Prasība, kas celta 2013. gada 29. jūlijā – Kėdainių rajono Okainių ŽŪB u.c./Komisija un Padome

(lieta T-386/13)

Tiesvedības valoda – lietuviešu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Kėdainių rajono Okainių ŽŪB (Kėdainių rajons, Lietuva) un 134 citi uzņēmumi vai personas (pārstāvis – I. Vėgėlė, advokāts)

Atbildētājas: Eiropas Komisija un Eiropas Savienības Padome

Prasītāju prasījumi:

atzīt prasību par pieņemamu;

atbilstīgi LESD 263. pantam atcelt Komisijas 2012. gada 2. jūlija Īstenošanas lēmumu C(2012) 4391, galīgā redakcija, ar kuru atļauj piešķirt valsts papildu tiešos maksājumus Lietuvā par 2012. gadu [izziņots ar numuru K(2012) 4391];

atbilstīgi LESD 277. pantam atzīt, ka nav piemērojama Regulas (EK) Nr. 73/2009 132. panta, kas regulē valsts papildu tiešos maksājumus un tiešos maksājumus, 2. punkta pēdējā daļa, saskaņā ar kuru “kopējais tiešais atbalsts, ko lauksaimniekam jaunajās dalībvalstīs var piešķirt pēc pievienošanās un saskaņā ar atbilstīgiem tiešajiem maksājumiem, ieskaitot visus valsts papildu tiešos maksājumus, nepārsniedz tiešā atbalsta līmeni, ko lauksaimnieks būtu tiesīgs saņemt saskaņā ar tiešo maksājumu, kādu attiecīgajā laikā piemēroja dalībvalstīm, izņemot jaunās dalībvalstis, ņemot vērā – no 2012. gada – 7. panta piemērošanu saistībā ar 10. pantu”;

atbilstīgi LESD 277. pantam atzīt, ka nav piemērojams precizējums “ņemot vērā visus samazinājumus, ko piemēro saskaņā ar 7. panta 1. punktu” Regulas Nr. 73/2009 10. panta 1. punktā, ar ko nosaka īpašus noteikumus modulācijai jaunajās dalībvalstīs;

piespriest atbildētājām segt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies prasītājiem un par kuriem tiks iesniegti pierādījumi Vispārējai tiesai.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāji izvirza piecus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots pamatojuma trūkums un Komisijas Īstenošanas lēmuma C(2012) 4391, galīgā redakcija, nepamatotība.

Komisijas 2012. gada 2. jūlija Īstenošanas lēmums C(2012) 4391, galīgā redakcija, nav pamatots, jo pilnībā trūkst ziņu, kas pierādītu tiešo maksājumu līmeņa vienotību (izlīdzinājumu) jaunajās dalībvalstīs un vecajās dalībvalstīs.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka tiešo maksājumu līmenis Lietuvā neatbilst līmenim, par ko ir panākta vienošanās Aktā par pievienošanos, un tiešo maksājumu līmenim vecajās dalībvalstīs.

Faktiskais tiešo maksājumu līmenis Lietuvā neatbilst 2003. gada 23. septembra Aktā par pievienošanos nolīgtajam. Pārkāpjot Aktu par pievienošanos, ar Regulu (EK) Nr. 583/2004 2004. gada 22. martā tika veikti grozījumi Regulā (EK) Nr. 1782/2003, nosakot valsts maksimālo lielumu jauno dalībvalstu lauksaimniecības atbalstam (Regulas Nr. 1782/2003 71c. pants un VIII A. pielikums).

