TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2024. gada 25. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās un komerclietās – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – 25. panta 1. punkts – Ar konosamentu apliecināts kravas pārvadājuma līgums – Šajā konosamentā iekļauta jurisdikcijas noteikšanas klauzula – Attiecināmība uz trešo personu, kas ir konosamenta turētājs – Piemērojamie tiesību akti – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts pienākums individuāli un atsevišķi apspriest jurisdikcijas noteikšanas klauzulu ar trešo personu, kas ir konosamenta turētāja
Apvienotajās lietās no C‑345/22 līdz C‑347/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Audiencia Provincial de Pontevedra (Pontevedras provinces tiesa, Spānija) iesniegusi ar lēmumu, kas pieņemts 2022. gada 16. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 25. maijā, tiesvedībās
Maersk A/S
pret
Allianz Seguros y Reaseguros SA (C‑345/22 un C‑347/22),
un
Mapfre España Compañía de Seguros y Reaseguros SA
pret
MACS Maritime Carrier Shipping GmbH & Co. (C‑346/22),
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], kas pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši A. Kumins [A. Kumin] (referents) un I. Ziemele,
ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Maersk A/S un MACS Maritime Carrier Shipping GmbH & Co. vārdā – C. Lopera Merino, abogada, G. Quintás Rodriguez un C. Zubeldía Blein, procuradoras,
– Allianz Seguros y Reaseguros SA vārdā – L. A. Souto Maqueda, abogado,
– Mapfre España Compañía de Seguros y Reaseguros SA vārdā – J. Tojeiro Sierto, abogado,
– Spānijas valdības vārdā – M. J. Ruiz Sánchez, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – S. Noë un C. Urraca Caviedes, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 16. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles Ia regula”) 25. panta 1. punktu.
2 Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar trim tiesvedībām: lietās C‑345/22 un C‑347/22 starp Dānijas transporta sabiedrību Maersk A/S un Spānijas apdrošināšanas sabiedrību Allianz Seguros y Reaseguros SA (turpmāk tekstā – “Allianz”) un lietā C‑346/22 starp Spānijas apdrošināšanas sabiedrību Mapfre España Compañía de Seguros y Reaseguros SA (turpmāk tekstā – “Mapfre”) un Vācijas transporta sabiedrību MACS Maritime Carrier Shipping GmbH & Co. (turpmāk tekstā – “MACS”) par zaudējumu atlīdzību, ko Spānijas tiesā pieprasīja šīs divas apdrošināšanas sabiedrības, kas pārstāv trešo personu – preču, kuras šīs transporta sabiedrības ir pārvadājušas pa jūru, pircēju – tiesības, saistībā ar materiālajiem zaudējumiem, kas esot nodarīti šīm precēm šī pārvadājuma laikā, un par šo transporta sabiedrību apstrīdēto Spānijas tiesu jurisdikciju, pamatojoties uz klauzulu, ar kuru Apvienotās Karalistes tiesai ir piešķirta jurisdikcija izskatīt strīdus, kas izriet no pamatlietā aplūkotajiem pārvadājuma līgumiem.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Izstāšanās līgums
3 Ar Lēmumu (ES) 2020/135 (2020. gada 30. janvāris) par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 1. lpp.), Eiropas Savienības Padome Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (EAEK) vārdā apstiprināja šo izstāšanās līgumu (OV 2020, L 29, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Izstāšanās līgums”). Izstāšanās līgums bija pievienots šim lēmumam un stājās spēkā 2020. gada 1. februārī.
4 Izstāšanās līguma 67. panta “Jurisdikcija, tiesas nolēmumu atzīšana un izpilde un saistītā centrālo iestāžu sadarbība” 1. punktā ir paredzēts:
“Apvienotajā Karalistē, kā arī dalībvalstīs situācijās, kurās ir iesaistīta Apvienotā Karaliste, attiecībā uz tiesvedību, kas sākta līdz pārejas perioda beigām, un attiecībā uz tiesvedību vai prasībām, kas ir saistītas ar šādu tiesvedību saskaņā ar [Briseles Ia regulas] 29., 30. un 31. pantu, [..] piemēro šādus tiesību aktus vai noteikumus:
a) [Briseles Ia regulas] noteikumus par jurisdikciju;
[..].”
5 Atbilstoši šī līguma 126. pantam “Pārejas periods”:
“Ir paredzēts pārejas jeb īstenošanas periods, kas sākas šā līguma spēkā stāšanās dienā un beidzas 2020. gada 31. decembrī.”
6 Minētās regulas 127. pants “Pārejas noteikumu darbības joma” ir formulēts šādi:
“1. Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā ir piemērojamas Savienības tiesības.
[..]
3. Pārejas periodā saskaņā ar 1. punktu piemērojamās Savienības tiesības Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā rada tādas pašas tiesiskās sekas kā tās, kuras rodas Savienībā un tās dalībvalstīs, un tās interpretē un piemēro saskaņā ar tām pašām metodēm un vispārīgajiem principiem, kādus piemēro Savienībā.
[..]”
