ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 16. februārī (1)
Lieta C‑542/09
Eiropas Komisija
pret
Nīderlandes Karalisti
Izglītības pieejamība – Finansējums augstākās izglītības iegūšanai ārvalstīs – Nosacījums par dzīvesvietu – “Noteikums attiecībā uz trīs no sešiem gadiem”
1. Roterdamas Erasms bija viens no pirmajiem, kas ieguva finansējumu studijām ārvalstīs. Toreizējais Kambrijas [Cambray] bīskaps Henrijs no Bergenes [Bergen] (pie kura Erasms strādāja par sekretāru) 1495. gadā piešķīra viņam gan atvaļinājumu, gan stipendiju, lai viņš varētu doties mācīties Parīzes Universitātē. Erasms nekad neatgriezās un karjeras laikā, kas aptvēra Parīzi, Lēveni, Kembridžu un Bāzeli, viņš kļuva par savas paaudzes izcilu zinātnieku – “humānistu princi”. Var teikt, ka savu finansējumu universitātes studijām ārvalstīs viņš lieliski izmantoja (2) – un, patiesi, pašreizējās [studentu] apmaiņas programmas starp ES universitātēm tiek sauktas viņa vārdā.
2. Moderno laiku Erasma līdziniekiem ir tāda pati veiksme. Saskaņā ar Wet Studiefinanciering (Likums par studiju finansēšanu – “LSF”) noteikumiem viņi bieži var saņemt finansējumu augstākajai izglītībai, ko iegūst ārpus Nīderlandes. Tomēr vai sīki izstrādātie noteikumi attiecībā uz šāda finansējuma nodrošināšanu – it īpaši noteikums, saskaņā ar kuru kandidātam papildus tam, ka viņam ir jābūt tiesīgam saņemt finansējumu studijām Nīderlandē, ir jāatbilst arī nosacījumam par likumīgu dzīvesvietu Nīderlandē vismaz trīs no pēdējiem sešiem gadiem (“Noteikums attiecībā uz trīs no sešiem gadiem”) – nav pretrunā LESD 45. pantam (bijušais EKL 39. pants) (3) un Regulas (EEK) Nr. 1612/68 (4) 7. panta 2. punktam, ciktāl tie rada netiešu un nepamatotu diskrimināciju attiecībā uz migrējošajiem darba ņēmējiem un viņu apgādājamiem ģimenes locekļiem?
Atbilstošās tiesību normas
Līguma noteikumi
3. LESD 45. pantā paredzēts:
“1. Savienībā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
2. Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.
[..]”
4. Saskaņā ar LESD 165. panta 1. punktu (bijušais EKL 149. panta 1. punkts) dalībvalstis ir atbildīgas “par mācību saturu un izglītības sistēmu organizāciju”. 165. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Savienība sekmē pilnvērtīgās izglītības attīstību, veicinot dalībvalstu sadarbību un atbalstot, kā arī vajadzības gadījumā papildinot to rīcību”. Savienības rīcība ir vērsta arī uz “studentu mobilitātes veicināšanu” (5).
Regula Nr. 1612/68
5. Regulas Nr. 1612/68 mērķis bija nodrošināt vienas dalībvalsts pilsoņu brīvību strādāt citā dalībvalstī un tādējādi īstenot Līguma noteikumus par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Šīs regulas preambulas pirmajā apsvērumā tās vispārējais mērķis bija formulēts kā mērķis panākt, ka “tiek novērsta jebkāda ar pilsonību saistīta darba ņēmēju diskriminācija attiecībā uz nodarbināšanu, atalgojumu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem, kā arī jānodrošina šādiem darba ņēmējiem tiesības brīvi pārvietoties [Savienībā], lai strādātu algotu darbu, izņemot ierobežojumus, kas ir saistīti ar valsts drošību, sabiedrisko kārtību un veselības aizsardzību”.
6. Preambulas trešajā un ceturtajā apsvērumā attiecīgi bija noteikts, ka pārvietošanās brīvība ir “darba ņēmēju un viņu ģimeņu pamatbrīvība” un ka šī brīvība jābauda “pastāvīgiem, sezonas un pārrobežu darba ņēmējiem un pakalpojumu sniedzējiem”.
7. Saskaņā ar preambulas piekto apsvērumu šo pamatbrīvību “varēs īstenot saskaņā ar objektīviem standartiem, brīvi un ar cieņu tikai tad, ja vienlīdzīgu attieksmi faktiski un normatīvajos aktos īstenos visos jautājumos, kas ir saistīti ar algotu darbu un tiesībām uz mājokli, kā arī novērsīs šķēršļus, kas apgrūtina darba ņēmēju mobilitāti, īpaši attiecībā uz darba ņēmēja tiesībām apvienoties ar savu ģimeni un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šo ģimeni integrē uzņēmējā [uzņemošajā] valstī”.
8. Saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu darba ņēmējam, kas ir kādas dalībvalsts pilsonis, citās dalībvalstīs ir “tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmēji[em]”.
9. Regulas Nr. 1612/68 12. pantā ir paredzēts:
“Ja dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētas valsts pilsoņus.
[..]”
Direktīva 2004/38
10. Direktīvas 2004/38/EK (6) 7. pants attiecas uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ES pilsoņi ilgāk nekā trīs mēnešus drīkst uzturēties citā dalībvalstī. Tajā ir paredzēts:
“1. Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:
a) viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī; vai
b) viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas [uzņemošās] dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī; vai arī
[..].”
11. Minētās direktīvas 24. pantā noteikts:
“1. Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības.
2. Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, uzņēmējai [uzņemošajai] dalībvalstij nav pienākuma [..] pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodapmācībai, ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi.”
Valsts tiesības
12. LSF ir ietverti noteikumi par to, kuras personas var saņemt finansējumu, lai studētu Nīderlandē un ārvalstīs. Finansējums studijām ārvalstīs tiek saukts par “meeneembare studie financiering” (turpmāk tekstā – “MNSF”), t.i., “pārnesams” finansējums studijām.
13. Attiecībā uz augstāko izglītību Nīderlandē finansējums studijām ir pieejams studentiem, kuri ir vecumā no 18 līdz 29 gadiem, kuri mācās norādītā vai apstiprinātā izglītības iestādē un atbilst pilsonības nosacījumam (7). 2. panta 2. punktā ir paredzēts pilsonības nosacījums. Tam atbilst: i) Nīderlandes pilsoņi, ii) personas, kas nav Nīderlandes pilsoņi un kuri studiju finansēšanas jomā tiek pielīdzināti Nīderlandes pilsoņiem, pamatojoties uz starptautiskas organizācijas līgumu vai lēmumu, un iii) personas, kas nav Nīderlandes pilsoņi, kas dzīvo Nīderlandē un pieder to personu lokam, kuri studiju finansēšanas jomā tiek pielīdzināti Nīderlandes pilsoņiem, pamatojoties uz vispārīgiem administratīvajiem aktiem.
14. Otra kategorija ietver ES pilsoņus, kas Nīderlandē ir ekonomiski aktīvi, un viņu ģimenes locekļus. Lai kvalificētos šāda finansējuma saņemšanai, nav nepieciešams, lai viņi būtu dzīvojuši Nīderlandē. Tādejādi tiek ietverti pārrobežu darba ņēmēji un viņu ģimenes locekļi. Trešā kategorija ietver ES pilsoņus, kuri Nīderlandē nav ekonomiski aktīvi. Viņi kvalificējas finansējuma saņemšanai pēc tam, kad piecus gadus likumīgi ir nodzīvojuši Nīderlandē.
15. Lai saņemtu finansējumu augstākās izglītības iegūšanai ārpus Nīderlandes, studentiem ir jābūt tiesīgiem saņemt finansējumu augstākās izglītības iegūšanai Nīderlandē un atbilstoši LSF 2. panta 14. punkta 2. apakšpunkta c) daļai turklāt jāatbilst nosacījumam, ka tie ir likumīgi dzīvojuši Nīderlandē vismaz trīs no pēdējiem sešiem gadiem pirms iestāšanās izglītības iestādē ārvalstī. Šī prasība tiek piemērota neatkarīgi no studentu pilsonības.
16. Ja vien studenti atbilst attiecīgajiem nosacījumiem, viņi var iesniegt pieteikumu finansējuma saņemšanai studijām Nīderlandē un tad pieteikumu MNSF saņemšanai, lai varētu studēt ārvalstīs.
17. Līdz 2014. gada 1. janvārim noteikums attiecībā uz trīs no sešiem gadiem neattiecas uz studentiem, neatkarīgi no viņu pilsonības, kuri iegūst augstāko izglītību Nīderlandes “robežteritorijās” (Flandrijā un Briseles galvaspilsētas reģionā Beļģijā un Ziemeļreinā‑Vestfālenē, Lejassaksijā un Brēmenē Vācijā).
18. MNSF sastāv no četrām daļām: i) pamatstipendijas, kas ir noteikta naudas summa, kuru maksā reizi mēnesī un kuras apmērs ir atkarīgs no tā, vai students dzīvo mājās [ar vecākiem] vai patstāvīgi, kopā ar pabalstu ceļa izdevumiem un papildu pabalstu, ja studentam ir dzīvesbiedrs vai viņš ir vientuļais vecāks, ii) papildstipendijas, kuras apmērs balstīts uz studenta vecāku ieņēmumiem un ieguldījuma un kurai ir noteikts maksimālais iespējamais apmērs, iii) pamataizdevuma, ja tas ir pieprasīts, kuram ir noteikts maksimālais iespējamais apmērs, un iv) aizdevuma mācību maksas segšanai, ja tas ir pieprasīts, kura maksimālais apmērs principā ir maksimālā mācību maksa, ko var iekasēt Nīderlandes izglītības iestādes par līdzvērtīgu mācību kursu.
19. Pamatstipendija, papildstipendija (izņemot par pirmo studiju gadu) un pabalsts ceļa izdevumu segšanai tiek izsniegti aizdevumu veidā. Tie kļūst par stipendijām, ja studijas tiek pabeigtas 10 gadu laikā pēc to uzsākšanas.
