VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2015. gada 21. aprīlī (*)
Kopienas preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Kopienas grafiska preču zīme, kura attēlo šaha galdiņa motīvu brūnā un smilškrāsā – Absolūts atteikuma pamats – Atšķirtspējas neesamība – Izmantošanas rezultātā iegūtās atšķirtspējas neesamība – Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 7. panta 3. punkts – Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. un 2. punkts
Lieta T‑359/12
Louis Vuitton Malletier, Parīze (Francija), ko pārstāv P. Roncaglia, G. Lazzeretti un N. Parrotta, avocats,
prasītāja,
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv P. Bullock, pārstāvis,
atbildētājs,
otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece un persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
Nanu‑Nana Handelsgesellschaft mbH für Geschenkartikel & Co. KG, Berlīne (Vācija), ko pārstāv T. Boddien un A. Nordemann, advokāti,
par prasību par ITSB Apelāciju pirmās palātas 2012. gada 4. maija lēmumu lietā R 1855/2011–1 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Nanu‑Nana Handelsgesellschaft mbH für Geschenkartikel & Co. KG un Louis Vuitton Malletier.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente), tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] un L. Madise [L. Madise],
sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 8. augustā,
ņemot vērā ITSB atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 13. novembrī,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 26. novembrī,
ņemot vērā replikas rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 9. aprīlī,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu uz repliku, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 4. jūlijā,
ņemot vērā 2014. gada 14. februāra rīkojumu par lietu T‑359/12 un T‑360/12 apvienošanu mutvārdu procesa mērķiem,
pēc 2014. gada 4. marta tiesas sēdes,
ņemot vērā 2014. gada 5. septembra rīkojumu par tiesvedības apturēšanu,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 1996. gada 18. septembrī prasītāja Louis Vuitton Malletier Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz grozīto Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) (aizstāta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.)).
2 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:
3 Preces, attiecībā uz kurām tika iesniegts preču zīmes reģistrācijas pieteikums, ietilpst 18. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “ādas un ādas imitācijas izstrādājumi, kas nav ietverti citās klasēs, it īpaši ādas vai ādas un kartona kastes, ādas vai ādas imitācijas vāciņi; koferi, ceļojumu somas un maki, somas drēbju pārvadāšanai, čemodāni, somas, bagāžas somas, maki tualetes piederumiem, tā saucamie “vanity-cases”, mugursomas, rokassomas, pludmales somas, iepirkumu somas, plecu somas, portfeļi, diplomātportfeļi, dokumentu mapes ar rokturi, skolassomas, mapes, sīkie ādas izstrādājumi, tostarp kabatas portfeļi, naudas maki, kuru izgatavošanā nav izmantoti dārgmetāli, maciņi, atslēgu futrāļi, karšu futrāļi, maki čeku grāmatiņām; lietussargi, saulessargi, spieķi un sēžamspieķi”.
4 Šis pieteikums tika publicēts 1998. gada 16. marta Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 19/1998.
5 1998. gada 27. augustā prasītājas pieteiktā Kopienas grafiskā preču zīme tika reģistrēta ar numuru 370445.
6 2009. gada 28. septembrī persona, kas iestājusies lietā, Nanu‑Nana Handelsgesellschaft mbH für Geschenkartikel & Co. KG, atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktam un 7. panta 1. punkta b) līdz d) apakšpunktam, e) apakšpunkta iii) ievilkumam un f) apakšpunktam iesniedza pieteikumu par preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu attiecībā uz visām precēm, ko aizsargāja Kopienas preču zīmes reģistrācija. Šis pieteikums tika balstīts uz to, ka apstrīdētā preču zīme ir aprakstoša un tai nav atšķirtspējas, ka tā ir kļuvusi ierasta sarunvalodā vai tirdzniecības bona fide un iedibinātajā praksē, ka to veido vienīgi forma, kas precēm piešķir ievērojamu vērtību, un ka tā ir pretēja sabiedriskajai kārtībai vai vispārpieņemtiem morāles principiem. Turklāt persona, kas iestājusies lietā, apgalvoja, ka prasītāja preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī ir rīkojusies ļaunprātīgi Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
7 Ar 2011. gada 11. jūlija lēmumu Anulēšanas nodaļa, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu, un minētās regulas 7. panta 3. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 52. panta 2. punktu, apmierināja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu. Anulēšanas nodaļa vispirms konstatēja, ka Kopienas preču zīmi veido šaha galdiņa motīvs ar audu un velku struktūru, kas paredzēts izvietošanai uz iepriekš norādīto preču virsmas. Turpinot tā uzskatīja, ka šis motīvs ir viens no elementārākajiem motīviem, kas izmantots kā dekoratīvs elements, kā rezultātā attiecīgā sabiedrības daļa to uztverot vienīgi kā dekoratīvu elementu, nevis kā apzīmējumu, kas norāda uz konkrēto preču izcelsmi, un ka katrā ziņā apstrīdētā preču zīme būtiski neatšķiras no nozares normām un ieražām. Visbeidzot tā uzskatīja, ka Kopienas preču zīmes īpašnieces iesniegtie dokumenti Kopienas preču zīmes iesniegšanas brīdī vai pēc tās reģistrācijas nav pierādījuši, ka Kopienas preču zīme izmantošanas rezultātā būtu ieguvusi atšķirtspēju vismaz būtiskā Eiropas Savienības daļā, proti, Dānijā, Portugālē, Somijā un Zviedrijā.
8 2011. gada 9. septembrī prasītāja par Anulēšanas nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību.
9 Ar 2012. gada 4. maija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ITSB Apelāciju pirmā padome Anulēšanas nodaļas lēmumu atstāja negrozītu un tātad prasību noraidīja.
10 Būtībā Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 37. punktā vispirms norādīja, ka šaha galdiņa motīva, kāds tas attēlots apstrīdētajā preču zīmē, forma ir elementāra un ikdienišķa un tā sastāv no ļoti vienkāršiem elementiem, un ka ir vispāratzīts, ka šis elements tiek plaši izmantots dekoratīvos nolūkos attiecībā uz dažādām precēm, tostarp precēm, kuras ietilpst 18. klasē. Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 41. un 42. punktā turpinot uzskatīja, ka, tā kā apstrīdētajai preču zīmei neesot elementi, kas to individualizē attiecībā uz citiem šaha galdiņa atveidojumiem, tā nevar pildīt savu būtisko preču zīmes identifikācijas un norādes uz izcelsmi funkciju. Turklāt šī paša lēmuma 43. un 47. punktā Apelāciju padome norādīja, ka apstrīdētās preču zīmes audu un velku struktūra nav uzskatāma par minētās preču zīmes būtisku raksturīpatnību un tai nepiešķir atšķirtspēju. Papildus tam saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 46. punktu tas, ka minētās preču zīmes audu un velku struktūra tika kopēta, nepierādot, ka tā konkrētās sabiedrības daļas [uztverē] kalpo kā norāde uz komerciālo izcelsmi. Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 48. punktam tā tas ir arī attiecībā uz specifisko krāsu kombināciju, proti, brūnās un smilškrāsas savienojumu. Apelāciju padome tādējādi apstrīdētā lēmuma 49. punktā norādīja, ka apstrīdētā preču zīme ir ļoti vienkārša un tajā nav ietverti elementi, kas to varētu individualizēt, lai tā nešķistu kā plaši izplatīts un elementārs šaha galdiņa motīvs. Tā apstrīdētā lēmuma 50. punktā piebilda, ka tādi apzīmējumi kā apstrīdētā preču zīme tiek plaši izmantoti kā papildu apzīmējumi, kas līdzāspastāv ražotāja firmas preču zīmei, līdz ar to tā apstrīdētā lēmuma 51. punktā konstatēja minētās preču zīmes atšķirtspējas neesamību. Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 55. punktā arī norādīja, ka apstrīdētās preču zīmes īpašnieces iesniegtie dokumenti nepierādot, ka konkrētajai sabiedrības daļai būtu ierasts, balstoties uz motīviem, izdarīt pieņēmumus par konkrēto preču komerciālo izcelsmi. Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 73.–75. punktā Apelāciju padome uzskatīja, ka, pamatojoties uz prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem, nav ticis konstatēts, ka apstrīdētā preču zīme izmantošanas rezultātā būtu ieguvusi atšķirtspēju tās būtiskā attiecīgās teritorijas daļā, proti, Dānijā, Portugālē, Somijā un Zviedrijā, un ka tā tas nav ne tās reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienā, ne pēc tās reģistrācijas.
Lietas dalībnieku prasījumi
11 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest ITSB atlīdzināt šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus;
– piespriest personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt procesos Anulēšanas nodaļā un Apelāciju padomē radušos izdevumus.
12 ITSB un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Persona, kas iestājusies lietā, tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, tieši atsauca papildu argumentus, kurus tā bija izvirzījusi savā sākotnējā pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu un kurus tā bija atkārtojusi savā atbildes rakstā, kas ir balstīti uz to, ka apstrīdētās preču zīmes reģistrācija arī tika panākta, pārkāpjot Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) līdz d) apakšpunktu, e) apakšpunkta iii) ievilkumu un f) apakšpunktu, kas tātad arī tika konstatēts tiesas sēdes protokolā.
Juridiskais pamatojums
14 Savas apelācijas sūdzības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus saistībā ar, pirmkārt, Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 52. panta 1. punkta pārkāpumu un, otrkārt, minētās regulas 7. panta 3. punkta un 52. panta 2. punkta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 52. panta 1. punkta pārkāpumu
15 Ir jānorāda, ka pirmais pamats, kas ir saistīts ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 52. panta 1. punkta pārkāpumu, iedalīts divās daļās. Ar pirmo daļu prasītāja būtībā Apelāciju padomei pārmet, ka tā neesot vērtējusi vienīgi to, vai apstrīdētajai preču zīmei ir minimāla atšķirtspēja, bet ka tā konstatējusi, vai minētajai preču zīmei ir citas raksturīpašības, kas var piesaistīt konkrētā patērētāja uzmanību, tādējādi prasot, lai šī preču zīme būtu sasniegusi augstāku atšķirtspējas slieksni. Turklāt tā pārmet Apelāciju padomei, ka tā ir neprecīzi raksturojusi apstrīdēto preču zīmi tā, it kā runa būtu par vispārēju pieteikumu šaha galdiņa motīvam. Prasītāja uzskata arī, ka Apelāciju padome ir izdarījusi kļūdainu vērtējumu, pirmkārt, par apstrīdēto preču zīmi attiecībā uz precēm, kas ietilpst 18. klasē, un, otrkārt, par konkrētās sabiedrības daļas uztveri. Ar otro daļu prasītāja apgalvo, ka Apelāciju padome ir pārkāpusi normas attiecībā uz pierādīšanas pienākumu.
