ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGENIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV] SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 21. decembrī (1)
Lieta C‑535/15
Freie und Hansestadt Hamburg
pret
Jost Pinckernelle
(Bundesverwaltungsgericht (Vācijas Federālā administratīvā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Ķimikāliju reģistrēšana, vērtēšana, licencēšana un ierobežošana (REACH) – Reģistrācijas pienākuma Eiropas Ķimikāliju aģentūrā (“ECHA”) materiālā piemērošanas joma – Dalībvalsts pilnvaras aizliegt eksportēt no Savienības nikotīna sulfātu, kas nav reģistrēts importējot, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 1907/2006 5. pantu – Regulas Nr. 1907/2006 126. pants attiecībā uz sodiem par prasību neievērošanu
1. Šajā lietā Tiesai uzdotais jautājums ir saistīts ar Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (2) (turpmāk tekstā – “REACH regula”) 5. pantā noteikto reģistrācijas prasību materiālās piemērošanas jomu. Konkrētāk, Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) vaicā, vai tirgotājam, kas Savienībā ir importējis ķimikāliju, šajā gadījumā nikotīna sulfātu, neievērojot prasību reģistrēt to Eiropas Ķimikāliju aģentūrā (turpmāk tekstā – “ECHA”), kāda dalībvalsts iestāde, piemēram, Hamburgas pilsēta, var atteikt atļauju eksportēt šo ķimikāliju ārpus Savienības. Hamburgas pilsēta tā rīkojas, pamatojoties uz to, ka attiecīgā nikotīna sulfāta eksports līdzinās patstāvīgam REACH regulas 5. panta pārkāpumam.
I – Tiesiskais regulējums
A – Savienības tiesības
2. REACH regulas preambulas 2., 3., 7. un 122. apsvērumā ir noteikts:
“(2) Efektīvu iekšējā vielu tirgus darbību var panākt tikai tad, ja prasības, ko izvirza attiecībā uz vielām dalībvalstīs, būtiski neatšķiras.
(3) Tuvinot tiesību aktus par vielām, būtu jānodrošina augsts cilvēku veselības un vides aizsardzības līmenis, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību. Šie tiesību akti nediskriminējošā veidā būtu jāpiemēro gan iekšējā, gan starptautiskajā tirgū tirgotajām vielām saskaņā ar Kopienas starptautiskajām saistībām.
[..]
(7) Lai saglabātu iekšējā tirgus integritāti un nodrošinātu augstu cilvēku veselības, īpaši darba ņēmēju veselības, un vides aizsardzības līmeni, ir nepieciešams nodrošināt to, lai vielu ražošana Kopienā atbilstu Kopienas tiesību aktiem, pat ja šīs vielas eksportē.
[..]
(122) Lai dalībvalstīm, veicot regulas izpildi, nodrošinātu pārskatāmību, objektivitāti un konsekvenci, dalībvalstīs ir nepieciešams izveidot atbilstīgu sankciju sistēmu, kas par regulas neievērošanu paredzētu efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, jo šāda neievērošana var apdraudēt cilvēku veselību un vidi.”
3. REACH regulas 1. panta nosaukums ir “Mērķis un darbības joma”. 1. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šīs regulas mērķis ir nodrošināt augsta līmeņa cilvēku veselības aizsardzību un vides aizsardzību, ieskaitot alternatīvu metožu attīstību vielu bīstamības novērtēšanai, kā arī vielu brīvu apriti iekšējā tirgū, reizē veicinot konkurenci un novatorismu.”
4. REACH regulas 3. panta nosaukums ir “Definīcijas”. 3. pantā ir paredzēts.
“Šajā regulā:
[..]
7) reģistrētājs: vielas ražotājs vai importētājs vai arī izstrādājuma izgatavotājs vai importētājs, kas iesniedz pieteikumu reģistrēt vielu;
[..]
9) ražotājs: jebkura Kopienā reģistrēta fiziska vai juridiska persona, kas Kopienā ražo kādu vielu;
10) imports: fiziska preču ievešana Kopienas muitas teritorijā;
11) importētājs: jebkura Kopienā reģistrēta fiziska vai juridiska persona, kas ir atbildīga par importu;
12) laišana tirgū: darbība, ar ko par samaksu vai bez maksas trešai personai piegādā vai dara pieejamu. Importu uzskata par laišanu tirgū;
[..].”
5. REACH regulas 5. panta nosaukums ir “Ja nav datu, nav tirgus”, un tajā ir paredzēts:
“Saskaņā ar 6., 7., 21. un 23. pantu, Kopienā neražo vai nelaiž tirgū vielas, to preparātus vai izstrādājumus, ja tās, neievērojot prasības, nav reģistrētas saskaņā ar attiecīgiem šīs sadaļas noteikumiem.”
6. REACH regulas 6. panta “Vispārējs pienākums reģistrēt vielas vai to preparātus” 1. punktā ir paredzēts:
“Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, visi kādas vielas ražotāji vai importētāji, kas gadā veic vielas vai vielas vienā vai vairākos preparātos ražošanu vai importēšanu vienas tonnas vai lielākā apjomā, iesniedz Aģentūrai reģistrācijas pieteikumu.”
7. REACH regulas 126. panta nosaukums ir “Sankcijas par regulas prasību neievērošanu”, un tajā ir paredzēts:
“Dalībvalstis paredz noteikumus par sodiem, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka sodus īsteno. Sodiem ir jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem.[..]”
B – Valsts tiesības
8. Attiecīgās valsts tiesību normas ir ietvertas Gesetz zum Schutz vor gefährlichen Stoffen (Likums par aizsardzību pret bīstamām vielām; turpmāk tekstā – “ChemG”) redakcijā, kas ir izsludināta 2013. gada 28. augustā (BGBl. I, 3498. un 3991. lpp.) un Hamburgischer Gesetz zum Schutz der öffentlichen Sicherheit und Ordnung (Hamburgas Likums par sabiedriskās drošības un kārtības aizsardzību; turpmāk tekstā – “SOG”) (HmbGVBl., 77. lpp.).
