TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2015. gada 15. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Ierēdņi – Civildienesta noteikumi – 73., 78. un 85.a pants – Ceļu satiksmes negadījums – Valsts tiesības, kurās noteikts objektīvas atbildības režīms – Subrogācija Eiropas Savienībai – “Atbildīgās trešās personas” jēdziens – Savienības tiesību autonoms jēdziens – Jēdziens, kas attiecas uz visām personām, kam atbilstoši valsts tiesībām ir jāatlīdzina cietušajam vai viņa tiesību pārņēmējiem nodarītais kaitējums – Pakalpojumi, kas Savienībai nav jāsniedz galīgi
Lieta C‑494/14
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 13. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 6. novembrī, tiesvedībā
Eiropas Savienība
pret
Axa Belgium SA.
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: ceturtās palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), kas pilda piektās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši D. Švābi [D. Šváby], A. Ross [A. Rosas], E. Juhāss [E. Juhász] un K. Vajda [C. Vajda],
ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Axa Belgium SA vārdā – J. Oosterbosch, avocate,
– Beļģijas valdības vārdā – S. Vanrie un J.‑C. Halleux, kā arī C. Pochet, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – T. S. Bohr, pārstāvis, kam palīdz J.‑L. Fagnart, advokāts,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 1968. gada 29. februāra Regulas (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68, ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību un ar ko izveido īpašus pagaidu pasākumus, ko piemēro Komisijas darbiniekiem (OV L 56, 1. lpp.), kas ir grozīta ar Padomes 1998. gada 7. aprīļa Regulu (EK, EOTK, Euratom) Nr. 781/98 (OV L 113, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), 73., 78. un 85.a panta interpretāciju.
2 Šis lūgums tika iesniegts strīdā starp Eiropas Savienību un Axa Belgium SA (turpmāk tekstā – “Axa Belgium”) par naudas summu atlīdzināšanu, ko Eiropas Komisija samaksājusi tās ierēdnim kā medicīnas izdevumus, nepārtrauktu atlīdzību un invaliditātes pabalstu saistībā ar ceļu satiksmes negadījumu, kurā bija iesaistīts viņš un kāda Axa Belgium apdrošinātā persona.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Civildienesta noteikumi
3 Civildienesta noteikumu 1.a panta 1. punktā ir paredzēts:
“Atbilstoši šiem Civildienesta noteikumiem, bet neskarot attiecīgos noteikumus, kuros ietverta prasība pēc noteikta civilstāvokļa, ierēdņiem ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, nepieļaujot ne tiešu, ne netiešu atsaukšanos uz rasi, politiskiem, filozofiskiem vai reliģiskiem uzskatiem, dzimumu vai seksuālo orientāciju.”
4 Saskaņā ar šo noteikumu 73. pantu:
“1. Saskaņā ar noteikumiem, kuri ir izstrādāti, kopīgi vienojoties Kopienu iestādēm pēc apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju, ierēdnis no dienesta uzsākšanas dienas ir apdrošināts pret arodslimībām un nelaimes gadījumiem. Tas iemaksā ar profesionālo darbību nesaistītu risku apdrošināšanas izmaksas līdz 0,1 % apmērā no pamatalgas.
Šādos noteikumos paredz, kādi riski nav apdrošināmi.
2. Maksājamie pabalsti ir šādi:
[..]
b) pilnīgas pastāvīgas invaliditātes gadījumā:
tāds vienreizējs maksājums pagaidu darbiniekam, kas vienāds ar astoņkārtīgu viņa gada pamatalgu, ko aprēķina, pamatojoties uz mēneša saņemtās algas apmēru 12 mēnešus pirms nelaimes gadījuma;
[..].”
5 Minēto noteikumu 78. pantā ir paredzēts:
“Ierēdnis VIII pielikuma 13. līdz 16. pantos paredzētajā veidā ir tiesīgs uz invaliditātes pabalstu pilnīgas pastāvīgas invaliditātes gadījumā, kas neļauj viņam veikt savus pienākumus atbilstoši amatam savā funkciju grupā.
Ja invaliditāti izraisījis nelaimes gadījums darba pienākumu izpildes laikā vai sakarā ar ierēdņa pienākumu izpildi, arodslimība, rīcība sabiedrības interešu aizstāvībai vai riskējot ar dzīvību, glābjot kādu citu cilvēku, tad invaliditātes pabalsts nedrīkst būt mazāks par 70 % no ierēdņa pamatalgas.
