VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
2011. gada 16. jūnijā (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Ūdeņraža peroksīds un nātrija perborāts – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Tiesības uz aizstāvību – Pienākums norādīt pamatojumu
Lieta T‑197/06
FMC Corp., Filadelfija, Pensilvānija (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv K. Stanbruks [C. Stanbrook], QC, un Ī. Virvilis [Y. Virvilis], advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Arbo [F. Arbault], pēc tam – V. di Buči [V. Di Bucci], V. Botka [V. Bottka] un K. Lūiss [X. Lewis], pārstāvji, kuriem palīdz M. Greja [M. Gray], barrister,
atbildētāja,
par prasību, galvenokārt, atcelt Komisijas 2006. gada 3. maija Lēmumu C(2006) 1766, galīgā redakcija, attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un, pakārtoti, samazināt naudas soda apmēru.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas] (referents), kurš pilda priekšsēdētāja pienākumus, A. Ditrihs [A. Dittrich] un L. Trišo [L Truchot],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 19. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Prasītāja FMC Corp. ir Amerikas Savienotajās Valstīs reģistrēts uzņēmums, kas ar FMC Chemicals Netherlands BV – iepriekš FMC Chemical Holding BV –starpniecību pilnībā pārvalda Spānijā dibinātas sabiedrības FMC Foret SA kapitālu. Minētā sabiedrība šīs lietas faktu rašanās laikā tirgoja ūdeņraža peroksīdu (turpmāk tekstā – “HP”) un nātrija perborātu (turpmāk tekstā – “PBS”).
2 2002. gada novembrī Degussa AG informēja Eiropas Kopienu Komisiju, ka HP un PBS tirgos pastāv aizliegta vienošanās, un lūdza piemērot Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.).
3 Degussa iesniedza Komisijai lietiskos pierādījumus, kas tai 2003. gada 25. un 26. martā ļāva veikt pārbaudes dažu uzņēmumu telpās.
4 2005. gada 26. janvārī Komisija nosūtīja prasītājai un pārējiem iesaistītajiem uzņēmumiem paziņojumu par iebildumiem.
5 Pēc iesaistīto uzņēmumu uzklausīšanas Komisija pieņēma 2006. gada 3. maija Lēmumu C(2006) 1766, galīgā redakcija, attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB, EKA Chemicals AB, Degussa, Edison SpA, prasītāju, FMC Foret, Kemira OYJ, Air Liquide SA, Chemoxal SA, SNIA SpA, Caffaro Srl, Solvay SA, Solvay Solexis SpA, Total SA, Elf Aquitaine SA un Arkema SA (Lieta COMP/F/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums tika publicēts 2006. gada 13. decembra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 353, 54. lpp.). Prasītājai tas tika paziņots ar 2006. gada 8. maija vēstuli.
Apstrīdētais lēmums
6 Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka tā adresāti ir piedalījušies vienotā un turpinātā EKL 81. panta un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta pārkāpumā attiecībā uz HP un tā starpproduktu PBS (apstrīdētā lēmuma 2. apsvērums).
7 Konstatēto pārkāpumu galvenokārt veidoja komerciāli svarīgas un konfidenciālas informācijas par tirgu un uzņēmumiem apmaiņa starp konkurentiem, ražošanas jaudas, kā arī tās potenciālās un faktiskās jaudas ierobežošana un kontrole, tirgus daļu un klientu sadale, kā arī mērķa cenu noteikšana un to ievērošanas uzraudzība.
8 Prasītāja un FMC Foret “solidāri un atsevišķi” tika atzītas par atbildīgām par attiecīgā pārkāpuma izdarīšanu (apstrīdētā lēmuma 389.–395. apsvērums).
9 Lai aprēķinātu naudas soda apmēru, Komisija izmantoja metodoloģiju, kas aprakstīta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”).
10 Komisija naudas sodu pamatsummu noteica, ņemot vērā pārkāpuma, kurš tika kvalificēts kā sevišķi smags (apstrīdētā lēmuma 457. apsvērums), smagumu un ilgumu (apstrīdētā lēmuma 452. apsvērums).
11 Piemērojot diferencētu pieeju, prasītāja un FMC Foret tika iekļautas trešajā un pirmspēdējā kategorijā, attiecībā uz kuru ir piemērojama sākumsumma EUR 20 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma 460.–462. apsvērums).
12 Tā kā saskaņā ar Komisijas viedokli prasītāja un FMC Foret bija piedalījušās pārkāpumā no 1997. gada 29. maija līdz 1999. gada 13. decembrim, proti, laika posmā, kas ilga divus gadus un septiņus mēnešus, to naudas soda sākumsumma tika palielināta par 25 % (apstrīdētā lēmuma 467. apsvērums).
13 Netika konstatēts neviens prasītājas atbildību pastiprinošs vai mīkstinošs apstāklis.
14 Apstrīdētā lēmuma 1. panta f) punktā ir noteikts, ka, laika posmā no 1997. gada 29. maija līdz 1999. gada 13. decembrim piedaloties attiecīgajā pārkāpumā, prasītāja ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. pantu.
15 Apstrīdētā lēmuma 2. panta d) punktā Komisija prasītājai solidāri ar FMC Foret uzlika naudas sodu EUR 25 miljonu apmērā.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
16 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2006. gada 18. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību.
17 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts un tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, tad, uzklausot lietas dalībniekus, šī lieta tika nodota sestajai palātai paplašinātā sastāvā.
18 Tā kā viens no tiesas locekļiem nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 32. panta 3. punktam norīkoja citu tiesnesi, lai palātu papildinātu.
19 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2010. gada 19. maija tiesas sēdē.
20 Atbilstoši Reglamenta 32. pantam, tā kā viens no palātas locekļiem nevarēja piedalīties apspriedē, tiesnesis ar vismazāko amata stāžu Reglamenta 6. panta nozīmē atturējās no dalības apspriedēs un Vispārējās tiesas apspriedes turpināja trīs tiesneši, kuri ir parakstījuši šo spriedumu.
21 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;
– pakārtoti, samazināt prasītājai uzlikto naudas soda apmēru;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu
23 Savu prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un, otrkārt, uz kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā saistībā ar konstatējumu, ka prasītāja ir atbildīga par attiecīgo pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
24 Prasītāja apgalvo, ka attiecībā uz lēmumu, ar ko tiek konstatēta kādas sabiedrības atbildība par citas sabiedrības darbībām, it īpaši piemērojot prezumpciju par mātes sabiedrības īstenoto kontroli, kas attiecas uz kapitālu, uz meitas sabiedrību, pamatojumam jābūt īpaši vispusīgam.
25 Komisija tātad nevarēja aprobežoties vienīgi ar prezumpcijas norādi, bet tai bija jāsniedz atbilstošs pamatojums, lai paskaidrotu, kādēļ šo prezumpciju nevarēja atspēkot ar prasītājas izvirzītajiem pretējiem argumentiem un pierādījumiem.
26 Tomēr pamatojums, ko Komisija šajā sakarā ir izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā, esot “formāli neatbilstošs” un tas neatbilst EKL 253. panta prasībām.
27 Atsaucoties vienīgi uz saikni, kas pastāv starp iesaistītajām sabiedrībām, saistībā ar pienākumiem, ko trīs personas pildīja prasītājas sabiedrībā, FMC Foret un FMC Chemical Holding (apstrīdētā lēmuma 391. un 394. apsvērums), Komisija neesot paskaidrojusi, kādā veidā šie fakti varēja atspēkot prasītājas izvirzītos pretējos argumentus.
28 Turklāt prasītāja esot izvirzījusi argumentus, lai atspēkotu apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā izklāstītos faktus. Apstrīdētā lēmuma 394. apsvērumā Komisija esot tikai noraidījusi šos argumentus, nepaskaidrojot to noraidīšanas iemeslus.
29 Uzrādot vienīgi no diviem avotiem nākušos pierādījumus, Komisija neesot atspoguļojusi apsvērumus, kas tai ļāva secināt, ka prasītāja attiecīgo prezumpciju netika atspēkojusi.
30 Turklāt Komisijas apstrīdētā lēmuma 394. apsvērumā norādītie iemesli neesot pietiekami, lai konstatētu prasītājas solidāro atbildību.
31 Pirmkārt, prasītāja esot atsaukusies uz to, ka pastāv atsevišķas organizatoriskas struktūras, lai pierādītu, ka mātes sabiedrība un tās meitas sabiedrība dažādās jomās attiecībā uz pārkāpumu darbojās neatkarīgi. Tomēr Komisija neesot paskaidrojusi, kāpēc šajā gadījumā šis fakts nebija pietiekams, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju.
32 Otrkārt, prasītāja esot iesniegusi savu darbinieku paziņojumus, saskaņā ar kuriem FMC Foret savas darbības veica neatkarīgi. Komisija pati apstrīdētā lēmuma 394. apsvērumā esot atzinusi, ka šie apsvērumi bija FMC Foret neatkarīgā statusa pierādījums. Tomēr apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts nekāds pamatojums šo apsvērumu noraidīšanai.
33 Treškārt, Komisijas konstatējums, saskaņā ar kuru prasītāja arī bija iesaistīta HP un PBS ražošanā (apstrīdētā lēmuma 394. apsvērums), pirmām kārtām, ir neprecīzs un, otrām kārtām, nepietiekams, lai secinātu, ka prasītājai bija izšķiroša ietekme uz FMC Foret. Vienīgi apstāklis, ka sabiedrības ražo tos pašus produktus, nenozīmējot, ka tās ir pieņēmušas kopēju tirdzniecības politiku. Turklāt prasītāja esot iesniegusi pretēju pieradījumu saistībā ar tirgu ģeogrāfiskajām atšķirībām, atšķirīgo ražošanas vietu lokalizāciju, darījumu vēsturisko attīstību un patērētāju profilu, ko Komisija neesot apstrīdējusi.