9. ChemG 21., 23. un 27.b pants ir izteikti šādi:
“§ 21. Uzraudzība
(1) Federālās zemes kompetentajām iestādēm ir jāuzrauga šī likuma un uz šī likuma balstīto tiesisko noteikumu izpilde, ciktāl šajā likumā nav paredzēti citi noteikumi.
(2) Pirmais punkts attiecas arī uz EK un ES regulām, kas attiecas uz šī likuma piemērošanas jomām, ciktāl to ieviešanas uzraudzība ir jāveic dalībvalstīm.
[..]
§ 23. Iestāžu rīkojumi
(1) Kompetentā federatīvās zemes iestāde konkrētā gadījumā var izdot rīkojumus, kas ir vajadzīgi, lai likvidētu konstatētos šī likuma vai atbilstoši šim likumam pieņemto tiesisko noteikumu vai 21. panta 2. punkta pirmajā teikumā minēto EK vai ES regulu pārkāpumus nākotnē vai novērstu tos [..].”
§ 27.b. Regulas (EK) Nr. 1907/2006 pārkāpumi
(1) Ar brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem vai naudas sodu soda personu, kura pārkāpj Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) [..]
1. pretēji 5. pantam ražojot vai laižot tirgū vielu pašu, maisījumā vai citā ražojumā.
[..]”
10. SOG 3. panta 1. punkts attiecīgajā 2005. gada 16. jūnijā redakcijā (HmbGVBI, 233. lpp.) ir izteikts šādi:
“§ 3. Iestāžu uzdevumi
(1) Pārvaldes iestādes savas kompetences ietvaros atbilstoši noteiktajai rīcības brīvībai pieņem pasākumus, kas konkrētā gadījumā ir vajadzīgi sabiedrības vai indivīda aizsardzībai, lai novērstu pastāvošos draudus sabiedriskajai drošībai vai kārtībai vai izbeigtu sabiedriskās drošības vai kārtības traucējumus (pasākumi draudu novēršanai).
[..]”
II – Pamatlietas fakti un prejudiciālais jautājums
11. Prasītājs J. Pinckernelle tirgojas ar ķimikālijām. Viņš lūdz atcelt Hamburgas pilsētas 2009. gada 29. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums”), ar kuru noraidīts viņa pieteikums atļaut uz trešo valsti, šajā gadījumā Krieviju, eksportēt 19,4 tonnu nikotīna sulfāta sūtījumu (turpmāk tekstā – “sūtījums”), kuru viņš kaut kad pēc 2008. gada 1. decembra ir ievedis Eiropas Savienībā no Ķīnas. Nikotīna sulfāts Krievijā tiek izmantots kā dezinfekcijas līdzeklis ražošanā un dzīvnieku turēšanas vietās (3). Tomēr Savienībā to šim mērķim nevar izmantot un tam noteikti stingri ierobežojumi (4).
12. Pirms tam, veicot izmeklēšanu kriminālprocesā, Hamburgas upju policija un Hamburgas pilsētas ekonomikas un darbu nodaļa konfiscēja šo sūtījumu. Šis sūtījums atradās un arī tagad atrodas noliktavā Hamburgā. Ar 2009. gada 23. februāra un 18. maija rīkojumiem Hamburgas pilsēta nolēma, ka sūtījumam jāpaliek noliktavā (5). Ar 2009. gada 18. maija rīkojumu tika papildināts, ka to varētu izvest no noliktavas tikai pēc Hamburgas pilsētas atļaujas saņemšanas (6).
13. Pirms importēšanas J. Pinckernelle nebija reģistrējis šo sūtījumu saskaņā ar REACH regulas 28. pantu, un nebija notikusi nekāda reģistrācija arī saskaņā ar REACH regulas 6. pantu. Hamburgas pilsētas lēmumā bija norādīts, ka nikotīna sulfāts nelegāli atrodas Hamburgā, izvešana uz trešo valsti šo stāvokli nepadarot legālu, bet pati esot sabiedriskās drošības un kārtības pārkāpums.
14. Par šo lēmumu J. Pinckernelle iesniedza sūdzību Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa), kura to noraidīja. Atbilstoši J. Pinckernelle apelācijas sūdzībai Oberverwaltungsgericht (Administratīvā tiesa) ar 2014. gada 25. februāra spriedumu atcēla Verwaltungsgericht spriedumu un, atceļot apstrīdēto lēmumu, Hamburgas pilsētai noteica pienākumu atļaut sūtījuma eksportu. Oberverwaltungsgericht (Augstākā administratīvā tiesa) paskaidroja, ka vielas, kas ir ievesta, neievērojot REACH regulas 5. pantu, paredzētais eksports katrā ziņā nav jauns REACH regulas 5. panta pārkāpums, interpretējot to saistībā ar 3. panta 12. punktu, ja (kā šajā lietā) šī viela nav pieejama Eiropas tirgum tās realizēšanas aizlieguma dēļ.
15. Par minēto spriedumu Hamburgas pilsēta iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
16. Tomēr atsevišķi no administratīvā procesa, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, J. Pinckernelle Vācijā kriminālprocesā tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz 18 mēnešiem, to izciešot nosacīti, ar pārbaudes termiņu trīs gadi un EUR 340 000 naudas sodu par nelikumīgu darbību ķimikāliju tirdzniecībā (turpmāk tekstā – “kriminālprocess”) (7). To neierosināja Hamburgas pilsēta, bet gan par kriminālvajāšanu atbildīgā iestāde (8).
17. Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) uzdeva šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai REACH regulas 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ņemot vērā REACH regulas 6., 7., 21. un 23. pantu, vielas var tikt izvestas no Savienības teritorijas tikai tad, ja tās ir tikušas reģistrētas atbilstoši attiecīgajām REACH regulas II nodaļas normām, ja tas ir prasīts?”
18. Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Hamburgas pilsēta, Vācijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Visas, izņemot Itāliju, sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 28. septembrī, tāpat kā J. Pinckernelle pārstāvis.
III – Analīze
A – Ievads
19. Nikotīna sulfāts ir uzliesmojošs produkts, kas var būt toksisks attiecībā uz cilvēkiem vai nu ieelpojot, vai saskarsmē ar ādu, vai citādi absorbēts. Tam var būt arī ilgtermiņa nelabvēlīga ietekme uz ūdens vidi, ņemot vērā, ka tas ir toksisks dzīvībai jūrā un var nodarīt kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai (9).
