TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2024. gada 18. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patvēruma politika – Par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšana – Regula (ES) Nr. 604/2013 – Patvēruma pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana uz dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – 17. panta 1. punkts – Diskrecionārā klauzula – 27. panta 1. un 3. punkts un 29. panta 3. punkts – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Tiesību aizsardzības līdzekļi – Apturoša iedarbība
Lietā C‑359/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko High Court (Augstā tiesa, Īrija) iesniegusi ar 2022. gada 28. aprīļa lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 3. jūnijā, tiesvedībā
AHY
pret
Minister for Justice,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen], N. Vāls [N. Wahl] (referents), J. Pasers [J. Passer] un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– AHY vārdā – B. Burns, solicitor, E. Dornan, BL, un C. Power, SC,
– Minister for Justice un Īrijas vārdā – M. Browne, Chief State Solicitor, A. Joyce, M. Tierney un G. Wells, pārstāvji, kuriem palīdz S.‑J. Hillery, BL, un D. Colan Smyth, SC,
– Grieķijas valdības vārdā – M. Michelogiannaki, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – L. Grønfeldt un J. Tomkin, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 14. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), 17. panta 1. punktu un 27. panta 1. un 3. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Somālijas valstspiederīgo AHY un Minister for Justice (tieslietu ministrs, Īrija; turpmāk tekstā – “ministrs”) par pēdējā minētā lēmumu, ar kuru tas atteicies īstenot savu rīcības brīvību saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu izskatīt AHY starptautiskās aizsardzības pieteikumu un norādījis, ka AHY tiks pārsūtīts uz Zviedriju.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Saskaņā ar Dublinas III regulas 4., 5., 17. un 19. apsvērumu:
“(4) [Eiropadomes] Tamperes [īpašās 1999. gada 15. un 16. oktobra] sanāksmes secinājumos arī ir noteikts, ka [kopējā Eiropas patvēruma sistēmā] īsā laikā būtu jāiekļauj skaidra un praktiski realizējama metode, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
(5) Šādai metodei vajadzētu balstīties uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām. Tai jo īpaši būtu jāparedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.
[..]
(17) Jebkurai dalībvalstij jābūt iespējai noteikt izņēmumus attiecībā uz atbildības kritērijiem, jo īpaši humānu apsvērumu un līdzcietības dēļ, lai varētu apvienot ģimenes locekļus, radiniekus vai personas, ar ko ir jebkādas citas ģimenes attiecības, un izskatīt tajā vai citā dalībvalstī iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pat tad, ja šāda izskatīšana nav tās pienākums saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem saistošajiem kritērijiem.
[..]
(19) Lai nodrošinātu attiecīgo personu tiesību efektīvu aizsardzību, būtu jānosaka juridiskās garantijas un tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz lēmumiem par pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti, jo īpaši saskaņā ar [Hartas] 47. pantu. Lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, efektīvi aizsardzības līdzekļi pret šādiem lēmumiem būtu jāattiecina gan uz šīs regulas piemērošanas, gan juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju.”
4 Šīs regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.”
5 Minētās regulas 17. pants “Diskrecionārās klauzulas” ir ietverts šīs pašas regulas IV nodaļā, un tā 1. punktā ir paredzēts:
“Atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.
Dalībvalsts, kas nolemj saskaņā ar šo punktu izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kļūst par atbildīgo dalībvalsti un uzņemas ar minēto atbildību saistītos pienākumus. Vajadzības gadījumā tā, izmantojot elektroniskās komunikācijas tīklu DubliNet, kas izveidots saskaņā ar [Komisijas] Regulas (EK) Nr. 1560/2003 [(2003. gada 2. septembris), ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003 (OV 2003, L 222, 3. lpp.]) 18. pantu, informē iepriekšējo atbildīgo dalībvalsti, dalībvalsti, kas veic procedūru, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, vai dalībvalsti, kura saņēmusi pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu vai par viņa atpakaļuzņemšanu.
Dalībvalsts, kas kļūst par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar šo punktu, to tūlīt norāda Eurodac saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulu (ES) Nr. 603/2013 [(2013. gada 26. jūnijs) par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, un par dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu un Eiropola pieprasījumiem veikt salīdzināšanu ar Eurodac datiem tiesībaizsardzības nolūkos, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 1077/2011, ar ko izveido Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (OV 2013, L 180, 1. lpp.)], pievienojot datumu, kad tika pieņemts lēmums izskatīt pieteikumu.”