20. MNSF finansējuma maksimālais apmērs, neskaitot pabalstus, ir no EUR 739,15 līdz EUR 929,69 mēnesī atkarībā no tā, vai students dzīvo mājās [ar vecākiem] vai patstāvīgi. Šis pats apmēra ierobežojums attiecas uz finansējumu studijām Nīderlandē.
Tiesvedība
21. Ievērojot parasto pirmstiesas procedūru, Komisija lūdz Tiesu lemt, ka, pieprasot, lai migrējošie darba ņēmēji, to skaitā pārrobežu darba ņēmēji, un viņu apgādājamie ģimenes locekļi izpildītu nosacījumu par dzīvesvietu (t.i., noteikumu attiecībā uz trīs no sešiem gadiem), lai atbilstoši LSF būtu tiesīgi saņemt finansējumu izglītības iegūšanai ārvalstīs, Nīderlandes Karaliste netieši diskriminē migrējošos darba ņēmējus un nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai noteikti LESD 45. pantā un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā, un lūdz piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22. Nīderlandes valdība lūdz Tiesu noraidīt prasību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23. Beļģijas, Dānijas, Vācijas un Zviedrijas valdības ir iestājušās lietā, atbalstot Nīderlandi.
24. Galvenie lietas dalībnieki un visas personas, kas iestājušās lietā, 2011. gada 10. novembra tiesas sēdē sniedza mutiskus apsvērumus.
Novērtējums
Iepriekšējas piezīmes
25. Komisija ir pilnīgi ierobežojusi savu prasību tikai attiecībā uz LESD 45. pantu un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu. Tā apgalvo, ka pastāv netieša diskriminācija pret Nīderlandē strādājošiem migrējošiem darba ņēmējiem un viņu apgādājamiem ģimenes locekļiem attiecībā uz MNSF. Tā nav iesniegusi sūdzību saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. pantu, LESD 21. pantu vai jebkādiem citiem ES tiesību aktiem, kas paredz noteikumus attiecībā uz pilsoņu tiesībām.
26. Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts nosaka vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ir izklāstīts LESD 45. pantā attiecībā uz sociālajām un nodokļu priekšrocībām, un tas ir jāinterpretē tādā pašā veidā (8). Tādejādi, ja noteikums, kas nosaka pieeju sociālajām priekšrocībām, ir pretrunā 7. panta 2. punktam, jo tas paredz mazāk labvēlīgu attieksmi pret migrējošiem darba ņēmējiem nekā pret darba ņēmējiem, kas ir attiecīgās valsts pilsoņi, tas noteikti ir nesaderīgs arī ar LESD 45. pantu. Tomēr pat tad, ja noteikums ir saderīgs ar 7. panta 2. punktu, tas var būt pretrunā 45. pantam (9). Tāpēc vispirms es apskatīšu nosacījumu par dzīvesvietu, ņemot vērā Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu. Ja tas ir pretrunā 7. panta 2. punktam, tad to vienlīdz aizliedz arī LESD 45. pants.
27. Nīderlande, ko atbalsta dalībvalstis, kuras iestājušās lietā, apgalvo, ka Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts nav piemērojams. Pakārtoti Nīderlande apgalvo, ka nosacījums par dzīvesvietu nav netieši diskriminējošs attiecībā pret migrējošiem darba ņēmējiem.
28. Katrā ziņā Nīderlande un dalībvalstis, kuras iestājušās lietā, apgalvo, ka nosacījums par dzīvesvietu ir attaisnojams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, nosacījums ļauj identificēt vēlamo studentu mērķauditoriju: proti, tos, kuri bez MNSF studētu Nīderlandē un kuri tajā atgriezīsies ja studēs ārvalstīs. Otrkārt, nosacījums par dzīvesvietu neļauj programmai kļūt par nepamatotu finansiālo slogu, kurš varētu ietekmēt vispārējo piešķirtā finansējuma apmēru. Šo mērķi Tiesa ir uzsvērusi spriedumā lietā Bidar un apstiprinājusi spriedumā lietā Förster (10).
Vai ar nosacījumu par dzīvesvietu tiek pārkāpts Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts?
Personas, uz kurām ir attiecināms vienlīdzīgas attieksmes kritērijs saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu
29. Nīderlande apgalvo, ka Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts principā nav piemērojams migrējošo darba ņēmēju apgādājamiem ģimenes locekļiem, neatkarīgi no tā, kur ir viņu dzīvesvieta. Tā piekrīt tam, ka pastāv izņēmums gadījumos, ja notiek tieša diskriminācija pret migrējošo darba ņēmēju bērniem. Tomēr vispārīgi uz šādām personām attiecas Regulas Nr. 1612/68 12. pants, nevis 7. panta 2. punkts. Tā tas ir tāpēc, ka 12. pants ir īpašs vienlīdzīgas attieksmes pienākuma formulējums, tā kā tas ir piemērojams bērniem un attiecas uz pieeju vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmām. Ja 7. panta 2. punktu uztver kā tādu, kas ir piemērojams migrējošo darba ņēmēju bērniem, tas rada risku, ka 12. pantā noteiktais nosacījums par dzīvesvietu var zaudēt nozīmi.
30. Komisija apgalvo, ka Tiesas judikatūra apstiprina, ka 7. panta 2. punkts ir piemērojams visiem migrējošā darba ņēmēja apgādājamiem ģimenes locekļiem.
31. Es piekrītu Komisijai.
32. Personas, uz kurām tieši attiecas 7. panta 2. punktā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes nosacījums, ir kādas dalībvalsts pilsoņi, kas strādā citā dalībvalstī. Šajā kategorijā ir pārrobežu darba ņēmēji, kas dzīvo ārpus uzņemošās dalībvalsts (11). Tādējādi darba ņēmējiem nav izvirzīts nosacījums, ka viņiem ir jādzīvo tur, kur viņi strādā, lai uz viņiem attiektos 7. panta 2. punktā noteiktā aizsardzība, tāpat kā 7. panta 2. punktā nav paredzēts, ka tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi ir atkarīgas no tā, vai šī sociālā priekšrocība patiesi tiek saņemta.
33. Uz migrējoša darba ņēmēja apgādājamiem ģimenes locekļiem netieši attiecas 7. panta 2. punktā noteiktais vienlīdzīgas attieksmes pienākums, jo pret viņiem vērsta diskriminācija attiecībā uz sociālajām priekšrocībām diskriminē arī migrējošo darba ņēmēju, kuram šādā situācijā ir jāatbalsta šis ģimenes loceklis. Tiesa jau ir izlēmusi, ka šī netiešā labuma guvēju grupa ietver darba ņēmēja apgādājamos augšupejošās un lejupejošās līnijas ģimenes locekļus un laulāto (12). Attiecībā uz viņiem, lai saņemtu 7. panta 2. punktā paredzēto aizsardzību, nav prasības, lai viņi dzīvotu tajā dalībvalstī, kurā ir nodarbināts migrējošais darba ņēmējs (13).
34. 7. panta 2. punktā ietvertais jēdziens “sociālās priekšrocības” ietver finansējumu augstākās izglītības iegūšanai migrējošiem darba ņēmējiem vai viņu apgādājamiem ģimenes locekļiem (14). Šajā situācijā Nīderlandē strādājošo migrējošo darba ņēmēju apgādājamie bērni jo īpaši var vēlēties pieteikties saņemt MNSF, lai studētu citur, nevis Nīderlandē.
35. Nīderlande nopietni balstās uz faktu, ka visas situācijas, kurās Tiesa ir nolēmusi, ka 7. panta 2. punkts ir piemērojams migrējošo darba ņēmēju bērniem, bija saistītas ar tiešu diskrimināciju. Pretēji Nīderlandei es nesaredzu loģiku interpretācijā, kuras ietvaros vienlīdzīgās attieksmes pienākuma personīgais raksturs tiek padarīts atkarīgs no tā, par kādu diskriminācijas veidu ir runa. Tāpēc es uzskatu, ka tam, vai iespējamā diskriminācija ir tieša vai netieša, nav nekādas ietekmes.
36. Regulas Nr. 1612/68 12. pants ietver atsevišķas noteiktas tiesības migrējošo darba ņēmēju bērniem.
37. Saskaņā ar minēto noteikumu uzņemošajai dalībvalstij jāsniedz migrējošo darba ņēmēju bērniem pieeja vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmām. 12. pants attiecas arī uz bērniem, kuri iegūst izglītību ārpus uzņemošās dalībvalsts (15).
38. 12. pants jo īpaši attiecas uz “dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērniem”, kas “uzturas [dzīvo] tās teritorijā”. Tiesa ir lēmusi, ka 12. pants bērniem, kuru dzīvesvieta ir dalībvalstī laikā, kad kāds no viņu vecākiem īsteno migrējoša darba ņēmēja uzturēšanās tiesībās šajā dalībvalstī, nodrošina neatkarīgas uzturēšanās tiesības, lai viņi tajā varētu apgūt vispārējās izglītības programmu (16). Bērnam ir šādas tiesības neatkarīgi no tā, vai viņa vecāks saglabā migrējošā darba ņēmēja statusu, vai ne (17).
39. Turklāt bērnam nav jāpierāda, ka migrējošajam darba ņēmējam viņš ir jāapgādā, lai balstītos uz 12. pantu. Ja viņa vecāks vairs nav migrējošs darba ņēmējs, uz kuru attiecas 7. panta 2. punktā noteiktā vienlīdzīgā attieksme vai kurš rūpējas par bērna apgādāšanu, bērns jebkurā gadījumā var pieprasīt tiesības uz pieeju 12. pantā ietverto sociālo priekšrocību saņemšanai un saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi attiecas uz pilsoņiem, ar nosacījumu, ka bērns uzturas uzņemošajā dalībvalstī (18).
40. Pretēji Nīderlandes paustajam es tā neuzskatu, jo 12. pantā ir skaidri noteikta precīza, ierobežota ģimenes locekļu grupa, kas ir tiešie labuma guvēji, un tādējādi izriet, ka personu loks, uz kurām attiecas 7. panta 2. punkts, ir jāuzskata par tādu, kas neietver netiešos labuma guvējus. Nīderlande, lai pamatotu savu nostāju, balstās uz virkni spriedumu. Neviens no tiem neatrisina jautājumu par to, vai 7. panta 2. punkts aizsargā migrējošā darba ņēmēja apgādājamos ģimenes locekļus, kas vēlas saņemt finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai.