2012. gadā tiešo maksājumu procentuālais līmenis Lietuvā nesasniedza tiešo maksājumu līmeni vecajās dalībvalstīs: vecajās dalībvalstīs modulācija attiecas tikai uz maksājumiem virs EUR 5000, kas nozīmē, ka nevis visi veco dalībvalstu lauksaimniekiem piešķirtie tieši maksājumi netiek modulēti (samazināti) par 10 %, bet tikai tie, kas ir virs EUR 5000. Tādējādi ir nepamatoti un prettiesiski apgalvot, ka tiešo maksājumu līmenis vecajās dalībvalstīs 2012. gadā bija 90 % (“100 % – 10 % modulācija”). Vecajās dalībvalstīs tiešo maksājumu līmenis bija virs 90 %, ņemot vērā to, ka daļa no summām, kuras ir zem EUR 5000, netiek modulētas.

Ar trešo pamatu tiek apgalvota atšķirība starp tiešo maksājumu summu Lietuvā salīdzinājumā ar vecajām dalībvalstīm.

Faktiski no Savienības budžeta izmaksātie tieši maksājumi Lietuvas lauksaimniekiem par 2012. gadu ir vieni no viszemākajiem, nesasniedzot pat pusi no vecajās dalībvalstīs saņemtā, pat ja tie ir tikuši modulēti 10 % apmērā.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots Akta par pievienošanos pārkāpums ar Regulas Nr. 73/2009 10. panta 1. punktu in fine un 132. panta 2. punkta pēdējo daļu, kā arī ar Komisijas 2012. gada 2. jūlija Īstenošanas lēmumu C(2012) 4391, galīgā redakcija, kas pieņemts uz minētās regulas pamata.

Aktā par pievienošanos nav noteikumu, kuri paredzētu ieviesto tiešo maksājumu modulāciju un/vai valsts papildu tiešo maksājumu Lietuvā samazinājumu.

Precizējums “ņemot vērā visus samazinājumus, ko piemēro saskaņā ar 7. panta 1. punktu” Regulas Nr. 73/2009 10. panta 1. punktā, kas ir tās 2. nodaļā, ir pretrunā Aktam par pievienošanos, ciktāl šī tiesību norma ietver plānoto tiešo maksājumu līmeņa vecajās dalībvalstīs un jaunajās dalībvalstīs izlīdzinājuma pieaugumu.

Regulas Nr. 73/2009 132. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru “kopējais tiešais atbalsts, [..] ņemot vērā – no 2012. gada – 7. panta piemērošanu saistībā ar 10. pantu”, kurš nostiprina plānotu tiešo maksājumu līmeņa izlīdzināšanu vecajās dalībvalstīs un jaunajās dalībvalstīs 2012. gadā, ir pretrunā Aktam par pievienošanos, ciktāl tas nosaka konkrētu gadu (2012), kura beigās tiek paredzēts, ka saņemtais atbalsts izlīdzināsies.

Pārkāpjot Aktu par pievienošanos, Regulas Nr. 73/2009 132. panta 2. punktā vārds “summa” tika aizstāts ar vārdu “līmenis”, kurš norāda nevis uz faktisko saņemto atbalstu, bet uz paredzēto procentuālo līmeni.

Ir prettiesiski salīdzināt tiešos maksājumus vecajās dalībvalstīs un jaunajās dalībvalstīs, salīdzinot vecajās dalībvalstīs saņemto atbalstu (100 % – modulācija) ar to, kas saņemts jaunajās dalībvalstīs atbilstīgi Aktā par pievienošanos paredzētajam procentuālajam līmenim atbalsta ieviešanai.

Ar piekto pamatu tiek apgalvota apstrīdētā akta pretruna LESD noteiktajiem lauksaimniecības politikas mērķiem.

Atbilstīgi Aktam par pievienošanos lauksaimniecības atbalsts jaunajās dalībvalstīs tiek aprēķināts, pamatojoties uz efektivitātes atskaites vērtību un pamatplatību. 2012. gadā efektivitātes atskaites vērtība un pamatplatība Lietuvā tika būtiski grozīta, piemērotā modulācija un valsts papildu tiešo maksājumu samazinājums tā rezultātā ir pretrunā kopējai lauksaimniecības politikai, it īpaši lauksaimniecības produktivitātes pieaugumam.