VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2017. gada 6. aprīlī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Iebildumu process – Starptautiska reģistrācija, ko attiecina uz Eiropas Savienību – Grafiska preču zīme “NANA FINK” – Agrāka Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “NANA” – Preču līdzības neesamība – Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Apelācijas padomē veicamās pārbaudes apjoms – Pienākums lemt par visu apelācijas sūdzību
Lieta T‑39/16
Nanu‑Nana Joachim Hoepp GmbH & Co. KG, Brēmene (Vācija), ko pārstāv T. Boddien, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv A. Schifko, pārstāvis,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece –
Nadine Fink, ar dzīvesvietu Bāzelē (Šveice),
par prasību par EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2015. gada 12. novembra lēmumu lietā R 679/2014‑1 attiecībā uz iebildumu procesu starp Nanu‑Nana Joachim Hoepp un N. Fink.
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši A. Ditrihs [A. Dittrich] un P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] (referents),
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 25. janvārī,
ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 25. aprīlī,
ņemot vērā lietas dalībniekiem uzdotos Vispārējās tiesas rakstveida jautājumus un to atbildes uz šiem jautājumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2016. gada 30. novembrī,
ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2012. gada 29. martā sabiedrība, kuru vēlāk mantojusi Nadine Fink, bija ieguvusi Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Starptautiskajā birojā šādas grafiskas preču zīmes starptautisku reģistrāciju ar numuru 1111651, kas attiecināta uz Eiropas Savienību:
2 Preces, attiecībā uz kurām tika iegūta šī starptautiskā reģistrācija, ietilpst 14., 18. un 26. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:
– 14. klase: “cēlmetāli un to sakausējumi, no cēlmetāliem izgatavoti vai ar tiem pārklāti izstrādājumi, kas ietilpst šajā klasē; juvelierizstrādājumi, rotaslietas, dārgakmeņi; pulksteņi un hronometriskie instrumenti; atslēgu piekariņi; rokas pulksteņu kastītes; no cēlmetāliem izgatavoti rāvējslēdzēju piederumi un rotājumi”;
– 18. klase: “āda un ādas imitācijas, izstrādājumi no šiem materiāliem, kas nav ietverti citās klasēs; dzīvnieku ādas, ceļasomas un čemodāni; lietussargi, vīriešu rokassomas, kabatas portfeļi”;
– 26. klase: “jostas sprādzes; no cēlmetāliem izgatavoti rāvējslēdzēju piederumi un rotājumi”.
3 Šī starptautiskā reģistrācija tika paziņota Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.). Tā tika publicēta Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 71/2012 2012. gada 13. aprīlī. 2012. gada 24. augustā šī starptautiskā reģistrācija tika nodota N. Fink.
4 2013. gada 9. janvārī prasītāja Nanu‑Nana Joachim Hoepp GmbH & Co. KG saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 41. un 156. pantu iesniedza iebildumus pret starptautisko reģistrāciju, ciktāl tā bija attiecināta uz Savienību, attiecībā uz visām šī sprieduma 2. punktā minētajām precēm.
5 Iebildumi bija balstīti uz agrāku Eiropas Savienības vārdisku preču zīmi “NANA”, kas reģistrēta 2011. gada 19. aprīlī ar numuru 6218945, attiecas tostarp uz 14., 18. un 26. klasē ietilpstošajām precēm un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:
– 14. klase: “visu veidu pulksteņu izstrādājumi un hronometriskie instrumenti; bižutērija; piekariņi atslēgu gredzeniem; rotaslietas; juvelierizstrādājumi; no cēlmetāliem izgatavoti dekorēšanas priekšmeti”;
– 18. klase: “izstrādājumi no ādas un ādas imitācijām, kā arī izstrādājumi no šiem materiāliem, kas ietilpst 18. klasē; visu veidu somas (ietilpst 18. klasē); kabatas portfeļi, plakanas sieviešu rokassomiņas; visu veidu čemodāni (ietilpst 18. klasē); lietussargi, saulessargi un spieķi; ceļojumu piederumi un to daļas (ietilpst 18. klasē)”;
– 26. klase: “mākslīgie ziedi”.
6 Iebildumu pamatojumam ir izvirzīts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā norādītais pamats.
7 Ar 2014. gada 21. janvāra lēmumu Iebildumu nodaļa daļēji apmierināja iebildumus. Preču līdzības neesamības dēļ iebildumi tika noraidīti attiecībā uz šādām precēm:
– 14. klase: “no cēlmetāliem izgatavoti rāvējslēdzēju piederumi un rotājumi; cēlmetāli un to sakausējumi”;
– 18. klase: “āda un ādas imitācijas, kas nav ietvertas citās klasēs; dzīvnieku ādas”;
– 26. klase: “jostas sprādzes; no cēlmetāliem izgatavoti rāvējslēdzēju piederumi un rotājumi”.
8 Iebildumu nodaļa apmierināja iebildumus, ņemot vērā sajaukšanas iespēju, attiecībā uz pārējām precēm, uz kurām attiecas konkrētā starptautiskā reģistrācija.
9 2014. gada 7. martā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu.
10 Ar 2015. gada 12. novembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas pirmā padome noraidīja apelācijas sūdzību. Tā tostarp norādīja, ka Iebildumu nodaļa ir noraidījusi iebildumus attiecībā uz šādām precēm:
– 14. klase: “no cēlmetāliem izgatavoti rāvējslēdzēju piederumi un rotājumi”;
– 18. klase: “āda un ādas imitācijas, kas nav ietvertas citās klasēs; dzīvnieku ādas”;
– 26. klase: “jostas sprādzes; no cēlmetāliem izgatavoti rāvējslēdzēju piederumi un rotājumi”.
11 Apelācijas padome uzskatīja, ka šīs preces un ar agrāko preču zīmi aptvertās preces nav līdzīgas. Šajā ziņā tā tostarp norādīja, ka šīs preces daļēji veido rezerves daļas un daļēji – izejvielas vai pusfabrikāti, kas pirmām kārtām ir paredzēti citu izstrādājumu ražošanai un tātad ir adresēti īpaši uzmanīgai specializētai sabiedrībai, savukārt ar agrāko preču zīmi apzīmētās preces ir gatavie ražojumi, kas paredzēti samērā uzmanīgam galapatērētājam. Apelācijas padome secināja, ka, ņemot vērā līdzības neesamību starp konkrētajām precēm, nepastāv konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēja.
Lietas dalībnieku prasījumi
12 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par noteiktu prasītājas argumentu pieņemamību
14 EUIPO norāda, ka prasītāja savus apgalvojumus par 14., 18. un 26. klasē ietilpstošo preču līdzību lielā mērā motivē, atsaucoties uz precēm – tādām kā “jostas”, “apģērbi”, kā arī “mēbeles”, “gultas piederumi” un “materiāli māksliniekiem” –, kas īstenībā pieder pie citām klasēm, attiecībā uz kurām ir reģistrēta agrākā preču zīme, bet kas nebija EUIPO administratīvā procesa priekšmets. Līdz ar to prasītājas paskaidrojumi saistībā ar šīm citām precēm esot jāatzīst par nepieņemamiem.