6 Dublinas III regulas 27. pants “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” ir formulēts šādi:
“1. Pieteikuma iesniedzējam vai citai personai, kas minēta 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā, ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.
2. Dalībvalstis nodrošina saprātīgu termiņu, kurā attiecīgā persona var īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesisku aizsardzības līdzekli saskaņā ar 1. punktu.
3. Pārsūtīšanas lēmumu apelācijas vai pārskatīšanas nolūkos dalībvalstis savos tiesību aktos paredz, ka:
a) apelācija vai pārskatīšana attiecīgajai personai dod tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī līdz brīdim, kad kļūst zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts; vai
b) pārsūtīšanu automātiski aptur un šāda apturēšana beidzas pēc konkrēta saprātīga termiņa, kura laikā tiesa pēc rūpīgas un padziļinātas izskatīšanas pieņem lēmumu par to, vai apelācijai vai pārskatīšanai būs apturošs spēks; vai
c) attiecīgajai personai ir iespēja saprātīgā termiņā pieprasīt, lai tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts. Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, apturot pārsūtīšanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums par pirmo apturēšanas pieprasījumu. Lēmumu par to, vai apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, pieņem saprātīgā laikposmā, tomēr dodot iespēju rūpīgai un padziļinātai apturēšanas pieprasījuma izskatīšanai. Ja tiek pieņemts lēmums neapturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, tajā norāda apsvērumus, kas ir tā pamatā.
4. Dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes var nolemt rīkoties ex officio, lai apturētu pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts.
[..]”
7 Šīs regulas 29. pantā ir noteikts:
“1. Pieteikuma iesniedzēja vai citas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.
[..]
2. Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.
[..]”
Īrijas tiesības
8 European Union (Dublin System) Regulations 2018 (2018. gada Eiropas Savienības noteikumi (Dublinas sistēma)) (2018. gada S. I. Nr. 62; turpmāk tekstā – “2018. gada noteikumi”) 3. pantā starptautiskās aizsardzības amatpersonām, kas strādā International Protection Office (Starptautiskās aizsardzības birojs, Īrija; turpmāk tekstā – “IPO”), ir piešķirta kompetence noteikt dalībvalsti, kura saskaņā ar Dublinas III regulas III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, un pieņemt pārsūtīšanas lēmumus.
9 2018. gada noteikumu 6. pantā paredzēts, ka International Protection Appeals Tribunal (Starptautiskās aizsardzības lietu apelācijas tiesa, Īrija) kompetencē ir izvērtēt pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību.
10 Ar 2018. gada noteikumu 8. panta 1. punktu ir ieviesta Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētā apturošā iedarbība, un tajā būtībā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kas iesniedz pārsūdzību saskaņā ar 2018. gada noteikumu 6. pantu, ir tiesības palikt Īrijā līdz brīdim, kad kļūst zināms šīs pārsūdzības rezultāts.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
11 Prasītājs pamatlietā AHY ir Somālijas valstspiederīgais. 2020. gada 21. janvārī viņš iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Īrijā, norādot, ka Somālijā ir cietis bumbas sprādzienā, kurā izpostīts viņa veikals, nogalināts viens no viņa darbiniekiem un viņš guvis rētas uz plaukstām un rokām.
12 Veicot meklējumu Eurodac, atklājās, ka AHY jau bija iesniedzis divus starptautiskās aizsardzības pieteikumus Zviedrijā 2012. gada 5. novembrī un 2017. gada 2. oktobrī un ka šie pieteikumi bija noraidīti.
13 Tādējādi Īrijas iestādes, pamatojoties uz Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b) apakšpunktu, nosūtīja Zviedrijas Karalistei atpakaļuzņemšanas pieprasījumu. Šī dalībvalsts to 2020. gada 19. februārī akceptēja.
14 2020. gada 23. jūlijā AHY tika nosūtīts paziņojums par lēmumu par pārsūtīšanu uz Zviedriju. 2020. gada 5. augustā minētais vērsās International Protection Appeals Tribunal (Starptautiskās aizsardzības lietu apelācijas tiesa) ar šī IPO lēmuma pārsūdzību, lūdzot piemērot Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā paredzēto diskrecionāro klauzulu un citastarp apgalvojot, ka viņam ir depresija.