[..]
Invaliditātes pensija [pabalsts] tiek aprēķināta[‑s], pamatojoties uz pamatalgu, ko ierēdnis būtu saņēmis savā pakāpē, ja viņš vēl atrastos dienestā pabalsta samaksas brīdī.
Invaliditātes pabalsts nedrīkst būt mazāks par 120 % no iztikas minimuma.
[..]”
6 Šo pašu noteikumu 85.a pants ir izteikts šādi:
“1. Ja personas, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, nāvi, nejaušu ievainojumu vai slimību ir izraisījusi kāda trešā persona, Kopienām savās saistībās un saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, kas izriet no notikuma, kas izraisīja šādu nāvi, ievainojumu vai slimību, ir subrogācija attiecībā uz tiesībām, ieskaitot cietušā vai tā tiesību pārņēmēju tiesības celt prasību pret trešo personu.
2. 1. punktā paredzētā subrogācija, inter alia, attiecas arī uz šo:
– nepārtrauktu atlīdzības izmaksu darbiniekam saskaņā ar 59. pantu laikā, kad viņš ir īslaicīgi darbnespējīgs,
– [..]
– pabalstiem, ko maksā saskaņā ar 72. un 73. pantu un to īstenošanas noteikumiem, kas ir saistīti ar apdrošināšanu pret slimības un nelaimes gadījumiem,
– [..]
– invaliditātes pabalstiem, ko izmaksā tāda nelaimes gadījuma vai slimības gadījumā, kuras rezultātā iestājas pastāvīga invaliditāte, kas kavē darbinieka pienākumu izpildi,
– [..].
3. Tomēr Kopienām nav subrogācijas attiecībā uz tiesībām kompensēt vienīgi individuālus zaudējumus, piemēram, morālu kaitējumu, kompensāciju par sāpēm un ciešanām vai kompensāciju par izkropļojumu vai ērtību zudumu virs pabalsta summas, kas piešķirta saskaņā ar 73. pantu.
4. Noteikumi, kas ietverti 1., 2. un 3. punktā, nedrīkst būt par šķērsli Kopienu tiešai rīcībai.”
Beļģijas tiesības
7 1989. gada 21. novembra Likuma par mehānisko transportlīdzekļu atbildības obligāto apdrošināšanu (Moniteur belge, 1989. gada 8. decembris, 20122. lpp.; turpmāk tekstā – “1989. gada 21. novembra likums”) 29.a panta 1. punktā ir noteikts:
“Ceļu satiksmes negadījuma gadījumā, kas skar vienu vai vairākus mehāniskus transportlīdzekļus vietās, kas norādītas 2. panta 1. punktā, un izņemot materiālos zaudējumus un kaitējumu, kas nodarīts katra iesaistītā mehāniskā transportlīdzekļa vadītajam, visus zaudējumus, kas miesas bojājumu vai nāves dēļ rodas cietušajiem un to tiesību pārņēmējiem, tostarp zaudējumus apģērbam, atlīdzina apdrošinātājs, kas saskaņā ar šo likumu ir apdrošinājis mehāniskā transportlīdzekļa īpašnieka, vadītāja vai turētāja atbildību. Šī tiesību norma ir piemērojama arī tad, ja vadītājs ir nodarījis zaudējumus apzināti.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
8 2002. gada 28. maijā Corrazzini k‑dze, Komisijas ierēdne, kā gājēja tika smagi ievainota ceļu satiksmes negadījumā, kurā bija iesaistīts Kohaila k‑gs, kurš ir apdrošināts Axa Belgium. Izmeklēšanā pēc šī negadījuma netika konstatēts, ka pēdējais minētais būtu izdarījis nodarījumu, kurā viņš būtu vainojams. Šis secinājums tika apstiprināts civiltiesiskajā procedūrā iesniedzējtiesā.
9 2003. gada 6. novembrī Komisijā izveidotā Invaliditātes komisija atzina, ka Corrazzini k‑dzei ir pilnīga pastāvīga invaliditāte, kas viņai neļauj pildīt savus pienākumus, tādējādi 2003. gada 3. decembrī viņa tika pensionēta un viņai tika noteikts invaliditātes pabalsts atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. panta otrajai daļai no 2004. gada 1. janvāra.
