Lieta C‑94/18
Nalini Chenchooliah
pret
Minister for Justice and Equality
(High Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2019. gada 10. septembra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 21. pants – Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalsts teritorijā – Direktīva 2004/38/EK – 3. panta 1. punkts un 15., 27., 28., 30. un 31. pants – “Saņēmēja” jēdziens – Trešās valsts valstspiederīgais, kas ir tāda Savienības pilsoņa laulātais, kurš ir īstenojis savu pārvietošanās brīvību – Savienības pilsoņa atgriešanās savas valstspiederības dalībvalstī, lai tur izciestu brīvības atņemšanas sodu – No Direktīvas 2004/38/EK izrietošie uzņēmējas dalībvalsts pienākumi, pieņemot lēmumu par minētā valstspiederīgā izraidīšanu
1. Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Saņēmēji – Laulātais – trešās valsts valstspiederīgais, kas pavada vai pārceļas uz dzīvi kopā ar Savienības pilsoni, kurš uzturas dalībvalstī, kurai viņš nav valstiski piederīgs – Trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir palicis uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī pēc tam, kad Savienības pilsonis ir atgriezies savas valstspiederības dalībvalstī – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts, 6. panta 2. punkts un 7. panta 2. punkts)
(skat. 59.–63. punktu)
2. Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Ieceļošanas un uzturēšanās tiesību ierobežošana sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ – Procesuālās garantijas – Piemērošanas joma – Lēmums par trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu pēc tam, kad tā laulātais, Savienības pilsonis, kurš ir īstenojis pārvietošanās brīvību, ir atgriezies savas valstspiederības dalībvalstī bez minētā trešās valsts valstspiederīgā – Iekļaušana – Lēmums, kuru var papildināt ar aizliegumu ieceļot valsts teritorijā – Neesamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 15., 30. un 31. pants)
(skat. 73., 74., 77.–79., 88. punktu un rezolutīvo daļu)
3. Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Ieceļošanas un uzturēšanās tiesību ierobežošana sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ – Procesuālās garantijas – Procesuālo garantiju piemērošana pēc analoģijas, ierobežojot ieceļošanas un uzturēšanās tiesības sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ – Tvērums
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 51. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 15., 27., 28., 30. un 31. pants)
(skat. 80.–87. punktu)
Rezumējums
Ieceļošanas un uzturēšanās tiesību ierobežošana sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ var tikt piemērota trešās valsts valstspiederīgajam – ES pilsoņa, kurš ir izmantojis pārvietošanās brīvību, laulātajam, kuram pēc viņa laulātā atgriešanās savā izcelsmes dalībvalstī vairs nav tiesību uzturēties tajā dalībvalstī, kurā viņš ir dzīvojis kopā ar savu laulāto
2019. gada 10. septembrī pasludinātajā spriedumā lietā Chenchooliah (C‑94/18) Tiesas virspalātai tika lūgts interpretēt Direktīvas 2004/38 (1) 15. pantu, kurā it īpaši ir paredzēts, ka atsevišķas procedūras, kas minētās direktīvas VI nodaļā “Ieceļošanas tiesību un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ”(2), pēc analoģijas tiek piemērotas visiem lēmumiem, ar ko tiek ierobežota Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīva pārvietošanās tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi. Tiesa nosprieda, ka šis pants ir piemērojams trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanas lēmumam, kurš ir pieņemts tādēļ, ka šai personai vairs nav uzturēšanās tiesību saskaņā ar šo direktīvu situācijā, kurā šis valstspiederīgais ir bijis precējies ar Savienības pilsoni brīdī, kad pēdējā minētā persona īstenoja savu pārvietošanās brīvību, pārceldamās uz dzīvi un uzturēdamās kopā ar minēto valstspiederīgo uzņēmējā dalībvalstī, bet pēc tam šis pilsonis ir atgriezies savas valstspiederības dalībvalstī. Tiesa ir piebildusi, ka tas nozīmē, ka atsevišķas šajā direktīvā paredzētās garantijas attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem tiek ierobežota Savienības pilsoņa vai viņa ģimenes locekļu brīva pārvietošanās sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ (3), ir jāievēro, pieņemot tādu lēmumu par izraidīšanu, kāds tika aplūkots pamatlietā, un šāds lēmums nekādā gadījumā nevar tikt papildināts ar aizliegumu ieceļot valsts teritorijā.
