TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2023. gada 21. septembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Muitas savienība – Regula (ES) Nr. 952/2013 – Savienības Muitas kodekss – 70. un 74. pants – Muitas vērtības noteikšana – To augļu un dārzeņu muitas vērtība, kuriem piemēro ievešanas cenu – Regula (ES) Nr. 1308/2013 – 181. pants – Deleģētā regula (ES) 2017/891 – 75. panta 5. un 6. punkts – Deklarētā darījuma vērtība, kas augstāka par standarta importa vērtību – Produktu realizācija saskaņā ar nosacījumiem, kuri apstiprina darījuma vērtības pareizību – Importētāja veikta pārdošana ar zaudējumiem – Saikne starp importētāju un eksportētāju – Lēmuma par muitas parāda noteikšanu pārbaude tiesā
Lietā C‑770/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) iesniegusi ar 2021. gada 23. novembra rīkojumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 13. decembrī, tiesvedībā
OGL‑Food Trade Lebensmittelvertrieb GmbH
pret
Direktor na Teritorialna direktsia “Mitnitsa Plovdiv” pri Agentsia “Mitnitsi”,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias] (referents), M. Ilešičs [M. Ilešič], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un Z. Čehi [Z. Csehi],
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretārs: R. Stefanova-Kamiševa [R. Stefanova‑Kamisheva], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 25. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– OGL‑Food Trade Lebensmittelvertrieb GmbH vārdā – G. Goranov, advokat, un C. Salder, Rechtsanwalt,
– Direktor na Teritorialna direktsia “Mitnitsa Plovdiv” pri Agentsia “Mitnitsi” vārdā – E. Dimitrova, E. Harizanova, N. Kancheva un S. Kirilova,
– Bulgārijas valdības vārdā – M. Georgieva, T. Mitova un E. Petranova, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Clotuche‑Duvieusart, D. Drambozova, M. Morales Puerta un F. Moro, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 20. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt:
– Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Savienības Muitas kodekss”), 22., 44., 70. un 74. pantu;
– Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447 (2015. gada 24. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus [Regulā Nr. 952/2013] (OV 2015, L 343, 558. lpp.; turpmāk tekstā – “Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regula”), 127. un 142. pantu;
– Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2017/891 (2017. gada 13. marts), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1308/2013 papildina attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 papildina attiecībā uz sodiem, kas piemērojami minētajās nozarēs, un groza Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 543/2011 (OV 2017, L 138, 4. lpp.), 75. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp OGL‑Food Trade Lebensmittelvertrieb GmbH (turpmāk tekstā – “OGL‑Food”) un Direktor na Teritorialna direktsia “Mitnitsa Plovdiv” pri Agentsia “Mitnitsi” (Muitas iestādes “Plovdivas muita” teritoriālās direkcijas direktors, Bulgārija; turpmāk tekstā – “muitas direktors”) par deklarēto darījuma vērtību svaigu kabaču importam no Turcijas.
Atbilstošās tiesību normas
Tiesību akti muitas jomā
Savienības Muitas kodekss
3 Saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 1. panta 1. punktu:
“Ar šo regulu izveido Savienības Muitas kodeksu [..], ar kuru nosaka vispārējus noteikumus un procedūras, ko piemēro precēm, kuras ieved Savienības muitas teritorijā vai izved no tās.
Neskarot starptautiskās tiesības un konvencijas un Savienības tiesību aktus citās jomās, [šo] kodeksu vienādi piemēro visā Savienības muitas teritorijā.”
4 Šī kodeksa 5. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:
“Piemērojot [Savienības Muitas kodeksu], izmanto šādas definīcijas:
1) “muitas dienesti” ir dalībvalstu muitas administrācijas, kas ir atbildīgas par tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, un citas iestādes, kam saskaņā ar valsts tiesību aktiem piešķirtas pilnvaras piemērot konkrētus tiesību aktus muitas jomā;
[..]
3) “muitas kontrole” ir īpašas darbības, ko veic muitas dienesti, lai nodrošinātu atbilstību tiesību aktiem muitas jomā un citiem tiesību aktiem, kas reglamentē tādu preču ievešanu, izvešanu, tranzītu, pārvietošanu, uzglabāšanu un galapatēriņu, kuras pārvietotas starp Savienības muitas teritoriju un valstīm vai teritorijām ārpus minētās teritorijas, kā arī ārpussavienības preču un galapatēriņa procedūrai pakļauto preču atrašanos un pārvietošanu Savienības muitas teritorijā;
[..].”
5 Minētā kodeksa 22. panta “Pēc pieteikuma saņemšanas pieņemtie lēmumi” 6. un 7. punktā ir noteikts:
“6. Pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas nelabvēlīgi ietekmētu pieteikuma iesniedzēju, muitas dienesti pieteikuma iesniedzējam dara zināmu pamatojumu, kādēļ tie ir paredzējuši pieņemt šo lēmumu, kā arī dod viņam iespēju noteiktā laikposmā no dienas, kurā viņš saņēmis minēto paziņojumu vai kad uzskata, ka viņš to ir saņēmis, izteikt savu viedokli. Pēc šā laikposma beigām pieteikuma iesniedzējam piemērotā veidā paziņo par lēmumu.
[..]
7. Lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē pieteikum[a] iesniedzēju, sniedz tā pamatojumu un norāda uz pārsūdzības tiesībām, kas paredzētas 44. pantā.”