41. Spriedumā lietā Brown prasītājam tika liegta aizsardzība saskaņā ar 7. panta 2. punktu, jo viņš migrējošā darba ņēmēja statusu ieguva tikai tāpēc, ka viņu uzņēma studijām uzņemošajā dalībvalstī (19). Viņš nevarēja lūgt 12. pantā paredzēto aizsardzību (manuprāt, arī ne kā netiešais labuma guvējs saskaņā ar 7. panta 2. punktu), jo nevienam no vecākiem pēc viņa dzimšanas nebija migrējošā darba ņēmēja statusa (20). Toties spriedums lietā Lair un Matteucci bija par 7. panta 2. punkta piemērošanu prasītājiem, kas paši bija migrējošie darba ņēmēji (21).
42. Spriedumā lietā Casagrande Tiesa interpretēja 12. pantu strīdā, kurā bija iesaistīts migrējoša darba ņēmēja bērns, situācijā, kad vecāks bija nodarbināts, un [Tiesa] nosprieda, ka šis noteikums attiecas arī uz vispārējiem noteikumiem, kas paredzēti, lai atvieglotu izglītības saņemšanu (22). Līdzīgi lieta di Leo (23) bija par 12. panta piemērošanu migrējoša darba ņēmēja bērnam, kurš devās prom no uzņemošās dalībvalsts, lai studētu ārvalstīs.
43. Es secinu, ka uz apgādājamiem ģimenes locekļiem, ieskaitot bērnus, attiecas migrējošā darba ņēmēja tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu. Šis secinājums ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai viņi vai migrējošais darba ņēmējs uzturas [attiecīgajā valstī] un vai iespējamā diskriminācija ir tieša vai netieša.
Vai pastāv objektīva atšķirība starp darba ņēmējiem, kas uzturas Nīderlandē, un tiem, kas uzturas ārpus Nīderlandes?
44. Komisija apgalvo, ka pret Nīderlandē strādājošiem migrējošajiem darba ņēmējiem (ieskaitot pārrobežu darba ņēmējus) un to apgādājamiem ģimenes locekļiem ir sliktāka attieksme nekā pret Nīderlandes darba ņēmējiem un viņu apgādājamiem ģimenes locekļiem.
45. Nīderlande apgalvo, ka pastāv objektīva atšķirība starp darba ņēmējiem, kas uzturas Nīderlandē, un tiem, kas uzturas ārpus Nīderlandes, jo pēdējiem nav nepieciešami atvieglojumi studijām ārvalstīs. Šis arguments ietver to, ka migrējošie darba ņēmēji, kas strādā Nīderlandē un uzturas citā dalībvalstī, nav salīdzināmā situācijā ar Nīderlandes darba ņēmējiem (un tāpēc arī ar migrējošiem darba ņēmējiem), kuri strādā un uzturas Nīderlandē.
46. Es nepiekrītu Nīderlandei.
47. Diskriminācija saskaņā ar 7. panta 2. punktu pastāv tad, ja pret migrējošo darba ņēmēju salīdzināmā situācijā ir sliktāka attieksme nekā pret attiecīgās valsts darba ņēmēju. Lai izlemtu, vai tā tas ir šajā gadījumā, ir nepieciešams noteikt, kurš gūst labumu no vienlīdzīgas attieksmes un saistībā ar kādu konkrētu priekšrocību. Attiecībā uz to ir svarīgs noteikumu, kas nosaka dažādu attieksmi, mērķis, lai novērtētu, vai pastāv objektīva atšķirība starp attiecīgo cilvēku grupām (24). Es piebilstu, ka, manuprāt, iespējamai objektīvajai atšķirībai principā ir jāparāda tiesiski vai faktiski pastāvošā atšķirība, kas atšķiras no tās, ko paredz izskatāmais tiesiskais regulējums.
48. Konkrētajā situācijā iegūtais labums ir tas, ka tiek piešķirts finansējums studijām jebkurā vietā ārpus Nīderlandes. 7. panta 2. punkta kontekstā pret migrējošiem darba ņēmējiem Nīderlandē ir jābūt vienlīdzīgai attieksmei.
49. Pastāv salīdzinoši mazas grūtības pieņemt, ka divās minētajās kategorijās ietilpst darba ņēmēji, kas var tikt atbilstoši savstarpēji salīdzināti. Pirmkārt, migrējošie darba ņēmēji, kas dzīvo un strādā Nīderlandē, ir acīmredzami salīdzināmi ar un pret tiem jāizturas līdzvērtīgi kā pret Nīderlandes darba ņēmējiem, kas dzīvo un strādā Nīderlandē. Otrkārt, migrējošie darba ņēmēji, kas strādā Nīderlandē, bet dzīvo citur, ir acīmredzami salīdzināmi ar un pret tiem jāizturas līdzvērtīgi kā pret Nīderlandes pilsoņiem, kas strādā Nīderlandē, bet dzīvo citur.
50. Nīderlande izmanto faktu, ka pastāv šādas divas kategorijas, lai apgalvotu, ka nevar salīdzināt šīs divas kategorijas – t.i., tā apgalvo, ka personas, kuras uzturas Nīderlandē, objektīvu apstākļu dēļ atšķiras no personām, kuras uzturas ārpus Nīderlandes. No vienas puses, tā tas pašsaprotami ir. Dzīvot Amsterdamā nav tas pats, kas dzīvot Parīzē. Bet vai šī atšķirība ir nozīmīga un tāda, lai patiešām attaisnotu atšķirīgas attieksmes pastāvēšanu (25)?
51. Es tā neuzskatu.
52. Nīderlande (pareizi) pieņem, ka migrējošo darba ņēmēju bērniem, kas vēlas studēt Nīderlandē, būtu jābūt pieejamam šādu studiju finansējumam tieši ar tādiem pašiem noteikumiem kā Nīderlandes pilsoņiem, neatkarīgi no tā, vai šie migrējošie darba ņēmēji (un viņu apgādājamie bērni) uzturas Nīderlandē vai citur.
53. Tādējādi rīkojoties, tā ir netieši apstiprinājusi, ka vismaz dažiem migrējošo darba ņēmēju bērniem – tāpat kā Nīderlandes darba ņēmēju bērniem – ir jau iepriekš noteikta iespēja studēt Nīderlandē (neatkarīgi no tā, vai viņi tajā uzturas vai ne) un ka viņiem būtu jābūt pieejamam finansējumam, lai to varētu darīt. Bet no minētā, manuprāt, noteikti izriet, ka Nīderlande vairs turpmāk nevar likumīgi apgalvot, ka dzīvesvieta gandrīz automātiski noteiks, kur migrējošais darba ņēmējs vai viņa apgādājamie bērni studēs. Un, ja tas tā ir, tad ir pretlikumīgi izmantot dzīvesvietu kā, iespējams, “objektīvu” kritēriju, lai īstenotu atšķirīgu attieksmi. Gluži pretēji: migrējošu darba ņēmēju, kas ir nodarbināts Nīderlandē, bet dzīvo citā dalībvalstī, var atbilstoši salīdzināt ar Nīderlandes darba ņēmēju, kas dzīvo un strādā Nīderlandē.
Vai nosacījums par dzīvesvietu rada netiešo diskrimināciju?
54. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārkāpumu procedūrās, Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv iespējamais pārkāpums, un jāsniedz Tiesai pierādījumi, kas nepieciešami, lai tā varētu secināt, ka pienākums nav ticis izpildīts. To darot, Komisija nevar pamatoties uz pieņēmumiem (26).
55. Šajā lietā Komisijai ir jāparāda, ka pret migrējošiem darba ņēmējiem un Nīderlandes darba ņēmējiem ir atšķirīga attieksme un tā rezultāts ir līdzīgs tam, kas rastos, piemērojot pilsonības nosacījumu.
56. Komisija apgalvo, ka nosacījums par dzīvesvietu ir pretrunā Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam, jo valsts darba ņēmējiem vienmēr būs vieglāk to izpildīt nekā migrējošiem darba ņēmējiem. Tā norāda, ka spriedumos lietā Meeusen (27) un lietā Meints (28) ir secināts, ka nosacījums par dzīvesvietu pats par sevi ir netieši diskriminējošs. Izskatāmajā lietā nosacījums par dzīvesvietu katrā ziņā rada netiešu diskrimināciju, ciktāl tas noteikti neattiecas uz pārrobežu darba ņēmējiem un viņu apgādājamiem ģimenes locekļiem. Nīderlande balstās uz spriedumiem lietā Sotgiu un lietā Kaba II, lai pamatotu to, ka nosacījums par dzīvesvietu nav diskriminējošs pilnīgi visās situācijās (29).
57. Es nepiekrītu nevienai no Tiesas judikatūras interpretācijām.
58. Lietā Meeusen Tiesa secināja, ka “dalībvalsts nevar nodrošināt sociālo priekšrocību 7. panta izpratnē [..] ar nosacījumu, ka šīs priekšrocības saņēmējs dzīvo konkrētās valsts teritorijā” (30). Meeusen lieta bija par dzīvesvietas nosacījumu, kurš bija tieši diskriminējošs un tāpēc aizliegts. Tiesas lēmums Meeusen lietā savukārt bija balstīts uz spriedumu lietā Meints (31). Tajā Tiesa nosprieda, ka izskatāmais nosacījums par dzīvesvietu bija netieši diskriminējošs, tikai pēc tam, kad tā [Tiesa] bija pārbaudījusi, vai šo nosacījumu bija vieglāk izpildīt valsts darba ņēmējam (un vai to varēja pamatot) (32). Nevienā no minētajiem spriedumiem nav secināts, ka nosacījums par dzīvesvietu vienmēr ir netieši diskriminējošs.