Briseles konvencija
7 Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Briselē 1968. gada 27. septembrī (OV 1972, L 299, 32. lpp.) un kas grozīta ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV 1978, L 304, 1. lpp., un – grozītais teksts – 77. lpp.), ar 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (OV 1982, L 388, 1. lpp.) un ar 1989. gada 26. maija Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (OV 1989, L 285, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), 17. panta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā līgumslēdzējā valstī, vienojas par kādas līgumslēdzējas valsts tiesu(‑ām), kurai(‑ām) piekritīgi visi strīdi, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, šai tiesai vai tiesām ir ekskluzīva jurisdikcija. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:
a) noslēgta rakstveidā vai mutiski ar apliecinājumu rakstiski;
vai
b) vienošanās, kas noslēgta tādā formā, kas atbilst pušu starpā izveidotajai praksei;
vai
c) starptautiskajā tirdzniecībā – tādā formā, kas atbilst praksei, par ko pusēm būtu vajadzējis zināt un ko konkrētajā tirdzniecībā iesaistītās attiecīgā līguma veida līgumslēdzējas puses šādā tirdzniecībā plaši pazīst un regulāri ievēro.
[..]”
Briseles I regula
8 Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles I regula”) 23. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā dalībvalstī ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:
a) rakstiska vai rakstiski apstiprināta; vai
b) tādā formā, kas atbilst pušu starpā izveidotajai praksei; vai
c) starptautiskajā tirdzniecībā vai komercdarbībā – tādā formā, kas atbilst praksei, par ko puses zina vai par ko pusēm būtu vajadzējis zināt, un ko šādā tirdzniecībā vai komercdarbībā iesaistītās attiecīgā līguma veida līgumslēdzējas puses plaši pazīst un regulāri ievēro.”
Briseles Ia regula
9 Briseles Ia regulas II nodaļā “Jurisdikcija” ir ietverta 7. iedaļa “Vienošanās par jurisdikciju”. Atbilstoši šīs regulas 25. pantam, kurš ir ietverts šajā iedaļā:
“1. Ja puses neatkarīgi no to domicila ir vienojušās par to, ka kādas dalībvalsts tiesai vai tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir minētajai tiesai vai tiesām, ja vien šī vienošanās saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:
a) rakstiska vai rakstiski apstiprināta;
b) tādā formā, kas atbilst pušu starpā pastāvošajai praksei; vai
c) starptautiskajā tirdzniecībā vai komercdarbībā – tādā formā, kas atbilst praksei, par ko puses zina vai par ko pusēm būtu vajadzējis zināt un ko šādā tirdzniecībā vai komercdarbībā iesaistītās attiecīgā līguma veida līgumslēdzējas puses plaši pazīst un regulāri ievēro.”
[..]
5. Vienošanos, ar ko piešķir jurisdikciju un kas ir kāda līguma daļa, uzskata par vienošanos, kas ir neatkarīga no pārējiem līguma noteikumiem.
Vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamību nevar apstrīdēt, pamatojoties tikai uz to, ka līgums nav spēkā.”
Spānijas tiesības
10 2014. gada 24. jūlija Ley 14/2014 de Navegación Marítima (Likums par kuģošanu 14/2014; 2014. gada 25. jūlija BOE Nr. 180, 59193. lpp.; turpmāk tekstā – “LNM”) preambulas XI punktā ir noteikts:
“[..] [IX sadaļas, I nodaļā] ir ietverti īpaši noteikumi par jurisdikciju un kompetenci, un, pamatojoties uz to, ka šajā jautājumā prioritāri tiek piemērotas starptautisko līgumu normas un Savienības tiesību normas, tās mērķis ir novērst konstatētos ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, atzīstot par spēkā neesošām līgumos par kuģa izmantošanu vai kuģošanas papildlīgumos ietvertas klauzulas, kas paredz pakļaut ārvalstu jurisdikcijai vai šķīrējtiesai ārvalstīs, ja šīs klauzulas nav individuāli un atsevišķi apspriestas. [..]”
11 Atbilstoši LNM 251. pantam “Nodošanas tiesiskās sekas”:
“Preču konosamenta nodošanai ir tādas pašas sekas kā preču piegādei, ko apliecina konosaments, neskarot krimināllietas un civilprasības, kas ir pieejamas personai, kurai šīs preces ir nelikumīgi atsavinātas. Konosamenta ieguvējs iegūst visas tiesības un darbības no personas, kas nodod īpašumtiesības, attiecībā uz precēm, izņemot vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu un šķīrējtiesu, kurām ir vajadzīga pircēja piekrišana saskaņā ar IX sadaļas I nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.”
12 LNM 468. panta “Noteikumi par jurisdikciju un šķīrējtiesu”, kas ir ietverts šī likuma IX sadaļas I nodaļā, pirmajā daļā ir paredzēts:
“Neskarot Spānijā spēkā esošās starptautisko konvenciju tiesību normas un Savienības tiesību normas, līgumos par kuģa izmantošanu vai kuģošanas papildlīgumos ietvertas klauzulas, kas paredz pakļaut ārvalstu jurisdikcijai vai šķīrējtiesai ārvalstīs, nav spēkā un ir uzskatāmas par neesošām, ja šīs klauzulas nav individuāli un atsevišķi apspriestas.
[..]”
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
Lieta C‑345/22
13 Maersk Line Perú SAC, Maersk meitasuzņēmums Peru, kā pārvadātājs noslēdza līgumu par preču pārvadāšanu pa jūru saskaņā ar CFR (cenas un frakta) nosacījumiem ar Aquafrost Perú (turpmāk tekstā – “Aquafrost”) kā nosūtītāju, un šis līgums ir apliecināts 2018. gada 9. aprīlī izdotā konosamentā. Šī konosamenta otrajā pusē bija ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas bija formulēta šādi:
“[..] šo konosamentu reglamentē un interpretē saskaņā ar Anglijas tiesību aktiem, un visi no tā izrietošie strīdi ir nododami izskatīšanai High Court of Justice [(England & Wales)] [Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Apvienotā Karaliste], izslēdzot citas valsts tiesu jurisdikciju. Turklāt pēc pārvadātāja ieskatiem pārvadātājs var celt prasību pret tirgotāju tās vietas kompetentajā tiesā, kur tirgotājs veic savu darbību”.