34 Ceturtkārt, Komisijas konstatējums, saskaņā ar kuru FMC Foret ir prasītājas meitas sabiedrība Eiropā (apstrīdēta lēmuma 394. apsvērums), nekādi neliecinot par to, ka runa būtu par meitas sabiedrību, kuru pilnībā kontrolē mātes sabiedrība. Prasītājas iesniegtie pierādījumi pierādot, ka neesot notikusi nekāda konsultēšanās vai sadarbība saistībā ar abu sabiedrību darbībām, kas attiecas uz HP.
35 Apstrīdētā lēmuma pamatojums esot ne tikai “neatbilstošs”, bet tajā turklāt neesot nekāda skaidrojuma saistībā ar prasītājas iesniegto pierādījumu noraidīšanu. Lai arī Komisija savas aizstāvības ietvaros apgalvo, ka šie pierādījumi nebija pietiekami, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju, šis konstatējums apstrīdētajā lēmumā nav minēts.
36 Ņemot vērā faktus, kurus Komisija ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā, prasītāja esot it īpaši norādījusi, ka, lai arī viens no FMC Foret darbiniekiem – A. B. – tika iecelts par sabiedrības priekšsēdētaja vietnieku, tas tomēr neesot vadošs amats, jo pienākumiem, kurus viņš pildīja prasītājas sabiedrībā un FMC Foret, esot bijis vienīgi administratīvs raksturs. A. B. esot bijis uzticēts vienīgi uzraudzīt uzņēmuma komerciālo un globālo stratēģiju un tas neesot bijis saistīs ar ikdienas vadību. Tāpat arī apstāklis, ka divas citas personas uz ierobežotu laiku bija ieņēmušas direktora amatu gan FMC Foret, gan FMC Chemical Holding, nav būtisks, jo pēdējās minētās sabiedrības vienīgais mērķis bija kapitāldaļu turēšana, nevis jebkādas komercdarbības veikšana.
37 Iesniedzot šo pretējo pierādījumu, prasītāja esot uzlikusi pierādīšanas pienākumu Komisijai. Tomēr apstrīdētajā lēmumā nav minēts nekāds pamatojums, kādēļ šie argumenti tika noraidīti.
38 Saskaņā ar prasītājas viedokli, būtu jānoraida tie iemesli, kurus Komisija pirmo reizi tika izvirzījusi Vispārējā tiesā un saskaņā ar kuriem A. B. uzticētā atbildība uzraudzīt meitas sabiedrības komerciālo un globālo stratēģiju apliecina faktisku izšķirošas ietekmes īstenošanu. Katrā ziņā šie jaunie iemesli attiecoties vienīgi uz prasītājas teorētisku spēju īstenot izšķirošu kontroli pār FMC Foret, lai gan prasītājas arguments esot bijis tāds, ka attiecīgā persona, proti, A. B., faktiski neīstenoja izšķirošu ietekmi ne saistībā ar ikdienas darbībām, ne arī jomās, kas attiecas uz apgalvoto pārkāpumu.
39 Jautājums par izšķirošu ietekmi būtu jāizvērtē, ņemot vērā darbību, kas ir saistīta ar pārkāpumu. Nepiedalīšanās ikdienas vadībā liecinot par to, ka saistībā ar šādu darbību netika īstenota nekāda izšķiroša ietekme. Līdz ar to vienīgi apstāklis, ka darbinieks ir atbildīgs par uzņēmuma komerciālās un globālas stratēģijas uzraudzīšanu, neesot pietiekams, lai secinātu, ka faktiski tika īstenota izšķiroša ietekme.
40 A. B. kā meitas sabiedrības priekšsēdētājam ģenerāldirektoram (turpmāk tekstā – “PDG”) nav obligāti jābūt iesaistītam ikdienas vadībā. Šajā gadījumā no prasītājas iesniegtajiem faktiem skaidri izriet, ka viņa vienīgais uzdevums bija uzraudzīt uzņēmuma komerciālo un globālo stratēģiju. W. B. – FMC Chemical Holding valdes locekļa – amats arī nav būtisks šajā situācijā, jo šīs sabiedrības vienīgais mērķis bija FMC Foret kapitāldaļu turēšana. G. W., kurš ir viens no FMC Chemical Holding direktoriem, neesot bijis nodarbināts prasītājas sabiedrībā.
41 Saskaņā ar prasītājas viedokli, gadījumā, kad lēmums, ar ko tiek konstatēts pārkāpums, ir pamatots ar attiecībām, kurās viens uzņēmums kontrolē otru, Komisijai esot jāsniedz apsvērumi, kas ļautu secināt, ka šāda kontrole pastāv. Šajā gadījumā Komisija neesot izpildījusi šo prasību tiktāl, ciktāl tā esot vienīgi atkārtojusi paziņojumā par iebildumiem pausto nostāju, nepaskaidrojot, kādēļ tā ir noraidījusi prasītājas izvirzītos pretējos argumentus un pieradījumus.
42 Komisija nepiekrīt prasītājas argumentiem.
– Vispārējās tiesas vērtējums
43 Pirmā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav norādījusi pietiekamus iemeslus attiecībā uz prasītājas atbildību par šo pārkāpumu un it īpaši ka tā nav atspoguļojusi iemeslus, kādēļ tika noraidīti fakti, kas bija iesniegti, lai atspēkotu prezumpciju, kas izrietēja no tā, ka prasītājai piederēja pilnīgi visas tās meitas sabiedrības kapitāldaļas, kura piedalījās pārkāpumā.
44 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot pārbaudi. Netiek prasīts, lai pamatojums precizētu visus atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Ja, kā izskatāmajā lietā, lēmums par EKL 81. panta piemērošanu attiecas uz vairākiem adresātiem un rada problēmu saistībā ar vainojamību pārkāpumā, tajā ir jābūt ietvertam pietiekamam pamatojumam attiecībā uz katru no tā adresātiem, it īpaši tiem adresātiem, kuri saskaņā ar šī lēmuma noteikumiem ir atbildīgi par šo pārkāpumu. Attiecībā uz mātes sabiedrību, kas solidāri tiek saukta pie atbildības par pārkāpumu, šādā lēmumā jāietver detalizēts iemeslu izklāsts, lai pamatotu, ka šī sabiedrība ir vainojama pārkāpumā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑327/94 SCA Holding/Komisija, Recueil, II‑1373. lpp., 78.–80. punkts).
46 Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma 370.–379. apsvērumā Komisija, atsaucoties uz Savienības judikatūru, ir apkopojusi principus, kurus tā bija iecerējusi izmantot, lai noteiktu apstrīdētā lēmuma adresātus.
47 Tā it īpaši atgādināja, ka mātes sabiedrību var uzskatīt par atbildīgu par meitas sabiedrības prettiesiskajām darbībām tiktāl, ciktāl tā savu rīcību tirgū nav noteikusi autonomā veidā, bet galvenokārt seko mātes sabiedrības sniegtajām norādēm. Komisija precizēja, ka tā būtībā varēja prezumēt, ka mātes sabiedrībai pilnībā piederoša meitas sabiedrība galvenokārt īsteno mātes sabiedrības sniegtās norādes un ka pēdējā minētā sabiedrība šo prezumpciju var atspēkot, iesniedzot pretēju pierādījumu (apstrīdētā lēmuma 374. apsvērums).
48 Saistībā ar prasītājas atbildības attiecīgajā pārkāpumā konstatējumu Komisija norādīja, ka tā paziņojumā par iebildumiem bija nonākusi pie šī secinājuma tādēļ, ka prasītāja, lai arī netieši, pilnībā kontrolēja FMC Foret (apstrīdētā lēmuma 390. apsvērums).
49 Komisija precizēja, ka šajā paziņojumā tā balstījās arī uz attiecīgo sabiedrību vadītāju identiskumu, kas izrietēja no A. B., W. B. un G. W. ieņemtajiem amatiem. Turklāt tā atklāja A. B. lomu, kurš vienlaicīgi bija gan FMC Foret PDG, gan prasītājas priekšsēdētāja vietnieks un bija piedalījies dažās karteļa sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma 391. apsvērums).
50 Turklāt Komisija ir atsaukusies uz faktiem, kurus prasītāja bija izvirzījusi, lai pierādītu savas meitas sabiedrības autonomiju (apstrīdētā lēmuma 392. un 393. apsvērumā). Komisija norādīja, ka tā nevarot pieņemt prasītājas argumentus tiktāl, ciktāl attiecīgās izšķirošās ietekmes īstenošana neizrietot tikai no apstākļa, ka mātes sabiedrībai pieder pilnīgi viss meitas sabiedrības kapitāls, bet arī no apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā atspoguļotās saiknes, kas pastāvēja starp iesaistītajām sabiedrībām, un ka prasītājas argumentācija nav pietiekama, lai pierādītu tās meitas sabiedrības autonomiju, un ka visa Komisijas rīcībā esošā informācija katrā ziņā apstiprina secinājumu, saskaņā ar kuru prasītāja ir īstenojusi šādu ietekmi uz savu meitas sabiedrību (apstrīdētā lēmuma 394. apsvērums).
51 Visbeidzot Komisija ir norādījusi, ka, ņemot vērā šos apsvērumus, tā paliek pie sava secinājuma par prasītājas solidāro atbildību attiecīgajā pārkāpumā (apstrīdētā lēmuma 395. apsvērums).
52 Ir jāuzskata, ka iepriekš minētie iemesli skaidri un nepārprotami parāda viedokli, kādēļ prasītāja tika saukta pie atbildības par pārkāpumu.