59. Tomēr Tiesas nolēmums lietā Sotgiu un nolēmums lietā Kaba II nav atļauja tam, lai pieņemtu pretēju nostāju, proti, ka būtu iespējams noteikt nosacījumu par dzīvesvietu salīdzināmā situācijā esošiem pilsoņiem un personām, kas nav pilsoņi, neradot netiešo diskrimināciju. Lietā Sotgiu iesaistītie darba ņēmēji piederēja dažādām kategorijām atkarībā no tā, vai viņiem bija jāpārvācas. Tāpēc Tiesa nolēma, ka dzīvesvieta bija objektīvs kritērijs atšķirīgai attieksmei pret darba ņēmējiem objektīvi atšķirīgās situācijās. Lietā Kaba II tāda migrējoša darba ņēmēja laulātā, kurš bija citas valsts, nevis Apvienotās Karalistes pilsonis, un tādas personas laulātā, kura “uzturas un ir apmetusies uz dzīvi” Apvienotajā Karalistē, tika atzītas par nesalīdzināmām, balstoties uz atšķirīgu attieksmi, kas ir noteikta citā, nevis izskatāmā valsts tiesību akta noteikumā (33).
60. Un tomēr es piekrītu Komisijas paustajam, ka nosacījums par dzīvesvietu rada netiešu diskrimināciju pret migrējošajiem darba ņēmējiem.
61. Prasība attiecībā uz agrāku, pašreizēju vai nākotnes dzīvesvietu (īpaši, ja tiek noteikta dzīvesvieta uz konkrētu laiku) noteikti mazāk ietekmēs dalībvalsts darba ņēmējus nekā migrējošos darba ņēmējus, kas atrodas salīdzināmā situācijā. Tā tas ir tāpēc, ka šāds nosacījums vienmēr rada atšķirīgu attieksmi starp darba ņēmējiem, kuriem nav nepieciešams pārcelties uz dzīvi citur, lai to izpildītu, un darba ņēmējiem, kuriem ir nepieciešams pārcelties. Pirmie minētie parasti, lai gan ne vienmēr, ir uzņemošās dalībvalsts pilsoņi.
62. Noteikums attiecībā uz trīs no sešiem gadiem attiecas uz agrāko dzīvesvietu noteiktu laika posmu. Es uzskatu, ka Nīderlandes darba ņēmēji drīzāk spēs izpildīt šo nosacījumu nekā migrējošie darba ņēmēji, kas dzīvo Nīderlandē.
63. Iespējams, ka šāds nosacījums par dzīvesvietu nerada diskrimināciju pret nevienu pārrobežu darba ņēmēju (34). Tomēr ir iespējams, ka ievērojams skaits pārrobežu darba ņēmēju un viņu apgādājamo ģimenes locekļu tiek izslēgti no MNSF, jo viņu ģimene dzīvo kopā pierobežas zonā un tādējādi ārpus Nīderlandes.
64. Tāpēc es secinu, ka nosacījums par dzīvesvietu rada netiešu diskrimināciju, kas principā ir aizliegta ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu.
Vai nosacījums par dzīvesvietu tomēr ir attaisnojams?
65. Ja nosacījums par dzīvesvietu rada netiešu diskrimināciju, kas ir aizliegta ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta noteikumiem, Tiesai ir jānosaka, vai tā tomēr ir attaisnojama. Lai to izdarītu, Nīderlandei ir jāpierāda, ka nosacījumam par dzīvesvietu i) ir leģitīms mērķis, kas ir pamatots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ii) tas ir atbilstošs, lai sasniegtu izvirzīto leģitīmo mērķi (atbilstība), un iii) tas neparedz vairāk kā nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi (samērīgums) (35).
66. Nīderlande apgalvo, ka nosacījums par dzīvesvietu ir pamatots, jo tas ir atbilstošs un neparedz vairāk kā nepieciešams, i) lai novērstu pārlieku finansiālu slogu, kas rastos, ja MNSF būtu pieejams visiem studentiem (ekonomikas mērķis), un vienlaicīgi ii) lai nodrošinātu, ka MNSF ir pieejams tikai studentiem, kas bez tā saņemšanas iegūtu augstāko izglītību Nīderlandē un kas visdrīzāk tajā atgriezīsies, ja studēs ārvalstīs (sociālais mērķis).
67. Pirms pievērsties nosacījuma par dzīvesvietu pamatojumam, ņemot vērā katru mērķi, es vēlētos sniegt komentāru par principiem, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un uz pierādījumu apjomu. Es to daru, jo neviens no lietas dalībniekiem šajā lietā nav atbilstoši piemērojis šos principus.
68. Tiesa ir lēmusi, ka atbildētājai dalībvalstij ir jāsniedz “iemesli, kurus dalībvalsts var izmantot pamatojumā”, un “attiecīgās valsts pieņemtā ierobežojošā pasākuma piemērotības un samērīguma analīze un precīzi pierādījumi, kas ļauj pamatot šīs dalībvalsts argumentus” (36). Tādējādi tai ir jāuzņemas atbildība noteikt prima facie gadījumu, kad pasākums ir piemērots un neparedz vairāk, kā ir nepieciešams, lai sasniegtu tā mērķi(‑us).
69. Tomēr atbildētājas dalībvalsts atbildība par samērīguma pierādīšanu “nevar būt tik plaša, lai pieprasītu dalībvalstij apstiprinoši pierādīt, ka neviens cits iespējamais pasākums nevarētu ļaut sasniegt šo mērķi ar tādiem pašiem nosacījumiem” (37). Citiem vārdiem sakot, dalībvalstij nevar prasīt, lai tā pierāda pretējo.
70. Ja atbildētāja dalībvalsts secina, ka apstrīdētais pasākums ir prima facie samērīgs, Komisijai ir jāatspēko dalībvalsts analīze, ierosinot citus, mazāk ierobežojošus pasākumus. Komisija nevar tikai piedāvāt alternatīvu pasākumu. Tai ir arī jāpaskaidro, kāpēc un kā šis pasākums ir piemērots, lai sasniegtu izvirzīto(‑s) mērķi(‑us), un, visbūtiskākais, kādā veidā tas ir mazāk ierobežojošs nekā apstrīdētais pasākums. Ja šāda izskaidrojuma nav, atbildētāja dalībvalsts nevar zināt, uz ko jākoncentrējas tās atspēkojumā.
Vai dzīvesvietas nosacījums ir attaisnojams, pamatojoties uz ekonomikas mērķi?
– Vai ekonomikas mērķis ir leģitīms mērķis, kas attaisnots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem?
71. Nīderlande apgalvo, ka dzīvesvietas nosacījums ir pamatots, jo ar to tiek mēģināts nodrošināt, ka MNSF nerada pārāk lielu finansiālo slogu sabiedrībai. Spriedumos lietā Bidar un lietā Förster Tiesa pieņēma, ka dalībvalstis var būt likumīgi ieinteresētas attiecībā uz to, kādas būs īstenotās politikas finansiālās sekas, un tādējādi tās var pieprasīt noteiktu integrācijas apmēru, pirms sniegt pieeju studiju finansējumam (38). Nīderlande aptuveni aprēķina, ka dzīvesvietas nosacījuma atcelšana radītu papildu finansiālo slogu apmēram EUR 175 miljonu apmērā gadā, kas tiktu iztērēti, nodrošinot MNSF tieši migrējošo darba ņēmēju bērniem un Nīderlandes pilsoņiem, kas vai nu dzīvo ārpus Nīderlandes, vai ir dzīvojuši Nīderlandē mazāk nekā trīs gadus pēdējo sešu gadu laikā.
72. Komisija apgalvo, ka pamatojums spriedumos lietā Bidar un lietā Förster nav attiecināms uz migrējošiem darba ņēmējiem, jo ES tiesības paredz atšķirīgu attieksmi pret ekonomiski aktīvajiem ES pilsoņiem un ekonomiski neaktīvajiem ES pilsoņiem. Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts apstiprina šo dalījumu. Pat tad, ja Nīderlandei ļautu pieprasīt noteiktu saistības apmēru, migrējošā darba ņēmēja statuss pats par sevi parāda pietiekami ciešu saikni ar Nīderlandi; un Tiesa spriedumā lietā Bidar atzina, ka šādos apstākļos nedrīkst paredzēt dzīvesvietas nosacījumu (39). Turklāt tikai bažas par ietekmi uz budžetu nevar tikt kvalificētas par nopietnu iemeslu, kas attiecas uz vispārējām interesēm.
73. Es piekrītu Komisijai.
74. Tiesa tiek aicināta piemērot migrējošajiem darba ņēmējiem spriedumos lietā Bidar un lietā Förster ietvertos argumentus attiecībā uz ekonomiski neaktīvajiem ES pilsoņiem. Bet vispirms – ko tieši Tiesa izlēma spriedumos lietā Bidar un lietā Förster?
75. Spriedumā lietā Bidar Apvienotā Karaliste lūdza attaisnot nosacījumu par trīs gadus ilgu dzīvesvietas pastāvēšanu, balstoties uz nepieciešamību nodrošināt, ka i) ar nodokļu maksāšanu veiktie ieguldījumi bija pietiekami, lai nodrošinātu finansējuma piešķiršanu, un ii) pastāvēja patiesa saikne starp studentu, kurš pieprasa finansējumu, un uzņemošās dalībvalsts darba tirgu (40). Būtībā uztraukums bija par to, ka studenti no visas Eiropas Savienības varētu ierasties Apvienotajā Karalistē un uzreiz iesniegt pieprasījumu finansējuma saņemšanai studijām tur.
76. Atbildot uz pirmo Apvienotās Karalistes argumenta daļu, Tiesa nosprieda, ka “dalībvalsts ir tiesīga nodrošināt, lai atbalsts uzturēšanās izdevumu segšanai studentiem no citām dalībvalstīm nekļūtu par pārmērīgu apgrūtinājumu, kas var kopumā iespaidot atbalsta vispārējo apmēru, ko dalībvalsts var piešķirt” (41). Tādējādi bija likumīgi piešķirt finansējumu “tikai studentiem, kas ir pierādījuši zināmu integrācijas pakāpi minētās valsts sabiedrībā” (42).