14 Attiecīgās preces iegādājās Oversea Atlantic Fish SL (turpmāk tekstā – “Oversea”), kas tādējādi kļuva par konosamenta turētāju kā trešā persona. Tā kā minētās preces galamērķa ostā tika nogādātas bojātas, Allianz, pastāvot Oversea tiesības, cēla prasību Juzgado de lo Mercantil n o 3 de Pontevedra (Pontevedras komerclietu tiesa Nr. 3, Spānija), pieprasot Maersk atlīdzināt zaudējumus 67 449,71 euro apmērā. Šī prasība tika celta pirms Izstāšanās līguma 126. pantā paredzētā pārejas perioda beigām.
15 Pamatojoties uz šī sprieduma 13. punktā minēto jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, Maersk apstrīdēja Spānijas tiesu jurisdikciju.
16 Ar 2020. gada 26. maija rīkojumu Juzgado de lo Mercantil n o 3 de Pontevedra (Pontevedras komerclietu tiesa Nr. 3) noraidīja šo atteikšanos no jurisdikcijas. Maersk par šo rīkojumu iesniedza administratīvo sūdzību šajā tiesā, kas tika noraidīta ar 2020. gada 2. decembra rīkojumu. Turklāt ar 2021. gada 7. jūlija spriedumu minētā tiesa Allianz prasību apmierināja pēc būtības.
17 Maersk par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Audiencia Provincial de Pontevedra (Pontevedras provinces tiesa, Spānija), kas ir iesniedzējtiesa, apstrīdot Spānijas tiesu jurisdikciju, pamatojoties uz to, ka minētā jurisdikcijas noteikšanas klauzula attiecas uz trešo personu, kas ir konosamenta turētāja. Proti, esot jāpiemēro Briseles Ia regulas 25. pants, nevis LNM 251. pants, kas esot pretrunā Savienības tiesībām.
18 Iesniedzējtiesa jautā, vai šī pati jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir attiecināma uz trešo personu, kas ir konosamenta turētāja, neraugoties uz to, ka šī trešā persona, iegādājoties šo konosamentu, tai nav skaidri, individuāli un atsevišķi piekritusi. No 2020. gada 18. novembra sprieduma DelayFix (C‑519/19, EU:C:2020:933) izrietot, ka Briseles Ia regula nostiprina līgumslēdzēju pušu gribas autonomiju izmantojamās tiesas izvēlē salīdzinājumā ar to, kā tas bija saskaņā ar Briseles I regulu.
19 Turklāt it īpaši no 1999. gada 16. marta sprieduma Castelletti (C‑159/97, EU:C:1999:142) 27. punkta izrietot, ka starptautiskās jūras satiksmes nozarē pastāv prezumpcija par līgumslēdzējas puses informētību un piekrišanu attiecībā uz pārvadājuma līgumos ietvertajām jurisdikcijas noteikšanas klauzulām, jo runa esot par šajā nozarē parasti izmantotu noteikumu.
20 Pie kam iesniedzējtiesa uzsver jurisdikcijas noteikšanas klauzulu autonomo raksturu un nodalāmību, kā rezultātā attiecībā uz piemērojamajām materiālajām tiesībām uz tām varētu attiekties no pārējā līguma, kurā tās ietilpst, atšķirīgs tiesiskais režīms. Tādējādi jurisdikcijas noteikšanas klauzula var būt spēkā pat tad, ja pats līgums ir spēkā neesošs.
21 LNM 251. pantā īpašajam gadījumam par tādiem konosamentiem preču pārvadājumu jomā, kuros ir ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula un kurus pēc tam ir iegādājusies trešā persona, esot ietverta atsauce uz LNM 468. pantu, kurā ir noteikts, ka šāda klauzula ir spēkā neesoša, ja šī trešā persona to nav apspriedusi individuāli un atsevišķi.
22 Šis tiesiskais regulējums LNM anotācijā ir pamatots ar nepieciešamību aizsargāt nacionālo saņēmēju, konosamentu, kuros sākotnējās puses ir iekļāvušas jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, turētāju intereses, kuri tādējādi ir vājākā līgumslēdzēja puse, it īpaši attiecībā uz līgumu par jūras pārvadājumiem ar konosamentu regulārajā līnijsatiksmē. Proti, tas, ka valsts uzņēmumiem, preču nosūtītājiem un saņēmējiem ir uzlikts pienākums izskatīt strīdus ārvalstu tiesās, praksē var vājināt to tiesību aizsardzības tiesā efektivitāti.
23 Iesniedzējtiesa apgalvo, ka būtu problemātiski piemērot LNM 251. pantu, lai novērstu iespējamos trūkumus Savienības tiesībās. Turklāt pastāvot pretruna starp šo tiesību normu un Tiesas judikatūru, kas it īpaši izriet no 2000. gada 9. novembra sprieduma Coreck (C‑387/98, EU:C:2000:606, 23. punkts). Proti, tā kā saskaņā ar Spānijas tiesībām jurisdikcijas noteikšanas klauzulas un šķīrējtiesas klauzulas pusēm ir saistošas tikai tad, ja tās ir individuālas un atsevišķas apspriešanās rezultāts, no konosamenta izrietošā tiesību nodošana neesot pilnīga.
