VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2010. gada 4. martā (*)
Dempings – Tādu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu imports, kuriem ir ādas virsa – Saliktas normālās vērtības aprēķināšana – Eksporta cena – Tiesības uz aizstāvību – Kaitējums – Pienākums norādīt pamatojumu
Lieta T‑410/06
Foshan City Nanhai Golden Step Industrial Co., Ltd, Lishui (Ķīna), ko pārstāv I. Makvejs [I. MacVay], solicitor, R. Tomsons [R. Thompson], QC, un K. Bīls [K. Beal], barrister,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv J. P. Hikss [J.‑P. Hix], pārstāvis, kam palīdz G. Berišs [G. Berrisch], advokāts,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv H. van Vlīts [H. Van Vliet] un T. Šarfs [T. Scharf], pārstāvji,
un
Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC), Brisele (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja F. Flemminks [P. Vlaemminck], G. Zonnekeins [G. Zonnekeyn] un S. Verhulsts [S. Verhulst], vēlāk – F. Flemminks un A. Ibēra [A. Hubert], avocats,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību daļēji atcelt Padomes 2006. gada 5. oktobra Regulu (EK) Nr. 1472/2006, ar kuru uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (OV L 275, 1. lpp.), tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas] (referents) un A. Ditrihs [A. Dittrich],
sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 20. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Grozītās Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), 1. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Antidempinga nodevu [maksājumu] var piemērot visām precēm par dempinga cenām, kuru brīva apgrozība Kopienā rada zaudējumus [kaitējumu].
2. Preci uzskata par dempinga preci, ja to eksportē uz Kopienu par cenu, kas parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī ir zemāka, salīdzinot ar līdzīgas preces cenu [kas ir zemāka nekā salīdzināmā cena, kas piemērojama līdzīgai precei parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī].”
2 Saistībā ar dempinga esamības noteikšanu pamatregulas 2. pantā ir paredzēti noteikumi, kas piemērojami attiecīgās preces normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājumam, un saskaņā ar tās pašas normas 12. punktu dempinga starpība ir summa, par kādu normālā vērtība pārsniedz eksporta cenu.
3 Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmo un otro daļu un 3. un 6. punktu:
“1. Normālo vērtību parasti nosaka, pamatojoties uz cenām, kādas eksportētājvalstī [parastās tirdzniecības operācijās] ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti.
Taču gadījumos, kad eksportētājs eksportētājvalstī neražo vai nepārdod līdzīgu preci, normālo vērtību var noteikt [nosaka], pamatojoties uz citu pārdevēju vai ražotāju cenām.
[..]
3. Ja parastajās tirdzniecības operācijās nav novērojams identiskās [līdzīgas] preces noiets vai tas ir nepietiekams, vai arī konkrētā tirgus situācija neļauj veikt pienācīgu salīdzināšanu, identiskās [līdzīgas] preces normālo vērtību aprēķina, pamatojoties uz ražošanas izmaksām preces izcelsmes valstī, kurām pieskaitītas pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas saprātīgā apmērā, kā arī peļņa [saprātīgā apmērā], vai arī pamatojoties uz parastajās tirdzniecības operācijās izmantotajām eksporta cenām, eksportējot preci uz atbilstīgu trešo valsti [parastās tirdzniecības operācijās], ar noteikumu, ka šīs cenas ir reprezentatīvas cenas.
[..]
6. Pārdošanas, vispārējo un administratīvo izmaksu, kā arī peļņas summas balstās uz faktiskajiem datiem par līdzīgas preces ražošanu un pārdošanu parastās tirdzniecības operācijās, ko veic izmeklēšanai pakļautais eksportētājs vai ražotājs. Ja, pamatojoties uz šo, šādas summas nav iespējams noteikt, tās var noteikt, pamatojoties uz:
a) vidējām svērtajām faktiskajām summām, kas ir konstatētas citiem izmeklēšanai pakļautajiem eksportētājiem vai ražotājiem, kas nodarbojas ar [attiecībā uz] līdzīgas preces ražošanu un pārdošanu izcelsmes valsts iekšējā tirgū;
b) faktiskajām summām, ko piemēro tās pašas vispārīgās preču kategorijas ražošanai un pārdošanai parastajās tirdzniecības operācijās, ko veic attiecīgais eksportētājs vai ražotājs izcelsmes valsts iekšējā tirgū;
c) jebkurām citām saprātīgām metodēm, ar noteikumu, ka šādi noteiktā peļņas summa nepārsniedz peļņu, ko parasti gūst citi eksportētāji vai ražotāji, pārdodot tajā pašā vispārīgajā kategorijā ietilpstošās preces izcelsmes valsts iekšējā tirgū.”
4 Saistībā ar uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusa (turpmāk tekstā – “TES”) piešķiršanas nosacījumiem pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:
“Veicot antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz importu no [..] Ķīnas Tautas Republikas [..], normālo vērtību nosaka atbilstīgi 1. līdz 6. punktam, ja, pamatojoties uz pienācīgi argumentētiem iesniegumiem, ko iesniedz viens vai vairāki izmeklēšanai pakļauti ražotāji, [..] iespējams pierādīt, ka konkrētie ražotāji attiecībā uz līdzīgu produktu ražošanu un pārdošanu darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos. [..]”
5 Pamatregulas 2. panta 8. punktā un 9. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“8. Eksporta cena ir tā cena, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par preci, ko eksportētājvalsts eksportē uz Kopienu pārdošanai.
9. Gadījumos, kad eksporta cenas nav [.. to] var noteikt, pamatojoties uz cenu, par kādu importētās preces pirmo reizi pārdod tālāk neatkarīgam pircējam, vai arī izmanto kādu citu pieņemamu pamatu, ja preces netiek pārdotas tālāk neatkarīgam pircējam vai tās tiek [netiek] tālākpārdotas tādā stāvoklī, kādā tika importētas.”
6 Attiecībā uz kaitējuma esamības noteikšanu pamatregulas 3. panta 2., 3. un 6. punktā ir paredzēts:
“2. Zaudējumu [kaitējuma esamības] noteikšanā pamatojas uz tiešiem pierādījumiem un objektīvi pārbauda gan a) importa par dempinga cenām apjomu un ietekmi uz līdzīgu preču cenām Kopienas tirgū, gan b) šāda importa turpmāko ietekmi uz Kopienas ražošanas nozari.
3. Atkarībā no tā, kāds ir importa par dempinga cenām apjoms, spriež [attiecībā uz importa par dempinga cenām apjomu pārbauda], vai ir bijis ievērojams importa par dempinga cenām pieaugums – vai nu absolūtā izteiksmē, vai attiecībā pret ražošanu vai patēriņu Kopienā. Atkarībā no šā importa ietekmes uz cenām spriež [attiecībā uz importa ietekmi uz cenām pārbauda], vai imports par dempinga cenām ir piedāvājis ievērojami zemāku cenu, salīdzinājumā ar līdzīgas [Kopienas nozares] preces cenu [..], vai arī [kādā citā veidā] šāda importa rezultātā notiek ievērojama cenu pazemināšanās vai arī tiek ievērojami aizkavēta cenu celšanās, kas pretējā gadījumā būtu notikusi. Neviens no šiem faktoriem, ne arī vēl citi faktori nevar droši norādīt, kāds lēmums būtu jāpieņem.
[..]
6. Pamatojoties uz visiem būtiskajiem pierādījumiem, kas iesniegti saistībā ar 2. pantu [punktu], parāda, ka imports par dempinga cenām rada zaudējumus [kaitējumu] šīs regulas nozīmē. Tas jo īpaši parāda, ka apjoma un/vai cenas līmeņi, kas noteikti, ievērojot 3. pantu [punktu], ir ietekmējuši Kopienas ražošanas nozari, kā paredzēts 5. punktā, un ka šī ietekme ir vērojama tādā pakāpē, ka to var dēvēt par būtisku ietekmi.”
7 Saskaņā ar pamatregulas 9. panta 4. punkta pēdējo teikumu “antidempinga nodevu [maksājumu] apmērs nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam jābūt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu zaudējumus [kaitējumu] Kopienas ražošanas nozarei”.
8 Pamatregulas 20. panta 1., 2., 4. un 5. punktā ir noteikts:
“1. Sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji un to pārstāvības apvienības un eksportētājvalsts pārstāvji var pieprasīt, lai viņus informē par sīkāku informāciju, kas ir pamatā būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir ieviesti pagaidu pasākumi. Pieprasījumi par šādas informācijas izpaušanu ir jāiesniedz rakstveidā tūlīt pēc pagaidu pasākumu ieviešanas, un informācija ir jāsniedz rakstveidā pēc iespējas ātrāk.
2. Šīs regulas [šā panta] 1. punktā minētās puses var pieprasīt galīgo informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu vai pārtraukt [izbeigt] izmeklēšanu un lietu, neieviešot pasākumus, īpašu uzmanību veltot informācijai par faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kurus izmantoja, ieviešot kādu no pagaidu pasākumiem.
[..]
4. Informācijas galīgo nodošanu atklātībai sniedz rakstveidā. Ievērojot prasību par konfidenciālas informācijas aizsardzību, galīgo informāciju sniedz pēc iespējas ātrāk un parasti ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms galīgā lēmuma pieņemšanas vai Komisijas priekšlikuma par galīgo rīcību, ievērojot 9. pantu, iesniegšanas. Ja Komisija tajā brīdī nevar informēt par noteiktiem faktiem vai apsvērumiem, tie ir jādara zināmi pēc iespējas ātrākā laikā. Informācijas atklāšana neierobežo turpmākos Komisijas vai Padomes lēmumus, bet, ja šāds lēmums balstās uz kādu atšķirīgu faktu vai apsvērumu, tie ir jādara zināmi pēc iespējas ātrāk.
5. Protestus [apsvērumus], kas tikuši iesniegti pēc informācijas galīgās nodošanas atklātībai, ņem vērā tikai tad, ja tos saņem laikposmā, kādu Komisija nosaka katrai atsevišķajai lietai, un tam ir jābūt vismaz 10 dienas ilgam, ņemot vērā lietas steidzamību.”
Prāvas priekšvēsture un apstrīdētā regula
9 Prasītāja Foshan City Nanhai Golden Step Industrial Co., Ltd ir Ķīnā reģistrēta sabiedrība, kas ražo apavus.
10 No Ķīnas importētie apavi ietilpa noteiktās Kombinētās nomenklatūras klasēs, uz kurām attiecās kvantitātes kvotu režīms, kura darbības termiņš beidzies 2005. gada 1. janvārī.
11 Eiropas Kopienu Komisija pēc sūdzības, ko 2005. gada 30. maijā bija iesniegusi Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC), uzsāka antidempinga procedūru attiecībā uz tādu noteiktu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu importu, kuriem ir ādas virsa. Paziņojums par šīs procedūras uzsākšanu tika publicēts 2005. gada 7. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 166, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par uzsākšanu”).
12 2006. gada 23. martā Komisija pieņēma Regulu (EK) Nr. 553/2006 par pagaidu antidempinga maksājuma noteikšanu dažu tādu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu ievedumiem, kuriem ir ādas virsa (OV L 98, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”).