Par apstrīdētās preču zīmes raksturīgo atšķirtspēju
16 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu Kopienas preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja ITSB ir iesniegts attiecīgs iesniegums un ja Kopienas preču zīme ir reģistrēta pretrunā šīs pašas regulas 7. panta noteikumiem.
17 Saskaņā ar judikatūru absolūtu atteikuma pamatu interpretē tā pamatā esošo vispārējo interešu gaismā. Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta kontekstā vispārējo interešu jēdziens acīmredzami nav nošķirams no preču zīmes pamatfunkcijas, kas ir garantēt patērētājam ar preču zīmi apzīmētās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti, ļaujot tam atšķirt šo preci vai pakalpojumu no citas izcelsmes precēm un pakalpojumiem bez iespējas sajaukt (skat. spriedumu, 2008. gada 8. maijs, Eurohypo/ITSB, C‑304/06 P, Krājums, EU:C:2008:261, 55. un 56. punkts un tajos minētā judikatūra).
18 Preču zīmes atšķirtspēja Regulas Nr. 207/29 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē nozīmē to, ka šī preču zīme ļauj identificēt preci, attiecībā uz kuru ir lūgts veikt reģistrāciju, kā tādu, kura nāk no noteikta uzņēmuma un līdz ar to ļauj nošķirt šo preci no citu uzņēmumu precēm (skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Henkel/ITSB, C‑456/01 P un C‑457/01 P, Krājums, EU:C:2004:258, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Preču zīmes atšķirtspēja ir jāvērtē, pirmkārt, saistībā ar precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem ir pieteikta reģistrācija, un, otrkārt, saistībā ar to, kā tos uztver konkrētā sabiedrības daļa, ko veido minēto preču vai pakalpojumu vidusmēra patērētājs, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs (spriedumi Henkel/ITSB, minēts 18. punktā, EU:C:2004:258, 35. punkts, un 2006. gada 22. jūnijs, Storck/ITSB, C‑25/05 P, Krājums, EU:C:2006:422, 25. punkts). Vidusmēra patērētāja, kurš tiek uzskatīts par samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu, uzmanības pakāpe var mainīties atkarībā no konkrēto preču vai pakalpojumu kategorijas (spriedums, 2007. gada 10. oktobris, Bang & Olufsen/ITSB (Skaļruņa forma), T‑460/05, Krājums, EU:T:2007:304, 32. punkts).
20 Arī saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tādas trīsdimensiju preču zīmes, ko veido pašas preces forma, atšķirtspējas vērtējuma kritēriji nav atšķirīgi no tiem, ko piemēro citām preču zīmju kategorijām (skat. spriedumus Storck/ITSB, minēts 19. punktā, EU:C:2006:422, 26. punkts un tajā minētā judikatūra; 2012. gada 19. septembris, Fraas/ITSB (Rūtiņu raksts tumši pelēkā, gaiši pelēkā, melnā, smilškrāsā, tumši sarkanā un gaiši sarkanā krāsā), T‑50/11, EU:T:2012:442, 40. punkts).
21 Tomēr, piemērojot šos kritērijus, ir jāņem vērā fakts, ka vidusmēra patērētāja uztvere, sastopoties ar trīsdimensiju preču zīmi, ko veido pašas preces forma, ne vienmēr ir tāda pati kā sastopoties ar vārdisku vai grafisku preču zīmi, ko veido apzīmējums, kas nav atkarīgs no apzīmēto preču formas (skat. spriedumu Storck/ITSB, minēts 19. punktā, EU:C:2006:422, 27. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu “Rūtiņu raksts tumši pelēkā, gaiši pelēkā, melnā, smilškrāsā, tumši sarkanā un gaiši sarkanā krāsā”, minēts 20. punktā, EU:T:2012:442, 40. punkts).
22 Proti, vidusmēra patērētāji nav pieraduši izdarīt pieņēmumus par preču izcelsmi, balstoties uz preču vai to iesaiņojuma formu, bez jebkādiem grafiskiem vai teksta elementiem, un šādas trīsdimensiju preču zīmes atšķirtspēja tādējādi varētu būt grūtāk nosakāma nekā vārdiskas vai grafiskas preču zīmes atšķirtspēja (skat. spriedumu Storck/ITSB, minēts 19. punktā, EU:C:2006:422, 27. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu “Rūtiņu raksts tumši pelēkā, gaiši pelēkā, melnā, smilškrāsā, tumši sarkanā un gaiši sarkanā krāsā”, minēts 20. punktā, EU:T:2012:442, 40. punkts).
23 Turklāt saskaņā ar judikatūru jo vairāk forma, kas pieteikta reģistrācijai kā preču zīme, līdzinās formai, kādā visdrīzāk būs konkrētā prece, jo ir ticamāk, ka minētajai formai nav atšķirtspējas Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Šajos apstākļos vienīgi tādai preču zīmei, kas būtiski atšķiras no attiecīgās nozares normām vai ieražām un kura tādēļ var pildīt izcelsmes norādes pamatfunkciju, netrūkst atšķirtspējas Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē (spriedumi Henkel/ITSB, minēts 18. punktā, EU:C:2004:258, 39. punkts, un 2006. gada 12. janvāris, Deutsche SiSi‑Werke/ITSB, C‑173/04 P, Krājums, EU:C:2006:20, 31. punkts; skat. arī spriedumu, 2010. gada 21. aprīlis, Schunk/ITSB (Cilindrveida iespiedpatronas posms), T‑7/09, EU:T:2010:153, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Šī judikatūra, kas ir attīstīta attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmēm, ko veido pašas preces forma, ir piemērojama arī gadījumā, ja apstrīdētā preču zīme ir grafiska preču zīme, ko veido minētās preces divdimensiju attēls. Proti, šādā gadījumā preču zīmi arī neveido apzīmējums, kas nav atkarīgs no tā apzīmējamās preces aspektiem (šajā ziņā skat. spriedumu Storck/ITSB, minēts 19. punktā, EU:C:2006:422, 29. punkts; rīkojumu, 2011. gada 13. septembris, Wilfer/ITSB, C‑546/10 P, EU:C:2011:574, 59. punkts; spriedumu, 2009. gada 14. septembris, Lange Uhren/ITSB (Ģeometriskas figūras uz rokas pulksteņa ciparnīcas), T‑152/07, EU:T:2009:324, 70. punkts, un spriedumu “Rūtiņu raksts tumši pelēkā, gaiši pelēkā, melnā, smilškrāsā, tumši sarkanā un gaiši sarkanā krāsā”, minēts 20. punktā, EU:T:2012:442, 42. punkts).
25 Tā tās ir arī attiecībā uz grafisku preču zīmi, kuru veido preces, ko tā apzīmē, formas daļa, ciktāl konkrētā sabiedrības daļa nepastarpināti un bez tālākām pārdomām to uztvers kā konkrētās preces īpaši interesantas vai pievilcīgas detaļas attēlojumu, nevis kā norādi uz tās komerciālo izcelsmi (spriedums “Rūtiņu raksts tumši pelēkā, gaiši pelēkā, melnā, smilškrāsā, tumši sarkanā un gaiši sarkanā krāsā”, minēts 20. punktā, EU:T:2012:442, 43. punkts).
26 Prasītājas argumenti attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu ir jāpārbauda atbilstoši šiem apsvērumiem.
27 Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka šajā lietā lietas dalībnieces neapstrīd apstrīdētā lēmuma 29. punktā ietverto Apelāciju padomes vērtējumu, saskaņā ar kuru ar apstrīdēto preču zīmi apzīmētās preces ir ikdienas patēriņa preces, tādējādi konkrēto sabiedrības daļu veido Savienības vidusmēra patērētājs, kurš tiek uzskatīts par samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu. Turklāt, kā to pamatoti norāda Apelāciju padome, no konkrēto preču apraksta neizriet, ka runa ir par luksus precēm vai tik izsmalcinātām un dārgām precēm, ka konkrētajai sabiedrības daļai piemistu īpaša uzmanība attiecībā uz tām.
28 Otrām kārtām, ir jākonstatē, ka attiecībā uz konkrētajām precēm apstrīdēto preču zīmi veido raksta forma, kas paredzēta izvietošanai uz minēto preču daļas vai arī lai pilnībā pārklātu to virsmu, ko prasītāja, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, tieši atzina tiesas sēdē.
29 Tādējādi attiecībā uz konkrētajām precēm, proti, ādas un ādas imitācijas izstrādājumiem, dažādām somām vai portfeļiem, kā arī lietussargiem un saulessargiem, kuras var ietvert auduma elementus, konkrētais raksts var pārklāt lielāku vai mazāku virsmas daļu, kas līdz ar to atbilst to ārējam izskatam (šajā ziņā skat. spriedumu “Rūtiņu raksts tumši pelēkā, gaiši pelēkā, melnā, smilškrāsā, tumši sarkanā un gaiši sarkanā krāsā”, minēts 20. punktā, EU:T:2012:442, 50. punkts).
30 No minētā izriet, ka Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 33. punktā pamatoti uzskatīja, ka apstrīdētās preču zīmes noteicošais elements ir tas, ka tā nav nošķirama no konkrētās preces izskata.