20. REACH regulas mērķis ir nodrošināt ar ķimikālijām saistīto risku drošu pārvaldību visā piegādes ķēdē (10), sākot no ķimikāliju ražošanas un importa visā to ceļā līdz ķimikālijas saturošo produktu pakārtotajiem patērētājiem, un zināmā mērā ķimikāliju apsaimniekošanu. Rezultātā tās piemērošanas joma ir plaša (11). Bet vai tā materiāltiesiski attiecas arī uz tādu ķimikāliju eksportu, kas nav ražotas Eiropas Savienībā, bet nebija reģistrētas ECHA, tās importējot, kā tam vajadzētu būt? Tas būtībā ir jautājums, ko Tiesai ir lūgts izskatīt šajā lietā.
21. Pirms pāreju pie Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) uzdotā jautājuma izskatīšanas, ir svarīgi atzīmēt, ka tam ir šauri parametri.
22. Kā tiesas sēdē norādīja Komisija, Tiesai ir lūgts atsevišķi izskatīt jautājumu, vai, importējot nereģistrētu ķimikāliju, eksports uz trešo valsti no Savienības ir REACH regulas 5. panta pārkāpums, kas ir atsevišķs un atšķirīgs no neatbilstības REACH regulas 5. pantam, kas radās importējot. Ja tas ir tā, tad pārsvarā mana analīze attieksies tikai šo jautājumu.
23. Kā var redzēt no Tiesai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem, tradicionālā normatīvo aktu interpretācija ir būtiska, lai atrisinātu abu šīs lietas dalībnieku strīdu un konkrēti noteiktu termina “laists tirgū” nozīmi REACH regulas 5. pantā.
24. Vai vārdi “laists tirgū” 5. pantā nozīmē, ka tas attiecas uz ķīmiskajām vielām, kas laistas Savienības iekšējā tirgū (12), tādējādi izslēdzot ķīmiskās vielas, kuras netika reģistrētas, ievedot Savienībā, bet kuras tirgotājs vēlas eksportēt, kā apgalvoja J. Pinckernelle un Komisija, vai arī “laists tirgū” nozīmē, ka 5. pants piemērojams, kad ķimikālijas tiek laistas kādā no pasaules tirgiem, tādējādi aptverot nereģistrētu ķīmisko vielu importu, kuras jāeksportē uz trešajām valstīm, kā argumentēja Hamburgas pilsēta, Vācija un Itālija?
25. Esmu secinājis, ka, ņemot vērā Tiesas iedibinātās interpretācijas metodes, termins “laists tirgū” REACH regulas 5. pantā ir jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz Savienības iekšējo tirgu. Šādas rīcības motīvus izklāstīšu turpinājumā III B daļā.
26. Ņemot to vērā, tiesas sēdē tika apšaubīts, cik lielā mērā efektīvs, samērīgs un preventīvs sods jebkad ir noteikts attiecībā uz (nelikumīgu) sūtījuma ievešanu, neraugoties uz sodīšanas pienākumiem, kas Vācijai ir saistoši saskaņā ar REACH regulas 126. pantu. J. Pinckernelle pārstāvis apgalvoja, ka sūtījuma nereģistrēšana bija izskatīta kriminālprocesā (ar kuru bija saistīts sods par REACH regulas 5. panta neievērošanu), bet Hamburgas pilsētas pārstāvis sacīja, ka sūtījums tajā netika aplūkots. Saskaņā ar Hamburgas pilsētas norādīto kriminālprocess drīzāk bija saistīts ar J. Pinckernelle sniegtajām nepatiesajām ziņām par citām ķimikālijām un mēģinājumu ar neīstiem nosaukumiem pārdot Eiropā aizliegtas ķimikālijas. Ja tā būtu, tad līdz šim ir palicis neizskatīts REACH regulas pārkāpums, kas notika, kad J. Pinckernelle ieveda šo sūtījumu Savienībā, lai gan tas tika aizturēts.
27. Šie apsvērumi, kā arī Vācijas un Hamburgas pilsētas izteiktie argumenti par nepieciešamību REACH regulas 5. pantu interpretēt tā, lai novērstu nepilnības tā izpildē, liecina, ka nav iespējams interpretēt REACH regulas 5. pantu, ciktāl tas piemērojams eksportam, kas nav reģistrēts importējot, neņemot vērā dalībvalsts sodīšanas pienākumus saskaņā ar REACH regulas 126. pantu. Tie to pieprasa.
28. Tādēļ III C daļā minēšu dažus apsvērumus saistībā ar kontekstu, kādā ir noteikti jāinterpretē mana atbilde uz prejudiciālo jautājumu (13).
29. Visbeidzot tiesas sēdē bija diskusija par to, vai apstiprinošas atbildes uz jautājumu rezultātā tā, kā to formulēja iesniedzējtiesa, netiktu pārkāpts ne bis in idem princips, kas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir aizsargāts ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantu. Ņemot vērā to, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav minēts ne bis in idem (14), un neatrisināto faktisko jautājumu par attiecībām starp kriminālo un administratīvo procesu šajā lietā, tas ir jāizlemj Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa), kas ir tiesīga uzdot papildu prejudiciālo jautājumu saskaņā ar LESD 267. pantu (15).
B – Par REACH regulas 5. panta interpretāciju
1) Pieeja
30. Kā ievērojis kāds no komentētājiem (16), tad REACH regula ir nevis viena normatīva programma, bet drīzāk to apkopojums, kas ir savākts vienā instrumentā. Astoņās no tās sadaļām izklāstīta lielākā daļa no tās materiālo tiesību normām. I sadaļā ietverti vispārēji jautājumi. II sadaļā apskatīta ķīmisko vielu reģistrācija. III sadaļā reglamentēta datu kopīga lietošana un nevajadzīgas testēšanas novēršana. IV sadaļa attiecas uz informāciju piegādes ķēdē. V sadaļā izklāstīti noteikumi par pakārtotiem lietotājiem, savukārt VI sadaļā ietverts izvērtējums, VII sadaļā – licenzēšana, bet VIII sadaļā noteikti ierobežojumi.