13 Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas devīto apsvērumu dempinga un kaitējuma izmeklēšana attiecās uz laikposmu no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2005. gada 31. martam (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas laikposms”). Pārbaude attiecībā uz faktoriem, kuri bija svarīgi kaitējuma novērtēšanai, attiecās uz laikposmu no 2001. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 31. martam (turpmāk tekstā – “aplūkotais laikposms”).
14 Ņemot vērā nepieciešamību noteikt normālo vērtību attiecībā uz Ķīnas un Vjetnamas ražotāju eksportētāju, kam nevarēja piešķirt TES, precēm, pārbaudes apmeklējums nolūkā noteikt normālo vērtību, pamatojoties uz datiem par analogu valsti – šajā gadījumā Brazīlijas Federatīvo Republiku –, tika veikts trīs Brazīlijas uzņēmumu telpās (pagaidu regulas preambulas 8. apsvērums).
15 No pagaidu regulas preambulas 57. apsvēruma izriet, ka dempinga noteikšanas ietvaros Komisija ir izmantojusi pamatregulas 17. pantā paredzēto pārbaudi atlases veidā. Šajā nolūkā tā ir atlasījusi 13 Ķīnas ražotājus eksportētājus, kas pārstāvēja vairāk nekā 20 % no Ķīnas eksporta uz Kopienu apjoma. Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas 8. apsvēruma c) punktu prasītāja ir piektā sabiedrība atlasīto Ķīnas ražotāju eksportētāju sarakstā.
16 Attiecībā uz eksporta cenu Komisija pagaidu regulas preambulas 130. apsvērumā ir norādījusi, ka gadījumā, ja eksporta pārdevumi uz Kopienu tika veikti ar nesaistītu tirdzniecības uzņēmumu starpniecību, eksporta cenas, pamatojoties uz cenām, par kādām attiecīgie ražotāji preces eksportam pārdod tirdzniecības sabiedrībām, tika noteiktas saskaņā ar pamatregulas 2. panta 8. punktu (skat. šā sprieduma 5. punktu).
17 Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas 131. apsvērumu normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājums tika veikts līmenī, kas atbilst EXF (ex‑factory) noteikumiem. Lai nodrošinātu taisnīgu salīdzināšanu, tika veikti pielāgojumi, lai pienācīgi ņemtu vērā atšķirības, kuras ietekmē cenas un cenu salīdzināmību, atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punktam (pagaidu regulas 132. apsvērums).
18 Saistībā ar kaitējumu Komisija cita starpā ir analizējusi importa cenu samazinājumu. Šajā sakarā cenas importam atbilstoši CIF noteikumiem – līdz Kopienas robežai un pēc atmuitošanas – tika pielāgotas uz augšu, lai ņemtu vērā izmaksas, kas importētājiem rodas Kopienā, tādas kā ar izstrādi, izejvielu izvēli saistītās izmaksas utt., un salīdzinātas ar Kopienas nozares cenām līmenī, kas atbilst EXF noteikumiem, un tādā pašā tirdzniecības stadijā. Šā salīdzinājuma rezultātā cenu samazinājuma starpība Ķīnas izcelsmes apaviem tika noteikta 12,8 % apmērā (pagaidu regulas 167. un 168. apsvērums).
19 Ar 2006. gada 7. aprīļa vēstuli Komisija atbilstoši pamatregulas 14. panta 2. punktam un 20. panta 1. punktam nosūtīja prasītājai attiecīgi pagaidu regulas kopiju un dokumentu, kas ietver informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, ar ko ir pamatoti piemērotie pagaidu antidempinga maksājumi. Komisija aicināja prasītāju iesniegt tai savus iespējamos apsvērumus par šiem dokumentiem līdz 2006. gada 8. maijam.
20 2006. gada 27. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē prasītāja ir sūdzējusies par starpposma informācijas dokumentā iekļautās informācijas nepilnīgumu, īpaši norādot uz datiem par cenu pielāgojumiem sakarā ar dempinga un cenu samazinājuma aprēķinu. Prasītāja šos iebildumus ir atkārtojusi savos 2006. gada 8. maija rakstveida apsvērumos.
21 2006. gada 16. maija elektroniskā pasta vēstulē prasītāja tostarp ir uzsvērusi, ka tās eksporta cenas pielāgojums 15 % apmērā par izpētes un izstrādes izdevumiem ir mazāks nekā faktiskās izmaksas, kas rodas šajā sakarā, jo tajā neesot ņemtas vērā ievērojamās izmaksas un peļņas likme, kas attiecināmas uz tirdzniecības sabiedrībām, ar kuru starpniecību daži Ķīnas ražotāji laiž savu produkciju Kopienas tirgū.
22 Ar 2006. gada 7. jūlija vēstuli Komisija atbilstoši pamatregulas 20. panta 2.–4. punktam nosūtīja prasītājai galīgo informācijas dokumentu par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, ar ko ir pamatots priekšlikums noteikt galīgos antidempinga maksājumus.
23 Minētā dokumenta H sadaļā Komisija ir izklāstījusi savus apsvērumus attiecībā uz Eiropas Savienības Padomei piedāvātajiem galīgajiem antidempinga pasākumiem. Saistībā ar pasākumu veidu Komisija ir norādījusi, pirmkārt, ka ražotāju saistības nepārdot preci zemāk par cenu līmeni, kas novērstu būtisku kaitējumu Kopienas nozarei, nav uzskatāmas par atbilstošiem pasākumiem un, otrkārt, ka būtu jāpiemēro atlikto maksājumu sistēma (galīgā informācijas dokumenta 278.–291. punkts).
24 Saistībā ar atlikto maksājumu sistēmu Komisija ir norādījusi, ka importa apjomam nozīmīga kaitējumu Kopienas nozarei radoša ietekme ir kopš 2005. gada 1. janvāra, kvotu režīma darbības termiņa beigu datuma (skat. šā sprieduma 10. punktu). Pirmo trīs 2005. gada mēnešu laikā, kas ietilpst izmeklēšanas laikposmā (skat. šā sprieduma 13. punktu), Kopienas nozares stāvoklis ir proporcionāli pasliktinājies, un šī pasliktināšanās aplūkotajā laikposmā bija vislielākā attiecībā uz vairākiem ekonomiskajiem rādītājiem, tādiem kā rentabilitāte, pārdošanas cena, tirgus daļas, pārdevumi, nodarbinātība un ražošana. Šajos apstākļos Komisija, nosakot kaitējuma esamību, īpašu uzmanību ir pievērsusi dempinga kvantitatīvajam aspektam. Tātad tā ir uzskatījusi, ka tikai ievedumi, kas pārsniedz noteiktu apjomu, rada kaitējumu un ka līdz ar to nav jāparedz ad valorem maksājumi, lai atjaunotu godīgas konkurences apstākļus. Tādējādi antidempinga maksājumi būtu jāpiemēro tikai importēto preču daudzumiem, kas pārsniedz noteiktu ikgadējo apjomu. Aplūkojamajā gadījumā šāda atlikto maksājumu sistēma atbilstu mērķim novērst kaitējumu, jo tajā tiktu ņemta vērā kvotu režīma iedarbība un tiktu līdzsvarotas attiecīgo personu intereses. Tātad piedāvātie antidempinga maksājumi būtu jāpiemēro tikai ievedumiem, kas pārsniegtu robeždaudzumu – 140 miljonus no Ķīnas ievesto apavu pāru gadā. Šis daudzums atspoguļoja Komisijas novērtējumu par importu no Ķīnas 2005. gadā, ņemot vērā daudzumus, kas tika importēti 2004. gadā (galīgā informācijas dokumenta 285.–287. un 291. punkts).
25 Līdz ar to Komisija galīgo antidempinga maksājumu, kas būtu vienāds ar kaitējuma novēršanas starpību, ierosināja noteikt ievedumiem, kas pārsniedz robeždaudzumu – 140 miljonus Ķīnas izcelsmes apavu pāru gadā. Šī starpība bija noteikta references cenu samazinājuma līmenī, proti, 23 % apmērā (galīgā informācijas dokumenta 293. punkts).
26 Ar 2006. gada 10. jūlija vēstuli Komisija papildināja galīgo informācijas dokumentu ar apsvērumiem par prasītājas situāciju saistībā ar TES piešķiršanu, normālās vērtības aprēķinu, kā arī kaitējuma aprēķinu. Attiecībā uz normālās vērtības aprēķinu Komisija ir norādījusi, ka, lai noteiktu ražošanas izmaksas, tā ir izmantojusi datus no prasītājas uzskaites. Tomēr, lai noteiktu pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas un peļņas likmi, Komisija ir izmantojusi datus no citiem diviem Ķīnas uzņēmumiem, kas veica reprezentatīvus pārdevumus iekšzemes tirgū un kam bija piešķirts TES nesen veikto izmeklēšanu ietvaros. Šī aprēķina rezultātā dempinga starpība tika noteikta 9,7 % apmērā.
27 Saistībā ar kaitējuma aprēķinu Komisija 2006. gada 10. jūlija vēstulē ir norādījusi, ka, lai noteiktu cenu piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai un tātad cenu samazinājuma starpību, tā nevarēja ņemt vērā tirdzniecības sabiedrības, kas laiž prasītājas produkciju uz Kopienas tirgu, peļņas likmi, jo minētā sabiedrība izmeklēšanā nav sadarbojusies. Turklāt šīs peļņas likmes ņemšana vērā nebija nepieciešama, jo Komisija ir samazinājusi normālo vērtību, kas noteikta uz Brazīlijas datu pamata, lai no tās atskaitītu šīs tirdzniecības sabiedrības izmaksas (mārketingam, izpētei un izstrādei, utt.). Komisija aicināja prasītāju iesniegt tai savus apsvērumus līdz 2006. gada 18. jūlijam.
28 Prasītāja savus apsvērumus iesniedza cita starpā ar 2006. gada 18. jūlija vēstuli un apstrīdēja gan normālās vērtības uzbūvi, gan cenas importam pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai noteikšanu, uzskatot, ka minētajai cenai ir jāpieskaita tirdzniecības sabiedrības, kas laiž prasītājas produkciju uz Kopienas tirgu, peļņas likme. Turklāt prasītāja sūdzējās par to, ka Komisija tai nav paziņojusi ne skaitliskos datus, ar kuriem pamatots pārdošanas, vispārējo un administratīvu izmaksu, kā arī peļņas likmes aprēķins, ne arī uzņēmumu, no kuriem ir šie dati, darbības jomas.