31 Līdz ar to pretēji tam, ko norāda prasītāja, kura apgalvo, ka Apelāciju padome esot nepamatoti pieprasījusi, lai tā pierāda, ka apstrīdētā preču zīme ir sasniegusi augstāku atšķirtspējas pakāpi, Apelāciju padome – tieši pretēji – apstrīdētās preču zīmes atšķirtspējas vērtējumā ir pamatoti balstījusies uz trīsdimensiju preču zīmēm piemērojamajiem principiem. Proti, iepriekš 24. un 25. punktā izklāstītie apsvērumi pamato iepriekš 20.–23. punktā minētās judikatūras, kas izvērsta attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmēm, piemērošanu arī attiecībā uz grafiskām preču zīmēm, kuras veido konkrētās preces forma vai attiecīgās preces formas daļa, jo šādas preču zīmes arī nav neatkarīgas no preces, kuras tās apzīmē, izskata (šajā ziņā skat. spriedumu “Rūtiņu raksts tumši pelēkā, gaiši pelēkā, melnā, smilškrāsā, tumši sarkanā un gaiši sarkanā krāsā”, minēts 20. punktā, EU:T:2012:442, 53. punkts).
32 Trešām kārtām, ir jāvērtē prasītājas arguments, saskaņā ar kuru pastāvot prakse, saskaņā ar kuru šādas grafiskas preču zīmes tiek izmantotas ar apstrīdēto preču zīmi aptverto preču tirdzniecībā to komerciālās izcelsmes identificēšanai, no kā izriet, ka sabiedrība kā preču zīmes esot pieradusi uztvert no vārdiskām preču zīmēm atšķirīgus apzīmējumus, un it īpaši motīvus, ar kuriem dažāda veida ādas izstrādājumu virsma pārklāta pilnībā. No tā prasītājas ieskatā izriet, ka, lai saglabātu piešķirto reģistrāciju, būtu pietiekami, lai konkrētajai preču zīmei būtu minimāla atšķirtspēja.
33 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa rīkojumā Wilfer/ITSB, minēts 24. punktā (EU:C:2011:574, 55. punkts), jau ir noraidījusi apgalvojumu, saskaņā ar kuru preces, attiecībā uz kurām patērētājs esot pieradis, ka visas preces atsevišķu elementu forma kalpo, lai norādītu uz to izcelsmi, neietilpstot iepriekš 23. punktā minētās judikatūras piemērošanas jomā. Tiesa tieši pretēji norādīja, ka no šīs judikatūras izriet, ka, ja kādā konkrētā nozarē preču vai kāda šo preču elementa izskats kalpo, lai ar to [ļautu] identificēt ražotāju, tā tas ir tikai tādēļ, ka šo preču vai to elementu pietiekama daudzuma izskats būtiski atšķiras no nozarē pastāvošās normas un ieražām (rīkojums Wilfer/ITSB, minēts 24. punktā, EU:C:2011:574, 56. punkts, un spriedums “Rūtiņu raksts tumši pelēkā, gaiši pelēkā, melnā, smilškrāsā, tumši sarkanā un gaiši sarkanā krāsā”, minēts 20. punktā, EU:T:2012:442, 58. punkts).
34 Katrā ziņā no tā izriet, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru patērētājs esot ieradis motīvu atpazīt kā norādi uz preču komerciālo izcelsmi, ir bez nozīmes, jo apstāklis, ka šādus apzīmējumus patērētājs atpazīst kā preču zīmes, ne vienmēr nozīmē, ka tām nepiemīt raksturīgā atšķirtspēja. Faktiski ir iespējams, ka preču zīme atšķirtspēju iegūst ar tās izmantošanu laika gaitā (spriedums, 2010. gada 28. septembris, Rosenruist/ITSB (Kabatas, uz kuras izvietotas divas vienā punktā sakrustotas līnijas, attēls), T‑388/09, EU:T:2010:410, 33. punkts).
35 Ceturtām kārtām, ir jāizvērtē, vai apstrīdētais motīvs būtiski atšķiras no nozarē pastāvošās normas un ieražām un tādējādi patērētājam ļauj identificēt apstrīdētā izskata elementam piemītošo motīvu kā tādu, kas nāk no noteikta uzņēmuma, un tātad to nošķirt no citu uzņēmumu izcelsmes motīviem.
36 Šajā lietā, kā apstrīdētā lēmuma 30. punktā to pamatoti norādīja Apelāciju padome, apstrīdēto preču zīmi veido regulārs raksts, kurā pamīšus izvietoti divu krāsu kvadrāti, proti, brūnā un smilškrāsā, un kurā pārņemts šaha galdiņa izvietojums. Audu un velku struktūra, kuru, kā norāda prasītāja, veido motīvs citā motīvā, ir ietverta arī kvadrātu iekšienē divu savītu diegu redzamas cauraustas tekstūras veidā.
37 Pirmkārt, šaha galdiņa motīvs ir elementārs un ikdienišķs grafisks motīvs, jo to veido vienāda izmēra kvadrātu regulāra secība, kas atšķiras ar dažādu krāsu kvadrātu, proti, brūnā un smilškrāsā, pamīšu izkārtojumu. Šajā rakstā tādējādi nav ietverta nekāda vērā ņemama variācija attiecībā uz pierasto šaha galdiņa atveidojumu un tas sakrīt ar tradicionālo šāda motīva paraugu. Pat ja to piemēro tādām precēm kā tām, kurās ietilpst 18. klasē, konkrētais motīvs neatšķiras no nozarē pastāvošās normas un ieražām, jo šādas preces parasti klāj dažāda veida audumi; šaha galdiņa motīvs tā izteiktā vienkāršuma dēļ var tieši veidot vienu no šādiem motīviem.
38 Šajā ziņā, kā apstrīdētā lēmuma 37. punktā pamatoti norādīja Apelāciju padome un ko prasītāja neapstrīd, šaha galdiņa motīvs ir attēls, kas ir vienmēr pastāvējis un kas ticis izmantots dekoratīvās mākslas nozarē. Dekoratīvajai mākslai, neskatoties uz prasītājas noliegumiem, ir neapstrīdama saikne ar precēm, kas ietilpst 18. klasē. Šajā ziņā un jebkurā gadījumā no ITSB lietas materiālos norādītajiem apstākļiem izriet, ka šāds motīvs tiek izmantots dekorācijas nozarē vispārīgi (it īpaši apģērbos un grīdas flīzēs) un ir sastopams arī Baijē gobelēnā.
39 Otrkārt, audu un velku struktūra katra šaha galdiņa kvadrāta iekšienē atbilst vēlamajam divu dažādu audumu, lai kādi tie arī nebūtu (lins, zīds, āda utt.), salikuma vizuālajam iespaidam, kas tātad ir ierasts attiecībā uz tādām precēm, kas ietilpst 18. klasē.
40 Ir jākonstatē, ka šaha galdiņa, kurā pamīšus izkārtota brūna un smilškrāsa, atveidojumam un diegu savijuma iespaidam, kas izvietoti uz šajā lietā aplūkotajām precēm, kas ietilpst 18. klasē, no grafiskā viedokļa nav nekādas būtiskas variācijas attiecībā uz šo preču ierasto atveidojumu, tā kā attiecīgā sabiedrības daļa faktiski uztvers vienīgi ikdienišķu un plaši izplatītu motīvu.
41 Ir jānorāda, ka divu elementu kombinācija, kuriem pašiem par sevi nav atšķirtspējas, nemainīs attiecīgās sabiedrības daļas uztveri attiecībā uz apstrīdētās preču zīmes atšķirtspējas ab initio neesamību. Šaha galdiņa motīva un audu un velku struktūras kombinācija faktiski neļauj izcelties nevienam elementam, kurš atšķirtos no konkrētajā nozarē pastāvošās normas vai ieražām, tādējādi nevar atbalstīt prasītājas argumentāciju, saskaņā ar kuru apstrīdētā preču zīme esot sarežģīta, specifiska un oriģināla (šajā ziņā skat. spriedumu “Rūtiņu raksts tumši pelēkā, gaiši pelēkā, melnā, smilškrāsā, tumši sarkanā un gaiši sarkanā krāsā”, minēts 20. punktā, EU:T:2012:442, 70. punkts).
42 Prasītāja arī nepamatoti apgalvo, ka Apelāciju padome esot kļūdaini novērtējusi apstrīdēto preču zīmi, argumentējot, ka tā preču zīmi esot reducējusi līdz šaha galdiņa motīvam, tā vietā, lai to izvērtētu, ņemot vērā visu tās īpatnību kopumu (proti, šaha galdiņa attēls, audu un velku struktūra un brūnās un smilškrāsas salikums).
43 Proti, papildus tam, ka Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 30. punktā, kā turklāt norāda prasītāja, ir pareizi raksturojusi apstrīdēto preču zīmi kā tādu, ko veido šaha galdiņa [motīvs] pamīšus brūnā un smilškrāsā ar audu un velku struktūru, no apstrīdētā lēmuma turpinājuma izriet, ka Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 37.–42. punktā vispirms ir secīgi novērtējusi šaha galdiņa motīvu, vēlāk apstrīdētā lēmuma 43.–47. punktā – audu un velku struktūru un visbeidzot šī paša lēmuma 48. punktā – izmantoto krāsu, proti, brūnas un smilškrāsas salikumu, lai pēc tam apstrīdētā lēmuma 49.–51. punktā saistībā ar šo elementu kombinācijas kopējā iespaida analīzi secinātu par jebkādas apstrīdētās preču zīmes atšķirtspējas neesamību.
44 Lai gan Apelāciju padome pēc tam, kad tā bija secinājusi par šaha galdiņa motīva atšķirtspējas neesamību, novērtēja motīvu, kuru veido audu un velku struktūra, ir jāatgādina, ka, lai novērtētu preču zīmes, kuru veido vairāki elementi (kombinēta preču zīme), atšķirtspēju, tā ir jāanalizē kopumā. Tomēr tas nav nesaderīgi ar preču zīmi veidojošo elementu secīgu novērtējumu (spriedums, 2002. gada 20. novembris, Bosch/ITSB (“Kit Pro” un “Kit Super Pro”), T‑79/01 un T‑86/01, Krājums, EU:T:2002:279, 22. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2001. gada 19. septembris, Procter & Gamble/ITSB (Baltas krāsas rūtaina tablete ar zaļiem un gaiši zaļiem plankumiem), T‑118/00, Krājums, EU:T:2001:226, 59. punkts).