15 Turklāt EUIPO apgalvo, ka prasītāja tiesvedībā Vispārējā tiesā pirmoreiz izvirza jaunus argumentus. Šajā ziņā EUIPO vispirms norāda uz prasītājas apgalvojumu, ka “āda” un “dzīvnieku ādas” netiek izmantotas tikai kā izejvielas, kas paredzētas pārstrādei gatavos ražojumos, bet var arī tikt tieši pārdotas tirgū pašas par sevi, tostarp kā dekorēšanas priekšmeti. Turpinot EUIPO uzskata, ka par jaunu ir atzīstama arī prasītājas argumentācija saistībā ar apstākli, ka tai piederošā agrākā preču zīme ir reģistrēta arī attiecībā uz “ādas imitācijām” kā tādām. Visbeidzot EUIPO norāda, ka par jaunu ir uzskatāms prasītājas arguments par pieeju, ko izmantojušas apelācijas padomes agrākos lēmumos, kuros tās bija atzinušas līdzību starp “ādu” un “dzīvnieku ādām” kā pusfabrikātiem, no vienas puses, un gataviem ražojumiem, kas izgatavoti no šīm vielām, no otras puses. Tā kā šie argumenti esot izvirzīti pirmoreiz tiesvedībā Vispārējā tiesā, tie esot jāatzīst par nepieņemamiem.
16 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības, kas tiek celtas Vispārējā tiesā saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 65. panta 2. punktu, ir vērstas uz to, lai tiktu veikta apelācijas padomju lēmumu tiesiskuma pārbaude. Minētās regulas ietvaros saskaņā ar tās 76. pantu šī pārbaude ir jāveic, ņemot vērā strīda faktisko un juridisko kontekstu, kā tas nodots izskatīšanai apelācijas padomē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 1. februāris, SPAG/ITSB – Dann un Backer (“HOOLIGAN”), T‑57/03, EU:T:2005:29, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
17 Turklāt saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 188. pantu lietas dalībnieki procesuālajos rakstos, kas iesniegti tiesvedībā Vispārējā tiesā, nevar mainīt apelācijas padomē izskatītā strīda priekšmetu.
18 Ņemot vērā šos principus, ir jāizskata EUIPO argumenti par noteiktu prasītājas argumentu pieņemamību.
19 Saistībā ar tā prasītājas argumenta pieņemamību, kas attiecas uz konkrēto preču salīdzināšanu ar precēm, kas nav tās, uz kurām attiecās administratīvais process EUIPO, ir jānorāda, ka iebildumu veidlapā prasītāja rubrikā “preces un pakalpojumi, uz kuriem balstīti iebildumi” ir atzīmējusi nevis rūtiņu “visas preces un pakalpojumi, uz kuriem attiecas reģistrācija/pieteikums”, bet gan rūtiņu “šādas preces un pakalpojumi” un šajā rubrikā norādīja “visas preces, kas ietilpst 14., 18. un 26. klasē”. Tātad prasītāja ir balstījusi iebildumus tikai uz agrākās preču zīmes aptvertajām precēm, kas ietilpst 14., 18. un 26. klasē. Līdz ar to prasītājas argumenti, kas attiecas uz līdzību ar citām precēm, neietilpst Apelācijas padomes izskatītās apelācijas sūdzības priekšmetā un tādēļ ir atzīstami par nepieņemamiem.
20 Turpretim par pieņemamu ir jāatzīst prasītājas arguments, ka “āda” un “dzīvnieku ādas” tiekot pārdotas ne tikai kā izejvielas, bet arī kā gatavie ražojumi.
21 Proti, apstrīdētā lēmuma 32.–35. punktā Apelācijas padome, apgalvojot, ka “āda un ādas imitācijas, kas nav ietvertas citās klasēs; dzīvnieku ādas” ir pusfabrikāti un ka tie ir paredzēti sabiedrībai, kas atšķiras no sabiedrības, kurai ir paredzēti agrākās preču zīmes aptvertie gatavie ražojumi, būtībā ir balstījusies uz vispārzināmiem faktiem, t.i., faktiem, kurus varētu zināt visi vai kurus var uzzināt no vispārpieejamiem avotiem.
22 No judikatūras izriet, ka lietas dalībnieks, attiecībā pret kuru EUIPO izmanto vispārzināmus faktus, var apstrīdēt to pareizību Vispārējā tiesā (spriedums, 2006. gada 22. jūnijs, Storck/ITSB, C‑25/05 P, EU:C:2006:422, 52. punkts; rīkojums, 2009. gada 3. jūnijs, Zipcar/ITSB, C‑394/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:334, 43. punkts, un spriedums, 2011. gada 10. novembris, LG Electronics/ITSB, C‑88/11 P, nav publicēts, EU:C:2011:727, 28. punkts).
23 Turklāt ir jāsecina, ka prasītājas arguments par EUIPO lēmumpieņemšanas praksi arī ir pieņemams, jo saskaņā ar judikatūru lietas dalībniekam ir tiesības uz to atsaukties pat tad, ja tas notiek pirmoreiz tiesvedībā Vispārējā tiesā un ja šī prakse ir vēlāka nekā EUIPO notikušais process (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 24. novembris, Sadas/ITSB – LTJ Diffusion (“ARTHUR ET FELICIE”), T‑346/04, EU:T:2005:420, 20. punkts).
24 Visbeidzot, ir jāatzīst par pieņemamu un jāizskata pēc būtības prasītājas arguments saistībā ar apstākli, ka tai piederošā agrākā preču zīme esot reģistrēta arī attiecībā uz “ādas imitācijām” kā tādām.
25 Šis prasītājas arguments būtībā attiecas uz agrākās preču zīmes aptverto preču saraksta interpretāciju. Šajā ziņā ir jānorāda, ka jautājums par to, vai 18. klases formulējums saistībā ar agrāko preču zīmi ir jāsaprot tādējādi, ka tas ietver “izstrādājumus no ādas”, “ādas imitācijas” pašas par sevi un “izstrādājumus no ādas imitācijām”, vai arī tas ir jālasa tādējādi, ka tas attiecas tikai uz “izstrādājumiem no ādas” un “izstrādājumiem no ādas imitācijām”, ir jautājums, kas ir daļa no faktiskā un juridiskā konteksta procesā Apelācijas padomē.
26 Proti, EUIPO instancēm, lai tās varētu pārbaudīt attiecīgo preču identiskumu vai līdzību, vienmēr ir jānosaka preces, uz kurām attiecas konfliktējošās preču zīmes, un šajā ziņā tām attiecīgā gadījumā ir jāveic preču, attiecībā uz kurām reģistrēta preču zīme, saraksta interpretācija. Arguments par agrākās preču zīmes aptverto preču saraksta interpretāciju tātad nevar tikt uzskatīts ar tādu, ka neietilpst strīda kontekstā, kāds tas izskatīts procesā apelācijas padomē. Proti, jautājumi, kas obligāti jāatrisina, lai varētu lemt par strīdu, ir daļa no faktiskā un juridiskā konteksta procesā apelācijas padomē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 1. februāris, “HOOLIGAN”, T‑57/03, EU:T:2005:29, 25. punkts).