10 Komisija uzņēmās Corrazzini k‑dzes medicīnas izdevumus un saglabāja viņas darba atlīdzību no 2002. gada 28. maija līdz 2004. gada 1. janvārim, datumam, no kura sākot tā izmaksāja viņai invaliditātes pabalstu.
11 2002. gada 27. jūnijā Komisija nosūtīja Axa Belgium vēstuli, lai informētu, ka tai ir subrogācija Corrazzini k‑dzes tiesībās. 2004. gada 20. septembrī tā prasīja Axa Belgium atlīdzināt tai naudas summas, ko tā bija samaksājusi Corrazzini k‑dzei.
12 Tā kā Axa Belgium atteicās izdarīt šo atlīdzināšanu ar pamatojumu, ka Komisija nav konstatējusi tās apdrošinātās personas atbildību, šī iestāde uzsāka tiesvedību pret Axa Belgium Beļģijas tiesā, pamatojot savu prasību it īpaši ar 1989. gada 21. novembra likuma 29.a pantu. Tribunal de police de Bruxelles [Briseles policijas tiesa] 2012. gada 6. janvārī pasludināja spriedumu, noraidot šo Komisijas prasību. Savienība, ko pārstāv Komisija, iesniedza apelācijas sūdzību par šo nolēmumu Tribunal de première instance francophone de Bruxelles [Briseles franciski runājošās daļas tiesā], iesniedzējtiesā, prasot piespriest Axa Belgium samaksāt EUR 392 650,14 kā medicīnas izdevumus, kas izdarīti par labu Corrazzini k‑dzei, nepārtraukto atlīdzību par laikposmu no 2002. gada 25. maija līdz 2003. gada 31. decembrim un invaliditātes pabalstu par laikposmu no 2004. gada 1. janvāra līdz 2012. gada augustam, kā arī samaksāt EUR 167 970,03 kā kapitālu invaliditātes pabalsta samaksai no 2012. gada 1. septembra.
13 Iesniedzējtiesā Axa Belgium apgalvo, ka Savienībai nevar pastāvēt derīga subrogācija Corrazzini k‑dzes tiesībās, jo Civildienesta noteikumu 85.a pantā ir paredzēta subrogācijas prasība tikai pret atbildīgo trešo personu. Axa Belgium uzskata, ka nav konstatēts, ka tās apdrošinātā persona ir atbildīga par nelaimes gadījumu. Iesniedzējtiesa tādējādi šaubās par jēdziena “atbildīgā trešā persona”, kas norādīts Civildienesta noteikumu 85.a pantā, precīzu piemērošanas jomu.
14 Turklāt iesniedzējtiesa apgalvo, ka invaliditātes pabalsta, ko Savienība ir samaksājusi Corrazzini k‑dzei, atmaksa katrā ziņā nevar tikt prasīta, pamatojoties uz subrogācijas prasību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 85.a panta 1. punktu, jo Savienība, kam ir subrogācija cietušā tiesībās, nevar pretendēt uz tiesībām, kas cietušajam nebija pret “atbildīgo trešo personu” atbilstoši piemērojamām valsts tiesībām. Invaliditātes pabalsts, ko Savienība piešķīra Corrazzini k‑dzei, esot izslēgts no atlīdzināšanas pienākuma, kas atbilstoši 1989. gada 21. novembra likuma 29.a pantam esot Axa Belgium pret Corrazzini k‑dzi, piemērošanas jomas, jo šis invaliditātes pabalsts atbilstoši valsts judikatūrai esot nošķirts un neatkarīgs no kaitējuma, kas nodarīts Corrazzini k‑dzei.
