normas, ir pieņemama, ja prasītāju tieši un individuāli skar šīs tiesību normas.

66      Saistībā ar kritēriju par tiešo ietekmi prasītāja apgalvo, ka, lai gan direktīvā saskaņā ar EKL 249. panta trešo daļu ir pieprasīts, lai dalībvalstis būtu pieņēmušas transponēšanas aktu, lai varētu būt iedarbība uz tirgus dalībnieku juridisko situāciju, šī prasība pati par sevi nav pietiekama, lai secinātu, ka tā nav tieši skarta EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē. Ja tas tā būtu, tad šāds tirgus dalībnieks nekad nevarētu apstrīdēt direktīvas, un tas būtu nesaderīgi ar judikatūru, kā arī ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Ja Kopienu pasākums, ieskaitot direktīvu, nesniedz dalībvalstīm rīcības brīvību saistībā ar prasītājai nosakāmo pienākumu, t.i., ja šī pasākuma īstenošana norisinās automātiski, tad šāds prasītājs ir tieši skarts. Prasītājam EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzēto tiesību aizsardzību tiesā iestādes nevar liegt vienīgi ar pieņemtā tiesību akta formas izvēli.

67      Šajā lietā apstrīdētās tiesību normas nesniedz dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību saistībā ar pienākumiem, kas ir jāuzliek prasītājai.

68      Šajā sakarā, pirmkārt, prasītāja norāda, ka saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 4. pantu dalībvalstīm ir jākontrolē, lai no 2005. gada 1. janvāra čuguna vai tērauda ražotāji neizmantotu iekārtas, kurām nav emisijas atļaujas. Dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības šajā sakarā. Apstrīdētās direktīvas 27. panta 1. punktā ir noteikta tikai iespēja uz laiku izslēgt noteiktas iekārtas no kvotu tirdzniecības sistēmas līdz 2007. gada 31. decembrim, un līdz ar to atļaujas sniegšanas pienākums ir stājies spēkā vēlākais 2008. gada 1. janvārī. Tāpat apstrīdētās direktīvas 27. panta 2. punktā paredzētā dalībvalstu iespēja piešķirt pagaidu izslēgšanu no sistēmas no 2005. gada līdz 2007. gadam tām nepiešķir nekādu rīcības brīvību, un tām, pamatojoties uz tās ierobežojošajiem nosacījumiem, nav praktiskas intereses.

69      Otrkārt, argumentam, apgalvojot, kas dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība saistībā ar VSP izstrādāšanu, nav nozīmes, jo direktīvā ir skaidri nošķirta atļauja (4. pants) un kvotas (9. pants). Pienākums izsniegt atļaujas par CO₂ emisijām pats par sevi ietekmē prasītājas juridisko situāciju, jo šis pienākums daļēji atceļ ekspluatēšanas atļaujas un saskaņā ar Direktīvu 96/61 piešķirtās tiesības emitēt CO₂, kuras tai bija saistībā ar tās ražošanas iekārtām. Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 6. panta 2. punktu šī atļauja ir atkarīga no papildu prasībām uzraudzības un paziņošanas jomā, kā arī no kvotu nodošanas pienākuma nosegt attiecīgās iekārtas CO₂ emisijas katrā kalendārajā gadā. Prasītāja uzskata, ka dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības saistībā ar pienākumiem, kas tām tiek uzlikti šajā sakarā.

70      Treškārt, saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 9. pantu, kas apskatīts kopsakarā ar tās III pielikuma 1. kritēriju, kopējam piešķirto kvotu daudzumam references piešķiršanas perioda laikā ir jābūt saderīgam, pirmkārt, ar dalībvalsts pienākumu ierobežot savas emisijas saskaņā ar Lēmumu 2002/358 un Kioto protokolu un, otrkārt, ar pienākumu nepārsniegt daudzumu, kas nepieciešams, lai stingri piemērotu apstrīdētās direktīvas III pielikumā izklāstītos kritērijus. No tā izriet, ka, tad, kad dalībvalstis nosaka kopējo piešķiramo kvotu daudzumu, tām – nepastāvot šajā sakarā nekādai rīcības brīvībai – ir jāievēro “absolūt[ais] maksimālo kvotu daudzum[s]”. Šo interpretāciju apstiprina Komisijas papildu pamatnostādņu 10. punkts, kas attiecas uz apstrīdētās direktīvas III pielikuma 3. kritēriju (skat. šī sprieduma 14. punktu).

71      Ceturtkārt un visbeidzot, saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 12. panta 3. punktu un 16. pantu dalībvalstīm, neparedzot rīcības brīvību šajā sakarā, pirmkārt, noteikt visiem operatoriem pienākumu līdz vēlākais katra gada 30. aprīlim nodot kvotas, kas atbilst to kopējam emisiju daudzumam pagājušajā kalendārajā gadā, un, otrkārt, tiem noteikt sankcijas par šī pienākumu neizpildi.

72      Prasītāja no tā secina, ka apstrīdētās tiesību normas nedod dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību saistībā ar tai uzliekamajiem pienākumiem un ka tādēļ šīs tiesību normas to skar tieši EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

73      Prasītāja arī uzskata, ka apstrīdētās tiesību normas to arī skar individuāli. Pirmkārt, Kopienu likumdevējam ir jāņem vērā nopietnās sekas, kas no tām izriet attiecībā uz prasītājas konkrēto situāciju, un, otrkārt, prasītāja ietilpst noslēgtā kategorijā, kurā ir ierobežots skaits čuguna un tērauda ražotāju, kurus skar minētās tiesību normas.

74      Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka, tā kā Kopienu likumdevēja pienākums ņemt vērā tiesību akta sekas, kuru tas paredz pieņemt, saistībā ar noteiktu privātpersonu situāciju, ir tāds, kas šīs personas individualizē (iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, 19. punkts; iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Sofrimport/Komisija, 11. punkts, un iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Codorníu/Padome, 20. punkts), šis pienākums varētu vai nu izrietēt no īpašas EK līguma tiesību normas (iepriekš 55. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Antillean Rice Mills u.c./Komisija, 67. punkts), vai nu no tiesību normas ar augstāku juridisku spēku (iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā UEAPME/Padome, 90. punkts), – tādas kā samērīguma princips, vienlīdzīgas attieksmes princips un pamattiesības.

75      Šajā sakarā prasītāja būtībā apgalvo, ka, lai ievērotu samērīguma principu un vienlīdzīgas attieksmes principu, kā arī tās tiesības uz īpašumu un tās brīvību veikt saimniecisku darbību, Kopienu likumdevējam būtu bijis jāņem vērā apstrīdētās direktīvas ļoti nopietnās sekas attiecībā uz tās īpašo situāciju. Tādējādi pretēji Parlamenta un Komisijas sākotnējiem piedāvājumiem neiekļaujot citas nozares apstrīdētās direktīvas I pielikumā – it īpaši konkurējošās krāsaino metālu nozares un ķīmisko produktu nozares –, Kopienu likumdevējs ir pārkāpis vienlīdzīgas attieksmes principu un netraucētas konkurences saglabāšanas principu. Tāpat tas ir pārkāpis tiesības uz īpašumu, tiesības veikt uzņēmējdarbību un brīvību veikt prasītājas saimniecisku darbību, kā arī samērīguma principu, neņemot vērā čuguna vai tērauda ražotāju tehnisko un ekonomisko nespēju vēl vairāk samazināt CO₂ emisijas. Šādi rīkodamies, Kopienu likumdevējs ir uzlicis prasītājai nesamērīgu nastu, kura apdraud tās pastāvēšanu, jo tā obligāti kļūst par “kvotu neto pircēju” bez iespējas iekasēt no klientiem izmaksas, kas ar šīm kvotām ir saistītas. Turklāt apstrīdētās tiesību normas ir nesamērīgas, jo tās neizriet no pasākumiem, kuri vismaz atzīst nelabvēlīgās sekas attiecībā pret prasītāju, – tādas kā kvotu cenu kontroles mehānisms vai kvotu pārrobežas nodošanas iespēja vienas un tās pašas uzņēmumu grupas ietvaros. Šādas kvotu nodošanas iespējas neesamības gadījumā, kas nopietni ietekmētu prasītājas restrukturēšanos un konkurētspēju, apstrīdētā direktīva arī pārkāpj prasītājas tiesības uz īpašumu un brīvības veikt uzņēmējdarbību. Prasītāja precizē, ka tās brīvības veikt uzņēmējdarbību nepieņemamais ierobežojumu, kas izriet no tā, ka apstrīdētajā direktīvā nav noteikuma, kurš ļauj veikt emisijas kvotu pārrobežu nodošanu vienas un tās pašas uzņēmumu grupas dažādu iekārtu starpā, nevar relativizēt ar argumentu, ka saistībā ar tās iekārtas ražošanas jaudas palielināšanu ir iespējams gūt labumu no noteikumiem par kvotu piešķiršanu “jaunajām iekārtām”, jo šo kvotu piešķiršana ir atkarīga no attiecīgās dalībvalsts rīcības brīvības.

76      Otrkārt, prasītāja uzskata, ka tā ietilpst slēgtā uzņēmumu kategorijā, kurus ir īpaši skārusi apstrīdētā direktīva. Savienībā ar 15 dalībvalstīm vienīgi 15 uzņēmumi vai uzņēmumu grupas izmanto čuguna vai tērauda ražošanas iekārtas, proti, prasītāja, Corus, ThyssenKrupp, HKM, Riva, Luccini, SSAB, Voest Alpine, Salzgitter, Duferco, Rauttaruukki, Fundia, Saint‑Gobain, DHS un Neue Maxhütte, kuriem 2004. gada 1. maijā pievienojās 5 čuguna un tērauda ražotāji no 10 jaunajām dalībvalstīm, proti, Ispat Polska, Czech Steel Company, Moravia Steel, Dunaferr Dunai un US Steel Košice. Tomēr Savienības paplašināšanās pati par sevi nevar šai grupai atņemt slēgtas kategorijas statusu judikatūras nozīmē, jo šī paplašināšanās bija paredzēta Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.), 2. pantā pirms apstrīdētās direktīvas stāšanās spēkā. Turklāt jaunu iekārtu ienākšana tirgū jaunu domnu uzstādīšanas dēļ nav ekonomiski rentabla alternatīva un tādēļ ir jāizslēdz šī fakta dēļ. Pēc apstrīdētās direktīvas stāšanās spēkā un ņemot vērā domnu skaita samazināšanos Savienībā kopš 1975. gada, jauns tirgus dalībnieks varēja nokļūt tirgū vienīgi iegādājoties [uzņēmumu].

77      Prasītāja uzskata, ka šīs ražotāju grupas “unikālā norobežošanās situācija”, kas to nošķir no visām citām personām, izriet no fakta, ka pārskatāmā nākotnē tehnisku iemeslu dēļ atšķirībā no citu attiecīgo ekonomisko nozaru – tādu kā cementa, elektroenerģijas, papīra un stikla nozares – situācijas čuguna vai tērauda ražotāji nevarēs ievērojami samazināt CO₂ emisijas saskaņā ar apstrīdētās direktīvas mērķiem. Līdz ar to ražotāji, kas ietilpst šajā grupā, faktiski nevar izvēlēties starp emisiju samazināšanu un papildu kvotu iegādāšanos, kā dēļ tie obligāti kļūst par “kvotu neto pircējiem”. Tērauda ražošanas procesā CO₂ emitēšana ir nenovēršama ogļu kā izejmateriāla nevis degvielas izmantošanas dēļ. Tādējādi nav ekonomiski rentablas aizvietošanas iespējas, lai samazinātu CO₂ emisijas, piemēram, izmantojot citu degvielu – tādu kā dabasgāze. Domnu tehnoloģiju uzlabošana energoefektivitātes ziņā ir sasniegusi teorētisko robežu, kas vēl joprojām nozīmē, ka uz vienu tonnu saražotā tērauda rodas divas tonnas CO₂. Papildu emisiju samazināšana ir iespējama vienīgi ar tehnoloģisko progresu, kura attīstība prasīs vismaz no 20 līdz 30 gadiem. Taču, tā kā nav iespējams samazināt ražošanas apjomus, domnām vēl joprojām tehnisku iemeslu dēļ būs jāstrādā tādā līmenī, kas ir tuvs to pilnajai jaudai.

78      Prasītāja norāda, ka aptuveni 25 nākamo gadu laikā domnu operatoriem būs jāturpina izmantot pastāvošās tehnoloģijas, kuru progresa marža ir ļoti ierobežota, un visi aizvietošanas mēģinājumi līdz šim ir bijuši neveiksmīgi tehnisku un/vai ekonomisku iemeslu dēļ. Tā piebilst, ka pretēji Padomes apgalvotajam emisiju samazinājums, ko tā ir paveikusi līdz 2002. gadam, nav noticis tehnisku uzlabojumu rezultātā, bet galvenokārt saistībā ar 5 domnu slēgšanu, citu iekārtu jaudas palielināšanu, kā arī Lotringas rūdas kā izejmateriāla nomaiņu ar Brazīlijas rūdu, kurai ir labāka energoefektivitāte. Prasītājas emisiju samazināšanas mērķis periodam no 2008. gada līdz 2012. gadam tiks it īpaši sasniegts ar iekārtu slēgšanu un ražošanas pārnešanu uz iekārtām citās dalībvalstīs.

79      Prasītāja turklāt norāda, ka tērauda nozare ir vienīgā nozare, kuru aptver apstrīdētās direktīvas I pielikums un kurai ir jākonkurē ar citām nozarēm, kuras neaptver attiecīgā direktīva, proti, krāsaino metālu nozares un plastmasas materiālo nozares. Šo ļoti nelabvēlīgo čuguna vai tērauda ražotāju konkurētspējas situāciju vēl vairāk pasliktina, pirmkārt, “ļoti koncentrētais pieprasījums”, it īpaši automašīnu nozares pieprasījums, un, otrkārt, intensīvā konkurence, kas izriet no nozarēm, kuras neaptver apstrīdētā direktīva, un no trešo valstu tērauda ražotājiem – tādiem kā Amerikas Savienotās Valstis, uz kurām nav attiecināmi no Kioto protokola izrietošie pienākumi, un kuras pārstāv 65 % no pasaules kopējā ražošanas apjoma. Tādējādi Eiropas tērauda ražotāji nevar iekasēt no saviem klientiem ražošanas izmaksu paaugstināšanos, kas rodas nepieciešamības pirkt CO₂ kvotas dēļ, un tas vēl vairāk ietekmē jau tā zemo rentabilitāti. Šajā sakarā apstrīdētās direktīvas I pielikumā minēto citu nozaru konkurētspējas situācija ir atšķirīga. Piemēram, ņemot vērā aplēsi par elektrības cenu būtisku paaugstināšanos, enerģijas piegādātājiem būs iespēja iekasēt no saviem klientiem visu iespējamo to izdevumu paaugstināšanos un ievērojami uzlabot to rentabilitāti.

80      Prasītāja precizē, ka pat nesenā tērauda cenu paaugstināšanās neļaus tai iekasēt no saviem klientiem ražošanas izmaksas, kas izriet no nepieciešamības pirkt emisijas kvotas. Šī cenu paaugstināšanās ir vienīgi rezultāts tam, ka pasaulē palielinās izejmateriālu un transporta izmaksas. Pasaules mērogā Eiropas čuguna un tērauda ražotāji sastopas ar to trešo valstu ražotāju stipru konkurenci, kuras kā Amerikas Savienotās Valstis, Austrālijas Savienība un Turcijas Republika nav ratificējušas Kioto protokolu vai kuras kā Indijas Republika, Ķīnas Tautas Republika un Brazīlijas Federatīvā Republika ir ratificējušas Kioto protokolu, bet tām nav iesākumā jāsamazina to CO₂ emisijas (Kioto protokola B pielikums), vai arī kurām ir jāuztur pašreizējais emisiju līmenis, kā tas ir Krievijas Federācijas un Ukrainas gadījumā. Tādēļ Eiropas čuguna un tērauda ražotāji ir vienīgie, kuriem rodas papildu izmaksas saistībā ar Kioto protokola īstenošanu, un tajā pašā laikā tiem ir jāsastopas ar daudz stiprāku konkurenci saistībā ar tērauda importu no trešām valstīm, kas ir atkarīgs no cenu līmeņa Eiropas tirgū. Prasītāja piebilst, ka, ņemot vērā pašreizējo cenu EUR 26 par emitēto CO₂ tonnu un to, ka vienas tonnas tērauda ražošanā rodas aptuveni divas tonnas CO₂, šajā ražošanas procesā rodas papildizmaksas EUR 52 apmērā, bet kopējā tērauda transportēšanas cena pasaulē parasti nepārsniedz EUR 20. Prasītāja piebilst, ka atšķirībā no čuguna vai tērauda ražotājiem saistībā ar enerģijas piegādātājiem, it īpaši tiem, kas atrodas Vācijā un Apvienotajā Karalistē, tiek prezumēts, ka tie elektroenerģijas cenā iekļauj bez maksas saņemto emisijas kvotu vērtību, lai gūtu ievērojamu peļņu.

81      No visa iepriekš minētā prasītāja secina, ka čuguna un tērauda ražotāji, kas atrodas Savienībā, ir “unikālā norobežošanās situācijā”, kura tos nošķir no visām citām personām. Šo situāciju pasliktina fakts, ka apstrīdētajā direktīvā nav paredzēts ne maksimālais lielums, ne emisijas kvotu cenu kontroles mehānisms. Saskaņā ar neseniem pētījumiem čuguna un tērauda ražotāji tādējādi sastopas ar kvotu cenu, kas ļauj emitēt tonnu CO₂ par EUR 20–EUR 60 un vēl vairāk, kaut gan EUR 20 cena jau likvidētu tērauda nozares bruto peļņu.

82      Treškārt, prasītāja uzskata, ka, nebūt nebūdama lielākais čuguna un tērauda ražotājs Eiropā – ar 40 miljoniem tonnu saražotā tērauda, kam seko Thyssen‑Krupp (17 miljoni) un Corus (16 miljoni) –, to īpaši smagi ietekmē apstrīdētā direktīva. Izmantodama ļoti progresīvu domnu tehnoloģiju, prasītāja jau ir samazinājusi siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, ieskaitot CO₂, daudz lielākā apmērā nekā Kioto protokolā paredzētie 8 %, proti, 19 % absolūtos skaitļos un 24 % relatīvos skaitļos (uz tonnu saražotā tērauda) kopš 1990. gada, un šī sprieduma 77. un 78. punktā izvirzīto tehnisko iemeslu dēļ nevar ievērojamā apmērā turpināt samazināt CO₂ emisijas. Turklāt 2002. gadā prasītāja ir guvusi no domnu ekspluatēšanas bruto peļņu EUR 16 apmērā un neto peļņu EUR 4 apmērā par emitētu CO₂ tonnu. No tā izriet, ka pat ar zemāko cenu saskaņā ar pašreizējo aplēsi EUR 20 apmērā par emisijas kvotu, kas atbilst papildu izmaksām EUR 40 apmērā par tonnu tērauda, prasītājai kļūst nerentabli turpināt ražošanu tādējādi, ka tai vairs nav iespējams turpināt ekspluatēt savas iekārtas Eiropā.