Par preču, uz kurām attiecas apelācijas sūdzība, kļūdainu identifikāciju un par lēmuma nepieņemšanu attiecībā uz noteiktām precēm
27 Ir jāatzīmē, ka, pamatojot savu Apelācijas padomei iesniegto apelācijas sūdzību, prasītāja norādīja, ka Iebildumu nodaļa ir noraidījusi iebildumus attiecībā uz “no cēlmetāliem izgatavotiem rāvējslēdzēju piederumiem un rotājumiem”, kas ietilpst 14. klasē, “dzīvnieku ādām”, kas ietilpst 18. klasē, un “jostas sprādzēm un no cēlmetāliem izgatavotiem rāvējslēdzēju piederumiem un rotājumiem”, kas ietilpst 26. klasē.
28 Ir jākonstatē, ka šajā uzskaitījumā nav ietverti “cēlmetāli un to sakausējumi”, kā arī “āda un ādas imitācijas”, attiecībā uz kurām iebildumi arī ir tikuši noraidīti.
29 Lai gan Apelācijas padome ir aplūkojusi preces “āda un ādas imitācijas”, tas tā nav attiecībā uz “cēlmetāliem un to sakausējumiem”, jo šī padome uzskatīja, ka Iebildumu nodaļa nav noraidījusi iebildumus attiecībā uz pēdējām minētajām precēm.
30 Šajā ziņā ir jānorāda, ka no Iebildumu nodaļas lēmuma rezolutīvās daļas izriet, ka, lai gan tā ir apmierinājusi iebildumus attiecībā uz “izstrādājumiem no cēlmetāliem un to sakausējumiem”, tā turpretim ir noraidījusi iebildumus attiecībā uz “cēlmetāliem un to sakausējumiem”, saistībā ar kuriem tā secināja, ka tie nav līdzīgi ar agrāko preču zīmi aizsargātajām precēm. Iebildumu nodaļas lēmuma 6. lappusē Iebildumu nodaļa norādīja, ka tā noraida iebildumus attiecībā uz visām precēm, kas nav līdzīgas agrākās preču zīmes aptvertajām precēm, tostarp attiecībā uz “cēlmetāliem un to sakausējumiem”.
31 Ņemot vērā, ka Apelācijas padome uzskatīja, ka Iebildumu nodaļa bija noraidījusi iebildumus tikai attiecībā uz precēm, kas uzskaitītas apstrīdētā lēmuma 1. punktā, kurā saistībā ar konkrētās starptautiskās reģistrācijas aptvertajām 14. klasē ietilpstošajām precēm ir minēti tikai “no cēlmetāliem izgatavoti rāvējslēdzēju piederumi un rotājumi”, bet nav minēti “cēlmetāli un to sakausējumi”, ar atbilstoši Reglamenta 89. pantam veikto procesa organizatorisko pasākumu lietas dalībnieki tika aicināti izteikt viedokli, pirmkārt, par Apelācijas padomē izskatītā strīda priekšmeta tvērumu un, otrkārt, par to, kā šīs tiesvedības iznākumu varētu ietekmēt fakts, ka Apelācijas padome nav ieņēmusi nostāju attiecībā uz 14. klasē ietilpstošajiem “cēlmetāliem un to sakausējumiem”, ciktāl runa ir par konkrēto starptautisko reģistrāciju.
32 Atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, prasītāja, no vienas puses, precizēja, ka apelācijas sūdzība, ko tā bija iesniegusi Apelācijas padomei, attiecās uz Iebildumu nodaļas lēmumu kopumā, ciktāl ar to tika noraidīti iebildumi. Līdz ar to Apelācijas padomei iesniegtā apelācijas sūdzība esot jāsaprot tādējādi, ka tajā ir apstrīdēts arī iebildumu noraidījums attiecībā uz “ādu un ādas imitācijām” un “cēlmetāliem un to sakausējumiem”.
33 Prasītāja uzskata, ka par kļūdu, ko Apelācijas padome pieļāvusi, nelemjot par “cēlmetāliem un to sakausējumiem”, būtu jāsoda ar apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
34 EUIPO, no otras puses, norādīja, ka strīda priekšmeta tvērums skaidri neizriet no apelācijas sūdzības, ko prasītāja iesniegusi Apelācijas padomei. EUIPO tomēr norādīja, ka Apelācijas padomei minētā apelācijas sūdzība esot bijusi jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas uz visām precēm, attiecībā uz kurām Iebildumu nodaļa noraidīja iebildumus, tostarp “ādu un ādas imitācijām” un “cēlmetāliem un to sakausējumiem”.
35 EUIPO ieskatā, kļūda, ko Apelācijas padome pieļāvusi, nelemjot par “cēlmetāliem un to sakausējumiem”, neietekmē šīs tiesvedības iznākumu, it īpaši tādēļ, ka prasītāja pati nav minējusi šīs preces ne savā EUIPO adresētajā apelācijas sūdzībā, ne Vispārējai tiesai iesniegtajā prasības pieteikumā.
36 Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, ir jāsecina, ka apelācijas sūdzības, ko prasītāja bija iesniegusi Apelācijas padomei, priekšmets bija Iebildumu nodaļas lēmums kopumā, ciktāl ar to tika noraidīti iebildumi. Šis secinājums skaidri izriet gan no EUIPO veidlapas, kas attiecas uz apelācijas sūdzības tvērumu, gan no prasījumiem, kas bija iekļauti prasītājas rakstveida paziņojumā, kurā izklāstīts apelācijas sūdzības pamatojums. Proti, pirmkārt, minētajā veidlapā prasītāja ir atzīmējusi rūtiņu, kas norāda uz to, ka lēmums tiek apstrīdēts kopumā, un, otrkārt, savā rakstveida paziņojumā prasītāja ir lūgusi, no vienas puses, apmierināt iebildumus attiecībā uz visām attiecīgajām precēm un, no otras puses, pilnībā atteikt konkrētās starptautiskās reģistrācijas aizsardzību Savienībā. Turklāt savās atbildēs uz uzdotajiem jautājumiem gan prasītāja, gan EUIPO apstiprināja, ka apelācijas sūdzība, ko prasītāja bija iesniegusi Apelācijas padomei, ir jāsaprot tādējādi, ka tā iesniegta pret Iebildumu nodaļas lēmumu kopumā, ciktāl ar to tika noraidīti iebildumi.
37 Līdz ar to ir jāsecina, ka Apelācijas padome nav lēmusi par tai iesniegto apelācijas sūdzību daļā, kas attiecas uz iebildumu noraidījumu attiecībā uz 14. klasē ietilpstošajiem “cēlmetāliem un to sakausējumiem” saistībā ar konkrēto starptautisko reģistrāciju. Šādi rīkojoties, Apelācijas padome ir pārkāpusi no Regulas Nr. 207/2009 64. panta 1. punkta pirmā teikuma izrietošo pienākumu lemt par tai iesniegto apelācijas sūdzību. Šis pienākums ir jāsaprot tādējādi, ka apelācijas padomei ir jālemj par katru no tai iesniegtajiem prasījumiem kopumā, vai nu apmierinot to, vai noraidot kā nepieņemamu, vai arī noraidot to pēc būtības. Ir jānorāda, ka šī pienākuma neievērošana var ietekmēt apelācijas padomes lēmuma saturu un ka līdz ar to runa ir par būtisku procedūras noteikumu, kura pārkāpums var tikt aplūkots pēc savas ierosmes (spriedums, 2008. gada 10. jūnijs, Gabel Industria Tessile/ITSB – Creaciones Garel (“GABEL”), T‑85/07, EU:T:2008:186, 20. punkts).