53 Runājot, pirmkārt, par prasītājas iebildumu, kas attiecas uz neviennozīmīgo viedokli, kas novedis pie prasītājas atbildības atzīšanas, ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma 390.–395. apsvēruma skaidri izriet, ka Komisija ir palikusi pie sava paziņojumā par iebildumiem minētā secinājuma, saskaņā ar kuru izšķirošā ietekme, ko prasītāja īstenoja uz savu meitas sabiedrību, izriet no prezumpcijas, kas saistīta ar to, ka tā pilnībā kontrolē meitas sabiedrību, un fakti, ko prasītāja ir izvirzījusi administratīvās procedūras laikā, nav pietiekami, lai pierādītu tās meitas sabiedrības autonomiju un tādējādi atspēkotu šo prezumpciju.
54 Turklāt apstrīdētā lēmuma 391.–394. apsvērumā Komisija ir atgādinājusi, ka pastāv dažas papildu norādes, kas izriet no personiskiem sakariem starp attiecīgajām sabiedrībām un it īpaši saistībā ar A. B., kurš piedalījās prettiesiskajos kontaktos, amatu.
55 Ir jāuzskata, ka šis iemesls pietiekami atspoguļo apstākļus, kādos prasītāja tika saukta pie atbildības par pārkāpumu.
56 Runājot, otrkārt, par iebildumu, kas attiecas uz nepietiekamajiem iemesliem, lai noraidītu faktus, kurus prasītāja bija izvirzījusi, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju, vispirms ir jānorāda, kā tas skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma 392.–394. apsvēruma, ka Komisija šos attiecīgos faktus ir ņēmusi vērā.
57 Pēc tam, kad Komisija apstrīdētā lēmuma 392. un 393. apsvērumā bija izklāstījusi argumentāciju, ko prasītāja bija izvirzījusi savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, tā apstrīdētā lēmuma 394. apsvērumā konstatēja, ka no šīs argumentācijas izrietošie fakti nebija pietiekams pierādījums meitas sabiedrības autonomijai un ka turklāt visa iegūtā informācija apstiprināja secinājumu, kas balstās uz attiecīgo prezumpciju, un līdz ar to šis secinājums ir atstājams spēkā.
58 Ir jāuzskata, ka ar šo pamatojumu Komisija ir atbildējusi uz prasītājas argumentācijas būtiskajiem punktiem, ņemot vērā tai iesniegtos pierādījumus.
59 Nevar pārmest Komisijai, ka tā nav sniegusi precīzu atbildi uz katru prasītājas izvirzīto argumentu. Komisijai nav jāizsaka viedoklis par visiem argumentiem, ko tai iesniedz ieinteresētās personas – pietiek ar to, ka tā norāda faktus un juridiskus apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmuma loģikā (Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑349/03 Corsica Ferries France/Komisija, Krājums, II‑2197. lpp., 64. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 44. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 64. punkts).
60 Turklāt ir jānorāda, ka prasītājas iebildums, kas attiecas uz attiecīgā pamatojuma “neatbilstošo” raksturu, daļēji ir pamatots ar tās argumentu, saskaņā ar kuru tai ir izdevies atspēkot attiecīgo prezumpciju.
61 Šis arguments attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības un tas nav jāņem vērā pamatojuma pārbaudes ietvaros.
62 Līdz ar to tiktāl, ciktāl prasītāja pēc būtības kritizē argumentu un pierādījumu noraidīšanu, kas tika izvirzīti, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju, tās argumentācija ir jāizvērtē otrā pamata, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā, pārbaudes ietvaros.
63 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā
– Lietas dalībnieku argumenti
64 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā tiktāl, ciktāl Komisija ar to ir konstatējusi prasītājas atbildību, ir pieļauta kļūda gan tiesību piemērošanā, gan faktos.
65 Pirmkārt, Komisija esot kļūdaini novērtējusi pierādījumus, piešķirot prasītājas sniegtajiem paziņojumiem citu nozīmi, nekā to uzņēmumu paziņojumiem, kuri bija iesnieguši lūgumu par iecietību. Otrkārt, Komisija, novērtējot prasītājas īstenoto kontroli uz tās meitas sabiedrību, esot pamatojusies uz kļūdainu kritēriju. Treškārt, tā esot konstatējusi pierādījumus, neņemot vērā attiecīgo laika posmu. Ceturtkārt, tā, neievērojot tiesības uz aizstāvību, esot izmantojusi pierādījumus, kas netika paziņoti prasītājai.
66 Tā vietā, lai veiktu visaptverošu vērtējumu, Komisija kļūdaini esot novērtējusi katru pierādījumu atsevišķi.
67 Komisija neesot ņēmusi vērā to, ka izšķirošās ietekmes īstenošana būtu jānovērtē, ņemot vērā darbību, kas saistīta ar pārkāpumu. Prasītājas iesniegtie pierādījumi liecinot par to, ka FMC Foret pati bija atbildīga par savu HP un PBS tirdzniecību, turklāt prasītāja neesot nodarbojusies ar pēdējā minētā produkta tirdzniecību.
68 No apstrīdētā lēmuma 394. apsvēruma izriet, ka Komisija esot atzinusi, ka tai ir jāpierāda vairāk nekā tikai tas, ka prasītāja pilnībā kontrolē meitas sabiedrības kapitālu. Galvenais jautājums tātad esot, vai pārējie fakti pamato secinājumu, saskaņā ar kuru prasītāja tika īstenojusi izšķirošu ietekmi uz FMC Foret.
69 Šajā ziņā, pirmkārt, Komisija esot kļūdaini norādījusi, ka apstāklis, ka prasītājai “Amerikas tirgum paredzētajai [HP] ražošanai bija atsevišķa nodaļa, nav pietiekams, lai pierādītu, ka tā neveica nekādu kontroli pār savu meitas sabiedrību Eiropā” (apstrīdēta lēmuma 394. apsvērums). Prasītāja neesot apstiprinājusi, ka tās rīcībā būtu atsevišķa “nodaļa”, bet esot apgalvojusi, ka “HP ražošanai un tirdzniecībai pastāvēja divas pilnīgi nošķirtas organizatoriskās struktūras”.
70 Komisija tātad esot sagrozījusi prasītājas argumentu un pamatojusies uz kļūdainu, nevis uz pierādījumu balstītu konstatējumu.
71 Saskaņā ar prasītājas viedokli, tās darbība bija sadalīta pa nozarēm un šo nozaru apkalpotie tirgi bija atkarīgi no produkta lokalizācijas un īpašībām. HP gadījumā tā produkcija tika tirgota vietējā tirgū, jo transporta loģistika neļāva produktu pārvadāt no Amerikas Savienotajam Valstīm uz Eiropu vai otrādi. FMC Foret nevarēja būt prasītājas “nodaļa”, un tās rīcībā pat neesot bijusi struktūrvienība, lai atskaitītos prasītājai par savām darbībām. Neviens pierādījums lietas materiālos neliecinot par to, ka starp prasītājas un FMC Foret darbībām, kas saistītas ar HP, būtu pastāvējuši “iedalījumi nodaļās”.
72 No darbinieku liecībām, kuras iesniegusi prasītāja, izrietot, ka FMC Foret savu darbību un produktu gammu bija attīstījusi pilnīgi neatkarīgi no prasītājas. Lielākajā daļā jomu abu minēto sabiedrību produkti neesot pārklājušies. HP gadījumā tirgi un patērētāji esot bijuši pilnīgi atšķirīgi, ņemot vērā produkta specifiskās īpašības un ražošanas atrašanās vietu. Prasītāja esot iesniegusi sabiedrības darbinieku sarakstu, kas parāda, ka nevienā jomā vai arī nevienā attiecīgā laika posma brīdī starp prasītāju un FMC Foret nav notikusi darbinieku pārklāšanas. Šīs liecības pierādot FMC Foret darījumu neatkarību un autonomiju.
73 Ņemot vērā divas pilnīgi atsevišķas PH ražošanas organizatoriskās struktūras, neesot neviena iemesla domāt, ka vienas no šīs struktūras vadītājs būtu īstenojis izšķirošu ietekmi uz otras struktūras vadību. Komisija, neskatoties uz divām atsevišķām struktūrām, neesot pierādījusi, ka prasītāja HP tirdzniecības ietvaros patiesi būtu īstenojusi izšķirošu ietekmi uz FMC Foret.
74 Otrkārt, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, konstatējot, ka FMC Foret komercdarījumi bija prasītājas komercdarījumu “neatņemama daļa”, jo prasītāja “arī [bija] iesaistīta [HP] un [PBS] ražošanā”, un ka FMC Foret “šajā ziņā darbojās kā prasītājas meitas sabiedrība Eiropā” (apstrīdētā lēmuma 394. apsvērums).
75 Ražošanas pārklāšanās neliecinot par to, ka tika īstenota izšķiroša ietekme. Nevarot pieņemt, ka divi neatkarīgi ražotāji, kas atrodas dažādās valstīs, viens otru kontrolētu vai viens uz otru īstenotu izšķirošu ietekmi tikai tādēļ, ka sakrīt viens no ražotajiem produktiem.
76 Katrā ziņā ražošanas pārklāšanās esot bijusi tikai attiecībā uz HP, nevis uz PBS. To apstiprinot prasītājas iesniegtās liecības.
77 Konstatējot, ka prasītāja ražoja gan HP, gan arī PBS, Komisija acīmredzot ir pamatojusies uz viena prasītājas darbinieka, proti, T.B., paziņojumu, kas ir izteikts šādi:
“[FMC] Foret turklāt tirgo no [prasītājas] atšķirīgu produktu sortimentu. [Prasītāja], piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs tirgo [PBS], savukārt [FMC Foret] jau vairākus gadus Eiropā tirgo un ražo [PBS]”.