29 Ar 2006. gada 28. jūlija vēstuli Komisija prasītājām nosūtīja papildu galīgo informācijas dokumentu. Atbilstoši tā pirmajām divām rindkopām šā dokumenta mērķis bija informēt ieinteresētās personas par ierosinātajiem grozījumiem galīgo antidempinga maksājumu struktūrā. Komisijas Tirdzniecības ģenerāldirektorāts (ĢD) bija izskatījis dažu ieinteresēto personu iesniegtos apsvērumus attiecībā uz sākotnēji paredzēto atlikto maksājumu sistēmu (skat. šā sprieduma 23.–25. punktu). Pamatojoties uz minēto dokumentu, Komisija ir atteikusies no šādas sistēmas idejas. Savas jaunās pieejas ietvaros Komisija ir uzsvērusi, ka importa pieaugums, kas rada būtisku kaitējumu, ir noticis 2004. gadā un ildzis līdz izmeklēšanas laikposma beigām un ka 2005. gads bija pirmais gads, kurā uz apavu importu no Ķīnas neattiecās kvotu režīms. Turklāt Komisija, pamatojoties uz importu no Ķīnas un Vjetnamas 2003. gadā, ir noteikusi importa apjomu, kas nerada kaitējumu, proti, 109 miljonus apavu pāru. Saskaņā ar minēto jauno pieeju šā apjoma ekonomiskā ietekme ir jāņem vērā, nosakot kaitējuma novēršanas līmeni. Tātad, pirmkārt, kaitējuma novēršanas līmenis ir ticis pazemināts, lai ņemtu vērā importa apjomu, kas nerada kaitējumu, un, otrkārt, galīgie maksājumi tiek piemēroti, sākot no pirmā importētā apavu pāra. Izmantojot šo metodi, kurā bija paredzēti četri minētajā dokumentā izklāstīti posmi, Komisija secināja, ka ievedumiem no Ķīnas atbilstoši “mazākā maksājuma principam” ir jāpiemēro galīgais antidempinga maksājums, kas būtu vienāds ar kaitējuma novēršanas līmeni, aplūkojamajā lietā – 16,5 %. Tomēr attiecībā uz prasītājas ražoto apavu importu Komisija atbilstoši tam pašam “mazākā maksājuma principam” ir ierosinājusi piemērot maksājumu 9,7 % apmērā, kas ir vienāds ar tās dempinga starpību.
30 Lai formalizētu šo jauno priekšlikumu, Komisija 2006. gada 28. jūlija vēstulei ir pievienojusi punktus, kuri jāiekļauj galīgā informācijas dokumenta jaunajā H sadaļā un ar kuriem jāaizstāj punkti sadaļā, kas atbilst minētajai sadaļai (skat. šā sprieduma 23. punktu). Komisija 278. un 279. punktā, kuri jāiekļauj galīgā informācijas dokumenta jaunajā H sadaļā, ir norādījusi, ka tikai ievedumi, kas pārsniedza noteiktu apjomu pirms kvotu režīma darbības termiņa beigām, varēja radīt būtisku kaitējumu un tāpēc, nosakot kaitējuma novēršanas līmeni, pamatojoties uz izmeklēšanas laikposma rezultātiem, ir jāņem vērā, ka daži importētie daudzumi nebija radījuši kaitējumu. Līdz ar to daudzumi, kas nebija radījuši būtisku kaitējumu, bija jāņem vērā, nosakot kaitējuma novēršanas līmeni. Tā paša dokumenta 280. punktā Komisija ir aprakstījusi piemērojamo metodi.
31 Ar 2006. gada 2. augusta elektroniskā pasta vēstuli prasītāja iesniedza savas piezīmes par papildu galīgo informācijas dokumentu, tomēr norādot, ka ne šajā sakarā noteiktais termiņš, ne Komisijas sniegtā informācija nav pietiekami.
32 Ar 2006. gada 22. augusta vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka uzņēmumi, no kuriem ņemti dati par pārdošanas, vispārējām un administratīvajām izmaksām, kā arī peļņas likmi, darbojas ķīmisko vielu un mašīnbūves nozarē. Minētajā vēstulē Komisija ir apstiprinājusi, ka, neraugoties uz šo nozaru atšķirībām, izmantotie dati esot “pieņemami” un “salīdzināmi” ar prasītājai radušos izmaksu veidiem.
33 2006. gada 5. oktobrī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 1472/2006, ar kuru uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (OV L 275, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Ar apstrīdēto regulu Padome ir noteikusi galīgo antidempinga maksājumu apavu ar dabīgās ādas vai mākslīgās ādas virsu importam, izņemot sporta apavus, pēc speciālām tehnoloģijām izgatavotus apavus, čības un citus telpās valkājamus apavus un apavus ar aizsargplāksnīti purngalā, kuru izcelsmes valsts ir Ķīna un kuri atbilst vairākiem Kombinētās nomenklatūras kodiem (apstrīdētās regulas 1. pants). Saskaņā ar apstrīdētās regulas 3. pantu tā ir spēkā divus gadus.
34 Saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 71. un 72. apsvērumu prasītājai, kas bija iekļauta izmeklēšanai pakļauto Ķīnas ražotāju izlasē, tika piešķirts TES. Šis statuss tai tika atteikts pagaidu regulas stadijā, pamatojoties uz to, ka tā nevar brīvi noteikt savus pārdošanas apjomus bez nozīmīgas valsts iejaukšanās. Tomēr vēlāk prasītāja iesniedza pierādījumus, kas liecināja, ka minētais fakts nav pierādīts.
35 Saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 98. apsvērumu normālās vērtības aprēķins attiecībā uz prasītāju bija jāveic, pamatojoties uz datiem par tās pārdošanas apjomiem iekšzemes tirgū un tās ražošanas izmaksām. Tomēr atbilstoši apstrīdētās regulas preambulas 99. apsvērumam, tā kā prasītāja izmeklēšanas laikposmā nebija veikusi pārdošanu Ķīnas iekšzemes tirgū, normālo vērtību nevarēja noteikt, pamatojoties uz prasītājas iekšzemes cenām saskaņā ar pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmo daļu. Turklāt, ņemot vērā, ka neviens cits izlasē iekļauts Ķīnas ražotājs nebija ieguvis TES, kā dēļ nebija iespējams piemērot pamatregulas 2. panta 1. punkta otro daļu, iestādēm salikto normālo vērtību nācās noteikt, pamatojoties uz prasītājas ražošanas izmaksām, atbilstoši pamatregulas 2. panta 3. punktam tām pieskaitot pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas, kā arī peļņas likmi saprātīgā apmērā (apstrīdētās regulas preambulas 100. un 101. apsvērums).
36 Ņemot vērā, ka prasītāja nebija veikusi pārdošanu iekšzemes tirgū un nevienam citam Ķīnas ražotājam nav bijis piešķirts TES, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunktu pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas, kā arī peļņas likme bija jānosaka atbilstoši kādai saprātīgai metodei (skat. šā sprieduma 3. punktu). Šajā sakarā Komisija atbilstoši pamatregulas 2. panta 2. punktam ir izmantojusi datus no citiem Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, kas citu izmeklēšanu ietvaros bija ieguvuši TES un kas veica pārdevumus iekšzemes tirgū parastās tirdzniecības operācijās (apstrīdētās regulas preambulas 102. un 103. apsvērums).
37 Saistībā ar eksporta cenu un tās salīdzinājumu ar normālo vērtību Padome apstrīdētās regulas preambulas 123. un 138. apsvērumā ir apstiprinājusi vērtējumus, ko Komisija bija sniegusi pagaidu regulas preambulas 128.–133. apsvērumā (skat. šā sprieduma 16. un 17. punktu).
38 Saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 146. apsvērumu prasītājai dempinga starpība, kas izteikta kā procentuālā daļa no cenas importam pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai, tika noteikta 9,7 % apmērā.
39 Saistībā ar cenu samazinājumu Padomei nācās pārskatīt un samazināt importa cenu korekcijas apmēru (skat. šā sprieduma 18. punktu), cita starpā ņemot vērā, ka vairākumam importētāju nebija izdevies ar pierādījumiem atbalstīt apgalvojumu, ka to izpētes un izstrādes izmaksu apmērs sasniedza pagaidu posmā piemēroto izmaksu apmēru. Līdz ar to Padome veica jauno aprēķinu, kā rezultātā cenu samazinājuma starpība Ķīnas izcelsmes apaviem tika noteikta 13,5 % apmērā (apstrīdētās regulas preambulas 180.–182. apsvērums).
40 Saistībā ar maksājumu līmeni, kas nepieciešams, lai novērstu importa no Ķīnas radīto kaitējumu, Padome apstrīdētās regulas preambulas 296.–301. punktā, pārņemot tajos 275.–280. punktu, kas iekļauti galīgā informācijas dokumenta jaunajā H sadaļā un pievienoti papildu galīgajam informācijas dokumentam, ir norādījusi, ka bija jāņem vērā aplūkojamās procedūras īpatnības, tostarp tas, ka līdz 2005. gada 1. janvārim pastāvēja kvotu režīms. Tā kā kvotu režīms novērsa būtiska kaitējuma nodarīšanu Kopienas nozarei, bet savukārt importa apjoma pieaugumam pēc šā režīma izbeigšanās bija īpaši nozīmīga kaitējumu radoša ietekme, Padome ir uzskatījusi, ka vienīgi imports, kura apjoms pārsniedz zināmu līmeni pirms kvotu režīma atcelšanas, var radīt būtisku kaitējumu. Līdz ar to kaitējuma slieksnim, kas noteikts, pamatojoties uz izmeklēšanas laikposma rezultātiem, jāatspoguļo fakts, ka konkrēti importa apjomi šādu būtisku kaitējumu nerada. Šīs operācijas, kas balstīta uz 2003. gada importa apjoma rādītājiem, rezultātā importam no Ķīnas tika noteikts kaitējuma slieksnis 16,5 % apmērā, nevis slieksnis 23 % apmērā, kas būtu piemērojams saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 295. apsvērumu gadījumā, ja Padome nebūtu ņēmusi vērā šīs lietas īpatnības.
41 Tomēr atbilstoši “mazākā maksājuma principam” (skat. šā sprieduma 7. punktu) attiecībā uz prasītāju galīgā maksājuma līmenis tika noteikts, pamatojoties uz prasītājas dempinga starpību, kura bija mazāka nekā maksājuma līmenis, kas būtu nepieciešams kaitējuma novēršanai. Līdz ar to galīgā antidempinga maksājuma likme, kas piemērojama neto cenai piegādei pēc FOB noteikumiem līdz Kopienas robežai pirms atmuitošanas, attiecībā uz prasītājas ražotajiem apaviem tika noteikta 9,7 % apmērā (apstrīdētās regulas preambulas 302., 323. un 324. apsvērums un 1. panta 3. punkts).
Process un lietas dalībnieku prasījumi
42 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 21. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.
43 Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 2. aprīlī, Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.
44 Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 5. aprīlī, CEC lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.
45 Ar 2007. gada 2. augusta rīkojumu Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas un CEC pieteikumus par iestāšanos lietā.
46 CEC savu iestāšanās rakstu iesniedza 2007. gada 17. augustā.
47 Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
48 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja prasītāju un Padomi sniegt rakstveida atbildes uz diviem jautājumiem.
49 Ar vēstulēm, kas saņemtas 2009. gada 2. februārī, šie lietas dalībnieki ir izpildījuši Pirmās instances tiesas noteiktos procesa organizatoriskos pasākumus.
50 2009. gada 20. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.