38 Pretēji tam, ko savās atbildēs uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem norāda EUIPO, nevar prezumēt, ka Apelācijas padome, noraidot apelācijas sūdzību pilnībā, no funkcionālās turpinātības viedokļa būtu apstiprinājusi Iebildumu nodaļas viedokli attiecībā uz “cēlmetāliem un to sakausējumiem”. Proti, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Apelācijas padome nav pamanījusi, ka šīs preces ietilpst tajā iesniegtās apelācijas sūdzības priekšmetā. Līdz ar to nevar secināt, ka Apelācijas padome būtu domājusi pievienoties Iebildumu nodaļas apsvērumiem attiecībā uz “cēlmetāliem un to sakausējumiem”.
39 Turklāt ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa nevar izlemt jautājumu, par kuru Apelācijas padome nav ieņēmusi nostāju (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 72. punkts). Tas tā ir konkrētajā gadījumā, jo ir skaidrs, ka Apelācijas padome vispār neko nav lēmusi attiecībā uz “cēlmetāliem un to sakausējumiem”. Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ daļā, kurā Apelācijas padome nav lēmusi par 14. klasē ietilpstošajiem “cēlmetāliem un to sakausējumiem” saistībā ar konkrēto starptautisko reģistrāciju.
Par agrākās preču zīmes aizsargātajām precēm
40 Savā analīzē attiecībā uz saistību starp 18. klasē ietilpstošajām precēm, uz kurām attiecas konfliktējošās preču zīmes, prasītāja norāda, ka tai piederošā agrākā preču zīme tika reģistrēta attiecībā uz “izstrādājumiem no ādas”, “ādas imitācijām” pašām par sevi, kā arī “izstrādājumiem no ādas imitācijām”. Tās argumentācija ir balstīta uz preču saraksta redakciju vācu valodā, proti, valodā, kurā iesniegts agrākās preču zīmes reģistrācijas pieteikums, kurš formulēts šādi: “Waren aus Leder und Lederimitationen sowie Waren daraus (soweit in Klasse 18 enthalten)” (izstrādājumi no ādas un ādas imitācijām, kā arī izstrādājumi no tās (ietilpst 18. klasē)).
41 EUIPO apstrīd šo prasītājas apgalvojumu. Pirmkārt, tas uzsver, ka 18. klasē ietilpstošo preču, uz kurām attiecas agrākā preču zīme, saraksta formulējums atšķiras no tā, kas paredzēts Nicas nolīgumā un kas ir šāds: “Āda un ādas imitācijas, izstrādājumi no šiem materiāliem, kas nav ietverti citās klasēs [..]”. Otrkārt, EUIPO norāda, ka saistībā ar šo klasi piešķirtās aizsardzības apjoms ir neprecīzs un ir interpretējams un ka katrā ziņā minētais formulējums neatbilst skaidrības un precizitātes kritērijiem, ko Tiesa noteikusi 2012. gada 19. jūnija spriedumā Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361).
42 Ir jākonstatē, ka atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 120. panta 3. punktam, saskaņā ar kuru, “ja rodas šaubas, autentisks ir pieteikuma par Savienības preču zīmi teksts tajā [EUIPO] valodā, kurā tas iesniegts”, priekšroka ir dodama aizsardzības apjomam, ko piešķir attiecīgā teksta redakcija vācu valodā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 21. marts, Event/ITSB – CBT Comunicación Multimedia (“eventer EVENT MANAGEMENT SYSTEMS”), T‑353/11, nav publicēts, EU:T:2013:147, 14.–16. punkts).
43 Turklāt ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. lpp.), redakcijā, kas piemērojama faktu norises laikam, 2. noteikuma 2. punktu preču un pakalpojumu, uz kuriem attiecas preču zīmes reģistrācijas pieteikums, sarakstam ir jābūt formulētam tā, lai skaidri norādītu šo preču un pakalpojumu īpašības.
44 No tā izriet, ka tam, kurš lūdz reģistrēt kādu apzīmējumu kā Eiropas Savienības preču zīmi, savā pieteikumā ir jānorāda to preču vai pakalpojumu saraksts, attiecībā uz kuriem tiek lūgta reģistrācija, un jāsniedz katras minētās preces vai pakalpojuma apraksts tā, lai skaidri norādītu to īpašības (spriedums, 2011. gada 23. novembris, Pukka Luggage/ITSB – Azpiroz Arruti (“PUKKA”), T‑483/10, nav publicēts, EU:T:2011:692, 37. punkts).
45 Šī skaidrības prasība turklāt ir pastiprināta 2012. gada 19. jūnija spriedumā Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361), uz kuru atsaucas EUIPO savos apsvērumos un kurā Tiesa ir nospriedusi, ka reģistrācijas pieteicējam preces vai pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tiek lūgta Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācija, ir jāidentificē pietiekami skaidri un precīzi, lai ļautu kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem uz šī pamata vien noteikt preču zīmes piešķirtās aizsardzības apjomu (spriedums, 2012. gada 19. jūnijs, Chartered Institute of Patent Attorneys, C‑307/10, EU:C:2012:361, 64. punkts).
46 Ir jānorāda, ka konkrētajā gadījumā iepriekš minētā redakcija vācu valodā var tikt saprasta divos dažādos veidos. No vienas puses, tā var tikt interpretēta tā, kā to piedāvā prasītāja – atbilstoši šā sprieduma 40. punktā izklāstītajam. Šāda interpretācija ir balstīta uz premisu, ka, tā kā vārds “izstrādājumi” ir lietots gan attiecīgā 18. klasē ietilpstošo preču apraksta sākumā, gan tā beigās, pirmais šī vārda lietošanas gadījums attiecas vienīgi uz elementu “āda”, savukārt izteiciens “sowie Waren daraus (soweit in Klasse 18 enthalten)” (kā arī izstrādājumi no tā [materiāla] (ietilpst 18. klasē)) attiecas uz elementu “ādas imitācijas”. Līdz ar to saskaņā ar šo interpretāciju minētais formulējums aptver arī “ādas imitācijas”. No otras puses, šis formulējums var tikt saprasts arī tā, kā to apgalvo EUIPO, proti, kā atsauce vienīgi uz “izstrādājumiem no ādas un no ādas imitācijām” kā gataviem ražojumiem.
47 Ir jākonstatē, ka formulējums, ko izvēlējusies prasītāja agrākās preču zīmes aptverto 18. klasē ietilpstošo preču sarakstam un kas pieļauj divas iepriekš minētās atšķirīgās interpretācijas, ir pārprotams un līdz ar to nevar tikt atzīts par atbilstošu skaidrības prasībai, kas izriet no Regulas Nr. 2868/95 2. noteikuma 2. punkta un no judikatūras. Ir jānorāda, ka prasītāja pati ir radījusi šo neskaidrību, pievienojot vārdus “Waren aus” (izstrādājumi no) pirms parastā 18. klases formulējuma. Atbilstoši šā sprieduma 44. un 45. punktā atgādinātajai judikatūrai prasītājai ir pienākums precizēt agrākās preču zīmes aptverto 18. klasē ietilpstošo preču saraksta formulējumu. Konkrēti, ja prasītāja vēlētos lūgt aizsardzību attiecībā uz “ādas imitācijām”, tai būtu bijis jāizvēlas tāds preču saraksta formulējums, kas ļautu skaidri saprast šo nodomu.