31. Sākumā jāpiebilst, ka vārdu “laists tirgū” vai vārda “laists” pagaidu varianti kopā ar vārdu “tirgū” izmantošanu ierobežo ne tikai REACH regulas II sadaļas 5. pants. Tā sastopama I sadaļas 1. nodaļas 1. panta 2. punktā, t.i., tajā regulas daļā, kurā noteikts tās mērķis un darbības joma. Tā atkārtojas IV sadaļā par informāciju piegādes ķēdē (31. panta 5. punkts), VII sadaļā par licencēšanu (56. panta 1. punkts un 58. panta 1. punkta c) apakšpunkts) un VIII sadaļā par ierobežojumiem (67. panta 1. un 3. punkts, 68. panta 1. punkts un 69. panta un 4. punkts).
32. Turklāt, kā norādīts Vācijas rakstveida apsvērumos, REACH regulas novatorisms ir, ka tajā izveidota visaptveroša sistēma ķimikāliju regulējumam Savienībā, ko vada visas Eiropas mēroga iestāde, proti, ECHA, kura ir izveidota saskaņā ar REACH regulas X sadaļu.
33. Tādējādi tiesiskās noteiktības un saskaņotības interesēs (17), kā arī ņemot vērā faktu, ka Tiesa ir norādījusi uz ar REACH regulas izveidotās sistēmas “integrēto” raksturu (18), būtu jānoraida pieeja, saskaņā ar kuru “laists tirgū” un tā pagaidu variantu nozīme varētu būt atšķirīga atkarībā no REACH regulas panta vai sadaļas, kurā tā parādās. Šāda pieeja neatbilstu REACH regulas 3. panta 12. punktam, kurā paredzēta “laišanas tirgū” definīcija, kas ir piemērojama visām tās sadaļām, un Tiesas iedibinātajai judikatūrai par to, ka Savienības tiesību aktu struktūra vai vispārējā sistēma, kurā tiesību norma parādās, norāda uz tai piešķiramo nozīmi (19).
34. REACH regulas tāpat nav nekādas atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu “laists tirgū” nozīmi un darbības jomu. Tādēļ tā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi visā Savienībā (20) un ir jānosaka ar Savienības tiesību aktos atzītām interpretācijas metodēm. (21)
2) Nozīme
a) Valodu versijas
35. Hamburgas pilsētas, Vācijas, Itālijas un Komisijas rakstveida apsvērumos raksturīgas diskusijas par REACH regulas 5. panta versijām dažādās valodās attiecībā uz “laists tirgū” nozīmi. Tās galvenās iezīmes ir šādas.
36. Saskaņā ar Vācijas rakstveida apsvērumiem 5. pantā patiesībā nav nekādu neskaidrību tādā nozīmē, ka parastā izpratnē frāzei “laists tirgū” REACH regulas 5. pantā vai galu galā 3. panta 12. punktā nav nekāda teritoriāla ierobežojuma. Lai pamatotu savu “laists tirgū” interpretāciju REACH regulas 5. pantā, Vācija atsaucas uz versijām vācu, angļu un franču valodā.
37. Itālija un Hamburgas pilsēta apgalvo, ka īpašu vārdu neizmantošana REACH regulas 5. pantā, kas saistītu “laišanu tirgū” ar “Kopienā”, tāpat kā 5. pantā ierobežots vārds “ražo”, nozīmē, ka teritoriāls ierobežojums attiecībā uz Savienību neattiecas uz vielām, kas “laistas tirgū”. Hamburgas pilsēta apgalvo, ka vienkārša vārda “iekšējā” izmantošana pirms “tirgū” būtu ierobežojusi REACH regulas 5. pantu J. Pinckernelle un Komisijas atbalstītajā veidā, ja Eiropas Savienības likumdevējs būtu vēlējies to darīt. Gan Hamburgas pilsēta, gan Itālija uzskata, ka REACH regulas 3. panta 12. punktā nav nekā, kas liktu apšaubīt šo tēzi.
38. Komisija apgalvo, ka astoņu valodu versijās vārdi “Kopienā” REACH regulas 5. pantā attiecas gan uz izgatavošanu, gan laišanu tirgū, trīs valodu versijas ir neskaidras, bet desmit valodu versijās teritoriālais ierobežojums “Kopienā”, šķiet, attiecas tikai uz ražošanu (22). Tādēļ Komisija apgalvo, ka vienīgais veids, kā izvairīties no skaidrojuma, kas ir contra legem astoņu valodu versijās, kurās “Kopienā” nozīmē gan ražošanu, gan laišanu tirgū, ir pieņemt tās aizstāvēto REACH regulas 5. panta interpretāciju (23).
39. Gadījumā, ja Savienības tiesību akta dažādu valodu versijas atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē, ņemot vērā tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un kontekstu, kurā šī norma ietilpst, kā arī šīs normas (24). Savienības tiesību normas vēsturiskais konteksts arī var būt viens no tās interpretācijas elementiem (25). Ņemot vērā šos principus, interpretēšu terminu “laists tirgū” REACH regulas 5. pantā.
b) Vispārējā sistēma un konteksts
40. Savienības pasākumu interpretācijā konteksts aptver virkni dažādu elementu. Tas ietver salīdzinājumu ar tiesību aktiem, kas izdoti pirms attiecīgā pasākuma, bet ko šis pasākums ir atcēlis (26). Tas ietver Savienības tiesību aktus, kas kādā būtiskā veidā attiecas uz attiecīgo pasākumu vai ir ar to saistīti (27). Tas arī raksturo attiecīgās tiesību normas kontekstu saistībā ar tā Savienības tiesību akta citām normām, kurā tas atrodas un pēdējā plašo struktūru.