15 Savukārt iesniedzējtiesa uzskata, ka invaliditātes pabalsta, ko Savienība ir samaksājusi Corrazzini k‑dzei, atmaksa būtībā varēja tikt prasīta, pamatojoties uz tiešu prasību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 85.a panta 4. punktu. Šajā ziņā tā apgalvo, ka nekas neliedz Savienību kā cietušā darba devēju kvalificēt par tiesību pārņēmēju 1989. gada 21. novembra likuma 29.a panta izpratnē. Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai šajā pantā paredzētais nosacījums, atbilstoši kuram Savienībai ir jābūt personiskam zaudējumam, ir izpildīts. Šajā ziņā tā norāda, ka, kaut arī atbilstoši valsts judikatūrai ikviena persona, kam ir jāveic maksājums atbilstoši līgumam, likumam vai citam tiesību aktam, var celt prasību pret atbildīgo trešo personu, šīs tiesības ir izslēgtas attiecībā uz izdevumiem vai pakalpojumiem, kas atbilstoši vienošanās, likuma vai cita tiesību akta saturam vai piemērošanas jomai galīgi ir jāsedz tam, kam ir šis pienākums vai kam tas ir jāpilda atbilstoši likumam vai citiem tiesību aktiem.
16 Šādos apstākļos Tribunal de première instance francophone de Bruxelles nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Civildienesta noteikumu 85.a panta 1. punktā paredzētais termins “atbildīgā trešā persona” Savienībās tiesībās ir jāinterpretē autonomi vai [šī norma] paredz to nozīmi, kāda šim terminam ir valsts tiesībās?
2) Gadījumā, ja tas ir jāinterpretē autonomi, vai tas ir jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz visām personām, kuru nāvē, nejaušā ievainojumā vai slimībā var vainot tikai personu, kas ir atbildīga, pamatojoties uz savu vainu?
3) Gadījumā, ja termins “atbildīgā trešā persona” nāk no valsts tiesībām, vai Savienības tiesības liek valsts tiesai apmierināt Eiropas Savienības prasību, pamatojoties uz subrogācijas tiesībām, ja viens no tās ierēdņiem ir cietis satiksmes negadījumā, kurā ir iesaistīts transportlīdzeklis, kura atbildība nav konstatēta, ciktāl 1989. gada 21. novembra likuma 29.a pantā ir paredzēts, ka apdrošinātāji, kas apdrošina mehānisko transportlīdzekļu, kas iesaistīti negadījumā, īpašnieka, vadītāja vai turētāja atbildību, automātiski atlīdzina vājākajiem satiksmes dalībniekiem, un to atbildība nav jākonstatē?
4) Vai Civildienesta noteikumu normu saturs un sistēma paredz, ka atbilstoši šo noteikumu 73. un 78. pantam Savienības izdarītie izdevumi tai ir jāsedz galīgi?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
17 Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai jēdziens “atbildīgā trešā persona”, kas norādīts Civildienesta noteikumu 85.a pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas atsaucas uz valsts tiesībām, kas ir piemērojamas nāves, nelaimes gadījuma vai slimības dēļ šīs tiesību normas izpratnē vai arī šis jēdziens Savienības tiesību sistēmā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi.
18 Vispirms jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai Civildienesta noteikumu 85.a panta mērķis nav grozīt valsts tiesību normas, kas piemērojamas, lai noteiktu, vai un kādā apmērā pastāv trešās personas, kura nodarījusi zaudējumus, atbildība. Pēdējās minētās personas atbildība paliek pakļauta pamatnoteikumiem, kas parasti ir jāpiemēro valsts tiesai, kurā vēršas cietušais, tas ir, principā tās dalībvalsts leģislatīvajiem aktiem, kuras teritorijā ir nodarīti zaudējumi (spriedums Clinique La Ramée un Winterthur, C‑397/02, EU:C:2004:502, 17. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
19 Tādējādi pirmais jautājums nav jāsaprot tā, ka tas attiecas uz pamatnoteikumiem, kas nosaka, vai un kādā mērā iestājas trešo personu atbildība par kaitējumu, jo šie noteikumi ietilpst piemērojamās valsts tiesībās. Šis jautājums drīzāk ir vērsts uz to, lai noteiktu, vai jēdziens “atbildīgā trešā persona” satur subrogāciju, kas ir paredzēta Civildienesta noteikumu 85.a pantā, ierobežojošu elementu atkarībā no tā, kā valsts tiesībās tiek nošķirti divi nelaimes gadījumā cietušo personu atlīdzināšanas mehānismi, no kuriem viens attiecas uz atbildību un otrs uz objektīvo atlīdzināšanu, vai arī Savienības tiesību sistēmā tas ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi.