78 Saskaņā ar prasītājas viedokli, šajā paziņojumā ir pieļauta “pārrakstīšanās kļūda” un tas ir jāsaprot šādi: “[Prasītāja], piemēram, [ne]ražo [PBS]”. Komisija esot kļūdaini pamatojusies uz šo paziņojumu, kurā redzama uzskatāma “pārrakstīšanās kļūda”, neievērojot citas liecības, kas apstiprina pretējo.
79 Saskaņā ar prasītājas viedokli, apstāklis, ka HP bija vienīgais produkts, ko ražoja abas attiecīgās sabiedrības, un ka tās nedarbojās vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā tirgū, ļautu secināt, ka tām savas darbības nebija jāsaskaņo.
80 Komisijas secinājumam, ka FMC Foret rīkojās kā prasītājas meitas sabiedrība, arī nav nozīmes, jo dažas meitas sabiedrības – tādas kā FMC Foret – esot jāuzskata par “ieguldījumiem”, kas neietilpst mātes sabiedrības darbībā.
81 Tas, ka tāds liels uzņēmums kā prasītāja iegādājas citu sabiedrību vienīgi ieguldījumu mērķiem, nozīmējot, ka tai nebija nodoma piedalīties meitas sabiedrības ikdienas vadībā. Attiecības starp prasītāju un FMC Foret esot tipisks piemērs tādiem gadījumiem, kad iegādi veic ieguldījumu fondi un kad kāda sabiedrība pilnībā iegādājas citas sabiedrības kapitālu, neīstenojot izšķirošu ietekmi uz tās vadību.
82 Treškārt, konstatējot, ka prasītāja pati FMC Foret darbību ir atspoguļojusi “kā savas darbības [neatņemamu daļu]”, Komisija esot kļūdaini pamatojusies uz jauniem apsūdzošiem pierādījumiem, proti, uz informāciju, kas iegūta no prasītājas tīmekļa vietnes (apstrīdētā lēmuma 394. apsvērums un 379. lappuses zemsvītras piezīme).
83 No vienas puses, ar faktiem, kas attiecas uz 2005. un 2006. gadu, nevarot pierādīt, ka prasītāja no 1997. gada līdz 1999. gadam būtu īstenojusi izšķirošu ietekmi uz FMC Foret. No otras puses, prasītājai administratīvās procedūras laikā neesot bijusi iespēja izteikties par šiem faktiem. Izmantojot šos faktus, Komisija esot atsaukusies uz jauniem apsūdzošiem pierādījumiem turklāt attiecībā uz laika posmu pēc pārkāpuma.
84 Ceturtkārt, norādot, ka prasītājas darbinieku paziņojumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka FMC Foret darbojās autonomi (apstrīdētā lēmuma 394. apsvērums), Komisija šos pierādījumus esot noraidījusi tikai tā iemesla dēļ, ka tie izrietēja no prasītājas darbinieku paziņojumiem. Šāda noraidīšana esot neizprotama, jo faktiem, kas attiecas uz FMC Foret autonomiju, neizbēgami būtu jābūt saistītiem ar tās vadību.
85 Turklāt, konstatējot, ka FMC Foret autonomo statusu pierādot vienīgi attiecīgie “paziņojumi”, Komisija esot atzinusi, ka šie paziņojumi pierāda FMC Foret autonomiju un tātad ir pietiekami, lai atspēkotu prezumpciju.
86 Vēl attiecīgo faktu noraidīšana, pamatojoties vienīgi uz to, ka tie nākuši no darbinieku paziņojumiem, nav savienojama ar apstākli, ka Komisija ir izmantojusi to uzņēmumu sniegtos paziņojumus, kuri bija iesnieguši lūgumu par iecietību.
87 Tādējādi Komisija esot piemērojusi “diskriminējošu” attieksmi prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem, nepiemērojot tos pašus noteikumus, kas tika piemēroti liecībām, ko bija snieguši tie uzņēmumi, kas bija iesnieguši lūgumu par iecietību. Komisijai esot vajadzējis piešķirt īpašu ticamību prasītājas darbinieku paziņojumiem, ņemot vērā, ka tie izrietēja no tiešajiem lieciniekiem, kas bija attiecīgā uzņēmuma augstākā vadība, ka informācija tika iesniegta pēc rūpīgas apsvēršanas un ka pastāvēja saskaņotu pierādījumu kopums.
88 Komisija neesot objektīvi novērtējusi attiecīgo liecību kvalitatīvo vērtību un it īpaši neesot ņēmusi vērā to, ka šajā gadījumā runa bija par tiešajiem pierādījumiem, ka liecinieki apzinājās savu personisko atbildību saistībā ar liecībām un bija pieejami, lai uzklausīšanas laikā atbildētu uz jautājumiem.
89 Turklāt pierādījums par FMC Foret autonomiju neizrietēja vienīgi no prasītājas darbinieku paziņojumiem, bet arī no citiem faktiem, kas bija izvirzīti tā pamatojumam, proti:
– no fakta, ka visi FMC Foret valdes protokoli bija sagatavoti spāņu valodā, kas prasītājas gadījumā esot bijusi vienīgā reize, un ka no protokolu satura esot bijis redzams, ka nekad netika diskutēts par darbības jautājumiem, ka FMC Foret faktiskā kontrole un darbība bija uzticēta tās vadītājiem;
– no fakta, ka katras sabiedrības darbinieku saraksts, ko prasītāja bija iesniegusi par katru attiecīgo gadu, pierādīja, ka nebija tādu darbinieku, kas vienlaicīgi strādātu abās sabiedrībās, kā arī nebija jomu, kurās abas sabiedrības būtu sadarbojušās organizatoriskā līmenī;
– no fakta, ka FMC Foret darbība un produktu gamma ir attīstījusies neatkarīgi no prasītājas un ka FMC Foret darbība un produktu gamma atbilda īpašām FMC Foret iespējām, kā arī tās klientu vajadzībām: FMC Foret sāka ražot PBS, labu laiku pirms prasītāja kļuva par tās akcionāru, un līdz ar to tai bija unikāla produktu gamma, kas tikai nedaudz sakrita ar prasītājas produktu gammu, šo produktu attīstība neesot bijusi abu sabiedrību sadarbības auglis un FMC Foret iekšējā dokumentācija (korporatīvais buklets) apstiprinot darījumu neatkarību;
– no fakta, ka abu sabiedrību klientūra bija ģeogrāfiski atšķirīga.
90 Apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot pārbaudījusi dažus prasītājas izvirzītos argumentus. Patiesībā tā pat neesot minējusi to, ka FMC Foret valdes protokols bija sagatavots spāņu valodā, ka neviens darbinieks nestrādāja abās sabiedrībās vienlaicīgi, ka FMC Foret savu darbību bija attīstījusi neatkarīgi no prasītājas, ka tā savu produktu gammu bija izveidojusi neatkarīgi un ka abas sabiedrības darbojās atsevišķos ģeogrāfiskajos tirgos. Komisija šos jautājumus pirmo reizi apskatīja iebildumu rakstā.
91 Visbeidzot saistībā ar pierādīšanas pienākumu prasītāja apgalvo, ka, lai atspēkotu prezumpciju, tai nebija jāiesniedz pierādījums, kas liecinātu par to, ka tā netika īstenojusi izšķirošu ietekmi uz savu meitas sabiedrību. Pietiekot, ka prasītāja pierāda, ka pretrunā tiesiskajai drošībai ir tas, ka pamatojas uz prezumpciju, iesniedzot pierādījumus, no kuriem kā “vienīgais patiesi saprātīgais secinājums izriet”, ka prasītāja nav īstenojusi izšķirošu ietekmi.
92 Turklāt Komisija nevarot noraidīt pretēju pierādījumu, pamatojoties uz to, ka nepietiek pierādīt, ka prasītāja uz savu meitas sabiedrību Eiropā neīstenoja “nekādu” kontroli. Daži kontroles veidi nekādi neattiecoties uz prasītājas darbības vadību, piemēram, pienākums iesniegt aprēķinus vai ievērot noteiktus pareizas vadības noteikumus.
93 Šajā ziņā prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka tā ir iesniegusi pietiekamus pierādījumus, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju, un, otrkārt, ka Komisija nav izmantojusi pareizo juridisko kritēriju, kas attiecas uz to, lai noteiktu izšķirošas ietekmes īstenošanu.
94 Komisija nepiekrīt prasītājas argumentiem.
– Vispārējās tiesas vērtējums
95 Vispirms ir jāatgādina nosacījumi, kas ir atzīti Savienības judikatūrā saistībā ar mātes sabiedrības atbildību par savas meitas sabiedrības pārkāpumu veidojošo rīcību.
96 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru meitas sabiedrības rīcībā var vainot mātes sabiedrību tostarp tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šī meitas sabiedrība tirgū nerīkojas patstāvīgi, bet gan būtībā piemēro mātes sabiedrības dotus rīkojumus, ievērojot it īpaši ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas apvieno šīs abas juridiskās vienības (skat. Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp., 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
97 Šādā situācijā mātes sabiedrība un tās meitas sabiedrība ir vienas ekonomiskas vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu EKL 81. panta nozīmē (iepriekš 96. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 59. punkts).
98 Īpašajā gadījumā, kad mātes sabiedrībai pilnībā pieder tās meitas sabiedrības, kas ir izdarījusi Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, kapitāls, pirmkārt, šī mātes sabiedrība var īstenot izšķirošu ietekmi uz šīs meitas sabiedrības rīcību un, otrkārt, pastāv vienkāršs pieņēmums, ka minētā mātes sabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrību (skat. iepriekš 96. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).