51 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai [agrāk – Pirmās instances tiesa] ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
52 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu vai nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
53 Komisija lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību.
54 CEC prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar tās iestāšanos lietā.
Juridiskais pamatojums
55 Pamatojot savu prasību, prasītāja izvirza četrus pamatus, kas attiecīgi saistīti ar:
– pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, kā arī prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu saistībā ar tās dempinga starpības aprēķinu;
– pamatregulas 3. panta pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu;
– prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī pamatojuma nesniegšanu attiecībā uz piemēroto galīgo maksājumu veidu;
– kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu.
Par pirmo pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu saistībā ar dempinga starpības aprēķinu
Lietas dalībnieku argumenti
56 Prasītāja uzskata, ka, prasītājas peļņas likmes noteikšanai izmantojot peļņas likmes no diviem Ķīnas eksportētājiem, kas darbojas nozarēs, kuras pilnīgi atšķiras no prasītājas nozares, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpusi pamatregulas 2. pantu.
57 Šajā sakarā prasītāja atgādina, ka tās precēm piemērojamais antidempinga maksājums 9,7 % apmērā tika noteikts, pamatojoties uz tās individuālo dempinga starpību atbilstoši “mazākā maksājuma principam” (skat. šā sprieduma 7. un 41. punktu).
58 Aplūkojamajā lietā Komisija esot noteikusi prasītājas peļņu, pamatojoties uz peļņas, kas konstatēta divās agrākās antidempinga procedūrās attiecībā uz ķīmisko vielu un mašīnbūves nozarēm, vidējo vērtību (skat. šā sprieduma 26. punktu). Esot skaidrs, ka apavi ar ādas virsu neietilpst tajā pašā vispārīgajā kategorijā, kurā ietilpst ķīmiskās vielas vai mašīnbūves nozares preces, un Padome to neapstrīdot. Komisija savā sarakstē esot atzinusi, ka minētās nozares atšķiras no apavu nozares.
59 Iestādes esot pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izmantojot peļņas likmes, kas konstatētas divās minētajās nozarēs. Tām esot bijusi iespēja izmantot vai nu peļņas likmi, ko prasītāja ieguvusi attiecībā uz tās eksporta pārdevumiem (6,7 %), vai Kopienas nozarei noteikto peļņas mērķlikmi 6 % apmērā, vai arī vismaz peļņas likmi no viena cita izlasē iekļauta ražotāja, kurš veic ievērojamus pārdevumus Ķīnas tirgū un kurš neesot ieguvis TES “tikai kļūdas saistībā ar tā statūtiem dēļ”. Komisijai esot jāpaskaidro, kā tās konstatējumi attiecībā uz minētās sabiedrības statūtiem padara neuzticamus tās uzskaites datus par tās peļņas likmi Ķīnas tirgū. Turklāt, ja Vispārējā tiesa sakarā ar to celtajām prasībām uzskatītu, ka Komisijai būtu bijis jāizskata to pieprasījumi piešķirt TES vai piemērot individuālu pieeju (turpmāk tekstā – “IP”), iestādēm esot bijusi iespēja izmantot peļņas likmi no ražotājiem, kas nav iekļauti izlasē. Arguments, saskaņā ar kuru iestādēm lielāks svarīgums bija jāpiešķir ģeogrāfiskajam tirgum un līdz ar to tā vietā, lai pamatotos uz līdzīgu preču pārdevumiem ārvalstīs, jāpamatojas uz dažādu preču pārdevumiem Ķīnā, turklāt neesot pamatots. Padome neesot pierādījusi, ka pastāv būtiska atšķirība peļņas likmes ziņā atkarībā no preču galamērķa. Tātad iestādes neesot ņēmušas vērā visus atbilstošos apstākļus un ar pienācīgu rūpību neesot izvērtējušas lietas materiālos ietverto informāciju, lai pieņemamā veidā noteiktu normālo vērtību.
60 Komisija esot pārkāpusi arī prasītājas tiesības uz aizstāvību, pieņemamā laikā neinformējot to par savu nodomu izmantot pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas un peļņas likmi no uzņēmējiem, kas darbojas citās nozarēs, nevis prasītājas nozarē, un nesniedzot pietiekamu pamatojumu prasītājas ierosinātās sapratīgās metodes noraidījumam. Komisija prasītāju par savu lēmumu izmantot datus no uzņēmumiem, kas darbojas ķīmisko vielu un mašīnbūves nozarēs, esot informējusi tikai 2006. gada 22. augustā, t.i., pēc tam, kad bija beidzies termiņš apsvērumu par papildu galīgo informācijas dokumentu iesniegšanai. Sīkākas informācijas par pārdošanas, vispārējām un administratīvajām izmaksām un peļņas likmi, ar ko Komisija ir pamatojusi savus aprēķinus, nepaziņošana, neraugoties uz prasītājas lūgumiem, arī esot tās tiesību uz aizstāvību pārkāpums. Tādējādi Komisija neesot devusi prasītājai iespēju lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu, atbilstību un pamatotību un par pierādījumiem, ko Komisija izmantojusi saistībā ar dempinga un kaitējuma esamību. Komisijai esot bijusi iespēja paziņot šos datus, izlaižot sabiedrību, kas tos ir sniegušas, nosaukumus. Visbeidzot, Komisija neesot informējusi prasītāju par savu nostāju, saskaņā ar kuru peļņas likmes par iekšzemes pārdevumiem var atšķirties no peļņas likmēm par eksporta pārdevumiem, jo pēc Komisijas viedokļa preču galamērķim šajā sakarā ir izšķiroša loma, un neesot darījusi zināmus datus, kas pierādītu šādas atšķirības esamību.
61 Prasītāja norāda, ka no 152 TES/IP pieprasījumiem Komisija esot izskatījusi tikai 12, un tas prasītājai esot liedzis iegūt atbilstošus datus, ko varētu izmantot tās peļņas likmes aprēķinam.
62 Attiecībā uz pakārtotu Padomes argumentu par dempinga starpību (skat. šā sprieduma 75. punktu) – gadījumam, ja šis pamats tiktu apmierināts, – prasītāja uzsver, ka atbildētāja iestāde neesot sniegusi nekādus pierādījumus, kas varētu atbalstīt ierosināto starpību 2,6 % apmērā. Tomēr prasītāja norāda, ka tā ir gatava izteikt viedokli par pamatotu antidempinga maksājuma likmi, ja vien Padome šajā sakarā sniegs sīkāku informāciju.
63 Padome, kuru atbalsta Komisija un CEC, apstrīd prasītājas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
– Par apgalvojumu par pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu
64 Vispirms ir jānorāda, ka ar pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunktu iestādēm ir piešķirta plaša rīcības brīvība izvēlēties metodi, saskaņā ar kuru tās aprēķina pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas un peļņas likmi saliktās normālās vērtības aprēķina ietvaros.
65 Šajos apstākļos Kopienu tiesas pārbaudē tiek pārbaudīts, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (Tiesas 1991. gada 22. oktobra spriedums lietā C‑16/90 Nölle, Recueil, I‑5163. lpp., 12. punkts, un 1997. gada 29. maija spriedums lietā C‑26/96 Rotexchemie, Recueil, I‑2817. lpp., 11. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedums lietā T‑413/03 Shandong Reipu Biochemicals/Padome, Krājums, II‑2243. lpp., 62. punkts).
66 Turklāt pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka šai metodei ir jābūt saprātīgai. Tātad Kopienas tiesa acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar izvēlēto metodi var konstatēt tikai tad, ja šī metode ir nesaprātīga. Līdz ar to apstāklis, ka pastāv citas saprātīgas metodes, ko varētu izmantot šim nolūkam, neietekmē faktiski izvēlētās metodes tiesiskumu, jo Kopienas tiesa nevar aizstāt šajā sakarā iestāžu izdarīto vērtējumu ar savu vērtējumu.
67 Turklāt no pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunkta izriet, ka tad, kad iestādes minēto normu piemēro saprātīgas peļņas likmes aprēķinam, tām nav pienākuma izmantot datus, kas attiecas uz tās pašas vispārīgās kategorijas precēm, bet tām ir jānodrošina, lai saskaņā ar saprātīgu metodi noteiktā peļņas likme nepārsniegtu peļņas likmi, kas tiek iegūta no tās pašas vispārīgās kategorijas preču pārdošanas.
68 Līdz ar to nav pamatots prasītājas apgalvojums, ka ar ķīmisko vielu un mašīnbūves nozarēm saistīto datu izmantošana esot pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunkta pārkāpums, pamatojoties uz to, ka atbilstošās preces neietilpstot tajā pašā vispārīgajā kategorijā, kurā ietilpst apavi.
69 Saistībā ar izmantoto metodi ir jānorāda, ka ar to saistītā izvēle – kā to norādījusi Padome – tika izdarīta, ņemot vērā vajadzību noteikt iekšzemes tirgū iegūto peļņas likmi. Ņemot vērā, ka prasītājas peļņa tika gūta par eksporta pārdevumiem un savukārt pārējiem izlasē iekļautajiem uzņēmumiem nav ticis piešķirts TES, iestādēm bija tiesības uzskatīt, ka dati par to peļņas likmēm nav uzticams aprēķina pamats. Līdz ar to iestāžu rīcībā nebija nekādu pārbaudītu datu attiecībā uz tirgus apstākļos veiktajiem apavu pārdevumiem Ķīnas iekšzemes tirgū. Turklāt iestādēm bija arī tiesības uzskatīt, ka peļņas mērķlikmes 6 % apmērā, ko iegūst Kopienas nozare savā tirgū, izmantošana – kā to piedāvājusi prasītāja – nevar atspoguļot peļņas likmi, ko iegūst Ķīnas ražotāji savā iekšzemes tirgū, un tātad dot priekšroku preces pārdošanas vietas ietekmei uz minēto starpību.
70 Šajos apstākļos iestādēm, izmantojot savu plašo rīcības brīvību un ņemot vērā ticamus un pārbaudāmus datus, kas varētu būt to rīcībā, bija jāizstrādā metode, kas ļautu aprēķināt saprātīgu peļņas likmi.
71 Tātad iestādes, izmantojot rīcības brīvību, kas tām piešķirta ar pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunktu, varēja uzskatīt, ka saprātīgāk ir izmantot informāciju par peļņu, ko Ķīnas tirgū ir guvuši uzņēmumi, kuru lielums ir salīdzināms ar prasītājas lielumu, kuriem nav radušās īpaši augstas pārdošanas vai vispārējās izmaksas, kuriem arī nesen veiktās izmeklēšanas laikā attiecībā uz citām precēm, nevis apaviem ticis piešķirts TES un attiecībā uz kuriem iestāžu rīcībā ir ticami dati, nekā izmantot informāciju par peļņu, kas gūta par apavu pārdevumiem pilnīgi citos tirgos. Prasītāja nav sniegusi nevienu pierādījumu par to, ka šajā analīzē ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Turklāt, ņemot vērā, ka Komisijai nebija nekādas citas informācijas, izmantotā metode bija visatbilstošākā pieejamā metode saprātīgas peļņas likmes noteikšanai.
72 Saistībā ar prasītājas priekšlikumu izmantot datus par Kopienas nozari ir jākonstatē, ka Kopienas apavu tirgus – kā to norādījusi Padome – nav salīdzināms ar Ķīnas tirgu un ka turklāt tas ir pakļauts izkropļojumiem saistībā ar importu no Ķīnas un Vjetnamas par dempinga cenām.