15 2021. gada 5. oktobrī International Protection Appeals Tribunal (Starptautiskās aizsardzības lietu apelācijas tiesa) šo pārsūdzību noraidīja un apstiprināja pārsūtīšanas lēmumu.
16 Pēc tam, kad AHY tika informēts, ka viņam tā paša gada 16. decembrī ir jāierodas Garda National Immigration Bureau (Valsts imigrācijas birojs, Īrija), lai sagatavotu viņa pārsūtīšanu uz Zviedriju, kas bija jāveic līdz 2022. gada 6. aprīlim, viņš 2021. gada 15. novembrī vērsās pie ministra ar lūgumu izmantot Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā minēto rīcības brīvību. Šis lūgums 2022. gada 16. februārī tika noraidīts.
17 Par šo ministra lēmumu AHY iesniedza pārsūdzību iesniedzējtiesā High Court (Augstā tiesa, Īrija). Šīs pārsūdzības pamatojumam viņš citastarp apgalvo, ka saskaņā ar Dublinas III regulas 27. pantu tādu lēmumu pārsūdzībām, ar kuriem atteikts izmantot šīs regulas 17. panta 1. punktā paredzēto rīcības brīvību, ir automātiska apturoša iedarbība.
18 Pirmkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka Īrijā lēmums par to, vai veikt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu, ir IPO kompetencē, savukārt lēmums īstenot vai neīstenot rīcības brīvību saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu ir ministra prerogatīva. Turklāt šīs regulas 27. pantā paredzētās pārsūtīšanas lēmumu pārsūdzības saskaņā ar 2018. gada noteikumu 6. pantu esot jāiesniedz International Protection Appeals Tribunal (Starptautiskās aizsardzības lietu apelācijas tiesa), savukārt ministra lēmumi varot tikt pārsūdzēti High Court (Augstā tiesa), vienīgi iesniedzot pieteikumu par judicial review, kas ir īpaša pārsūdzība tiesā ar mērķi pārbaudīt iestādes darbības tiesiskumu.
19 Šī sistēma radot daudz problēmu, tāpēc ka nav koordinētas procedūras un termiņi, kādos ir jāpieņem šie lēmumi un jāiesniedz šīs pārsūdzības. Tādējādi tāds starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs kā prasītājs pamatlietā, attiecībā uz kuru ir pieņemts pārsūtīšanas lēmums, pēc tam, kad International Protection Appeals Tribunal (Starptautiskās aizsardzības lietu apelācijas tiesa) ir noraidījusi viņa pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību, varot lūgt piemērot Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā paredzēto diskrecionāro klauzulu.
20 Otrkārt, iesniedzējtiesai nav skaidrības par apturošo iedarbību attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumu, kāda var būt tāda ministra lēmuma pārsūdzībai, ar kuru atteikts īstenot tam ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu piešķirto rīcības brīvību, it īpaši, ja pārsūtīšanas lēmums jau ir pārsūdzēts saskaņā ar šīs regulas 27. pantu. Šajā ziņā tā atsaucas uz 2019. gada 23. janvāra spriedumu M.A. u.c. (C‑661/17, turpmāk tekstā – “spriedums M.A. u.c.”, EU:C:2019:53) un precizē, ka minētajā spriedumā Tiesa šķietami nav atrisinājusi jautājumu par to, vai minētās regulas 27. pantā ietvertās tiesību normas par apturošo iedarbību ir piemērojamas, ja ir iesniegta pārsūdzība par lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar šīs pašas regulas 17. pantu.
21 Šādos apstākļos High Court (Augstā Tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, “pārsūtīšanas lēmuma” faktisku un juridisku pārsūdzību vai pārskatīšanu tiesā saskaņā ar [Dublinas III] regulas 27. panta 1. punkta noteikumiem, ietver tiesības uz šādu efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli pret dalībvalsts lēmumu, ko tā pieņēmusi saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu, izmantojot tās rīcības brīvību saskaņā ar 17. panta 1. punktu, par to, vai tai jāizskata starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar Dublinas III regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
a) Vai no tā izriet, ka pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij ir liegts izpildīt lēmumu par pārsūtīšanu, kamēr tiek izskatīts pieteikuma iesniedzēja lūgums par rīcības brīvības īstenošanu saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu?