Šis spriedums attiecas uz strīdu, kurā Īrijā dzīvojoša Maurīcijas valstspiederīgā ir vērsusies pret Minister for Justice and Equality (tieslietu un vienlīdzības ministrs) par izraidīšanas lēmumu, kas, pamatojoties uz 1999. gada Īrijas imigrācijas likuma 3. pantu, attiecībā uz viņu tika pieņemts pēc tam, kad viņas laulātais, Savienības pilsonis, bija atgriezies savas valstspiederības dalībvalstī, proti, Portugālē, lai tur izciestu brīvības atņemšanas sodu. Atbilstoši valsts tiesību normām lēmums par izraidīšanu tika papildināts ar aizliegumu ieceļot valsts teritorijā.
Vispirms Tiesa konstatēja, ka situācijā, kurā Savienības pilsonis ir atgriezies savas valstspiederības dalībvalstī un līdz ar to uzņēmējā dalībvalstī vairs neīsteno savas Savienības tiesībās piešķirtās tiesības uz brīvu pārvietošanos, trešās valsts valstspiederīgais, kas ir šī Savienības pilsoņa laulātais, vairs nav uzskatāms par “saņēmēju” šīs direktīvas izpratnē (4), ja viņš ir palicis uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī un vairs nedzīvo kopā ar savu laulāto.
Pēc tam Tiesa nosprieda, ka, lai arī šī statusa zaudēšanas rezultātā attiecīgajam valstspiederīgajam vairs nav tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, kurā noteiktu laikposmu šai personai šādas tiesības ir bijušas, jo tā vairs neatbilst nosacījumiem, kuriem šīs tiesības ir pakļautas, šī statusa zaudēšana nenozīmē, ka tādēļ Direktīva 2004/38 vairs nebūtu piemērojama attiecībā uz šī iemesla dēļ pieņemtu uzņēmējas dalībvalsts lēmumu par šī valstspiederīgā izraidīšanu. Direktīvas 2004/38 III nodaļā “Uzturēšanās tiesības” ietvertajā 15. pantā (5) ir paredzēta kārtība, kas ir piemērojama gadījumā, kad saskaņā ar šo direktīvu piešķirtās pagaidu uzturēšanās tiesības ir beigušās, it īpaši situācijā, kad Savienības pilsonis vai viņa ģimenes loceklis, kuram agrāk ir bijušas piešķirtas uzturēšanās tiesības līdz trīs mēnešiem vai ilgāk par trim mēnešiem, vairs neatbilst attiecīgo uzturēšanās tiesību nosacījumiem un tātad principā var tikt izraidīts no uzņēmējas dalībvalsts.
Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvas 2004/38 15. pantā ir atsauce tikai uz atsevišķu tās VI nodaļas noteikumu piemērošanu pēc analoģijas, it īpaši attiecībā uz lēmumu paziņošanu, kā arī piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem (6). Savukārt citas minētās nodaļas normas (7) nav piemērojamas, pieņemot lēmumu saskaņā ar minētās direktīvas 15. pantu. Šīs pārējās normas ir piemērojamas tikai tad, ja attiecīgā persona faktiski izmanto šajā direktīvā garantētās pagaidu vai pastāvīgās uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī.
Visbeidzot Tiesa ir uzsvērusi, ka atbilstoši Direktīvas 2004/38 15. panta 3. punktam izraidīšanas lēmums, kurš var tikt pieņemts pamatlietā, nekādā gadījumā nedrīkst tikt papildināts ar aizliegumu ieceļot valsts teritorijā (8).