73 Saistībā ar argumentu, ka Komisija neesot ņēmusi vērā informāciju, ko iesniegušas sabiedrības, kuras nav iekļautas izlasē un kuru TES/IP pieprasījumi līdz ar to nav izskatīti, tam nevar piekrist, jo prasītāja nav norādījusi, kādā ziņā lēmums neizskatīt šos pieprasījumus varētu būt prettiesisks. Turklāt Vispārējā tiesa savā šodienas spriedumā lietā T‑401/06 Brosmann Footwear (HK) u.c./Padome (Krājums, II‑0000. lpp., 83.–105. punkts) ir nospriedusi, ka minētais lēmums atbilst pamatregulai.
74 Lai gan ir tiesa, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunktu summa, kas atbilst ar citu saprātīgu metodi noteiktajai peļņai, nevar pārsniegt peļņu, ko parasti gūst par tās pašas vispārīgās kategorijas preču pārdevumiem izcelsmes valsts iekšzemes tirgū, šo normu nevar interpretēt tādējādi, ka iestādēm ir liegts noteikt peļņas likmi, ja to rīcībā nav ticama pamata aprēķinam saistībā ar peļņas likmi, ko gūst par tās pašas vispārīgās kategorijas preču pārdevumiem.
75 No tā izriet, ka šī pirmā pamata daļa ir jānoraida.
– Par apgalvojumu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
76 Vispirms ir jānorāda, ka Komisijas 2006. gada 10. jūlija vēstules II pielikumā tā ir paziņojusi prasītājai pārdošanas, vispārējo un administratīvo izmaksu un peļņas likmes vidējās vērtības ar piebildi, ka šie dati ir iegūti no Ķīnas uzņēmumiem, kuri veic reprezentatīvus pārdevumus iekšzemes tirgū un kuriem ir piešķirts TES. Turklāt ar savu 2006. gada 22. augusta vēstuli Komisija ir informējusi prasītāju par to, kādās nozarēs darbojas uzņēmumi, no kuriem iegūta informācija par pārdošanas, vispārējām un administratīvajām izmaksām, kā arī peļņas likmi. Minētajā vēstulē Komisija ir norādījusi arī, ka šo datu izmantošana ir pamatota ar to, ka attiecīgo uzņēmumu lielums ir salīdzināms ar prasītājas lielumu, tiem nav radušās īpaši augstas pārdošanas vai vispārējās izmaksas, tiem arī nesen veikto izmeklēšanu laikā ticis piešķirts TES, tiem ir līdzīgas peļņas likmes un ka šajā gadījumā nav pieejami nekādi dati par Ķīnas apavu nozares pārdevumiem iekšzemes tirgū.
77 Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar 2006. gada 22. augusta vēstuli Komisija ir atbildējusi uz prasītājas lūgumiem sniegt papildu informāciju par skaitļiem attiecībā uz vispārējām izmaksām un peļņas likmi. Šajā sakarā prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka tā par nozarēm, kurās darbojas uzņēmumi, kuru dati ir tikuši izmantoti, esot paziņojusi prasītājai pēc tam, kad bija beidzies termiņš apsvērumu par papildu galīgo informācijas dokumentu iesniegšanai. No pamatregulas 20. panta 5. punkta neizriet, ka Komisijai ir jādod ieinteresētajām pusēm vismaz 10 dienu laiks, lai sniegtu piezīmes par vēstuli, ar kuru tā ir atbildējusi uz to apsvērumiem par galīgo informāciju. Tas tā būtu tikai gadījumā, ja 2006. gada 22. augusta vēstulē būtu ietverti “būtiski fakti un apsvērumi, uz kuru pamata paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu” pamatregulas 20. panta 2. punkta izpratnē.
78 Ir jānorāda, ka būtiskie fakti un apsvērumi, uz kuru pamata Komisija bija paredzējusi ierosināt galīgo pasākumu ieviešanu, prasītājai tika darīti zināmi galīgajā informācijas dokumentā un papildu galīgajā informācijas dokumentā. Savukārt 2006. gada 22. augusta vēstulē ir sniegti tikai papildu paskaidrojumi. 2006. gada 22. augusta vēstule neietver nekādus Komisijas pieejas grozījumus vai kaut nenozīmīgus pielāgojumus.
79 Ir jāpiebilst, ka apstāklis, ka savā 2006. gada 18. jūlija vēstulē prasītāja ir apgalvojusi, ka peļņas likmes līmenis, ko Komisija izmanto normālās vērtības noteikšanai, esot pārāk augsts, ņemot vērā datus, kas pēc prasītājas viedokļa esot saprātīgi attiecībā uz apavu nozari, liecina, ka tā zināja, ka attiecīgie dati ir iegūti no citām nozarēm, nevis no apavu nozares.
80 Turklāt no šā sprieduma 68.–74. punkta izriet, ka Komisijai nebija pienākuma izmantot datus par precēm, kas ietilpst tajā pašā vispārīgajā kategorijā. Līdz ar to pamata arguments, ko prasītāja ir izteikusi savā 2006. gada 18. jūlija vēstulē un saskaņā ar kuru pieeja attiecīgajiem datiem ļautu tai izvērtēt, vai tie faktiski attiecas uz precēm, kuras ietilpst tajā pašā vispārīgajā kategorijā, nav apmierināms.
81 Turklāt nevar arī piekrist prasītājas argumentam, ka datu, kas bija Komisijas aprēķina pamatā, nepaziņošana esot tās tiesību uz aizstāvību pārkāpums. Nepastāvot vajadzībai lemt par minēto datu konfidencialitāti, uz ko norādījusi Padome, ir jākonstatē, ka šie dati prasītājai nebija nepieciešami, lai izmantotu tās tiesības uz aizstāvību. Pati prasītāja, pamatojoties uz datiem, ko tā uzskatīja par saprātīgiem un aktuāliem, – savā alternatīvajā aprēķinā, kas ietverts 2006. gada 18. jūlija vēstulē un kā izmantošanas rezultātā – pēc prasītājas viedokļa – tai nebūtu nosakāma nekāda dempinga starpība, – ir piedāvājusi Komisijai izmantot pārdošanas, vispārējo un administratīvo izmaksu, kā arī peļņas likmes vidējās vērtības.
82 Katrā ziņā nekas neliedza prasītājai pēc 2006. gada 22. augusta vēstules [saņemšanas] izteikt Komisijai savas piezīmes. Šajā sakarā nevar piekrist prasītājas argumentam, ka tai, ja tā tiktu informēta par to, kādas nozares ir nolemts ņemt vērā, agrākā procesa stadijā, būtu bijusi iespēja mēģināt iegūt datus, kas ļautu pamatot, kāpēc minētajās nozarēs noteiktās peļņas likmes ir augstākas nekā peļņas likmes apavu nozarē. Prasītāja Vispārējai tiesai nav sniegusi nevienu pierādījumu par to, ka pēc Komisijas 2006. gada 22. augusta vēstules saņemšanas tā būtu veikusi kādus pasākumus, lai iegūtu vajadzīgo informāciju.
83 Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka prasītājas tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas.
84 Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 3. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
85 Prasītāja uzsver, ka Komisija esot aprēķinājusi individuālo kaitējuma starpību, kas izriet no tās eksporta uz Kopienas tirgu. Saistībā ar tās eksporta cenas noteikšanu kaitējuma aprēķina mērķiem Padome apstrīdētajā regulā neesot ņēmusi vērā apstākli, ka prasītāja pārdeva savas preces nesaistītām tirdzniecības sabiedrībām, kas rīkojas kā starpnieki starp Ķīnas ražotājiem un izplatītājiem, kas veic uzņēmējdarbību Eiropas tirgū. Šīs kļūdas dēļ eksporta cena esot tikusi noteikta zemākā līmenī nekā faktiskā cena, un līdz ar to cenu samazinājuma starpība (un tātad arī kaitējuma starpība) esot tikusi mākslīgi pārvērtēta.
86 Prasītāja norāda, ka nesaistītās tirdzniecības sabiedrības, tādas kā sabiedrība Pagoda, kas rīkojas kā tirgotājs starpnieks ievērojama apjoma pārdevumos uz Kopienas tirgu par labu citiem Ķīnas un Vjetnamas ražotājiem un kas sadarbojas ar prasītāju saistībā ar pārdevumiem uz citiem tirgiem, uzņemas ievērojamu daļu ražošanas un tirgošanas izmaksu, tostarp mārketinga, eksporta organizācijas un izpētes un izstrādes jomā. Šīs izmaksas, kā arī tirdzniecības sabiedrības peļņas likmes būtu bijis jāņem vērā, lai noteiktu cenu piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai un līdz ar to aprēķinātu prasītājas veiktā eksporta radīto cenu samazinājumu un kaitējumu.
87 Neraugoties uz to, ka Komisija esot zinājusi par tirdzniecības sabiedrību lomu un skaitļos izteikto peļņas likmi – skaitļiem, kuru uzticamība neesot apstrīdēta –, tā neesot ievērojusi savu pienākumu objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos datus, lai noteiktu kaitējuma esamību, saskaņā ar pamatregulas 3. pantu un Līguma par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI panta īstenošanu (OV L 336, 103. lpp.), kas iekļauts Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (OV 1994, L 336, 3. lpp.) 1.A pielikumā, 3. pantu. Kā prasītāja esot norādījusi administratīvā procesa laikā, neesot bijis pareizi kaitējuma aprēķinā izmantot eksporta cenu, kas balstīta uz cenu piegādei pēc FOB noteikumiem līdz Honkongai, tai nepieskaitot izmaksas, kas būtu nepieciešamas, lai veidotu cenu piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai. Tātad tādēļ, ka cenai piegādei pēc FOB noteikumiem līdz Honkongai tika pievienotas tikai apdrošināšanas un transporta izmaksas, eksporta cena esot tikusi noteikta zemākā līmenī nekā faktiskā cena, kā dēļ – pēc prasītājas viedokļa – cenu samazinājuma starpība esot tikusi pārvērtēta.
88 Aplūkojamajā lietā Komisija, nepamatojot savu vērtējumu, esot apgalvojusi, ka nav jāņem vērā tirdzniecības sabiedrību peļņas likme, jo Brazīlijā savāktie dati saistībā ar normālo vērtību (skat. šā sprieduma 14. punktu) tikuši samazināti, lai no tiem atskaitītu izmaksu elementus, ko paredzēts segt ar šo starpību (izpēte un izstrāde, mārketings utt.). Komisija neesot sniegusi ne precizējumus par konkrētiem attiecīgo izmaksu elementiem, ne arī paskaidrojusi, kādā ziņā Brazīlijā savāktajiem datiem saistībā ar normālo vērtību ir nozīme saistībā ar cenu samazinājuma aprēķinu prasītājai, kurai piešķirts TES un uz kuru tātad neattiecas minētajā valstī savāktie dati. Kā norādījusi prasītāja administratīvā procesa laikā, eksporta cenas pielāgojums 9,3 % apmērā, ko veikusi Padome sakarā ar izpētes un izstrādes izmaksām, esot zemāks nekā peļņas likme 38 % apmērā, ko guvusi Novi, tirdzniecības sabiedrība, kas laiž prasītājas produkciju Eiropas tirgū. Turklāt šā pielāgojuma mērķis neesot bijis ņemt vērā starpniecības tirdzniecības sabiedrību lomu.