b) Vai [Dublinas III] regulas 27. panta 3. punkta noteikumi, kas paredz, ka dalībvalstīm savos tiesību aktos jāparedz viens no trim apturošās iedarbības veidiem pārsūtīšanas lēmumu pārsūdzības vai pārskatīšanas nolūkos, attiecas arī uz tāda lēmuma apstrīdēšanu, ar kuru saskaņā ar [šīs regulas] 17. panta 1. punktu atsakās izmantot iespēju uzņemties atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikumu [..]?
c) Ja valsts tiesību aktos nav paredzēts neviens no trim [Dublinas III] regulas 27. panta 3. punktā minētajiem apturošā spēka veidiem, vai tiesām, kurās apstrīd 17. panta 1. punktā minēto lēmumu par atteikumu, ir pienākums atzīt apturošo spēku vienā no šiem trim veidiem, un, ja tā, tad kurā no šiem veidiem?
d) Vai visi [Dublinas III] regulas 27. panta 3. punktā paredzētie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildes termiņu saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 1. punktu?
3) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:
a) Vai tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar [Hartas] 47. pantu liedz pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij izpildīt lēmumu par pārsūtīšanu, kamēr tiek izskatīts pieteikuma iesniedzēja lūgums par rīcības brīvības īstenošanu saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu?
b) Vai tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli saskaņā ar [Hartas] 47. pantu liedz pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij izpildīt lēmumu par pārsūtīšanu, kamēr tiesā tiek pārskatīts saskaņā ar valsts tiesību normām apstrīdētais [Dublinas III] regulas 17. panta 1. punktā minētais lēmums par atteikumu?
c) Pakārtoti – vai [Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā minētā] lēmuma par atteikumu apstrīdēšana, iesniedzot pieteikumu par pārskatīšanu tiesā (judicial review) saskaņā ar valsts tiesību normām, darbojas kā lēmuma par pārsūtīšanu izpildes termiņa apturēšana saskaņā ar [šīs] regulas 29. panta 1. punktu vai kā citādi aptur lēmuma par pārsūtīšanu izpildi?”
Tiesvedība Tiesā
22 Iesniedzējtiesa lūdza lietai piemērot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību.
23 2022. gada 21. jūnijā Tiesas otrā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma un ģenerāladvokāta uzklausīšanas nolēma šo lūgumu neapmierināt.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
24 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli attiecībā uz lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar šīs regulas 17. panta 1. punktā paredzēto diskrecionāro klauzulu.
25 Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka personai, attiecībā uz kuru ir pieņemts pārsūtīšanas lēmums, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, proti, šī lēmuma faktisku un juridisku apelāciju [pārsūdzību] vai pārskatīšanu tiesā.
26 Šī tiesību aizsardzības līdzekļa tvērums ir precizēts šīs regulas 19. apsvērumā, kurā ir norādīts: lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, ar minēto regulu izveidotie efektīvie tiesību aizsardzības līdzekļi pret pārsūtīšanas lēmumiem būtu jāattiecina uz, pirmkārt, šīs regulas piemērošanas un, otrkārt, juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju (spriedums, 2019. gada 2. aprīlis, H. un R., C‑582/17 un C‑583/17, EU:C:2019:280, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
27 Sprieduma M.A. u.c. 75. punktā norādījusi, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā nav konkrēti paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis attiecībā uz dalībvalsts lēmumu neizmantot šīs regulas 17. panta 1. punktā paredzēto iespēju, Tiesa minētā sprieduma rezolutīvās daļas 4. punktā nosprieda, ka šī pirmā tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt šādu tiesību aizsardzības līdzekli attiecībā uz lēmumu neizmantot minētās regulas 17. panta 1. punktā paredzēto iespēju, neskarot to, ka šis lēmums var tikt apstrīdēts, pārsūdzot pārsūtīšanas lēmumu.
28 Tomēr šajā gadījumā AHY iesniedzējtiesā, kā arī rakstveida apsvērumos Tiesā apgalvo, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumu ir jāietver arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli attiecībā uz lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar šīs regulas 17. panta 1. punktu, jo Tiesa sprieduma M.A. u.c. 64. punktā arī ir apstiprinājusi, ka ar šo pēdējo minēto tiesību normu dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība ir minētajā regulā paredzēto par starptautiskās aizsardzības pieteikumu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas mehānismu neatņemama sastāvdaļa.