77. Tiesa nepieņēma Apvienotās Karalistes pamatojuma otro daļu. Dalībvalstij nebija tiesību noteikt, ka finansējuma piešķiršana studijām ir atkarīga no saiknes starp studentu un darba tirgu. Būtībā Tiesa nosprieda, ka netieši diskriminējošs dzīvesvietas nosacījums nevar tikt attaisnots, pamatojoties uz nepieciešamību nodrošināt finansējumu tikai tādiem studentiem, kuri jau bija strādājuši uzņemošajā dalībvalstī vai strādās tajā pēc studiju beigšanas. Patiesi, Tiesa nolēma, ka izglītība nepiesaista studentu konkrētam ģeogrāfiskam darba tirgum (43). Atšķirībā no Komisijas es neuzskatu, ka šī sprieduma lietā Bidar daļa ir jāuztver kā tāda, kas liedz izvirzīt jebkādu nosacījumu attiecībā uz to, ka migrējošiem darba ņēmējiem būtu jāpierāda saistības ar uzņemošo dalībvalsti apmērs. Tiesa vienkārši neizskatīja šo jautājumu. Tiesa noraidīja argumentu, ka studiju vietas un vietas, kurā persona ir nodarbināta, sasaistīšana bija mērķis, ar kuru varēja attaisnot netiešo diskrimināciju.
78. Tiesa piekrita, ka tas, ka agrāk noteiktu laiku dzīvesvieta ir bijusi uzņemošajā dalībvalstī, varētu tikt uzskatīts par nepieciešamo saistības apmēru (44). Saņēmēju grupas ierobežošana, paredzot kritēriju, kas pauž to, cik cieša ir saikne ar finansējošo dalībvalsti, kā, piemēram, agrākā dzīvesvieta, tādējādi bija atbilstošs pasākums, lai nodrošinātu to, ka finansējuma piešķiršana studentiem no citām dalībvalstīm nekļūtu par nesamērīgu slogu, kurš varētu ietekmēt vispārējo šīs valsts sniegtā atbalsta līmeni.
79. Šķiet, ka Nīderlande uzskata, ka spriedums lietā Förster apstiprina spriedumā lietā Bidar pausto.
80. Mani nepārliecina šāda sprieduma lietā Förster interpretācija.
81. Lietā Förster Tiesa vispirms norādīja, ka saskaņā ar spriedumu lietā Bidar ir likumīgi, ja dalībvalsts nodrošina, ka sociālās priekšrocības nekļūst par nesamērīgu slogu, kurš var ietekmēt vispārējo atbalsta līmeni (45). Tas patiesi bija spriedumā lietā Bidar atzītais leģitīmais mērķis (46).
82. Pēc tam Tiesa noteica, ka arī saskaņā ar spriedumu lietā Bidar ir likumīgi piešķirt atbalstu, lai segtu uzturēšanās izmaksas tikai tiem studentiem, kas pierāda noteiktu integrācijas līmeni dalībvalsts sabiedrībā (47). Tiesa atsaucās uz fragmentu spriedumā lietā Bidar, kurā tā nolēma, ka students var tikt uzskatīts par tādu, kurš pierāda noteiktu integrācijas līmeni uzņemošajā dalībvalstī, ja students ir dzīvojis tajā noteiktu laika posmu (48).
83. Vēlāk Tiesa šo argumentāciju izmantoja spriedumā lietā Förster. Tiesai vajadzēja atrisināt jautājumu par to, vai netieši diskriminējošo nosacījumu par piecu gadu ilgu dzīvesvietu varētu “attaisnot ar uzņemošās dalībvalsts mērķi nodrošināt, ka studenti, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, ir noteiktā mērā integrējušies tās sabiedrībā” (49). Tāpēc Tiesa lietā Förster pārbaudīja dzīvesvietas nosacījuma samērīgumu attiecībā pret mērķi nodrošināt studenta integrāciju, nevis attiecībā pret mērķi izvairīties no esošās sistēmas sabrukuma tās izmaksu dēļ (50).
84. Tomēr Tiesa lietā Bidar nebija atzinusi šo mērķi. Minētajā spriedumā pierādījumi attiecībā uz integrācijas līmeni tika uztverti kā līdzeklis, lai izvairītos no nesamērīga finansiālā sloga.
85. Būtu žēl, ja virspusēja sprieduma lietā Förster interpretācija radītu sajukumu starp līdzekļiem un mērķi. Pastāv risks, ka spriedumu lietā Förster varētu interpretēt kā tādu, kas norāda, ka dalībvalsts var noteikt dzīvesvietas nosacījumu neatkarīgi no tā, vai šī nosacījuma mērķis ir nodrošināt, ka, padarot pieejamas sociālās priekšrocības, netiek negatīvi ietekmēta valsts finanšu stabilitāte, vai sasniegt jebkuru citu leģitīmu mērķi, kas ir attaisnots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Balstoties uz minēto, dalībvalstis var censties attaisnot mazāk labvēlīgu attieksmi pret (gan ekonomiski aktīvajiem, gan neaktīvajiem) ES pilsoņiem sociālās politikas jomā (integrācija), piemērojot pieejas kritērijus, piemēram, dzīvošanas ilgumu [konkrētā vietā], laulības esamību/neesamību un ģimenes stāvokli, valodu, diplomus, nodarbinātību un tā tālāk, nekad nepaskaidrojot, kāpēc sociālās priekšrocības pieejamība būtu šādi jāierobežo.
86. Ņemot vērā spriedumu lietā Bidar un lietā Förster izpratni, es pievēršos pārbaudei, vai nesamērīga finansiālā sloga, kurš varētu ietekmēt vispārējo finansēšanas līmeni studijām, novēršana ir mērķis, kuru var transponēt no konteksta saistībā ar ekonomiski neaktīviem ES pilsoņiem un piemērot, lai attaisnotu pret migrējošiem darba ņēmējiem vērstu netiešo diskrimināciju.
87. Es uzskatu, ka nevar.
88. Es piekrītu, ka finansiālais slogs, padarot sociālo priekšrocību plaši pieejamu, var apdraudēt tās pastāvēšanu un vispārējo līmeni (51). Šādos apstākļos satraukums par budžeta izmaiņām ir patiesi saistīts ar sociālās priekšrocības pastāvēšanu un tās mērķi un tāpēc to nevar pilnībā neņemt vērā. Citādi dalībvalstis var visas atteikties nodrošināt atsevišķas sociālās priekšrocības, kaitējot sabiedrības interesēm.
89. Tomēr es uzskatu, ka Nīderlande nevar atsaukties uz satraukumu par ietekmi uz budžetu, lai attaisnotu diskriminējošu attieksmi pret migrējošiem darba ņēmējiem un to apgādājamiem ģimenes locekļiem. Jebkuri MNSF piesaistītie noteikumi, kas attiecas uz to, lai saglabātu izdevumus saprātīgās robežās, ir vienlīdzīgi jāattiecina gan uz migrējošiem darba ņēmējiem, gan uz Nīderlandes darba ņēmējiem.
90. Migrējošajiem darba ņēmējiem un viņu ģimenēm ir tiesības pārcelties uz citu dalībvalsti, pamatojoties uz apsvērumu, ka “darbaspēka mobilitātei [Savienībā] būtu jāgarantē darba ņēmējam iespēja uzlabot savus dzīves un darba apstākļus, kā arī jāveicina sociālā stāvokļa uzlabošana, vienlaicīgi ļaujot apmierināt dalībvalstu tautsaimniecību vajadzības” (52). Tāpēc dalībvalstīm ir jānovērš jebkādi šķēršļi migrējošo darba ņēmēju pārvietošanās brīvības un blakustiesību īstenošanai, īpaši attiecībā uz “darba ņēmēja tiesībām apvienoties ar savu ģimeni un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šo ģimeni integrē uzņemošajā valstī” (53).
91. Es uzskatu, ka tad, ja dalībvalstis padara sociālo priekšrocību pieejamu savas valsts darba ņēmējiem, neatkarīgi no tā vai šī priekšrocība ir piesaistīta personas ieguldījumiem vai ne, tām ar vienlīdzīgiem nosacījumiem jānodrošina šī priekšrocība migrējošiem darba ņēmējiem. Jebkurš ierobežojums, kas ir noteikts, lai saglabātu finansiālo vienotību, ir vienādi jāpiemēro valsts darba ņēmējiem un migrējošajiem darba ņēmējiem (54).
92. Tā ir taisnība, ka Tiesa ir atzinusi, ka mērķis novērst nesamērīgu finansiālo slogu, kurš var ietekmēt vispārējo nodrošinātā sociālā atbalsta līmeni, var attaisnot diskrimināciju pret ekonomiski neaktīviem ES pilsoņiem. Manuprāt, Tiesa ir šādi rīkojusies, jo, kā nosaka ES tiesības, visiem ES pilsoņiem nav garantēta pilnīgi vienlīdzīga attieksme attiecībā uz sociālajām priekšrocībām.
93. Pirms tika ieviesta ES pilsonība, vairākas direktīvas paredzēja, ka to dalībvalstu pilsoņi, kuriem nepiemita ekonomiskās tiesības brīvi pārvietoties, bija tiesīgi pārcelties uz dzīvi un dzīvot citā dalībvalstī ar nosacījumu, ka viņiem un viņu ģimenes locekļiem ir apdrošināšana slimības gadījumiem un “ir pietiekami daudz līdzekļu, lai nekļūtu par apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, kamēr tie šajā valstī dzīvo” (55). Minētais nosacījums tika paredzēts tāpēc, ka šie pilsoņi “nedrīkst kļūt par pārmērīgu apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts finansēm” (56). Konkrēti Direktīva 93/96 ierobežoja studentu tiesības dzīvot citā dalībvalstī un tajā nebija paredzētas jebkādas tiesības uz uzturēšanās pabalstiem, ko maksātu uzņemošā dalībvalsts (57).
94. Šie pilsoņi neatkarīgi no savas nodarbošanās pēc Māstrihtas līguma stāšanās spēkā kļuva par ES pilsoņiem (58). Ņemot vērā šo viņu statusu, viņiem ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, ņemot vērā ES tiesību aktos noteiktos ierobežojumus. Tiesa ir lēmusi, ka uzņemošajai dalībvalstij ir jāizrāda noteikta finansiāla solidaritāte studentiem, kuri ir citu dalībvalstu pilsoņi un kuri ir izmatojuši savas tiesības pārvietoties un dzīvot uzņemošajā dalībvalstī (59).