89 Neņemot vērā visas izmaksas, kas rodas starp prasītājas cenu piegādei pēc FOB noteikumiem un cenu nogādei līdz Kopienas robežai, no vienas puses, un neņemot vērā nesaistītu tirdzniecības sabiedrību, tādu kā Pagoda, peļņas likmes, no otras puses, Komisija tātad esot veikusi kļūdainu cenu samazinājuma starpības aprēķinu attiecībā uz prasītāju. Pareizā aprēķina rezultātā tiktu noteikts mazāks vai pat nulles antidempinga maksājums. Apstāklis, ka Eiropas ražotāji neizmanto citu sabiedrību pakalpojumus modeļu dizaina izstrādei, kvalitātes kontrolei, pārrunām par cenām, loģistikai utt., nevarot pamatot, ka netiek ņemtas vērā izmaksas, kas radušās prasītājai, lai aprēķinātu tās preču cenu piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai. Cenu samazinājuma esamība esot jāizvērtē, ņemot vērā tikai šo cenu piegādei pēc CIF noteikumiem.
90 Iebilde par nepieņemamību, ko izvirzījusi Padome pret šo pamatu (skat. šā sprieduma 91. un 92. punktu), neesot pamatota, jo tā esot balstīta uz apgalvojumiem, ko nevar pārbaudīt bez jauna aprēķina no Komisijas puses. Jautājums, kuram ir nozīmē šajā sakarā, esot tāds, vai, pievienojot papildu tirgotāja likmi aptuveni 38 % apmērā prasītājas cenai, kas nosakāma piegādei pēc FOB noteikumiem līdz Kopienas robežai, kaitējuma starpība tiktu noteikta līmenī, kas ir zemāks nekā prasītājas dempinga starpība, kas esot visai iespējams. Turklāt pretēji Padomes apgalvojumiem (skat. šā sprieduma 92. punktu) attiecībā uz šo pamatu prasības pieteikums atbilst Vispārējās tiesas Reglamenta 44. pantā paredzētajām formas prasībām.
91 Padome atgādina, ka saskaņā ar “mazākā maksājuma principu” (skat. šā sprieduma 41. punktu) attiecībā uz prasītāju galīgā maksājuma līmenis tika noteikts, pamatojoties uz tās dempinga starpību 9,7 % apmērā, kas esot zemāka nekā maksājuma līmenis, kas nepieciešams kaitējuma novēršanai (16,5 %). Līdz ar to otrais pamats varētu ietekmēt apstrīdētās regulas spēkā esamību tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka kaitējuma novēršanas līmenim būtu jābūt zemākam nekā prasītājas dempinga starpībai. Pat ja tiktu ņemta vērā Novi peļņas likme, cenu samazinājuma starpība un kaitējuma starpība attiecībā uz prasītāju sasniegtu attiecīgi 28 % un 20 %. Līdz ar to minētais pamats ir “neefektīvs un nepieņemams”.
92 Padome norāda arī, ka attiecībā uz otro pamatu prasības pieteikums neatbilstot Reglamenta 44. pantā paredzētajām formas prasībām. Prasītāja neesot izklāstījusi ne faktus, ar kuriem pamatoti tās argumenti, ne arī paskaidrojusi, kādā ziņā iestādes ir rīkojušās prettiesiski, bet esot tikai izteikusi virkni nepamatotu apgalvojumu. Līdz ar to šis pamats neesot pieņemams.
93 Turklāt Padome noliedz šā pamata juridisko pamatotību.
Vispārējās tiesas vērtējums
94 Vispirms ir jāatgādina, ka “mazākā maksājuma principa” piemērošanas sekas ir tādas, ka ražotājs, kuram tikuši piemēroti antidempinga maksājumi, nevar tos apstrīdēt, pamatojoties uz to, ka izmeklēšanas gaitā konstatētā kaitējuma starpība esot pārvērtēta, gadījumā, kad maksājumu likme ir noteikta dempinga starpības līmenī, ja dempinga starpība ir mazāka gan par nepareizi noteikto kaitējuma starpību, gan par faktisko kaitējuma starpību (šajā ziņā skat. Tiesas 1988. gada 5. oktobra spriedumu lietā 250/85 Brother Industries/Padome, Recueil, 5683. lpp., 24. punkts).
95 Aplūkojamajā lietā – kā tas izriet no Komisijas 2006. gada 10. jūlija vēstules, it īpaši no tās pielikuma, kas attiecas uz kaitējuma aprēķinu, – cenu samazinājums attiecībā uz modeli, ko prasītāja eksportē uz Kopienas tirgu, sasniedz 32,3 %, savukārt references cenu samazinājums sasniedz 66 %. Prasītāja nav apstrīdējusi ne šim aprēķinam izmantoto metodi, ne skaitļus.
96 Turklāt no argumentiem, kas izklāstīti prasītājas 2006. gada 18. jūlija vēstules III sadaļā, izriet, ka tirdzniecības sabiedrības, ar kuru starpniecību Ķīnas ražotāji laiž savu produkciju Eiropas tirgū, gūst peļņas normu 25–38 % apmērā. Prasītāja uzskata, ka šī starpība būtu bijusi jāpievieno tās cenai, kas nosakāma piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai, un tad samazinātos starpība starp šo pēdējo cenu un Kopienas nozares cenu un līdz ar to – cenu samazinājuma starpība.
97 No aprēķiniem, ko Padome sniegusi atbildei uz repliku pievienotajā dokumentā, izriet, ka, pat ja prasītājas cenai, kas nosakāma piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai, tiktu pieskaitīta peļņas likme 38 % apmērā, ko – kā tiek apgalvots – iegūst Novi, references cenu samazinājuma starpība, ņemot vērā importa, kas nerada būtisku kaitējumu, apjomus, t.i., līmenī, kas pārsniedz prasītājas dempinga starpību, uz kuras pamata ticis noteikts galīgais maksājums (9,7 %, skat. šā sprieduma 41. punktu), tiktu noteikta 20,05 % apmērā. Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka, pat ņemot vērā alternatīvo aprēķinu, kas sniegts prasītājas atbildēs uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem un saskaņā ar kuru papildu pielāgojums 38 % apmērā tiek veikts pēc tāda pielāgojuma 17,3 % apmērā, kas attiecas uz muitas nodokļiem, izpēti un izstrādi, utt., tādējādi noteiktā references cenu samazinājuma starpība sasniegtu 15,32 %, proti, līmeni, kas ir augstāks nekā kaitējuma novēršanas līmenis.
98 No tā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā tāds, kuram nav nozīmes.
Par trešo pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 20. panta pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu
Lietas dalībnieku argumenti
99 Prasītāja norāda, ka iestādes tai atbilstoši neesot paziņojušas par jauno faktu vērtējumu attiecībā uz Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu un neesot sniegušas tai iespēju iesniegt savas piezīmes par šo jauno vērtējumu saistībā ar galīgo maksājumu struktūru (skat. šā sprieduma 29. un 30. punktu). Turklāt Komisija neesot pietiekami izklāstījusi iemeslus, kādēļ bija jāgroza tās vērtējums un jāizmanto dati, kas atšķiras no tiem, kuri bija ietverti Komisijas pirmajā priekšlikumā.
100 Lai gan 2006. gada 7. jūlija galīgajā informācijas dokumentā Komisija esot uzskatījusi, ka 140 miljonu apavu pāru imports gadā nerada kaitējumu Kopienas nozarei, tā savā 2006. gada 28. jūlija papildu galīgajā informācijas dokumentā esot ievērojami samazinājusi šo skaitli līdz 41,5 miljoniem pāru, nenorādot iemeslus šim grozījumam, kurš izraisīja “aplamas sekas”, apvēršot – veicot manipulācijas ar references gadiem – uzlikto maksājumu lielumu attiecībā uz Ķīnu un Vjetnamu. Saistībā ar to ekonomisko pamatojumu kvotu, kas ieviestas ar atlikto maksājumu sistēmu, mērķis esot reaģēt uz spiedienu, kas izriet no importa apjoma, bet pats imports neesot uzskatāms par negodīgas prakses rezultātu; savukārt antidempinga maksājumi esot uzskatāmi par atbildi uz negodīgu dempinga praksi. Ņemot vērā šīs atšķirības, piecu dienu laiks, ko Komisija devusi prasītājai, lai tā iesniegtu savus apsvērumus par jauno priekšlikumu, esot bijis nepietiekams, – par to prasītāja esot sūdzējusies administratīvā procesa laikā.
101 Apstrīdētajā regulā, kuras preambulas 301. apsvērumā ir izmantots pēdējais Komisijas priekšlikums, neesot ietverts pietiekams pamatojums attiecībā uz šo atšķirību un neesot norādīti iemesli jaunās metodes piemērošanai. Toties apstrīdētās regulas preambulas 301. apsvērumā esot tikai atkārtots papildu galīgā informācijas dokumenta 280. punkta formulējums, kurā neesot ietverta nekāda cita informācija. Turklāt papildu galīgajā informācijas dokumentā neesot nekādu skaitļu vai aprēķina, kas būtu apstrīdētās regulas preambulas 301. apsvērumā aprakstītās metodes pamatā, un tas neļaujot noskaidrot, kāpēc tikuši izmantoti gadi, vērtības un daudzumi, kas atšķiras no pirmajā priekšlikumā izmantotajiem. Turklāt iestādes esot pārkāpušas pamatregulas 20. pantu, kurā ir prasīts paziņot informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata Komisija plāno ierosināt galīgo pasākumu veikšanu. Faktu vērtējums, kas ir jaunās Komisijas pieejas pamatā, neesot ne izskaidrots, ne arī pamatots.
102 Turklāt Komisija esot pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību, jo tā neesot ļāvusi prasītājai lietderīgi darīt zināmu savu nostāju par vairākiem svarīgiem jautājumiem, tādiem kā jaunā priekšlikuma pamatotība, apgalvoto faktu un apstākļu pareizība un atbilstība, veiktie aprēķini un pierādījumi, ko Komisija iesniegusi, lai atbalstītu savus secinājumus par dempingu un Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu. Starp divām sistēmām pastāvot būtiskas atšķirības faktu vērtējumā, uz kuru tās balstītas. Šīs atšķirības esot izraisījušas pilnīgi pretējas sekas Ķīnas un Vjetnamas ražotājiem, lai gan Komisija nav paskaidrojusi, kā tā ir sasniegusi šo rezultātu, un nav arī sniegusi ieinteresētajām personām iespēju izmantot savas tiesības uz aizstāvību.