20 Atbilstoši Civildienesta noteikumu 85.a pantam Savienībai ir subrogācija tikai attiecībā uz cietušā vai viņa tiesību pārņēmēju tiesībām un prasībām pret “atbildīgajām trešajām personām”. Tādējādi šī jēdziena interpretācijas rezultātā tiek noteikts, vai subrogācija, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 85.a pantā, ir vienveidīgi piemērojama visā Savienībā vai arī šī piemērojamība ir atkarīga no tā, kādās kategorijās valsts tiesībās tiek noteikta atbildība.
21 Jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet, ka tādas Savienības tiesību normas teksts, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un piemērojamību, parasti visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā regulējuma mērķi (spriedumi Deckmyn un Vrijheidsfonds, C‑201/13, EU:C:2014:2132, 14. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Modelo Continente Hipermercados, C‑343/13, EU:C:2015:146, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
22 Šajā ziņā jākonstatē, ka Civildienesta noteikumu 85.a panta 1. punktā nav šādas tiešas norādes attiecībā uz jēdzienu “atbildīgā trešā persona”.
23 Lai noteiktu, vai minētais jēdziens Savienības tiesību sistēmā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ievērojot šī sprieduma 21. punktā atgādināto judikatūru, ir jāņem vērā normatīvais konteksts, kādā ietilpst Civildienesta noteikumu 85.a pants, kura mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības starp Eiropas iestādēm un to ierēdņiem, nosakot virkni savstarpēju tiesību un pienākumu (šajā ziņā skat. spriedumu Johannes, C‑430/97, EU:C:1999:293, 19. punkts).
24 Atbilstoši Civildienesta noteikumu 1.a pantam ierēdņiem, piemērojot šos noteikumus, ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, kas nozīmē, ka minētie noteikumi vispārīgi ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi visā Savienībā.
25 Šādos apstākļos jēdziens “atbildīgā trešā persona”, kas nosaka Civildienesta noteikumu 85.a pantā paredzētās subrogācijas apmēru, ir jāinterpretē tādējādi, lai būtu iespējams to vienveidīgi piemērot visā Savienībā.
26 Ja subrogācijai atkarībā no tā, kā tiek interpretēts jēdziens “atbildīgā trešā persona” ir jābūt atkarīgai no tā, vai dažādās valstu tiesībās salīdzināmi atlīdzināšanas režīmi tiek kvalificēti tā, ka tie ir saistīti ar atbildību vai nav ar to saistīti, var rasties nevienlīdzīga situācija par labu noteiktiem ierēdņiem. Savienībai būtu subrogācija attiecībā uz ierēdņa tiesībām, ja valsts tiesībās trešās personas pienākums pret šo ierēdni tiek kvalificēts kā tāds, kas ir saistīts ar atbildību, bet šāda subrogācija būtu izslēgta, ja šāds pienākums, kas paredzēts nolūkā atlīdzināt cietušajam, tiek valsts tiesībās kvalificēts kā atsevišķa atlīdzības forma. Tādējādi pastāv risks, ka ierēdņi, uz kuriem neattiecas Savienības subrogācija, var saņemt atlīdzību divas reizes par vienu zaudējumu, bet tas tā nebūtu ierēdņu gadījumā, attiecībā uz kuriem Savienībai ir subrogācija.
27 Tādējādi, ja “atbildīgās trešās personas” jēdziena interpretācija notiek atbilstoši valsts tiesībās paredzētām kategorijām, pastāv risks, ka Savienībai ir subrogācija ierēdņa tiesībās attiecībā uz atbildību atkarībā no valsts tiesībām, bet nav atkarībā no citām, kas radītu atšķirības Civildienesta noteikumu piemērošanā par labu noteiktiem ierēdņiem atkarībā no piemērojamām valsts tiesībām.
28 No minētā izriet, ka “atbildīgās trešās personas” jēdziens, kas ir norādīts Civildienesta noteikumu 85.a panta 1. punktā, nolūkā noteikt tajā paredzētās subrogācijas apjomu Savienības tiesību sistēmā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi.