45 Tādējādi, pirmkārt, secīgi izvērtējot dažādus apstrīdētās preču zīmes elementus un, otrkārt, veicot apstrīdētās preču zīmes visaptverošu vērtējumu, Apelāciju padome nav pieļāvusi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu (šajā ziņā skat. spriedumu Eurohypo/ITSB, minēts 17. punktā, EU:C:2008:261, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 No iepriekš veiktās analīzes arī izriet, ka prasītāja nepamatoti apgalvo, ka Apelāciju padome ir izdarījusi dažādu apstrīdēto preču zīmi veidojošo elementu nošķirtu analīzi tā vietā, lai šo preču zīmi novērtētu kopumā.
47 Piektām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru citi preču zīmei līdzīgi apzīmējumi esot tikuši reģistrēti kā Kopienas preču zīmes, ir jāatgādina, ka lēmumi, kas Apelāciju padomēm ir jāpieņem saskaņā ar Regulu Nr. 207/2009 attiecībā uz apzīmējuma kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju, tiek pieņemti, īstenojot saistošo kompetenci, nevis rīcības brīvību. Tādējādi Apelāciju padomju lēmumu tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties vienīgi uz šo regulu, atbilstoši tam, kā to interpretējusi Savienības tiesa, nevis pamatojoties uz to agrāko lēmumu pieņemšanas praksi (spriedumi, 2005. gada 15. septembris, BioID/ITSB, C‑37/03 P, Krājums, EU:C:2005:547, 47. punkts, un 2011. gada 13. aprīlis, Air France/ITSB (Paralelograma forma), T‑159/10, EU:T:2011:176, 37. punkts).
48 Ir jāpiebilst, ka, protams, ir taisnība, ka ITSB sava kompetence ir jāīsteno atbilstoši Savienības tiesību vispārējiem principiem, tādiem kā vienlīdzīgas attieksmes princips un labas pārvaldības princips (spriedums, 2011. gada 10. marts, Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, C‑51/10 P, Krājums, EU:C:2011:139, 73. punkts).
49 Ievērojot šos divus pēdējos minētos principus, ITSB Kopienas preču zīmes spēkā neesamības atzīšanas procesā ir jāņem vērā lēmumi, kas jau pieņemti par līdzīgu preču zīmju reģistrāciju, un jāpievērš īpaša uzmanība jautājumam par to, vai būtu vai nebūtu jāizlemj tādā pašā veidā (šajā ziņā skat. spriedumu Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, minēts 48. punktā, EU:C:2011:139, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Ņemot vērā iepriekš minēto, vienlīdzīgas attieksmes princips un labas pārvaldības princips ir jāsaskaņo ar tiesiskuma ievērošanu.
51 Līdz ar to persona, kas izsaka iebildumus pieteikumam reģistrētu preču zīmi atzīt par spēkā neesošu, nevar sev par labu atsaukties uz iespējamu prettiesisku rīcību, kas pieļauta par labu citai personai, lai saņemtu identisku lēmumu (šajā ziņā skat. spriedumu Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, minēts 48. punktā, EU:C:2011:139, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Šajā lietā izrādījās, ka uz Kopienas preču zīmi, ņemot vērā preces, attiecībā uz kurām piešķirta reģistrācija un ieinteresētās sabiedrības daļas uztveri, attiecas viens no Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 52. panta 1. punktu, paredzētajiem atteikuma pamatiem.
53 No iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par apgalvoto Apelāciju padomes noteikumu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu pārkāpumu
54 Prasītājas ieskatā, tā kā apstrīdētā preču zīme tikusi reģistrēta, personai, kura apstrīd tās reģistrācijas spēkā esamību, ir jāatspēko šīs preču zīmes spēkā esamības prezumpcija.
55 No šīs premisas izriet, ka prasītājas ieskatā tam, kas apstrīd reģistrētas preču zīmes atšķirtspēju, ir jāpierāda, ka Apelāciju padome ir pieļāvusi kļūdu, secinot, ka apstrīdēto preču zīmi var reģistrēt.
56 Prasītāja piebilst, ka Apelāciju padome nevar novērst pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzēja pieļautās nepilnības, balstoties vienīgi uz “vispārējo pieredzi”, lai atspēkotu apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas spēkā esamības prezumpciju.
57 Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu Kopienas preču zīmi atzīst par spēkā neesošu, ja minētā preču zīme ir reģistrēta pretrunā minētās regulas 7. panta noteikumiem.
58 Regulas Nr. 207/2009 57. panta 1. punktā ir precizēts, ka, novērtējot pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, ITSB aicina lietas dalībniekus cik bieži vien nepieciešams noteiktā laikā iesniegt savus apsvērumus par tām nosūtītajiem paziņojumiem vai pārējo lietas dalībnieku korespondenci. Saskaņā ar šīs pašas tiesību normas 5. punktu, ja pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu izskatīšanā atklājas, ka preču zīmi nevarēja reģistrēt uz dažām vai visām precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta, preču zīmi attiecībā uz šīm precēm vai pakalpojumiem atzīst par spēkā neesošu.
59 Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktam absolūtu atteikuma pamatu vērtējumā, lai noteiktu, vai uz reģistrācijai pieteikto preču zīmi attiecas vai neattiecas kāds no šīs pašas regulas 7. pantā paredzētajiem reģistrācijas atteikuma pamatojumiem, ITSB pārbaudītājiem un – apelācijas gadījumā – Apelāciju padomēm fakti jāpārbauda pēc savas iniciatīvas. No tā izriet, ka kompetentās ITSB struktūrvienības var pamatoti savus lēmumus argumentēt ar tādiem faktiem, ko reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs nav norādījis. ITSB pēc savas iniciatīvas ir jāizskata atbilstošie fakti, kuru dēļ var tikt piemērots absolūtais atteikuma pamats (spriedums Storck/ITSB, minēts 19. punktā, EU:C:2006:422, 50. punkts; spriedumi, 2006. gada 15. marts, Develey/ITSB (Plastmasas pudeles forma), T‑129/04, Krājums, EU:T:2006:84, 16. punkts, un 2011. gada 12. aprīlis, Fuller & Thaler Asset Management/ITSB (“BEHAVIOURAL INDEXING”), T‑310/09 un T‑383/09, EU:T:2011:157, 29. punkts).
60 Tomēr saistībā ar spēkā neesamības atzīšanas procesu Apelāciju padomei nevar tikt uzlikts pienākums atkārtoti pēc savas iniciatīvas veikt pārbaudītāja īstenoto atbilstošo faktu pārbaudi, kas tai var ļaut piemērot absolūtus atteikuma pamatus. No Regulas Nr. 207/2009 52. un 55. panta izriet, ka Kopienas preču zīmi uzskata par spēkā esošu, līdz spēkā neesamības atzīšanas procesa rezultātā ITSB to ir atzinis par spēkā neesošu. Tātad uz to attiecas spēkā esamības prezumpcija, kas ir ITSB saistībā ar preču zīmes reģistrācijas pieteikumu izskatīšanu veiktās pārbaudes loģiskas sekas (spriedums 2013. gada 13. septembris, Fürstlich Castell’sches Domänenamt/ITSB – Castel Frères (“CASTEL”), T‑320/10, Krājums (izvilkumi), EU:T:2013:424, 27. punkts).
61 Šī spēkā esamības prezumpcija ierobežo Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktā noteikto ITSB pienākumu pēc savas iniciatīvas izskatīt atbilstošos faktus, kura rezultātā tam varētu būt pamats piemērot absolūtus atteikuma pamatus, attiecinot šo pienākumu uz pārbaudītāju un – apelācijas gadījumā – Apelāciju padomju veikto Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma izskatīšanu minētās preču zīmes reģistrācijas procedūras laikā. Saistībā ar spēkā neesamības atzīšanas procesu, tā kā Kopienas preču zīme tiek prezumēta par spēkā esošu, personai, kas iesniegusi pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, ITSB ir jāiesniedz konkrēti pierādījumi, kas ļautu apšaubīt tās spēkā esamību (spriedums CASTEL, minēts 60. punktā, EU:T:2013:424, 28. punkts).
62 Tomēr, ja šī reģistrācijas spēkā esamības prezumpcija ierobežo ITSB pienākumu pārbaudīt atbilstošos faktus, tā tomēr nevar tam liegt, tostarp ņemot vērā lietas dalībnieces, kura apstrīd attiecīgās preču zīmes spēkā esamību, izvirzītos apstākļus, balstīties ne tikai uz šiem argumentiem, kā arī uz iespējamiem šīs lietas dalībnieces pieteikumam par spēkā neesamību pievienotajiem pierādījumiem, bet arī, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, uz ITSB spēkā neesamības atzīšanas procesā izvirzītiem vispārzināmiem faktiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 15. janvāris, Welte‑Wenu/ITSB – Komisija (“EUROPEAN DRIVESHAFT SERVICES”), T‑413/11, EU:T:2013:12, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Tādējādi, ja, kā tas ir šajā lietā, persona, kas iestājusies lietā, konkrētās preču zīmes spēkā esamību apstrīdēja, balstoties uz tās pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu atbalstam izvirzītajiem apstākļiem, Apelāciju padomei, kā arī tā to darīja, bija jāvērtē šie apstākļi, kā arī jāņem vērā vispārzināmu faktu esamība, kurus pārbaudītājs reģistrācijas procesā attiecīgā gadījumā neesot ņēmis vērā.