83      Ceturtkārt, prasītāja ir vienīgais Eiropas čuguna un tērauda ražotājs, kas saskaras ar īpašu problēmu, kura radusies ar apstrīdēto direktīvu, tādēļ, ka tās grupas ietvaros notiek restrukturēšana, lai paaugstinātu tās konkurētspēju. Šī restrukturēšana, kas sākta ar 2001. gada koncentrāciju (skat. šī sprieduma 30. punktu), t.i., pirms apstrīdētās direktīvas pieņemšanas, paredz iekārtu slēgšanu vai mazāk rentablu ražošanas apjomu samazināšanu dalībvalstī un atbilstošu ražošanas apjomu palielināšanu rentablākās iekārtās, kuras atrodas citās dalībvalstīs. Šī situācija ir īpaša saistībā ar prasītāju un to nošķir no visiem citiem čuguna vai tērauda ražotājiem, kuru iekārtas atrodas vienā dalībvalstī. Vienīgais izņēmums ir Corus iekārtām, kas atrodas Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē, bet tas jau ir optimizējis savu ražošanu. Tomēr ar apstrīdēto direktīvu negatīvi tiek ietekmēta šī restrukturēšana, nenosakot dalībvalstīm pienākumu atļaut veikt kvotu pārrobežu nodošanu no slēdzamajām iekārtām uz iekārtām, kas atrodas citās dalībvalstīs. Līdz ar to Beļģijas valdība un Vācijas valdība jau ir paziņojušas, ka slēgšanas gadījumā prasītāja zaudēs savas kvotas saistībā ar iekārtām, kas atrodas Valonijā (Beļģija) un Brēmē (Vācija), līdz ar ko tā nevarēs pārnest šīs kvotas uz iekārtām, kas atrodas Spānijā un Francijā, kur tā ir paredzējusi atbilstoši palielināt ražošanas apjomu. Vācijas VSP un Vācijas likuma par kvotu piešķiršanu pirmajā piešķiršanas periodā 10. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts atcelt kvotas gadījumā, ja tiek slēgta iekārta, izņemot, ja operators uzstāda jaunu iekārtu Vācijā (nevis citā dalībvalstī). Šajā pašā ziņā Francijas VSP paredz, ka operators var saglabāt slēgtās iekārtas kvotas vienīgi gadījumā, ja tā darbība tiek pārcelta uz citu iekārtu, kas atrodas Francijas teritorijā. Prasītāja tādējādi ir spiesta iestāties pret savu restrukturēšanas un konkurētspējas uzlabošanas mērķi. Tai ir jāpērk papildu emisijas kvotas, lai nosegtu ražošanas jaudas, kuras sākotnēji bija paredzēts slēgt un pārnest uz citām iekārtām, kas atrodas citās dalībvalstīs, un jāturpina ekspluatēt mazāk rentablas iekārtas vienīgi tāpēc, lai nezaudētu piešķirtās kvotas.

84      Prasītāja arī piebilst, ka tā ir vienīgais operators no visām nozarēm, kuras uzskaitītas apstrīdētās direktīvas I pielikumā, kas ir sastapusies ar ražošanas jaudu pārrobežas pārnešanu starp divām iekārtām, kuras atrodas dažādās dalībvalstīs. Šī problēma neietekmē cementa, stikla, enerģijas un papīra nozares, kuru iekārtas atšķirībā no tērauda ražošanas iekārtām atrodas vai nu tuvu klientiem, vai zonās, kurās ir pietiekams daudzums izejvielu. Līdz ar to šo nozaru ražotājiem iekārtas slēgšana vienā dalībvalstī un ražošanas pārnešana uz citu dalībvalsti nav reāla iespēja.

85      Tomēr saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību nav pamata atstāt dalībvalstu rīcības brīvības ziņā jautājumu par to, kādā mērā ir iespējama ražošanas jaudu pārrobežu pārnešana. Vēl jo vairāk tas ir spēkā, jo dalībvalstīm politiski un ekonomiski stimuli neļauj šādu ražošanas jaudu pārnešanu, ieskaitot emisijas kvotas, kas ar šīm jaudām ir saistītas. Pirmkārt, no dalībvalsts skatupunkta, kura sākotnēji piešķīra kvotas, tai nav nekādas intereses veicināt šādu pārnešanu un ciest savā teritorijā zaudējumus, kas saistīti ar attiecīgajām ražošanas jaudām vai darba vietām, kuras saistītas ar jau piešķirtajām kvotām. Otrkārt, dalībvalsts, uz kuru tiek pārnestas šīs kvotas, it īpaši gadījumā, ja tā ir maza dalībvalsts, obligāti nav ieinteresēta bez maksas piešķirt kvotas jaunajai iekārtai, ņemot vērā risku pārsniegt valsts kvotu maksimālo daudzumu un līdz ar to neievērot pienākumus samazināt emisijas saskaņā ar Lēmumu 2002/358 un Kioto protokolu. Tādējādi, kā izriet no Komisijas papildu pamatnostādņu 4. pielikuma 5. punkta (skat. šī sprieduma 14. punktu), šos atturēšanās gadījumus apstiprina fakts, ka lielākā daļa dalībvalstu nav ļāvusi veikt kvotu pārrobežu pārnešanu. Šajās pamatnostādnēs Komisija pati ir vērsusi uzmanību uz šo problemātiku, uzsverot, ka pirmā piešķiršanas perioda laikā dalībvalstis ir pieņēmušas virkni noteikumu par rezervēm jaunajām iekārtām, slēgšanu un pārnešanu, kas radīja lielus sarežģījumus un pārskatāmības trūkumu iekšējā tirgū un konkurences kropļošanas risku. Tā arī izdarīja secinājumu, ka ir jāizveido Kopienu rezerve, kā arī jāsaskaņo administratīvo noteikumu, kas attiecas uz jaunajām iekārtām, slēgšana un pārrobežu pārnešana iekšējā tirgus ietvaros (Komisijas papildu pamatnostādņu 7. pielikums). Prasītāja arī atsaucas uz pētījumu, saskaņā ar kuru kvotu tirdzniecības sistēmā, ņemot vērā dalībvalstu interesi saglabāt nodokļus un darba vietas, kas saistītas ar iekārtām, kuras atrodas to teritorijā, pašreiz tām būtu racionāli vai nu paturēt šīs kvotas, vai vismaz pakļaut šo kvotu saglabāšanu tam, ka tiek atvērta jauna iekārta to teritorijā, lai novērstu, ka operators pamet attiecīgo valsti. Tomēr no tā varētu izrietēt ekonomiski neefektīva un politiski nevēlama konkurence starp dalībvalstīm, lai paturētu vai piesaistītu investīcijas. Šo iemeslu dēļ šajā pētījumā tika secināts, ka Kopienu līmenī ir jāsaskaņo noteikumi, kas ļauj attiecībā uz iekārtām saglabāt to kvotas pat slēgšanas gadījumā. Līdz ar to prasītāja uzskata, ka brīvības veikt uzņēmējdarbību efektīvā iedarbība var tikt saglabāta vienīgi ar paša Kopienu likumdevēja iejaukšanos.

86      Piektkārt, prasītāja uzskata, ka to īpaši skar apstrīdētā direktīva saistībā ar tās ilgtermiņa līgumiem, kuri tai ir saistoši attiecībā uz elektroenerģijas centrālēm, kas daļēji nepieder tās grupai, un kuru mērķis ir piegādāt domnu gāzes, kuras satur oglekļa monoksīdu, CO₂ un slāpekli, elektroenerģijas ražošanai. Prasītāja uzdod jautājumu, vai saistībā ar apstrīdētās direktīvas 3. panta b) un e) punktu attiecīgās emisiju kvotas ir jāpiešķir tai, vai ir jāpiešķir elektroenerģijas centrālei. Gadījumā, ja šīs kvotas nonāktu elektroenerģijas centrālei, prasītājas situācija tiktu vēl vairāk pasliktināta, jo tai vajadzības gadījumā vajadzētu iegūt nepieciešamās kvotas tirgū vai gadījumā, ja tiktu izbeigts veikt piegādes elektroenerģijas centrālei, dedzināt domnu gāzes bez atbilstošo kvotu daudzuma. No tā izrietētu nopietns negatīvs konkurētspējas faktors prasītājai salīdzinājumā ar tās konkurentiem, kuri izmanto savas elektroenerģijas centrāles.

87      Sestkārt un visbeidzot, prasītāja norāda, ka tādēļ, ka to īpaši skar apstrīdētās tiesību normas, tā bija cieši iesaistīta likumdošanas procesā, it īpaši dažādās sanāksmēs ar Komisijas, Parlamenta un Padomes pārstāvjiem. Šajā sakarā sākotnēji noteikts skaits prasītājas iebildumu tika ņemts vērā, lai pēc tam tie tiktu noraidīti bez jebkāda pamatojuma.

88      Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāja secina, ka tā ir pierādījusi elementu kopuma esamību, kas tai ir īpašs un kas to nošķir no visām citām personām, un līdz ar to tās lūgums atcelt tiesību aktu ir pieņemams saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu.

89      Saistībā ar absolūtu šķērsli tiesas procesam, ko izvirzīja Parlaments saistībā ar prasību daļēji atcelt apstrīdēto direktīvu, prasītāja uzsver, ka tā nelūdz pilnībā atcelt apstrīdētās tiesību normas, bet tikai to, lai tiktu atcelta to piemērošana saistībā ar čuguna vai tērauda ražošanas iekārtām. Tādēļ šī prasība nekādā veidā nenozīmē nekādu kvotu tirdzniecības sistēmu grozīšanu attiecībā pret citām nozarēm, kuras aptver apstrīdētās direktīvas I pielikums. Apstrīdētās direktīvas piemērošanas apjoms varētu vai nu tikt attiecināts uz citām nozarēm, kā tas jau tika piedāvāts saistībā ar krāsaino metālu un ķīmisko produktu nozarēm, vai nu tikt ierobežots tādējādi, ka tas neskar kvotu tirdzniecības sistēmas funkcionēšanu un būtību. Tādējādi lūgtās daļējās atcelšanas vienīgās sekas būtu apstrīdētās direktīvas I pielikuma, kas attiecas uz čuguna vai tērauda ražošanas iekārtām, daļas atcelšana – kas ir nošķirta un skaidri definēta.

90      Prasītāja uzskata, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka apstrīdētās tiesību normas nevar tikt atdalītas no apstrīdētās direktīvas, prasība atcelt tiesību aktu ir tomēr pieņemama. Ja daļēja atcelšana izrādītos neiespējama, tad šī prasība ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek lūgts atcelt apstrīdēto direktīvu pilnībā. Šis vērtējums izriet no nepieciešamības interpretēt prasījumus saistībā ar to kontekstu un prasības pieteikuma mērķiem, kas ir vērsti, lai izbeigtu prasītājas pamattiesību pārkāpumu. Gadījumā, ja Vispārējā tiesa neakceptēs šī sprieduma 89. punktā izklāstīto nostāju, tad prasītāja pakārtoti lūdz pilnībā atcelt apstrīdēto direktīvu, kas ir vēl joprojām iespējams pēc prasības pieteikuma iesniegšanas.

91      No visa iepriekš minētā prasītāja secina, ka prasība atcelt tiesību aktu ir pieņemama.

92      Savos apsvērumos par sekām, kas izriet no LESD 263. panta ceturtās daļas spēkā stāšanos, prasītāja būtībā, pirmkārt, norāda, ka šī tiesību norma šajā procesā esot piemērojama un ka, otrkārt, apstrīdētā direktīva pēc sava satura esot reglamentējošs akts šīs tiesību normas izpratnē, jo ar apstrīdētajām tiesību normām dalībvalstīm netiek piešķirta nekāda rīcības brīvība attiecībā uz tās īstenošanu, tādējādi atbrīvojot prasītāju no fakta par tās individuālu skaršanu ar minēto direktīvu pierādīšanas.

B –  Vispārējās tiesas vērtējums

93      Saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var vērsties [Tiesā] par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar “tieši un individuāli”.

94      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi apstāklis, ka šī Līguma norma tieši neatzīst par pieņemamu prasību atcelt tiesību aktu, kuru cēlusi privātpersona pret direktīvu EKL 249. panta trešās daļas nozīmē, nav pietiekams, lai šādu prasību atzītu par nepieņemamu. Kopienu iestādes nevar liegt tiesību aizsardzības tiesā iespēju, kas Līgumā ir piešķirta privātpersonām, vienīgi ar attiecīgā akta formas izvēli, pat ja šis akts izpaužas direktīvas formā (Pirmās instances tiesas 2002. gada 10. septembra rīkojums lietā T‑223/01 Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, Recueil, II‑3259. lpp., 28. punkts; 2003. gada 30. aprīļa rīkojums lietā T‑154/02 Villiger Söhne/Padome, Recueil, II‑1921. lpp., 39. punkts; 2004. gada 6. septembra rīkojums lietā T‑213/02 SNF/Komisija, Krājums, II‑3047. lpp., 54. punkts, un 2006. gada 25. aprīļa rīkojums lietā T‑310/03 Kreuzer Medien/Parlaments un Padome, Krājumā nav publicēts, 40. un 41. punkts). Tāpat vienīgi fakts, ka apstrīdētās tiesību normas ir daļa no vispārpiemērojama tiesību akta, kas ir īsta direktīva, nevis lēmums EKL 249. panta ceturtās daļas nozīmē, kurš pieņemts direktīvas formā, pats par sevi nav pietiekams, lai izslēgtu iespēju, ka šīs tiesību normas var tieši un individuāli skart privātpersonu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, 30. punkts, un 2003. gada 6. maija rīkojumu lietā T‑321/02 Vannieuwenhuyze-Morin/Parlaments un Padome, Recueil, II‑1997. lpp., 21. punkts).

95      Šajā lietā ir jākonstatē, ka apstrīdētā direktīva gan pēc savas formas, gan pēc sava satura ir vispārpiemērojams tiesību akts, kurš attiecas uz objektīvi noteiktām situācijām un kuram ir juridiska iedarbība attiecībā uz personu kategorijām, kas tajā ir paredzētas vispārēji un abstrakti, proti, visi iekārtu operatori, kuri veic apstrīdētās direktīvas I pielikumā izklāstītās darbības, ieskaitot čuguna vai tērauda ražošanu, un kuru starpā ir prasītāja.

96      Tomēr nevar izslēgt, ka noteiktos apstākļos šāda vispārpiemērojama tiesību akta normas var tieši un individuāli skart noteiktas personas (šajā ziņā skat. Tiesas 1991. gada 16. maija spriedumu lietā C‑358/89 Extramet Industrie/Padome, Recueil, I‑2501. lpp., 13. punkts; iepriekš 55. punktā minēto spriedumu lietā Codorníu/Padome, 19. punkts, un 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 36. punkts).

97      Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar “tieši”, kā tas noteikts EKL 230. panta ceturtajā daļā, prasa, lai šis pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un nepieļautu nekādas izvērtēšanas iespējas šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izrietētu tikai no Kopienas tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (Tiesas 2004. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑486/01 P Front National/Parlaments, Krājums, I‑6289. lpp., 34. punkts, un 2007. gada 22. marta spriedums lietā C‑15/06 P Regione Siciliana/Komisija, Krājums, I‑2591. lpp., 31. punkts).

98      Vispārējā tiesa uzskata, ka prioritāri ir jāizvērtē, vai prasītāju individuāli skar apstrīdētās tiesību normas. Vispārējā tiesa vienīgi pakārtoti un vajadzības gadījumā izvērtēs, vai prasītāju tieši skar šīs tiesību normas.

99      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai fiziska vai juridiska persona var uzskatīt, ka vispārpiemērojams tiesību akts to EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē skar individuāli tikai tad, ja šī persona ir skarta kādu noteiktu, tai raksturīgu iezīmju dēļ vai tās īpašās faktiskās situācijas dēļ, salīdzinot ar visām citām personām, un kas tādēļ to izceļ individuāli tāpat kā tos, kuriem lēmums ir adresēts (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197., 223. lpp.; iepriekš 96. punktā minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 36. punkts, un 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā C‑263/02 P Komisija/Jégo‑Quéré, Recueil, I‑3425. lpp., 45. punkts).

100    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai pienākumi, kas, iespējams, izriet no apstrīdētajām tiesību normām, var individualizēt prasītāju kā adresātu. Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt, ka prasītāja, pirmkārt, lūdz atcelt apstrīdētās direktīvas 4. pantu, kurā ir noteikts, ka ir jābūt emisijas atļaujai, otrkārt, 6. panta 2. punkta e) apakšpunktu un 12. panta 3. punktu, kuros ir paredzēts pienākums nodot kvotas, kas atbilst kopējam emisiju daudzumam pagājušā kalendārā gada laikā, treškārt, 9. pantu, to lasot kopsakarā ar III pielikuma 1. kritēriju, par VSP noteikšanu un apgalvoto dalībvalstu pienākumu piešķirt iekārtu operatoriem maksimālo emisijas kvotu skaitu un, ceturtkārt, 16. panta 2.–4. punktu saistībā ar sankcijām kvotu nodošanas pienākuma neizpildes gadījumā tiktāl, ciktāl visas šīs tiesību normas ir piemērojamas attiecībā uz čuguna vai tērauda ražotājiem saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 2. pantu, to lasot kopsakarā ar šīs direktīvas I pielikumu.

101    Sava apgalvojuma par to, ka to individuāli ietekmē apstrīdētās tiesību normas, pamatojumam prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka Kopienu likumdevējam saskaņā ar augstāka spēka tiesību normām, ieskaitot pamattiesības, ir jāņem vērā iekšējā tirgū esošo čuguna vai tērauda ražotāju īpašā situācija un it īpaši prasītājas īpašā situācija (iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Piraiki-Patraiki u.c./Komisija, 19. punkts; iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Sofrimport/Komisija, 11. punkts, un iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā UEAPME/Padome, 90. punkts).

102    Šajā sakarā ir jānorāda, ka nav nevienas tiešas vai specifiskas tiesību normas, vai tā būtu augstāka juridiska spēka tiesību norma, vai arī atvasināta tiesību norma, kas uzliktu pienākumu Kopienu likumdevējam direktīvas pieņemšanas procesā it īpaši ņemt vērā čuguna vai tērauda ražotāju situāciju, vai pat prasītājas situāciju salīdzinājumā ar citu, ar minētās direktīvas I pielikumu aptverto rūpniecības nozaru operatoru, situāciju (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 17. janvāra spriedumu lietā T‑47/00 Rica Foods/Komisija, Recueil, II‑113. lpp., 41. un 42. punkts; skat. arī Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. maija rīkojumu lietā T‑45/02 DOW AgroSciences/Parlaments un Padome, Recueil, II‑1973. lpp., 47. punkts; 2004. gada 25. maija rīkojumu lietā T‑264/03 Schmoldt u.c./Komisija, Krājums, II‑1515. lpp., 117. punkts, un 2005. gada 16. februāra rīkojumu lietā T‑142/03 Fost Plus/Komisija, Krājums, II‑589. lpp., 61.–65. punkts). Tādējādi it īpaši EKL 174. pantā un 175. panta 1. punktā, kas ir juridiskais pamats Kopienas reglamentējošai rīcībai vides jomā, šāds pienākums nav paredzēts. Turklāt, izņemot norādi uz savām pamattiesībām un noteiktiem vispārējo tiesību principiem, kuri to aizsargā, prasītāja nav atsaukusies ne uz vienu konkrētu augstāka juridiskā spēka tiesību normu, kura uz to īpaši attiecas vai vismaz attiecas uz čuguna un tērauda ražotājiem, un kura, iespējams, varētu būt šāda pienākuma rašanās pamats.