29 Dublinas III regulas normas šādi nevar interpretēt.
30 Protams, ir taisnība, ka Tiesa jau ir norādījusi – Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā paredzēto tiesību aizsardzības līdzekli nevar interpretēt šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash, C‑63/15, EU:C:2016:409, 53. punkts).
31 Tādējādi Tiesa jau ir atzinusi, ka, ņemot vērā it īpaši to, kā Dublinas III regulas pieņemšanas un šajā regulā paredzēto mērķu dēļ kopumā ir attīstījusies sistēma, atbilstoši kurai tiek noteikta par kādā dalībvalstī iesniegta patvēruma pieteikumu atbildīgā dalībvalsts, tās 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētajam tiesību aizsardzības līdzeklim attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumu jābūt vērstam gan uz to noteikumu ievērošanu, ar kuriem tiek piešķirta atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, gan uz minētajā regulā paredzētajām procesuālajām garantijām (spriedums, 2019. gada 2. aprīlis, H. un R., C‑582/17 un C‑583/17, EU:C:2019:280, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
32 Tomēr, pat ja ir jāuzskata, ka Dublinas III regulas 17. panta 1. punkts ir šajā regulā paredzēto par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas mehānismu neatņemama sastāvdaļa, šī tiesību norma, ņemot vērā tās raksturu, nevar tikt pielīdzināta citiem minētajā regulā paredzētajiem par starptautiskās aizsardzības pieteikumu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritērijiem.
33 Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Dublinas III regulas 3. panta 1. punktu trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas iesniegts jebkuras dalībvalsts teritorijā, principā izskata tikai tā viena dalībvalsts, kas saskaņā ar šīs regulas III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem noteikta par atbildīgo.
34 Tādējādi Savienības likumdevēja izstrādātā atbildīgās dalībvalsts noteikšanas sistēma, kurā iekļaujas šī regula, kā izriet no tās preambulas 4. un 5. apsvēruma, ir paredzēta tam, lai ātri noteiktu atbildīgo dalībvalsti un šādi garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.
35 Šajā kontekstā dalībvalstij, kurai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir jāievēro šīs pašas regulas VI nodaļā paredzētās procedūras, lai noteiktu par šī pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, jāpieprasa šai dalībvalstij uzņemt šo pieteikuma iesniedzēju, un, kad šis lūgums ir akceptēts, jāpārsūta šī persona uz minēto dalībvalsti.
36 Tomēr, atkāpjoties no Dublinas III regulas 3. panta 1. punkta, šīs regulas 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar šādiem kritērijiem šī izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.
37 Šīs tiesību normas mērķis ir saglabāt dalībvalstu prerogatīvas, kad tās īsteno tiesības piešķirt starptautisko aizsardzību (spriedums, 2018. gada 5. jūlijs, X, C‑213/17, EU:C:2018:538, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Turklāt no Dublinas III regulas 17. panta 1. punkta formulējuma skaidri izriet, ka šai tiesību normai ir fakultatīvs raksturs, jo tā piešķir katrai dalībvalstij rīcības brīvību izskatīt tai iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pat ja saskaņā ar šajā regulā definētajiem atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums. Šīs iespējas izmantošanai piedevām nav izvirzīti nekādi konkrēti nosacījumi. Minētās iespējas mērķis ir ļaut katrai dalībvalstij suverēni un atbilstoši politiskiem, humāniem vai praktiskiem apsvērumiem nolemt piekrist izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pat ja, piemērojot minētajā regulā definētos kritērijus, tā nav atbildīgā dalībvalsts (spriedums, 2023. gada 30. novembris, Ministero dell’Interno u.c. (Kopējais buklets – Netieša izraidīšana), C‑228/21, C‑254/21, C‑297/21, C‑315/21 un C‑328/21, EU:C:2023:934, 146. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
39 Ņemot vērā katrai dalībvalstij šādi piešķirtās rīcības brīvības apjomu, attiecīgajai dalībvalstij ir jānosaka apstākļi, kādos tā vēlas izmantot tiesības, kuras tai piešķirtas ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā paredzēto diskrecionāro klauzulu, un piekrist izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pat ja saskaņā ar šajā regulā definētajiem kritērijiem tā nav atbildīgā dalībvalsts (spriedums, 2023. gada 30. novembris, Ministero dell’Interno u.c. (Kopējais buklets – Netieša izraidīšana), C‑228/21, C‑254/21, C‑297/21, C‑315/21 un C‑328/21, EU:C:2023:934, 147. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
40 Šajā kontekstā Tiesa ir atkārtoti atzinusi, ka neviens apstāklis, pat ja tas attiecas uz pamattiesībām, nevar radīt pienākumu dalībvalstij izmantot šo klauzulu un pašai izskatīt pieteikumu, kas tai nav jāizskata (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 14. novembris, Puid, C‑4/11, EU:C:2013:740, 37. punkts, kā arī spriedumus, 2017. gada 16. februāris, C. K. u.c., C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127, 97. punkts, un M.A. u.c., 61. un 72. punkts.)