41. Attiecībā uz pirmo no minētajiem nekādu būtisku interpretāciju nevar iegūt no tā, ka divos no tiesību aktiem, kas bija REACH regulas priekšteči un kas ar to tika atcelti, bija ietvertas klauzulas, ar kurām skaidri izteikts teritoriālais ierobežojums attiecībā uz Savienības iekšējo tirgu, kamēr pašā REACH regulā tā nav (28). Attiecībā uz otro neuzskatu par izšķirīgu to, vai REACH regula attiecas uz pasākumiem, ko aptver 2016. gada Komisijas paziņojums “Zilā rokasgrāmata” par ES produktu noteikumu īstenošanu (29) un apgalvojums šajā dokumentā, ka attiecībā uz Savienības saskaņošanas tiesību aktiem produktu laiž tirgū, kad to pirmo reizi dara pieejamu Savienības tirgū (30).
42. Tas ir tāpēc, ka uzskatu, ka abi šie ir netieši pierādījumi atspēkojamam pieņēmumam, ka Savienības tiesību aktiem, ar kuriem tiek skaidri reglamentēta kaut kā laišana “iekšējā tirgū”, ir tāda pati nozīme, ja šajos tiesību aktos ir atsauce uz laišanu “tirgū”. Šis pieņēmums ir atspēkojams, piemērojot Savienības pasākumu interpretācijas noteikumus tādējādi, lai, piemēram, nepārprotamai norādei uz konkrētu ģeogrāfisko tirgu, nevis iekšējo tirgu parasti tiktu atvēlēta parastā nozīme (31).
43. Tomēr šāda veida vārdi nav norādīti REACH regulas 5. pantā, un REACH regulas normas, kas liecina, ka tā ir paredzēta tikai ķīmisku vielu laišanas Savienības iekšējā tirgū reglamentācijai, ir ievērojami nozīmīgākas par netiešiem pierādījumiem par Savienības likumdevēja nodomu regulēt ķīmiskās vielas, kas laistas trešo valstu tirgos.
44. Piemēram, preambulas 2. apsvērumā kā REACH regulas mērķis (32) minēta “efektīva iekšējā vielu tirgus darbība” (mans izcēlums), kamēr 1. pantā ar nosaukumu “Mērķis un darbības joma” papildus paredzēts, ka viens no REACH regulas mērķiem ir nodrošināt “vielu brīvu apriti iekšējā tirgū”. Uzkrītoši, ka neesamība preambulas apsvērumos un I sadaļā ar nosaukumu “Vispārēji jautājumi” ir mērķis, kas saistīts ar trešo valstu tirgū laistu ķīmisko vielu regulēšanu.
45. Kā minēts iepriekš, papildus 5. pantam ir arī citas REACH regulas normas, kurās minētas vielas, kas tiek “laistas tirgū”, pretstatā “iekšējam tirgum” (33), un jāatzīst, ka šī redakcionālā neatbilstība ir neveiksmīga. Atzīstu arī to, ka jēdziena “laišana tirgū” definīcijā 3. panta 12. punktā nav skaidri izteiktas atsauces uz iekšējo tirgu. Tomēr, ja REACH regulu aplūko plašā perspektīvā, tad var redzēt, ka, izmantojot jēdzienu “laists tirgū” vai tā pagaidu variantus, tā konteksts parasti ir ierobežots ar Savienības “iekšējo” tirgu, tādējādi nosakot tā materiālo piemērošanas jomu, izslēdzot importējot nereģistrētu ķīmisko vielu eksportu.
46. Konkrētāk, visā REACH regulas tekstā frāzes “tirgū” tuvums citam pantam bieži ierobežo šo terminu ar Savienības iekšējā tirgus rādītājiem (34). Citos gadījumos pie tādu pašu rezultātu izraisa “tirgū” saistība ar šo REACH regulas pantu, kas atrodama citā sadaļā.
47. Tā tas ir 3. panta 12. punktā, kura otrajā teikumā noteikts, ka importu “uzskata par laišanu tirgū”. Tas ir tāpēc, ka “imports” 3. panta 10. punktā ir definēts kā “fiziska preču ievešana Kopienas muitas teritorijā”.
48. VII sadaļas par licencēšanu 56. panta 1. punktā ir noteikts, ka ražotājs, importētājs vai lietotājs nelaiž vielu “tirgū”. Tomēr tieši pirms tam ir 55. pants, kurā kā VII sadaļas mērķis ir minēta laba iekšējā tirgus darbība.
49. VII sadaļā ir arī 56. panta 1. punkta e) apakšpunkts, kurā atļauts vielu “laist tirgū”, ja licence ir piešķirta tieši pakārtotam lietotājam. Tomēr pakārtotā lietotāja definīcija 3. panta 13. punktā ir saistīta ar “Kopienā reģistrētu” fizisku vai juridisku personu.
50. VIII sadaļas par ierobežojumiem 68. panta nosaukums ir “Jaunu ierobežojumu ieviešana un pastāvošo ierobežojumu grozīšana”. Tajā norādīts uz nepieņemamiem draudiem cilvēku veselībai vai videi, ko rada tostarp “laišana tirgū”, bet pēc tam tūlīt minēta nepieciešamība pret to vērsties “visai Kopienia” (35).
51. Jāatsaucas arī uz IV sadaļas 31. panta 5. punktu par informāciju piegādes ķēdē. Ar to tiek netieši norādīts, ka “laišana tirgū” nozīmē Savienības iekšējo tirgu, ņemot vērā, ka tajā minētā drošības datu lapa ir jāsniedz attiecīgās dalībvalsts valodā (ja vien attiecīgā dalībvalsts neparedz neko citu).
52. Visbeidzot un vissvarīgāk ir tas, ka pats 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz “iekšējo” tirgu, ja pienācīgi tiek ņemts vērā 6. pants. 5. pants noteikti ir jāinterpretē 6. panta kontekstā, jo 5. panta pirmajā rindā teikts, ka uz to attiecas tostarp 6. pants. Turklāt 5. pantā norādīts, ka reģistrācijai jānotiek saskaņā ar attiecīgiem II sadaļas noteikumiem, ja tas ir nepieciešams. REACH regulas 6. pants, kurā ir paredzēta vielu reģistrācija atsevišķi vai preparātos, ir noteikums, kas šķiet nozīmīgs šajā lietā izskatāmā sūtījuma reģistrācijai (36).