95. Direktīva 2004/38 konsolidēja lielu daļu agrāk izdoto tiesību aktu un judikatūras. Tajā tika saglabāta atšķirība starp ES pilsoņiem, kas izmanto ekonomiskās tiesības brīvi pārvietoties, un citiem ES pilsoņiem, un tā skaidri noteica, ka tiek saglabātas dalībvalstu tiesības noteiktu laiku diskriminēt pēdējos minētos. Tādējādi Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā ir noteikts, ka, kamēr studenti nav ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kurā viņi studē, “atkāpjoties no” pienākuma vienlīdzīgi izturēties pret pilsoņiem un citiem ES pilsoņiem, uzņemošajai dalībvalstij nevar uzlikt pienākumu piešķirt viņiem līdzekļus mācībām stipendiju vai studiju kredītu veidā. Lai gan fakti, kas izraisīja Bidar lietu, notika pirms Direktīvas 2004/38 pieņemšanas, šajā lietā ietvertais pamatojums atspoguļo dalībvalstu tiesības īstenot diskrimināciju minētajos apstākļos. Tomēr izņēmums neattiecas uz “darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām, personām, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļiem”. Tieši pretēji, uz šādām personām attiecas vispārējais vienlīdzīgas attieksmes ievērošanas noteikums.
96. Tāpēc es secinu, ka ekonomikas mērķi nevar uzskatīt par leģitīmu mērķi, ko pamato primāri vispārējo interešu apsvērumi. No minētā izriet, ka, ja nav iespējams pamatot sociālo mērķi, tad Nīderlandes aizstāvība nav attaisnojama.
97. Tomēr, ja Tiesa nepiekrīt maniem secinājumiem attiecībā uz ekonomisko mērķi, es īsi izskatīšu gan dzīvesvietas nosacījuma atbilstību attiecībā pret minēto mērķi, gan tā samērīgumu.
– Vai dzīvesvietas nosacījums ir atbilstošs ekonomiskā mērķa sasniegšanai?
98. Nīderlande apgalvo, ka dzīvesvietas nosacījums ir atbilstošs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka MNSF nerada pārlieku lielu, nesamērīgu finansiālo slogu. Nīderlande ir iesniegusi pētījumu, kurš, kā tā apgalvo, parāda, ka šī nosacījuma atcelšana radītu papildu slogu aptuveni EUR 175 miljonu apmērā gadā.
99. Komisija lakoniski norāda, ka tā “šaubās” par Nīderlandes nostāju attiecībā uz pasākuma atbilstību.
100. Pat ja Komisija pārliecinoši necenšas atspēkot Nīderlandes argumentu un pierādījumus, pašai Nīderlandei ir jāsniedz pārliecinoši argumenti par to, ka studentu, kuri ir dzīvojuši Nīderlandē mazāk nekā trīs gadus no pēdējiem sešiem gadiem, izslēgšana [no piemērošanas jomas] ir savstarpēji saistīta ar nesamērīgo finansiālo slogu, ko saskaņā ar tās apgalvojumiem tā novērš. Tas nenozīmē, ka tiek secināts, ka dzīvesvietas nosacījums ir vispiemērotākais pasākums, lai sasniegtu noteikto mērķi (60).
101. Es pieņemu Nīderlandes argumentu.
102. Dzīvesvietas nosacījums noteikti izslēdz kādu iespējamo atbalsta prasītāju daļu un tādējādi samazina MNSF izmaksas. Šķiet, Nīderlande uzskata, ka papildu EUR 175 miljonu gadā slogs apdraudētu MNSF sistēmu, kāda tā ir pašlaik.
103. Es neredzu iemeslu apstrīdēt šo nostāju. Galu galā dalībvalstis drīkst izlemt, kurā brīdī noteikts studiju finansējuma apmērs kļūst par nesamērīgu finansiālu slogu, kas ietekmē vispārējo sistēmas ietvaros sniegtā atbalsta apmēru. To, kur ir šī robeža, ir jānosaka dalībvalstij, nevis Tiesai.
104. Tā kā Komisija nav centusies atspēkot Nīderlandes nostāju, es secinu, ka Nīderlande ir pierādījusi, ka dzīvesvietas nosacījums ir atbilstošs.
– Vai dzīvesvietas nosacījums ir samērīgs attiecībā pret ekonomikas mērķi?
105. Lietas dalībnieku argumenti par samērīgumu kļuva skaidrāki tiesas sēdē, kas notika pēc Tiesas ierosinājuma.
106. Lietas dalībnieku starpā nav vienprātības pēc būtības par to, vai ir samērīgi prasīt, lai migrējošie darba ņēmēji, kuri jau ir saistīti ar Nīderlandi, jo viņi ir tajā nodarbināti, izpildītu noteikumu attiecībā uz trīs no sešiem gadiem.
107. Komisija apgalvo, ka migrējošā darba ņēmēja statuss pats par sevi ir pietiekams, lai pierādītu vajadzīgo saistības apmēru, un ka Nīderlande nevar noteikt papildu dzīvesvietas nosacījumu. Tā ierosina, ka sadarbība ar citām dalībvalstīm varētu būt alternatīvs pasākums. Nīderlande apgalvo, ka migrējošā darba ņēmēja statuss nav pietiekams un ka nav pieejami alternatīvi pasākumi. Izlemjot noteikt dzīvesvietas nosacījumu, tā ņēma vērā arī to, ka var būt pieejami alternatīvi finansējuma avoti un finansiālā atbalsta veidi, ka citas dalībvalstis, lai piešķirtu MNSF līdzvērtīgu finansējumu, paredz nosacījumu par agrāko dzīvesvietu un dzīvesvietas nosacījums novērš atsevišķu krāpšanas gadījumu iespējamību.
108. Es neesmu pārliecināta, ka dzīvesvietas nosacījums ir samērīgs.
109. Pretēji Nīderlandei es uzskatu, ka tas, ka Tiesa lietā Förster atzina piecu gadu dzīvesvietas nosacījumu par samērīgu, nenozīmē, ka noteikums attiecībā uz trīs no sešiem gadiem šajā gadījumā ir samērīgs. Lietā Förster Tiesa balstījās uz Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkta un 24. panta 2. punkta formulējumu, lai izlemtu, ka dalībvalstij nebija jānodrošina līdzekļi studijām ekonomiski neaktīvajiem ES pilsoņiem, kuri nebija likumīgi dzīvojuši šajā dalībvalstī nepārtrauktu piecu gadu laika posmu (61). Atšķirībā no ģenerāladvokāta (62) Tiesa, šķiet, nebija gatava apšaubīt to, vai pieprasīto saistības apmēru nevarētu pierādīt ar citiem līdzekļiem.
110. Tomēr 24. panta 2. punkts liek saprast, ka Direktīvā 2004/38 ietvertais piecu gadu dzīvesvietas nosacījums nevar tikt piemērots migrējošiem darba ņēmējiem un viņu ģimenei, ko tie apgādā.
111. Vai tomēr dalībvalsts šādām personām drīkst piemērot nosacījumu par konkrētajā vietā nodzīvotiem trim no sešiem gadiem?
112. Es uzskatu, ka nedrīkst.
113. Atšķirībā no Nīderlandes es neuzskatu, ka spriedums lietā Bidar atzīst šādu dzīvesvietas nosacījumu. Minētajā lietā Tiesai nevajadzēja pārbaudīt samērīgumu, jo dzīvesvietas nosacījuma kopā ar noteikumu par “pastāvīgā iedzīvotāja statusa” iegūšanu Apvienotajā Karalistē ietekme bija tāda, ka neatkarīgi no reālās integrācijas pakāpes D. Bidar nekad nevarētu kvalificēties atbalsta saņemšanai, lai segtu savas uzturēšanas izmaksas.
114. Šajā lietā novērtēt dzīvesvietas nosacījuma samērīgumu ir sarežģīti, jo lietas dalībnieku argumenti ir balstīti uz izpratni, ka Nīderlande var pieprasīt noteiktu saistības apmēru, neņemot vērā to, ka tas ir līdzeklis mērķa sasniegšanai.
115. Manā izpratnē lietā Bidar dzīvesvietas nosacījuma samērīguma pārbaudīšana ietver to, ka tiek izlemts, vai Nīderlande ir pierādījusi, ka nosacījums attiecībā uz trīs no sešiem gadiem neparedz vairāk, kā ir nepieciešams, lai izvairītos no nesamērīga finansiāla sloga.
116. Nīderlande patiesi ir iesniegusi pierādījumus par šo jautājumu.
117. Skaitlis EUR 175 miljoni gadā ir balstīts uz riska analīzi, kurā ir aprēķinātas aptuvenās finansējuma papildu izmaksas, konkrēti, migrējošo darba ņēmēju bērni (1. grupa) un Nīderlandes pilsoņi (2. grupa), uz kuriem šobrīd neattiecas MNSF (63). Ja atceltu dzīvesvietas nosacījumu bērniem, kas ietilpst 2. grupā, tad tas radītu papildu EUR 132,1 miljonu lielas izmaksas, kas ir gandrīz trīs reizes vairāk nekā izmaksas EUR 44,5 miljonu apmērā, kas rastos, ja tiktu atcelts minētais nosacījums 1. grupā ietilpstošajiem bērniem.
118. Šie aptuvenie aprēķini ir balstīti uz virkni pieņēmumu, kas labākajā gadījumā ir apstrīdami. Piemēram, aprēķinot bērnu skaitu 1. grupā, kas dzīvo ārpus Nīderlandes, pētījuma autori prognozē, ka no 15 % līdz 30 % Nīderlandē strādājošo Austrumeiropas migrējošo darba ņēmēju turpina dzīvot ar savām ģimenēm savā piederības dalībvalstī. Tāpēc tiek pieņemts, ka šie darba ņēmēji ik dienas vai mazāk regulāri pārvietojas, piemēram, no Varšavas uz Nīderlandi. Tai pašā laikā tas, ka šie migrējošie darba ņēmēji, kas regulāri pārvietojas, varētu pavadīt vairāk dienu nedēļā Nīderlandē nekā savā piederības dalībvalstī, netiek ņemts vērā, nosakot, vai viņi dzīvo Nīderlandē. Vēl viens piemērs ir tas, ka pētījuma autori pieņem, ka pārrobežu darba ņēmēju bērni studēs pierobežas zonā, kur viņi dzīvo. Tāpēc viņi nepiemēro priekšrocības attiecībā uz tiem migrējošo darba ņēmēju bērniem un ārvalstīs dzīvojošajiem Nīderlandes pilsoņiem, neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo pierobežas zonā, vai ne, kuriem ir tiesības saņemt MNSF, lai studētu pierobežas zonā.