24 Tomēr iesniedzējtiesa šaubās par pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma iespējamo nepiemērojamību.
25 Proti, pirmkārt, iesniedzējtiesa, pamatojoties gan uz Briseles Ia regulas 25. panta 1. punktu, gan judikatūru, kas izriet no 1997. gada 3. jūlija sprieduma Benincasa (C‑269/95, EU:C:1997:337) un 2020. gada 18. novembra sprieduma DelayFix (C‑519/19, EU:C:2020:933), uzskata, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzulas spēkā esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā tās valsts tiesību aktus, kurai ar šo klauzulu ir piešķirta jurisdikcija, tādējādi šajā gadījumā esot jāpiemēro Anglijas tiesības, nevis LNM 468. pants. Otrkārt, pieņemot, ka LNM 251. pants ir piemērojams pamatlietā, šī tiesa uzskata, ka piekrišanas formai par jurisdikcijas noteikšanas klauzulu drīzāk ir piemērojamas Savienības tiesības, nevis valsts tiesības, lai izvairītos no tā, ka katra dalībvalsts šajā ziņā izvirza atšķirīgus nosacījumus. Treškārt, minētā tiesa pauž šaubas par LNM 251. panta atbilstību judikatūrai, kas izriet no 2000. gada 9. novembra sprieduma Coreck (C‑387/98, EU:C:2000:606), jo saskaņā ar šo tiesību normu tiesības un pienākumi, kas attiecas uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kura ir ietverta konosamentā, esot izslēgti no tiesībām un pienākumiem, kas nodoti trešajai personai, kura ir šī konosamenta turētāja.
26 Šādos apstākļos Audiencia Provincial de Pontevedra (Pontevedras provinces tiesa, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Briseles Ia regulas] 25. panta noteikums, nosakot, ka vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu spēkā neesamība ir jāpārbauda saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurai puses ir piešķīrušas jurisdikciju, – tādā situācijā, kā pamatlietā aplūkotā – aptver arī jautājumu par to, vai ir spēkā klauzulas attiecināšana uz trešo personu, kas nav līguma, kurā klauzula ietverta, puse?
2) Gadījumā, ja notiek konosamenta pāreja uz trešo personu, kas ir preču saņēmēja, kas nebija līgumslēdzēja puse līgumā starp nosūtītāju un jūras pārvadātāju, vai ir saderīga ar [Briseles Ia regulas] 25. pantu un Tiesas judikatūru, kas to interpretē, tāda tiesību norma kā [LNM] 251. pants, kurā ir prasīts, ka, lai varētu atsaukties uz šo klauzulu attiecībā pret šo trešo personu, jurisdikcijas noteikšanas klauzulai ir jābūt apspriestai “individuāli un atsevišķi”?
3) Vai saskaņā ar Savienības tiesībām ir iespējams, ka dalībvalstu tiesību akti nosaka papildu spēkā esamības prasības konosamentā ietvertas jurisdikcijas noteikšanas klauzulas tiesiskajām sekām attiecībā pret trešām personām?
4) Vai tāda tiesību norma kā [LNM] 251. pants, kas nosaka, ka trešā persona – turētājs – pārņem tiesības tikai daļēji, izslēdzot klauzulas par vienošanos par jurisdikcijas noteikšanu, nozīmē šo klauzulu spēkā esamības papildu prasību ieviešanu, kas neatbilst [Briseles Ia regulas] 25. pantam?”
Lieta C‑346/22
27 MACS kā pārvadātājs un Tunacor Fisheries Ltd kā kravas nosūtītājs noslēdza līgumu par preču pārvadāšanu pa jūru saskaņā ar CFR (cenas un frakta) nosacījumiem, kā to apliecina 2019. gada 13. aprīļa konosaments. Šī konosamenta otrajā pusē bija ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas bija formulēta šādi:
“Šo konosamentu reglamentē Anglijas tiesību akti, un visi no tā izrietošie strīdi ir nododami izskatīšanai High Court of Justice [(England & Wales)] [Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Apvienotā Karaliste]”.
28 Attiecīgās preces iegādājās Fortitude Fishing SL (turpmāk tekstā – “Fortitude”), kas tādējādi kļuva par konosamenta turētāju kā trešā persona. Tā kā minētās preces galamērķa ostā tika nogādātas bojātas, Mapfre, pastāvot Fortitude tiesības, cēla prasību Juzgado de lo Mercantil n o 3 de Pontevedra (Pontevedras komerclietu tiesa Nr. 3), pieprasot MACS atlīdzināt zaudējumus 80 187,90 euro apmērā. Šī prasība tika celta pirms Izstāšanās līguma 126. pantā paredzētā pārejas perioda beigām.
29 Pamatojoties uz šī sprieduma 27. punktā minēto jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, MACS apstrīdēja Spānijas tiesu jurisdikciju.
30 Ar 2021. gada 3. maija rīkojumu Juzgado de lo Mercantil n o 3 de Pontevedra (Pontevedras komerclietu tiesa Nr. 3) atteicās no jurisdikcijas.
31 Mapfre par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Audiencia Provincial de Pontevedra (Pontevedras provinces tiesa), kas arī ir iesniedzējtiesa lietā C‑346/22, apgalvojot, no vienas puses, ka Spānijas tiesām esot jurisdikcija, jo Fortitude neesot nedz starp MACS un Tunacor Fisheries noslēgtā pārvadājuma līguma puse, nedz arī iesaistīta šajā pārvadājumā, un, no otras puses, ka saskaņā ar LNM 251. pantu uz to nevarot attiecināt minēto jurisdikcijas noteikšanas klauzulu.