41 Ir taisnība, kā atgādināts šī sprieduma 31. punktā, ka Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētajam tiesību aizsardzības līdzeklim attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumu jābūt vērstam gan uz to noteikumu ievērošanu, ar kuriem tiek piešķirta atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, gan uz šajā regulā paredzētajām procesuālajām garantijām. Tomēr, kā uzsvērts ģenerāladvokāta secinājumu 62. un 63. punktā, šī judikatūra, kura izriet it īpaši no 2016. gada 7. jūnija sprieduma Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409), 2016. gada 7. jūnija sprieduma Karim (C‑155/15, EU:C:2016:410) un 2017. gada 26. jūlija sprieduma Mengesteab (C‑670/16, EU:C:2017:587), ir balstīta uz premisu, ka katra no šīs regulas normām, kas aplūkota šajos spriedumos, ietilpst ietvarā, kurā veicams atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process. Šajās tiesību normās, piemēram, šīs regulas 19. panta 2. punkta otrajā daļā vai minētās regulas 21. panta 1. punktā, ir paredzēti noteikumi, kuri saskaņā ar šo pašu regulu attiecīgajai dalībvalstij jāpiemēro un ar kuriem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam tādējādi ir piešķirtas tiesības uz to, lai šī valsts ievērotu savus attiecīgos pienākumus.
42 Kā izriet no Dublinas III regulas 17. apsvēruma, šīs regulas III nodaļas normās ir noteikti par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanai “saistošie kritēriji”, un vienlaikus ar minētās regulas IV nodaļas 17. pantu dalībvalstīm ir piešķirta iespēja atkāpties no šiem atbildības kritērijiem un izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas iesniegts to teritorijā vai citas dalībvalsts teritorijā, pat ja šāda izskatīšana saskaņā ar šiem saistošajiem kritērijiem nav tās pienākums. Tādējādi valsts lēmums īstenot vai neīstenot Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā paredzētās pilnvaras un izskatīt vai neizskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ir diskrecionārs lēmums, kas nav balstīts uz saistošajiem kritērijiem, kuri šai dalībvalstij jāievēro saskaņā ar minēto regulu.
43 No tā izriet, ka lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu, nevar pielīdzināt pārsūtīšanas lēmumam šīs regulas 27. panta 1. punkta izpratnē, un tātad šajā pēdējā minētajā tiesību normā dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli attiecībā uz šādu diskrecionāru lēmumu.
44 Šo interpretāciju nevar atspēkot apstāklis, ka spriedumā M.A. u.c. Tiesa ir nospriedusi – tas, ka minētās regulas 27. panta 1. punktā dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt šādu tiesību aizsardzības līdzekli, neliedz attiecīgajai personai šādu diskrecionāru lēmumu apstrīdēt, pārsūdzot attiecībā uz to pieņemto pārsūtīšanas lēmumu.
45 No šī apsvēruma nekādi neizriet, ka iespēja apstrīdēt šādu atteikumu izmantot diskrecionāro klauzulu, pārsūdzot pārsūtīšanas lēmumu, būtu pamatota ar Savienības tiesībām.