64 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 37. punktā ir norādījusi, ka konstatējums, saskaņā ar kuru šaha galdiņa motīvs ir vienkāršs un ikdienišķs motīvs, kuru veido ļoti vienkārši elementi, ir vispārzināms fakts (šajā ziņā skat. arī apstrīdētā lēmuma 44. punktu), un tā arī uzskatīja, ka šo konstatējumu apstiprina personas, kas iestājusies lietā, izvirzītie argumenti, saskaņā ar kuriem atbilstoši pierādījumiem par to, ka šaha galdiņa motīvs ir ticis izmantots dekoratīvās mākslas nozarē, apstrīdētajai preču zīmei ab initio nebija atšķirtspējas.
65 Ir jākonstatē, ka Apelāciju padome, rīkojoties šādi, nekādi nav pārkāpusi noteikumus saistībā ar pierādīšanas pienākumu.
66 No iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida pirmā pamata otrā daļa un līdz ar to pirmais pamats pilnībā.
Par otro pamatu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkta un 52. panta 2. punkta pārkāpumu
67 Prasītāja saistībā ar pirmo daļu būtībā pārmeta Apelāciju padomei, ka tā ņēmusi vērā kļūdainu datumu, konstatējot, vai apstrīdētā preču zīme bija ieguvusi atšķirtspēju, un saistībā ar otro daļu – prasījusi, lai pierādījumi attiecībā uz apstrīdētās preču zīmes atšķirtspējas iegūšanu tiktu iesniegti attiecībā uz katru dalībvalsti, nevis būtisku Savienības daļu.
Par kļūdu attiecībā uz datumu, kurš jāņem vērā, lai noteiktu, vai apstrīdētā preču zīme bija ieguvusi atšķirtspēju
68 Prasītājas ieskatā, apgalvojot, ka atbilstošie datumi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkta un 52. panta piemērošanai ir attiecīgi apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas diena (1996. gada 18. septembris) un tās reģistrēšanas diena (1998. gada 27. augusts), Apelāciju padome ir balstījusies uz kļūdainu datumu. Proti, Apelāciju padomei bija jāņem vērā situācija, kāda tā bija brīdī, kad persona, kas iestājusies lietā, iesniedza pieteikumu par spēka neesamības atzīšanu, jeb 2009. gada 28. septembrī.
69 Ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 2. punktu, ja Kopienas preču zīme tikusi reģistrēta, pārkāpjot minētās regulas 7. panta 1. punkta b) līdz d) apakšpunktā minētās prasības, tā tomēr nevar tikt atzīta par spēkā neesošu, ja preču zīme pēc tās reģistrācijas izmantošanas rezultātā ir ieguvusi atšķirtspēju attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta.
70 Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai varētu piemērot Regulas Nr. 207/2009 52. panta 2. punktu, preču zīmei, kuras spēkā neesamību ir lūgts atzīt, ir jābūt ieguvušai atšķirtspēju laikposmā starp tās reģistrācijas datumu un pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas dienu. Preču zīmes īpašniekam ir jāiesniedz atbilstoši un pietiekami pierādījumi, lai pierādītu, ka tā ir ieguvusi šādu atšķirtspēju (rīkojums, 2009. gada 2. decembris, Powerserv Personalservice/ITSB, C‑553/08 P, Krājums, EU:C:2009:745, 91. punkts; skat. spriedumu, 2011. gada 9. marts, Longevity Health Products/ITSB – Performing Science (“5 HTP”), T‑190/09, EU:T:2011:78, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Protams, lai arī, kā norāda prasītāja, Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 70. punktā norādīja, ka “atbilstošie datumi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkta un 52. panta 2. punkta piemērošanai attiecīgi ir apstrīdētās Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums (1996. gada 18. septembris) un tās reģistrācijas datums (1998. gada 27. augusts)”, ir jākonstatē, ka ar šo formulējumu Apelāciju padome atsaukusies vienīgi uz brīdi, kurš ir jāizraugās par atskaites punktu, pirmkārt, saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu, proti, preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdi, un, otrkārt, saistībā ar minētās regulas 52. panta 2. punktu, proti, pēc apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas.
72 Tas turklāt ir apstiprināts apstrīdētā lēmuma 71. punktā, kurā Apelāciju padome, vienlaikus atsaucoties uz 1996. gada 18. septembra un 1998. gada 27. augusta datumiem, uzskatīja, ka ir jāpierāda, “ka apstrīdētā Kopienas preču zīme reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienā izmantošanas rezultātā bija ieguvusi atšķirtspēju piecpadsmit Savienības dalībvalstīs vai ka tā attiecīgajā laikposmā atšķirtspēju izmantošanas rezultātā piecpadsmit Savienības dalībvalstīs bija ieguvusi pēc tās reģistrācijas”.
73 Tādējādi, ņemot vērā apstrīdētās preču zīmes izmantošanu pēc tās reģistrācijas, Apelāciju padome noteikti ir balstījusies uz pierādījumiem, uz kuriem atsaucās prasītāja un kuri datējami pēc apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas.
74 Turklāt no apstrīdētā lēmuma 72. punkta izriet, ka Apelāciju padome, norādot prasītājas izvirzītos pierādījumus un atsaucoties uz 1996. un 2010. gadu uzskaitēm par prasītājas šajos divos gados pārdotajām precēm, ņēma vērā visus pierādījumus, neatzīstot to pierādījumu nepieņemamību, kuri iesniegti pēc apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas vai pēc pieteikuma par minētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas (2009. gada 28. septembris).
75 No tā izriet, ka, neskatoties uz neviennozīmīgo apstrīdētā lēmuma 70. punkta formulējumu, kā to turklāt norāda ITSB, no minētā lēmuma nekādi neizriet, ka Apelāciju padome būtu pieļāvusi kļūdu attiecībā uz datumu, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai apstrīdētā preču zīme izmantošanas rezultātā bija ieguvusi atšķirtspēju, vai arī ka tā nebūtu ņēmusi vērā vai atteikusies ņemt vērā visus prasītājas izvirzītos pierādījumus, turklāt neraugoties uz to iesniegšanas datumu, tādējādi prasītājai nav pamata Apelāciju padomei pārmest, ka tā, lai noteiktu, vai apstrīdētā preču zīme bija ieguvusi atšķirtspēju, ņēmusi vērā kļūdainu datumu.
76 No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par apgalvoto kļūdu, kas pieļauta apstrīdētās preču zīmes atšķirtspējas iegūšanas konstatēšanā
77 Attiecībā uz apgalvoto kļūdu attiecībā uz teritoriju, kurā apstrīdētā preču zīme bija ieguvusi atšķirtspēju, prasītāja apgalvo, ka Apelāciju padome esot nepamatoti pieprasījusi, lai pierādījumi tiktu sniegti attiecībā uz visām piecpadsmit dalībvalstīm, kuras toreiz bija Savienības sastāvā, lai gan tai bija vienīgi jāpieprasa, lai pierādījumi tiktu sniegti par to, ka minētās preču zīmes atšķirtspēja izmantošanas rezultātā iegūta būtiskā Savienības daļā, pat ja attiecīgie pierādījumi nav iesniegti par katru dalībvalsti.
78 Ņemot vērā to, ka prasītājas ieskatā no Apelāciju padomes argumentācijas var secināt, ka tā prasītājas iesniegtos dokumentus, lai pierādītu, ka apstrīdētā preču zīme izmantošanas rezultātā bija ieguvusi atšķirtspēju vismaz vienpadsmit dalībvalstīs, uzskatīja par pietiekamiem, prasītāja uzskata, ka šis skaits bija vairāk nekā pietiekams, lai sasniegtu “būtiskas daļas slieksni”. Prasītāja katrā ziņā uzskata, ka tā arī ir sniegusi pierādījumus par apstrīdētās preču zīmes attiecīgu izmantošanu Dānijā, Portugālē, Somijā un Zviedrijā (2011. gada 11. novembra procesuālajam rakstam pievienotais 4. un 7. pielikums, kurā izklāstīti prasītājas prasības pamati).
79 Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais absolūtais [atteikuma] pamats neliedz reģistrēt preču zīmi, ja tā attiecībā uz precēm, attiecībā uz kurām pieteikta reģistrācija, ieguvusi atšķirtspēju tās izmantošanas rezultātā.
80 Tāpat Regulas Nr. 207/2009 52. panta 2. punktā tostarp ir noteikts, ka, ja Kopienas preču zīme ir reģistrēta, pārkāpjot šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētās prasības, tā tomēr nevar tikt atzīta par spēkā neesošu, ja preču zīme pēc tās reģistrācijas izmantošanas rezultātā ir ieguvusi atšķirtspēju attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta.
81 Šajā ziņā ir arī jāprecizē, ka atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 165. panta 1. un 4. punktam pierādījumi par izmantošanas rezultātā iegūtu atšķirtspēju ir jāsniedz vienīgi par valstīm, kuras bija Savienības dalībvalstis apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienā, un šajā gadījumā – par Savienību, kas 1996. gada 18. septembrī sastāvēja no piecpadsmit dalībvalstīm.
82 Apzīmējums, kam nepiemīt raksturīgā atšķirtspēja un kas tā izmantošanas pirms šī apzīmējuma kā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas rezultātā attiecībā uz reģistrācijas pieteikumā norādītajām precēm un pakalpojumiem ir ieguvis atšķirtspēju, var tikt reģistrēts, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu, jo runa nav par preču zīmi “kas reģistrēta, pārkāpjot 7. panta normas”. Tātad Regulas Nr. 207/2009 52. panta 2. punkts šādā gadījumā nekādā ziņā nav piemērojams. Šī pēdējā minētā norma drīzāk attiecas uz preču zīmēm, kuru reģistrācija bijusi pretrunā Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) līdz d) apakšpunktā norādītajiem atteikuma pamatiem un kuras šādas normas neesamības gadījumā, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punktu, būtu jāatzīst par spēkā neesošām. Regulas Nr. 207/2009 52. panta 2. punkta mērķis tieši ir saglabāt tādu preču zīmju reģistrāciju, kuras attiecīgajā laikposmā, proti, kopš to reģistrācijas, izmantošanas rezultātā ir ieguvušas atšķirtspēju attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tās tikušas reģistrētas, neraugoties uz to, ka šī reģistrācija tās izdarīšanas brīdī bijusi pretrunā Regulas Nr. 207/2009 7. pantam (spriedums, 2008. gada 15. oktobris, Powerserv Personalservice/ITSB – Manpower (“MANPOWER”), T‑405/05, Krājums, EU:T:2008:442, 127. punkts).