48 Ir jākonstatē, ka preču zīmes īpašnieks nav tiesīgs gūt labumu no sava pienākuma norādīt preču sarakstu skaidri un precīzi pārkāpuma. Attiecīgais formulējums katrā ziņā nav jāinterpretē tādējādi, ka tas – par labu prasītājai – aptver arī “ādas imitācijas” pašas par sevi.
49 Līdz ar to prasītājas arguments, ka agrākā preču zīme esot aizsargāta attiecībā uz “ādas imitācijām”, ir jānoraida.
Par vienīgo pamatu – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu
50 Prasītāja būtībā izvirza vienu vienīgu pamatu, proti, Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.
51 Tā pamato prasību ar vairākiem iebildumiem, kas attiecas uz apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padomes veikto novērtējumu par konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas neesamību. Konkrētāk, prasītāja norāda, ka Apelācijas padome kļūdaini uzskatot, ka nepastāv līdzība starp precēm, uz kurām attiecas konkrētā starptautiskā reģistrācija, un agrākās preču zīmes aptvertajām precēm. Tādēļ, tās ieskatā, Apelācijas padome kļūdaini secinot, ka nepastāv sajaukšanas iespēja.
52 EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.
53 Iesākumā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 151. panta 1. punktu starptautiskai reģistrācijai, ko attiecina uz Eiropas Savienību, no dienas, kad tā reģistrēta atbilstoši 1989. gada 27. jūnijā Madridē pieņemtā Protokola par Madrides nolīgumu par preču zīmju starptautisko reģistrāciju (OV 2003, L 296, 22. lpp.) 3. panta 4. punktam, ir tādas pašas sekas kā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumam. Regulas Nr. 207/2009 156. panta 1. punktā ir noteikts, ka starptautiskai reģistrācijai, ko attiecina uz Eiropas Savienību, ir piemērojams tāda paša veida iebildumu process kā publicētiem Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumiem.
54 Atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam, ja agrākas preču zīmes īpašnieks iebilst, pieteikto preču zīmi nereģistrē, ja tās identiskuma vai līdzības ar agrāko preču zīmi dēļ un preču vai pakalpojumu, ko aptver abas preču zīmes, identiskuma vai līdzības dēļ sabiedrībai tajā teritorijā, kur ir aizsargāta agrākā preču zīme, pastāv sajaukšanas iespēja. Sajaukšanas iespēja ietver asociācijas iespēju ar agrāko preču zīmi.
55 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sajaukšanas iespēju veido risks, ka sabiedrība varētu domāt, ka attiecīgās preces vai pakalpojumi nāk no viena un tā paša uzņēmuma vai ekonomiski saistītiem uzņēmumiem. No šīs pašas judikatūras izriet, ka sajaukšanas iespēja ir jāvērtē visaptveroši, atbilstoši tam, kā konkrētā sabiedrības daļa uztver attiecīgos apzīmējumus un preces vai pakalpojumus, un ņemot vērā visus faktorus, kam ir nozīme konkrētajā lietā, tostarp apzīmējumu līdzības un aptverto preču vai pakalpojumu līdzības savstarpējo saistību (skat. spriedumus, 1998. gada 29. septembris, Canon, C‑39/97, EU:C:1998:442, 16., 17. un 29. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2003. gada 9. jūlijs, Laboratorios RTB/ITSB – Giorgio Beverly Hills (“GIORGIO BEVERLY HILLS”), T‑162/01, EU:T:2003:199, 30.–33. punkts un tajos minētā judikatūra).
56 Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas mērķiem sajaukšanas iespējas priekšnoteikums ir vienlaicīgs konfliktējošo preču zīmju identiskums vai līdzība, kā arī ar tām aptverto preču vai pakalpojumu identiskums vai līdzība. Šie nosacījumi ir kumulatīvi (skat. spriedumu, 2013. gada 8. marts, Mayer Naman/ITSB – Daniel e Mayer (“David Mayer”), T‑498/10, nav publicēts, EU:T:2013:117, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Iepriekš minēto principu gaismā ir jāpārbauda, vai Apelācijas padome ir pamatoti uzskatījusi, ka nepastāv konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēja attiecībā uz konkrētajām precēm.
Par konkrēto sabiedrības daļu
58 Saskaņā ar judikatūru, veicot sajaukšanas iespējas visaptverošu vērtējumu, ir jāņem vērā attiecīgās preču kategorijas samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs. Tāpat ir jāņem vērā fakts, ka vidusmēra patērētāja uzmanības līmenis var mainīties atkarībā no attiecīgo preču vai pakalpojumu kategorijas (skat. spriedumu, 2007. gada 13. februāris, Mundipharma/ITSB – Altana Pharma (“RESPICUR”), T‑256/04, EU:T:2007:46, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Konkrētajā lietā ir jāsecina, ka, tā kā agrākā preču zīme ir Eiropas Savienības preču zīme, sajaukšanas iespējas vērtējuma mērķim atbilstošo teritoriju veido visa Savienības teritorija; šo faktu pareizi konstatēja Apelācijas padome un turklāt neapstrīdēja arī prasītāja.
60 Turpretim prasītāja apstrīd Apelācijas padomes secinājumu, ka sajaukšanas iespēja ir jāizvērtē saistībā ar patērētāju grupu, ko veido īpaši uzmanīga specializēta sabiedrība.
61 Tā kā prasītājas šajā ziņā sniegtā argumentācija lielā mērā pārklājas ar dažiem elementiem, kas ietilpst analīzes jomā attiecībā uz konkrēto preču salīdzinājumu, šie argumenti tiks izskatīti, izvērtējot minēto preču līdzību.
62 Tātad prasības izskatīšana ir jāturpina veikt saistībā ar preču salīdzinājumu.
Par preču salīdzinājumu
– Par precēm, kas ietilpst 14. un 26. klasē
63 Apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome, pirmkārt, konstatēja, ka divas konkrēto 14. un 26. klasē ietilpstošo preču grupas, ko attiecīgi aptver konkrētā starptautiskā reģistrācija un agrākā preču zīme, atšķiras pēc to rakstura, funkcionālā uzdevuma un lietojuma. Tā secināja minēto preču līdzības neesamību, pamatojoties uz to, ka jostas sprādzes un no cēlmetāliem izgatavoti rāvējslēdzēju piederumi un rotājumi ir rezerves daļas, kas pirmām kārtām tiek izmantotas rāvējslēdzēju vai jostu ražošanā vai dekorēšanā, tādējādi veidojot pusfabrikātus, savukārt agrākās preču zīmes aptvertās preces, kas ietilpst 14. un 26. klasē, ir gatavie ražojumi, kas daļēji tiek izmantoti, lai rādītu un mērītu laiku (“pulksteņu izstrādājumi” un “hronometriskie instrumenti”), un daļēji kalpo kā juvelierizstrādājumi vai rotājumi.
64 Turklāt Apelācijas padome norādīja, ka starp konkrētajām precēm nepastāv papildinātības attiecības, jo strīdīgās rezerves daļas nav nedz nepieciešamas, nedz būtiskas agrākās preču zīmes aptverto preču, kas ietilpst 14. un 26. klasē, lietošanai. Turklāt konkrētās preces netiekot piedāvātas, izmantojot vienus un tos pašus pārdošanas kanālus. To attiecīgie uzdevumi esot pilnīgi atšķirīgi, turklāt tās neesot konkurējošas. Visbeidzot, ņemot vērā, ka konkrētās preces neesot paredzētas vienai un tai pašai sabiedrībai, tās tātad neesot savstarpēji aizvietojamas. Tādēļ Apelācijas padome secināja, ka konkrētās preces, kas ietilpst 14. un 26. klasē, nav līdzīgas.
65 Otrkārt, Apelācijas padome uzskatīja, ka agrākās preču zīmes aptvertie gatavie ražojumi, kas ietilpst 18. klasē, tostarp “somas”, gan pēc sava rakstura, gan pēc funkcionālā uzdevuma atšķiras no konkrētās starptautiskās reģistrācijas aptvertajām rezerves daļām, kas ietilpst 14. un 26. klasē. Pat ja tiktu pieņemts, ka rāvējslēdzēju un jostu rezerves daļas būtu nepieciešamas, lai lietotu agrākās preču zīmes aptvertos gatavos ražojumus, kas ietilpst 18. klasē, ciktāl šie pēdējie ietver rāvējslēdzējus, jostas vai siksnas, attiecīgie patērētāji tomēr neprezumēs, ka šīs preces piedāvā vieni un tie paši ražotāji.
66 Prasītāja apstrīd Apelācijas padomes secinājumu vairāku iemeslu dēļ. Vispirms tā norāda, ka Apelācijas padome nav ņēmusi vērā faktu, ka konkrētās preces var tikt lietotas arī atsevišķi, t.i., kā pilnīgi patstāvīgas preces, kas arī paredzētas galapatērētājiem. Šajā ziņā prasītāja īpaši atsaucas uz izstrādājumu, kas tiek apzīmēti ar izteicienu “rāvējslēdzēju rotājumi”, daudzveidību, proti, ka tie ietverot, piemēram, atslēgu piekariņus, ķēdītes, gredzenus, kas arī var tikt pievienoti rāvējslēdzējiem gatavo ražojumu – tādu kā somas vai apģērbi – dekorēšanas mērķiem. Tādā pašā veidā “jostas sprādzes” tiekot tirgotas kā pilnīgi patstāvīgas preces, lai sniegtu galapatērētājiem iespēju piestiprināt pie ķermeņa, piemēram, garus auduma gabalus, tādus kā lakati, aizkari vai tunikas, vai arī izcelt formu. Prasītāja piebilst, ka konkrētās preces izplata vieni un tie paši ražotāji un nopērk viena un tā pati sabiedrība un tās tiek piedāvātas vienās un tajās pašās tirdzniecības vietās. Līdz ar to mērķsabiedrība secinātu, ka šīs preces ir tiešā tuvumā un viena otru papildina. Turklāt minēto preču papildinošais raksturs esot balstīts uz to mērķu sakritību, jo tām ir estētisks mērķis dekorēt gatavos ražojumus.
67 EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.
68 Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai novērtētu attiecīgo preču vai pakalpojumu līdzību, ir jāņem vērā visi atbilstošie faktori, kas raksturo saikni starp tiem. Šie faktori it īpaši ietver to raksturu, funkcionālo uzdevumu, lietojumu, kā arī to konkurējošo vai papildinošo raksturu. Var tikt ņemti vērā arī citi faktori, tādi kā attiecīgo preču izplatīšanas kanāli (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, El Corte Inglés/ITSB – Bolaños Sabri (“PiraÑAM diseño original Juan Bolaños”), T‑443/05, EU:T:2007:219, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka konkrētās 14. un 26. klasē ietilpstošās preces, proti, “no cēlmetāliem izgatavoti rāvējslēdzēju rotājumi” un “jostas sprādzes” varot tikt tirgotas arī kā pilnīgi patstāvīgas preces tieši galapatērētājam, ir jākonstatē, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka tas tā varētu būt, šis apstāklis tomēr nevar likt apšaubīt faktu, ka šīs preces ir paredzētas un galvenokārt tiek pārdotas profesionāļiem, kas izgatavo gatavus ražojumus, konkrēti, jostu un rāvējslēdzēju ražotājiem.
70 Prasītājas argumenti neatspēko šo secinājumu. Šajā ziņā, konkrētāk, ir svarīgi norādīt, ka nevar piekrist prasītājas argumentam, ka “jostas sprādzes” dod patērētājiem iespēju piestiprināt pie ķermeņa lakatus, aizkarus vai tunikas. Proti, “jostas sprādzes” pēc sava rakstura un funkcionālā uzdevuma ir preces, kas paredzētas tam, lai aiztaisītu jostas, nevis preces, ko izmanto prasītājas norādītajiem nolūkiem.
71 Turklāt ir jānorāda, ka prasītāja apgalvo, ka konkrētās preces izplata vieni un tie paši vai savā starpā saistītie ražotāji un ka tās tiek piedāvātas vienās un tajās pašās tirdzniecības vietās un, vēl jo vairāk, vienās un tajās pašās [veikalu] nodaļās. Tomēr šajā ziņā prasītāja izvirza tikai apgalvojumu, neprecizējot, kāda veida uzņēmums, viņasprāt, ražo gan konkrētās preces, gan agrākās preču zīmes aptvertās preces un kādās tirdzniecības vietās tās tiek piedāvātas.
72 Otrkārt, ir jānoraida prasītājas arguments par konkrēto preču papildinošo raksturu, kas esot balstīts uz to estētiskā mērķa dekorēt gatavos ražojumus sakritību.
73 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka atbilstoši judikatūrai preces vai pakalpojumi ir papildinoši, ja starp tiem pastāv cieša saikne tādā ziņā, ka viena prece vai pakalpojums ir nepieciešams vai būtisks citas preces lietošanai vai pakalpojuma izmantošanai, no kā izriet, ka patērētāji var uzskatīt, ka par šo preču ražošanu vai šo pakalpojumu sniegšanu ir atbildīgs viens un tas pats uzņēmums (spriedums, 2015. gada 30. aprīlis, Tecalan/ITSB – Ensinger (“TECALAN”), T‑100/14, nav publicēts, EU:T:2015:251, 40. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2009. gada 22. janvāris, Commercy/ITSB – easyGroup IP Licensing (“easyHotel”), T‑316/07, EU:T:2009:14, 57. un 58. punkts un tajos minētā judikatūra).
74 Turklāt saskaņā ar judikatūru estētiskai papildinātībai starp precēm ir jāietver patiesa estētiska vajadzība tādā ziņā, ka viena prece ir nepieciešama vai būtiska otras preces izmantošanai un ka patērētāji uzskata, ka ir ierasti un normāli minētās preces izmantot kopā (spriedums, 2007. gada 11. jūlijs, Mülhens/ITSB – Minoronzoni (“TOSCA BLU”), T‑150/04, EU:T:2007:214, 36. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2005. gada 1. marts, Sergio Rossi/ITSB – Sissi Rossi (“SISSI ROSSI”), T‑169/03, EU:T:2005:72, 60. un 62. punkts).