103    Kaut gan ir taisnība, ka, pieņemot vispārpiemērojamu tiesību aktu, Kopienu iestādēm ir jāievēro augstāka juridiskā spēka tiesību normas, ieskaitot pamattiesības, apgalvojums, ka šāds tiesību akts pārkāpj šīs tiesību normas vai pamattiesības, pats par sevi nav pietiekams, lai atzītu privātpersonas celto prasību par pieņemamu, jo atzīšanas par pieņemamu gadījumā tiktu grauta EKL 230. panta ceturtajā daļā minēto prasību būtība, ja vien apgalvotais pārkāpums nav tāds, kas to individualizētu tāpat kā akta adresātu (skat. saistībā ar īpašumtiesībām Pirmās instances tiesas 2005. gada 28. novembra rīkojumu lietā T‑94/04 EEB u.c./Komisija, Krājums, II‑4919. lpp., 53.–55. punkts; šajā ziņā skat. arī Pirmās instances tiesas 2006. gada 29. jūnija rīkojumu lietā T‑311/03 Nürburgring/Parlaments, Krājumā nav publicēts, 65. un 66. punkts). Šajā sakarā prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz iepriekš 55. punktā minēto spriedumu lietā Codorníu (20.–22. punkts), kurā prasības pret apstrīdēto regulu pieņemamība izrietēja no vienīgi no īpašības, kas, ņemot vērā apstrīdētās tiesību normas, individualizēja attiecīgo apzīmējumu, pamatojoties uz kuru prasītāja ļoti ilgi bija bijusi vienīgā preču zīmes īpašniece.

104    Katrā ziņā prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētās tiesību normas, it īpaši emisiju atļaujas sniegšanas pienākums saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 4. pantu, kvotu nodošanas pienākums saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 3. punktu, to lasot kopsakarā ar tās 6. panta 2. punkta e) apakšpunktu, kā arī sankcijas, kas paredzētas minētās direktīvas 16. panta 2.–4. punktā, aizskartu tās pamattiesības un radītu tai kaitējumu tādā ziņā, ka tā tiktu individualizēta kā adresāts salīdzinājumā ar visiem citiem operatoriem, kurus skar šīs tiesību normas (šajā ziņā skat. iepriekš 103. punktā minēto rīkojumu lietā Nürburgring/Parlaments un Padome, 66. punkts). Šīs tiesību normas vispārēji un abstrakti attiecas uz visiem apstrīdētās direktīvas I pielikumā norādītajiem operatoriem un uz objektīvi noteiktām situācijām. Tādēļ šīs tiesību normas var vienādi ietekmēt visu šo operatoru juridisko stāvokli.

105    Līdz ar to prasītājas argumenti par Kopienu likumdevēja pienākumu ievērot noteiktus vispārējos tiesību principus un pamattiesības neļauj secināt, ka prasītāju individuāli skar apstrīdētās tiesību normas, un tādēļ nav vajadzības izvērtēt, vai šajā ziņā prasītāju tieši skar šīs tiesību normas.

106    Otrkārt, saistībā ar prasītājas argumentu, ka tā ietilpst slēgtā operatoru kategorijā, kurus īpaši skar apstrīdētās tiesību normas, pirmkārt, ir jāatgādina, ka iespēja ar lielāku vai mazāku precizitāti noteikt personu, uz kurām attiecas minētā lēmuma apstrīdētais pasākums, skaitu vai pat identitāti nekādā ziņā nenozīmē, ka šis pasākums šīs personas skar individuāli, ja ir skaidrs, ka šis pasākums ir piemērojams objektīvām tiesiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 8. aprīļa rīkojumu lietā C‑503/07 P Saint-Gobain Glass Deutschland/Komisija, Krājums, I‑2217. lpp., 70. punkts un tajā minētā judikatūra). Otrkārt, tas, ka tiesību akts dažus uzņēmumus ekonomiski skar vairāk nekā citus, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka šis akts skar viņus individuāli, jo šī tiesību akta piemērošana notiek saskaņā ar objektīvi noteiktu situāciju (šajā ziņā skat. Tiesas 1997. gada 18. decembra rīkojumu lietā C‑409/96 P Sveriges Betodlares Centralförening un Henrikson/Komisija, Recueil, I‑7531. lpp., 37. punkts; Pirmās instances tiesas 2007. gada 11. septembra rīkojumu lietā T‑28/07 Fels‑Werke u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 60. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2004. gada 10. maija rīkojumu lietā T‑391/02 Bundesverband der Nahrungsmittel- und Speiseresteverwertung un Kloh/Parlaments un Padome, Krājums, II‑1447. lpp., 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

107    Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāju apstrīdētās tiesību normas galvenokārt ietekmē saistībā ar tās objektīvo statusu, pirmkārt, kā iekārtu, kuras emitē siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, operatora statusu un, otrkārt, kā čuguna un tērauda ražotāja statusu, un tas notiek tāpat, kā tiek ietekmēts jebkurš cits operators vai čuguna vai tērauda ražotājs, uz kuru attiecas apstrīdētās direktīvas I pielikums. Tādēļ, kaut arī apstrīdētās direktīvas spēkā stāšanās laikā prasītāja ietilpa grupā, kurā bija tikai 15 čuguna vai tērauda ražotāji, kuri veica savu darbību iekšējā tirgū, šis apstāklis pats par sevi nav pietiekams, lai prasītāju individualizētu tāpat kā adresātu salīdzinājumā ar visiem citiem operatoriem, kas veic darbības, kuras aptver apstrīdētās direktīvas I pielikums, ieskaitot šīs pašas grupas čuguna vai tērauda ražotājus.

108    Turklāt, pat uzskatot, ka čuguna vai tērauda ražotāji ir īpaši skarta operatoru grupa, tiem var būt tādas pašas juridiskas vai faktiskas sekas kā prasītājai saistībā ar objektīvi noteiktu situāciju, proti, saistībā ar to darbību iekļaušanu apstrīdētās direktīvas I pielikumā. Tādējādi tas, ka šiem ražotājiem atšķirībā no citu rūpniecības nozaru ražotājiem nav iespējas vēl vairāk samazināt to siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un iekasēt no saviem klientiem papildu izmaksas, kas radušās emisijas kvotu pirkšanas rezultātā, ietekmē čuguna vai tērauda ražošanas nozari kopumā un tieši tāpat. Tāpat pēc kvotu tirdzniecības sistēmas ieviešanas šie visi ražotāji ir vienādi pakļauti kvotu tirgus attīstībai un attiecīgo produktu tirgus attīstībai, ieskaitot konkurenci, kas izriet no citām rūpniecības nozarēm vai trešo valstu čuguna vai tērauda ražotājiem.

109    Šajā kontekstā ir arī jānoraida prasītājas tēze, saskaņā ar kuru čuguna vai tērauda ražotāji, kas atrodas iekšējā tirgū, ir noslēgts operatoru loks, kuru sastāvs nevar vairs mainīties. Šajā sakarā Parlaments un Padome pamatoti norāda uz čuguna vai tērauda ražotāju skaita palielināšanos, kuri ietilpst apstrīdētās direktīvas piemērošanas jomā, pēc Savienības paplašināšanās 2004. gadā, kā arī uz iespēju, ka citas Eiropas valstis, kurās ir metalurģijas nozare, pievienosies Savienībai nākotnē. Turklāt prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētās direktīvas spēkā stāšanās laikā minētajiem čuguna vai tērauda ražotājiem bija īpašas iezīmes, kas tos nošķir no visiem citiem ražotājiem vai jaunajām iekārtām, piemēram, tādējādi, ka tiem bija specifiskas agrākas [emisijas] tiesības (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 13. marta spriedumu lietā C‑125/06 P Komisija/Infront WM, Krājums, I‑1451. lpp., 71.–77. punkts). Pat pieņemot, ka šiem ražotājiem bija emisijas tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar Direktīvu 96/61 (skat. šī sprieduma 49. punktu), šīs apgalvotās tiesības, nebūt nebūdamas specifiskas vai pat tādas, kas ir vienīgi prasītājai, būtu vienlīdz lielā mērā piešķirtas visiem operatoriem, kuri veic apstrīdētās direktīvas I pielikumā izklāstītās darbības. Visbeidzot, pēc prasītājas domām, vienīgi fakts, ka iekļūšana attiecīgajā tirgū ir iespējama tikai, iegādājoties jau tirgū esošu ražotāju, neizslēdz to, ka šī ražotāja identitāte vai jaunā tirgus dalībnieka, kas to iegādājas, identitāte mainās un ka tādējādi tiek grozīts attiecīgo ražotāju grupas sastāvs.

110    No tā izriet, ka apstrīdēto tiesību normu juridiskās sekas, proti, pienākumi sniegt kvotu emisijas atļaujas un nodot kvotas, sankcijas šo kvotu neievērošanas gadījumā, kā arī maksimālā kvotu skaita noteikšana saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 9. pantu, ietekmē operatoru, kuri ir noteikti apstrīdētās direktīvas I pielikumā, ieskaitot operatoru no čuguna vai tērauda ražošanas nozares ekonomisko un juridisko stāvokli tāpat un saskaņā ar objektīvi noteiktu situāciju. Tādēļ šīs tiesību normas nevar nošķirt prasītājas faktisko un juridisko situāciju no citu operatoru situācijas un līdz ar to individualizēt kā tiktu individualizēts adresāts, līdz ar ko nav nepieciešamības izvērtēt, vai apstrīdētās tiesību normas to skar tieši.

111    Treškārt, saistībā ar prasītājas lielumu, tās ikgadējo ražošanas apjomu un tās individuālās ekonomiskās un/vai tehnoloģiskās spējas neesamību vēl vairāk samazināt savas CO₂ emisijas ir jākonstatē, ka prasītāja neizskaidro iemeslus, kādēļ konkurējošiem čuguna vai tērauda ražotājiem nav adaptēšanas problēmu un līdzīgu grūtību atkarībā no to lieluma, ražošanas apjoma un to centieniem samazināt emisijas. Operatoram, kurš ir daudz mazāks un kura čuguna vai tērauda ražošanas apjoms ir mazāks nekā prasītājai, noteikti būs mazāks kvotu daudzums, līdz ar ko proporcionāli tā ekonomiskajām un/vai tehnoloģiskajām grūtībām samazināt savas emisijas būtu jābūt salīdzināmām ar prasītājas attiecīgajām grūtībām. Tomēr saskaņā ar apstrīdētās direktīvas I pielikumu pienākumi, kas izriet no apstrīdētajām tiesību normām, attiecas vienveidīgi un vispārēji uz visiem iekārtu operatoriem, kuru ražošanas apjomi pārsniedz noteiktu norādīto daudzumu neatkarīgi no to lieluma. Turklāt šo pienākumu apjoms ir atkarīgs vienīgi no siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju daudzuma, kas, ja nav pierādījumu par pretējo, var palielināties līdz ar attiecīgās iekārtas lielumu vai ražošanas apjomu, kā rezultātā visi attiecīgie operatori atrodas salīdzināmā situācijā (šajā ziņā skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., 34. punkts). Tādēļ prasītāja nevar pamatoti pastāvēt uz to, ka tā ir īpaši skarta, kas varētu to individualizēt kā adresātu; līdz ar to nav nepieciešamības šajā sakarā izvērtēt, vai prasītāja ir tieši skarta.

112    Ceturtkārt, prasītāja nav pietiekami pierādījusi, ka tās apgalvotā “unikālā norobežošanās situācija”, it īpaši saistībā ar tās grupas restrukturēšanu, varēja to individualizēt salīdzinājumā ar visiem citiem operatoriem. Pat ja tiktu uzskatīts, ka tā ir vienīgais čuguna un tērauda ražotājs kopējā tirgū, kurš ir sācis šādu restrukturēšanu, tas, ka nav citu ražotāju, kuri ietilpst citās apstrīdētās direktīvas I pielikuma aptvertajās nozarēs un kuriem ir līdzīgas sekas pēc apstrīdētās direktīvas īstenošanas tāpēc, ka tie ir vai nu veikuši, vai atteikušies veikt līdzīgas darbības, nav pierādīts. Šajā sakarā prasītājas apgalvojumi, ka citās apstrīdētās direktīvas I pielikuma aptvertajās nozarēs esošie uzņēmumi nevar sastapties ar tādām pašām grūtībām kā prasītāja, ir pārāk vispārēji un hipotētiski, lai varētu izslēgt, ka citi ražotāji ir skarti līdzīgā veidā, kā, piemēram, ražotāji enerģētikas nozarē, kas pēc Kopienu līmenī notikušās liberalizācijas ir jau veikuši ievērojamu pārrobežu restrukturēšanu.

113    Katrā ziņā prasītāja nav pierādījusi, ka tās ietekme apgalvotās “unikālās norobežošanās situācijas” dēļ ir īpaši attiecināma uz apstrīdēto tiesību normu juridiskajām sekām, jo tās to skar tieši. Saskaņā ar pašas prasītājas apgalvojumiem šī situācija būtībā izriet no, pirmkārt, apgalvoto emisijas kvotu, kuras valsts iestādes piešķir bez maksas, trūkuma, kurš prasītāju padara par “kvotu neto pircēju”, otrkārt, no tirgū pieejamo kvotu cenu iespējamās paaugstināšanās un/vai augstā cenu līmeņa un, treškārt, nespējas iekšējā tirgus ietvaros pārnest kvotas no iekārtām, kas tiek slēgtas, uz citām iekārtām, kurās tā paredz palielināt ražošanas jaudu.

114    Pieņemot, ka apgalvotā restrukturēšana ir prasītājas īpaša iezīme, ir jākonstatē, ka apgalvotā “unikālā norobežošanās situācija”, kas izriet no iepriekš 112. punktā izklāstītajiem aspektiem, nav attiecināma ne uz pienākumu sniegt emisijas atļaujas saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 4. pantu, ne ar kvotu nodošanas pienākumu saskaņā ar tās 12. panta 3. punktu, to lasot kopsakarā ar tās 6. panta 2. punkta e) apakšpunktu, ne ar sankcijām, kas paredzētas minētās direktīvas 16. panta 2.–4. punktā, bet – ja minētā situācija būtu jāvērtē – sekas tam, ka dalībvalstis transponējušas savus VSP un attiecīgos tiesību aktus. Tomēr šīm valstīm saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 9. panta 1. punktu un 11. panta 1. punktu ir plaša rīcības brīvība gan saistībā ar kvotu daudzuma piešķiršanu dažādām rūpniecības nozarēm, gan ar kvotu atsaukšanu no individuālajiem operatoriem, ieskaitot iekārtu darbības izbeigšanas gadījumu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 7. novembra spriedumu lietā T‑374/04 Vācija/Komisija, Krājums, II‑4431. lpp., 102.–106. punkts).

115    Apstrīdētās direktīvas 4. pantā visiem operatoriem, kuri emitē siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, ir tikai noteikts pienākums saņemt emisijas atļauju, bet tajā pašā laikā neparedzot kvotu piešķiršanas nosacījumus un kārtību, vai pat emisijas kvotu atsaukšanu, kādu to ir paredzējušas noteiktas dalībvalstis un saistībā ar kuru prasītāja apgalvo, ka tādējādi ir radušās tās restrukturēšanas grūtības. Šī argumentācija pēc analoģijas attiecas arī uz kvotu nodošanas pienākumu, kas paredzēts apstrīdētās direktīvas 12. panta 3. punktā, to lasot kopsakarā ar tās 6. panta 2. punkta e) apakšpunktu, un uz sankcijām, kas paredzētas minētās direktīvas 16. panta 2.–4. punktā, jo prasītāja nav izskaidrojusi, kādēļ tā uzskata, ka šīm tiesību normām ir kaut kāda saikne ar minētajām grūtībām. Šajos apstākļos iespējamais kaitējums, ko prasītāja cietusi kvotu iegūšanas izmaksu palielināšanās un/vai kvotu zaudēšanas dēļ un kas ir pat ievērojamāks un daudz smagāks nekā citu operatoru ciestais kaitējums, pēc vienas no tās iekārtu slēgšanas un ar to saistīto kvotu atsaukšanas, ko veica valsts iestādes, nevar tikt attiecināts uz pienākumiem, kas izriet no šīm tiesību normām, lai pamatotu, ka tā ir tieši skarta EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

116    Visbeidzot, tiktāl, ciktāl prasītāja arī apstrīd apstrīdētās direktīvas 9. pantu, to lasot kopsakarā ar tās III pielikuma 1. kritēriju, jo tajā dalībvalstīm esot noteikts “absolūtais maksimālais kvotu daudzums”, ir pietiekami norādīt, ka, pat ja uzskatītu, ka šis pēdējais minētais arguments ir pamatots, šāds maksimālais lielums tieši neskartu prasītāju EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē, jo tas neļauj pat aptuveni identificēt kvotu skaitu, kas valsts iestādēm jāpiešķir dažādām rūpniecības nozarēm un vēl jo mazāk individuāliem operatoriem. Šo secinājumu apstiprina fakts, ka tiesvedības gaitā prasītāja nav spējusi ne precizēt, ne paredzēt saistībā ar apstrīdēto direktīvu un Lēmumu 2002/358 ne kvotu skaitu, ko dalībvalstis tai piešķirs bez maksas par tās iekšējā tirgū esošām iekārtām, ne iespējamās izmaksas, kas tai rastos, ja šādu kvotu skaits nebūtu pietiekams.

117    Līdz ar to prasītāja nav pierādījusi, ka to tieši un individuāli skar apstrīdētās tiesību normas tādēļ, ka tās apgalvotā “unikālā norobežošanās situācija” it īpaši izrietēja no tās grupas pārrobežu restrukturēšanas.

118    Piektkārt, saistībā ar ilgtermiņa gāzes piegādes līgumiem, kurus prasītāja ir noslēgusi ar vairākām elektroenerģijas centrālēm pirms apstrīdētās direktīvas stāšanās spēkā, ir jānorāda, ka šie līgumi nevar to individualizēt apstrīdēto tiesību normu kontekstā. Šajās tiesību normās vispārēji un abstrakti ir paredzēti to operatoru pienākumi, kuri ir pakļauti kvotu tirdzniecības sistēmai, bet tajās nav precizēti nosacījumi vai kārtība, kādā dalībvalstis piešķir vai atsauc emisijas kvotas (skat. šī sprieduma 112.–116. punktu). Katrā ziņā no tā izriet, ka iespējamā šo gāzes piegādes līgumu izpildes ietekmēšana varēja izrietēt vienīgi no valsts tiesību normām, kurās paredzēta kvotu piešķiršana; tādēļ prasītāja šajā sakarā nevar pamatoti apgalvot, ka tā ir tieši skarta. Turklāt, kā to norāda Padome, prasītāja pati apgalvo, ka šie gāzes piegādes līgumi vismaz daļēji attiecas uz elektroenerģijas centrālēm, kas ietilpst tās uzņēmumu grupā. Tādējādi, tiktāl, ciktāl šo elektroenerģijas centrāļu darbība ietilpst apstrīdētās direktīvas I pielikuma piemērošanas jomā, jo tā pārsniedz tajā paredzēto ražošanas apjomu, prasītājas rīcībā noteikti būs, pamatojoties uz VSP un piemērojamajām valsts tiesību normām, emisiju kvotas attiecīgās gāzes sadedzināšanai. Visbeidzot, lai gan ir fakts, ka enerģijas ražošana principā ir darbība, kuru aptver apstrīdētās direktīvas I pielikums, prasītāja nav ne precizējusi, kādā mērā gāzes piegādes līgumi to saista ar trešo personu elektroenerģijas centrālēm, ne norādījusi, vai šīs centrāles varēja saņemt emisijas kvotas uz sava rēķina, vai arī bija vajadzība, lai tās iekļautu šajā pielikumā, ne arī izskaidrojusi, ar kādiem nosacījumiem tas, ka tām iespējams nepietiek kvotu, būtu varējis ietekmēt minēto līgumu izpildi. Šajos apstākļos ir jāsecina, ka prasītāja nav pierādījusi, ka to tieši un individuāli skar apstrīdētās tiesību normas tādēļ, ka, iespējams, ir ietekmēta ilgtermiņa gāzes piegādes līgumu izpilde.