53. Tomēr 6. pantā apskatīti “jebkura ražotāja vai importētāja” reģistrācijas pienākumi un nav nekādas atsauces uz eksportētājiem. Varbūt tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā to, ka jēdziena “reģistrētājs” definīcijā 3. panta 7. punktā tāpat nav minēti eksportētāji, norādot, ka reģistrētājs ir “vielas ražotājs vai importētājs vai arī izstrādājuma izgatavotājs vai importētājs, kas iesniedz pieteikumu reģistrēt vielu”.
54. Patiešām, REACH regula ir pārliecinoši vērsta uz importētāju un ražotāju darbībām, uz kurām visā regulā atsauces ir vairāk nekā četrdesmit reizes (37). Par REACH regulas mērķi un darbības jomu 1. panta 3. punktā ir teikts, ka šī “regula balstās uz principu, ka ražotāji, importētāji un pakārtoti lietotāji ir atbildīgi, lai nodrošinātu to, ka viņi izgatavo, laiž tirgū vai lieto vielas, kas nelabvēlīgi neietekmē cilvēku veselību vai apkārtējo vidi. Tās pamatā ir piesardzības princips”.
55. Visā REACH regulā ir salīdzinoši retas atsauces uz eksportētāju darbību, un neviena no tām nepamato tēzi, ka, importējot Savienībā, nereģistrētu ķimikāliju eksports uz trešajām valstīm ir jauns un patstāvīgs 5. panta pārkāpums.
56. Preambulas 7. apsvērums ir vērsts uz vielu ražošanu, un tajā minēts mērķis saglabāt iekšējā tirgus integritāti. Tādējādi preambulas 7. apsvēruma noslēdzošā piebilde “pat ja šīs vielas eksportē” ir paredzēta, lai iekšējā tirgū apturētu uzņēmējdarbību veicošu ražotāju izvairīšanos no REACH regulas materiālās piemērošanas jomas, argumentējot, ka šādos procesos izmantotās ķīmiskās vielas ir paredzētas eksportam. Izdaru šādu secinājumu, jo REACH regulas 3. panta 9. punktā “ražotājs” ir definēts kā “jebkura Kopienā reģistrēta fiziska vai juridiska persona, kas Kopienā ražo kādu vielu”.
57. Turklāt REACH regulā ir lex specialis, kas attiecas uz Savienībā reģistrētām, eksportētām un pēc tam atpakaļievestām ķimikālijām. I sadaļas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā radīts izņēmums no II sadaļas reģistrācijas, V sadaļas saistībām attiecībā uz pakārtotiem lietotājiem un VI sadaļas izvērtējuma, kad eksportu veic piegādes ķēdes dalībnieks un atpakaļievešanu Savienībā – tas pats vai cits piegādes ķēdes dalībnieks. Šis izņēmums ir spēkā, kad šāds dalībnieks pierāda, pirmkārt, ka atpakaļievestā viela ir tā pati eksportētā viela un, otrkārt, šim dalībniekam ir sniegta visa būtiskā ar eksportēto vielu saistītā informācija saskaņā ar REACH regulas 31. vai 32. pantu (38).
58. Tādējādi REACH regulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā norādīta materiālā piemērošanas joma attiecībā uz ķīmisko vielu eksportu, kas ir ierobežota tikai ar tām ķīmiskajām vielām, kas tiek ievestas atpakaļ. Par to pašu liecina REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, ar ko ķīmiskās vielas muitas uzraudzībā tiek atbrīvotas no šīs regulas uzraudzības, ar nosacījumu, ka tās tostarp ir paredzētas atpakaļizvešanai vai tranzītam (39), un fakts, ka atsevišķā Savienības regulā, t.i., Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulā (ES) Nr. 649/2012 par bīstamo ķīmisko vielu eksportu un importu (40), ir paredzēti īpaši noteikumi un procedūras Eiropas Savienībā aizliegtu vai stingri ierobežotu ķīmisko vielu eksportam (41).
59. Vienā no komentāriem ir apgalvots, ka, ņemot vērā, ka “REACH neattiecas uz ķimikāliju lietošanu ārpus Eiropas Savienības, ir lietderīgi interpretēt šo terminu tā, ka tas aptver tikai tos lietotājus, kuri atrodas Eiropas Savienībā. Līdzīgi prasības, ko izraisa laišana tirgū, jāinterpretē tādējādi, ka tās attiecas tikai uz laišanu Savienības tirgū, neietverot tirgus ārpus Savienības (42).” Esmu secinājis, ka šo tēzi apstiprina REACH regulas 5. panta kontekstuāla analīze.
c) Izcelsme
60. Tiesai ļoti maz tika norādīts uz REACH regulas travaux préparatoires, kas norādīja uz Savienības likumdevēja nodomu, lai REACH regulas 5. panta reģistrācijas prasības ietvertu eksportu, kas nav reģistrēts kā imports (43). Protams, Vācija ieteica grozīt 64. panta 1. punkta projektu par vielu aizliegšanu un ierobežošanu, lai tajā atsauktos uz “jebkuru piegādi un padarīšanu pieejamu” tirgū. Tomēr šis priekšlikums, šķiet, attiecas tikai uz Komisijas priekšlikuma par aizliegumiem un ierobežojumiem VIII sadaļu. Turklāt, šķiet, tas pirmām kārtām ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka aizliegumu un ierobežojumu noteikumi attiecas uz katru reizi, ne tikai pirmo reizi, kad ķīmiskā viela tiek laista tirgū, un neattiecas uz eksportu. Atzīstu, ka ar šo pašu dokumentu Vācijai piedēvēts arī viedoklis, ka laišanas tirgū definīcija ietver “vielas piegādi trešajai personai citā valstī (“eksportu”)” (uzsvars oriģinālā). Tomēr pēc tam tā piebilst, ka, ja “nav vienprātības šajā jautājumā, arī tas var būt jāprecizē (44)”.
61. Kad tika veikts skaidrojums, tas notika posmā pēc tiesību akta pieņemšanas, Komisijai paskaidrojot, kāpēc tā uzskatīja, ka “laišana tirgū” REACH regulas 3. panta 12. punktā attiecas uz ķīmisku vielu laišanu Savienības tirgū (45). Vācija noraidīja šo viedokli (46).