103 Padomes mēģinājums minimizēt atšķirības starp diviem priekšlikumiem, norādot, ka pieņemtajā sistēmā ir ņemts vērā apstāklis, ka tikai ievedumi, kas pārsniedz noteiktus robeždaudzumus, rada kaitējumu, nozīmējot antidempinga maksājumu uzlikšanu importam, kurš nerada kaitējumu, un tas ir pretrunā pamatregulas 1. panta 1. punktam. Turklāt apstākli, ka prasītājai izdevās sniegt dažus apsvērumus attiecībā uz šo sistēmu termiņā, kas bija īsāks nekā pamatregulas 20. panta 5. punktā paredzētais minimālais 10 dienu termiņš, nevarot izmantot pret prasītāju, un tas nevarot novērst Komisijas sniegtās informācijas nepietiekamību. Jautājums, vai Komisijas sniegtais termiņš no prasītāju tiesību uz aizstāvību ievērošanas viedokļa bija pietiekams, esot jānovērtē, ņemot vērā grozījumu Komisijas izmantotajā metodē mērogu, kā arī datu vai paskaidrojumu neesamību attiecībā uz jauno juridisko un faktisko apstākļu vērtējumu. Šajā sakarā prasītāja norāda, ka gadījumā, ja iestādes nesniedz pietiekamus paskaidrojumus par to izmantoto metodi un faktu novērtējumu, apstāklim, ka [attiecīgajām personām] ir izdevies sniegt dažus apsvērumus, esot ierobežota vērtība un tas nenozīmējot, ka ir izpildītas pamatregulas 20. pantā paredzētās prasības un Kopienu tiesību vai PTO tiesību vispārējie principi. Turklāt Komisija pati esot apstiprinājusi ļoti striktu grafiku, tādējādi izslēdzot jebkādu iespēju pagarināt noteikto termiņu apsvērumu par papildu galīgo informācijas dokumentu iesniegšanai. Turklāt diskusijas, kas ilga vairākus mēnešus, esot attiekušās uz atlikto maksājumu sistēmu, nevis uz galu galā pieņemto sistēmu.
104 Prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā trūkumus papildu galīgajā informācijas dokumentā un piešķirtā termiņa nepietiekamību, tai nebija iespējas izklāstīt Komisijai iemeslus, kādēļ pieņemtā pieeja bija nepiemērota vai nesaprātīga, ne arī izteikt savu viedokli par metodi vai skaitliskajiem datiem, kas ir šajā dokumentā ietvertā priekšlikuma pamatā.
105 Visbeidzot, prasītāja piebilst, ka, ja tai būtu bijusi dota atbilstoša iespēja iesniegt apsvērumus par papildu galīgo informācijas dokumentu, tā būtu norādījusi, pirmkārt, ka ierosinātā sistēma ir pielīdzināma pamatregulas 1. panta 1. punkta pārkāpumam, jo šīs sistēmas dēļ antidempinga maksājumi tiek piemēroti importam, kas nerada kaitējumu, otrkārt, ka tai būtu bijusi jāaprēķina individuālā kaitējuma starpība un, treškārt, ka pēdējais Komisijas priekšlikums ir nesaprātīgs un nesamērīgs, jo grozītais faktu vērtējums – kas neesot ne izskaidrots, ne arī pamatots – izraisa “aplamas sekas”, apvēršot attiecīgo antidempinga maksājumu slodzi starp Ķīnu un Vjetnamu.
106 Padome, kuru atbalsta Komisija un CEC, apstrīd prasītājas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
107 Ar savu trešo pamatu prasītāja, pirmkārt, norāda, ka iestādes esot pārkāpušas pamatregulas 20. pantu, jo Komisija, no vienas puses, neesot paziņojusi datus, uz kuriem tā ir balstījusi papildu galīgajā informācijas dokumentā veiktos aprēķinus, un, no otras puses, neesot sniegusi tai pietiekamu un minētā panta 5. punktam atbilstošu termiņu pilnīgu apsvērumu attiecībā uz tās jauno pieeju iesniegšanai.
108 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka iestādes – ne galīgajā informācijas dokumentā vai papildu galīgajā informācijas dokumentā, ne arī apstrīdētajā regulā – nav izklāstījušas pamatojumu metodei, kas tikusi izmantota, lai ņemtu vērā noteikta kaitējumu neradoša importa apjoma esamību, un saskaņā ar kuru tiek samazināta kaitējuma starpība tā vietā, lai atbrīvotu kaitējumu neradošu importu no antidempinga maksājuma. Šie apstākļi esot uzskatāmi par prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
109 Vispirms ir jānorāda, ka pamatregulas 20. pantā ir paredzēta kārtība, kādā ir īstenojamas attiecīgo pušu, tostarp eksportētāju, tiesības tikt uzklausītiem, kas ir vienas no Kopienu tiesību sistēmā atzītajām pamattiesībām un kas ietver tiesības tikt informētam par galvenajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir paredzēts ierosināt galīgo antidempinga maksājumu piemērošanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1991. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑49/88 Al‑Jubail Fertilizer/Padome, Recueil, I‑3187. lpp., 15. punkts, un Pirmās instances tiesas 1998. gada 19. novembra spriedumu lietā T‑147/97 Champion Stationery u.c./Padome, Recueil, II‑4137. lpp., 55. punkts).
110 Šajos apstākļos prasītājas argumenti saistībā ar pamatregulas 20. panta pārkāpumu ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas uz tās tiesību uz aizstāvību – tādā veidā, kādā tās ir aplūkojamas Kopienu tiesību sistēmā, tostarp minētajā normā – pārkāpumu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 21. novembra spriedumu lietā T‑88/98 Kundan un Tata/Padome, Recueil, II‑4897. lpp., 131. punkts).
111 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka uzņēmumiem, ko skar izmeklēšana, kas notiek pirms antidempinga regulas pieņemšanas, administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savu vērtējumu attiecībā uz dempinga un no tā radušos kaitējuma pastāvēšanu (iepriekš 109. punktā minētais spriedums lietā Al‑Jubail Fertilizer/Padome, 17. punkts; Tiesas 2000. gada 3. oktobra spriedums lietā C‑458/98 P Industrie des poudres sphériques/Padome, Recueil, I‑8147. lpp., 99. punkts; iepriekš 109. punktā minētais spriedums lietā Champion Stationery u.c./Padome, 55. punkts, un iepriekš 110. punktā minētais spriedums lietā Kundan un Tata/Padome, 132. punkts).
112 Šajā kontekstā ir jānorāda arī, ka galīgās informācijas nepilnīgums regulu, ar ko piemēro galīgos antidempinga maksājumus, padara prettiesisku tikai tad, ja šīs nepilnības dēļ ieinteresētajām pusēm nav bijis iespējas efektīvi aizstāvēt savas intereses. Tas tā ir tostarp gadījumā, kad nepilnība attiecas uz faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kuri tikuši izmantoti pagaidu pasākumiem, un kam saskaņā ar pamatregulas 20. panta 2. punktu galīgajā informācijā ir jāvelta īpaša uzmanība. Identisku iemeslu dēļ – kā tas izriet no pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma – tas tā ir arī tad, ja nepilnība attiecas uz faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, uz kuriem balstīts lēmums, ko Komisija vai Padome ir pieņēmusi pēc galīgā informācijas dokumenta paziņošanas.
113 Aplūkojamajā lietā, kā norādīts šā sprieduma 23.–25. punktā, Komisija galīgajā informācijas dokumentā vispirms ieteica atlikto maksājumu sistēmu, kas pamatota ar apstākli, ka tikai ievedumi, kas pārsniedz 140 miljonus apavu pāru gadā, rada kaitējumu pamatregulas 3. panta izpratnē. Šis vērtējums bija balstīts uz kvantitātes kvotu režīma, kas novērsa šādu kaitējumu, pastāvēšanu līdz 2005. gada 1. janvārim, kā arī uz daudzumu, kas tika importēti no Ķīnas 2005. gadā, aprēķinu. Saskaņā ar minēto priekšlikumu galīgais antidempinga maksājums būtu jāpiemēro Ķīnas izcelsmes ievedumiem, kas pārsniedz 140 miljonus apavu pāru gadā. Šis maksājums bija vienāds ar references cenu samazinājuma starpību, kas šajā gadījumā bija 23 %.
114 Tomēr, kā norādīts šā sprieduma 28. un 29. punktā, Komisija papildu galīgajā informācijas dokumentā ir grozījusi savu priekšlikumu attiecībā uz maksājumu formu, kas nepieciešama kaitējuma novēršanai. Šī jaunā pieeja arī ir balstīta uz kaitējumu neradoša importa apjoma esamību pamatregulas 3. panta izpratnē. Tomēr saskaņā ar papildu galīgo informācijas dokumentu gan šā kaitējumu neradošā importa apjoma aprēķina metode, gan šā apjoma ietekme uz ierosināto galīgo maksājumu formu atšķiras no galīgajā informācijas dokumentā minētajām.
115 Konkrētāk, papildu galīgajā informācijas dokumentā Komisija, pirmkārt, ir atgādinājusi, ka references cenu samazinājuma starpība Ķīnas izcelsmes importam bija 23 %. Otrkārt, tā ir konstatējusi, ka importa apjoms no šīs valsts izmeklēšanas laikposmā sasniedza 38 % no importa, kas nāk no divām attiecīgajām valstīm. Šī procentuālā daļa, to piemērojot visiem ievedumiem no Ķīnas un Vjetnamas 2003. gadā (109 miljoni apavu pāru), atbilst aptuveni 41,5 miljoniem apavu pāru – daudzumam, kurš uzskatāms par tādu, kas nerada kaitējumu Kopienas nozarei. Treškārt, Komisija ir uzskatījusi, ka šis daudzums atbilst 28,26 % no ievedumiem no Ķīnas 2005. gadā. Visbeidzot, ceturtkārt, tā ir samazinājusi sākotnēji noteikto kaitējuma starpību (23 %) par 28,26 %, kā rezultātā “svērtā” kaitējuma starpība sasniedza 16,5 %.
116 No iepriekš minētā izriet, ka atšķirības starp galīgajā informācijas dokumentā norādīto metodi un papildu galīgajā informācijas dokumentā norādīto metodi ir šādas. Pirmkārt, tā vietā, lai noteiktu kaitējumu neradoša importa gada apjomu līmenī, kas atbilst importam no Ķīnas 2005. gadā, Komisija ir noteikusi šo gada apjomu, reizinot 109 miljonus apavu pāru, kas importēti 2003. gadā, ar 38 %. Runa ir par procentuālo daļu, kas atbilst šīs valsts izcelsmes importa daļai visā importā no divām attiecīgajām valstīm izmeklēšanas laikposmā. Otrkārt, tā vietā, lai atbrīvotu šo gada apjomu, kurš atzīts par tādu, kas nerada kaitējumu, papildu galīgā informācijas dokumenta 278.–280. punktā, no antidempinga maksājuma piemērošanas, Komisija ir izvēlējusies ņemt vērā šo daudzumu, samazinot kaitējuma novēršanas līmeni un piemērojot antidempinga maksājumus, sākot no pirmā importētā apavu pāra.