32 Savukārt MACS apstrīd Spānijas tiesu jurisdikciju, pamatojoties uz to, ka uz šo pašu jurisdikcijas noteikšanas klauzulu var atsaukties attiecībā pret trešo personu, kas ir konosamenta turētāja. Proti, esot jāpiemēro Briseles Ia regulas 25. pants, nevis LNM 251. pants, kas esot pretrunā Savienības tiesībām.
33 Rodoties tādām pašām šaubām kā lietā C‑345/22 minētās, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus, kas būtībā ir identiski lietā C‑345/22 uzdotajiem jautājumiem.
Lieta C‑347/22
34 Maersk Line Perú kā pārvadātājs un Aquafrost kā kravas nosūtītājs noslēdza līgumu par preču pārvadāšanu pa jūru saskaņā ar CFR (cenas un frakta) nosacījumiem, kā to apliecina 2018. gada 2. augusta konosaments. Šī konosamenta otrajā pusē bija ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kuras formulējums bija identisks tam, kā tā ir izteikta lietā C‑345/22 aplūkotajā jurisdikcijas noteikšanas klauzulā.
35 Attiecīgās preces iegādājās Oversea, kas tādējādi kļuva par konosamenta turētāju kā trešā persona. Tā kā minētās preces galamērķa ostā tika nogādātas bojātas, Mapfre, pastāvot Fortitude tiesības, cēla prasību Juzgado de lo Mercantil n o 3 de Pontevedra (Pontevedras komerclietu tiesa Nr. 3), pieprasot MACS atlīdzināt zaudējumus 106 093,65 euro apmērā. Šī prasība tika celta pirms Izstāšanās līguma 126. pantā paredzētā pārejas perioda beigām.
36 Pamatojoties uz šī sprieduma 34. punktā minēto jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, Maersk apstrīdēja Spānijas tiesu jurisdikciju.
37 Ar 2020. gada 20. oktobra rīkojumu Juzgado de lo Mercantil n o 3 de Pontevedra (Pontevedras komerclietu tiesa Nr. 3) noraidīja šo atteikšanos no jurisdikcijas. Maersk par šo nolēmumu neiesniedza administratīvo sūdzību. Turklāt ar 2021. gada 9. jūlija spriedumu šī tiesa Allianz prasību apmierināja pēc būtības.
38 Maersk par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Audiencia Provincial de Pontevedra (Pontevedras provinces tiesa, Spānija), kas arī ir iesniedzējtiesa lietā C‑347/22, apstrīdot Spānijas tiesu jurisdikciju, pamatojoties uz to, ka minētā jurisdikcijas noteikšanas klauzula attiecas uz trešo personu, kas ir konosamenta turētāja. Proti, esot jāpiemēro Briseles Ia regulas 25. pants, nevis LNM 251. pants, kas esot pretrunā Savienības tiesībām.
39 Rodoties tādām pašām šaubām kā lietā C‑345/22 minētās, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus, kas būtībā ir identiski lietā C‑345/22 uzdotajiem jautājumiem.
Tiesvedība Tiesā
40 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 15. jūlija lēmumu lietas C‑345/22, C‑346/22 un C‑347/22 tika apvienotas tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļā, kā arī galīgā lēmuma pieņemšanai.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievada apsvērumi
41 Attiecībā uz jautājumu par to, vai Briseles Ia regulas, kuras interpretāciju lūdz iesniedzējtiesa, piemērošanas joma aptver tādu situāciju kā pamatlietās aplūkotā, ir jānorāda, pirmkārt, ka ar šajās lietās aplūkotajām jurisdikcijas noteikšanas klauzulām jurisdikcija izskatīt strīdus saistībā ar jūras pārvadājumu līgumiem, par kuriem ir runa minētajās lietās, ir piešķirta Apvienotās Karalistes tiesai un, otrkārt, ka Izstāšanās līgums stājās spēkā 2020. gada 1. februārī.
42 Tādējādi saskaņā ar Izstāšanās līguma 67. panta 1. punkta a) apakšpunktu Apvienotajā Karalistē, kā arī dalībvalstīs situācijās, kurās ir iesaistīta Apvienotā Karaliste, attiecībā uz tiesvedību, kas sākta līdz šā līguma 126. pantā paredzētā pārejas perioda beigām, attiecībā uz jurisdikciju ir piemērojamas Briseles Ia regulas normas (spriedums, 2022. gada 24. novembris, Tilman, C‑358/21, EU:C:2022:923, 28. punkts).
43 Turklāt saskaņā ar minētā līguma 127. panta 1. un 3. punktu šajā pārejas periodā Savienības tiesības, pirmkārt, ir piemērojamas Apvienotajā Karalistē un, otrkārt, tās tiek interpretētas, kā arī piemērotas saskaņā ar tām pašām metodēm un vispārīgajiem principiem, kādus piemēro Savienībā.
44 Līdz ar to, ciktāl no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Allianz un Mapfre savas attiecīgās prasības ir cēlušas pirms 2020. gada 31. decembra un tātad pirms minētā pārejas perioda beigām, ir jākonstatē, tāpat kā to dara Spānijas valdība un Eiropas Komisija savos rakstveida apsvērumos, ka, neraugoties uz Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, Briseles Ia regula ir piemērojama pamatlietās.
