Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 11. aprīlī (1)
Lieta C‑109/23 [Jemerak] (i)
GM,
ON
pret
PR
(Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi – Krievijas darbības, kas destabilizē situāciju Ukrainā – Padomes Regula (ES) Nr. 833/2014 – 5.n panta 2. un 6. punkts – Aizliegums sniegt juridisko konsultāciju pakalpojumus Krievijā reģistrētām juridiskām personām – Atbrīvojums – Pakalpojumi, kas ir absolūti nepieciešami, lai kādā dalībvalstī nodrošinātu piekļuvi tiesas, administratīvām vai šķīrējtiesas procedūrām – Notāra veikta nekustamā īpašuma pirkuma līguma apliecināšana un izpilde – Tulks, kas palīdz notāram – Hartas 171. panta 1. punkts
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Regulu (ES) Nr. 833/2014 (2) – ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu (ES) 2022/1904 (3) –, kas attiecas uz ierobežojošiem pasākumiem, ko Eiropas Savienības Padome pieņēmusi saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā.
2. Lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp GM un ON, dzīvokļa, kas atrodas Berlīnē (Vācijā), potenciālajiem pircējiem, no vienas puses, un PR, notāru, kurš atteicās apliecināt un izpildīt minētā dzīvokļa pirkuma līgumu, pamatojoties uz to, ka pārdevējs bija Krievijā reģistrēta juridiska persona, no otras puses.
3. Šajā lietā Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā minētais jēdziens “juridisko konsultāciju pakalpojumi” ir jāinterpretē it īpaši, lai pārbaudītu, vai saskaņā ar šo tiesību normu ir aizliegts notariāli apliecināt un izpildīt pirkuma līgumu saistībā ar tāda nekustamā īpašuma reģistrāciju, kas pieder Krievijā reģistrētai juridiskai personai.
4. Ja tas tā būtu, tad rodas jautājums par to, vai uz šo apliecināšanu un izpildi tomēr var attiecināt atbrīvojumu saskaņā ar minētās regulas 5.n panta 6. punktu. Pēc būtības šis pants ļauj sniegt juridisko konsultāciju pakalpojumus, kas ir absolūti nepieciešami, lai nodrošinātu piekļuvi tiesas, administratīvām vai šķīrējtiesas procedūrām.
5. Līdzīgi jautājumi saskaņā ar abām iepriekš minētajām tiesību normām rodas attiecībā uz palīdzību, ko tulks sniedz pusēm, kuras pietiekami nepārvalda valodu, kādā notiek notariālās apliecināšanas procedūra.
II. Atbilstošās tiesību normas
6. Regulas 2022/1904 1., 2., 3., 19. un 22. apsvērumā ir noteikts:
“(1) Padome 2014. gada 31. jūlijā pieņēma Regulu [Nr. 833/2014].
(2) Ar Regulu [Nr. 833/2014] tiek īstenoti konkrēti pasākumi, kas paredzēti Padomes Lēmumā 2014/512/KĀDP. [..]
(3) Reaģējot uz kārtējo Krievijas Federācijas agresiju, kas vērsta pret Ukrainu, nelikumīgo viltus “referendumu” organizēšanu Krievijas Federācijas pašlaik nelikumīgi okupētajās Doneckas, Hersonas, Luhanskas un Zaporižjas reģionu daļās, Krievijas Federācijas īstenoto minēto Ukrainas teritoriju nelikumīgo aneksiju, kā arī mobilizāciju Krievijas Federācijā un tās atkārtotiem draudiem izmantot masu iznīcināšanas ieročus, 2022. gada 6. oktobrī Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2022/1909, ar kuru groza Lēmumu 2014/512/KĀDP.
[..]
(19) [..] ar Lēmumu (KĀDP) 2022/1909 tiek paplašināts spēkā esošais aizliegums sniegt konkrētus pakalpojumus Krievijas Federācijai, aizliedzot sniegt arhitektūras un inženiertehniskos pakalpojumus, kā arī IT konsultāciju pakalpojumus un juridisko konsultāciju pakalpojumus. [..] Juridiskie konsultāciju pakalpojumi ietver juridisku konsultāciju sniegšanu klientiem bezstrīdus lietās, tostarp komercdarījumos, saistībā ar tiesību aktu piemērošanu vai interpretāciju; piedalīšanos kopā ar klientiem vai viņu vārdā komercdarījumu slēgšanā, sarunās un citos darījumos ar trešām personām un juridisko dokumentu sagatavošanu, izpildi un pārbaudi. Juridiskie konsultāciju pakalpojumi neietver nekādu pārstāvību, konsultācijas, dokumentu sagatavošanu un dokumentu pārbaudi saistībā ar juridiskās pārstāvības pakalpojumiem, proti, lietās vai tiesvedībās, kas tiek skatītas administratīvajās aģentūrās, tiesās un citās noteiktā kārtībā izveidotās oficiālās tiesās un šķīrējtiesas un mediācijas procesos.
[..]
(22) Tāpēc Regula [Nr. 833/2014] būtu attiecīgi jāgroza”.
7. Regulas 2022/1904 1. panta 12. punktā ir paredzēts:
“regulas 5.n pantu aizstāj ar šādu:
“5.n pants
[..]
2. Ir aizliegts tieši vai netieši sniegt [..] juridisko konsultāciju pakalpojumus [..]:
[..]
b) juridiskām personām, vienībām vai struktūrām, kas iedibinātas Krievijā.
[..]
6. Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro pakalpojumiem, kas ir absolūti nepieciešami, lai kādā dalībvalstī nodrošinātu piekļuvi tiesas, administratīvām vai šķīrējtiesas procedūrām, [..] ar noteikumu, ka šādu pakalpojumu sniegšana atbilst šīs regulas un Padomes Regulas (ES) Nr. 269/2014 mērķiem. [..]
[..]””.
III. Fakti, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālie jautājumi
8. GM un ON ir Vācijas pilsoņi, kuri plānoja iegādāties dzīvokli Berlīnē. Šis dzīvoklis ir reģistrēts Šēnebergas zemesgrāmatā, ko uztur Amtsgericht Schöneberg (Šēnebergas pirmās instances tiesa, Vācija). Saskaņā ar šo reģistru dzīvokļa īpašnieks ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību Visit‑Moscow Ltd., kas atrodas Maskavā (Krievijā).
9. Lai veiktu šo darījumu, GM, ON un Visit‑Moscow vērsās pie Berlīnē praktizējoša notāra PR, lūdzot tam apliecināt pirkuma līgumu saskaņā ar viņu sniegto informāciju, proti, par pirkuma priekšmetu, pirkuma cenu un citiem līguma noteikumiem. Tie arī lūdza notāram izpildīt līgumu pēc tā apliecināšanas, kas ietvēra dzīvokļa īpašuma tiesību nodošanu un nostiprināšanu uz pircēju vārda, esošo īpašuma reālnastu atcelšanu un pirkuma naudas līdzekļu uzglabāšanas un izmaksas nodrošināšanu.
10. Tomēr PR informēja puses, ka viņš pagaidām atsakās apliecināt pirkuma līgumu un tādējādi to izpildīt. Pēc viņa domām, viņš nevarot izslēgt iespēju, ka šī apliecināšana nebūtu pretrunā Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā noteiktajam aizliegumam par tiešu vai netiešu juridisko konsultāciju pakalpojumu sniegšanu Krievijā reģistrētām juridiskām personām. PR noraidīja arī lietas dalībnieku vēlāk iesniegto sūdzību un saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem nosūtīja to Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija).
11. Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa), kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā, uzskata, ka tiesvedībā tajā ir jāatbild uz jautājumu, vai notāra veikta pirkuma līguma apliecināšana, kā arī citi šā līguma izpildei īstenotie papildu uzdevumi ietilpst Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta piemērošanas jomā, jo pārdevējs ir Krievijā reģistrēta juridiska persona. Šādā gadījumā iesniedzējtiesa uzskata, ka būtu jānosaka, vai uz šiem uzdevumiem var attiecināt atbrīvojumu no šā aizlieguma saskaņā ar minētās regulas 5.n panta 6. punktu.
12. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām pret Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā paredzētā aizlieguma piemērošanu notāra veiktajiem uzdevumiem liecina vairāki apsvērumi. It īpaši šī tiesa paskaidro, ka notārs nesniedz pakalpojumu, bet gan pilda amata pienākumus. Notārs ir iecelts amatā kā neatkarīga amatpersona, kurai uzticēta tiesisku darījumu apliecināšanas veikšana un citi uzdevumi preventīvās justīcijas jomā. Veicot savas funkcijas, notārs nevar pārstāvēt kādu konkrētu pusi, bet gan tam neatkarīgi un objektīvi jāapkalpo visi attiecīgās lietas dalībnieki.
13. Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka pat tad, ja notariālās darbības būtu jāuzskata par juridisko konsultāciju pakalpojumiem saskaņā ar Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktu, tajā noteiktais aizliegums neattiektos uz notāra veiktu nekustamā īpašuma pirkuma līguma apliecinājumu. Šī tiesa uzskata, ka, lai nodotu dzīvokļa Vācijā īpašumtiesības, saskaņā ar Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas Civilkodekss) papildus pircēja reģistrācijai zemesgrāmatā esot nepieciešama abu pušu vienošanās par īpašumtiesību nodošanu, kas savukārt parasti ir jāapliecina pie notāra. Tāpēc, ja Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā noteiktais aizliegums būtu piemērojams notāra veiktam nekustamā īpašuma pirkuma līguma apliecinājumam, Krievijā reģistrētām juridiskām personām tiktu juridiski un faktiski liegta jebkāda iespēja rīkoties ar saviem aktīviem, jo no notāra iesaistīšanās nekustamā īpašuma pārdošanā nevar atteikties.
14. Treškārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka katrā ziņā šķiet, ka Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 6. punkts, kurā no iepriekš minētā aizlieguma ir izslēgta tādu pakalpojumu sniegšana, kas ir absolūti nepieciešami, lai nodrošinātu piekļuvi kādas dalībvalsts tiesas, administratīvām vai šķīrējtiesas procedūrām, ir piemērojams notāru veiktajām darbībām. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem reģistrācija zemesgrāmatā ir noteicošais faktors īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu nostiprināšanai un iegūšanai. Zemesgrāmatas uzturēšana ir tiesas procedūra, kurā notāriem ir galvenā loma, jo pieteikums par ieraksta izdarīšanu šajā reģistrā ir spēkā tikai tad, ja tiesiskais darījums ir pierādīts ar publiskiem aktiem vai publiski apliecinātiem aktiem. Tas nozīmē, ka parasti, lai izdarītu ierakstu zemesgrāmatā, ir nepieciešama notāra iesaistīšanās.
15. Visbeidzot, iesniedzējtiesa tomēr uzsver, ka Eiropas Komisija ir publicējusi darba palīgmateriālu ar nosaukumu “Frequently asked questions on provision of services concerning sanctions adopted following Russia’s military aggression against Ukraine” (“Biežāk uzdotie jautājumi par pakalpojumu sniegšanu saistībā ar sankcijām, kas pieņemtas pēc Krievijas militārās agresijas pret Ukrainu”) (4). Šajā darba palīgmateriālā Komisija pauž uzskatu, ka Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā paredzētais aizliegums attiecas uz notariāliem pakalpojumiem, ko sniedz Krievijā reģistrētām juridiskām personām. Lai gan Komisijas paustais viedoklis nav saistošs, tas rada ievērojamu neskaidrību par šīs tiesību normas pareizu interpretāciju. Šī neskaidrība attiecas arī uz papildu uzdevumiem, ko notārs parasti veic, izpildot pirkuma līgumu pēc tā apliecināšanas, kā arī uz pakalpojumiem, kas jāsniedz tulkam, kuram saskaņā ar likumu jāpalīdz pusei, kas nerunā vācu valodā, pirkuma līguma apliecināšanas laikā.
16. Šādos apstākļos Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Vācijā reģistrēts notārs pārkāpj aizliegumu tieši vai netieši sniegt juridisko konsultāciju pakalpojumus Krievijā reģistrētai juridiskai personai, ja viņš apliecina dzīvokļa īpašuma pirkuma līgumu (Wohnungseigentum) starp šo personu kā pārdevēju un Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoni?
2) Vai tulks ar savu rīcību pārkāpj aizliegumu tieši vai netieši sniegt juridisko konsultāciju pakalpojumus, ja viņš piekrīt šī notāra aicinājumam pirkuma līguma notariālā apliecinājuma veikšanas nolūkā tulkot notariālās apliecināšanas procesa saturu Krievijā reģistrētas juridiskās personas pārstāvim, kuram nav pietiekamu vācu valodas zināšanu?
3) Vai notārs pārkāpj aizliegumu tieši vai netieši sniegt juridisko konsultāciju pakalpojumus, ja viņš uzņemas un veic likumā paredzētās notariālās darbības pirkuma līguma izpildei (piemēram, kārto pirkuma maksas samaksu caur notāra pārvaldīto trasta kontu, pieprasa dokumentus, lai attiecībā uz pirkuma objektu atceltu hipotēku un citus apgrūtinājumus, iesniedz nepieciešamos dokumentus īpašuma tiesību nodošanai un nostiprināšanai zemesgrāmatā iestādē, kas atbildīga par Grundbuch (turpmāk tekstā – “zemesgrāmata”) vešanu)?”
17. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2023. gada 23. februārī. Rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas, Igaunijas, Nīderlandes, Polijas un Somijas valdības, kā arī Eiropas Komisija un pamatlietas puses. 2024. gada 25. janvārī notika tiesas sēde, kurā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta 2. punktu tika aicināta piedalīties arī Padome.
IV. Juridiskā analīze
18. Uzdodot savus trīs jautājumus, iesniedzējtiesa vēlas saņemt skaidrojumu par Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. un 6. punkta interpretāciju.
19. Būtībā šī tiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā paredzētā aizlieguma piemērošanas joma attiecas uz uzdevumiem, ko kādā dalībvalstī veic notārs, apliecinot Krievijā reģistrētai juridiskai personai piederoša nekustamā īpašuma pirkuma līgumu. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī tiesa vēlas noskaidrot, vai uz šiem uzdevumiem attiecas minētās regulas 5.n panta 6. punktā paredzētais atbrīvojums no šā aizlieguma (pirmais jautājums).
20. Turklāt iesniedzējtiesa uzdod Tiesai tos pašus jautājumus attiecībā uz tulku, kuram saskaņā ar valsts tiesībām ir jāpalīdz notāram apliecināšanas procedūras laikā, ja viena no pusēm nepārvalda šajā procedūrā lietoto valodu (otrais jautājums).
21. Visbeidzot, iesniedzējtiesa vaicā, vai iepriekš minētais aizliegums un atbrīvojums ir piemērojams uzdevumiem, kurus puses varētu uzdot veikt notāram, lai izpildītu pirkuma līgumu pēc tā apliecināšanas, piemēram, nodrošināt pirkuma naudas līdzekļu glabāšanu un izmaksu, atcelt esošās īpašuma reālnastas un nodot un nostiprināt īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu uz pircēju vārda (trešais jautājums).