Par otro jautājumu
29 Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai jēdziens “atbildīgās trešās personas” Civildienesta noteikumu 85.a panta 1. punkta izpratnē attiecas tikai uz trešajām personām, kam ir jāatlīdzina zaudējumi, ko tās ir nodarījušas attiecīgajam ierēdnim vainojama nodarījuma dēļ, ko šī trešā persona ir izdarījusi un kas ir radījis zaudējumus, vai uz jebkuru personu, tostarp apdrošinātājiem, kam atbilstoši valsts tiesībām ir jāatlīdzina cietušajam vai viņa tiesību pārņēmējiem nodarītie zaudējumi.
30 Vispirms attiecībā uz Civildienesta noteikumu 85.a pantu kā pieturas punkts ir jānorāda, ka, ja vācu valodas versijā ir skaidri norādīts vainas jēdziens, izmantojot jēdzienus “auf das Verschulden eines Dritten”, angļu valodas versijā ir izmantoti neitrālāki termini “ko izraisījusi trešā persona” (“caused by a third party”). Citu valodu versijās, kā, piemēram, spāņu (“imputable a un tercero”), franču (“imputable à un tiers”), itāļu (“imputabile a un terzo”), holandiešu (“aan een derde is te wijten”), portugāļu (“imputável a um terceiro”), savukārt ir norādīts vainojamības jēdziens, neminot vainu.
31 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienā no Savienības tiesību normas valodu versijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējo valodu versijām. Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Savienības oficiālo valodu versijas. Gadījumā, ja Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās struktūras un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst (spriedums Léger, C‑528/13, EU:C:2015:288, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 No minētā izriet, ka, ņemot vērā šī sprieduma 29. punktā konstatētās Civildienesta noteikumu 85.a panta dažādu valodu versiju atšķirības, šī tiesību norma jāinterpretē, it īpaši ņemot vērā tās mērķi.
33 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības subrogācijas tiesību, kas paredzētas Civildienesta noteikumu 85.a pantā, mērķis ir novērst to, ka ierēdnim vieni un tie paši zaudējumi tiek atlīdzināti divas reizes. Ja ierēdnim nodarītie zaudējumi rada Savienībai pienākumu viņam samaksāt Civildienesta noteikumos noteiktos maksājumus, šādas kumulācijas risks var tikt novērsts tikai tad, ja ierēdnim par labu Savienībai tiek atņemtas tiesības pret trešajām personām, kas ir atbildīgas par notikumu, uz kuru attiecas zaudējumu atlīdzība (skat. šajā ziņā spriedumus Royale belge, C‑333/90, EU:C:1992:94, 9. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 20. punkts).
34 Šis mērķis var tikt sasniegts pilnībā tikai tad, ja minētajā pantā paredzētā subrogācija attiecas uz nelaimes gadījumos cietušo atlīdzināšanas sistēmām neatkarīgi no tā, vai attiecīgās valsts tiesībās tās tiek uzskatītas par atbildības režīmu, pamatojoties uz vainu, vai citu atlīdzināšanas pienākuma formu, un tas tā ir pat tad, ja tajās ir paredzēts, kā tas ir pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā, ka trešajām personām ir jāatlīdzina zaudējumi neatkarīgi no jebkādas vainas.
35 Tādējādi, ņemot vērā subrogācijas mērķi, kas ir paredzēts Civildienesta noteikumu 85.a pantā, jēdziens “atbildīgā trešā persona” ir jāinterpretē plaši un to nevar attiecināt tikai uz atbildību, pamatojoties uz vainu.
36 Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka jēdziens “atbildīgā trešā persona” Civildienesta noteikumu 85.a panta 1. punkta izpratnē attiecas uz jebkuru personu, tostarp apdrošinātājiem, kam atbilstoši valsts tiesībām ir jāatlīdzina cietušajam vai viņa tiesību pārņēmējiem nodarītie zaudējumi.
Par trešo jautājumu
37 Ņemot vērā uz pirmajiem diviem jautājumiem sniegtās atbildes, uz trešo jautājumu nav jāatbild.
Par ceturto jautājumu
38 Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Civildienesta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar tiešu rīcību atbilstoši šo noteikumu 85.a panta 4. punktam maksājumi, kas Savienībai ir jāveic, pamatojoties, pirmkārt, uz minēto noteikumu 73. pantu, kas sedz slimības un nelaimes gadījumu riskus, un, otrkārt, šo pašu noteikumu 78. pantu attiecībā uz invaliditātes pabalsta samaksu, tai ir jāsamaksā galīgi.