83 Ir arī jāatgādina, ka Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktā nav paredzētas autonomas preču zīmes reģistrācijas tiesības. Tajā ir ietverts viens izņēmums no šīs regulas 7. panta 1. punkta b) līdz d) apakšpunktā minētajiem atteikuma pamatiem. Tādēļ tā piemērojamība ir jāinterpretē kopsakarā ar šiem atteikuma pamatiem (spriedums “Ģeometriskas figūras uz rokas pulksteņa ciparnīcas”, minēts 24. punktā, EU:T:2009:324, 121. punkts, un spriedums, 2011. gada 17. maijs, Diagnostiko kai Therapeftiko Kentro Athinon “Ygeia”/ITSB (“υγεία”), T‑7/10, EU:T:2011:221, 39. punkts).
84 Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punktu Kopienas preču zīmei ir “vienots raksturs”, kas nozīmē, ka tai ir “vienāds spēks visā Kopienā”. No Kopienas preču zīmes vienotā rakstura izriet, ka, lai apzīmējumu varētu reģistrēt, tam ir jāpiemīt atšķirtspējai visā Savienībā. Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 2. punktu preču zīmi nereģistrē, ja tai trūkst atšķirtspējas kādā Savienības daļā (spriedums, 2000. gada 30. marts, Ford Motor/ITSB (“OPTIONS”), T‑91/99, Recueil, EU:T:2000:95, 23.–25. punkts). Minētajā 2. punktā norādīto sabiedrības daļu attiecīgā gadījumā var veidot tikai viena dalībvalsts (spriedumi Storck/ITSB, minēts 19. punktā, EU:C:2006:422, 83. punkts, un 2006. gada 7. septembris, Bovemij Verzekeringen, C‑108/05, Krājums, EU:C:2006:530, 28. punkts; skat. arī ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumus lietā, kurā pieņemts minētais spriedums; spriedumi, 2004. gada 10. novembris, Storck/ITSB (Konfekšu ietinamā papīra forma), T‑402/02, Krājums, EU:T:2004:330, 85., 86., 88. un 89. punkts; 2007. gada 12. septembris, Glaverbel/ITSB (Stikla virsmas tekstūra), T‑141/06, EU:T:2007:273, 35., 38. un 40. punkts; spriedums “Ģeometriskas figūras uz rokas pulksteņa”, minēts 24. punktā, EU:T:2009:324, 134. punkts; 2010. gada 29. septembris, CNH Global/ITSB (Traktora atveidojums sarkanā, melnā un pelēkā krāsā), T‑378/07, Krājums, EU:T:2010:413, 49. punkts; 2010. gada 9. decembris, Earle Beauty/ITSB (“NATURALLY ACTIVE”), T‑307/09, EU:T:2010:509, 49. punkts; spriedums “υγεία”, minēts 83. punktā, EU:T:2011:221, 40. punkts; 2011. gada 6. jūlijs, Audi un Volkswagen/ITSB (“TDI”), T‑318/09, Krājums, EU:T:2011:330, 46. punkts, un 2013. gada 1. februāris, Ferrari/ITSB (“PERLE”), T‑104/11, EU:T:2013:51, 38. punkts).
85 Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkts, kurā ir atļauts reģistrēt apzīmējumus, kuri atšķirtspēju ir ieguvuši izmantošanas rezultātā, ir jāinterpretē šo prasību gaismā. Līdz ar to šāda izmantošanas rezultātā iegūtā atšķirtspēja ir jāpierāda visā tajā teritorijas daļā, kur preču zīmei ab initio nav bijusi šāda spēja (spriedums Storck/ITSB, minēts 19. punktā, EU:C:2006:422, 83. punkts; spriedumi “Traktora atveidojums sarkanā, melnā un pelēkā krāsā”, minēts 84. punktā, EU:T:2010:413, 30. punkts, un “υγεία”, minēts 83. punktā, EU:T:2011:221, 41. punkts).
86 No Kopienas preču zīmes vienotā rakstura tostarp izriet, ka, lai apzīmējumu varētu reģistrēt, tam ir jāpiemīt raksturīgai vai izmantošanas rezultātā iegūtai atšķirtspējai visā Savienībā. Proti, būtu paradoksāli atzīt, pirmkārt, ka, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 299, 25. lpp.), 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu, dalībvalstij ir jāatsaka apzīmējuma, kuram nav atšķirtspējas tās teritorijā, kā valsts preču zīmes reģistrācija un, otrkārt, ka šai pašai valstij ir jārespektē Kopienas preču zīme attiecībā uz šo pašu apzīmējumu tikai tādēļ vien, ka tā ir ieguvusi atšķirtspēju citas dalībvalsts teritorijā (spriedums, 2011. gada 14. decembris, Vuitton Malletier/ITSB – Friis Group International (Slēdzenes mehānisma atveidojums), T‑237/10, EU:T:2011:741, 100. punkts).
87 Turklāt attiecībā uz tādām preču zīmēm, kas nav vārdiskas preču zīmes, kā šajā lietā aplūkotā, ir jāprezumē, ka, ja vien nepastāv konkrētas norādes par pretējo, atšķirtspējas novērtējums ir identisks visā Savienībā. Tā kā šajā lietā no lietas materiāliem neizriet, ka tas tā būtu, ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais absolūtais atteikuma pamats attiecībā uz reģistrācijai pieteikto preču zīmi pastāv visā Savienībā. Lai šo preču zīmi varētu reģistrēt saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu, tai tātad izmantošanas rezultātā jāiegūst atšķirtspēja visā Savienībā (spriedumi, 2004. gada 29. aprīlis, Eurocermex/ITSB (Alus pudeles forma), T‑399/02, Krājums, EU:T:2004:120, 47. punkts; spriedums “Konfekšu ietinamā papīra forma”, minēts 84. punktā, EU:T:2004:330, 86. punkts; 2009. gada 10. marts, Piccoli/ITSB (Gliemežvāka forma), T‑8/08, EU:T:2009:63, 37.–39. punkts, 2010. gada 17. decembris, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (Šokolādes zaķa ar sarkanu lenti forma), T‑395/08, EU:T:2010:550, 53. punkts).
88 Tostarp no judikatūras arī izriet, ka preču zīmes atšķirtspējas iegūšana izmantošanas rezultātā prasa, lai vismaz vērā ņemama konkrētās sabiedrības daļa, pateicoties preču zīmei, attiecīgās preces vai pakalpojumus identificētu kā tādus, kuru izcelsme ir konkrētais uzņēmums (spriedumi “Alus pudeles forma”, iepriekš 87. punkts, EU:T:2004:120, 42. punkts; 2005. gada 15. decembris, BIC/ITSB (Krama šķiltavu forma), T‑262/04, Krājums, EU:T:2005:463, 61. punkts, un spriedums “υγεία”, minēts 83. punktā, EU:T:2011:221, 42. punkts). Tomēr apstākļi, kuros šāds nosacījums var tikt uzskatīts par izpildītu, nevar tikt konstatēti, vienīgi pamatojoties uz vispārēju un abstraktu informāciju (spriedums, 1999. gada 4. maijs, Windsurfing Chiemsee, C‑108/97 un C‑109/97, Krājums, EU:C:1999:230, 52. punkts; spriedums “υγεία”, minēts 83. punktā, EU:T:2011:221, 45. punkts).
89 Tiesa ir precizējusi, ka, lai noteiktu, vai preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, kompetentai iestādei ir visaptveroši jāvērtē apstākļi, kas pierāda, ka preču zīme spēj identificēt attiecīgo preču piederību noteiktam uzņēmumam un tādējādi nošķirt šīs preces no citu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem (spriedums Windsurfing Chiemsee, minēts 88. punktā, EU:C:1999:230, 49. punkts; spriedums “Krama šķiltavu forma”, minēts 88. punktā, EU:T:2005:463, 63. punkts, un spriedums “υγεία”, minēts 83. punktā, EU:T:2011:221, 43. punkts).
90 Šajā ziņā īpaši jāņem vērā preču zīmes iegūtā tirgus daļa, šīs preču zīmes izmantošanas intensitāte, ģeogrāfiskā izplatība un ilgums, uzņēmuma šīs preču zīmes popularizēšanai veikto investīciju apjoms, ieinteresēto personu īpatsvars, kuras, pateicoties preču zīmei, identificē preci kā tādu, ko ražojis konkrēts uzņēmums, tirdzniecības un rūpniecības palātu un citu profesionālo apvienību paziņojumi, kā arī viedokļu aptaujas (skat. spriedumu “Alus pudeles forma”, minēts 88. punktā, EU:T:2005:463, 64. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu “υγεία”, minēts 83. punktā, EU:T:2011:221, 44. punkts).
91 No iepriekš minētā un it īpaši no šī sprieduma 84. punkta viennozīmīgi izriet, ka, ja apstrīdētajai preču zīmei nav atšķirtspējas visā Savienībā, pierādījumi par minētās preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju ir jāsniedz par katru dalībvalsti.
92 Protams, Tiesa uzskatīja, ka, pat ja saskaņā ar spriedumu Storck/ITSB, minēts 19. punktā (EU:C:2006:422), ir skaidrs, ka tas, vai preču zīme izmantošanas rezultātā ir ieguvusi atšķirtspēju, ir jāpierāda attiecībā uz Savienības daļu, kurā šai preču zīmei šāda atšķirtspēja ab initio nav bijusi, būtu pārmērīgi pieprasīt, lai šādas atšķirtspējas iegūšanas pierādījumi tiktu sniegti par katru dalībvalsti atsevišķi (spriedums, 2012. gada 24. maijs, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB, C‑98/11 P, Krājums, EU:C:2012:307, 62. punkts).