119. Novēršoties no jautājuma par piemēroto metodi, 1. un 2. grupā esošie bērni kvalificējas finansējuma saņemšanai studijām Nīderlandē neatkarīgi no tā, ka viņi tajā nedzīvo. Nīderlande ir brīvprātīgi uzņēmusies šādu studentu finansēšanas pienākumu līdz noteiktai maksimālajai robežai. Šī pati robeža attiecas uz finansējuma piešķiršanu studijām Nīderlandē un ārvalstīs. Nīderlande nav paskaidrojusi, kāpēc viens un tas pats finansiālais slogs ir pieņemams saistībā ar studijām Nīderlandē, bet nesamērīgs MNSF kontekstā (64).
120. Ja Tiesa izlemtu, ka Nīderlande var pieprasīt noteiktu saistības apmēru, neņemot vērā bažas par MNSF finansiālajām izmaksām, es uzskatu, ka katrā ziņā nav samērīgi prasīt, lai migrējošais darba ņēmējs un viņa apgādība esošie ģimenes locekļi izpildītu noteikumu par trīs no sešiem gadiem.
121. Tiesa ir atzinusi, ka dzīvesvietas nosacījums var būt nesamērīgs, ja tas ir ļoti ekskluzīvs, jo “nepamatoti priekšplānā tiek izvirzīts viens elements, kas nebūt neliecina par [..] reālu un faktisku saikni [..], izslēdzot visus pārējos raksturīgos elementus” (65). Lai attiecīgie saistošie elementi būtu samērīgi, tiem ir jābūt zināmiem iepriekš un ir jābūt paredzētai iespējai celt prasību tiesā (66).
122. Es uzskatu, ka Nīderlande nav pārliecinoši izskaidrojusi, kāpēc ar vai nu elastīgāku dzīvesvietas nosacījumu, nevis noteikumu par trīs no sešiem gadiem, vai citiem nosacījumiem, kas pauž noteiktu saistības apmēru, kā, piemēram, darbs, nevarētu sasniegt to pašu mērķi mazāk ierobežojošā veidā. It īpaši tā nav izskaidrojusi, kāpēc tā pieņem, ka ES pilsonis, kurš dzīvojis Nīderlandē trīs no [pēdējiem] sešiem gadiem, ir vienmēr pietiekami saistīts ar Nīderlandi, neatkarīgi no tā, cik daudz viņš ir piedalījies sabiedriskajā dzīvē, bet pilnībā noliedz iespēju, ka personas migrējošā darba ņēmēja statuss varētu būt pietiekams, lai pierādītu nepieciešamo saistības apmēru ar Nīderlandi.
123. Citi Nīderlandes argumenti neliek man mainīt šo secinājumu.
124. Atšķirībā no Nīderlandes es uzskatu, ka nav svarīgi, ka studentiem, kuri nevar saņemt MNSF, iespējams, ir pieejami citi finansējuma avoti studijām ārpus Nīderlandes vai ārpus viņu piederības dalībvalsts, un ka citas dalībvalstis finansējuma saņemšanai studijām ārvalstīs ir noteikušas līdzīgu nosacījumu. Tas, kas studenti var vērsties Nīderlandes [iestādēs], lai saņemtu finansējumu studijām Nīderlandē, vai ka viņi var pieprasīt vispārīgi pieejamus nodokļu atvieglojumus un saņemt citas priekšrocības saistībā ar studijām ārvalstīs, nevar attaisnot pret viņiem īstenoto diskriminējošo attieksmi saistībā ar MNSF. Jebkurā gadījumā, kā Komisija ir norādījusi atspēkojumā, šīs alternatīvās priekšrocības var nebūt tik lielas kā MNSF sniegtās priekšrocības un to pieejamība nepierāda, ka dzīvesvietas nosacījums nav vairāk kā nepieciešams, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Tāpat citu dalībvalstu noteiktie pasākumi nevar attaisnot Nīderlandes īstenoto diskriminējošo attieksmi. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts nevar attaisnot pretlikumīgu noteikumu, pamatojoties uz to, ka citas dalībvalstis ir pieņēmušas tādu pašu noteikumu un, iespējams, tādējādi tādā pašā veidā pārkāpj ES tiesības (67).
125. Nīderlande apgalvo arī, ka dzīvesvietas nosacījums: a) attur ārvalstīs dzīvojošus studentus no tā, ka viņi apstiprina, ka dzīvo patstāvīgi un tāpēc ir tiesīgi saņemt lielāku stipendiju, ja patiesībā viņi joprojām dzīvo mājās [ar vecākiem], un ii) attur personas no migrējošā darba ņēmēja statusa iegūšanas Nīderlandē pēc noteikta laika, kad viņi ir bijuši nodarbināti, tādējādi kļūstot tiesīgi saņemt MNSF un studējot ārpus Nīderlandes (iespējams, savā piederības dalībvalstī).
126. Manuprāt, neviens no minētajiem riskiem nav īpašs MNSF risks. Tie abi pastāv arī saistībā ar studentu pieteikumiem finansējuma saņemšanai studijām Nīderlandē. Iespējams, Nīderlande ir atradusi citus veidus, kā atbilstoši rīkoties attiecībā uz šīm pašām bažām par konkrēto finansējumu, ņemot vērā, ka tas tiek piešķirts vienādi gan Nīderlandes pilsoņiem, gan migrējošiem darba ņēmējiem neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo.
127. Katrā ziņā Nīderlande var pārbaudīt personas migrējošā darba ņēmēja statusu (68) un veikt pasākumus, lai aizsargātos pret tiesību ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus un atšķirību starp tiesību aktu sniegtas iespējas izmantošanu un tiesību ļaunprātīgu izmantošanu (69).
128. Tāpēc es secinu, ka Nīderlande nav pierādījusi, ka dzīvesvietas nosacījums ir prima facie samērīgs.
129. Lai [izskatīšana] būtu pilnīgāka, es tomēr izvērtēšu, vai Komisija ir ierosinājusi citus, mazāk ierobežojošus pasākumus.
130. Komisija ir ierosinājusi tikai vienu alternatīvu. Tā iesaka, ka Nīderlandei vajadzētu koordinēt [rīcību] ar citām dalībvalstīm. Šādi rīkojoties, tā balstās uz piezīmi, ko es izteicu lietā Bressol, ka gan uzņemošā dalībvalsts, gan piederības dalībvalsts ir atbildīga par aktīvu sarunu ceļā rasta risinājuma meklēšanu problēmām, kas rodas no augstas studentu mobilitātes pakāpes (70).
131. Es piekrītu Nīderlandei, ka ES tiesības neparedz [rīcības] koordinēšanas pienākumu. Drīzāk koordinācija ir sadarbības veids, kurā jābūt vismaz vēl vienas dalībvalsts piekrišanai. Ja Nīderlande ir tiesīga izmantot leģitīmu mērķi, lai pamatotu netiešas diskriminācijas pastāvēšanu, veids, kā šo mērķi sasniegt, nevar kļūt atkarīgs no citu dalībvalstu piekrišanas un vēlēšanās rast risinājumu sarunu ceļā. Dalībvalstis patur atbildību par savas izglītības sistēmas organizāciju. Lai gan koordinācija varētu atrisināt dažus no sarežģījumiem, ar ko nākas saskarties dalībvalstīm, kuras tāpat kā Nīderlande vēlas veicināt studentu mobilitāti, nodrošinot finansējumu, pieprasīt, lai šīs valstis panāktu koordināciju, būtu pretrunā LESD 165. panta 1. punkta būtībai. Tāpēc koordinācija nav alternatīvs pasākums.
132. Katrā ziņā Komisija nav izskaidrojusi, kā un kāpēc iespēja veikt koordināciju parāda, ka dzīvesvietas nosacījums nav samērīgs.
133. Nīderlande savā atbildē uz repliku, šķiet, piekrīt, ka Komisija izvirza trīs iespējamos noteikumus: MNSF izmantošanas ierobežošanu, MNSF ilguma ierobežošanu un koordinācijas pienākumu. Tomēr pirmā un otrā iespēja ir apspriesta tajā Komisijas atbildes daļā, kurā Komisija apkopo pasākumus, kurus Nīderlande pati izvirzīja un apsprieda savai aizstāvībai. Tāpēc es neuzskatu, ka Komisija ir izvirzījusi šos ierosinājumus. Patiesībā tie katrā ziņā nav mazāk ierobežojošas alternatīvas. Dalībvalstij ir jābūt tiesībām piedāvāt dāsnu finansiālo atbalstu studijām jebkurā pasaules vietā, ar nosacījumu, ka tā izpilda pienākumus, ko tai uzliek ES tiesību normas (un, protams, uzņemas finansiālu atbildību par savas dāsnās sistēmas izmaksām).
– Secinājums
134. Es secinu, ka netiešo diskrimināciju pret migrējošiem darba ņēmējiem un viņu apgādājamiem ģimenes locekļiem, kas rodas dzīvesvietas nosacījuma dēļ, nevar attaisnot, balstoties uz ekonomikas mērķi, ko Tiesa ir atzinusi spriedumā lietā Bidar. Tomēr man vēl ir jāpārbauda, vai dzīvesvietas nosacījumu var attaisnot, balstoties uz Nīderlandes piemēroto sociālo mērķi.
Vai dzīvesvietas nosacījumu attaisno sociālais mērķis?
– Vai sociālais mērķis ir leģitīms mērķis, ko attaisno primāri vispārējo interešu apsvērumi?