99 Šādos apstākļos pietiek, ka Komisija pierāda, ka viss meitas sabiedrības kapitāls pieder tās mātes sabiedrībai, lai prezumētu, ka pēdējā minētā īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitas sabiedrības komercpolitiku. Tādējādi Komisija varēs uzskatīt mātes sabiedrību par atbildīgu par attiecīgo pārkāpumu, ja vien šī mātes sabiedrība, kurai ir jāatspēko šis pieņēmums, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitas sabiedrība rīkojas tirgū autonomi (šajā ziņā skat. iepriekš 96. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
100 Lai noteiktu, vai meitas sabiedrība savu uzvedību tirgū nosaka autonomi, ir jāņem vērā visi atbilstošie fakti, kas attiecas uz ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kuras vieno šo meitas sabiedrību un mātes sabiedrību un kuras var atšķirties atkarībā no gadījuma un tātad nevar tikt izsmeļoši uzskaitītas (iepriekš 96. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 74. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, II‑5049. lpp., 65. punkts).
101 Jānorāda, ka prasītāja neapstrīd Komisijas tiesības šajā gadījumā atsaukties uz prezumpciju, kas izriet no tā, ka prasītājai pilnībā pieder savas meitas sabiedrības, kura piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā, kapitāls.
102 Tā tomēr izvirza dažus argumentus attiecībā uz šīs prezumpcijas piemērošanu, kuri ir jāapskata vispirms.
103 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka ietekme, ko mātes sabiedrība īsteno uz meitas sabiedrību, ir jāizvērtē, ņemot vērā tā uzņēmuma komercdarbības vadību, kurš ir iesaistīts attiecīgajā pārkāpumā.
104 Jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 100. punktā minēto judikatūru, lai noteiktu, vai meitas sabiedrība savu uzvedību tirgū nosaka autonomi, ir jāņem vērā visi izvirzītie fakti, kas attiecas uz organizatoriskām, ekonomiskām un juridiskām saiknēm starp iesaistītajām sabiedrībām, kas var atšķirties atkarībā no gadījuma.
105 Tāpat šis vērtējums nav jāierobežo vienīgi attiecībā uz faktiem, kas attiecas uz meitas sabiedrības tādu komercpolitikas stricto sensu kā izplatīšanas stratēģija un cenas. It īpaši attiecīgo prezumpciju nevar atspēkot, vienīgi pierādot, ka meitas sabiedrība vada šos konkrētos komercdarbības politikas aspektus, šajā ziņā nesaņemot norādījumus (šajā ziņā skat. iepriekš 100. punktā minēto 2007. gada 12. decembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 63. un 64. punkts, kas atstāts spēkā ar iepriekš 96. punktā minēto 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 65. un 75. punkts).
106 No tā izriet, ka meitas sabiedrības autonomiju iepriekš minētās judikatūras nozīmē nevar pierādīt, vienīgi apliecinot, ka tā autonomā veidā pārvalda tādus savas politikas specifiskus aspektus, kas attiecas uz pārkāpumā iesaistīto produktu tirdzniecību.
107 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju, pietiek ar to, ka prasītāja iesniedz pierādījumus, kas varētu “radīt šaubas” attiecībā uz secinājumu, kas izriet no šīs prezumpcijas, norādot, ka “pilnībā pamatots secinājums” ir tāds, ka prasītāja neīsteno izšķirošu ietekmi uz savu meitas sabiedrību.
108 No iepriekš 99. punktā minētās judikatūras izriet, ka attiecīgo prezumpciju var atspēkot tikai ar tādiem pierādījumiem, kas ir pietiekami, lai pierādītu meitas sabiedrības autonomiju. Līdz ar to pretēji tam, ko var nojaust no prasītājas argumenta, vienkāršs prima facie pierādījums nevar būt pietiekams, lai atspēkotu šo prezumpciju.
109 Ja mātes sabiedrība iesniedz pierādījumu kopumu par tās meitas sabiedrības autonomiju (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 136. punkts, un 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff‑Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 56. punkts), pierādot, ka meitas sabiedrība būtībā neīsteno mātes sabiedrības norādes un tātad uzvedas tirgū autonomā veidā (iepriekš 100. punktā minētais 2007. gada 12. decembra spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 62. punkts), Komisija nevar to vainot par meitas sabiedrības rīcību, vismaz lai atspēkotu šo pretējo pierādījumu.
110 Argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi šī pamata ietvaros, ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.
111 Pirmām kārtām, prasītāja apstrīd to apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā norādīto apstākļu nozīmi, kuri attiecas uz personiskajām attiecībām starp abām sabiedrībām.
112 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai pamatotu konstatējumu par prasītājas atbildību, Komisija nav izvirzījusi vienīgi prezumpciju, kas saistīta ar visu kontroli, ko prasītāja ar FMC Chemical Holding starpniecību veic attiecībā uz FMC Foret, bet tā ir arī norādījusi citus apstākļus.
113 Komisija apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā it īpaši ir norādījusi, ka faktu rašanās laikā trīs personas pildīja savus pienākumus vairākās iesaistītajās sabiedrībās. A. B., kurš tieši bija piedalījies vairākos prettiesiskajos kontaktos, faktu rāšanās laikā vienlaicīgi bija prasītājas priekšsēdētaja vietnieks un FMC Foret PDG. W. B. vienā pārkāpuma periodā bija FMC Foret un FMC Chemical Holding valdes loceklis, kā arī prasītājas izpilddirektora vietnieks. G. W. vienā pārkāpuma laika posma brīdī bija FMC Foret un FMC Chemical Holding valdes loceklis.
114 Vispirms ir jānorāda, ka prasītajai nav pamata uzskatīt, ka, atsaucoties uz šiem papildu apstākļiem, Komisija esot atzinusi, ka attiecīgā prezumpcija bija atspēkota.
115 No apstrīdētā lēmuma 391., 394. un 395. apsvēruma izriet, ka Komisija ir palikusi pie sava secinājuma, kas izklāstīts paziņojumā par iebildumiem un saskaņā ar kuru prasītājas atbildības konstatēšana ir pamatota ar prezumpciju, kas izriet no FMC Foret pilnīgas, lai arī netiešas, kontroles.
116 Šo secinājumu nekādi nevar apstrīdēt ar to, ka Komisija esot izklāstījusi citus apstākļus saistībā ar prasītājas īstenoto ietekmi uz tās meitas sabiedrību, proti, kas šajā gadījumā ir personiskās attiecības starp iesaistītajām sabiedrībām un A. B. lomu prettiesiskajos kontaktos (šajā ziņā skat. iepriekš 96. punktā minēto 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 62. punkts).
117 Turklāt saistībā ar apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā norādīto apstākļu atbilstību ir jāatzīmē, ka to personu identiskums, kuras ir iesaistīto sabiedrību valdē, ir atbilstoša norāde tam, ka meitas sabiedrība nav autonoma (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija, Krājumā nav publicēts, 550.–558. punkts).
118 Tas pats attiecas uz vienas no iesaistītajām personām tiešo dalību prettiesiskajos kontaktos. Mātes sabiedrības darbinieka piedalīšanās slepenajās sanāksmēs var būt pierādījums, ka tā ir zinājusi par meitas sabiedrības piedalīšanos pārkāpumā un līdz ar to ka tā bija aktīvi iesaistīta pret konkurenci vērstās darbībās (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑309/94 KNP BT/Komisija, Recueil, II‑1007. lpp., 47. un 48. punkts), šo faktu tātad a fortiori var uzskatīt par norādi, ka mātes sabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz savu meitas sabiedrību (šajā ziņā skat. iepriekš 117. punktā minēto spriedumu lietā Lafarge/Komisija, 546. punkts).
119 Šajā ziņā prasītāja nepastrīd apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā izklāstīto faktu precizitāti, bet apgalvo, pirmkārt, ka iesaistītās personas, it īpaši A. B., pildīja vienīgi administratīvus pienākumus un nebija iesaistītas uzņēmuma ikdienas vadībā un, otrkārt, ka amatam, ko W. B. un G. W. ieņēma holdingā, ar kura starpniecību prasītāja kontrolēja FMC Foret, šajā gadījumā nav nozīmes, jo šī holdinga vienīgais mērķis bija kapitāldaļu turēšana.
120 Ar šiem argumentiem nevar apšaubīt attiecīgo faktu nozīmi attiecībā uz meitas sabiedrības autonomijas novērtēšanu.
121 Pirmkārt, prasītājas arguments, kas attiecas uz attiecīgo personu vienīgi administratīvajiem pienākumiem, ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru mātes sabiedrības ietekme ir jāpārbauda, ņemot vērā sabiedrības “ikdienas vadību”, un tikai minētās sabiedrības “komercstratēģijas uzraudzīšanai” šajā ziņā nav nozīmes.
122 Tā kā attiecīgā ietekme tiek novērtēta, ņemot vērā uzņēmuma tirdzniecības politiku plašā nozīmē, nevis tā “ikdienas” vadības specifiskos aspektus (skat. iepriekš 104. un 105. punktu), iesaistīto darbinieku identiskumam ir nozīme, pat pieņemot, ka viņu loma bija vienīgi uzņēmuma komercstratēģijas koordinēšana un kontrole.
123 Otrkārt, saistībā ar faktu, ka W. B. un G. W. ir pildījuši savus pienākumus arī pie FMC Chemical Holding, ir jānorāda, ka, lai arī šis apstāklis nevar būt spēcīga norāde tam, ka tika īstenota ietekme, nevar uzskatīt, ka tam nav nozīmes, runājot par holdingu, ar kura starpniecību prasītāja kontrolēja FMC Foret. Turklāt ir skaidrs, ka W. B. pildīja savus pienākumus abās no iesaistītajām sabiedrībām.