119    Sestkārt, saistībā ar prasītājas pārāk detalizēti neizklāstīto argumentu par to, ka tā piedalījās lēmumu pieņemšanas procesā, kura rezultātā tika pieņemta apstrīdētā direktīva, ir jāatgādina, ka tas, ka persona tādā vai citādā veidā iestājas Kopienu tiesību akta pieņemšanas procesā, nevar šo personu izcelt individuāli attiecībā uz konkrēto tiesību aktu, kas tādējādi nozīmē, ka šis tiesību akts attiecībā uz šo personu rada saistošas tiesiskās sekas tikai tad, ja piemērojamais Kopienu tiesiskais regulējums tai piešķir noteiktas procesuālās garantijas. Izņemot gadījumu, ja spēkā ir tiesību norma, kas nosaka pretējo, ne vispārpiemērojamu aktu izstrādāšanas process, ne arī paši šie akti pēc savas būtības neparedz, pamatojoties uz vispārīgiem Kopienu tiesību principiem – tādiem kā tiesības tikt uzklausītam, skarto personu piedalīšanos, jo tiek uzskatīts, ka to intereses pārstāv politiskās varas institūcijas, kas ir kompetentas pieņemt šos aktus. Līdz ar to, ja nav skaidri garantētu procesuālo tiesību, tad atļaut visām privātpersonām, kuras ir piedalījušās tiesību akta izstrādes procesā, pēc tam celt prasību pret šo tiesību aktu būtu pretēji EKL 230. panta tekstam un garam (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra rīkojumu lietā T‑369/03 Arizona Chemical u.c./Komisija, Krājums, II‑5839. lpp., 72. un 73. punkts un tajos minētā judikatūra).

120    Šajā lietā ir jākonstatē, ka, pirmkārt, apstrīdētās direktīvas izstrādāšanas un pieņemšanas procedūra saskaņā ar EKL 175. panta 1. punktu un EKL 251. pantu ir lēmumu pieņemšanas process, kas nozīmē Padomes un Parlamenta kā Kopienu likumdevēja kopīgu līdzdalību un kuras rezultātā tiek veikts vispārpiemērojams pasākums, un šajā sakarā nav paredzēta nekāda operatora iesaistīšanās, un ka, otrkārt, prasītāja nav nedz apgalvojusi, nedz pierādījusi, ka tai bija procesuālās tiesības, kas varētu pamatot tās tiesības celt prasību iepriekš 119. punktā minētās judikatūras nozīmē.

121    No tā izriet, ka prasītājas apgalvotā piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesā, kura rezultātā tika pieņemta apstrīdētā direktīva, nevar to individualizēt EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē; tādējādi nav jāvērtē, vai tā ir tieši skarta šajā sakarā.

122    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju ne individuāli, ne tieši neskar apstrīdētās tiesību normas EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē un ka tās prasība atcelt tiesību aktu ir jāatzīst par nepieņemamu; tādējādi nav jāvērtē, vai apstrīdētās tiesību normas ir atdalāmas no apstrīdētās direktīvas.

123    Šo risinājumu nemaina arī LESD 263. panta ceturtā daļa. Kā jau tas tika atgādināts iepriekš 117. punktā, dalībvalstīm ir piešķirta plaša rīcības brīvība apstrīdētās direktīvas īstenošanai. Tādējādi pretēji prasītājas apgalvojumam šo direktīvu nekādā ziņā nevar uzskatīt par reglamentējošu aktu, kurā nav izpildes pasākumu LESD 263. panta ceturtās daļas nozīmē.

II –  Par prasības atlīdzināt zaudējumus pieņemamību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

124    Parlaments un Padome, ko atbalsta Komisija, norāda, ka prasība atlīdzināt zaudējumus arī ir nepieņemama.

125    Prasītājas prasība neatbilst Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam, jo, pirmkārt, apgalvotie zaudējumi nav ne tieši sagaidāmi, ne noteikti, ne pietiekami identificēti un, otrkārt, nav tiešas cēloņsakarības starp apstrīdēto direktīvu un šiem zaudējumiem. Parlaments piebilst, ka prasītāja nav izpildījusi savu pienākumu pierādīt, ka ar Kopienu likumdevēja izvēli tiek smagi un acīmredzami pārkāptas minētās augstāka juridiskā spēka tiesību normas – tādas kā vienlīdzīgas attieksmes princips. Tādējādi tā nav pierādījusi, ka ķīmijas un alumīnija nozares ir tajā pašā tirgus segmentā, kur čuguna un tērauda nozares, un ka šīs nozares rada tāda apjoma tiešas CO₂ emisijas, ka tās jau no paša sākuma būtu bijis jāiekļauj apstrīdētajā direktīvā.

126    Saistībā ar zaudējumu esamību Padome norāda, ka apstrīdētajai direktīvai, kaut gan tā bija jau spēkā, prasības pieteikuma iesniegšanas laikā nebija ne vismazākās iedarbības uz prasītājas saimniecisko darbību un ka iespējamā iedarbība nākotnē nevar tikt uzskatīta par tieši paredzamu. Šajā sakarā Parlaments un Padome it īpaši norāda, ka apgalvotā prasītājas kā “kvotu neto pircēja” situācija ir tikai hipotētiska un nav apstrīdētās direktīvas tiešas, obligātas un noteiktas sekas.

127    Padome uzskata, ka jautājums, vai prasītāja kļūs par “kvotu neto pircēju”, ir atkarīgs no virknes šajā lietā nezināmu un neatklātu faktoru, tādu kā kvotu kopējais skaits, ko sākotnēji piešķir valsts iestādes saskaņā ar VSP, un emisiju samazināšanas izmaksas salīdzinājumā ar kvotu cenām tirgū. Savukārt, kopējo piešķirto kvotu skaits būs atkarīgs no vairākiem faktoriem, tādiem kā dalībvalstij noteiktais emisiju samazināšanas mērķis, tās eventuālais nolūks iegādāties pasaules tirgū emisijas vienības, kas paredzētas Kioto protokolā, kā arī no tās lēmuma par kārtību, kādā sadalīt nepieciešamos emisiju samazināšanas daudzumus starp dažādām rūpniecības nozarēm. Turklāt Padome norāda, ka, ja piešķirtās kvotas izrādīsies nepietiekamas, tad apstrīdētās direktīvas ietekme, ņemot vērā attiecīgo ieguldījumu izmaksas, būs atkarīga no operatora izvēles starp, pirmkārt, papildu kvotu pirkšanu, lai nosegtu savas CO₂ emisijas, un, otrkārt, emisiju samazināšanas pasākumu īstenošanu.

128    Noteiktu zaudējumu neesamību apstiprina fakts, ka apstrīdētās direktīvas III pielikuma 3. un 7. kritērijā ir tieši paredzēts, ka kvotu skaitam ir jābūt atbilstošam operatoru darbību potenciālam, ieskaitot tehnoloģisko potenciālu, un ka VSP var ņemt vērā pasākumus, kas īstenoti agrīnajā stadijā: tādus kā CO₂ emisiju samazināšana, par kuru prasītāja apgalvo, ka tā ir veikusi šo samazināšanu kopš 1990. gada. Turklāt Padome atgādina, ka prasītāja varētu veikt neizmantoto kvotu pārrobežu kvotu pārnešanu starp iekārtām savas grupas ietvaros, jo šī iespēja ir kvotu tirdzniecības sistēmas pats pamats.

129    Parlaments un Padome, ko atbalsta Komisija, norāda, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tai radīsies papildu izmaksas, kas saistītas ar apstrīdētās direktīvas īstenošanu, tādas kā izmaksas saistībā ar personālu, kuram uzdots uzraudzīt CO₂ emisijas un sagatavot ziņojumus, jo šie pienākumi jau ir noteikti, piemērojot Direktīvu 96/61. Padome norāda, ka prasītājas apgalvojumi par izmaksām, kas saistītas ar papildu personāla nodarbināšanu un peļņas zaudēšanu nākotnē, ir pārāk nekonkrēti un neprecīzi, lai tie varētu kalpot par zaudējumu nākotnē pierādījumiem. Iespējamie tirgus daļu zaudējumi vai peļņas zaudējumi nav noteikti un ir atkarīgi no nezināmiem faktoriem, un ir neatkarīgi no apstrīdētās direktīvas, piemēram, no čuguna un tērauda cenu un ar tiem konkurējošo produktu cenu attīstības.

130    Parlaments un Padome, ko atbalsta Komisija, uzskata, ka prasītāja arī nav pierādījusi, ka pastāv cēloņsakarība starp apstrīdēto direktīvu un apgalvotajiem zaudējumiem nākotnē, kas tai radīsies. Ņemot vērā dalībvalstīm piešķirto rīcības brīvību, apstrīdētā direktīva pati par sevi nevar tieši radīt zaudējumus prasītājai, jo šie zaudējumi var izrietēt vienīgi no valsts transponēšanas tiesību normām un it īpaši no emisijas kvotu piešķiršanas.

131    Prasītāja uzskata, ka tās prasība par zaudējumu atlīdzību atbilst Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam un tādēļ ir pieņemama.

B –  Vispārējās tiesas vērtējums

132    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar 21. panta pirmo daļu, to lasot kopsakarā ar Tiesas Statūtu 53. panta pirmo daļu un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ikvienā prasības pieteikumā jābūt norādei par strīda priekšmetu un ir jābūt iekļautam kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Pirmās instances tiesa [Vispārējā tiesa] varētu lemt par prasību, ja iespējams, bez papildu informācijas iesniegšanas. Lai nodrošinātu tiesisko drošību un labu pārvaldību tiesā un lai prasības pieteikums būtu pieņemams, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, kas ir sagatavots saskaņotā un saprotamā veidā, ir jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta. Konkrētāk, lai izpildītu šīs prasības, prasības pieteikumā, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt zaudējumus, kurus, kā tiek apgalvots, izraisījusi Kopienu iestāde, ir jābūt ietvertiem pierādījumiem, kas ļauj identificēt rīcību, kuru prasītājs pārmet attiecīgajai iestādei, iemeslus, kādēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp rīcību un tam nodarīto kaitējumu, kā arī šā kaitējuma raksturu un apjomu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 3. februāra spriedums lietā T‑19/01 Chiquita Brands u.c./Komisija, Krājums, II‑315. lpp., 64. un 65. punkts; 2006. gada 10. maija spriedums lietā T‑279/03 Galileo International Technology u.c./Komisija, Krājums, II‑1291. lpp., 36. un 37. punkts; 2006. gada 13. decembra spriedumi lietā T‑304/01 Abad Pérez u.c./Padome un Komisija, Krājums, II‑4857. lpp., 44. punkts, un lietā T‑138/03 É.R. u.c./Padome un Komisija, Krājums, II‑4923. lpp., 34. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 27. maija rīkojums lietā T‑379/02 Andolfi/Komisija, Krājumā nav publicēts, 41. un 42. punkts).

133    Vispārējā tiesa uzskata, ka prasības pieteikums atbilst šīm formas prasībām un ka ir jānoraida Parlamenta un Padomes argumenti šajā sakarā, kuru lielākā daļa attiecās uz prasības par zaudējumu atlīdzību pamatotību un nevis pieņemamību. Prasības pieteikumā prasītāja ir sniegusi pietiekamu informāciju, kas ļauj identificēt Kopienu likumdevējam pārmesto rīcību, iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp šo rīcību un tās ciestajiem zaudējumiem, jo šī informācija turklāt ir ļāvusi Parlamentam un Padomei sevi pienācīgi aizstāvēt, izvirzot argumentus, lai pierādītu, ka prasība par zaudējumu atlīdzību nav pamatota.

134    Saistībā ar apgalvoto prettiesisko Parlamenta un Padomes rīcību ir jākonstatē, ka prasītāja atbilstoši judikatūrā atzītajām prasībām (Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑352/98 Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I‑5291. lpp., 39. un nākamie punkti, un 2005. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑198/03 P Komisija/CEVA un Pfizer, Krājums, I‑6357. lpp., 61. un nākamie punkti) pamatotus argumentus, kas vērsti, lai pamatotu to, ka ir pietiekami būtiski pārkāptas tiesību normas – un pat augstāka juridiska spēka tiesību normas – ar kurām tiek piešķirtas tiesības privātpersonām un kuras ir tādas kā vienlīdzīgas attieksmes princips un brīvība veikt uzņēmējdarbību.

135    Saistībā ar kaitējumiem vispirms ir jākonstatē, ka, ņemot vērā prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī esošos apstākļus, tam obligāti bija jābūt kaitējumam, kas tikai būšot, jo apstrīdētā direktīva vēl bija transponēšanas valsts tiesību sistēmās procesā un ka dalībvalstis bija tikai sākušas sagatavot savus VSP un savus tiesību aktus saistībā ar pirmo piešķiršanas periodu. Turklāt, ņemot vērā dalībvalstu rīcības brīvību saistībā ar kvotu tirdzniecības sistēmas īstenošanas to teritorijās saskaņā ar to VSP (skat. šī sprieduma 116. punktu), prasītāja nevarēja precizēt šā nākotnes kaitējuma precīzo apjomu prasības celšanas laikā. Šādos īpašos apstākļos, uz kuriem atsaucas prasītāja, tomēr, lai prasība būtu pieņemama, nav nepieciešams prasības pieteikumā norādīt precīzu kaitējuma apjomu un vēl jo mazāk izteikt skaitļos pieprasīto atlīdzības lielumu, jo to katrā ziņā ir iespējams izdarīt līdz replikas stadijai ar nosacījumu, ka prasītāja izvirza šādus apstākļus un norāda elementus, kas tai ļauj izvērtēt kaitējuma raksturu un apmēru, un atbildētājai tādēļ ir iespēja nodrošināt savu aizstāvību (šajā ziņā skat. iepriekš 132. punktā minēto rīkojumu lietā Andolfi/Komisija, 48. un 49. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2005. gada 22. jūlija rīkojumu lietā T‑376/04 Polyelectrolyte Producers Group/Padome un Komisija, Krājums, II‑3007. lpp., 55. punkts).

136    Ir jānorāda, ka prasītāja ir iesniegusi pietiekamu informāciju, kas raksturo tās zaudējumus nākotnē, ieskaitot to raksturu, apmēru un to dažādos komponentus, lai izpildītu Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā izklāstītos nosacījumus. Prasības pieteikumā prasītāja norāda uz zaudējumiem, kas izriet no papildu izmaksām, kuras rodas nodarbinot personālu, kuram ir jāveic uzraudzības un paziņošanas funkcijas saskaņā ar apstrīdētās regulas 14. un 15. pantu. Turklāt šajos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītāja sniedza konkrētu skaitlisku aplēsi par šīm papildu izmaksām. Otrkārt, prasītāja min gan materiālu, gan morālu kaitējumu, kas izriet no tirgus daļu zaudēšanas un tās reputācijas aizskaršanas vides jomā, ko rada tas, ka konkurējošo krāsaino metālu un ķīmisko produktu nozares nav iekļautas apstrīdētās direktīvas piemērošanas jomā. Treškārt, prasītāja, sniedzot skaitliskas aplēses (skat. šī sprieduma 80. un 81. punktu), atsaucas uz zaudējumu rašanos saistībā ar tās kā “kvotu neto pircēja” situāciju un paredzamu šo kvotu izmaksu paaugstināšanos, kas var likvidēt tās bruto peļņas maržu. Ceturtkārt, prasītāja ir lūgusi atlīdzināt peļņas zaudējumu, kas izriet no tā, ka tai nav iespējams īstenot pārrobežu restrukturēšanas stratēģiju. No tā izriet, ka minimālie nosacījumi par zaudējumu noteikšanu šajā lietā ir izpildīti.

137    Visbeidzot, saistībā ar cēloņsakarību starp prettiesisko rīcību un kaitējumiem, prasītāja saskaņā ar tās argumentācijas loģiku pietiekami precīzi norāda, ka dalībvalstij nebija rīcības brīvības saistībā ar apstrīdēto tiesību normu transponēšanu valsts tiesībās un ar pienākumiem, kas no tām izriet operatoriem, un ka līdz ar to visi tās ciestie iespējamie zaudējumi ir attiecināmi uz Kopienu likumdevēja iespējami prettiesisko rīcību. Šajā sakarā nevar atbalstīt Parlamenta, Padomes un Komisijas argumentus, ka prasītājai būtu bijis “jāpamato” vai “jāpierāda” šāda cēloņsakarība, lai padarītu prasību par pieņemamu, jo šāda veida vērtējums attiecas uz minētās prasības pamatotību, nevis tās pieņemamību.

138    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida Parlamenta un Padomes iebilde par nepieņemamību tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasību par zaudējumu atlīdzību.

III –  Par prasības par zaudējumu atlīdzību pamatotību

A –  Par Kopienu ārpuslīgumiskās atbildības pamatā esošajiem nosacījumiem

139    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka atsaukties uz Kopienas ārpuslīgumisko atbildību gadījumos par tās iestāžu pretlikumīgām darbībām EKL 288. panta otrās daļas izpratnē var tikai izpildot vairākus nosacījumus, proti, iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskumu, zaudējuma pastāvēšanu un cēloņsakarības pastāvēšanu starp pārmesto rīcību un norādīto zaudējumu (skat. Tiesas 2006. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑243/05 P Agraz u.c./Komisija, Krājums, I‑10833. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra; Pirmās instances tiesas 2006. gada 16. novembra spriedumu lietā T‑333/03 Masdar (UK)/Komisija, Krājums, II‑4377. lpp., 59. punkts; iepriekš 132. punktā minēto spriedumu lietā Abad Pérez u.c./Padome un Komisija, 97. punkts; iepriekš 132. punktā minēto spriedumu lietā É.R. u.c./Padome un Komisija, 99. punkts, un 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑259/03 Nikolaou/Komisija, Krājumā nav publicēts, 37. punkts).

140    Tā kā šie nosacījumi ir kumulatīvi, prasība ir jānoraida pilnībā, ja kaut viens no šiem nosacījumiem nav izpildīts (šajā ziņā skat. iepriekš 132. punktā minētos spriedumus lietā Abad Pérez u.c./Padome, un Komisija, 99. punkts, un lietā É.R. u.c./Padome un Komisija, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

141    Par pirmo no šiem nosacījumiem ir jānorāda, ka tas pieprasa, lai tiktu pierādīts pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru tiek piešķirtas tiesības privātpersonām, pārkāpums (iepriekš 134. punktā minētais spriedums lietā Bergaderm un Goupil/Komisija, 42. punkts). Tā kā šī prasība ir tāda, saskaņā ar kuru pārkāpumam ir jābūt pietiekami būtiskam, tad noteicošais kritērijs, kas ļauj uzskatīt, ka tā ir izpildīta, ir, ka attiecīgā Kopienu iestāde ir acīmredzami un smagi pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas. Vienīgi ja šai iestādei ir ļoti ierobežota rīcības brīvība, vai pat tās nav, tad vienkāršs Kopienu tiesību pārkāpums var būt pietiekams, lai pierādītu pietiekami būtiska pārkāpuma esamību (Tiesas 2002. gada 10. decembra spriedums lietā C‑312/00 P Komisija/Camar un Tico, Recueil, I‑11355. lpp., 54. punkts; Pirmās instances tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑198/95, T‑171/96, T‑230/97, T‑174/98 un T‑225/99 Comafrica un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, Recueil, II‑1975. lpp., 134. punkts; iepriekš 132. punktā minētie spriedumi lietā Abad Pérez u.c./Padome un Komisija, 98. punkts, un lietā É.R. u.c./Padome un Komisija, 100. punkts).