117 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka tas, ka Komisija ir grozījusi savu vērtējumu pēc tādu apsvērumu saņemšanas, ko iesniegušas ieinteresētās puses attiecībā uz galīgo informācijas dokumentu, pats par sevi nav tiesību uz aizstāvību pārkāpums. No pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma izriet, ka galīgais informācijas dokuments neliedz Komisijai vai Padomei pieņemt jebkādu turpmāku lēmumu. Ar šo normu Komisijai ir tikai noteikts pienākums pēc iespējas ātrāk darīt zināmus faktus un apsvērumus, kas atšķiras no tiem, ar kuriem pamatota tās sākotnējā pieeja, kas izklāstīta galīgajā informācijas dokumentā. Ar šā izklāsta palīdzību ieinteresētajām personām tiek sniegta iespēja saprast iemeslus, kādēļ iestādes ir pieņēmušas atšķirīgu nostāju.
118 Līdz ar to, lai noteiktu, vai Komisija ir ievērojusi prasītājas tiesības, kas izriet no pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma, vēl ir jāpārbauda, vai Komisija tai ir darījusi zināmus faktus un apsvērumus, kas izmantoti jaunajam vērtējumam attiecībā uz kaitējumu un kaitējuma novēršanai vajadzīgo pasākumu formu, tiktāl, ciktāl tie atšķiras no galīgajā informācijas dokumentā izmantotajiem (skat. šā sprieduma 112. punktu).
119 Šajā sakarā Komisija papildu galīgajā informācijas dokumentā vispirms ir norādījusi, ka tās jaunais priekšlikums ļauj nenošķirt dažādas importētāju kategorijas.
120 Turpinājumā – saistībā ar datiem, uz kuru pamata Komisija ir grozījusi kaitējuma starpību no 23 % uz 16,5 %, – prasītāja nepareizi ir norādījusi, ka tai nebija pieejas šiem datiem. Šā sprieduma 115. punktā aprakstītā metode attiecībā uz kaitējuma starpības grozīšanu, ņemot vērā kaitējumu neradoša importa apjomu, ir ietverta papildu galīgajā informācijas dokumentā. Ir tiesa, ka minētajā dokumentā nav informācijas par precīzu importa apjomu no Ķīnas 2005. gadā, kas ļautu pārbaudīt, vai procentuālā daļa 28,26 % apmērā atbilst patiesībai. Tomēr, ņemot vērā, ka saskaņā ar Komisijas teikto 41,5 miljoni apavu pāru atbilst 28,26 % no visiem ievedumiem no Ķīnas 2005. gadā, no tā var secināt, ka šie ievedumi sasniedza 146,85 miljonus apavu pāru. Turklāt pati prasītāja ir pārņēmusi šo aprēķinu savā 2006. gada 2. augusta elektroniskā pasta vēstulē (skat. šā sprieduma 31. punktu).
121 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir paziņojusi prasītājai pamatojumu, ko tā bija izmantojusi, lai aprēķinātu kaitējuma starpību, ņemot vērā kaitējumu neradoša importa apjomu. Tā ir sniegusi arī visus skaitliskos datus, kurus tā ir uzskatījusi par nozīmīgiem saistībā ar to, un līdz ar to prasītājas tiesības uz aizstāvību šajā sakarā nav pārkāptas.
122 Ir arī jāuzsver, ka prasītājas pamats tādā veidā, kādā tas ir izklāstīts prasības pieteikumā, attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, nevis pamatregulas 1. panta 1. punkta pārkāpumu. No tā izriet, ka jautājums par to, vai apstrīdētajā regulā pieņemtā sistēma ir saderīga ar pamatregulas 1. panta 1. punktu tiktāl, ciktāl ar to antidempinga maksājumi tiek piemēroti ievedumiem, kuri nepārsniedz gada robeždaudzumu, kas uzskatāms par tādu, kurš nerada kaitējumu, kā tāds nav ticis iesniegts pārbaudei Vispārējā tiesā.
123 Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka noteiktais termiņš beidzās 2006. gada 2. augustā.
124 Nosakot prasītājai termiņu, kas ir īsāks nekā 10 dienas, lai tā varētu iesniegt apsvērumus par papildu galīgo informācijas dokumentu, Komisija ir pārkāpusi pamatregulas 20. panta 5. punkta prasības (šajā ziņā skat. iepriekš 109. punktā minēto spriedumu lietā Champion Stationery u.c./Padome, 80. punkts). Tomēr tikai šā apstākļa dēļ nevar atcelt apstrīdēto regulu. Vēl ir jāpierāda, ka apstāklis, ka tai bija mazāk laika, nekā paredzēts tiesību aktos, varēja faktiski ietekmēt tās tiesības uz aizstāvību attiecīgajā procedūrā (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. oktobra spriedumu lietā T‑35/01 Shanghai Teraoka Electronic/Padome, Krājums, II‑3663. lpp., 331. punkts).
125 Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāja savā 2006. gada 2. augusta elektroniskā pasta vēstulē ir atgādinājusi Komisijas aprēķinus un piedāvājusi alternatīvu aprēķinu, kura rezultāts būtu citāds un – kā uzskata prasītāja – taisnīgs. Tādējādi prasītāja ir sapratusi Komisijas pamatojumu un tai bija iespēja piedāvāt Komisijai citādu pieeju, nepieprasot noteikta termiņa pagarināšanu. Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītājai bija iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli.
126 No tā izriet, ka prasītājas tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas.
127 To pašu iemeslu dēļ ir jānoraida prasītājas argumenti par pamatojuma neesamību attiecībā uz kaitējuma novēršanas līmeņa aprēķinam izmantoto metodi. Apstrīdētās regulas pamatojums ir jāizvērtē, tostarp ņemot vērā informāciju, kas tikusi paziņota prasītājai, un apsvērumus, ko tā iesniegusi administratīvā procesa laikā (Pirmās instances tiesas 1999. gada 15. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑33/98 un T‑34/98 Petrotub un Republica/Padome, Recueil, II‑3837. lpp., 107. punkts).
128 Aplūkojamajā lietā – kā norādīts šā sprieduma 40. punktā – apstrīdētās regulas preambulas 296.–301. apsvērumā ir ietverti vērtējumi, uz kuru pamata Padome ir pieņēmusi galu galā īstenoto sistēmu. Līdz ar to, ņemot vērā, ka Komisija prasītājai ir paziņojusi pamatojumu, ko tā bija izmantojusi, lai aprēķinātu kaitējuma starpību, ņemot vērā kaitējumu neradoša importa apjomu, un ka tā prasītājai ir izklāstījusi arī visus skaitliskos datus, kurus tā uzskatīja par nozīmīgiem saistībā ar to (skat. šā sprieduma 119.–121. punktu), ir jāsecina, ka apstrīdētā regula ir pietiekami juridiski pamatota.
129 Tāpēc trešais pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu
Lietas dalībnieku argumenti
130 Prasītāja uzskata, ka lēmums attiecībā uz kaitējumu nav balstīts uz pietiekami ilgu parasta importa laikposmu un līdz ar to nav pamatots ar uzticamiem un objektīviem datiem. Ņemot vērā, ka izmeklēšanas laikposms ilga no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2005. gada 31. martam, Komisijai, tai ņemot vērā tikai trīs mēnešu laikposmu, t.i., 2005. gada pirmo ceturksni, esot radies iespaids, ka importa pieaugumam pēc kvotu režīma izbeigšanās bija īpaši nozīmīga kaitējumu Kopienas nozarei radoša ietekme. Acīmredzamas pazīmes, kas liecināja par būtisku kaitējumu 2004. gadā, uz ko atsaukusies Komisija papildu galīgā informācijas dokumenta jaunās H sadaļas 277. punktā, nenozīmējot, ka 2004. gadā faktiski tika nodarīts būtisks kaitējums. Būtiska kaitējuma neesamību 2004. gadā apstiprinot apstāklis, ka importa pieaugums minētajā gadā bija nenozīmīgs, salīdzinot ar 2003. gadu, un galīgā informācijas dokumenta 285. punkts. Pretēji Padomes apgalvojumiem kvantitātes kvotu mērķis nebija aizsardzība pret importu par dempinga cenām. Turklāt kaitējuma faktoru analīzei attiecībā uz 2003. gadu nav nozīmes, jo – kā to esot atzinusi Komisija – tolaik nebija kaitējumu radoša dempinga.
131 2005. gada pirmie trīs mēneši esot veidojuši tirgus, kuram vairāk nekā 12 gadus stingri bija piemērojams kvantitātes kvotu režīms, sākotnējo atvēršanas periodu. Kā Komisija norādījusi galīgajā informācijas dokumentā, šis periods pēc kvotu režīma izbeigšanās esot bijis mākslīgi izkropļots ar cerībām, kas saistītas ar šo notikumu. Apstrīdētā regula tātad esot balstīta uz datiem, kas attiecas uz īsu laikposmu, kurā kvotu atcelšanas dēļ nevarēja iegūt uzticamus datus. No tā izrietot, ka Padome ir pārkāpusi pamatregulas 3. panta 2. punkta prasības.
132 Padome, kuru atbalsta Komisija un CEC, apstrīd prasītāju argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
133 Pirmkārt, ir jānorāda, ka antidempinga maksājumu piemērošana ir nevis sods par agrāku rīcību, bet gan aizstāvības un aizsardzības pasākums pret negodīgu konkurenci, ko rada dempinga prakse. Tādējādi, lai varētu noteikt piemērotus antidempinga maksājumus, kas aizsargātu Kopienas nozari pret dempinga praksi, izmeklēšana ir jāveic, pamatojoties uz, cik vien iespējams, jaunu informāciju (iepriekš 111. punktā minētais spriedums lietā Industrie des poudres sphériques/Padome, 91. un 92. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. novembra spriedums lietā T‑138/02 Nanjing Metalink/Padome, Krājums, II‑4347. lpp., 60. punkts).
134 Tātad, ja iestādes konstatē, ka preces, kas līdz šim bija pakļauta kvantitātes ierobežojumiem, imports pēc minēto ierobežojumu darbības termiņa beigām ir pieaudzis, tās var ņemt vērā šo pieaugumu, novērtējot Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu.
135 Otrkārt, kā uz to norāda Padome, Komisijas vērtējums, kas ietverts galīgā informācijas dokumenta 283. punktā un saskaņā ar kuru importēto preču daudzums pēc kvotu režīma darbības termiņa beigām ir pieaudzis, neliecina, ka iestādes ir balstījušās vienīgi uz šo kvantitatīvo elementu, lai secinātu par kaitējuma esamību.
136 Visbeidzot, kā tas izriet no apstrīdētās regulas preambulas 162., 168.–170., 187.–206. un 216.–240. apsvēruma, iestādes ir ņēmušas vērā vairākus faktorus attiecībā uz kaitējumu un cēloņsakarību, kas saistīti ne tikai ar izmeklēšanas laikposma pēdējo ceturksni, bet arī ar aplūkoto laikposmu.
137 No tā izriet, ka arī ceturtais pamats ir jānoraida.
138 Līdz ar to prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
139 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
140 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punktu Komisija un CEC savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Foshan City Nanhai Golden Step Industrial Co., Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija un Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC) savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
Martins Ribeiro | Papasavvas | Dittrich |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 4. martā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Prāvas priekšvēsture un apstrīdētā regula
Process un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pirmo pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu saistībā ar dempinga starpības aprēķinu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
– Par apgalvojumu par pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu
– Par apgalvojumu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Par otro pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 3. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par trešo pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 20. panta pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par ceturto pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem