Prasība, kas celta 2020. gada 10. augustā – Banco Cooperativo Español/VNV
(Lieta T-499/20)
Tiesvedības valoda – spāņu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Banco Cooperativo Español, SA (Madride, Spānija) (pārstāvji: D. Sarmiento Ramírez-Escudero, J. Beltrán de Lubiano Sáez de Urabain un P. Biscari García, advokāti)
Atbildētāja: Vienotā noregulējuma valde
Prasījumi
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
(i) atzīt par nepiemērojamu Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punktu;
(ii) atzīt par spēkā neesošu apstrīdēto lēmumu tāpēc, ka tas ir pretrunā Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punkta otrajai daļai un Regulas (ES) Nr. 806/2014 70. pantam, kas interpretēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. panta un samērīguma principa gaismā;
(iii) katrā ziņā atzīt, ka apstrīdētajam lēmumam nevar būt atpakaļejošas iedarbības no 2016. gada lēmuma pieņemšanas brīža, un tāpēc atcelt apstrīdētā lēmuma 3. pantu, ciktāl tam ir šāda iedarbība;
(iv) katrā ziņā piespriest VNV samaksāt atlīdzinājumu BCE:
a. apmērā, kas atbilst nokavējuma procentiem, kas attiecībā uz 2016. gadā samaksāto summu ir maksājami par laikposmu no 2016. gada 23. jūnija līdz dienai, kad VNV veiks attiecīgo summu samaksu, un kas ir aprēķināti, pamatojoties uz piemērojamo Eiropas Centrālās bankas refinansēšanas likmi (pašreiz 0 % apmērā), tai pieskaitot 3,5 procentpunktus;
b. pakārtoti šo prasījumu (a) daļai un tikai gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka apstrīdētais lēmums ir tiesisks pēc būtības, taču tam nevar būt atpakaļejošas iedarbības – apmērā, kas atbilst nokavējuma procentiem, kas attiecībā uz 2016. gadā samaksāto summu ir maksājami par laikposmu no 2016. gada 23. jūnija līdz 2020. gada 19. martam, proti, dienai, no kuras apstrīdētajam lēmumam ir iedarbība, un kas ir aprēķināti, pamatojoties uz piemērojamo Eiropas Centrālās bankas refinansēšanas likmi (pašreiz 0 % apmērā), tai pieskaitot 3,5 procentpunktus;
c. pakārtoti šo prasījumu (a) vai (b) daļai – apmērā, kas atbilst peļņai, ko BCE būtu guvusi, ja 2016. gada 16. jūnija izsolē tā būtu ieguvusi Spānijas valsts emitētās 10 gadu obligācijas par summu, kas atbilst 2016. gada ex ante iemaksai, un ir maksājami par laikposmu no 2016. gada 23. jūnija līdz dienai, kad VNV veiks attiecīgo summu samaksu (vai – gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka apstrīdētais lēmums ir tiesisks pēc būtības, taču tam nevar būt atpakaļejošas iedarbības, – līdz 2020. gada 19. martam);
(v) katrā ziņā piespriest Vienotajai noregulējuma valdei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Šī prasība ir celta par Vienotās noregulējuma valdes (turpmāk tekstā – “VNV”) 2020. gada 19. marta lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā 2016. gadā (SRB/ES/2020/16) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Prasītāja norāda, ka VNV plānoja apveltīt apstrīdēto lēmumu ar atpakaļejošu iedarbību, nosakot, ka tam ir iedarbība jau kopš 2016. gada 15. aprīļa, proti, dienas, kad tika pieņemts pirmais lēmums par ex ante iemaksām par 2016. gadu.
Prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus.
Pirmais pamats – iebilde par prettiesiskumu saskaņā ar LESD 277. pantu, kas ir vērsta uz to, lai Vispārējā tiesa atzītu par nepiemērojamu Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015 L 11, 44. lpp.), 5. panta 1. punktu.
˗ Šajā ziņā tiek apgalvots, ka minētā deleģētās regulas norma:
esot pretrunā Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktam, jo paredz tādu aprēķina sistēmu, kurā iestādei ar konservatīvu riska profilu ir jāmaksā ex ante iemaksa tādā apmērā, kādā tas jādara iestādei ar ļoti augsta riska profilu;
esot pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantam, jo nepamatoti ierobežo prasītājas darījumdarbības brīvību;
esot pretrunā samērīguma principam, jo neņem vērā noteiktu prasītājas saistību divkāršo uzskaiti, tādējādi radot nevajadzīgu un nesamērīgu ierobežojumu, kas ir acīmredzami nepamatots.
Otrais pamats – par to, ka esot pārkāpta Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punkta otrā daļa un Regulas (ES) Nr. 806/2014 70. pants, kas interpretēti Hartas 16. panta un samērīguma principa gaismā.
˗ Šajā ziņā tik apgalvots, ka Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta nepiemērojamības iemesli skaidri parādot nepieciešamību pielāgot prasītājas riska profilu tās vadītā kooperatīvā tīkla operacionālajām īpatnībām, kā tas prasīts iepriekš minētajās tiesību normās. Tāpēc un ciktāl apstrīdētais lēmums, kura saturs izriet no apstākļa, ka strikti un burtiski tiek piemērota tāda tiesību norma, kurā netiek ņemts vērā minētais prasītājas riska profils, esot uzskatāms par pretēju Direktīvas 2014/59 103. panta 2. panta otrajai daļai un it īpaši Regulai (ES) Nr. 806/2014, kuras 70. pantā par ex ante iemaksām ir atsauce uz to, kas noteikts Direktīvā 2014/59 un tās īstenošanas noteikumos.
Trešais pamats – neesot ievērota Tiesas judikatūra, kurā ir ļauts apveltīt lēmumu ar atpakaļejošu iedarbību.
˗ Šajā ziņā tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums esot pretrunā judikatūrai tāpēc, ka:
a) iemesli, ko VNV apgalvo kā apstrīdētā lēmuma retroaktīvu piemērošanu attaisnojošus, neesot vispārējo interešu mērķi, kas spēj attaisnot atkāpšanos no vispārējā principa, saskaņā ar kuru Savienības akti nav piemērojami retroaktīvi;
b) katrā ziņā atpakaļejošā iedarbība neesot ne būtiska, ne nepieciešama, lai šos mērķus sasniegtu, jo pastāv puses mazāk apgrūtinošas alternatīvas, ar kurām var tikt nodrošināta šo mērķu sasniegšana; un
c) esot pievilta prasītājas tiesiskā paļāvība, jo VNV rīcība ir pretēja rezultātam, kuru ir gribēts panākt ar Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-323/16.
Ceturtais pamats – VNV esot ārpuslīgumiski atbildīga saskaņā ar LESD 268. un 340. pantu un Regulas (ES) Nr. 806/2014 87. panta 3. punktu tāpēc, ka tā ir nepamatoti iedzīvojusies.
˗ Šajā ziņā tiek apgalvots, ka VNV ir pienākums maksāt atlīdzinājumu BCE, pamatojoties uz ārpuslīgumisko atbildību par netaisnu iedzīvošanos saistībā ar procentiem, kas aprēķināti par laiku no ex ante iemaksas samaksu par 2016. gadu – proti, maksājumu, kurš nav pamatots ne ar vienu VNV lēmumu, jo tās 2016. gada lēmums ir atcelts lietā T-323/16 – līdz galīgās samaksas brīdim vai, pakārtoti, – līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienai.
____________