142    Vispirms ir jāizvērtē pamatu, kurus prasītāja izvirzījusi par prettiesiskumu, pamatotība šī sprieduma 141. punktā izklāstīto kritēriju kontekstā.

143    Šajā sakarā šīs lietas kontekstā ir jāprecizē, ka attiecīgo tiesību normu iespējami pietiekami būtiskajam pārkāpumam ir jāizriet no tā, ka acīmredzami un smagi nav tikušas ievērotas plašās rīcības brīvības, kas ir Kopienu likumdevēja rīcībā saistībā ar tā kompetenču īstenošanu vides jomā saskaņā ar EKL 174. un 175. pantu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat., pirmkārt, Pirmās instances tiesas 1999. gada 1. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑125/96 un T‑152/96 Boehringer/Padome un Komisija, Recueil, II‑3427. lpp., 74. punkts; 2004. gada 10. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑64/01 un T‑65/01 Afrikanische Frucht‑Compagnie/Padome un Komisija, Recueil, II‑521. lpp., 101. punkts un tajā minētā judikatūra, un, otrkārt, Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. septembra spriedumu lietā T‑13/99 Pfizer Animal Health/Padome, Recueil, II‑3305. lpp., 166. punkts, un 2002. gada 26. novembra spriedumu apvienotajās lietās T‑74/00, T‑76/00, no T‑83/00 līdz T‑85/00, T‑132/00, T‑137/00 un T‑141/00 Artegodan u.c./Komisija, Recueil, II‑4945. lpp., 201. punkts). Šīs rīcības brīvības izmantošana nozīmē, pirmkārt, Kopienu likumdevēja nepieciešamību prognozēt un izvērtēt sarežģīta un nenoteikta rakstura ekoloģijas, zinātnes, tehnikas un ekonomikas attīstību un, otrkārt, ka šim likumdevējam ir jālīdzsvaro un jāsavieto dažādi mērķi, principi un intereses, kas noteiktas EKL 174. pantā (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑284/95 Safety Hi‑Tech, Recueil, I‑4301. lpp., 36. un 37. punkts; 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑86/03 Grieķija/Komisija, Krājums, I‑10979. lpp., 88. punkts, un iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., 57.–59. punkts; skat. arī pēc analoģijas iepriekš 132. punktā minēto spriedumu lietā Chiquita Brands u.c./Komisija, 228. punkts). Apstrīdētajā direktīvā tas izpaužas tādējādi, ka tiek noteikta virkne mērķu un apakšmērķu, kuri ir daļēji pretrunīgi (šajā ziņā skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., 28.–33. punkts, un iepriekš 114. punktā minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 121.–125. un 136.–139. punkts).

144    Tādējādi ir jāvērtē, vai prasītājas minēto tiesību normu apgalvotais pārkāpums izpaužas kā acīmredzami un smagi pārkāpta plašā rīcības brīvība, kas bija Kopienu likumdevēja rīcībā, pieņemot apstrīdēto direktīvu.

145    Tā kā prasītājas argumentācija saistībā ar diviem pirmajiem pamatiem par prettiesiskumu ļoti lielā mērā pārklājas, tos ir lietderīgi izvērtēt kopā.

B –  Par pietiekami būtiska īpašumtiesību, brīvības veikt saimniecisku darbību un samērīguma principa pārkāpuma esamību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

146    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdētajām tiesību normām tiek pārkāptas tās īpašumtiesības un brīvība veikt saimniecisku darbību, kas ir pamattiesības, kuras garantē Kopienu tiesību sistēma, kā to apstiprina 2000. gada 7. decembrī Nicā pasludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. un 17. pants (OV C 364, 1. lpp.). Obligātie pasākumi, “īpašuma izmantošanu” pakārtojot dažiem nosacījumiem, var ierobežot īpašumtiesības, un gadījumos, kad šie pasākumi liedz privātpersonai izmantot šīs tiesības, tie aizskar šo tiesību pašu būtību.

147    Prasītāja uzskata, ka apstrīdētās tiesību normas nesamērīgi aizskar tās īpašumtiesību un tās brīvības veikt saimniecisku darbību būtību, uzliekot tai par pienākumu ekspluatēt tās iekārtas ar ekonomiski nerentabliem nosacījumiem. Pirmkārt, šo tiesību normu sekas ir tādas, ka prasītāja kļūst par “kvotu neto pircēju” (skat. šī sprieduma 75. un 77. punktu), ņemot vērā, ka, neskatoties uz pagātnes centieniem un atšķirībā no operatoriem citās nozarēs, tai nav tehniski iespējams vēl vairāk samazināt tuvākajā nākotnē savas CO₂ emisijas (skat. šī sprieduma 77. un 78. punktu). Otrkārt, ņemot vērā īpašos konkurences apstākļus metalurģijas nozarē (skat. šī sprieduma 79. punktu), prasītāja vairs nebūs spējīga iekasēt ražošanas izmaksu palielināšanos no saviem klientiem (skat. šī sprieduma 80. punktu). Līdz ar to tā ražos ar zaudējumiem un tai būs vai nu jāekspluatē nerentablas un neefektīvas iekārtas iekšējā tirgū, vai arī tās jāslēdz un jāpārnes uz valstīm, kurās netiek paredzēti pienākumi samazināt emisijas saskaņā ar Kioto protokolu.

148    Replikā prasītāja precizēja, ka apstrīdētā direktīva izraisa konkurences kropļošanu trīs aspektos. Pirmkārt, kaut arī Kopienu nozarē ir jāievēro pienākums samazināt CO₂ emisijas, kā dēļ palielinās ražošanas izmaksas, ražošanas izmaksas trešās valstīs paliek nemainīgas, vai pat samazinās projektu dēļ, kas ir saistīti ar “tīrās” attīstības mehānismiem, kuri ir noteikti Kioto protokolā (skat. šī sprieduma 5. punktu). Otrkārt, iekšējā tirgū ražošanas izmaksu palielināšanās atšķiras atkarībā no atšķirībām valsts emisiju samazināšanas mērķos un piešķiršanas politikā. Treškārt, kvotu tirdzniecības sistēma attiecas tikai uz noteiktu produktu ražošanu, ieskaitot tērauda ražošanu. Prasītāja uzskata, ka visi produkti būtu jāskar vienādā apmērā, proporcionāli emitētajam CO₂ daudzumam un ņemot vērā gan attiecīgā produkta ražošanas procesu, gan aprites ciklu.

149    Prasītāja uzskata, ka apstrīdētā direktīva nav piemērota, lai mudinātu iekārtu ekspluatētājus samazināt to emisijas. Pirmkārt, šī direktīva neveicina tehniskās inovācijas, jo tajā paredzēts, ka jaunās iekārtas var saņemt kvotas atkarībā no to faktiskajām vajadzībām, un tāpēc ražotāji turpina ekspluatēt nerentablas iekārtas. Otrkārt, apstrīdētā direktīva nekompensē emisiju samazināšanu, ieskaitot Eiropas metalurģijas nozares ievērojamos samazināšanas centienus pagātnē. Tieši pretēji, neefektīvas iekārtas slēgšana ir pamats piešķirto kvotu zaudējumam, jo šīs kvotas nevar tikt pārnestas uz iekārtām, kas atrodas citā dalībvalstī (skat. šī sprieduma 83.–85. punktu). Čuguna vai tērauda ražotāji tādējādi tiek demotivēti samazināt savas emisijas vai pārnest savu ražošanu uz efektīvākām iekārtām un tādēļ uz videi draudzīgākām iekārtām. Ņemot vērā tās īpašumtiesības, brīvības veikt saimniecisku darbību un brīvības veikt uzņēmējdarbību smago pārkāpumu, prasītāja šaubās, vai apstrīdētās direktīvas mērķis samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un aizsargāt vidi var tikt sasniegts. Saistībā ar tērauda nozari ir jānorāda, ka kopumā var būt iespējams, ka nekāda emisiju samazināšana nevar tikt realizēta neefektīvu iekārtu pastāvīgas ekspluatēšanas un tērauda ražotņu pārnešanas uz trešām valstīm dēļ.

150    Prasītāja uzskata, ka no šiem apsvērumiem, ar kuriem tiek pierādīts tās īpašumtiesību, brīvības veikt saimniecisku darbību un brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpums, izriet, ka ar apstrīdētajām tiesību normām arī tiek pārkāpts samērīguma princips. Saskaņā ar šo principu Kopienu tiesību aktu un pasākumu tiesiskums ir atkarīgs no nosacījuma, ka šie tiesību akti un pasākumi ir atbilstoši un vajadzīgi, lai sasniegtu attiecīgā tiesiskā regulējuma leģitīmos mērķus. EKL 5. panta trešajā daļā ir noteikts, ka Kopienu tiesību akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu EK līgumā noteiktos mērķus. Turklāt, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk apgrūtinošs, un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem. Tomēr čuguna vai tērauda ražošanas iekārtu iekļaušana apstrīdētās direktīvas I pielikumā jau no paša sākuma nebija tāda, kas veicinātu apstrīdētajā direktīvā noteiktos emisiju samazināšanas un vides aizsardzības mērķus, un apstrīdētās tiesību normas uzlika smagu un nesamērīgu nastu prasītājai, apdraudot pat tās pastāvēšanu (skat. šī sprieduma 147.–149. punktu).

151    Parlaments un Padome apstrīd, ka apstrīdētā direktīva nesamērīgi ietekmē prasītājas īpašumtiesības un brīvību veikt saimniecisku darbību. Pat ja prasītājai noteiktie pienākumi ir ierobežojoši šajā sakarā, tie nevar tikt uzskatīti par nesamērīgu un nepieņemamu šo tiesību aizskārumu, ņemot vērā vispārējo interešu mērķi, kas ir apstrīdētajai direktīvai un kvotu tirdzniecības sistēmai, proti, vides aizsardzība.

152    Tādēļ pirmais un otrais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

153    Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan īpašumtiesības un brīvība veikt saimniecisko darbību ir daļa no Kopienu tiesību vispārīgajiem principiem, šie principi tomēr nav uzskatāmi par absolūtām priekšrocībām, bet ir apskatāmi saistībā ar to sociālajām funkcijām. Līdz ar to īpašumtiesības un brīvība veikt saimniecisko darbību var tikt ierobežotas, it īpaši tirgus kopīgās organizācijas ietvaros, ja šie ierobežojumi faktiski atbilst Kopienas vispārējo interešu mērķiem un nav nesamērīgi un nepieņemami, pārkāpjot garantēto tiesību būtību (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 30. jūnija spriedumu lietā C‑295/03 P Alessandrini u.c./Komisija, Krājums, I‑5673. lpp., 86. punkts un tajā minētā judikatūra, un iepriekš 132. punktā minēto spriedumu lietā Chiquita Brands u.c./Komisija, 220. punkts).

154    Konkrētāk, saistībā ar apgalvoto īpašumtiesību aizskārumu ir jākonstatē, ka, izņemot ļoti vispārēju apgalvojumu, saskaņā ar kuru apstrīdēto tiesību normu sekas ir tādas, ka prasītāja vairs nespēs rentabli ekspluatēt savas iekšējā tirgū esošās tērauda ražošanas iekārtas, prasītāja nav precizējusi, kādā mērā tās tiesības uz īpašumu, kas saistītas ar noteiktu materiālo vai nemateriālo īpašumu, kurš ir daļa no tās ražošanas līdzekļiem, tiks faktiski aizskartas, vai pat zaudēs savu būtību minēto tiesību normu transponēšanas valsts tiesībās dēļ. Prasītāja nav arī norādījusi, kuras tās ražošanas iekārtas īpaši skar apstrīdētās tiesību normas un kādu iemeslu dēļ šāda ietekmēšana pastāv, ņemot vērā katras tās iekārtas individuālo situāciju tās atrašanās teritorijā un attiecīgo VSP. Šajā sakarā prasītāja ir tikai vispārīgi norādījusi, ka tā nevar slēgt noteiktas neefektīvas un nerentablas iekārtas, lai nezaudētu tai piešķirtās emisijas kvotas, un nav paskaidrojusi, kādā mērā šis efektivitātes un rentabilitātes trūkums un no tā izrietošās ekonomiskās grūtības ir specifiski saistītas ar apstrīdēto tiesību normu kā tādu piemērošanu. Saskaņā ar prasītājas pašas apgalvojumiem šīs ekonomiskās grūtības jau pastāvēja krietni pirms 2001. gada [uzņēmumu] koncentrācijas (skat. šī sprieduma 30. punktu) un bija viens šīs koncentrācijas realizēšanas iemesliem.

155    Turklāt saistībā ar apgalvoto īpašumtiesību un brīvības veikt saimniecisko darbību to kopumā pārkāpumu prasītāja ne savos procesuālajos dokumentos, ne tiesas sēdē nav ticami un ar pierādījumiem izskaidrojusi, kādā veidā un kādā ziņā tā saistībā ar apstrīdētās direktīvas īstenošanu varēja kļūt par emisiju “kvotu neto pircēju”, kuru izdevumus tā nevarētu iekasēt no saviem klientiem. Prasītāja nav norādījusi, ka pirmā piešķiršanas perioda laikā, kas beidzās 2007. gadā, tai bija jāpērk papildu emisijas kvotas tādēļ, ka tai, iespējams, trūka kvotu saistībā ar vienu no tās iekšējā tirgū esošām iekārtām. Gluži otrādi, tiesas sēdē atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu, tā atzina, ka tā 2006. gadā ir pārdevusi pārpalikušās kvotas tirgū un guvusi peļņu EUR 101 miljona apmērā, un šis fakts ir atzīmēts tiesas sēdes protokolā. Tādēļ šķiet izslēgts, ka apstrīdētās tiesību normas obligāti rada negatīvas finanšu sekas, kas aizskar prasītājas īpašumtiesības un tās brīvību veikt saimniecisku darbību.

156    Turklāt ir jākonstatē, ka prasītāja savas prasības atlīdzināt kaitējumu ietvaros nav apgalvojusi, ka noteiktas iekšējā tirgū esošas ražošanas iekārtas bija cietušas zaudējumus saistībā ar apstrīdēto tiesību normu piemērošanu, un tā nebija iesniegusi precīzus skaitļus par šo iekārtu rentabilitātes attīstību kopš brīža, kad spēkā stājās kvotu tirdzniecības sistēma. Prasītāja arī netika precizējusi, pirmkārt, veidu, kādā katra no tās iekārtām ir pieskaņota dažādiem emisijas samazināšanas mērķiem attiecīgajās dalībvalstīs, no kurām noteiktām dalībvalstīm, tādām kā Spānijas Karaliste, ir pat iespēja palielināt emisijas saskaņā ar Lēmumu 2002/358 un pienākumu sadales plānu, un, otrkārt, jautājumu, vai emisijas kvotu apjoms, uz kuru tā varēja pretendēt saskaņā ar dažādiem VSP, bija pietiekams. Visbeidzot, pat pieņemot, ka dažādie VSP un valsts emisiju samazināšanas mērķi var skart prasītājas tiesības, tā nav ne apgalvojusi, ne pierādījusi, kas šie aizskārumi ir saistāmi ar apstrīdētajām tiesību normām kā tādām, nevis ar valsts tiesību aktiem, kurus ir pieņēmušas dalībvalstis, izmantojot savu rīcības brīvību saistībā ar apstrīdētās direktīvas transponēšanu saskaņā ar EKL 249. panta trešo daļu.

157    Saistībā ar prasītājas argumentu, ka tērauda ražotāji nav spējīgi tehnisku un ekonomisku iemeslu dēļ vēl vairāk samazināt savas CO₂ emisijas, ir pietiekami norādīt, ka apstrīdētās direktīvas III pielikuma 3. kritērijs uzliek pienākumu dalībvalstīm saistībā ar piešķiramo emisijas kvotu daudzumu noteikšanu ņemt vērā potenciālu, ieskaitot tehnoloģisko potenciālu samazināt emisijas, kas rodas no darbībām, kuras aptver kvotu tirdzniecības sistēma (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] secinājumus saistībā ar iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., 57. punkts). No tā izriet, ka, piešķirot kvotas dažādām rūpniecības nozarēm, kā arī iekārtu ekspluatētājiem šajās nozarēs, dalībvalstīm ir jāņem vērā visu šo nozaru un ekspluatētāju emisiju samazināšanas potenciāls, ieskaitot tērauda nozares un čuguna vai tērauda ražotāju attiecīgais potenciāls. Turklāt saskaņā ar apstrīdētās direktīvas III pielikuma 7. kritēriju “[PNA] var tikt ņemti vērā [emisiju samazināšanas] pasākumi, kas īstenoti agrīnā stadijā”, līdz ar ko dalībvalstīm vismaz ir iespēja ņemt vērā emisiju samazināšanas centienus, kuri jau veikti attiecīgajā nozarē un kurus veikuši attiecīgie operatori. Tādēļ tas, ka, iespējams, dalībvalsts nav pietiekami ņēmusi vērā šo samazināšanas kapacitāti saistībā ar apstrīdētās direktīvas īstenošanas tiesību aktiem, nevar tikt attiecināts uz apstrīdētajām tiesību normām.

158    Šajos apstākļos ir izslēgts, ka apstrīdētās tiesību normas aizskar prasītājas īpašumtiesības un tās brīvību veikt saimniecisku darbību, vai ka pat šāds apgalvotais aizskārums varētu tai radīt zaudējumus. Tādēļ ir jāsecina, ka prasītāja nav pierādījusi pietiekami būtisku pārkāpumu, ne to, ka ar apstrīdētajām tiesību normām tiek nesamērīgi ierobežotas tās tiesības, ne arī to, ka šis apgalvotas pārkāpums varētu radīt zaudējumus, kurus tā esot cietusi.

159    Turklāt tiktāl, ciktāl prasītāja izvirza samērīguma principa pārkāpumu kā atsevišķu pamatu saistībā ar prettiesiskumu, no šī sprieduma 154.–158. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka tā nav pierādījusi smagu un nesamērīgu nastu, kas tai būtu bijusi uzlikta. Nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt ar kvotu tirdzniecības sistēmas nefunkcionēšanas gadījumiem saistīto apgalvojumu pamatotību (skat. šī sprieduma 149. un 150. punktu), kā acīmredzami nepamatots ir jānoraida prasītājas galvenais arguments, saskaņā ar kuru tērauda ražotāju kā lielāko pierādīto rūpniecisko CO₂ emitētāju piedalīšanās nav derīga vai pienācīga saistībā ar apstrīdētās direktīvas galvenā mērķa sasniegšanas veicināšanu, kurš ietver vides aizsardzību ar siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanas palīdzību. Visbeidzot, prasītāja katrā ziņā nav pierādījusi, ka kvotu tirdzniecības sistēma pati par sevi bija neatbilstoša, lai sasniegtu CO₂ emisiju samazināšanas mērķi, un ka Kopienu likumdevējs tādējādi ir acīmredzami un smagi pārkāpis savas plašās rīcības brīvības robežas.

160    Tādēļ pamati par prettieskumu, ar kuriem tiek apgalvots pietiekami būtisks īpašumtiesību, brīvības veikt saimniecisku darbību un samērīguma principa pārkāpums, ir jānoraida kā nepamatoti.

C –  Par pietiekami būtiska vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma esamību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

161    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdētajām tiesību normām tiek pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

162    Pirmkārt, konkurējošās krāsaino metālu nozares un ķīmisko produktu nozares ir izslēgtas no apstrīdētās direktīvas piemērošanas jomas bez jebkāda objektīva pamatojuma, kaut gan tās saražo tāda apjoma CO₂ emisijas, kurš ir līdzvērtīgs vai pat augstāks salīdzinājumā ar tērauda nozares saražotajām attiecīgajām emisijām. Šajā sakarā prasītāja apstrīd, ka ķīmisko produktu nozares, kurā tiek ekspluatēts ļoti liels skaits iekārtu, iekļaušana kvotu tirdzniecības sistēmā radītu ievērojamus administratīvus apgrūtinājumus. Nepieciešamība pēc papildu administratīvām pūlēm pati par sevi nevar pamatot tādu smagu konkurences kropļojumu, kāds ir šajā lietā. Turklāt, kā tas iesākumā bija paredzēts saskaņā ar sākotnējo projektu, apstrīdētās direktīvas piemērošanas jomā būtu vajadzējis vismaz iekļaut lielās ķīmisko pamatproduktu rūpnīcas, kuras saražo ievērojamu daļu no kopējām emisijām. Saistībā ar tādu krāsainu metālu kā alumīnijs neiekļaušanu (apstrīdētās direktīvas preambulas 15. apsvērums) Parlaments un Padome nebija pamatojusi nevienlīdzīgo attieksmi. Visbeidzot, šīm konkurējošajām nozarēm netika noteikti nekādi alternatīvi pasākumi, lai samazinātu iepriekš minētos konkurences kropļojumus. Otrkārt, ar vienādu attieksmi gan pret tērauda nozari, gan pret citām nozarēm, kuras aptver apstrīdētās direktīvas I pielikums, tiek pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo tās ir dažādās situācijās. “Unikālā norobežošanās situācija”, kurā atrodas čuguna un tērauda ražotāji (skat. šī sprieduma 76. un nākamos punktus), nošķir tos no citām nozarēm, nostādot tos “dabiskā zaudētāja” stāvoklī salīdzinājumā ar citiem kvotu tirdzniecības sistēmas dalībniekiem.

163    Replikā prasītāja precizēja, ka krāsaino metālu nozares un ķīmisko produktu nozares ir salīdzināmas un ka, gluži kā to apstiprina Komisijas prakse [uzņēmumu] koncentrāciju gadījumos, starp šīm nozarēm valda konkurences attiecības. Tādējādi, lielie automobiļu ražotāji aizvien vairāk tēraudu aizvieto ar alumīniju “ārējām detaļām”, tādām kā motors, motora pārsegs un durvis. Turklāt bezalkoholisko dzērienu tirgū tērauda bundžas tiek aizvien vairāk aizvietotas ar alumīnija bundžām un plastmasas pudelēm. Turklāt vienīgi fakts, ka tērauda nozares CO₂ emisiju kopējais apjoms ir lielāks par alumīnija nozares un plastmasas nozares attiecīgo kopējo apjomu, pats par sevi nav pietiekams, lai nošķirtu šīs nozares, jo citas nozares, kuru emisiju apjoms ir zemāks par ķīmisko produktu nozares attiecīgo apjomu, proti, stikla nozare, keramikas produktu nozare un celtniecības materiālu nozare, kā arī papīra un tipogrāfijas nozare, ir arī iekļautas apstrīdētās direktīvas I pielikumā. Tieši šo nozaru salīdzināmības dēļ Parlaments bija piedāvājis iekļaut “alumīnija ražošanas un apstrādes iekārtas” un “ķīmiskās rūpniecības iekārtas” apstrīdētajā direktīvā. Fakts, ka alumīnija nozari netieši skar apstrīdētā direktīva elektroenerģijas cenu paaugstināšanās dēļ, nav pietiekams, lai to nošķirtu no tērauda nozares, kura cieš no šīm pašām sekām.

164    Prasītāja uzskata, ka šajā kontekstā nevar atsaukties uz apstrīdētās direktīvas 24. pantu. Citu darbību un iekārtu iekļaušana saskaņā ar šo tiesību normu kvotu tirdzniecības sistēmā ir vienīgi dalībvalstu iespēja, nevis pienākums un šī iekļaušana ir jāapstiprina Komisijai, ņemot vērā dažādus kritērijus. Šādā gadījumā šāda – nenoteikta – dalībvalstu veikta nozaru iekļaušana, kuras ir tērauda nozares konkurentes, bija iespējama vienīgi no 2008. gada un tādēļ nevarēja kompensēt to, ka pirmā piešķiršanas perioda laikā tika pārkāpts vienlīdzības attieksmes princips. Visbeidzot, nav nekāda objektīva pamatojuma šai nevienlīdzīgajai attieksmei, jo apstrīdētās tiesību normas nav ne nepieciešamas, ne samērīgas, lai sasniegtu izvirzīto vides aizsardzības mērķi.

165    Tiesas sēdē un savos apsvērumos par secinājumiem, kas būtu jāizdara saistībā ar šī sprieduma 42. punktā minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., prasītāja atkārtoja un papildināja savus argumentus par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

166    Parlaments, Padome un Komisija lūdz noraidīt šo pamatu tiktāl, ciktāl Tiesa nav paudusi šajā sakarā galīgo lēmumu šī sprieduma 42. punktā minētajā spriedumā lietā Arcelor Atlantique un Lorraine u.c.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

167    Vispirms ir jāatgādina, ka šis pamats saistībā ar prettiesiskumu, ar kuru tiek apgalvots pietiekami būtisks vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, sastāv no divām daļām, pirmkārt, par nevienlīdzīgu attieksmi pret līdzīgām situācijām un, otrkārt, vienlīdzīgu attieksmi pret dažādām situācijām.

168    Saistībā ar pirmo daļu ir jānorāda uz 25. un nākamajiem punktiem šī sprieduma 42. punktā minētajā spriedumā lietā Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., kuros Tiesa nosprieda šādi:

“Par līdzīgu situāciju atšķirīgu aplūkošanu

25      Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums ar atšķirīgu attieksmi nozīmētu, ka aplūkojamās situācijas ir līdzīgas pēc visiem tās raksturojošajiem elementiem.

26      Atšķirīgas situācijas raksturojošie elementi un to salīdzināmais raksturs cita starpā ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību akta, ar ko ievieš šo atšķirību, mērķi. Turklāt ir jāņem vērā tās nozares principi un mērķi, uz kuru attiecas šis akts (šajā sakarā skat. [Tiesas] 1971. gada 27. oktobra spriedumu lietā 6/71 Rheinmühlen Düsseldorf, Recueil, 823. lpp., 14. punkts; 1977. gada 19. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 117/76 un 16/77 Ruckdeschel u.c., Recueil, 1753. lpp., 8. punkts; 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑280/93 Vācija/Padome, Recueil, I‑4973. lpp., 74. punkts, kā arī 1998. gada 10. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑364/95 un C‑365/95 T. Port, Recueil, I‑1023. lpp., 83. punkts).

27      Šajā lietā [apstrīdētās direktīvas] spēkā esamība ir jānovērtē attiecībā uz metalurģijas nozares ietveršanu tās piemērošanas jomā un ķīmijas un metālu, kas nav melnie metāli, rūpniecības, kurai pieder [..] attiecīgās plastmasas un alumīnija nozares, neietveršanu tajā.

28      Atbilstoši [apstrīdētās direktīvas] [..] 1. pantam tās mērķis ir izveidot [..] emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu. Kā tas izriet no [2000. gada 8. marta] Zaļās grāmatas [par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tirdzniecību Eiropas Savienībā] 4.2. un 4.3. punkta, Kopiena ar šo direktīvu paredzēja ieviest tādu sistēmu uzņēmumu līmenī, kas attiektos uz saimniecisko darbību.

29      Atbilstoši tās piektajam apsvērumam [apstrīdētās direktīvas] mērķis ir izveidot šo sistēmu, lai palīdzētu pilnīgāk izpildīt Kioto protokolā noteiktās Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu saistības samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atmosfērā līdz tādam līmenim, kas nepieļautu bīstamu antropogēnu ietekmi uz klimata sistēmu; protokola galamērķim esot vides aizsardzība.

30      Kopienas politika vides jomā, kurai pieder pamata lietā aplūkojamais tiesību akts un kuras galvenie mērķi ir vides aizsardzība, atbilstoši EKL 174. panta 2. punktam attiecas uz paaugstinātu aizsardzības līmeni un cita starpā pamatojas uz piesardzības, preventīvās darbības principu un principu, ka piesārņotājs maksā (skat. [Tiesas] 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑157/96 National Farmers’ Union u.c., Recueil, I‑2211. lpp., 64. punkts, kā arī 2008. gada 1. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑14/06 un C‑295/06 Parlaments un Dānija/Komisija, Krājums, I‑1649. lpp., 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

[..]

34      No tā izriet, ka attiecībā uz [apstrīdētās direktīvas] priekšmetu, tās mērķiem, kas ir minēti šī sprieduma 29. punktā, kā arī principiem, uz kuriem balstās Kopienas politika vides jomā, atšķirīgie siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju avoti atkarībā no saimnieciskas darbības principā ir līdzīgā situācijā, ņemot vērā, ka jebkādai siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijai ir bīstama ietekme uz klimata sistēmu un ka visas ekonomikas nozares, kurās tiek radītas šādu gāzu emisijas, var sekmēt kvotu tirdzniecības sistēmas darbību.

35      Turklāt ir jāuzsver, pirmkārt, ka divdesmit piektajā [apstrīdētās direktīvas] apsvērumā noteiktā politika un pasākumi ir jāīsteno visās Eiropas Savienības ekonomikas nozarēs, lai būtiski samazinātu emisijas, un otrkārt, ka [apstrīdētās direktīvas] 30. pantā ir paredzēts, ka atkārtota pārbaude ir veicama ar nolūku šīs direktīvas piemērošanas jomā ietvert citas nozares.

36      No tā attiecībā uz aplūkojamo nozaru situāciju līdzīgumu no [apstrīdētās direktīvas] viedokļa izriet, ka iespējamā konkurences attiecību pastāvēšana starp šīm nozarēm nevar būt noteicošais kritērijs [..].

37      Šo nozaru līdzīguma izvērtēšanā [..] nav nozīmes arī CO₂ daudzumam, kas ir emitēts katrā nozarē, it īpaši ņemot vērā šī sprieduma 31.–33. punktā aprakstītos [apstrīdētās direktīvas] mērķus un kvotu tirdzniecības sistēmas darbību.

38      Metalurģijas, ķīmijas un metālu, kas nav melnie metāli, rūpniecības nozares atrodas līdzīgā situācijā, kā tas ir skaidrs no [apstrīdētās direktīvas] spēkā esamības pārbaudes no vienlīdzīgas attieksmes principa viedokļa, bet attieksme pret tām bija dažāda.

Par nelabvēlīgo stāvokli, kas rodas no atšķirīgas divu līdzīgu situāciju aplūkošanas

39      [..] lai Kopienu likumdevējam varētu pārmest vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, tam ir jābūt atšķirīgi izskatījušam līdzīgas situācijas, kas radīja nelabvēlīgu stāvokli konkrētām personām salīdzinājumā ar citām (skat. [Tiesas] 1962. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 17/61 un 20/61 Klöckner-Werke un Hoesch/Augstā iestāde, Recueil, 615. un 652. lpp.; 1985. gada 15. janvāra spriedumu lietā 250/83 Finsider/Komisija, Recueil, 131. lpp., 8. punkts, kā arī 2003. gada 22. maija spriedumu lietā C‑462/99 Connect Austria, Recueil, I‑5197. lpp., 115. punkts).

[..]

42      Konkrētu nozaru [..] ietveršana [..] kvotu tirdzniecības sistēmā attiecīgajiem operatoriem nozīmē, pirmkārt, pienākumu saņemt atļauju siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijai un, otrkārt, pienākumu nodot kvotu skaitu, kas atbilst viņu iekārtu kopējo emisiju apmēram konkrētā laika posmā, neizpildes gadījumā par to draudot naudas sodam. Ja iekārtas emisijas pārsniedz atbilstoši valsts kvotu sadales plānam attiecīgajam operatoram piešķirto kvotu daudzumu, tā pienākums ir iesniegt papildu kvotas, izmantojot kvotu tirdzniecības sistēmu.

43      Savukārt Kopienu līmenī šādi juridiski pienākumi, kas skar siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanu, iekārtu operatoriem, uz kuriem neattiecas [apstrīdētās direktīvas] I pielikums, nepastāv. Tā rezultātā saimnieciskas darbības ietveršana [apstrīdētās direktīvas] piemērošanas jomā attiecīgajiem operatoriem rada nelabvēlīgāku stāvokli nekā tiem, kas veic tajā neietvertas darbības.

44      Pat pieņemot, [..] ka ietveršana šādā sistēmā ne vienmēr un ne sistemātiski rada nelabvēlīgas ekonomiskas sekas, tikai šī viena iemesla dēļ nav noliedzama nelabvēlīga stāvokļa esamība, jo vērā ņemamais nelabvēlīgais stāvoklis saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu var būt arī tāds, kas ietekmē attiecīgās ar atšķirīgo attieksmi skartās personas juridisko stāvokli.

45      Turklāt [..] iekārtu, kas saistītas ar nozarēm, uz kurām attiecas [apstrīdētā direktīva], operatoru nelabvēlīgais stāvoklis nav kompensējams ar Kopienu tiesībās nenoteiktiem valsts pasākumiem.

Par atšķirīgās attieksmes pamatojumu

46      Tomēr šķiet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nav pārkāpts, ar nosacījumu, ka atšķirīgā attieksme pret metalurģijas nozari, no vienas puses, un ķīmijas rūpniecības un metālu, kas nav melnie metāli, nozari, no otras puses, ir pamatota.

47      Atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, ko izvirza aplūkojamie tiesību akti, un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, ko ar šo attiecīgo attieksmi ir vēlme sasniegt (šajā sakarā skat. 1977. gada 5. jūlija spriedumu lietā 114/76 Bela‑Mühle Bergmann, Recueil, 1211. lpp., 7. punkts; 1982. gada 15. jūlija spriedumu lietā 245/81 Edeka Zentrale, Recueil, 2745. lpp., 11. un 13. punkts; 1998. gada 10. marta spriedumu lietā C‑122/95 Vācija/Padome, Recueil, I‑973. lpp., 68. un 71. punkts, kā arī 2006. gada 23. marta spriedumu lietā C‑535/03 Unitymark un North Sea Fishermen’s Organisation, Krājums, I‑2689. lpp., 53., 63., 68. un 71. punkts).

48      Ņemot vērā, ka runa ir par Kopienu tiesību aktu, Kopienu likumdevējam ir jāpierāda objektīvu kritēriju, kas ir norādīti pamatojumā, esamība un jāiesniedz Tiesai šie nepieciešamie elementi pārbaudei par to, vai minētie kritēriji pastāv (skat. šajā nozīmē [Tiesas] 1977. gada 19. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 124/76 un 20/77 Moulins et Huileries de Pont‑à‑Mousson un Providence agricole de la Champagne, Recueil, 1795. lpp., 22. punkts, kā arī iepriekš minēto 1998. gada 10. marta spriedumu lietā Vācija/Padome, 71. punkts).

[..]

57      Tiesa ir atzinusi plašu Kopienu likumdevēja rīcības brīvību tam uzticētās kompetences īstenošanas ietvaros, ja tā darbība pieprasa veikt politiskas, ekonomiskas un sociālas dabas izvēli un ja tam ir jāveic sarežģīti vērtējumi un novērtējumi (skat. 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑344/04 IATA un ELFAA, Krājums, I‑403. lpp., 80. punkts). Turklāt, ja tam ir jāpārveido vai jāizveido sarežģīta sistēma, tas drīkst to veikt vairākās stadijās (šajā sakarā skat. [Tiesas] 1984. gada 29. februāra spriedumu lietā 37/83 Rewe-Zentrale, Recueil, 1229. lpp., 20. punkts; 1991. gada 18. aprīļa spriedumu lietā C‑63/89 Assurances du crédit/Padome un Komisija, Recueil, I‑1799. lpp., 11. punkts, kā arī 1997. gada 13. maija spriedumu lietā C‑233/94 Vācija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑2405. lpp., 43. punkts) un to darīt uz jau iegūtās pieredzes pamata.

58      Tomēr pat esot šādai rīcības brīvībai, Kopienu likumdevēja pienākums ir pamatot savu izvēli ar objektīviem un atbilstošiem kritērijiem attiecībā uz aplūkojamo tiesību aktu izvirzīto mērķi (šajā sakarā skat. [Tiesas] 1982. gada 15. septembra spriedumu lietā 106/81 Kind/EEK, Recueil, 2885. lpp., 22. un 23. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Sermide, 28. punkts), ņemot vērā visus faktus, kā arī šī akta pieņemšanas brīdī pieejamos tehniskos un zinātniskos datus (šajā sakarā skat. [Tiesas] 1998. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑284/95 Safety Hi‑Tech, Recueil, I‑4301. lpp., 51. punkts).

59      Īstenojot savu rīcības brīvību, Kopienu likumdevējam papildus galvenajam vides aizsardzības mērķim ir pilnībā jāņem vērā pastāvošās intereses (attiecībā uz pasākumiem lauksaimniecības jomā skat. [Tiesas] 2005. gada 10. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑96/03 un C‑97/03 Tempelman un van Schaijk, Krājums, I‑1895. lpp., 48. punkts, kā arī 2006. gada 12. janvāra spriedumu lietā C‑504/04 Agrarproduktion Staebelow, Krājums, I‑679. lpp., 37. punkts). Pārbaudot ierobežojumus saistībā ar dažādiem iespējamiem pasākumiem, ir jāuzskata, ka, ja izvirzīto mērķu nozīmīgums var pamatot saimnieciski negatīvas sekas, pat būtiskas sekas, kas rodas konkrētiem uzņēmējiem (šajā sakarā skat. [Tiesas] 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑331/88 Fedesa u.c., Recueil, I‑4023. lpp., 15.–17. punkts, kā arī 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑86/03 Grieķija/Komisija, Krājums, I‑10979. lpp., 96. punkts), tad Kopienu likumdevēja rīcības brīvības īstenošana nevar radīt acīmredzami mazāk piemērotus rezultātus, nekā izriet no citiem pasākumiem, kuri arī ir vienlīdz piemēroti šiem mērķiem.

60      Šajā lietā nav strīda par to, ka, pirmkārt, ar [apstrīdēto direktīvu] izveidotā kvotu tirdzniecības sistēma ir jauna un sarežģīta sistēma, kuras ieviešanu un darbību varētu traucēt tas, ka tajā ir iesaistīts pārāk liels skaits dalībnieku, un, otrkārt, ka sākotnējo [apstrīdētās direktīvas] piemērošanas jomas noteikšanu vadīja mērķis sasniegt konkrētu nozīmīgu dalībnieku skaitu, kas nepieciešams, lai ieviestu šo sistēmu.