93 Tomēr ir jānorāda, ka sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB, minēts 92. punktā (EU:C:2012:307), 60. un 61. punktā atgādinot judikatūru, saskaņā ar kuru preču zīmi var reģistrēt vienīgi tad, ja ir pierādīts, ka tā izmantošanas rezultātā ir ieguvusi atšķirtspēju Savienības daļā, kurā šai preču zīmei šāda atšķirtspēja ab initio nav bijusi, un ka tā tas ir attiecībā uz visu Savienību, Tiesa nav novirzījusies no savas judikatūras un it īpaši no sprieduma Storck/ITSB, minēts 19. punktā (EU:C:2006:422).
94 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai Apelāciju padome pamatoti uzskatīja, ka prasītāja nav sniegusi pierādījumus par preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju.
95 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina visi pierādījumi, kurus prasītāja ir nosūtījusi ITSB un kurus ņēmusi vērā gan Anulēšanas nodaļa, gan Apelāciju padome, un kuri ir norādīti apstrīdētā lēmuma 72. punktā:
– “1. materiāls: dokuments “Damier Canvas Trademark Portfolio” (audumu, uz kuriem attēlots šaha galdiņa motīvs, preču zīmju portfelis), kas ir dažādās pasaules valstīs reģistrētu Kopienas preču zīmes īpašnieces preču zīmju saraksts. Sarakstā ir norādīta konkrētā preču zīme un tai līdzīgas preču zīmes. Kopienas preču zīmes īpašniece sniedz šādas norādes: valsts, kurā preču zīme ir reģistrēta, starptautiskās [klasifikācijas] klase, kurā ietilpst preces/pakalpojumi, reģistrācijas pieteikuma numurs, reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums, reģistrācijas numurs, datums un statuss (izskatīšanā/reģistrēts). Noteiktos gadījumos norādīts arī nākamais paredzētais pagarinājuma datums un citas piezīmes (problēmas, pašreizējais pagarinājums);
– 2. materiāls: preču ar šaha galdiņa motīvu fotogrāfijas bez datumiem;
– 3. materiāls: izdrukas ar precēm, uz kurām attēloti slavenu zīmolu motīvi (“Lady Dior” pinuma raksts, “Gucci” ziedu motīvs, “Burberry” motīvs);
– 4. materiāls: uzskaites attiecībā uz Kopienas preču zīmes īpašnieces laikposmā no 1996. gada līdz 2010. gadam pārdotajām precēm tabula, to apgrozījums euro un kopējais pārdoto preču, kuras apzīmētas ar konkrēto Kopienas preču zīmi, skaits, šādās valstīs: Beļģija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Čehijas Republika, Ungārija, Rumānija, Kipra, Francija, Vācija, Grieķija, Itālija, Dānija, Somija, Zviedrija, Portugāle, Spānija, Īrija un Apvienotajā Karaliste;
– 5. materiāls: rakstu un publikāciju no dažādiem žurnāliem apkopojums, kuros attēlotas Kopienas preču zīmes īpašnieces preces ar šaha galdiņa motīvu. Žurnāli nāk to šādām valstīm: Francija, Beļģija, Luksemburga, Austrija, Apvienotā Karaliste, Vācija, Šveice, Nīderlande, Spānija, Zviedrija, Itālija, Čehijas Republika, Grieķija, Turcija, Norvēģija, Ungārija un Rumānija. 5. materiāls tostarp ietver arī publikāciju Vikipēdijā par “Louis Vuitton”;
– 6. materiāls: “Louis Vuitton” preču katalogi un brošūras;
– 7. materiāls: “Louis Vuitton” veikalu saraksts. Attiecībā uz Savienības dalībvalstīm ir uzskaitīti Kopienas preču zīmes īpašnieces veikali šādās valstīs: Francija, Austrija, Beļģija, Kipra, Čehijas Republika, Dānija, Somija, Vācija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Rumānija, Spānija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste;
– 8. materiāls: preču ar šaha galdiņa motīviem, kuras nav Kopienas preču zīmes īpašnieces preces, fotogrāfijas, par kurām tiek apgalvots, ka tās ir Kopienas preču zīmes īpašnieces preču atdarinājumi.”
96 Ir arī jāprecizē, ka prasītāja ir atsaukusies uz aptauju, ko Apelāciju padome ņēmusi vērā apstrīdētā lēmuma 18. un 55. punktā. Tā tostarp apgalvoja, ka tā arī esot iesniegusi pierādījumus par apstrīdētās preču zīmes atbilstošu izmantošanu Dānijā, Portugālē, Somijā un Zviedrijā.
97 Vispirms sākumā ir jāatgādina, ka procesā ITSB, kā Apelāciju padome pamatoti norāda apstrīdētā lēmuma 63. punktā, prasītāja nekad nav apgalvojusi, ka iepriekš minētie elementi ir paredzēti, lai pierādītu preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju.
98 Tādējādi savā 2010. gada 22. septembra procesuālajā rakstā Anulēšanas nodaļai, atbildot uz personas, kas iestājusies lietā, argumentu, kura uzskatīja, ka prasītāja apgalvo izmantošanas rezultātā iegūtu atšķirtspēju, prasītāja vēlējās precizēt, ka “īpašniece nekad nav apgalvojusi, ka apstrīdētā preču zīme izmantošanas rezultātā ir ieguvusi atšķirtspēju”, un ka “[tā] vienmēr ir norādījusi, ka “ŠAHA GALDIŅAM” vienmēr ir piemitusi raksturīgā atšķirtspēja, un ka tā vienīgi vērš uzmanību uz to, ka šādu atšķirtspēju palielināja [tā] intensīva izmantošana gandrīz 15 gadu laikā”.
99 Tāpat savā 2011. gada 11. novembra procesuālajā rakstā Apelāciju padomei prasītāja atgādināja, ka iepriekš 95. punktā minētie dokumenti ir paredzēti, lai pierādītu apstrīdētās preču zīmes “paaugstināto” atšķirtspēju, bet ka tie nav paredzēti, lai pierādītu šīs preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju.
100 Attiecībā uz prasītājas argumentāciju Vispārējā tiesā, it īpaši attiecībā uz to, ko tā atkārtoja tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, no apstrīdētā lēmuma nevar secināt, ka Apelāciju padome uzskatīja, ka prasītājas nosūtītie iepriekš 95. punktā minētie materiāli ir pietiekami, lai pierādītu izmantošanas rezultātā vismaz vienpadsmit dalībvalstīs iegūto atšķirtspēju.
101 Ir jānorāda, ka Anulēšanas nodaļa ir vienīgi apgalvojusi, ka izmantošanas rezultātā iegūtās atšķirtspējas neesamības konstatējums vismaz četrās Savienības dalībvalstīs, proti, Dānijas Karalistē, Portugāles Republikā, Somijas Republikā un Zviedrijas Karalistē, ir pietiekams, lai uzskatītu, ka prasītājas sniegtie pierādījumi neļauj konstatēt preču zīmes izmantošanas rezultātā Savienībā iegūtu atšķirtspēju.
102 Balstoties uz judikatūru, saskaņā ar kuru pierādījumi par izmantošanas rezultātā iegūtu atšķirtspēju ir jāsniedz par katru dalībvalsti, kurā apstrīdētajai preču zīmei ab initio nebija atšķirtspējas, Anulēšanas nodaļa netieši, bet viennozīmīgi norādīja, ka nebija jāpārbauda dokumentu attiecībā uz pārējām vienpadsmit dalībvalstīm patiesums un pierādījuma vērtība.
103 Šo konstatējumu apstrīdētā lēmuma 73. un 74. punktā apstiprināja Apelāciju padome, kura paziņoja, ka atbalsta Anulēšanas nodaļas secinājumu, saskaņā ar kuru it īpaši attiecībā uz Dāniju, Portugāli, Somiju un Zviedriju “ne no reģistrēto preču zīmju saraksta (1. materiāls), ne no norādītajiem pārdošanas rādītājiem un apgrozījuma, neesot skaidrai norādei attiecībā uz preču zīmi un konkrētajām precēm (4. materiāls), ne no veikala esamības kādā konkrētā valstī vien (7. materiāls) nav iespējams izdarīt nekādus secinājumus par konkrētās sabiedrības daļas uztveri”.
104 Ir jānorāda, ka attiecībā uz četrām attiecīgajām dalībvalstīm, proti, Dāniju, Portugāli, Somiju un Zviedriju, prasītāja saistībā ar iepriekš 90. punktā atgādināto judikatūru lietas materiāliem nav pievienojusi nevienu materiālu, kurā ietverta informācija attiecībā uz apstrīdētās preču zīmes tirgus daļu, uzņēmuma šīs preču zīmes popularizēšanai veikto investīciju intensitāti un apjomu, kā arī ieinteresētās sabiedrības daļas proporciju, kura preci identificē kā tādu, kas nāk no noteikta uzņēmuma, pateicoties apstrīdētajai preču zīmei, kā arī tā nav nosūtījusi nevienu Tirdzniecības un rūpniecības palātas vai citu profesionālo asociāciju paziņojumu.
105 Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, prasītājas pārstāvis apstiprināja, ka viņš nav iesniedzis nevienu no iepriekš 104. punktā minētajiem pierādījumiem, pamatojoties uz to, ka prasītāja nebija iepazinusies ar judikatūru un ka administratīvajā procesā tika izmantoti vienīgi tās rīcībā nodotie pierādījumi.
106 Pat pieņemot, ka prasītāja apgalvotu, ka Apelācijas padomes vērtējumam iesniegtie šī sprieduma 95. punktā minētie materiāli pierādot apstrīdēto preču zīmju izmantošanas rezultātā Dānijā, Portugālē, Somijā un Zviedrijā iegūto atšķirtspēju, ir jāizdara turpmāk norādītie apsvērumi.
107 Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz prasītājas iesniegto dokumentu, kurā norādīts apgrozījums, kas īstenots, pateicoties ar apstrīdēto preču zīmi apzīmēto preču pārdošanai (iepriekš 95. punktā minētais 4. materiāls), ir jākonstatē, ka skaitliskie rādītāji ir norādīti uz vienkāršām izdrukātām lapām bez jebkādas detalizācijas vai apstiprinājuma.