Par pirmo jautājumu katrā no apvienotajām lietām
45 Ar pirmo jautājumu katrā no apvienotajām lietām iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzulas piemērojamību trešajai personai, kas ir tāda konosamenta turētājs, kurā šī klauzula ir iekļauta, reglamentē tās dalībvalsts tiesības, kuras viena vai vairākas tiesas ir norādītas šajā klauzulā.
46 Saskaņā ar Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta pirmo teikumu, “ja puses neatkarīgi no to domicila ir vienojušās par to, ka kādas dalībvalsts tiesai vai tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir minētajai tiesai vai tiesām, ja vien šī vienošanās saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības”.
47 Tādējādi šajā tiesību normā nav precizēts, vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulu ārpus līgumslēdzēju pušu loka var attiecināt arī uz trešo personu, kas ir vēlāk noslēgta līguma puse un ir pilnībā vai daļēji pārņēmusi kādas sākotnējā līguma puses tiesības un pienākumus (spriedums, 2020. gada 18. novembris, DelayFix, C‑519/19, EU:C:2020:933, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Turklāt, lai gan no Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta izriet, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzulas spēkā esamība pēc būtības tiek izvērtēta, ņemot vērā tās dalībvalsts tiesības, kuras viena vai vairākas tiesas ir norādītas šajā klauzulā, tomēr šādas klauzulas attiecināmība uz tādu trešo personu līgumā kā trešā persona, kas ir konosamenta turētāja, – kā savu secinājumu 54.–56. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – neattiecas vis uz šī noteikuma spēkā esamību pēc būtības, bet gan tā sekām, kuru vērtējums noteikti ir atkarīgs no vērtējuma par tā spēkā esamību pēc būtības, kas jāveic, ņemot vērā attiecības starp sākotnējām līguma pusēm.
49 Līdz ar to Briseles Ia regulas 25. panta 1. punktā nav precizētas nedz jurisdikcijas noteikšanas klauzulas sekas attiecībā uz trešo personu, nedz šajā ziņā piemērojamās valsts tiesības.
50 Ņemot to vērā, ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras, kas attiecas uz Briseles konvencijas 17. panta pirmo daļu un Briseles I regulas 23. panta 1. punktu, izriet, ka konosamentā ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir attiecināma uz trešo personu, ja šī klauzula ir atzīta par spēkā esošu starp kravas nosūtītāju un pārvadātāju un ja saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām trešā persona, iegūstot konosamentu, ir pārņēmusi kravas nosūtītāja tiesības un pienākumus. Šādā gadījumā tiesai, kas izskata strīdu, nav jāpārbauda, vai šī trešā persona ir piekritusi klauzulai (spriedumi, 1984. gada 19. jūnijs, Russ, 71/83, EU:C:1984:217, 24. un 25. pants, kā arī 2013. gada 7. februāris, Refcomp, C‑543/10, EU:C:2013:62, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Tiesa attiecībā uz šīm Briseles konvencijas un Briseles I regulas tiesību normām no tā secināja, ka tikai tādā gadījumā, ja atbilstoši piemērojamām valsts tiesībām, kas noteiktas atbilstoši tiesai, kurā celta prasība, piemērojamiem starptautisko privāttiesību noteikumiem, trešā persona būtu iestājusies sākotnējā līgumslēdzēja vietā attiecībā uz visām tā tiesībām un pienākumiem, jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kurai šī trešā persona nav piekritusi, var tomēr tikt attiecināta uz šo trešo personu (spriedumi, 2000. gada 9. novembris, Coreck, C‑387/98, EU:C:2000:606, 24., 25. un 30. punkts, kā arī 2015. gada 21. maijs, CDC Hydrogen Peroxide, C‑352/13, EU:C:2015:335, 65. punkts). Savukārt, ja piemērojamajās valsts tiesībās nav paredzētas šādas savstarpējās aizvietojamības attiecības, šai tiesai ir jāpārbauda, vai minētā trešā persona ir piekritusi jurisdikcijas noteikšanas klauzulai (spriedums, 2013. gada 7. februāris, Refcomp, C‑543/10, EU:C:2013:62, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Lai gan ir taisnība, ka Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkts ir formulēts daļēji atšķirīgi no Briseles konvencijas 17. panta pirmās daļas un Briseles I regulas 23. panta 1. punkta, tomēr, tāpat kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 51.–54. punktā un kā būtībā izriet no 2022. gada 24. novembra sprieduma Tilman (C‑358/21, EU:C:2022:923, 34. punkts), ir jākonstatē, ka šā sprieduma 50. un 51. punktā izklāstītā judikatūra ir attiecināma uz šo Briseles Ia regulas tiesību normu.
53 Proti, pirmkārt, ciktāl Briseles Ia regulas 25. panta 1. punktā vairs nav ietverts nosacījums, saskaņā ar kuru vismaz vienai no pusēm domicils ir dalībvalstī, ir jākonstatē, ka šīs prasības atcelšana pastiprina pušu gribas autonomiju attiecībā uz kompetentās tiesas vai tiesu izvēli un šai atcelšanai nav nekādas ietekmes uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulas seku definēšanu attiecībā pret trešajām personām. Otrkārt, tā kā šajā tiesību normā turpmāk ir norādītas valsts tiesības, kas ir piemērojamas, lai izvērtētu šādas klauzulas spēkā esamību pēc būtības, ir jāuzskata, ņemot vērā to, kas izriet no šī sprieduma 48. punkta, ka šī jaunā kolīziju norma savukārt nereglamentē attiecīgās klauzulas attiecināmību uz šādu trešo personu.