39 Vispirms ir jānorāda, ka, kā tas izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, tā kā invaliditātes pabalsts atbilstoši valsts judikatūrai nav zaudējumi pamatlietā aplūkotajam nelaimes gadījumā cietušajam, tas ir atšķirīgs un neatkarīgs no viņam nodarītajiem zaudējumiem. Tomēr Savienības pienākums veikt maksājumus cietušajam, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 73. un 78. pantu, varētu būt pašas Savienības zaudējums.
40 Iesniedzējtiesa uzskata, ka, piemērojot valsts judikatūru, uz kuru ir atsauce šī sprieduma 14. punktā, šāda iespēja tiktu izslēgta, ja attiecīgais pakalpojums atbilstoši piemērojamam tiesiskajam regulējumam Savienībai būtu jāsamaksā galīgi.
41 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pašai Savienībai nodarītie zaudējumi izrietētu no tās pienākuma maksāt cietušajam pabalstus atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. un 78. pantam, un tādējādi tie izrietētu no Civildienesta noteikumos paredzēta pienākuma.
42 Attiecībā uz jautājumu, vai Savienībai Civildienesta noteikumu 73. un 78. pantā paredzētie pakalpojumi ir jāsamaksā galīgi, jānorāda, pirmkārt, ka Civildienesta noteikumu 85.a panta 4. punktā ir skaidri paredzēts, ka Savienība nav ierobežota savās tiesībās subrogācijas ceļā atbilstoši šo noteikumu 85.a panta 1. punktam prasīt zaudējumu, kas ir nodarīti tās ierēdņiem, atlīdzību, bet tā var arī celt tiešu prasību, lai saņemtu savu zaudējumu atlīdzību it īpaši par maksājumiem, kas tai bija jāveic atbilstoši minētajiem noteikumiem.
43 Otrkārt, pamatlietā aplūkotā invaliditātes pabalsta raksturs gan izriet no īpatnības, kas saistīta ar civildienesta attiecībām starp Savienību un tās ierēdņiem, tomēr šīs īpatnības ievērošana neprasa, ka Savienībai ir jāsamaksā galīgi maksājumi, kas veikti kā invaliditātes pabalsts.
44 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Civildienesta noteikumi nevar tikt interpretēti tādējādi, ka saistībā ar tiešu rīcību atbilstoši šo noteikumu 85.a panta 4. punktam maksājumi, kas Savienībai ir jāveic atbilstoši, pirmkārt, minēto noteikumu 73. pantam, kas attiecas uz slimības un nelaimes gadījumu risku segšanu, un, otrkārt, šo pašu noteikumu 78. pantam par invaliditātes pensijas samaksu, tai ir jāsamaksā galīgi.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
1) jēdziens “atbildīgā trešā persona”, kas ir norādīts Padomes 1968. gada 29. februāra Regulas (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68, ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību un ar ko izveido īpašus pagaidu pasākumus, ko piemēro Komisijas darbiniekiem, kas ir grozīta ar Padomes 1998. gada 7. aprīļa Regulu (EK, EOTK, Euratom) Nr. 781/98, 85.a panta 1. punktā, Savienības tiesību sistēmā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi;
2) jēdziens “atbildīgā trešā persona”, kas ir norādīts Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu, kas ir noteikti ar Regulu Nr. 259/68, kas ir grozīta ar Regulu Nr. 781/98, 85.a panta 1. punktā, attiecas uz jebkuru personu, tostarp apdrošinātājiem, kam atbilstoši valsts tiesībām ir jāatlīdzina cietušajam vai viņa tiesību pārņēmējiem nodarītie zaudējumi;
3) Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumi, kas ir noteikti ar Regulu Nr. 259/68, kas ir grozīta ar Regulu Nr. 781/98, nevar tikt interpretēti tādējādi, ka saistībā ar tiešu rīcību atbilstoši šo noteikumu 85.a panta 4. punktam maksājumi, kas Savienībai ir jāveic atbilstoši, pirmkārt, minēto noteikumu 73. pantam, kas attiecas uz slimības un nelaimes gadījumu risku segšanu, un, otrkārt, šo pašu noteikumu 78. pantam par invaliditātes pensijas samaksu, tai ir jāsamaksā galīgi.
[Paraksti]