61      Ņemot vērā minētās sistēmas jaunumu un sarežģītību, Kopienu likumdevējam esošajā rīcības brīvībā ietilpst gan sākotnējā [apstrīdētās direktīvas] piemērošanas jomas noteikšana, gan izvēlētā progresīvā pieeja, kas balstās it īpaši uz iegūto pieredzi pirmajā tās īstenošanas stadijā, lai netraucētu šīs sistēmas ieviešanu.

62      Šajā sakarā ir jānorāda, ka, lai arī tas leģitīmi varēja pamatoties uz šādu progresīvu pieeju kvotu tirdzniecības sistēmas ieviešanai, tā pienākums it īpaši attiecībā uz [apstrīdētās direktīvas] mērķiem un Kopienu politiku vides jomā ir veikt atkārtotu ieviesto pasākumi pārbaudi, cita starpā attiecībā uz [apstrīdētajā direktīvā] ietvertajām nozarēm, ar saprātīgiem intervāliem, kā tas turklāt ir paredzēts šīs direktīvas 30. pantā.

63      Tomēr [..] Kopienu likumdevējam esošā rīcības brīvība attiecībā uz progresīvo pieeju neļauj tam, atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam nosakot nozares, kuras tas atzīst par piemērotām iekļaušanai no paša sākuma [apstrīdētās direktīvas] piemērošanas jomā, izvairīties no objektīvu kritēriju piemērošanas, kas balstās uz akta pieņemšanas brīdī pieejamiem tehniskiem un zinātniskiem datiem.

64      Pirmkārt, runājot par ķīmijas rūpniecības nozari, no [apstrīdētās direktīvas] sagatavošanas izriet, ka tā ietver diezgan palielu skaitu iekārtu, proti, apmēram 34 000, ne tikai salīdzinājumā ar to radīto emisiju, bet arī salīdzinājumā ar pašreiz [apstrīdētās direktīvas] piemērošanas jomā ietverto iekārtu skaitu, kas ir apmēram 10 000.

65      Šīs nozares ietveršana [apstrīdētās direktīvas] piemērošanas jomā apgrūtinātu kvotu tirdzniecības sistēmas vadību un palielinātu tās administratīvo slogu tādā veidā, ka, ietverot šo nozari, nevarētu izslēgt šīs sistēmas darbības traucējumus tās ieviešanas stadijā. Turklāt Kopienu likumdevējs varēja uzskatīt, ka priekšrocības no visas nozares neietveršanas kvotu tirdzniecības sistēmas ieviešanas sākumā pārsniegtu tās ietveršanas priekšrocības [apstrīdētās direktīvas] mērķa īstenošanai. No tā izriet, ka Kopienu likumdevējs ir tiesiski pietiekami pierādījis, ka tas ir balstījies uz objektīviem kritērijiem, lai izslēgtu visu ķīmijas nozari no [apstrīdētās direktīvas] piemērošanas jomas jau pirmajā kvotu tirdzniecības sistēmas ieviešanas stadijā.

66      [..] arguments, ka minētās nozares, kura emitē par konkrēti noteiktu maksimālo robežu lielāku CO₂ daudzumu, ietveršana apstrīdētās direktīvas piemērošanas jomā nevarēja radīt problēmas administratīvā jomā, nevar atspēkot iepriekš minēto vērtējumu.

[..]

69      Attiecībā uz iepriekš minēto un ņemot vērā progresīvo pieeju, uz kādu ir balstīta [apstrīdētā direktīva], pirmajā kvotu tirdzniecības sistēmas ieviešanas stadijā atšķirīgu attieksmi pret ķīmijas rūpniecības nozari salīdzinājumā ar metalurģijas nozari var uzskatīt par pamatotu.

70      Otrkārt, runājot par metālu, kas nav melnie metāli, nozari, [..] [apstrīdētās direktīvas] izstrādes un pieņemšanas laikā, ir jānorāda, ka tiešās šīs nozares CO₂ emisijas 1990. gadā bija 16,2 miljoni tonnu, bet metalurģijas nozare emitēja 174,8 miljonus tonnu.

71      Ņemot vērā tās mērķi ierobežot [apstrīdētās direktīvas] piemērošanas jomu tādā veidā, kas netraucētu kvotu tirdzniecības sistēmas administrēšanas iespējas sākotnējā stadijā, iesaistot pārāk daudz dalībnieku, Kopienu likumdevējam nebija pienākuma izmantot vienīgo līdzekli – ieviest katrai ekonomikas nozarei, kura emitē CO₂, maksimālo emisiju robežu, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Tādējādi tādos apstākļos, kādi bija pirms [apstrīdētās direktīvas] pieņemšanas, šīs sistēmas ieviešanas laikā varēja likumīgi ierobežot tās piemērošanas jomu, izvēloties nozaru pieeju un nepārsniedzot esošo rīcības brīvību.

72      Tiešo emisiju atšķirīgais līmenis divās attiecīgajās nozarēs ir tik būtisks, ka atšķirīgo attieksmi pret šīm nozarēm pirmajā emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas ieviešanas stadijā, ņemot vērā progresīvo pieeju, uz kuru balstās [apstrīdētā direktīva], var uzskatīt par pamatotu, Kopienu likumdevējam nepastāvot vajadzībai ņemt vērā netiešo šo dažādo nozaru radīto emisiju.

73      Līdz ar to ir jāatzīst, ka Kopienu likumdevējs nav pārkāpis vienlīdzīgas attieksmes principu, atšķirīgi aplūkojot līdzīgas situācijas un neietverot [apstrīdētās direktīvas] piemērošanas jomā ķīmijas rūpniecības un metālu, kas nav melnie metāli, nozari.”

169    Ņemot vērā, ka ar saviem argumentiem iepriekš minētajā spriedumā Tiesa sniedz pilnu atbildi uz pirmo pamatu par prettiesiskumu, ar kuru tiek apgalvots, ka nav sniegts pamatojums atšķirīgai attieksmei starp tērauda nozari un metālu, kas nav melnie metāli, nozari un ķīmijas produktu nozari, šī pamata daļa ir jānoraida kā nepamatota.

170    Saistībā ar [pamata] otro daļu, ar kuru tiek apgalvots, ka netika sniegts pamatojums vienlīdzīgai attieksmei starp tērauda nozari un citām nozarēm, kuras aptver apstrīdētās direktīvas I pielikums, kaut gan atšķirībā no šīm citām nozarēm tērauda nozare būtu “dabisks zaudētājs” “unikālā norobežošanās situācijā”, ir pietiekami norādīt, ka no kopējā vides aizsardzības, kas tiek veikta ar siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanu, skatupunkta un “piesārņotājs maksā” principa, visas šīs nozares ir līdzīgā situācijā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., 29.–38. punkts). Turklāt no šī sprieduma 112.–116. punkta izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tērauda nozare bija īpašā situācijā, kas to nošķir no pārējām nozarēm, kuras aptver apstrīdētās direktīvas I pielikums (šajā ziņā skat. arī iepriekš 157. punktā minētos ģenerāladvokāta Pojareša Maduru secinājumus spriedumam lietā Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., 57. punkts).

171    Līdz ar to pamats saistībā ar prettiesiskumu, ar kuru tiek apgalvots pietiekami būtisks vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, ir pilnībā jānoraida kā nepamatots.

D –  Par pietiekami būtiska brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpuma esamību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

172    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdētajām tiesību normām tiek smagi pārkāpta tās brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar EKL 43. panta pirmo daļu.

173    Aizliegums ierobežot brīvību veikt uzņēmējdarbību neattiecas vienīgi uz valsts pasākumiem, bet arī kā tiesību princips ir saistošs Kopienai. Ar EKL 39. un 43. pantu tiek īstenots EKL 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktais princips, saskaņā ar kuru EKL 2. pantā noteikto mērķu sasniegšanai Kopienu darbība ietver dalībvalstu starpā pastāvošo šķēršļu personu pārvietošanās brīvībai likvidēšanu. Turklāt arī pašām Kopienu iestādēm ir jāievēro tirdzniecības brīvība, kura ir kopējā tirgus pamatprincips un kura izriet no brīvības veikt uzņēmējdarbību. Prasītāja norāda, ka EKL 43. pants garantē, ka uzņēmumi var brīvi izvēlēties saskaņā ar ekonomiskiem kritērijiem ražošanas vietu kopējā tirgus teritorijā. Tāpat šī pamatbrīvība aizliedz izcelsmes dalībvalstij radīt šķēršļus, kas vērsti, lai iestātos pret to, ka uzņēmumi tiek pārnesti uz citu dalībvalsti, jo pretējā gadījumā EKL 43. pantā garantētajām tiesībām zustu jēga.

174    Ar apstrīdētajām tiesību normām tiek aizskartas prasītājas tiesības pārcelt savu ražošanu no neefektīvākas iekārtas vienā dalībvalstī uz efektīvāko iekārtu citā dalībvalstī tādā ziņā, ka netiek garantēta attiecīgo kvotu, kuras bija piešķirtas saistībā ražošanas jaudu, kuras tiks slēgtas un pārnestas, pārnešana (skat. šī sprieduma 149. un nākamos punktus). Tas liek prasītājai bez objektīva iemesla turpināt ekspluatēt mazāk efektīvas ražošanas jaudas viena vienīga iemesla dēļ, – lai nezaudētu attiecīgās kvotas. Tās brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums ir nesamērīgs, ņemot vērā apstrīdētās direktīvas neatbilstību nospraustā vides aizsardzības mērķa sasniegšanai (skat. šī sprieduma 149. punktu) un lielo nozīmi nodrošināt brīvību veikt uzņēmējdarbību, lai tiktu pabeigts iekšējais tirgus.

175    Parlaments un Padome lūdz noraidīt šo pamatu.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

176    Ar šo pamatu prasītāja būtībā norāda, ka, ņemot vērā brīvību veikt uzņēmējdarbību EKL 43. panta nozīmē, to aplūkojot kopsakarā ar EKL 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu, Kopienu likumdevēja plašā rīcības brīvība saskaņā ar EKL 174. un 175. pantu (skat. šī sprieduma 143. punktu) ir ierobežota tādā ziņā saistībā ar saskaņā ar EKL 175. panta 1. punktu pieņemto apstrīdēto direktīvu, ka tas nav likumīgi varējis atteikties pats atrisināt problēmu par brīvību veikt kvotu pārrobežu pārnešanu uzņēmumu grupas ietvaros; tā vietā dalībvalstīm ir atstāta plaša rīcības brīvība saistībā ar minētās direktīvas transponēšanu, kuras rezultātā tiktu pieņemtas atšķirīgas valsts tiesību normas, kuru rezultātā var tikt pieļauti brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpumi.

177    Šajā sakarā ir jānorāda, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Kopienu iestādēm tāpat kā dalībvalstīm ir jāievēro pamatbrīvības, tādas kā brīvība veikt uzņēmējdarbību, kas kalpo, lai sasniegtu Kopienas būtiskos mērķus, tostarp EKL 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā iekšējā tirgus izveides pabeigšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1984. gada 29. februāra spriedumu lietā 37/83 Rewe-Zentrale, Recueil, 1229. lpp., 18. punkts).

178    Tomēr no šī vispārīgā pienākuma neizriet, ka Kopienu likumdevējam ir jāregulē attiecīgā joma tādējādi, ka Kopienu tiesību aktos, it īpaši gadījumā, ja šāds tiesību akts ir pieņemts direktīvas formā EKL 249. panta trešās daļas nozīmē, tiek paredzēts izsmeļošs un galīgs risinājums noteiktām problēmām, kas izriet no iekšējā tirgus pabeigšanas perspektīvām, ka tiek vai veikta pilnīga valsts tiesību aktu saskaņošana, lai izslēgtu jebkādus iespējamos šķēršļus tirdzniecībai Kopienā. Ja Kopienu likumdevējam ir jārestrukturē vai jānosaka kompleksa sistēma, tāda kā kvotu tirdzniecības sistēma, tam ir tiesības to veikt soli pa solim (šajā ziņā skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., 57. punkts) un veikt tikai pakāpenisku attiecīgo valsts tiesību aktu saskaņošanu, jo šādu pasākumu īstenošana parasti ir sarežģīta, jo tā nozīmē, ka kompetentās Kopienu iestādes, par pamatu ņemot dažādas un sarežģītas valsts tiesību normas, izstrādā kopējus noteikumus, kas ir saderīgi ar EK līgumā noteiktajiem mērķiem un par kuru tiek saņemta Padomes locekļu kvalificētā vairākuma piekrišana (šajā ziņā skat. iepriekš 177. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Rewe‑Zentrale, 20. punkts; 1991. gada 18. aprīļa spriedumu lietā C‑63/89 Assurances du crédit/Padome un Komisija, Recueil, I‑1799. lpp., 11. punkts; 1997. gada 13. maija spriedumu lietā C‑233/94 Vācija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑2405. lpp., 43. punkts; 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑166/98 Socridis, Recueil, I‑3791. lpp., 26. punkts, un 2006. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑221/05 Sam Mc Cauley Chemists(Blackpool) un Sadja, Krājums, I‑6869. lpp., 26. punkts). Tā tas arī ir gadījumā ar Kopienu tiesību aktiem vides aizsardzības jomā saskaņā ar EKL 174. un 175. pantu.

179    Turklāt ir jāatgādina, ka, pirmkārt, saskaņā ar EKL 249. panta trešo daļu direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības vienīgi attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes, kas loģiski nozīmē šīs dalībvalsts rīcības brīvību, lai tā noteiktu transponēšanas pasākumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 29. janvāra spriedumu lietā C‑275/06 Promusicae, Krājums, I‑271. lpp., 67. punkts), un ka, otrkārt, apstrīdētās direktīvas preambulas 30. apsvērumā ir norādīts uz subsidiaritātes principu, kurš ir nostiprināts EKL 5. panta otrajā daļā. Saskaņā ar šo principu jomās, kuras nav Kopienas ekskluzīvā kompetencē, Kopiena rīkojas tikai tad, ja un ciktāl dalībvalstis nespēj pilnībā sasniegt paredzētās darbības mērķus un ja paredzētās darbības apjoma vai sekuu dēļ tos var labāk sasniegt Kopienas līmenī. No EKL 174.–176. panta izriet, ka vides aizsardzības jomā Kopienai un dalībvalstīm ir dalīta kompetence. Tādēļ Kopienu tiesību normas šajā jomā neparedz pilnīgu saskaņošanu un EKL 176. pantā dalībvalstīm ir noteikta iespēja veikt stingrākus aizsardzības pasākumus, kuru ir pakļauti tikai nosacījumiem, ka tie ir saderīgi ar EK līgumu un ka tie ir paziņoti Komisijai (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑6/03 Deponiezweckverband Eiterköpfe, Krājums, I‑2753. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

180    Saskaņā ar šiem principiem apstrīdētajā direktīvā nav paredzēts Kopienu līmenī pilnībā saskaņot nosacījumus kvotu tirdzniecības sistēmas izveidei un funkcionēšanai. Ievērojot EK līguma noteikumus, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība saistībā ar šīs sistēmas īstenošanu, tostarp saistībā ar to VSP izstrādāšanu un šo valstu autonomajiem lēmumiem par emisijas kvotu piešķiršanu atbilstoši apstrīdētās direktīvas 9. panta 1. punktam un 11. panta 1. punktam (iepriekš 114. punktā minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 102.–106. punkts). Tādēļ tikai fakts, ka Kopienu likumdevējs ir atstājis neatbildētu konkrētu jautājumu, kas ietilpst apstrīdētās direktīvas un pamatbrīvības piemērošanas jomā, tādā veidā, ka dalībvalstij ir jānoregulē šis jautājums, izmantojot savu rīcības brīvību, protams, saskaņā ar augstāka juridiska spēka Kopienu tiesību normām, pats par sevi neļauj kvalificēt šo nenoregulēto gadījumu par tādu, kas ir pretrunā EK līguma noteikumiem (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumus 2001. gada 9. oktobra spriedumam lietā C‑377/98 Nīderlande/Parlaments un Komisija, Recueil, I‑7079., I‑7084. lpp., 87. un 88. punkts). Par to vēl jo vairāk liecina tas, ka dalībvalstīm saskaņā ar lojālas sadarbības pienākumu atbilstoši EKL 10. pantam ir jānodrošina direktīvu lietderīga iedarbība (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑40/04 Yonemoto, Krājums, I‑7755. lpp., 58. punkts), kas nozīmē arī to, ka tām ir jāinterpretē valsts tiesības saskaņā ar attiecīgās direktīvas mērķiem un principiem (skat. saistībā ar interpretēšanas principu direktīvas kontekstā Tiesas 2007. gada 5. jūlija spriedumu lietā C‑321/05 Kofoed, Krājums, I‑5795. lpp., 45. punkts).

181    Turklāt gan Kopienu likumdevējam, pieņemot direktīvu, gan dalībvalstīm, transponējot šo direktīvu valsts tiesībās, ir jānodrošina, ka tiek ievēroti Kopienu tiesību vispārējie principi. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasības, kas izriet no vispārējo principu, kas atzīti Kopienas tiesību sistēmā, tostarp pamattiesību, aizsardzības, ir saistošas arī dalībvalstīm, kad tās ievieš Kopienu tiesisko regulējumu, un ka tādēļ to pienākums ir, ciktāl tas ir iespējams, piemērot šo tiesisko regulējumu, ievērojot minētās prasības (skat. Tiesas 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑540/03 Parlaments/Padome, Krājums, I‑5769. lpp., 105. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī Tiesas 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑101/01 Lindqvist, Recueil, I‑12971. lpp., 84.–87. punkts).

182    Vispārējā tiesa uzskata, ka šie principi pēc analoģijas attiecas arī uz EK līguma pamatbrīvībām. Apstrīdētā direktīva, it īpaši tās 9. panta 1. punkts un 11. panta 1. punkts, piešķir dalībvalstīm rīcības brīvību, kas principā ir pietiekami plaša, lai tās piemērotu šīs direktīvas tiesību normas saskaņā ar prasībām, kas izriet no EK līguma pamatbrīvību un pamattiesību aizsardzības. Turklāt tā kā apstrīdētās direktīvas īstenošana ir pakļauta pārbaudei valsts tiesās, tad šo tiesu ziņā ir uzdot prejudiciālus jautājumus Tiesai saskaņā ar EKL 234. pantā paredzētajiem nosacījumiem, ja tās sastopas ar grūtībām saistībā ar šīs direktīvas interpretāciju vai spēkā esamību (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 181. punktā minēto spriedumu lietā Parlaments/Padome, 104. un 106. punkts).

183    Līdz ar to dalībvalstu iestādēm un tiesām ir ne tikai jāinterpretē valsts tiesības saderīgi ar apstrīdēto direktīvu, bet arī jānodrošina, ka minētā direktīva netiek interpretēta pretrunā pamattiesībām, kuras aizsargā Kopienu tiesību sistēma, citiem Kopienu tiesību vispārējiem principiem vai EK līguma pamatbrīvībām, tādām kā brīvība veikt uzņēmējdarbību (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 181. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Lindqvist, 87. punkts; 2007. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑305/05 Ordre des barreaux francophones un germanophone u.c., Krājums, I‑5305. lpp., 28. punkts, un iepriekš 179. punktā minēto spriedumu lietā Promusicae, 68. punkts).