54 Līdz ar to, ja šajā gadījumā iesniedzējtiesa konstatētu, ka Oversea un Fortitude kā trešās personas, kas ir konosamentu turētājas, attiecīgi pārņem visas Aquafrost un Tunacor Fisheries kā kravas nosūtītāju un tātad pamatlietā aplūkoto pārvadājuma līgumu sākotnējo pušu tiesības un pienākumus, šai tiesai saskaņā ar Briseles Ia regulas 25. panta 1. punktu, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā, no tā būtu jāsecina, ka šajās lietās aplūkotās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas ir saistošas šīm trešajām personām. Savukārt šai tiesību normai nav nozīmes, izvērtējot, vai minētās trešās personas pārņem visas šo kravas nosūtītāju tiesības un pienākumus, jo šo pārņemšanu reglamentē pēc būtības piemērojamās valsts tiesības, kas noteiktas, piemērojot tās dalībvalsts starptautisko privāttiesību normas, kurā atrodas iesniedzējtiesa.
55 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu katrā no apvienotajām lietām ir jāatbild, ka Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzulas attiecināmība uz trešo personu, kas ir tāda konosamenta turētāja, kurā šī klauzula ir iekļauta, nereglamentē tās dalībvalsts tiesības, kuras viena vai vairākas tiesas ir norādītas šajā klauzulā. Minētais noteikums ir attiecināms uz šo trešo personu, ja, iegādājoties šo konosamentu, tā pārņem visas vienas no līguma sākotnējām pusēm tiesības un pienākumus, un tas ir jāizvērtē saskaņā ar pēc būtības piemērojamajām valsts tiesībām, kas noteiktas, piemērojot tās dalībvalsts starptautisko privāttiesību normas, kurā atrodas tiesa, kas izskata strīdu.
Par otro līdz ceturto jautājumu katrā no apvienotajām lietām
56 Ar otro līdz ceturto jautājumu katrā no apvienotajām lietām, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru trešā persona preču pārvadājuma līgumā, kas noslēgts starp pārvadātāju un kravas nosūtītāju, no kura trešā persona iegādājas šo līgumu apliecinošu konosamentu un tādējādi kļūst par trešo personu, kas ir konosamenta turētāja, pārņem visas šī nosūtītāja tiesības un pienākumus, izņemot tos, kas izriet no minētajā konosamentā iekļautās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, un šī klauzula ir attiecināma uz trešo personu tikai tad, ja tā to ir individuāli un atsevišķi apspriedusi.
57 Ņemot vērā to, kas izriet no šī sprieduma 50.–52. un 55. punkta, Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas ietverta konosamentā, var atsaukties attiecībā uz trešo personu, kura ir šī konosamenta turētāja, ja, pirmkārt, tā ir atzīta par spēkā esošu attiecībās starp kravas nosūtītāju un pārvadātāju, kas ir noslēguši pārvadājuma līgumu, kas apliecināts ar minēto konosamentu, un ja, otrkārt, saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām, kas noteiktas, piemērojot tās dalībvalsts starptautisko privāttiesību normas, kuras tiesa izskata lietu, šī trešā persona, iegādājoties to pašu konosamentu, pārņem visas vienas no šīm sākotnējām līgumslēdzējām pusēm tiesības un pienākumus.
58 Šajā gadījumā iesniedzējtiesa nav sniegusi informāciju, kas varētu likt apšaubīt pamatlietās aplūkoto jurisdikcijas noteikšanas klauzulu spēkā esamību. Līdz ar to šai tiesai būs jāpārbauda, vai saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām trešās personas, kas ir šajās lietās aplūkoto konosamentu turētājas, pārņem visas attiecīgo kravas nosūtītāju tiesības un pienākumus. Ja tas tā ir, tad nav jāpārbauda, vai katra no šīm trešām personām ir piekritusi šīm klauzulām.
59 Šajā ziņā, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmumiem, šķiet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka piemērojamās valsts tiesības ir Spānijas tiesības. Tomēr LNM 251. pantā, lasot to kopsakarā ar šī likuma 468. pantu, būtībā ir paredzēts, ka konosamenta ieguvējs iegūst visas cedenta tiesības un darbības attiecībā uz precēm, izņemot jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, kurām ir nepieciešama ieguvēja piekrišana, jo šīs klauzulas nav spēkā un tiek uzskatītas par neesošām, ja par tām nav notikusi atsevišķa apspriešanās.
60 Līdz ar to ir jākonstatē, tāpat kā to ir darījusi Komisija savos rakstveida apsvērumos un ģenerāladvokāts secinājumu 61. punktā, ka ar šādu valsts tiesisko regulējumu tiek apiets Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkts, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā, un ka tādējādi tas ir pretrunā pēdējai minētajai tiesību normai.
61 Proti, saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju LNM 251. pantā, lasot to kopsakarā ar šī likuma 468. pantu, attiecīgajām valsts tiesām ir noteikts pienākums pārbaudīt, vai pastāv trešās personas piekrišana jurisdikcijas noteikšanas klauzulai, kas ir iekļauta tās iegādātajā konosamentā, pat ja tas ir pārņēmis visas kravas nosūtītāja, kurš ir noslēdzis ar šo konosamentu apliecināto līgumu, tiesības un pienākumus.