46 Gluži pretēji, tā kā Tiesa ir atzinusi, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā nav prasīts, lai dalībvalstis paredzētu īpašu tiesību aizsardzības līdzekli attiecībā uz lēmumu, ar kuru tiek atteikts izmantot šīs regulas 17. panta 1. punktā paredzēto rīcības brīvību, iespēja šo lēmumu apstrīdēt, pārsūdzot pārsūtīšanas lēmumu, var balstīties tikai uz valsts tiesībām.
47 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli attiecībā uz lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar šīs regulas 17. panta 1. punktā paredzēto diskrecionāro klauzulu.
Par otro jautājumu
48 Otrais jautājums ir uzdots gadījumam, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša. Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.
Par trešo jautājumu
49 Ar trešo jautājumu tad, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību liedz dalībvalstij izpildīt pārsūtīšanas lēmumu, kamēr nav pieņemts nolēmums par lūgumu šai valstij īstenot tās rīcības brīvību saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu vai par īpašu saskaņā ar valsts tiesību normām iesniegtu pārsūdzību tiesā par atbildi, kas sniegta uz šādu lūgumu. Pakārtoti tā vaicā, vai šīs regulas 29. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais sešu mēnešu termiņš starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai sākas brīdī, kad cita dalībvalsts ir akceptējusi pieprasījumu uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu vai kad ir pieņemts galīgais nolēmums par pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar minētās regulas 27. panta 3. punktu, nevis dienā, kad pieņemts galīgais nolēmums par pārsūdzību, kura iesniegta par pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts lēmumu – kas pieņemts pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas – neizmantot šīs pašas regulas 17. panta 1. punktā minēto diskrecionāro klauzulu, lai izskatītu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
50 Pirmkārt, runājot par iesniedzējtiesas jautājumiem saistībā ar Hartas 47. pantu, to mērķis ir noskaidrot, vai šajā tiesību normā ir paredzēta pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturoša iedarbība, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir lūdzis piemērot Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā paredzēto diskrecionāro klauzulu vai ja pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis pārsūdzību par atbildi, kas sniegta uz šādu lūgumu.
51 Šajā ziņā jākonstatē – tā kā ir jāuzskata, ka Dublinas III regulas 17. panta 1. punkts, kā atgādināts šī sprieduma 32. punktā, ir šajā regulā paredzēto par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas mehānismu neatņemama sastāvdaļa, pamatlietā aplūkotā situācija, ciktāl tā skar dalībvalstīm ar minēto tiesību normu piešķirtās rīcības brīvības īstenošanu, ietver “Savienības tiesību īstenošanu” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, un tādējādi tā minētajā situācijā vispār ir piemērojama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. novembris, TSN un AKT, C‑609/17 un C‑610/17, EU:C:2019:981, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Hartas 47. pants ir piemērojams tikai tad, ja persona, kura uz to atsaucas, pamatojas uz Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām vai ja attiecībā uz šo personu tiek veikta kriminālvajāšana, kas uzskatāma par Savienības tiesību īstenošanu (spriedums, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 No atbildes, kas sniegta uz pirmo jautājumu, izriet, ka dalībvalstij nevar būt pienākums izmantot Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā paredzēto diskrecionāro klauzulu.
54 Ja šāda pienākuma nav, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam nav nekādu Savienības tiesībās garantētu tiesību uz to, lai dalībvalsts izmantotu šo klauzulu un rīcības brīvību, kas šai valstij ar to piešķirta.
55 Tā kā pamatlietā aplūkotā situācija nav saistīta ar gadījumu, kad persona, kas atsaucas uz Hartas 47. pantu, pamatojas uz Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām, turklāt acīmredzami arī ne situāciju, kad attiecībā uz šādu personu tiek veikta kriminālvajāšana, kura uzskatāma par Savienības tiesību īstenošanu, no šī sprieduma 52. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka 47. pants nav piemērojams tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā. Tādējādi Hartas 47. pants neliedz dalībvalstij izpildīt pārsūtīšanas lēmumu, pirms tā ir pieņēmusi nolēmumu par lūgumu, kas iesniegts saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu, vai pārsūdzību par atbildi, kas sniegta uz šādu lūgumu.
56 Otrkārt, runājot par iesniedzējtiesas pakārtoti formulētajiem jautājumiem, to mērķis ir noskaidrot, vai Dublinas III regulas 29. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais sešu mēnešu termiņš sākas dienā, kad pieņemts galīgais nolēmums par pārsūdzību, kura iesniegta par pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts lēmumu – kas pieņemts pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas – neizmantot šīs regulas 17. panta 1. punktā minēto diskrecionāro klauzulu, lai izskatītu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
57 Jākonstatē, ka šī 29. panta 1. punkta formulējums šajā ziņā ir skaidrs un konkrēts.
58 Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka sešu mēnešu termiņš sākas brīdī, kad cita dalībvalsts ir akceptējusi pieprasījumu uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu vai kad ir pieņemts galīgais nolēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar Dublinas III regulas 27. panta 3. punktu.
59 Tā kā minētajā tiesību normā nav paredzēts, ka šis termiņš sāktos brīdī, kad pieņemts galīgais nolēmums par pārsūdzību, kura iesniegta par pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts lēmumu – kas pieņemts pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas – neizmantot šīs regulas 17. panta 1. punktā minēto diskrecionāro klauzulu, lai izskatītu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, nevar uzskatīt, ka šādas pārsūdzības sekas būtu minētās regulas 29. panta 1. punktā paredzētā pārsūtīšanas lēmuma izpildes termiņa apturēšana vai tā citādi radītu apturošu iedarbību attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumu.
60 Līdz ar to tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā sešu mēnešu termiņš starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai sākas brīdī, kad ir noraidīta attiecīgās personas pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzība, nevis dienā, kad pieņemts galīgais nolēmums par pārsūdzību, kura iesniegta par pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts lēmumu – kas pieņemts pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas – neizmantot šīs pašas regulas 17. panta 1. punktā minēto diskrecionāro klauzulu, lai izskatītu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
61 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild šādi:
– Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams situācijā, kad starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, attiecībā uz kuru ir pieņemts pārsūtīšanas lēmums, ir lūdzis šo lēmumu pieņēmušajai dalībvalstij izmantot tās rīcības brīvību saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu vai ir iesniedzis pārsūdzību tiesā par atbildi, kas sniegta uz šādu lūgumu, un tātad šī Hartas norma a fortiori neliedz dalībvalstij šādos apstākļos izpildīt pārsūtīšanas lēmumu, pirms ticis pieņemts nolēmums par šo lūgumu vai pārsūdzību par atbildi, kas sniegta uz šādu lūgumu.
– Dublinas III regulas 29. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais sešu mēnešu termiņš starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai sākas brīdī, kad cita dalībvalsts ir akceptējusi pieprasījumu uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu vai kad ir pieņemts galīgais nolēmums par pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar šīs regulas 27. panta 3. punktu, nevis dienā, kad pieņemts galīgais nolēmums par pārsūdzību, kura iesniegta par pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts lēmumu – kas pieņemts pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas – neizmantot šīs pašas regulas 17. panta 1. punktā minēto diskrecionāro klauzulu, lai izskatītu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
Tiesāšanās izdevumi
62 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
ar to dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli attiecībā uz lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar šīs regulas 17. panta 1. punktā paredzēto diskrecionāro klauzulu.
2) – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants
tas nav piemērojams situācijā, kad starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, attiecībā uz kuru ir pieņemts pārsūtīšanas lēmums, ir lūdzis šo lēmumu pieņēmušajai dalībvalstij izmantot tās rīcības brīvību saskaņā ar Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktu vai ir iesniedzis pārsūdzību tiesā par atbildi, kas sniegta uz šādu lūgumu, un tātad šī Hartas norma a fortiori neliedz dalībvalstij šādos apstākļos izpildīt pārsūtīšanas lēmumu, pirms ticis pieņemts nolēmums par šo lūgumu vai pārsūdzību par atbildi, kas sniegta uz šādu lūgumu.
– Regulas Nr. 604/2013 29. panta 1. punkta pirmā daļa
šajā tiesību normā minētais sešu mēnešu termiņš starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai sākas brīdī, kad cita dalībvalsts ir akceptējusi pieprasījumu uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu vai kad ir pieņemts galīgais nolēmums par pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar šīs regulas 27. panta 3. punktu, nevis dienā, kad pieņemts galīgais nolēmums par pārsūdzību, kura iesniegta par pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts lēmumu – kas pieņemts pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas – neizmantot šīs pašas regulas 17. panta 1. punktā minēto diskrecionāro klauzulu, lai izskatītu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
[Paraksti]