135. MNSF mērķis ir palielināt studentu mobilitāti no Nīderlandes uz citām dalībvalstīm. Tas nav veicināt mobilitāti starp divām dalībvalstīm, no kurām neviena nav Nīderlande, vai no citas dalībvalsts uz Nīderlandi, vai arī nodrošināt finansējumu studentiem, kas dzīvo ārpus Nīderlandes un kas vēlas studēt tur, kur viņi dzīvo. MNSF ir paredzēts tikai tiem studentiem, kuri citādi studētu Nīderlandē un kuri, kā apgalvo Nīderlande, tajā atgriezīsies, ja studēs ārvalstīs. Tādējādi tā mērķis ir studenti, kuri visdrīzāk izmantos savu ārvalstīs gūto pieredzi, lai bagātinātu Nīderlandes sabiedrību un (iespējams) Nīderlandes darba tirgu.
136. Es piekrītu, ka šis ir leģitīms mērķis. Arī Komisija to neapstrīd.
137. “Studentu mobilitātes veicināšana” ir viens no ES mērķiem, un tā nozīmīgumu ir uzsvēris gan Parlaments, gan Padome (71). Tāpat dalībvalstu leģitīmais mērķis ir veicināt savu izglītības un finanšu sistēmas organizāciju (72).
138. Es piekrītu arī tam, ka studentu mobilitātes veicināšana ir sabiedrības interesēs. Tā vairo kultūras un valodu daudzveidību un veicina profesionālo attīstību. Tādējādi tā dod ieguldījumu plurālistiskas sabiedrības radīšanā dalībvalstīs un Eiropas Savienībā kopumā.
139. Pilnībā integrētā Eiropas Savienībā, iespējams, nebūtu pieņemams, ka, lai saņemtu finansējumu, būtu jāizpilda nosacījums par studenta iespējamo atgriešanos izcelsmes dalībvalstī, jo tas ierobežotu ES pilsoņu pārvietošanās brīvību. Tomēr, tā kā šajā jomā nav veikta saskaņošana, dalībvalstis saglabā ievērojamu rīcības brīvību izlemt, kādi nosacījumi ir jāizpilda, lai saņemtu studiju finansējumu, ar nosacījumu, ka tās rīkojas saskaņā ar ES tiesībām.
140. Tāpēc es piekrītu, ka sociālais mērķis ir leģitīms mērķis, kas ir attaisnots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem.
– Vai dzīvesvietas nosacījums ir atbilstošs, lai sasniegtu attiecīgo sociālo mērķi?
141. Nīderlande apgalvo, ka dzīvesvietas nosacījums ir atbilstošs, lai nodrošinātu, ka MNSF tiek piešķirts tikai mērķa grupai.
142. Komisija šajā sakarā neizsaka iebildumus. Tā tikai norāda, ka tai ir “šaubas” attiecībā uz Nīderlandes nostāju.
143. Pat ja Komisija atkārtoti neveiks pārliecinošas darbības, lai atspēkotu Nīderlandes argumentu, Nīderlandei ir jāpārliecina par to, ka dzīvesvietas nosacījums ir atbilstošs, lai sasniegtu izvirzīto mērķi (73).
144. Es neesmu pārliecināta, ka Nīderlande to ir izdarījusi.
145. Es piekrītu, ka vietai, kur students dzīvo pirms augstākās izglītības iegūšanas, var būt kāda ietekme uz to, kur viņš izvēlas studēt. Tiesa, ka Nīderlande nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu šo savstarpējo saistību. Es neuzskatu, ka tas ir šķērslis. Faktiskais vai potenciālais kāda pasākuma ieguldījums attiecīgā mērķa sasniegšanā var tikt noteikts, veicot kvantitatīvo vai kvalitatīvo analīzi. Konkrētajā gadījumā es uzskatu, ka pietiek ar kvalitatīvo analīzi un ka arguments pats par sevi ir ticams.
146. Es piekrītu Nīderlandei, ka dzīvesvietas nosacījums attur studentus no MNSF izmantošanas, lai studētu savā dzīvesvietā, tā kā studentiem, kas dzīvo ārpus Nīderlandes, nav tiesību lūgt viņiem piešķirt MNSF.
147. Tomēr es neesmu pārliecināta, ka ir acīmredzama saikne starp to, kur studenti dzīvo pirms augstākās izglītības iegūšanas, un iespējamību, ka viņi atgriezīsies konkrētajā dalībvalstī pēc studiju ārvalstīs pabeigšanas. Es neuzskatu, ka visticamāk ir tā, ka lielākā daļa studentu, kas dzīvo Nīderlandē un pēc tam studē ārvalstīs, noteikti atgriezīsies dzīvot Nīderlandē. Iespējams, ir veidi, kā to veicināt (74), bet tas nav pašsaprotami, ka agrākā dzīvesvieta ir labs veids, kā paredzēt, kur studenti dzīvos un strādās nākotnē.
148. Es secinu, ka Nīderlande nav pierādījusi, ka dzīvesvietas nosacījums ir atbilstošs, lai identificētu to studentu grupu, kuriem tā vēlas piešķirt MNSF.
149. Lai izvērtējums būtu pilnīgāks, es īsi apskatīšu jautājumu, vai dzīvesvietas nosacījums ir samērīgs attiecībā uz sociālo mērķi.
– Vai dzīvesvietas nosacījums ir samērīgs attiecībā uz sociālo mērķi?
150. Nīderlandei ir jāpierāda, ka noteikums attiecībā uz trīs no sešiem gadiem neparedz vairāk, kā ir nepieciešams, lai identificētu to studentu grupu, kas citādi studētu Nīderlandē un kas visdrīzāk tajā atgriezīsies, ja viņi studēs ārvalstīs (75).
151. Es uzskatu, ka tās argumenti attiecībā uz minēto ir nepietiekami.
152. Es piekrītu Nīderlandei, ka prasība zināt holandiešu valodu vai prasība, lai personai būtu Nīderlandes skolas izsniegts diploms, nebūtu efektīvi alternatīvi pasākumi.
153. Holandiešu valodas zināšana nav obligāti labs rādītājs attiecībā uz to, vai studenti mācītos Nīderlandē, ja nesaņemtu MNSF, vai arī viņi tajā atgriezīsies pēc tam, kad būs pabeiguši studijas ārvalstīs. Holandiešu valodā runājošs students var izvēlieties studēt Antverpenē, jo viņš zina valodu, kurā tur runā. Viņš var arī izvēlēties studēt Parīzē, lai uzlabotu savas franču valodas zināšanas, vai Varšavā, lai iemācītos poļu valodu.
154. Šie paši apsvērumi attiecas uz to, ka nākamajam studentam varētu pieprasīt, lai viņam būtu diploms, ko izdevusi skola Nīderlandē. Pieņemot, ka diplomu, kuru izdevusi skola Nīderlandē, atzīst citās dalībvalstīs un ka Nīderlande tāpat atzīst līdzvērtīgus, ārvalstīs iegūtus diplomus, ir grūti saskatīt jebkādu tiešu savstarpēju saistību starp to, kur ir iegūts skolas diploms, un to, vai attiecīgais students studētu Nīderlandē, nesaņemot MNSF, un atgriezīsies tajā pēc studiju ārvalstīs beigšanas.
155. Katrā ziņā abas šīs prasības, šķiet, ir netieši diskriminējošas un tādas, kurām uz migrējošiem darba ņēmējiem būs tāda pati ietekme kā dzīvesvietas nosacījumam.
156. Vai pietiek ar to, ka Nīderlande izvirza divus pasākumus, kas acīmredzami nav samērīgs veids mērķa sasniegšanai (un kas katrā ziņā ir tikpat (ja ne vēl vairāk) diskriminējoši kā dzīvesvietas nosacījums), lai pierādītu, ka dzīvesvietas nosacījums atbilst samērības kritērijam?
157. Es uzskatu, ka ar to nepietiek.
158. Kā lietas dalībniecei, kurai ir pierādīšanas pienākums, Nīderlandei ir vismaz jāparāda tas, kāpēc tā dod priekšroku nosacījumam par konkrētajā vietā nodzīvotiem trim no sešiem gadiem, izslēdzot visas citas raksturojošās pazīmes, kā (piemēram) dzīvesvietas esamību īsāku laiku, vai to kāpēc mērķa grupu nevar identificēt izmantojot citus (iespējams, mazāk ierobežojošus) noteikumus (kā piemēram) noteikumu, kas paredz, ka MNSF nevar izmantot, lai studētu dzīvesvietas [valstī].
159. Ja tomēr Tiesa uzskatītu, ka Nīderlande ir pierādījusi, ka dzīvesvietas nosacījums faktiski ir samērīgs, es uzskatu, ka Komisija nav pierādījusi, ka pastāv citi, mazāk ierobežojoši pasākumi, ar kuru palīdzību varētu sasniegt to pašu rezultātu. No Komisijas rakstiskajiem un mutiskajiem apsvērumiem nav pilnībā skaidrs, vai tā izvirza kādu šādu alternatīvu. Ja tās arguments attiecībā uz koordināciju ir paredzēts, lai to piemērotu saistībā ar sociālo mērķi, es uzskatu, ka šis arguments būtu jānoraida jau minēto iemeslu dēļ (76).
– Secinājums
160. Es secinu, ka netiešā diskriminācija pret migrējošiem darba ņēmējiem un apgādājamiem ģimenes locekļiem, kas rodas no tā, ka tiek īstenots dzīvesvietas nosacījums, varētu principā tikt attaisnota, balstoties uz Nīderlandes izvirzīto sociālo mērķi. Tomēr es neesmu pārliecināta, ka Nīderlande ir pierādījusi, ka dzīvesvietas nosacījums ir atbilstošs un samērīgs līdzeklis šī mērķa sasniegšanai. Tāpēc, manuprāt, tās aizstāvībai izvirzītie argumenti nav atbilstoši.
Secinājumi
161. Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, uzskatu, ka Tiesai būtu:
1) jānolemj, ka, pieprasot, lai migrējošie darba ņēmēji un viņu apgādājamie ģimenes locekļi, izpildītu dzīvesvietas nosacījumu, lai saskaņā ar Wet Studiefinanciering būtu tiesīgi saņemt finansējumu studijām ārvalstīs, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi savus LESD 45. pantā un Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 7. panta 2. punktā noteiktos pienākumus;
2) jāpiespriež Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.