124 Līdz ar to prasītājai nav pamata uzskatīt, ka Komisijai nevajadzēja atsaukties uz apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā minētajām papildu norādēm, lai apstiprinātu attiecīgo prezumpciju. Tātad Komisija apstrīdētā lēmuma 392.–394. apsvērumā tāpat pamatoti ir noraidījusi līdzīgus prasītājas argumentus, kas bija izvirzīti administratīvās procedūras laikā un kuri attiecās uz to, ka minētajiem faktiem šajā gadījumā nebija nozīmes.
125 Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka tā savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir iesniegusi pierādījumu kopumu, kas ir pietiekams, lai apliecinātu tās meitas sabiedrības autonomiju, un apgalvo, ka Komisija, secinot pretējo, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un vērtējumā.
126 No lietas materiāliem izriet, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītāja būtībā ir apgalvojusi, ka tās dalība meitas sabiedrības kapitālā, kas no 1966. gada līdz 1992. gadam tika iegūta pakāpeniski, bija vienīgi finanšu ieguldījums, kas neietekmēja meitas sabiedrības autonomiju. Prasītāja tostarp arī apgalvo, ka tā nav īstenojusi nekādu ietekmi uz FMC Foret, jo tās darījumus neatkarīgā veidā vadīja tās pašas vadītāji.
127 Prasītāja uzskata, ka šo apgalvojumu pierāda šādi fakti, kas pievienoti gan tās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, gan prasības pieteikuma pielikumā: pirmkārt, iesaistīto sabiedrību darbinieku saraksti, kas attiecas uz pārkāpuma laika posmu un kuri saskaņā ar prasītājas viedokli pierāda, ka starp minētajām sabiedrībām darbinieku ziņā nav bijusi pārklāšanās, otrkārt, iesaistīto sabiedrību četru darbinieku, proti, T. B., A. B., G. W. un S. S., paziņojumi, kas saskaņā ar prasītājas viedokli pierāda, ka starp abām sabiedrībām nav notikusi nekāda veida koordinācija, it īpaši saistībā ar attiecīgo produktu tirdzniecību, treškārt, FMC Foret iekšējie dokumenti (korporatīvais buklets), no kuriem izriet, ka šī sabiedrība vēsturiski savus produktus bija attīstījusi, pirms to pārņēma prasītāja, un līdz ar to tā savus darījumus veica neatkarīgi, un, ceturtkārt, meitas sabiedrības valdes protokols, kas saskaņā ar prasītājas viedokli pierada, ka tās sanāksmes notika spāņu valodā un ka par vadības jautājumiem nekad netika runāts. No lietas materiāliem turklāt izriet, ka prasītāja Komisijai bija iesniegusi arī savu 1995. gada ziņojumu – fakts, uz ko Komisija neatsaucās Vispārējā tiesā.
128 Līdz ar to prasītājas argumenti, kuros izvirzīti attiecīgie fakti, ir jāizvērtē, ņemot vērā iepriekš 96.–109. punktā minētos kritērijus.
129 Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka prasītājas teiktais, saskaņā ar kuru tās meitas sabiedrība, kura tiek kontrolēta ar holdinga starpniecību, tika uzskatīta vienkārši par ieguldījumu, ir tikai apgalvojums, un līdz ar to šis apgalvojums kā tāds nav pietiekams autonomijas pierādījums.
130 Fakts, ka no mātes sabiedrības mērķa var secināt, ka tā veidoja holdingu, kura loma atbilstoši tā statūtiem bija pārvaldīt mātes sabiedrības dalību citu sabiedrību kapitālā, pats par sevi nav pietiekams, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju (šajā ziņā skat. iepriekš 109. punktā minēto spriedumu lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff‑Technik/Komisija, 70. punkts). Šis fakts ir nepietiekams it īpaši tāpēc, ka šajā gadījumā prasītāja neapgalvo, ka tās sabiedrība bija holdings, bet gan ka tās meitas sabiedrība tika kontrolēta ar holdinga starpniecību, turklāt neizvirzot nevienu citu pierādījumu, kas apliecinātu minētā holdinga lomu.
131 Otrām kārtām, saistībā ar prasītājas apgalvojumu, kuru apstiprina T. B., A. B., G. W. un S. S. paziņojumi un kurš attiecas uz to, ka grupas ietvaros “HP ražošanai un tirdzniecībai pastāv[ēja] divas pilnīgi atšķirīgas organizatoriskās struktūras”, ir jānorāda, ka apstāklis, ka mātes sabiedrība nedarbojās tajā pašā tirgū, kurā darbojās tās meitas sabiedrība, nepierāda pēdējās minētās sabiedrības autonomiju.
132 Attiecīgā izšķirošā ietekme tiek novērtēta, ņemot vērā ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes kopumā, kas vieno mātes sabiedrību ar meitas sabiedrību, un tas, ka meitas sabiedrība veic ikdienas pārvaldību attiecībā uz pārkāpumā iesaistītajam darbībām, pat ja tas ir pierādīts, nav pietiekama norāde par tās autonomiju (skat. iepriekš 105. punktu). It īpaši, tā kā uzdevumu sadalīšana grupas ietvaros – tāda kā šajā gadījumā aplūkotā – ir normāla parādība, nevienu secinājumu nevar izdarīt no fakta, ka mātes sabiedrība un meitas sabiedrība darbojās atsevišķos tirgos un ka starp tām nebija piegādātājas un klienta attiecību.
133 Šie apsvērumi a fortiori attiecas uz šo gadījumu, ņemot vērā, ka prasītāja, lai arī citā ģeogrāfiskā tirgū, tirgoja vienu no attiecīgajiem produktiem – HP, un šis apstāklis liecina vismaz par to, ka prasītāja šajā pašā jomā varēja ietekmēt savas meitas sabiedrības tirdzniecības politiku.
134 Tātad nevar piekrist prasītājas argumentācijai, ar ko tā ir vēlējusies pierādīt, ka FMC Foret savu ar HP ražošanu un tirdzniecību saistīto darbību Eiropā ir organizējusi neatkarīgi no prasītājas Amerikas Savienotajās Valstīs veiktajām līdzīgajām darbībām citā tirgū, ņemot vērā ar transportu saistītos jautājumus, ka iesaistītajām sabiedrībām bija dažāda produktu gamma un ka attiecībā uz to klientūru nebija nekādas pārklāšanās.
135 Tā kā ar šiem apstākļiem, pat pieņemot, ka tie ir pamatoti, nevar pierādīt attiecīgās meitas sabiedrības autonomiju, Komisija apstrīdētā lēmuma 394. apsvērumā kā nepietiekamu pierādījumu FMC Foret autonomijai ir arī pamatoti noraidījusi argumentāciju attiecībā uz aplūkotajiem faktiem.
136 Turklāt prasītāja kļūdaini norāda, ka Komisija ir sagrozījusi tās argumentu, pirmkārt, pasniedzot to tā, it kā tas būtu saistīts ar faktu, ka “attiecībā uz Amerikas tirgum paredzēto [HP] ražošanu pastāvēja atsevišķa nodaļa”, un, otrkārt, norādot, ka “prasītāja arī bija iesaistīta [PBS] ražošanā [..]” (apstrīdētā lēmuma 394. apsvērums).
137 Pirmkārt, lai arī Komisija prasītājas argumentu, kas attiecas uz divu atsevišķu organizatorisku struktūru esamību, netika pasniegusi precīzi tādā formulējumā, kādā tas bija izteikts, šis formulējums nevarēja ietekmēt tās vērtējumu, jo tas katrā ziņā attiecās uz faktu, ar kuru nevar pierādīt FMC Foret autonomiju.
138 Otrkārt, runājot par norādi attiecībā uz to, ka prasītāja tirgoja PBS, ir jāatzīmē, ka Komisija atzīst, ka šeit ir pieļauta kļūda, precizējot, ka šī kļūda izriet no T. B. paziņojuma, ko iesniedza prasītāja un ko prasītāja neapstrīd.
139 Jānorāda, ka atbilstoši attiecīgā paziņojuma formulējumam, kas minēts iepriekš 77. punktā, prasītāja nevar atsaukties uz to, ka runa ir par acīmredzamu “pārrakstīšanās kļūdu”.
140 Tātad Komisijai nevar pārmest, ka tā ir citējusi faktu, kurš, lai arī būdams kļūdains, izrietēja no informācijas, ko prasītāja bija iesniegusi pretējo pierādījumu sniegšanas, kas bija tās pienākums, ietvaros. Katrā ziņā tas, ka no apstākļa, ka divas sabiedrības darbojās dažādos tirgos, neizriet neviens secinājums, neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.
141 Trešām kārtām, par būtisku norādi uz meitas sabiedrības autonomiju nevar uzskatīt prasītājas argumentu, kas attiecas uz to, ka, iespējams, nepārklājās attiecīgo sabiedrību darbinieki, un kas balstīts, pirmkārt, uz darbinieku sarakstos esošajiem personu uzvārdiem un, otrkārt, uz T. B. paziņojumu, saskaņā ar kuru šīm sabiedrībām bija “pašām savi komercdirektori, savi revidenti, savi personāldaļas vadītāji, savi tirdzniecības un mārketinga vadītāji, savi ražošanas vadītāji, savi vadītāji tehnoloģiju jomā, kā arī pašām savs darbaspēks”.
142 Pirmkārt, minētais arguments nav spēkā, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā norādīto saikni starp iesaistītajam sabiedrībām, kas izriet no dažu to valdes locekļu identiskuma.
143 Otrkārt, tas, ka nenotika uzņēmuma ikdienas komercdarbības vadībā iesaistīto darbinieku pārklāšanās, neliecina par prasītājas meitas sabiedrības autonomiju, jo attiecīgais vērtējums nav saistīts vienīgi ar uzņēmuma stricto sensu tirdzniecības politiku (skat. iepriekš 105. punktu).
144 Ceturtām kārtām, prasītāja apgalvo, ka starp to un FMC Foret nepastāvēja informatīvā sistēma un sakari, izņemot finanšu atskaites un cita veida informāciju, ko var pielīdzināt tai, ko sniedz investoram, norādot, pirmkārt, A. B. un G. W. šajā ziņā sniegtos paziņojumus un, otrkārt, faktu, ka atšķirībā no citām prasītājas meitas sabiedrībām FMC Foret valdes protokoli bija sagatavoti vienīgi spāņu valodā un to saturs turklāt apstiprina, ka uzņēmuma “darījumi” netika apspriesti.
145 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, tā kā meitas sabiedrības autonomiju nevērtē, ņemot vērā vienīgi ar uzņēmuma darbības vadību saistītos aspektus, apstāklis, ka meitas sabiedrība nekad attiecīgajā tirgū nav īstenojusi īpašu informācijas politiku attiecībā uz mātes sabiedrību, nav pietiekams, lai pierādītu tās autonomiju.
146 Turklāt prasītājas argumentam, kas vērsts uz to, lai pierādītu, ka šāda īpaša informācijas sistēma nepastāv, nav nozīmes, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā norādīto faktu, ka A. B., būdams FMC Foret PDG, bija arī prasītājas priekšsēdētāja vietnieks un tātad varēja informēt prasītāju par meitas sabiedrības tirdzniecības politiku.
147 No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka prasītājas izvirzītie fakti, apskatot tos visus kopā, nav pietiekams pierādījums FMC Foret autonomijai un ka tās rīcībā esošais pierādījumu kopums, it īpaši tie pierādījumi, kas atspoguļoti apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā, liecina par pretējo (apstrīdētā lēmuma 394. apsvērums).
148 Šo konstatējumu tāpat nemaina prasītājas argumenti, kas vispārīgākā veidā vērsti pret apsvērumiem, uz kuriem Komisija atsaukusies saistībā ar aplūkotajiem argumentiem un pierādījumiem.
149 Šajā ziņā, pirmkārt, tā kā meitas sabiedrības autonomija ir vērtējama, ņemot vērā visus atbilstošos pierādījumus, kas attiecas uz ekonomiskajām, organizatoriskajām un juridiskajām saitēm starp iesaistītajām sabiedrībām, Komisija šīs novērtēšanas ietvaros varēja pamatoti atsaukties uz papildu norādēm, kas minētas apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā.
150 It īpaši, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisijai nebija pienākuma detalizētā veidā atspēkot prasītājas argumentāciju, kas attiecas uz to, ka nepastāvēja darbinieku pārklāšanās, kā arī nepastāvēja informācijas un sakaru sistēma, līdz ar to Komisija apstrīdētā lēmuma 394. apsvērumā pamatoti ir uzskatījusi, ka šo argumentāciju atspēko apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā minētās norādes attiecībā uz personiskajām saiknēm starp iesaistītajām sabiedrībām un A. B. lomu prettiesiskajos kontaktos.
151 Otrkārt, prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Komisija, novērtējot darbinieku paziņojumus, ko prasītāja tai iesniedza administratīvās procedūras ietvaros, ir pieļāvusi kļūdas.
152 Vispirms, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apstrīdētā lēmuma 394. apsvērumā nav atzīts fakts, ka attiecīgie paziņojumi būtu pietiekams pierādījums FMC Foret autonomijai. Šajā apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka “FMC Foret “autonomo statusu” pierādīja vienīgi darbinieku paziņojumi”. Gan no šī teikuma, kas ietilpst prasītājas argumentu novērtēšanas kontekstā, gan no pēdiņu lietošanas izriet, ka Komisija uz šo argumentu ir atsaukusies tā, kā to bija izvirzījusi prasītāja, neizdarot secinājumu, ka šis arguments faktiski pierādīja FMC Foret “autonomo statusu”.
153 Turklāt prasītāja tāpat arī kļūdaini pārmet Komisijai, ka tā ir noraidījusi attiecīgos paziņojumus tikai tādēļ, ka tos bija iesnieguši attiecīgo sabiedrību darbinieki, un ka tā šiem pierādījumiem nav piešķīrusi līdzīgu pierādījuma spēku kā to uzņēmumu darbinieku paziņojumiem, kuri bija iesnieguši lūgumu par iecietību.
154 No apstrīdētā lēmuma 394. apsvēruma, skatot to kopumā, izriet, ka Komisija pamatoti ir novērtējusi attiecīgos paziņojumus kā tādus, kuros ir ietverts pierādījums, bet visas atbilstošās informācijas novērtēšanas beigās ir secinājusi, ka šie fakti nebija pietiekami, lai pierādītu FMC Foret autonomiju.
155 Līdz ar to prasītāja nevarēja pamatoti apgalvot, ka Komisija bija izslēgusi to, ka attiecīgajiem paziņojumiem būtu piešķirams pierādījuma spēks.
156 Turklāt ar šo pašu argumentu prasītāja kļūdaini apgalvo, ka aplūkotajiem paziņojumiem ir īpaši liels pierādījuma spēks salīdzinājumā ar to, kas piešķirts dažiem to uzņēmumu paziņojumiem, kuri bija iesnieguši lūgumu par iecietību.
157 Patiesībā nozīmīga pierādījuma spēka piešķiršana paziņojumiem, kas iesniegti lūguma par iecietību ietvaros, katrā atsevišķā gadījumā ir atkarīga no apsvēruma, vai runa ir par atzīšanos pārkāpumā, un tātad principā paziņojumiem, kas ir pret to iesniedzēja interesēm (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501, 211. punkts). Tomēr prasītājas darbinieku paziņojumi šajā gadījumā tika sniegti vienīgi to interesēs, un tātad tie neietilpst tajā pašā kontekstā kā pieteikums par iecietību.
158 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā dažus faktus, proti, sabiedrību darbinieku sarakstus, FMC Foret iekšējo dokumentāciju (korporatīvo brošūru) un tās valdes protokolus.
159 No apstrīdētā lēmuma 392.–394. apsvēruma izriet, ka Komisija prasītājas argumentāciju, kurā izvirzīta tās meitas sabiedrības autonomija, ir novērtējusi, ņemot vērā visus tai iesniegtos pierādījumus.
160 Šajā ziņā, ņemot vērā, ka novērtējums, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 392.–394. apsvēruma, no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā atbild uz visu prasītājas argumentāciju kopumā, tikai tas vien, ka Komisija nav minējusi dažus prasītājas iesniegtos pierādījumus, šo novērtējumu nemaina.
161 Ceturtkārt, prasītāja apstrīd tāda fakta izmantošanu, ko Komisija ir minējusi apstrīdētā lēmuma 394. apsvērumā un kura formulējums redzams pirms 379. lappuses zemsvītras piezīmes, un saskaņā ar kuru prasītāja 2004. gada ikgadējā ziņojumā un 2006. gada 6. februāra paziņojumā presei “pati esot pasniegusi FMC Foret kā savu darbību neatņemamu daļu”, no kā saskaņā ar Komisijas viedokli izriet, ka “FMC šajā ziņā darbojās kā prasītājas meitas sabiedrība Eiropā”.
162 Jānorāda, ka Komisija, kurai šajā ziņā tiesas sēdē tika uzdoti jautājumi, atzina, ka prasītājai administratīvās procedūras laikā nebija iespējas iesniegt savus apsvērumus par faktiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma 379. lappuses zemsvītras piezīmē.
163 Līdz ar to šie fakti kā pierādīšanas līdzekļi ir jānoraida.
164 Tomēr saistībā ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu prasītājai ir jāpierāda, ka rezultāts, pie kā savā lēmumā nonākusi Komisija, būtu citādāks, ja nepaziņotie pierādījumi būtu jānoraida (šajā ziņā skat. Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 73. punkts).
165 Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka kļūdas saistībā ar attiecīgo apsvērumu noteikti ir atstājušas sekas uz apstrīdētā lēmuma saturu, ņemot vērā citus vājos pierādījumus, ko Komisija bija izvirzījusi, lai pamatotu savu konstatējumu par prasītājas solidāro atbildību.
166 Taču ir jānorāda, ka, runājot par faktiem, kurus Komisija ir izvirzījusi apstiprinošā veidā, kā arī izriet no apstrīdētā lēmuma 394. apsvēruma pēdējā teikuma, tas, ka tie ir jānoraida kā pierādījumi, neietekmē konstatējuma par prasītājas atbildību tiesiskumu, kas no tiesību viedokļa pietiekamā apmērā izriet no citiem apstrīdētajā lēmumā formulētajiem apsvērumiem.
167 Komisijas izklāstītie apsvērumi, proti, prezumpcija, ka prasītāja īsteno izšķirošu ietekmi uz savu pilnībā kontrolēto meitas sabiedrību, ņemot vērā to, ka prasītāja šo prezumpciju nav atspēkojusi un turklāt ka to apstiprina apstrīdētā lēmuma 391. apsvērumā norādītie fakti, bija pietiekami, lai konstatētu attiecīgo atbildību.
168 Visbeidzot, tā kā no apstrīdētā lēmuma 391.–394. apsvēruma kopumā izriet, ka Komisija pamatoti ir atzinusi, ka prasītāja īsteno izšķirošu ietekmi uz savu meitas sabiedrību, prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Komisija ir pamatojusies uz kļūdainu kritēriju vienīgi tādēļ, ka minētā lēmuma 394. apsvēruma ceturtajā teikumā ir norādīts, ka nepietiek tikai ar vienu konkrētu prasītājas argumentu, lai pierādītu, ka tai pār savu meitas sabiedrību nebija “nekādas kontroles”.
169 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jāsecina, ka Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka ar visiem prasītājas iesniegtajiem faktiem kopā nevarēja pierādīt FMC Foret autonomiju un tātad atspēkot no prezumpcijas izrietošo konstatējumu par izšķirošas ietekmes īstenošanu uz meitas sabiedrību.
170 Vēl šo konstatējumu apstiprina papildu norādes, kas attiecas uz personiskām attiecībām starp iesaistītajām sabiedrībām, kā arī A. B. lomu pārkāpumā (apstrīdētā lēmuma 391. apsvērums), ko arī prasītāja nav apšaubījusi.
171 Turklāt prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, novērtējot to faktu pierādījuma spēku un saturu, kuri tika iesniegti, lai atspēkotu prezumpciju, ne arī to, ka tā šos faktus nebūtu novērtējusi kopumā (skat. iepriekš 153.–155. un 158.–160. punktu).
172 Tāpat arī prasītāja nav pierādījusi, ka iespējamais tiesību uz aizstāvību pārkāpums, kas izriet no tādu faktu izmantošanas, kas netika paziņoti, varēja jebkādi ietekmēt apstrīdētā lēmumā izdarītos secinājumus (skat. iepriekš 166. un 167. punktu).
173 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka šis pamats nav pamatots, un līdz ar prasījumi atcelt apstrīdēto lēmumu ir jānoraida.
Par prasījumiem par naudas soda apmēra samazināšanu
Lietas dalībnieku argumenti
174 Prasītāja apstrīd tai uzliktā naudas soda apmēra noteikšanu. Tā apgalvo, ka, novērtējot pārkāpumu un līdz ar to tā smagumu, Komisija apstrīdētā lēmuma adresātus ir iekļāvusi vienā un tajā pašā kategorijā, norādot, ka tie bija vienojušies īstenot slepenu un institucionalizētu projektu, pilnībā apzinoties savu darbību prettiesiskumu (apstrīdētā lēmuma 454. apsvērums).
175 Neviens pierādījums neapstiprinot konstatējumu, ka FMC Foret būtu vienojusies ar citiem, lai īstenotu institucionalizētu vienošanos. Apstrīdētajā lēmumā izklāstītie fakti neliecinot par to, ka FMC Foret būtu bijusi iesaistīta slepenā projekta īstenošanā, bet katrā ziņā par to, ka lielāki uzņēmumi bija iesaistījuši FMC Foret par institucionalizētas slepenās vienošanās dalībnieci un lielā mērā pret tās pašas interesēm. Tās loma galvenokārt esot bijusi pasīva, un tās dalība sanāksmēs esot bijusi nejauša.
176 Prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar pašas Komisijas viedokli FMC Foret kļuva par aizliegtās vienošanās dalībnieci tikai apmēram trīs gadus pēc tās uzsākšanas. Citi aizliegtās vienošanās dalībnieki jau iepriekš bija iesaistīti par identiskas aizliegtās vienošanās dalībniekiem tajā pašā tirgū.
177 Kā jauns ienācējs FMC Foret nebija ieguvēja no aizliegtās vienošanās, taču tā varēja daudz ko iegūt, ievērojot konkurences nosacījumus. Komisija pati esot atzinusi, ka starp citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem un FMC Foret bija atšķirība, norādot, ka tās dalība “bieži bija citādāka veida nekā pārējo uzņēmumu dalība” (apstrīdētā lēmuma 323. apsvērums).
178 FMC Foret pasīvo lomu apliecinot arī tās ļoti nejaušā dalība aizliegtās vienošanās sanāksmēs, tā kā tās pārstāvji fiziski bija piedalījušies 14 no 30 sanāksmēm, kas notika laika posmā no 1997. maija līdz 1999. decembrim, no 73 sanāksmēm, kas bija notikušas visā aizliegtās vienošanās laikā. Dažu sanāksmju ietvaros FMC Foret, iespējams, bija iesaistīta vai informēta pa telefonu un līdz ar to nevarēja ietekmēt diskusijas.
179 Prasītāja apstrīd Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru tiktāl, ciktāl FMC Foret dalības pārkāpumā ilgums bija ņemts vērā apstrīdētā lēmuma 467. apsvērumā, tas nebija vēlreiz jāņem vērā brīdī, kad tika novērtēts pārkāpuma smagums. Apstāklis, ka uzņēmums tirgū ir ienācis novēloti, varētu pierādīt tā mazāk aktīvo lomu pārkāpumā, un šis pats princips būtu jāpiemēro situācijām, kad uzņēmums iesaistījies aizliegtās vienošanās īstenošanā labu laiku pēc tam, kad tā tikusi uzsākta. Uzņēmuma dalības pārkāpumā ilgums ir cits jautājums nekā tas, kas attiecas uz uzņēmuma aktīvo vai pasīvo lomu (Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 171.–174. punkts).
180 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
181 Prasības par naudas soda apmēra samazināšanu pamatojumam prasītāja izvirza savas meitas sabiedrības dalības pārkāpumā apstākļus, apgalvojot, pirmkārt, ka tās dalības pārkāpumā smagums nav tik būtisks kā pārējo uzņēmumu dalības pārkāpumā smagums un, otrkārt, ka Komisijai esot vajadzējis atzīt tai atbildību mīkstinošus apstākļus saistībā ar tās pasīvo lomu pārkāpumā.
182 Vispirms runājot par to, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu un nosakot naudas soda sākumsummu, it kā nav ņemti vērā attiecīgie apstākļi, ir jānorāda, ka minētā novērtēšana ir jāveic, ņemot vērā visu pārkāpumu, kurā ir piedalījušies visi uzņēmumi, kopumā.
183 Līdz ar to prasītājas argumentāciju, kas attiecas uz FMC Foret dalības pārkāpumā apstākļiem, ir iespējams izvērtēt tikai to iebildumu pārbaudes ietvaros, kas attiecas uz atbildību mīkstinošu apstākļu novērtēšanu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑73/04 Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 102. un 104. punkts).
184 Turpinājumā runājot par iebildumu, kas attiecas uz atteikumu atzīt FMC Foret atbildību mīkstinošos apstākļus saistībā ar tās iespējami pasīvo lomu pārkāpumā, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa savā šajā pašā dienā pasludinātajā spriedumā lietā T‑191/06 FMC Foret/Komisija (Krājums, II‑0000. lpp., 334.–341. punkts) ir atzinusi, ka faktu kopums, kas līdzinās prasītājas izvirzītajiem faktiem šajā gadījumā, neapliecina FMC Foret vienīgi pasīvo vai sekotājas lomu aizliegtās vienošanās īstenošanā, runājot it īpaši par tās dalības slepenajās sanāksmēs iespējami nejaušo raksturu, šīs dalības īpatnībām, kā arī faktiem attiecībā uz minētās sabiedrības konkurencei atbilstošo stratēģiju tirgū.
185 It īpaši ir jānorāda, ka FMC Foret bija pārstāvēta un informēta par lielāko daļu laika posmā no 1997. gada 29. maija līdz 1999. gada 13. decembrim notikušajām slepenajām sanāksmēm, kuras minētas apstrīdētajā lēmumā. Līdz ar to prasītāja šajā ziņā nevar pamatoti apgalvot, ka FMC Foret dalība bija jūtami nejaušāka salīdzinājumā ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Tiktāl, ciktāl prasītāja izvirza FMC Foret dalības dažās slepenajās sanāksmēs īpašos veidus, proti, to, ka tā sanāksmēs nepiedalījās fiziski, bet tika informēta pa telefonu, ir jānorāda, ka šie veidi atbilst aizliegtas vienošanās prettiesiskajam raksturam un neliecina vienīgi par pasīvu vai sekotājas lomu.
186 Turklāt saistībā ar prasītājas argumentu, kas attiecas uz laika posma ilgumu, kad FMC Foret bija aizliegtās vienošanās dalībniece, ir jānorāda, ka šis fakts tika ņemts vērā, nosakot naudas soda apmēru (apstrīdētā lēmuma 467. apsvērums).
187 Vēl prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz risinājumu, kas pieņemts iepriekš 179. punktā minētajā spriedumā lietā Cheil Jedang/Komisija (171. punkts), kurā Vispārējā tiesa, novērtējot pasīvo lomu, ir ņēmusi vērā attiecīgā uzņēmuma novēloto ienākšanu tirgū. Atšķirībā no lietas apstākļiem, kurā taisīts minētais spriedums, šajā gadījumā FMC Foret attiecīgajā tirgū darbojās jau no aizliegtās vienošanās sākuma, un tas, ka bija pierādīts, ka tā bija šīs vienošanās dalībniece, tikai sākot no 1997. gada 29. maija, neliecina, it īpaši ņemot vērā pārējos apstākļus, par tās pasīvo lomu šajā gadījumā.
188 Ņemot vērā iepriekš minēto, iebildums, kas attiecas uz iespējamo atbildību mīkstinošo apstākli saistībā FMC Foret vienīgi pasīvo vai sekotājas lomu aizliegtās vienošanās īstenošanā, nevar tikt atbalstīts.
189 Tādējādi ir jānoraida prasījumi par naudas soda apmēra samazināšanu un tātad šī prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
190 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) FMC Corp. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Vadapalas | Dittrich | Truchot |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 16. jūnijā.
[Paraksti]