75 Konkrētajā lietā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā to atšķirīgo raksturu, konkrētās preces, proti, konkrētās starptautiskās reģistrācijas aptvertās 14. un 26. klasē ietilpstošās “jostas sprādzes” un “no cēlmetāliem izgatavoti rāvējslēdzēju piederumi un rotājumi”, no vienas puses, un ar agrāko preču zīmi aizsargātās un šajās pašās klasēs ietilpstošās preces, proti, pulksteņu izstrādājumi, rotaslietas vai dekoratīvie izstrādājumi, tādi kā piekariņi atslēgu gredzeniem un no cēlmetāliem izgatavoti dekorēšanas priekšmeti, kā arī mākslīgie ziedi, no otras puses, nav nedz nepieciešamas, nedz pat būtiskas to attiecīgajiem lietojumiem.
76 Saistībā ar prasītājas argumentu par papildinātību starp “no cēlmetāliem izgatavotiem rāvējslēdzēju rotājumiem”, no vienas puses, un “somām”, kas ietilpst 18. klasē un uz ko attiecas agrākā preču zīme, no otras puses, ir jānorāda, ka “no cēlmetāliem izgatavoti rāvējslēdzēju rotājumi” nav būtiski vai nepieciešami, lai lietotu somu. Proti, pat tad, ja somai ir rāvējslēdzējs, tā var tikt lietota, nepievienojot šim rāvējslēdzējam kādu rotājumu. Turklāt, ja šis jautājums tiek aplūkots saistībā ar “somu” būtiskumu vai nepieciešamību “rāvējslēdzēju piederumu un rotājumu” lietošanai, ir jānorāda, ka ir taisnība, ka, lai lietotu rāvējslēdzēja rotājumu, ir jābūt ražojumam, kas aprīkots ar rāvējslēdzēju. Tomēr ir jākonstatē, ka somas nav vienīgās preces, kam varētu būt šāda aizvēršanas sistēma. Rāvējslēdzēja rotājums, piemēram, var tikt izmantots arī ar apģērbiem, kuriem ir rāvējslēdzējs. Turklāt šajā ziņā ir jākonstatē, ka pastāv somas, kurām nav rāvējslēdzēja. Tātad saikne starp “no cēlmetāliem izgatavotiem rāvējslēdzēju rotājumiem” un “somām” nav ļoti cieša. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai konstatētu preču līdzību to papildinātības dēļ, nepietiek ar to vien, ka viena prece ir nepieciešama vai būtiska citas preces lietošanai, bet šim apstāklim ir jārada arī tādas sekas, ka patērētājs var uzskatīt, ka par šo preču ražošanu ir atbildīgs viens un tas pats uzņēmums (skat. šā sprieduma 74. punktu). Citiem vārdiem, ir jāpārbauda, vai “somas” ir būtiskas “rāvējslēdzēju rotājumu” lietošanai tik lielā mērā, ka sabiedrība varētu uzskatīt, ka par šo preču ražošanu ir atbildīgs viens un tas pats uzņēmums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 14. maijs, Sanco/ITSB – Marsalman (Cāļa attēls), T‑249/11, EU:T:2013:238, 39. punkts). Ir jāsecina, ka saikne starp “no cēlmetāliem izgatavotiem rāvējslēdzēju rotājumiem” un “somām” nav pietiekami cieša, lai patērētāji varētu uzskatīt, ka par šo preču ražošanu ir atbildīgs viens un tas pats uzņēmums. Sabiedrība negaida, ka somu ražotājs piedāvās pārdošanā arī rāvējslēdzēju rotājumus.
77 Turklāt ir jānorāda, kā Apelācijas padome to izdarījusi apstrīdētā lēmuma 26. punktā, ka ar apstākli, ka visas strīdīgās preces var kalpot dekoratīviem nolūkiem, nepietiek, lai konstatētu preču līdzību. Proti, šis apstāklis ir pārāk vispārīgs faktors, lai tas pats par sevi varētu pamatot secinājumu, ka konkrētās preces ir papildinošas un tātad līdzīgas.
78 No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas argumenti par konkrēto preču šķietamo papildinātību ir jānoraida.
79 Saistībā ar citiem faktoriem, kuriem ir nozīme atbilstoši šā sprieduma 68. punktā minētajai judikatūrai, ir svarīgi atgādināt, pirmkārt, ka prasītāja pati atzīst, ka konkrētās preces savā starpā nekonkurē.Otrkārt, ņemot vērā to atšķirīgo raksturu, ir jāsecina, ka konkrētās preces nav arī savstarpēji aizvietojamas.
80 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apstākļus, Apelācijas padome nav pieļāvusi kļūdu, secinot, ka konkrētās preces nav līdzīgas.
– Par 18. klasē ietilpstošajām precēm
81 Apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome būtībā uzskatīja, ka “āda”, “ādas imitācijas” un “dzīvnieku ādas”, kuras ietilpst 18. klasē un uz kurām attiecas konkrētā starptautiskā reģistrācija, ir izejvielas vai pusfabrikāti, kas paredzēti papildu apstrādei vai pārstrādei un kas līdz ar to ir adresēti ādas izstrādājumu ražotājiem un tātad specializētai sabiedrībai. Tā uzskatīja, ka minētās preces būtiski atšķiras no agrākās preču zīmes aptvertajām precēm, kas savukārt ir galapatērētājiem paredzētie gatavie ražojumi. Apelācijas padomes ieskatā, ar apstākli, ka konkrētie pusfabrikāti ir vajadzīgi dažu agrākās preču zīmes aptverto preču, tādu kā visu veidu somas un čemodāni, kabatas portfeļi vai arī plakanas sieviešu rokassomiņas, ražošanai, nepietiek, lai konstatētu konkrēto preču līdzību, jo šie gatavie ražojumi var tikt izgatavoti arī no citiem materiāliem. Tātad sabiedrība neprezumēšot, ka šīs preces piedāvā vieni un tie paši ražotāji. Apelācijas padome ir secinājusi, ka nepastāv līdzība starp konkrētajām precēm, kas ietilpst 18. klasē.
82 Prasītāja apstrīd šo Apelācijas padomes secinājumu vairāku iemeslu dēļ. Vispirms tā norāda, ka dažādas EUIPO apelācijas padomes agrākos lēmumos jau ir atzinušas iespēju konstatēt līdzību starp ādu, ādas imitācijām un dzīvnieku ādām kā pusfabrikātiem, no vienas puses, un no šiem materiāliem izgatavotajiem gatavajiem ražojumiem, no otras puses. Turklāt tā norāda, ka arī āda, ādas imitācijas un dzīvnieku ādas netiek pārdotas tikai kā pusfabrikāti vai izejvielas, ber gan pašas par sevi var tikt pārdotas tieši galapatērētājam. Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz šo preču lietojumu dekorēšanas mērķiem, piemēram, paklāju veidā vai arī sienu dekorēšanai. Turklāt dzīvnieku ādas varot tikt izmantotas arī kā matraču aizsargaudumi un krēslu aizsargi. Šajos gadījumos strīdīgās preces netiekot pārstrādātas par citām precēm, bet gan tiekot izmantotas kā pilnīgi patstāvīgas preces. Prasītājas skaitījumā, konkrētās preces tātad esot līdzīgas.