62. Tādējādi šis materiāls pats par sevi nav pietiekams, lai noteiktu Savienības likumdevēja nodomu par trešo valstu tirgu iekļaušanu REACH regulas 5. panta terminā “laists tirgū” (47), kā arī jāpiebilst, ka to nevar secināt no Komisijas priekšlikuma teksta.
d) Mērķis
63. Patiesi, Tiesa nesen spriedumā Canadian Oil Company Sweden un Rantén (C‑472/14, EU:C:2016:171) paziņoja, ka REACH regulas ķīmisko vielu integrētas kontroles sistēmas “galvenos principus” Eiropas Komisija norādīja savā 2003. gada 29. oktobra regulas priekšlikuma COM(2003) 644, galīgā redakcija, ievaddaļā. Tiesa šajā lietā nosprieda:
“[Minētajā priekšlikumā] “REACH sistēma” ir aprakstīta tādējādi, ka tā pirmām kārtām ietver reģistrāciju, no kuras “ražotājiem ir jāgūst attiecīgā informācija par vielām, kuras tie ražo, un šī informācija jāizmanto minēto vielu drošai apritei”, tad vēl tā ietver “vērtējumu, kas ļauj pārliecināties, vai ražotāji pilda savus pienākumus”, atļaujas attiecībā uz vielām, kas rada ļoti lielas bažas, kuru “izmantošanas riski [..] tiek atbilstoši iegrožoti vai [kuru] sociāli ekonomiskās priekšrocības ir pārākas par riskiem, [ja] nav vielu vai tehnoloģiju to aizstāšanai ar citu piemērotu risinājumu”. Visbeidzot “ierobežojumu procedūra sniedz “drošības tīklu”, kas ļauj pārvaldīt riskus, kuri nav pietiekamā apmērā regulēti REACH sistēmā” (48).
64. To ķīmisko vielu iekļaušana, ko paredzēts izvest no Savienības muitas zonas pēc sākotnējās ievešanas bez reģistrācijas, loģiski nav atbilstoša tam, lai sasniegtu kādu no REACH regulas pēcreģistrēšanas izvērtējuma, licencēšanas un ierobežošanas mērķiem. Tas ir it īpaši tādēļ, ka ECHA vai patiešām jebkurai citai Savienības vai dalībvalsts struktūrai būtu praktiski grūti kontrolēt un pārvaldīt šīs vielas, līdzko tās atstājušas Savienības muitas teritoriju, un tādēļ, ka Tiesa ir nospriedusi, ka REACH regulas “galvenais mērķis” ir kontrolēt ķīmiskās vielas, kas ir sastopamas atsevišķi vai maisījumos (49).
65. Kā tiesas sēdē norādīja Hamburgas pilsēta, tā kā sūtījums ir Krievijā, Hamburgas pilsētā nevarēs ar to rīkoties. Citiem vārdiem sakot, REACH regulā nav normu, kas pilnvarotu Savienības vai dalībvalstu iestādes vai dotu tām iespēju pārvaldīt un kontrolēt ķimikālijas, kas laistas trešo valstu tirgos. Tādēļ šķistu nepamatota REACH regulas 5. panta interpretācija, kas atbalstītu šādu effet utile (50).
66. Jāatzīmē, ka šī lieta atšķiras no Tiesas nesen izskatītās problēmas 2016. gada 21. septembra spriedumā European Confederation for Cosmetic Ingredients (C‑592/14, EU:C:2016:703), kurā tika nospriests, ka kosmētikas līdzekļu sastāvdaļu pārbaudes izmēģinājumus ar dzīvniekiem, kas notika ārpus Savienības, atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Regulas (EK) Nr. 1223/2009 par kosmētikas līdzekļiem (51) 18. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomai. Šis nolēmums bija taisīts saistībā ar tirdzniecības asociācijas, kura pārstāv Eiropas Savienības kosmētikas līdzekļu sastāvdaļu ražotājus, pieteikumu, lai noteiktu, vai tās dalībniekiem, iespējams, pienākas kriminālsods gadījumā, ja tie Apvienotās Karalistes tirgū laistu kosmētikas līdzekļus, kuros ietilpst sastāvdaļas, kas ir pārbaudītas izmēģinājumos ar dzīvniekiem ārpus Savienības. Tādējādi nebija nekādu jautājumu par to, ka Savienībai nav praktisku līdzekļu, lai regulētu sastāvdaļu pārbaudes izmēģinājumos ar dzīvniekiem, ņemot vērā, ka šai regulēšanai bija jānotiek tikai pie ievešanas.
67. Taisnība, ka REACH regulas 106. pantā paredzēta trešo valstu līdzdalība ECHA darbā, ka REACH regulas 107. pantā nodrošināta iespēja starptautisko organizāciju pārstāvjiem kā novērotājiem piedalīties ECHA darbā, ka REACH regulas 120. pants attiecas uz sadarbību ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām un ka REACH regulas 77. panta 2. punkta a) apakšpunktā ECHA sekretariātam noteikts pienākums veicināt importēto vielu reģistrāciju saskaņā ar II sadaļu tā, ka tiek ievērotas Savienības starptautiskās saistības ar trešajām valstīm.
68. Atzīstu arī abus REACH regulā minētos starptautiskās vides aizsardzības instrumentus, proti, 2002. gada 4. septembrī Johannesburgas Pasaules sammitā par ilgtspējīgu attīstību pieņemto īstenošanas plānu (preambulas 4. apsvērums) un 2006. gada 6. februārī Dubajā pieņemto Stratēģisko pieeju ķīmisko vielu apsaimniekošanai starptautiskā līmenī (SAICM) (preambulas 6. apsvērums).