62 Turklāt ir jānorāda, ka šajā valsts tiesiskajā regulējumā nav ievērota judikatūra, kas izriet no 2000. gada 9. novembra sprieduma Coreck (C‑387/98, EU:C:2000:606, 25. punkts), jo tā sekas ir tādas, ka trešajai personai, kas ir konosamenta turētāja, tiek piešķirts vairāk tiesību nekā kravas nosūtītājam, kura tiesību pārņēmēja tā ir, jo šī trešā persona var izvēlēties, ka tai nebūs saistoša starp līguma sākotnējām pusēm noslēgtā vienošanās par jurisdikciju.
63 Šādos apstākļos ir jāatgādina, ka, lai nodrošinātu visu Savienības tiesību normu iedarbīgumu, pārākuma princips tostarp arī valstu tiesām liek savas iekšējās tiesības interpretēt cik vien iespējams atbilstīgi Savienības tiesībām (spriedums, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Tomēr valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas pienākumam ir zināmas robežas, un tas nevar būt pamats valsts tiesību interpretācijai contra legem (spriedums, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
65 Tāpat ir jāatgādina, ka pārākuma princips valsts tiesai, kurai savas kompetences ietvaros ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, uzliek pienākumu, ja valsts tiesisko regulējumu nav iespējams interpretēt atbilstoši Savienības tiesību prasībām, nodrošināt šo tiesību aktu prasību pilnīgu iedarbību strīdā, ko tā izskata, vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes nepiemērojot jebkādu valsts tiesisko regulējumu vai praksi – pat vēlāku –, ciktāl tā ir pretrunā kādai tieši piemērojamai Savienības tiesību normai, piemēram, regulas tiesību normai, bez vajadzības lūgt vai gaidīt, lai šis valsts tiesiskais regulējums vai prakse vispirms tiktu atcelta likumdošanas kārtībā vai ar kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 31. punkts, un 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 37. un 57. punkts, kā arī minētā judikatūra).
66 Šajā gadījumā LNM 251. pantā ir atsauce uz šī likuma IX sadaļas I nodaļas tiesību normām attiecībā uz prasību par konosamenta ieguvēja piekrišanu šajā konosamentā iekļautajām jurisdikcijas noteikšanas klauzulām. LNM 468. pantā, kas ietilpst šajā I nodaļā, ir paredzēts, ka “neskarot [..] Savienības tiesību normas, līgumos par kuģa izmantošanu vai kuģošanas papildlīgumos ietvertās klauzulas, kas paredz pakļaut ārvalstu jurisdikcijai vai šķīrējtiesai ārvalstīs, nav spēkā un ir uzskatāmas par neesošām, ja šīs klauzulas nav individuāli un atsevišķi apspriestas”.
67 Līdz ar to iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai LNM 251. pantu, lasot to kopsakarā ar šī likuma 468. pantu, var interpretēt tādējādi, ka tajā paredzētais noteikums, saskaņā ar kuru konosamenta ieguvējs iegūst visas cedenta tiesības un darbības attiecībā uz precēm, izņemot jurisdikcijas noteikšanas klauzulas un šķīrējtiesas klauzulas, ja šis ieguvējs tās nav individuāli un atsevišķi apspriedis, ir piemērojams situācijā tikai tad, ja šī pēdējā minētā neietilpst Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Ja šī tiesa konstatētu, ka tas tā nav, tai pamatlietās šī valsts tiesību norma būtu jāatstāj nepiemērota, jo tā ir pretrunā šai tieši piemērojamai Savienības tiesību normai.
68 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro līdz ceturto jautājumu katrā no apvienotajām lietām ir jāatbild, ka Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru trešā persona preču pārvadājuma līgumā, kas noslēgts starp pārvadātāju un kravas nosūtītāju, no kura trešā persona iegādājas šo līgumu apliecinošu konosamentu un tādējādi kļūst par trešo personu, kas ir konosamenta turētāja, pārņem visas šī nosūtītāja tiesības un pienākumus, izņemot tos, kas izriet no minētajā konosamentā iekļautās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, un šī klauzula ir attiecināma uz trešo personu tikai tad, ja tā to ir individuāli un atsevišķi apspriedusi.
Par tiesāšanās izdevumiem
69 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 25. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
jurisdikcijas noteikšanas klauzulas attiecināmība uz trešo personu, kas ir tāda konosamenta turētāja, kurā šī klauzula ir iekļauta, nereglamentē tās dalībvalsts tiesības, kuras viena vai vairākas tiesas ir norādītas šajā klauzulā. Minētais noteikums ir attiecināms uz šo trešo personu, ja, iegādājoties šo konosamentu, tā pārņem visas vienas no līguma sākotnējām pusēm tiesības un pienākumus, un tas ir jāizvērtē saskaņā ar pēc būtības piemērojamajām valsts tiesībām, kas noteiktas, piemērojot tās dalībvalsts starptautisko privāttiesību normas, kurā atrodas tiesa, kas izskata strīdu.
2) Regulas Nr. 1215/2012 25. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru trešā persona preču pārvadājuma līgumā, kas noslēgts starp pārvadātāju un kravas nosūtītāju, no kura trešā persona iegādājas šo līgumu apliecinošu konosamentu un tādējādi kļūst par trešo personu, kas ir konosamenta turētāja, pārņem visas šī nosūtītāja tiesības un pienākumus, izņemot tos, kas izriet no minētajā konosamentā iekļautās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, un šī klauzula ir attiecināma uz trešo personu tikai tad, ja tā to ir individuāli un atsevišķi apspriedusi.
[Paraksti]