83 EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.
84 Pirmkārt, saistībā ar prasītājas argumentu par apelācijas padomju agrāku lēmumpieņemšanas praksi, kurā esot tikusi konstatēta līdzība starp ādu, ādas imitācijām un dzīvnieku ādām kā pusfabrikātiem, no vienas puses, un no šiem materiāliem izgatavotajiem ražojumiem, no otras puses, ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmumi, kas EUIPO apelācijas padomēm ir jāpieņem saskaņā ar Regulu Nr. 207/2009 attiecībā uz apzīmējuma kā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju, tiek pieņemti, īstenojot saistošo kompetenci, nevis rīcības brīvību. Līdz ar to minēto lēmumu tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties vienīgi uz šo regulu, nevis lēmumpieņemšanas praksi, kas pastāvēja pirms šo lēmumu pieņemšanas (spriedumi, 2007. gada 26. aprīlis, Alcon/ITSB, C‑412/05 P, EU:C:2007:252, 65. punkts, un 2005. gada 24. novembris, Sadas/ITSB – LTJ Diffusion (“ARTHUR ET FELICIE”), T‑346/04, EU:T:2005:420, 71. punkts). Turklāt katrā ziņā ir jāuzsver, ka Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka “āda un ādas imitācijas” nav līdzīgas tādiem izstrādājumiem no šiem materiāliem kā somas, čemodāni, lietussargi, saulessargi un spieķi, kādi tie konkrētajā gadījumā ir aizsargāti ar agrāko preču zīmi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 25. novembris, Vidieffe/ITSB – Ellis International Group (“GOTHA”), T‑169/09, nav publicēts, EU:T:2010:484, 7. un 29. punkts).
85 Otrkārt, saistībā ar prasītājas argumentu, ka āda, ādas imitācijas un dzīvnieku ādas netiek pārdotas tikai kā pusfabrikāti vai izejvielas, ber gan var tikt pārdotas arī kā pilnīgi patstāvīgas preces tieši galapatērētājam, ir jāsecina, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka tas tā varētu būt, šis apstāklis tomēr neliek apšaubīt faktu, ka šīs preces galvenokārt ir adresētas profesionālai sabiedrībai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 9. novembris, Birkenstock Sales/EUIPO (Viļņotu krustojošos līniju raksta attēls), T‑579/14, pārsūdzēts apelācijas instancē, EU:T:2016:650, 32. punkts).
86 Turklāt ir jākonstatē, ka “ādai un ādas imitācijām; dzīvnieku ādām” ir cits raksturs un citi mērķi nekā precēm, uz ko attiecas agrākā preču zīme. Proti, preces, uz kurām attiecas konkrētā starptautiskā reģistrācija, galvenokārt ir paredzētas tam, lai izstrādājumu no ādas, no ādas imitācijām un no dzīvnieku ādām ražotājiem sniegtu izejvielas, savukārt agrākās preču zīmes aptvertās preces ir paredzētas, lai aizsegtu un apģērbtu cilvēka ķermeņa daļas, lai pārvietotu priekšmetus un lai aizsargātos no lietus un saules. Šajā ziņā turklāt ir jānorāda, ka Savienības tiesa ir atzinusi, ka daļa no agrākās preču zīmes aptvertajām precēm, piemēram, “lietussargi” un “saulessargi”, papildus savai galvenajai funkcijai var arī tikt uzskatīta par modes nozares izstrādājumiem plašā izpratnē, jo patērētājs var tos izmantot zināma ārējā tēla radīšanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 9. novembris, Viļņotu krustojošos līniju raksta attēls, T‑579/14, pārsūdzēts apelācijas instancē, EU:T:2016:650, 118. punkts un tajā minētā judikatūra).
87 Ņemot vērā to atšķirīgo raksturu, konkrētās preces parasti izgatavo atšķirīgi ražotāji un tās tiek pārdotas, izmantojot atšķirīgus izplatīšanas kanālus. Tāpat arī nepastāv konkurence starp šīm precēm.
88 Runājot par iespējamo papildinātību starp “ādu un ādas imitācijām; dzīvnieku ādām” un noteiktām agrākās preču zīmes aptvertām precēm, kas ietilpst 18. klasē, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru preces ir papildinošas, ja starp tām pastāv cieša saikne tādā ziņā, ka viena prece ir nepieciešama vai būtiska citas preces lietošanai, no kā izriet, ka patērētāji var uzskatīt, ka par šo preču ražošanu ir atbildīgs viens un tas pats uzņēmums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, “PiraÑAM diseño original Juan Bolaños”, T‑443/05, EU:T:2007:219, 48. punkts un tajā minētā judikatūra). Konkrētajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāja nav precizējusi iemeslus, kuru dēļ konkrētās preces būtu nepieciešamas vai vismaz būtiskas to attiecīgajiem lietojumiem.
89 Prasītājai nav pamata apgalvot, ka agrākās preču zīmes aptvertās preces un “āda un ādas imitācijas, dzīvnieku ādas” ir papildinošas tādēļ, ka pirmās minētās preces tiek ražotas, izmantojot otrās minētās. Šajā ziņā ir jāsecina, kā Apelācijas padome to ir pareizi konstatējusi apstrīdētā lēmuma 34.–36. punktā, ka ar apstākli, ka konkrētās starptautiskās reģistrācijas aptvertās 18. klasē ietilpstošās preces ir vajadzīgas dažu agrākās preču zīmes aptverto 18. klasē ietilpstošo preču, tādu kā visu veidu somas un čemodāni, ražošanai, nepietiek, lai konstatētu konkrēto preču līdzību, jo šīs preces var tikt izgatavotas arī no citiem materiāliem un tātad sabiedrība neprezumēs, ka minētās preces piedāvā vieni un tie paši ražotāji.
90 No iepriekš minētā izriet, ka Apelācijas padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, secinot, ka konkrētās 18. klasē ietilpstošās preces nav līdzīgas.
91 Ir jānorāda, ka, tā kā konkrētajā gadījumā nav izpildīts viens no kumulatīvajiem nosacījumiem, kas tiek prasīti, lai varētu konstatēt sajaukšanas iespēju, prasītājas argumenti attiecībā uz apzīmējumu līdzību nav iedarbīgi.
92 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Apelācijas padome pamatoti secināja, ka nepastāv konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēja attiecībā uz konkrētajām precēm.
93 No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tajā Apelācijas padome nav lēmusi par tai iesniegto apelācijas sūdzību saistībā ar “cēlmetāliem un to sakausējumiem”, kas ietilpst 14. klasē un uz ko attiecas konkrētā starptautiskā reģistrācija. Pārējā daļā prasība ir noraidāma.
Par tiesāšanās izdevumiem
94 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
95 Tātad ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas pirmās padomes 2015. gada 12. novembra lēmumu lietā R 679/2014-1 attiecībā uz iebildumu procesu starp Nanu–Nana Joachim HoeppGmbH & Co. KG un Nadine Fink atcelt tiktāl, ciktāl tajā Apelācijas padome nav lēmusi par tai iesniegto apelācijas sūdzību saistībā ar “cēlmetāliem un to sakausējumiem”, kas ietilpst 14. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un uz ko attiecas grafiskas preču zīmes starptautiskā reģistrācija Nr. 1111651, kura ir attiecināta uz Eiropas Savienību;
2) prasību pārējā daļā noraidīt;
3) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 6. aprīlī.
[Paraksti]