69. Tomēr neviena no iepriekš minētajām šajā lietā izmantotajām REACH regulas normām un nevienā starptautiskā vides aizsardzības instrumentā (52) nav noteikta apņemšanas Eiropas Savienībai uzņemties pilnvaras attiecībā uz ķīmiskajām vielām, kas eksportētas ārpus tās muitas teritorijas (53). Tiklīdz šī robeža tiek pārkāpta, vismaz praktiskā ziņā ir ierobežotas Savienības iespējas kaut ko darīt, lai nodrošinātu augstu cilvēku veselības aizsardzības un apkārtējās vides aizsardzības līmeni, kā paredzēts REACH regulas 1. panta 1. punktā un preambulas 1. un 3. apsvērumā (54).
70. Tas liek secināt, ka, ja REACH regulas 5. panta pašreizējā redakcija ir “nesaskaņota un ir nepiemērota mērķiem”, kurus tā cenšas sasniegt, tad Savienības likumdevējam ir “jāsper soļi šajā jautājumā un jāpieņem piemēroti pasākumi” (55), īpaši ņemot vērā sarežģīto ietekmi, kas varētu sekot, ja REACH regulas materiāltiesiski attiecinātu arī uz, importējot nereģistrētu, eksportu (56).
C – REACH regulas 126. pants
71. Nav strīda, ka Hamburgas pilsēta nav lūgusi tiesai izdot rīkojumu ar pieprasījumu sūtījumu reģistrēt saskaņā ar REACH regulas 6. un 5. pantu. Atbilstoši iesniedzējtiesas lēmumam saskaņā ar Vācijas administratīvajām tiesībām ir iespējams noteikt šādas reģistrēšanas pienākumu, un jau 2009. gadā pirmajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz REACH regulu viena no Tiesas ģenerāladvokātēm atzīmēja, ka “vielu reģistrēšanas nolūks tieši ir uzlabot informācijas apriti par ar tām saistītiem riskiem” (57).
72. Šo situāciju satraucošu padara fakts, ka atbilstoši iepriekš minētajam, ja kriminālprocess neattiecās uz šajā lietā aplūkojamo sūtījumu, tad REACH regulas 5. panta pārkāpumu, kas notika, veicot ievešanu, vēl varēja novērst ar efektīvu, samērīgu un preventīvu līdzekli atbilstoši REACH regulas 126. panta prasībām. Turklāt, kā uzsvērts Komisijas rakstveida apsvērumos, J. Pinckernelle, iespējams, ir pārkāpis REACH regulu vairākos atsevišķos aspektos (58).
73. Ņemot vērā augsta līmeņa veselības aizsardzību un vides aizsardzību, kas pieprasīta REACH regulas 1. panta 1. punktā un preambulas 1. un 3. apsvērumā, kā arī augsta līmeņa vides aizsardzību un vides kvalitātes uzlabošanu, kas ir integrēta Savienības politikā, pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 37. pantu (59), REACH regulas 126. pantā dalībvalstīm noteikts pienākums nodrošināt, lai sodi, kas ieviesti REACH regulas izpildei, atspoguļotu tās neievērošanas nopietnību (60), neraugoties uz rīcības brīvību, kas piešķirta dalībvalstīm attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja tie nav saskaņoti (61). Turklāt par REACH regulas pārkāpumu ir jāsoda saskaņā gan ar procesuālajiem, gan materiālajiem nosacījumiem, kas ir analoģiski tiem, ko piemēro līdzīga rakstura valsts tiesību aktos (62). Kopumā tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmai jābūt preventīvai (63).
74. Tāpēc dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir tiesības veikt jebkuru vai visas no turpmāk minētajām darbībām, lai novērstu nereģistrēšanu saskaņā ar REACH regulu (64). Izmantotie līdzekļi nenovēršami mainīsies atkarībā no visiem attiecīgajiem apstākļiem. Šādi līdzekļi ietver, pirmkārt, rīkojumus par pienākumu veikt reģistrāciju, otrkārt, jebkurus nepieciešamos pagaidu rīkojumus (65), piemēram, rīkojumus konfiscēt ķimikālijas līdz tiesiskās aizsardzības procesu pabeigšanai tā, ka tās praktiski nevar eksportēt, treškārt, soda naudas iekasēšanu, ceturtkārt, smagos gadījumos kriminālsodu (66) piemērošanu.
75. Dalībvalsts sankciju piemērošanā REACH regulas izpildei, protams, jāievēro pamattiesības, kas ir aizsargātas saskaņā ar Eiropas Savienības hartu (67), un vispārējie tiesību principi, piemēram, samērīguma princips. Tas nozīmē, ka izvēlētajai sankcijai vai sankcijām jābūt pienācīgi pielāgotām REACH mērķu sasniegšanai, un tās nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams, lai tos sasniegtu (68). Šādos apstākļos tirgotājs var apgalvot, piemēram, ka ar reģistrāciju ir uzlikti nesamērīgi izdevumi vai ka dalībvalsts iestādes izvēlētais sods citādi ir pārmērīgs.
76. Visbeidzot jāuzsver, ka manis te iezīmētie principi attiecas gan uz importu, kas tiks tirgots Savienības iekšējā tirgū, gan uz importu Savienībā, kas ir paredzēts eksportam uz trešajām valstīm, kā to pieprasa REACH regulas preambulas 3. apsvēruma otrajā teikumā minētās nediskriminēšanas saistības.
77. Tādējādi, lai gan atzīstu Vācijas un Hamburgas pilsētas bažas par to, ka ar “laists tirgū” interpretāciju REACH regulas 5. pantā tādējādi, ka tiek izslēgts importējot nereģistrētu ķīmisko vielu eksports, varētu pavērt iespējas negodīgiem importētājiem, kuri apzināti pārkāpj Savienības ķimikāliju reģistrācijas prasības, zinot, ka viņi vienkārši var eksportēt, no šīs iespējas, šķiet, jāizvairās, precīzi kopā piemērojot REACH regulas 5., 6., 7. un 126. pantus.
IV – Secinājumi
78. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV 2006, L 396, 1. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2009. gada 22. jūnija Regulu Nr. 552/2009, 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ņemot vērā visas REACH regulas 6., 7., 21., 23. un 126. panta prasības, vielas var tikt izvestas no Eiropas Savienības teritorijas, ja tās nav tikušas reģistrētas atbilstoši attiecīgajām REACH regulas II sadaļas normām.