22. Tā kā pirmais un trešais jautājums attiecas uz notāra veicamajiem uzdevumiem, bet otrajā jautājumā ir runa par uzdevumiem, ko izpilda tulks, es sākšu ar pirmā jautājuma izskatīšanu, pēc tam pievēršoties trešajam un visbeidzot – otrajam jautājumam.
A. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
23. Ar pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu tiek prasīts izvērtēt, vai Krievijā reģistrētai juridiskai personai piederoša nekustamā īpašuma pirkuma līguma notariāla apliecināšana ietilpst Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā paredzētā aizlieguma piemērošanas jomā un, ja tas tā ir, vai uz to attiecas šīs regulas 5.n panta 6. punktā noteiktais atbrīvojums no šā aizlieguma.
1. Par Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā noteikto aizliegumu
24. Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā ir paredzēts, ka ir aizliegts tieši vai netieši sniegt juridisko konsultāciju pakalpojumus Krievijā reģistrētām juridiskām personām, vienībām vai struktūrām. Tā kā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka viena no pusēm, kurai pamatlietā ir nepieciešami notariālie pakalpojumi, ir Krievijā reģistrēta juridiska persona, attiecībā uz šo jautājumu galvenokārt ir nepieciešams interpretēt jēdzienu “juridisko konsultāciju pakalpojumi” šīs tiesību normas izpratnē, lai pārbaudītu, vai šis jēdziens attiecas uz nekustamā īpašuma pirkuma līguma notariālu apliecināšanu.
25. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav ietverta neviena tieša norāde uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi (5).
26. Šajā gadījumā, tā kā jēdziens “juridisko konsultāciju pakalpojumi” izriet tikai no Regulas Nr. 833/2014 un tā nozīmes un piemērošanas jomas noteikšanai nav sniegta atsauce uz dalībvalstu tiesību aktiem, šis jēdziens ir jāuzskata par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas tādējādi ir jāinterpretē un jāpiemēro vienādi visās dalībvalstīs. Līdz ar to Tiesai ir jāsniedz šā jēdziena vienveidīga interpretācija Eiropas Savienības tiesību sistēmā.
27. Turklāt Tiesa vairākkārt ir atgādinājusi hermeneitiskos kanonus, uz kuriem ir jābalstās, interpretējot Savienības tiesību normu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, to darot, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi (6).
a) Gramatiskā interpretācija
28. Attiecībā uz gramatisko interpretāciju vispirms jānorāda, ka ne Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā, ne kādā citā minētās regulas tiesību normā nav noteikta jēdziena “juridisko konsultāciju pakalpojumi” definīcija.
29. Šā jēdziena skaidrojums ir atrodams tikai Regulas 2022/1904, ar kuru tika grozīta Regula Nr. 833/2014, tostarp iekļaujot 5.n panta 2. punktu, 19. apsvērumā.
30. Saskaņā ar šo 19. apsvērumu jēdziens “juridisko konsultāciju pakalpojumi” ir jāsaprot kā tāds, kas ietver i) juridisku konsultāciju sniegšanu klientiem bezstrīdus lietās, tostarp komercdarījumos, saistībā ar tiesību aktu piemērošanu vai interpretāciju; ii) piedalīšanos kopā ar klientiem vai viņu vārdā komercdarījumu slēgšanā, sarunās un citos darījumos ar trešām personām un iii) juridisko dokumentu sagatavošanu, izpildi un pārbaudi.
31. Pirmkārt, attiecībā uz to, vai notāra veiktā apliecināšana ir juridisko konsultāciju sniegšana klientiem bezstrīdus lietās, jāatzīmē, ka ir vispārzināms, ka dokumenta – tostarp nekustamā īpašuma pirkuma līguma – apliecināšana būtībā ir apliecinājums tam, ka ir izpildīti visi likumā paredzētie nosacījumi šā dokumenta sagatavošanai un ka pusēm ir tiesībspēja un rīcībspēja.
32. Šāda izpratne par apliecināšanas procedūru izriet no Tiesas judikatūras (7) un, konkrētāk, no iesniedzējtiesas sniegtā šīs procedūras apraksta Vācijas tiesību sistēmā. Ar tā apliecināšanu dokuments iegūst būtiskas tiesiskās sekas, proti, pilnīgu pierādījuma spēku un izpildāmību (8). Pirkuma līguma gadījumā šīs sekas parasti attiecas uz pušu identitāti un tiesībspēju un rīcībspēju, pušu paziņojumiem, pirkuma priekšmeta identifikāciju un īpašībām, pirkuma cenu, pušu piekrišanu un apliecināšanas datumu un vietu (9).
33. No Tiesas judikatūras arī izriet, ka dokuments, kas tiek iesniegts apliecināšanai, ir jāsaprot kā tāds, ko puses ir brīvprātīgi noslēgušas (10).
34. Tiesa, pārbaudot dažās dalībvalstīs, tostarp Vācijā (11), veikto notariālo darbību raksturu, patiešām ir konstatējusi, ka puses pašas, ievērojot likumā noteiktās robežās, lemj par savu tiesību un pienākumu apjomu. Turklāt tās brīvi izvēlas nosacījumus, kādiem tās vēlas pakļauties, iesniedzot notāram dokumentu vai līgumu apliecināšanai. Tādējādi – kā nospriedusi Tiesa – notāra iesaistei iepriekš ir vajadzīga pušu piekrišana vai gribas sakritība (12), kurā šis notārs nepiedalās.
35. Tā kā notārs nav iesaistīts pušu lēmumu pieņemšanas procesā, notāra veikto apliecināšanas procedūru pašu par sevi nevar uzskatīt par juridisku konsultāciju. Ņemot vērā šā jēdziena vispārpieņemto definīciju (13), lai dokumenta notariālu apliecinājumu varētu uzskatīt par juridisku konsultāciju, attiecīgajam notāram būtu jāsniedz atzinums no juridiskā viedokļa par to, par ko pusēm, piemēram, būtu jāvienojas, nosakot šā dokumenta līguma noteikumus, vai par darījuma priekšrocībām un trūkumiem šīm pusēm. Tomēr dokumenta apliecināšana, kuru noslēdzot notārs tikai apstiprina attiecīgā darījuma likumību un izdara atzīmi par tā izpildāmību (14), neietver šādu konsultāciju.
36. Tas tā ir arī tad, ja notārs atsakās apliecināt dokumentu vai vienošanos, kas neatbilst likumā paredzētajiem nosacījumiem. Šajās lietās Tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka pēc šādas atteikšanās puses var brīvi izvēlēties vai nu labot konstatēto nelikumību, vai grozīt attiecīgā darījuma vai vienošanās noteikumus, vai arī no šā akta vai šīs vienošanās atteikties (15).
37. No tā izriet, ka uz notāra veikto uzdevumu, apliecinot nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, neattiecas Regulas 2022/1904 19. apsvērumā ietvertā skaidrojuma pirmā daļa.
38. Līdzīgs secinājums, manuprāt, ir piemērojams šā skaidrojuma otrajai daļai, kura, kā jau minēts, attiecas uz piedalīšanos kopā ar klientiem vai viņu vārdā komercdarījumu slēgšanā, sarunās un citos darījumos ar trešām personām. Apliecinot dokumentu, ir pašsaprotami, ka notārs kopā ar pusēm, kas pieprasa šo apliecināšanu, vai kā to pārstāvis neiejaucas nekādos darījumos vai sarunās ar trešām personām.
39. Visbeidzot, attiecībā uz Regulas 2022/1904 19. apsvērumā ietvertā skaidrojuma trešo daļu, kas skar juridisko dokumentu sagatavošanu, izpildi un pārbaudi, ir taisnība, ka, pirmo reizi to izlasot, šķiet, tie ir uzdevumi, ko notārs veic, izskatot apliecināšanas lūgumu. Tomēr es nedomāju, ka ar to pietiek, lai uzskatītu, ka uz notāra veikto pirkuma līguma apliecināšanu attiecas Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā paredzētais aizliegums.
40. Proti, ir svarīgi atzīmēt, kā tiesas sēdē norādīja Padome, ka, ciktāl Regulas 2022/1904 19. apsvērumā ir sniegts skaidrojums jēdzienam “juridisko konsultāciju pakalpojumi” Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta izpratnē, šajā skaidrojumā minētajiem uzdevumiem ir jāietver minētā jēdziena būtiskie elementi. Šo elementu vidū jāizceļ tā “konsultatīvais” raksturs.
41. Tāpēc juridisko dokumentu sagatavošanas, izpildes un pārbaudes uzdevumiem, kā tie izriet no Regulas 2022/1904 19. apsvēruma, ir jāietver juridisko konsultāciju elements, lai tos varētu iekļaut jēdzienā “juridisko konsultāciju pakalpojumi” Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta nozīmē.
42. Šajā lietā tādu iemeslu dēļ, kas ir līdzīgi šo secinājumu 35. punktā izklāstītajiem, es neuzskatu, ka sagatavošana un pārbaude, kas notāram ir jāveic, lai apliecinātu nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, ietver šo konsultatīvo elementu. Šis elements, ko es izvērtēšu trešā prejudiciālā jautājuma ietvaros, principā nepastāv arī apliecināta līguma izpildes laikā (16).
43. Šajā ziņā ir taisnība, pirmkārt, ka notāram apliecināšanas procedūras gaitā ir jāpārliecinās par pušu nodomiem un dažos gadījumos rakstiski jāatveido to paziņojumi standartizētā formā, kas var ietvert juridiska dokumenta sagatavošanu un pārbaudi. Tomēr, kā izriet no Tiesas judikatūras, tas ir tikai tādēļ, lai nodrošinātu, ka apliecinātais dokuments ir sagatavots, veicot vajadzīgās formalitātes, atbilstoši likumā prasītajiem nosacījumiem (17), tādējādi iegūstot sabiedrības uzticību un kļūstot pilnībā uzticams un izpildāms. Šajā kontekstā minētā juridiskā dokumenta sagatavošana un pārbaude noteikti nenozīmē konsultāciju sniegšanu pusēm attiecībā uz to, kā vislabāk nodrošināt to vēlmju izpildi, it īpaši attiecībā uz līguma noteikumiem.
44. Otrkārt, pat ja notāram apliecināšanas procedūras laikā ir jāinformē puses par to tiesībām un pienākumiem, kā arī par sekām, kas izriet no attiecīgā dokumenta apliecināšanas, kā tas saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir noteikts Vācijas tiesībās, šis uzdevums neietver konsultāciju sniegšanu, lai veicinātu vienas vai abu pušu īpašās intereses. Tas ir likumā noteikts pienākums, un tā mērķis ir izskaidrojošs, lai puses varētu pienācīgi izprast šīs procedūras sekas. Šādā veidā notārs arī garantē, ka līguma puses, noslēdzot vienošanos, kurai tās iepriekš piekritušas, pieņem apzinātu lēmumu.
45. Protams, nevar izslēgt iespēju, ka notārs apliecināšanas procedūras laikā sniedz juridiskas konsultācijas jautājumos, kas nav saistīti ar apliecināšanu, un tādā gadījumā šī tiesību norma kļūtu piemērojama. Tomēr tas ir elements, kas no konceptuālā viedokļa atšķiras no pašas apliecināšanas un ko var izvērtēt tikai tiesa, kas izskata šo lietu, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus.
46. Līdz ar to, manuprāt, uz nekustamā īpašuma pirkuma līguma notāra veikto apliecināšanu neattiecas Regulas 2022/1904 19. apsvērumā ietvertā skaidrojuma trešā daļa, ja notārs apliecināšanas procedūras laikā nesniedz juridiskas konsultācijas par jautājumiem, kas nav saistīti ar apliecināšanu.
47. No tā izriet, ka, tā kā neviena no šajā apsvērumā aprakstītajām darbībām neatbilst uzdevumiem, ko veic notārs, apliecinot nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, šī apliecināšana nav uzskatāma par juridisko konsultāciju pakalpojumu sniegšanu Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta izpratnē.
48. Jāpiebilst, ka, lai nonāktu pie pēdējā minētā secinājuma, nav nozīmes tam, vai Regulas 2022/1904 19. apsvērumā ietvertais darbību saraksts ir vai nav izsmeļošs. Kā jau paskaidrots iepriekš, šīm darbībām ir jābūt konsultatīva rakstura, un tas tā nav dokumenta apliecināšanas gadījumā saskaņā ar analīzi, ko es piedāvāju Tiesai.
49. Turklāt šā paša iemesla dēļ nav nozīmes arī tam, vai apliecināšanas procedūru var uzskatīt par “pakalpojumu” Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta izpratnē (18). Tā kā šī tiesību norma attiecas uz “juridisko konsultāciju pakalpojumiem”, nevis uz “juridiskajiem pakalpojumiem”, tajā paredzētais aizliegums ir piemērojams tikai pakalpojumiem, kas ietver konsultāciju sniegšanu, un arī tas, manuprāt, nav notāru veikto apliecināšanas uzdevumu gadījums.
50. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta gramatiskā interpretācija kopsakarā ar Regulas Nr. 2022/1904 19. apsvērumu man liek secināt, ka notāra veiktai apliecināšanas procedūrai nav piemērojams šajā pantā paredzētais aizliegums, ja vien notārs nesniedz papildu juridiskas konsultācijas, kas pārsniedz šo apliecināšanu.
b) Sistēmiskā interpretācija
51. Savienības tiesību normas gramatisko interpretāciju, kas tiek veikta, balstoties tikai uz šīs normas formulējumu, var atkārtoti novērtēt, aplūkojot šo tiesību normu kontekstā un interpretējot to visu Savienības tiesību gaismā (19).
52. Šajā lietā Tiesai ir jālemj par to, vai Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta gramatiskā interpretācija, kāda tā ir piedāvāta šo secinājumu iepriekšējos punktos, ir arī pamatota sistemātiskas saskaņotības kontekstā, ja šo tiesību normu izvērtē, ņemot vērā citus atbilstošos regulas pantus un citus Savienības tiesību aktus, ar kuriem noteikti ierobežojoši pasākumi Krievijā reģistrētām juridiskajām personām. Tiesai ir arī jāapsver, vai ierosinātā gramatiskā interpretācija ir pareiza, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā – “Harta”).
53. Vispirms attiecībā uz Regulas Nr. 833/2014 iekšējo saskaņotību jānorāda, ka Regulas Nr. 833/2014 5.aa panta 1. punktā būtībā ir noteikts aizliegums tieši vai netieši iesaistīties jebkādos darījumos ar juridiskām personām, kuras ne tikai ir reģistrētas Krievijā, bet arī ir Krievijas valsts īpašumā vai kontrolē, vai kurām ir cieša saikne ar šo valsti vai ar šīs regulas XIX pielikumā norādītajām juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām.
54. Turpretim ne Regulas Nr. 833/2014 5.aa panta 1. punkts, ne arī kāda cita tās norma neaizliedz noslēgt darījumu ar Krievijā reģistrētu juridisku personu, kas nav saistīta ar Krievijas valsti vai kas nedarbojas ekonomikas nozarēs, uz kurām īpaši attiecas šī regula. Neviena šīs regulas norma skaidri neliedz Krievijā reģistrētām juridiskām personām rīkoties ar saviem nekustamā īpašuma aktīviem, kas atrodas Eiropas Savienības teritorijā.
55. Tāpēc, kā tiesas sēdē apgalvoja lielākā daļa lietas dalībnieku, saskaņotības labad ir grūti interpretēt Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktu kā tādu, kas neatļauj notāra veiktu apliecināšanas procedūru (saistībā ar Krievijā reģistrētu juridisko personu īpašuma nodošanu), vienlaikus neparedzot nekādus ierobežojumus šo juridisko personu rīcībā ar to nekustamo īpašumu atsavināšanu.
56. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pirkuma līguma notariāla apliecināšana, it īpaši tajās dalībvalstīs, kurās darbojas latīņu tipa notariāta sistēma, ir būtiska nekustamā īpašuma atsavināšanas prasība (20).
57. Tas it īpaši attiecas uz Vācijas tiesību sistēmu, kurā, kā izriet no sprieduma Komisija/Vācija (21), saistībā ar nekustamā īpašuma tiesību iegūšanu un nodošanu tiek prasīts notariāli apliecināts akts, ar ko apstiprina īpašumtiesību nodošanu, lai šo nodošanu ierakstītu zemesgrāmatā.
58. Proti, šajās dalībvalstīs notariāls apliecinājums ir nepieciešams, veicot ierakstu zemesgrāmatā, lai nodrošinātu šā ieraksta precizitāti un tādējādi garantētu darījumu nekustamā īpašuma jomā juridisko noteiktību, kā arī, vispārīgāk, nodrošinātu pareizu zemesgrāmatas sistēmas funkcionēšanu (22). Tajā pašā laikā zemesgrāmatai un tās precīzai darbībai ir izšķiroša nozīme, jo jaunā ieguvēja tiesību izpildāmība ir atkarīga no ieraksta šajā reģistrā (23).
59. No sistemātiskā viedokļa tādējādi izriet, ka, ciktāl i) notāra veikta apliecināšana dažās dalībvalstīs ir būtiska prasība nekustamā īpašuma nodošanai un ii) šāda nodošana nav tieši aizliegta ar Regulu Nr. 833/2014 attiecībā uz Krievijā reģistrētām juridiskām personām, kuras nav Krievijas valsts kontrolē vai īpašumā vai kurām nav ciešas saiknes ar šo valsti, šī apliecināšana nav jāuzskata par aizliegtu saskaņā ar minētās regulas 5.n panta 2. punktu. Pretējā gadījumā, piemērojot šo regulu, rastos neloģisks rezultāts, proti, tiktu atļauti noteikta veida darījumi, vienlaikus aizliedzot vienīgo veidu to veikšanai (24).
60. Līdzīgu secinājumu, manuprāt, var izdarīt no plašāka konteksta perspektīvas, it īpaši, ja ņem vērā citu Savienības tiesību aktu, ar kuru ir noteikti ierobežojoši pasākumi Krievijā reģistrētām juridiskajām personām un kas ir būtisks pašreizējā kontekstā, proti, Regulu (ES) Nr. 269/2014 (25). Šajā regulā ir paredzēti līdzekļu iesaldēšanas pasākumi attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība.
61. Konkrētāk, šīs regulas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka ir jāiesaldē visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir jebkuru I pielikumā uzskaitīto fizisko personu vai ar tām saistītu fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai pārziņā.
62. Šajā lietā, kā norādīja Vācijas valdība, juridiskā persona, uz kuru attiecas tiesvedība iesniedzējtiesā, nav iekļauta šajā pielikumā iekļautajā sarakstā, un tas nozīmē, ka tai nebija piemērojams neviens no šajā regulā paredzētajiem līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem. Ja Padome būtu vēlējusies aizliegt šai juridiskajai personai rīkoties ar tās līdzekļiem un aktīviem, tā būtu varējusi izmantot tāda paša veida pasākumus, kas ieviesti saistībā ar attiecīgajām juridiskajām personām vai vienībām, uz kurām attiecas minētais saraksts.
63. Šā iemesla dēļ, ja Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkts tiek interpretēts tādējādi, ka ar to tiek aizliegts notariāli apliecināt nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, ja šī apliecināšana ir būtiska prasība ierakstīšanai dalībvalsts zemesgrāmatā, šāda interpretācija liegtu attiecīgajai juridiskajai personai jebkādu iespēju rīkoties ar saviem aktīviem un nostādītu to līdzīgā situācijā kā Regulas Nr. 269/2014 I pielikumā uzskaitītās juridiskās personas. Manuprāt, nešķiet, ka šāda interpretācija būtu Padomes nodoma izpausme.
64. No tā izriet, ka vienīgā interpretācija, kas ļautu izvairīties no jebkādām pretrunām starp abām regulām, būtu tāda, saskaņā ar kuru nekustamā īpašuma pirkuma līguma apliecināšana attiecībā uz Krievijā reģistrētu juridisku personu nav aizliegta atbilstoši Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktam.
65. Visbeidzot ir jāuzsver, ka, tā kā interpretācijas, saskaņā ar kuru apliecināšanas procedūra ir pielīdzināma juridisko konsultāciju pakalpojumam, rezultātā Krievijā reģistrētām juridiskām personām nebūtu iespējams rīkoties ar saviem nekustamā īpašuma aktīviem, šāda interpretācija pēc būtības (26) ierobežotu to pamattiesības uz īpašumu, kas nostiprinātas Hartas 17. panta 1. punktā. Minētā panta pirmajā teikumā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam.
66. Tomēr Hartas 52. panta 1. punktā ir paredzēts, ka visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem pirmām kārtām ir jābūt noteiktiem tiesību aktos. Šajā lietā, kā apgalvo Somijas valdība, šī prasība nebūtu izpildīta, jo nevienā no Regulas Nr. 833/2014 normām nav skaidri noteikts aizliegums visām Krievijā reģistrētām juridiskām personām rīkoties ar saviem nekustamā īpašuma aktīviem.
67. Līdz ar to interpretācija, kuras rezultātā, pamatojoties uz Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktu, tiktu aizliegts notariāli apliecināt nekustamā īpašuma pirkuma līgumu un tādējādi tiktu ierobežotas Krievijā reģistrētu juridisko personu īpašuma tiesības, nav saderīga arī ar Hartas 17. panta 1. punktu kopsakarā ar tās 52. panta 1. punktu.
68. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Regulas Nr. 833/2014 sistēmiskā interpretācija neļauj izdarīt citādu secinājumu nekā tas, kas izdarīts saskaņā ar šīs regulas 5.n panta 2. punkta gramatisko interpretāciju, kā izklāstīts šo secinājumu 50. punktā. Tā faktiski ļauj uzskatīt, ka uz notāra veikto apliecināšanas procedūru, it īpaši saistībā ar nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, neattiecas šajā tiesību normā paredzētais aizliegums.
69. Īsumā jāpiebilst, ka nav nozīmes tam, ka Komisija tās Darba palīgmateriālā par Regulas Nr. 833/2014 īstenošanu ir norādījusi, ka uz notariālajām darbībām attiecas jēdziens “juridisko konsultāciju pakalpojumi” (27). Komisija šajā darba palīgmateriālā pamatoti atzīst, ka tikai Tiesas kompetencē ir interpretēt Savienības ierobežojošo pasākumu jomā piemērojamās regulas, un tas nozīmē, ka šis darba palīgmateriāls nekādā veidā nevar ietekmēt mana vērtējuma rezultātus par Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta pareizu interpretāciju.
c) Teleoloģiskā interpretācija
70. Visbeidzot, attiecībā uz to, vai manis ierosinātā Regulas Nr. 833/2014 gramatiskā interpretācija atbilst šīs regulas mērķiem, ir svarīgi atgādināt, ka Regula 2022/1904, ar kuru tika grozīta Regula Nr. 833/2014, lai tajā tostarp iekļautu 5.n panta 2. punktu, tika pieņemta, ņemot vērā situācijas nopietnību Ukrainā pēc Lēmuma (KĀDP) 2022/1909 (28)pieņemšanas. Minētajā lēmumā ir aprakstīta notikumu secība, kas pamudināja Padomi ieviest turpmākus ierobežojošus pasākumus (29), kas ir pamatā “astotajai sankciju paketei” (30). Kā norādīts Lēmuma 2022/1909 8. apsvērumā, šie jaunie pasākumi būtībā tika ieviesti, lai vērstos pret Krievijas nelikumīgajām darbībām un vēl vairāk palielinātu spiedienu uz šo valsti, lai izbeigtu tās īstenoto agresijas karu.
71. Tomēr jākonstatē, ka attiecībā uz juridisko konsultāciju pakalpojumu sniegšanas aizliegumu Lēmumā 2022/1909 un tātad arī Regulā 2022/1904 nav sniegts konkrēts skaidrojums, lai pamatotu ierobežojumu sniegt šos pakalpojumus Krievijā reģistrētām juridiskām personām. Nav atrodams arī nekāds skaidrojums piemēra veidā par aizliegumu sniegt citus pakalpojumus, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkts (proti, arhitektūras un inženiertehniskie pakalpojumi un IT konsultāciju pakalpojumi), kā arī šīs regulas 5.n panta 1. punkts (31) (proti, tostarp grāmatvedības, revīzijas, uzskaites pakalpojumi vai konsultācijas nodokļu jomā).
72. Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka aizliegums attiecībā uz šiem ar uzņēmējdarbību saistītajiem pakalpojumiem ir daļa no vispārējā mērķa stratēģiski vājināt Krievijas ekonomisko un rūpniecisko bāzi, it īpaši militāro rūpniecības infrastruktūru, lai mazinātu Krievijas Federācijas spēju turpināt finansēt karu un karot. Turpretim tie nav vienisprātis par to, vai šis vispārējais mērķis ietver arī mērķi novērst visu veidu darījumus ar juridiskām personām, kas tikai reģistrētas Krievijā, vai, pakārtoti, mērķi apgrūtināt šo personu saimniecisko darbību Eiropas Savienībā.
73. Pretēji Nīderlandes un Igaunijas valdību nostājai es uzskatu, ka Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta sistēmiskajā analīzē jau izklāstīto iemeslu dēļ ir skaidrs tas, ka, pieņemot Lēmumu 2022/1909 un Regulu 2022/1904, nebija paredzēts absolūts aizliegums veikt komercdarījumus ar Krievijā reģistrētām juridiskām personām. Šis absolūtais aizliegums tika paredzēts tikai attiecībā uz noteiktām ekonomikas nozarēm un īpašiem subjektiem, kuriem ir cieša saikne ar Krievijas valsti. Lēmuma 2022/1909 10. apsvērums šajā ziņā ir skaidri formulēts, jo tajā ir atsauce uz visu darījumu aizliegumu tikai attiecībā uz “konkrētām” Krievijas valstij piederošām vai valsts kontrolētām juridiskām personām, vienībām vai struktūrām (32).
74. Tālāk, pamatojoties uz pieņēmumu, ka aizliegums sniegt ar uzņēmējdarbību saistītus pakalpojumus saskaņā ar Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 1. un 2. punktu tika ieviests kā līdzeklis, lai kaitētu Krievijas ekonomikai, no tā, pirmkārt, var secināt, ka Padome uzskatīja, ka šī ekonomika ir ļoti atkarīga no šo pakalpojumu importa, ko veic Eiropas uzņēmumi (33). Jāatzīst, ka notariālās darbības nevar būt importa priekšmets, un tas nozīmē, ka notāra veiktā Savienības teritorijā esoša nekustamā īpašuma pirkuma līguma apliecināšana neietekmē šo mērķi.
75. Otrkārt, ir svarīgi uzsvērt, ka vienas no galvenajām bažām, ko Padome pauda Lēmumā 2022/1909, jo īpaši tā 5. apsvērumā, bija vajadzība vēl vairāk novērst to sankciju apiešanu, kas pieņemtas attiecībā uz Krievijas vienībām (34). Ņemot vērā šo apsvērumu, juridisko konsultāciju pakalpojumu sniegšanas aizliegums, kas ir viens no galvenajiem ar Lēmumu 2022/1909 ieviestajiem normatīvajiem jauninājumiem, ir jāsaprot arī kā veids, kas liedz juridisko pakalpojumu sniedzējiem ar to konsultācijām palīdzēt Krievijas vienībām izvairīties no Savienības sankciju sekām. Tomēr attiecībā uz pirkuma līguma notariālu apliecināšanu jākonstatē, ka ir skaidrs, ka, tā kā ar Regulu Nr. 833/2014 nav aizliegti komercdarījumi ar juridiskām personām, kas ir tikai reģistrētas Krievijā, šis aizliegums nemazina – un nepalīdz apiet – Padomes noteikto ierobežojošo pasākumu sekas pašreizējā kontekstā.
76. Visbeidzot, pieņemot, ka Padome ir noteikusi aizliegumu sniegt juridisko konsultāciju pakalpojumus, lai ietekmētu Krievijas ekonomiku, tas tā ir tāpēc, ka šo pakalpojumu neesamības gadījumā Krievijas vienībām, kas darbojas Eiropas Savienības teritorijā, būtu grūtāk turpināt komercdarbību šajā teritorijā. Šajā ziņā Krievijā reģistrētas juridiskas personas lēmums pārdot nekustamo īpašumu Eiropas Savienībā, vēršoties pie notāra pirkuma līguma apliecināšanas nolūkā, faktiski ir labākais apliecinājums tam, ka šī juridiskā persona izbeidz savu darbību Savienības teritorijā un atsakās no ekonomiskajiem ieguvumiem, ko šīs darbības varētu radīt. No šāda viedokļa raugoties, notāra iesaistīšanās šajā darījumā nav pretrunā Padomes izvirzītajam mērķim vājināt Krievijas ekonomisko bāzi.
77. Līdz ar to interpretācija, saskaņā ar kuru notāra veikta pirkuma līguma apliecināšana nav “juridisko konsultāciju pakalpojumi” Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta izpratnē, nav pretrunā mērķiem, kas izvirzīti Lēmumā 2022/1909, kurš vēlāk īstenots ar Regulu 2022/1904. Šī interpretācija drīzāk apstiprina minētā panta gramatisko izpratni, ko es ierosinu Tiesai.
78. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka neviens no iepriekšējos punktos aplūkotajiem Savienības tiesību interpretācijas kanoniem neļauj secināt, ka notāra veikta nekustamā īpašuma pirkuma līguma apliecināšana būtu juridisko konsultāciju pakalpojums Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta izpratnē.
79. Tāpēc, manuprāt, šī apliecināšana nebūtu jāuzskata par aizliegtu saskaņā ar šo tiesību normu.
2. Par Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 6. punktā paredzēto atbrīvojumu
80. Ņemot vērā manu iepriekšējo secinājumu, tikai pilnīguma labad es īsumā izklāstīšu savu viedokli par to, vai nekustamā īpašuma pirkuma līguma apliecināšanai katrā ziņā var piemērot atbrīvojumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 6. punktu.
81. Saskaņā ar šo pantu aizliegums sniegt juridisko konsultāciju pakalpojumus Krievijā reģistrētām juridiskām personām, kā noteikts Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā, neattiecas uz tādu pakalpojumu sniegšanu, kas ir absolūti nepieciešami, lai nodrošinātu piekļuvi tiesas, administratīvām vai šķīrējtiesas procedūrām, ja šādu pakalpojumu sniegšana ir saskanīga ar šīs regulas un Regulas Nr. 269/2014 mērķiem (35).
82. Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 6. punktā līdz ar to ir pieprasīts, lai, piemērojot tajā ietverto atbrīvojumu, tiktu izpildīti trīs nosacījumi: pirmkārt, attiecīgajai piekļuvei ir jābūt saistītai ar tiesas, administratīvām vai šķīrējtiesas procedūrām, otrkārt, izskatāmajiem juridisko konsultāciju pakalpojumiem ir jābūt absolūti nepieciešamiem, lai nodrošinātu šo piekļuvi, un, treškārt, šie pakalpojumi nedrīkst apdraudēt Regulās Nr. 833/2014 un Nr. 269/2014 izvirzītos mērķus.
83. Attiecībā uz pirmo no šiem trim nosacījumiem es jau norādīju, ka, Tiesas ieskatā, zemesgrāmatai ir izšķiroša nozīme nekustamā īpašuma reģistrācijā, it īpaši tajās dalībvalstīs, kurās darbojas latīņu tipa notariāta sistēma (36). Būtībā tikai ieraksts zemesgrāmatā var noteikt jaunā īpašnieka tiesības un padarīt tās izpildāmas.
84. Turklāt, ja zemesgrāmatas uzturēšana dalībvalstī ir uzticēta vietējām tiesām un to reglamentē tiesas procesuālie noteikumi, jāuzskata, ka šī reģistrācija ietilpst jēdzienā “tiesas procedūra” Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 6. punkta izpratnē. Pat ja, neraugoties uz šo tiesu kompetenci, ar zemesgrāmatu saistītās procedūras nebūtu uzskatāmas par tiesvedību pēc būtības, tās katrā ziņā būtu kvalificējamas kā administratīvas. Tas tā būtu arī tajās tiesību sistēmās, kurās zemesgrāmata ir daļa no pašas dalībvalsts valsts pārvaldes (37).
85. Apstākļos, kas ir līdzīgi pamatlietā minētajiem, pirmais nosacījums tātad būtu izpildīts, jo, pamatojoties uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, ka visi šie elementi ir konstatēti.
86. Attiecībā uz Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 6. punktā paredzēto otro nosacījumu, kas attiecas uz izskatāmo pakalpojumu absolūtu nepieciešamību, lai nodrošinātu piekļuvi tiesas vai administratīvām procedūrām, šā nosacījuma galvenā iezīme ir balstīta uz to, ka šie pakalpojumi ir būtiski šo procedūru vajadzībām. Notāra veiktās apliecināšanas procedūras gadījumā šis nosacījums ir jāuzskata par izpildītu, ja, pirmkārt, šādu apliecināšanu var veikt tikai šie profesionāļi un, otrkārt, tā ir obligāta prasība ieraksta izdarīšanai zemesgrāmatā (38).
87. Arī tas būtu piemērojams, piemēram, pamatlietai līdzīgā lietā, kurā saskaņā ar iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītajiem paskaidrojumiem notāriem ir ekskluzīva kompetence gan sagatavojot publiskus aktus par privāttiesiskiem darījumiem, gan publiski apliecinot privātus aktus (39). Vienlaikus zemesgrāmata ir pieejama tikai tad, ja ir apliecināts privāttiesisks darījums (40), un tas nozīmē, ka absolūtās nepieciešamības kritērijs ir pilnībā izpildīts.
88. Visbeidzot, attiecībā Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 6. punktā paredzēto trešo nosacījumu īsumā atzīmēšu, ka saskaņā ar šo secinājumu iepriekšējos punktos veikto teleoloģisko analīzi pirkuma līguma apliecināšanas procedūras atbrīvojums attiecībā uz Krievijā reģistrētu juridisku personu neapdraud šīs regulas vai ar Regulu Nr. 269/2014 izvirzītos mērķus, protams, pieņemot, ka darījumā iesaistītā juridiskā persona nav minēta šajā pēdējā minētajā regulā vai tai nepastāv kāda no Regulas Nr. 833/2014 5.aa panta 1. punktā minētajām saiknēm.
89. No tā izriet, ka notāra veikta pirkuma līguma apliecināšana darījumā, kurā iesaistīta Krievijā reģistrēta juridiska persona, atbilst trim Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 6. punkta piemērošanas nosacījumiem. Līdz ar to, ja Tiesa uzskatītu, ka uz šo apliecināšanu attiecas šā panta 2. punktā noteiktais aizliegums, šai apliecināšanai tomēr būtu piemērojams atbrīvojums saskaņā ar minētā panta 6. punktu.
B. Par trešo jautājumu
90. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. un 6. punkts aizliedz notāram izpildīt Krievijā reģistrētai juridiskai personai piederoša nekustamā īpašuma pirkuma līgumu pēc tā apliecināšanas. It īpaši iesniedzējtiesa uzdod šo jautājumu saistībā ar trim uzdevumiem, kurus puses varētu uzdot veikt notāram, proti, nodrošināt pirkuma naudas līdzekļu glabāšanu un to izmaksu, atcelt esošās īpašuma reālnastas un reģistrēt īpašuma tiesību nodošanu un nostiprināšanu zemesgrāmatā uz jauno pircēju vārda.
91. Kā izriet no šo secinājumu 30. un 39. punkta, Regulas Nr. 2022/1904 19. apsvērumā ir noteikts, ka jēdziens “juridisko konsultāciju pakalpojumi” ietver juridisko dokumentu sagatavošanu. Tomēr šim uzdevumam nevar piemērot Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktu, ja vien tajā nav ietverts konsultatīvais elements, kas attiecīgi kļūst par standartu, saskaņā ar kuru ir jāanalizē šis iesniedzējtiesas jautājums.
92. Vēlos arī atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstis, pamatojoties uz procesuālās autonomijas principu, var brīvi pieņemt noteikumus par tiesību aktu izpildi un piešķirt notāriem lomu šajā procedūrā (41). Tādējādi ar valsts tiesību aktiem notāriem var uzticēt pienākumu veikt noteiktus izpildes uzdevumus, lai izpildītu līgumu pēc tā apliecināšanas.
93. Turklāt ir svarīgi atzīmēt, ka apstāklim, ka izpildes uzdevumus, uz kuriem attiecas šis jautājums, var veikt, piemēram, pašas puses vai pat trešās personas, nav nozīmes, lai noteiktu, vai šie uzdevumi ir aizliegti saskaņā ar Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktu. Proti, lai gan absolūtas nepieciešamības kritērijs ir šīs regulas 5.n panta 6. punktā noteiktā atbrīvojuma piemērošanas pamatā, tas tā nav attiecībā uz tās 5.n panta 2. punktā paredzēto aizliegumu, kura vērtējumā galvenā uzmanība ir jāpievērš tam, vai konkrēts uzdevums ir juridiska konsultācija.
94. Attiecībā uz šo lietu, pat ja iesniedzējtiesas sniegtā informācija nav īpaši izsmeļoša, man ir grūti, stingri raugoties, identificēt juridisko konsultāciju elementu konkrētos uzdevumos, uz kuriem atsaucas šī tiesa nekustamā īpašuma pirkuma līguma izpildei. Šie uzdevumi faktiski ir darbības, kas automātiski seko šā līguma apliecināšanai.
95. It īpaši attiecībā uz pirkuma naudas līdzekļu glabāšanu un izmaksāšanu šo uzdevumu nevar uzskatīt par juridisku konsultāciju pakalpojumu, jo notāra uzdevums ir tikai aizsargāt pircēja vārdā turētos pirkuma naudas līdzekļus un izmaksāt tos pārdevējam. Tiesa šajā ziņā faktiski ir atzinusi, ka notariālais glabājums aprobežojas tikai ar pārbaudi, vai tiek ievēroti visi likumā prasītie nosacījumi (42).
96. Šis pamatojums ir piemērojams arī attiecībā uz īpašuma tiesību nodošanu un nostiprināšanu uz jauno īpašnieku vārda zemesgrāmatā, kas prasa tikai apliecināta dokumenta uzrādīšanu šajā reģistrā vai, augstākais, kā tas ir Vācijas sistēmā, pieteikuma iesniegšanu kā vienkāršu formālu prasību (43).
97. Visbeidzot, attiecībā uz esošo īpašuma reālnastu atcelšanu arī šāds uzdevums, šķiet, neietilpst juridisko konsultāciju pakalpojumu kategorijā. Šāda atcelšana parasti ir saistīta tikai ar zemesgrāmatai adresētu lūgumu, kurā jāiekļauj šādas reālnastas saņēmēja piekrišanas deklarācija notāram (44).
98. No tā izriet, ka uz uzdevumiem, ko notārs veic, lai izpildītu Krievijā reģistrētai juridiskai personai piederoša nekustamā īpašuma pirkuma līgumu pēc šā līguma apliecināšanas, neattiecas Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā paredzētais aizliegums.
99. Tomēr, ņemot vērā konkrētas informācijas trūkumu par šiem uzdevumiem un veidu, kādā tie tiek veikti Vācijas sistēmā, iesniedzējtiesai, ņemot vērā pamatlietas īpatnības, ir jāpārbauda, vai šos uzdevumus var izpildīt, nesniedzot pusēm nekādas juridiskas konsultācijas.
100. Attiecībā uz Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 6. punktu pietiek norādīt, ka, tā kā šos uzdevumus var uzņemties ne tikai notāri, bet arī citi subjekti, tostarp attiecīgās pirkuma līguma puses, iepriekš minētais nepieciešamības kritērijs nebūtu izpildīts. Šādos apstākļos, ja Tiesa uzskatītu, ka uz notāra veiktajiem uzdevumiem, lai izpildītu nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, attiecas Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā noteiktais aizliegums, es nedomāju, ka šiem uzdevumiem varētu piemērot atbrīvojumu saskaņā ar minēto 5.n panta 6. punktu.
C. Par otro jautājumu
101. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punktā noteiktais aizliegums attiecas uz pakalpojumiem, ko sniedz tulks, kurš palīdz Krievijā reģistrētas juridiskas personas pārstāvim apliecināšanas procedūras laikā.
102. Norādīšu, ka tulka iesaistīšanās nekustamā īpašuma pirkuma līguma apliecināšanā kalpo diviem galvenajiem mērķiem.
103. Pirmkārt, tulks palīdz, mutiski tulkojot personas un notāra sarunas un pārnesot apliecināmo dokumentu būtisko informāciju pieprasītajā valodā. Šis uzdevums nodrošina, ka tiek ievērotas tiesības tikt informētam apliecināšanas procedūras laikā, it īpaši attiecībā uz personu, kurai nepieciešama tulka palīdzība.
104. Otrkārt, tulks garantē mutiskās saziņas starp notāru un pusēm efektivitāti. Kā jau minēts (45), publiskais akts ir pilnīgs notāra apliecināto faktu un deklarāciju pierādījums. Šie fakti ir balstīti uz viņa personīgajām zināšanām, kas iegūtas mutvārdu saziņā ar pusēm. Notāram ir jābūt pārliecinātam par pušu nodomiem un dažos gadījumos skaidri un nepārprotami jāpieraksta to paziņojumi. Šie uzdevumi ir daļa no notāra veiktās likumības pārbaudes, jo to mērķis ir noskaidrot, vai līgumam ir neatļauts vai negodīgs nolūks, un tādā gadījumā notāram ir jāatsaka apliecināšana.
105. Ir skaidrs, ka mutiskā tulkošana ļauj pārbaudīt līguma apliecināšanas juridiskās prasības, un tas nozīmē, ka mutiskās tulkošanas trūkums kavētu pašu apliecināšanu. Tādējādi, neraugoties uz to, ka mutiskā tulkošana ir papildu pakalpojums, kas ir tikai palīdzība apliecināšanas procedūrā, tā ir būtiska efektīvai procedūras veikšanai.
106. Tomēr esmu pārliecināta, ka tulka palīdzība neietilpst Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta piemērošanas jomā. Faktiski, neraugoties uz tās saistību ar pašu apliecināšanu, man ir nopietnas šaubas par mutiskās tulkošanas kvalificēšanu par juridisko pakalpojumu, jo mutiskās tulkošanas profesijai pēc definīcijas nav juridiska rakstura, pat ja tā ir saistīta ar juridisko dokumentu sagatavošanu. Tulka uzdevums ir mutiska un precīza vienas personas vārdu pārnešana citas personas valodā, un tā ietver saziņas pakalpojumu neatkarīgi no pārraidītā satura.
107. Kopumā es uzskatu, ka mutiskās tulkošanas darbību saistībā ar apliecināšanas procedūru nevar uzskatīt par “juridisko konsultāciju pakalpojumu” Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkta izpratnē, un tādēļ tā neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.
V. Secinājumi
108. Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto analīzi, es ierosinu Tiesai uz Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes Regulas (ES) Nr. 833/2014 (2014. gada 31. jūlijs) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā, 5.n panta 2. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais aizliegums neattiecas uz Krievijā reģistrētas juridiskas personas nekustamā īpašuma pirkuma līguma notariālu apliecināšanu, ja vien šai juridiskajai personai saskaņā ar šo regulu ir atļauta iesaistīšanās darījumos un ja apliecināšana netiek papildināta ar juridiskām konsultācijām, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
2) Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais aizliegums neattiecas uz tulka pakalpojumiem, kurus sniedz Krievijā reģistrētai juridiskai personai piederoša nekustamā īpašuma pirkuma līguma notariālās apliecināšanas laikā.
3) Regulas Nr. 833/2014 5.n panta 2. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka Krievijā reģistrētai juridiskai personai piederoša nekustamā īpašuma pirkuma notariāli apliecināta līguma izpilde, ko veic notārs, jo īpaši nodrošinot pirkuma naudas līdzekļu uzglabāšanu un izmaksu, esošo īpašuma reālnastu atcelšanu un īpašuma tiesību nodošanu un nostiprināšanu uz jauno īpašnieku vārda zemesgrāmatā, neietilpst šajā tiesību normā paredzētā aizlieguma piemērošanas jomā, ja vien šai juridiskajai personai saskaņā ar šo regulu ir atļauta iesaistīšanās darījumos un ja šie uzdevumi nav saistīti ar juridiskām konsultācijām, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.