108 Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka, lai novērtētu dokumentu, kas iekļauti lietas materiālos un kas nāk no paša uzņēmuma, pierādījuma spēku, vispirms ir jāpārbauda tajos ietvertās informācijas ticamība. Tā piebilda, ka tostarp ir arī jāņem vērā dokumenta izcelsme, tā sagatavošanas apstākļi, tā adresāts un, vērtējot tā saturu, jānoskaidro, vai tas šķiet saprātīgs un uzticams (spriedumi, 2005. gada 7. jūnijs, Lidl Stiftung/ITSB – REWE‑Zentral (“Salvita”), T‑303/03, Krājums, EU:T:2005:200, 42. punkts, un 2011. gada 16. novembris, Dorma/ITSB – Puertas Doorsa (“doorsa FÁBRICA DE PUERTAS AUTOMÁTICAS”), T‑500/10, EU:T:2011:679, 49. punkts).
109 Šajā lietā ir jākonstatē, ka dokuments, kurā minēts apgrozījums, pateicoties ar apstrīdēto preču zīmi apzīmēto preču pārdošanai, un kuru iesniedza pati prasītāja, ņemot vērā tā izcelsmi, tādējādi nevar pats par sevi veidot pietiekamus pierādījumus par minētās preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūtu atšķirtspēju. Tajā ietvertie skaitliskie rādītāji tātad veido vienīgi norādes, kas ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. spriedumu “Krama šķiltavu forma”, minēts 88. punktā, EU:T:2005:463, 79. punkts).
110 Tādējādi, tā kā nav nekādu citu materiālu, kas pierādītu šajā dokumentā ietverto informāciju, tostarp citu sertifikācijas iestādes apstiprinātu grāmatvedības dokumentu, kas apstiprinātu tajā ietvertos skaitliskos rādītājus, ir jākonstatē, ka šis dokuments, kurš pārbaudīts saskaņā ar visiem pārējiem saistībā ar administratīvo procesu prasītājas iesniegtajiem dokumentiem, nepierāda, ka apstrīdētā preču zīme izmantošanas rezultātā ir ieguvusi atšķirtspēju.
111 Tā kā nav citu objektīvu apstākļu, ticamība bez jebkāda pamatojuma tiktu piešķirta vienkāršam dokumentam brīvā formā, kas būtu apstāklis, kuru pēc tam varētu izmantot jebkurš cits uzņēmums, lai apgalvotu, ka izmantošanas rezultātā iegūtas atšķirtspējas pierādīšanas līmenis var tikt noteikts, pamatojoties uz varbūtībām vai pieņēmumiem, kas vienmēr judikatūrā ticis noliegts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 10. septembris, Boston Scientific/ITSB – Terumo (“CAPIO”), T‑325/06, EU:T:2008:338, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
112 Otrkārt, veikalu esamība dažādās dalībvalstīs (iepriekš 95. punktā minētais 7. materiāls) arī nesniedz nekādu norādi attiecībā uz to, kā apstrīdēto preču zīmi uztver konkrētā sabiedrības daļa.
113 Treškārt, attiecībā uz izvilkumiem no katalogiem, brošūrām, reklāmas materiāliem, kā arī personību fotogrāfijām, kurām rokās ir ar apstrīdēto preču zīmi apzīmēta prece vai dažādas ar apstrīdēto preču zīmi apzīmētas prasītājas preces, kā, piemēram, preču, uz kurām attēlots apstrīdētās preču zīmes šaha galdiņa motīvs, fotogrāfijas, kas pievienotas lietas materiāliem (iepriekš 95. punktā minētais 2., 5. un 6. materiāls), tie izrādās nepietiekami, pat tos izvērtējot kopsakarā ar visiem pārējiem prasītājas pievienotajiem un iepriekš 95. punktā uzskaitītajiem elementiem, lai pierādītu, ka būtiska konkrētās sabiedrības daļa, pateicoties apstrīdētajai preču zīmei, identificēs preces kā tādas, kas nāk no prasītājas.
114 No vienas puses, tika iesniegti katalogi un brošūras vienīgi franču un angļu valodā, tādēļ, ja vien prasītāja neiesniedz katalogus citās valodās, tie nepierāda izmantošanas rezultātā iegūtu atšķirtspēju vismaz četrās attiecīgajās dalībvalstīs. Turklāt ne no viena apstākļa neizriet, ka šie katalogi būtu izplatīti konkrētās sabiedrības daļas vidū un nav prasītājas iekšējs līdzeklis darbinieku rīcībā ar vienīgo mērķi veikalā pārdot tajā iekļautās preces.
115 No otras puses, dažādu personību fotogrāfijas ar precēm, kuras apzīmētas ar apstrīdēto preču zīmi, vai preču, kas apzīmētas ar šo pašu preču zīmi, reklāmas materiāli vienīgi pierāda, ka prasītāja ir izmantojusi šaha galdiņa motīvu brūnā un smilškrāsā, bet nepierāda, ka konkrētā sabiedrības daļa, kurai paredzētas konkrētās preces, minēto preču zīmi uztvers kā norādi uz komerciālo izcelsmi (šajā ziņā skat. spriedumu “Traktora atveidojums sarkanā, melnā un pelēkā krāsā”, minēts 84. punktā, EU:T:2010:413, 57. punkts).
116 Ceturtkārt, attiecībā uz aptauju par ieinteresētās sabiedrības daļas uztveri, ko prasītāja iesniedza saistībā ar administratīvo procesu un ko Apelāciju padome ņēma vērā apstrīdētā lēmuma 18. un 55. punktā, ir jākonstatē, ka šī aptauja veikta, aptaujājot tikai ādas luksus preču patērētājus vienīgi Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē. Papildus tam, ka šī aptauja neattiecas uz Savienības vidusmēra patērētājiem, kas ir uzskatāmi par samērā informētiem, uzmanīgiem un apdomīgiem (skat. iepriekš 27. punktu), bet vienīgi uz luksus preču patērētājiem piecās Savienības dalībvalstīs, tā nekādi neattiecas uz to, kā tiek uztverta apstrīdētā preču zīme, bet gan “Louis Vuitton” pati par sevi, tādējādi tā nesniedz nekādu norādi attiecībā uz to, kā apstrīdētā preču zīme tiek uztverta šajā sabiedrības daļā, pat šaurā nozīmē, kura tikusi aptaujāta saistībā ar minēto anketu.
117 Visu šo iemeslu dēļ ir jākonstatē, ka prasītāja katrā ziņā nav pierādījusi, ka apstrīdētā preču zīme Dānijā, Portugālē, Somijā un Zviedrijā ir izmantošanas rezultātā ieguvusi atšķirtspēju.
118 Proti, it īpaši no sprieduma “Stikla virsmas tekstūra”, minēts 84. punktā (EU:T:2007:273, 35., 38. un 40. punkts), izriet, ka pierādījumu attiecībā uz Dāniju, Somiju, Zviedriju, Grieķiju un Īriju neesamība ir pietiekama, lai pamatotu reģistrācijas atteikumu.
119 Attiecībā uz prasītājas argumentāciju, kas balstīta uz judikatūras attiecībā uz reputācijas iegūšanu, kas jāpierāda būtiskā Savienības daļā, nevis visās dalībvalstīs, attiecināšanu uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkta noteikumiem, Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka judikatūru attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu nevajadzētu jaukt ar to, kas vērsta uz to, lai precizētu izteiciena “ir pazīstama” kādā dalībvalstī vai Savienībā Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē nozīmi, kas ir nosacījums, kas jāizpilda reģistrētai preču zīmei, lai tā varētu gūt labumu no plašākas aizsardzības attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi. Šādā gadījumā faktiski nav jāpārbauda, vai apzīmējums visā Kopienā izpilda nosacījumus, lai tiktu reģistrēts kā Kopienas preču zīme. Runa ir drīzāk par apzīmējuma izmantošanas liegšanu, ja pastāvošai preču zīmei ir reputācija dalībvalstī vai Savienībā un ja šī apzīmējuma nepamatota izmantošana rada negodīgas priekšrocības vai rada kaitējumu minētās preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai. Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka teritoriālā ziņā reputācijas nozīmīgā Kopienas teritorijas daļā esamība ir pietiekama, lai aizliegtu minētā apzīmējuma izmantošanu (spriedumi “Traktora atveidojums sarkanā, melnā un pelēkā krāsā”, minēts 84. punktā, EU:T:2010:413, 47. punkts, un 2013. gada 29. janvāris, Germans Boada/ITSB (Rokas flīžu griezējs), T‑25/11, EU:T:2013:40, 70. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumus, 1999. gada 14. septembris, General Motors, C‑375/97, Krājums, EU:C:1999:408, 28. un 29. punkts, un 2009. gada 6. oktobris, PAGO International, C‑301/07, Krājums, EU:C:2009:611, 27. un 30. punkts).
120 Prasītājai tātad ir jāpierāda izmantošanas rezultātā iegūta atšķirtspēja Savienības daļā, kurā apstrīdētajai preču zīmei ab initio nebija nekādas atšķirtspējas, vai konkrētajā gadījumā – visā Savienībā. Kā izriet no šī sprieduma 104. punkta, prasītāja lietas materiālos nav iesniegusi nevienu no iepriekš 90. punktā atgādinātajā judikatūrā minētajiem pierādījumiem un tās iesniegtie pierādījumi, kādi tie izriet no šī sprieduma 95. punkta, nepierāda, ka apstrīdētā preču zīme ir izmantošanas rezultātā ieguvusi atšķirtspēju Dānijā, Portugālē, Somijā un Zviedrijā.
121 No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata otrā daļa, kā arī otrais pamats kopumā ir jānoraida.
122 No tā izriet, ka prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
123 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar ITSB un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Louis Vuitton Malletier atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Martins Ribeiro | Gervasoni | Madise |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 21. aprīlī.
[Paraksti]