184    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Kopienu likumdevējam nevar pārmest, ka tas nav pilnīgi un galīgi direktīvas ietvaros atrisinājis noteiktu problemātiku, kas ietilpst brīvības veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā, ja šī direktīva paredz dalībvalstīm rīcības brīvību, kas tām ļauj pilnībā ievērot EK līguma noteikumus un Kopienu tiesību vispārējos principus.

185    Šajā lietā, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu izvērtēt, vai apstrīdētā direktīva var tikt interpretēta un transponēta no dalībvalstu puses saskaņā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību atbilstoši EKL 43. pantam (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 20. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01 Österreichischer Rundfunk u.c., Recueil, I‑4989. lpp., 68. un 91. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑482/01 un C‑493/01 Orfanopoulos un Oliveri, Recueil, I‑5257. lpp., 109. un 110. punkts).

186    Kā to norāda prasītāja, apstrīdētajā direktīvā nav paredzēts īpašs noteikums, saskaņā ar kuru iekārtu, uz kurām attiecas kvotu tirdzniecības sistēma, operatoriem iespēju pārnest kvotu kopumu, kas piešķirta iekārtai, kura tiek slēgta, uz citā dalībvalstī esošu iekārtu, kas pieder pie tās pašas uzņēmumu grupas.

187    Tomēr no apstrīdētās direktīvas 12. panta 1. punkta, to lasot kopsakarā ar 3. panta a) un g) punktu, izriet, ka “dalībvalstis nodrošina, ka kvotas var pārskaitīt starp [..] [fiziskajām un juridiskajām personām] Kopienā”. Turklāt apstrīdētās direktīvas 12. panta 2. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka citu dalībvalstu kompetento iestāžu piešķirtās kvotas tiek atzītas, lai varētu izpildīt operatora pienākumus [nodot neizlietotās kvotas] saskaņā ar 3. punktu” tajā pašā pantā. No tā, pirmkārt, izriet, ka saskaņā ar mērķi, kurš izklāstīts apstrīdētās direktīvas preambulas 5. apsvērumā un saskaņā ar kuru tiek paredzēts izveidot “efektīvu Eiropas tirgu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotām”, kvotu tirdzniecības tirgus, kas ir izveidots ar apstrīdēto direktīvu, ir Kopienu līmeņa tirgus un ka, otrkārt, šis tirgus ir balstīts uz emisijas kvotu brīvu pārrobežu pārnešanu starp fiziskām un juridiskām personām.

188    Ja nebūtu emisijas kvotu brīvas pārrobežu pārnešanas apstrīdētās direktīvas 12. panta 2. un 3. punkta nozīmē, to lasot kopsakarā ar 3. panta a) punktu, tad kvotu tirdzniecības sistēmas efektivitāte un veiktspēja būtu nopietni kavēta. Tieši šī iemesla dēļ apstrīdētās direktīvas 12. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts vispārējs pienākums “nodrošināt”, ka šī brīvība ir padarīta par efektīvu ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem. Taču ir jānorāda, ka apstrīdētajā direktīvā nav noteikti nekādi ierobežojumi kvotu pārrobežu pārnešanai starp juridiskajām personām, kuras ietilpst vienā un tajā pašā sabiedrību grupā, neatkarīgi no tā, kur iekšējā tirgū atrodas tās juridiskā adrese vai galvenā komercdarbības vieta. Ņemot vērā iepriekš minētās apstrīdētās direktīvas tiesību normas, tātad nevar secināt, ka šajā direktīvā ir iekļauts prettiesisks EK līguma pamatbrīvību, ieskaitot brīvības veikt uzņēmējdarbību, ierobežojums vai ka tā motivē dalībvalstis neievērot šīs brīvības.

189    Tieši otrādi, kā to savos procesuālajos rakstos norāda pati prasītāja, tās minētā problemātika izriet no daļēji atšķirīgiem tiesību aktiem, kurus dalībvalstis ir pieņēmušas, lai transponētu apstrīdēto direktīvu, un šo problemātiku nevar attiecināt tikai uz kādu no šīs direktīvas tiesību normām vai pat apstrīdētajām tiesību normām. Šajā sakarā ir jānorāda, ka dalībvalstīm saskaņā ar EKL 249. panta trešajā daļā noteiktajām rīcības brīvības robežām ir jāizvēlas visatbilstošākais veids un formas, lai nodrošinātu direktīvu lietderīgo iedarbību (iepriekš 180. punktā minētais spriedums lietā Yonemoto, 58. punkts) un piemērotu valsts tiesības atbilstošā veidā šīm direktīvām un EK līguma pamatbrīvībām, tādām kā brīvība veikt uzņēmējdarbību (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 181. punktā minēto spriedumu lietā Lindqvist, 87. punkts, un iepriekš 179. punktā minēto spriedumu lietā Promusicae, 68. punkts).

190    Tādēļ, tā kā nav jālemj par to, vai attiecīgie valsts tiesību akti, no kuriem izriet, ka prasītājai nav iespējas brīvi pārnest savas kvotas savu dažādās dalībvalstīs esošo iekārtu ietvaros, ir saderīgi ar brīvību veikt uzņēmējdarbību atbilstoši EKL 43. pantam, ir jāsecina, ka šādu šīs brīvības ierobežojumu nevar attiecināt uz apstrīdēto direktīvu vienīgi tāpēc, ka tajā nav tieši aizliegta šāda prakse dalībvalstu starpā. A fortiori nevar uzskatīt, ka Kopienu likumdevējs ir atbildīgs par to, ka tas šajā ziņā acīmredzami un smagi ir pārkāpis savas rīcības brīvības robežas saskaņā ar EKL 174. pantu, to lasot kopsakarā ar EKL 43. pantu.

191    Šajos apstākļos nav jāizvērtē lietas dalībnieku izvirzītie argumenti saistībā ar prasītājas paredzamo iespēju gūt labumu no valsts tiesību normām, kuras paredz, ka visām jaunajām iekārtām tiek piešķirtas bezmaksas kvotas no rezerves. Kaut gan apstrīdētās direktīvas 11. panta 3. punktā, to lasot kopsakarā ar III pielikuma 6. kritēriju, dalībvalstīm ir noteikts pienākums ņemt vērā nepieciešamību sniegt pieeju pie kvotām jaunajām iekārtām, apstrīdētā direktīva pati par sevi nenosaka šādas rezerves izveidošanu. Tādēļ šīs piekļuves iespējamo neatbilstību, lai kompensētu iekārtas slēgšanas dēļ zaudētās kvotas, nevar attiecināt uz Kopienu likumdevēju.

192    Līdz ar to pamats par prettiesiskumu, kurā tiek apgalvots pietiekami būtisks brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpums, ir jānoraida kā nepamatots.

E –  Par pietiekami būtiska tiesiskās drošības principa pārkāpuma esamību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

193    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdētajām tiesību normām esot pārkāpts tiesiskās drošības princips. Kopienu tiesību aktiem, ieskaitot direktīvas, ir jābūt noteiktiem, skaidriem un precīziem un attiecīgajām personām ir jāspēj paredzēt to piemērošanu, lai tās spētu nepārprotami saprast savas tiesības un pienākumus un attiecīgi rīkoties. Šīs prasības ir it īpaši stingras gadījumā, ja runa ir par tiesību aktiem, kuriem var būt finansiālas sekas.

194    Prasītāja uzskata, ka ar apstrīdētajām tiesību normām tiesiskās drošības princips tiek pārkāpts divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā kā apstrīdētajā direktīvā nav paredzēts ne maksimālais lielums, ne emisijas kvotu cenu kontroles mehānisms, tad prasītāja kā “kvotu neto pircēja” tādēļ, ka tā nevar samazināt savas CO₂ emisijas, ir spiesta pirkt kvotas par “pilnībā neparedzamām cenām”, kuru apjoms tiek lēsts no EUR 20 līdz EUR 60 par kvotu (skat. šī sprieduma 80. un nākamos punktus). Otrkārt, apstrīdētajā direktīvā nebija paredzēts noteikums, kas garantētu kvotu, kuras sākotnēji tika piešķirtas iekārtai, kas tiek slēgta, pārnešanu uz šīs pašas grupas citā dalībvalstī esošo iekārtu. Tomēr dalībvalstis ir ieinteresētas atcelt kvotas, kas piešķirtas iekārtām, kuras ir paredzēts slēgt, jo šie iekārtu slēgšanas gadījumi dalībvalstīm ļautu vēl vairāk samazināt CO₂ emisijas, lai sasniegtu emisiju samazināšanas mērķi saskaņā ar Lēmumu 2002/358. Juridiskā nedrošība, kas no tā izriet, liedz prasītājai plānot savu ilgtermiņa darbību un progresēt saistībā ar savu restrukturēšanas stratēģiju, kurā ietilpst ražošanas pārnešana uz rentablākām iekārtām. Tā kā šī restrukturēšanas stratēģija bija galvenais iemesls 2001. gada [uzņēmuma] koncentrācijas īstenošanai (skat. šī sprieduma 30. punktu), ar apstrīdēto direktīvu tika pārkāpts arī tiesiskās paļāvības princips. Replikā prasītāja precizēja, ka jebkāda ieguldījumu vai investīciju projektu ilgtermiņa plānošana tika padarīta par neiespējamu it īpaši tādēļ, ka dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgi emisiju samazināšanas mērķi un pasākumi. Šo nenoteiktību apstiprina CO₂ kvotu cenas ievērojamā palielināšanās. Tādējādi no 2005. gada februāra līdz 2006. gada martam CO₂ kvotu cenas palielinās aptuveni par EUR 6, sasniedzot EUR 26. Turklāt emisiju kvotu piešķiršana nākotnē, it īpaši saistībā ar otro piešķiršanas periodu un nākamajiem periodiem, nebija paredzēta.

195    Parlaments un Padome lūdz noraidīt šo pamatu.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

196    Ar šo pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētās tiesību normas nav pietiekami skaidras un precīzas, jo tās uzliek prasītājai ievērojamu finanšu nastu, kas tai liedz iespēju plānot savus ekonomiskos lēmumus. Šajā sakarā Kopienu likumdevējam būtu bijis, pirmkārt, jāparedz emisijas kvotu cenu maksimālais lielums vai kontroles mehānisms un, otrkārt, īpašs noteikums, kas garantētu kvotu pārrobežu pārnešanu starp dažādām vienas un tās pašas uzņēmumu grupas iekārtām.

197    Tā kā prasītāja otrās pamata daļas ietvaros atkārto savu argumentu saistībā ar apgalvoto brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpumu, no apsvērumiem, kas izklāstīti šī sprieduma 176.–192. punktā, izriet, ka šo argumentāciju arī nevar atbalstīt attiecībā uz pietiekami būtisku tiesiskās drošības principa pārkāpumu. Tādēļ šī pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

198    Saistībā ar šī pamata pirmo daļu vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tiesiskās drošības principa pamatā it īpaši ir prasība, lai noteikumi būtu skaidri, precīzi un to sekas būtu paredzamas īpaši tad, ja tie var negatīvi ietekmēt personas vai uzņēmumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑17/03 VEMW u.c., Krājums, I‑4983. lpp., 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

199    Šajā sakarā ir jānorāda, ka apstrīdētajā direktīvā nav ietverta neviena tiesību norma, kurā būtu noteikts finansiālo seku apjoms, kas varētu rasties gan iespējamā iekārtai piešķirto emisijas kvotu trūkuma dēļ, gan no šo kvotu cenām, jo šo cenu nosaka vienīgi procesi tirgū, kurš radies pēc kvotu tirdzniecības sistēmas ieviešanas, kas saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 1. pantu ir vērsta, “lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā”. Ņemot vērā šī sprieduma 178.–184. punktā izklāstītos apsvērumus, Kopienu likumdevējam nebija jāpieņem īpašas tiesību normas šajā sakarā un tādējādi jāierobežo dalībvalstu rīcības brīvība saistībā ar apstrīdētās direktīvas transponēšanu.

200    Tieši otrādi, kvotu cenu regulēšana Kopienu līmenī varētu vājināt apstrīdētās direktīvas galveno mērķi, proti, siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanu ar efektīvas kvotu tirdzniecības sistēmas palīdzību, kurā emisiju izmaksas un ieguldījumus, kas veikti, lai samazinātu šādas emisijas, galvenokārt nosaka tirgus procesi (apstrīdētās direktīvas preambulas 5. apsvērums). Līdz ar to kvotu trūkuma gadījumā operatoru stimuls samazināt vai nesamazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas ir atkarīgs no sarežģītiem ekonomiskiem lēmumiem, kas tiek pieņemti, ņemot vērā, pirmkārt, tirgū pieejamo emisijas kvotu cenu un, otrkārt, tādu iespējamo emisijas samazināšanas pasākumu izmaksas, kuri var būt vērsti vai nu samazināt ražošanu, vai nu ieguldīt izdevīgākās ražošanas metodēs enerģētiskās veiktspējas ziņā (apstrīdētās direktīvas preambulas 20. apsvērums; šajā ziņā skat. arī iepriekš 114. punktā minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 132. un nākamie punkti).

201    Šādā sistēmā emisijas izmaksu palielināšanos un līdz ar to kvotu cenu, kuras ir atkarīgas no virknes ekonomisko parametru, palielināšanos Kopienu likumdevējs nevar iepriekš noregulēt, jo pretējā gadījumā tiks samazināti vai pat grauti ekonomiskie stimuli, kas ir tās funkcionēšanas pamatā, un tādējādi tiks traucēta kvotu tirdzniecības sistēmas efektivitāte. Turklāt šādas sistēmas izveidošana, ieskaitot tās ekonomiskos priekšnosacījumus, lai izpildītu Kioto protokolā noteiktos pienākumus, ietilpst plašajā rīcības brīvībā, kas pieder Kopienu likumdevējam saskaņā ar EKL 174. pantu (skat. šī sprieduma 143. punktu), un pati par sevi ir šī likumdevēja leģitīma un pienācīga izvēle, kuras kā tādas pamatotību prasītāja nav apstrīdējusi.

202    Turklāt, tieši pamatojoties uz šo leģitīmo lēmumu, Kopienu likumdevējs balstīja kvotu tirdzniecības sistēmu uz priekšnosacījumu, saskaņā ar kuru atbilstoši apstrīdētās direktīvas 9. panta 1. punktam un 11. panta 1. punktam dalībvalstu ziņā ir noteikt, pamatojoties uz saviem VSP un izmantojot tām piešķirto rīcības brīvību šajā sakarā, kopējo piešķiramo kvotu skaitu un individuālo kvotu piešķiršanu iekārtām, kas atrodas to teritorijā (šajā ziņā skat. iepriekš 114. punktā minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 102.–106. punkts). Turklāt šis lēmums ir pakļauts vienīgi Komisijas ierobežotai iepriekšējai kontrolei saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 9. panta 3. punktu, it īpaši ņemot vērā apstrīdētās direktīvas III pielikumā izklāstītos kritērijus (Pirmās instances tiesas 2007. gada 30. aprīļa rīkojums lietā T‑387/04 EnBW Energie Baden‑Württemberg/Komisija, Krājums, II‑1195. lpp., 104. un nākamie punkti). Tādēļ dažādo dalībvalstu emisiju samazināšanas mērķu un pasākumu, kas izriet no to pienākumiem saskaņā ar Kioto protokolu, atšķirības, kā to atspoguļo Lēmumā 2002/358 minētā vienošanās par pienākumu sadali un līdz ar to nenoteiktību par kopējo daudzumu un individuālajiem daudzumiem, kas tiek piešķirti dažādajām rūpniecības nozarēm un operatoriem, pamatojoties uz dažādiem VSP, nevar attiecināt uz apstrīdētajām normām kā tādām.

203    Visbeidzot, prasītāja nav īpaši apstrīdējusi citu apstrīdēto tiesību normu skaidrību un precizitāti, lai pierādītu, ka tā nevarēja nepārprotami noteikt savas no tām izrietošās tiesības un pienākumus. Prasība par kvotu emisijas atļaujas esamību saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 4. pantu, kvotu nodošanas pienākums saskaņā ar tās 6. panta 2. punkta e) apakšpunktu, to lasot kopsakarā ar tās 12. panta 3. punktu, kā arī sankcijas, kas ir paredzētas apstrīdētās direktīvas 16. panta 2.–4. punktā, ir tiesību normas, kuras ir pietiekami skaidras, precīzas un paredzamas saistībā ar to iedarbību un kuru efektīvā iedarbība ir atkarīga vienīgi no operatoriem piešķirto bezmaksas kvotu daudzuma vai tirgū pieejamo kvotu cenas. Saistībā ar šo pēdējo minēto aspektu ir jānorāda, ka tirgus attīstības neparedzamība ir elements, kas ir ekonomiskajam mehānismam piederīgs un no tā nenošķirams elements, kas raksturo kvotu tirdzniecības sistēmu, kura ir atkarīga no klasiskajiem piedāvājuma un pieprasījuma noteikumiem, kuri ir raksturīgi brīvam konkurences tirgum saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 1. pantā kopā ar tās preambulas 7. apsvērumu, kā arī EKL 2. pantā un 3. panta 1. punkta c) un g) apakšpunktā minētajiem principiem. Šis aspekts tādēļ nevar tikt kvalificēts kā pretrunā tiesiskās drošības principam esošs, jo citādāk tiktu apstrīdēti pašas kvotu tirdzniecības sistēmas ekonomiskie pamati, kas ir minēti apstrīdētajā direktīvā atbilstīgi EK līguma noteikumiem.

204    Šajos apstākļos to, ka apstrīdētajā direktīvā nav īpašas normas par kvotu cenu maksimālo lielumu vai kontroles mehānismu, nevar kvalificēt kā smagu un acīmredzamu Kopienu likumdevēja rīcības brīvības robežu pārkāpšanu.

205    Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

206    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka, Kopienu likumdevējs, pieņemot apstrīdēto direktīvu, būtu pieļāvis prettiesisku rīcību, vai pat pietiekami būtisku tiesību normas, ar kuru tai tiek piešķirtas tiesības, pārkāpumu. No tā izriet, ka prasība par zaudējumu atlīdzināšanu ir jānoraida bez vajadzības spriest ne par citiem nosacījumiem, kas ir Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības pamatā, ne arī par Padomes minēto absolūto šķērsli tiesas procesam saistībā ar dažiem replikas pielikumiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

207    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Parlamenta un Padomes prasījumiem.

208    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Komisija, kas ir iestājusies lietā Parlamenta un Padomes atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Arcelor SA sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.

3)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Azizi Cremona Frimodt Nielsen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 2. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

I –  EK līguma noteikumi

II –  Apstrīdētā direktīva

Fakti un process

Juridiskais pamatojums

I –  Par prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

1.  Parlamenta, Padomes un Komisijas argumenti

2.  Prasītājas argumenti

B –  Vispārējās tiesas vērtējums

II –  Par prasības atlīdzināt zaudējumus pieņemamību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Vispārējās tiesas vērtējums

III –  Par prasības par zaudējumu atlīdzību pamatotību

A –  Par Kopienu ārpuslīgumiskās atbildības pamatā esošajiem nosacījumiem

B –  Par pietiekami būtiska īpašumtiesību, brīvības veikt saimniecisku darbību un samērīguma principa pārkāpuma esamību

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

C –  Par pietiekami būtiska vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma esamību

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

D –  Par pietiekami būtiska brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpuma esamību

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

E –  Par pietiekami būtiska tiesiskās drošības principa pārkāpuma esamību

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.