6 Savienības Muitas kodeksa 44. pants “Pārsūdzības tiesības” ir formulēts šādi:
“1. Ikvienai personai, kuru tieši un individuāli skar muitas dienestu lēmums, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, ir tiesības šo lēmumu pārsūdzēt.
[..]
2. Pārsūdzības tiesības var izmantot vismaz divos posmos:
a) sākotnēji – muitas dienestos, tiesu iestādē vai citā struktūrā, ko dalībvalstis ir izraudzījušas šim nolūkam;
b) pēc tam – augstākā neatkarīgā struktūrā, kas var būt tiesu iestāde vai līdzvērtīga specializēta struktūra, saskaņā ar dalībvalstīs spēkā esošajiem noteikumiem.
[..]”
7 Savienības Muitas kodeksa 46. panta “Riska pārvaldība un muitas kontroles” 1. punktā ir noteikts:
“Muitas dienesti var veikt jebkuras muitas kontroles, ko tie uzskata par vajadzīgām.
Muitas kontroles, jo īpaši, var būt preču pārbaude, paraugu ņemšana, deklarācijā vai paziņojumā ietvertās informācijas pareizības un pilnīguma pārbaude un dokumentu esības, īstuma, pareizības un derīguma pārbaude, uzņēmēju grāmatvedības un citu uzskaites datu pārbaude, transportlīdzekļu apskate, personu nestās vai vestās vai pie personām esošās bagāžas un citu mantu pārbaude, kā arī oficiālu izziņu veikšana un citas līdzīgas darbības.”
8 Saskaņā ar šī kodeksa 70. pantu “Muitas vērtības noteikšanas metode, pamatojoties uz darījuma vērtību”:
“1. Preču muitas vērtības pamatbāze ir darījuma vērtība, kas ir faktiski samaksātā vai maksājamā cena par precēm, kad tās pārdod izvešanai uz Savienības muitas teritoriju; šī cena vajadzības gadījumā tiek pielāgota.
2. Faktiski samaksātā vai maksājamā cena ir kopējā summa, ko pircējs par ievestajām precēm ir samaksājis vai kas viņam jāmaksā pārdevējam vai trešai personai pārdevēja labā, un tā ietver visus maksājumus, kuri ir samaksāti vai jāmaksā saskaņā ar ievesto preču pārdošanas nosacījumiem.
3. Darījuma vērtību piemēro, ja ir izpildīti visi turpmāk norādītie nosacījumi:
[..]
d) pircējs un pārdevējs nav saistīti, vai arī to saistība nav ietekmējusi cenu.”
9 Minētā kodeksa 74. pantā “Muitas vērtības noteikšanas palīgmetodes” ir paredzēts:
“1. Ja preču muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 70. pantu, to nosaka, secīgi piemērojot 2. punkta a) līdz d) apakšpunktu, līdz sasniedz pirmo apakšpunktu, saskaņā ar kuru preču muitas vērtību var noteikt.
[..]
2. Ievērojot 1. punktu, muitas vērtība ir:
[..]
c) vērtība, kas balstās uz vienas vienības cenu, par kādu ievestās preces vai identiskas vai līdzīgas ievestās preces tiek pārdotas Savienības muitas teritorijā vislielākajā kopskaitā personām, kas nav saistītas ar pārdevēju; [..]
[..].”
Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regula
10 Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas II sadaļā, kas attiecas uz “faktori[em], pamatojoties uz kuriem piemēro ievedmuitas vai izvedmuitas nodokli un citus pasākumus attiecībā uz preču tirdzniecību”, ir ietverta šīs īstenošanas regulas 3. nodaļa “Preču muitas vērtība”. Šajā minētās īstenošanas regulas 3. nodaļā ietvertais 127. pants “Vispārīgi noteikumi” attiecībā uz Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunktu ir formulēts šādi:
“1. Šīs nodaļas vajadzībām uzskata, ka divas personas ir saistītas, ja ir izpildīts viens no šādiem nosacījumiem:
[..]
b) tās ir juridiski atzīti uzņēmējdarbības partneri;
[..].”
11 Šīs pašas īstenošanas regulas 134. pantā “Darījumi starp saistītām personām”, kas attiecas uz Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunktu, ir noteikts:
“1. Ja pircējs un pārdevējs ir saistīti un lai noteiktu, vai šāda saistība nav ietekmējusi cenu, [attiecīgā gadījumā] pārbauda pārdošanas apstākļus [..] un deklarētājam dod iespēju sniegt tādu turpmāku sīkāku informāciju par minētajiem apstākļiem, kas var būt nepieciešama.
2. Tomēr preces novērtē saskaņā ar [Savienības Muitas kodeksa] 70. panta 1. punktu, ja deklarētājs pierāda, ka deklarētā darījuma vērtība ir aptuveni tāda pati kā šādas pārbaudes vērtības, kas noteiktas tajā pašā laikā vai apmēram tajā pašā laikā:
[..]
b) vienādu [identisku] vai līdzīgu preču muitas vērtība, kas noteikta saskaņā ar [Savienības Muitas kodeksa] 74. panta 2. punkta c) apakšpunktu;
[..].”
12 Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 142. pantā “Deduktīvā metode”, kurā izklāstīti Savienības Muitas kodeksa 74. panta 2. punkta c) apakšpunkta īstenošanas noteikumi, ir paredzēts:
“1. Vienības cena, ko izmanto, lai noteiktu muitas vērtību saskaņā ar [Savienības Muitas kodeksa] 74. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ir cena, par kādu ievestās preces vai ievestās vienādās [identiskās] vai līdzīgās preces tiek pārdotas Savienībā tādā stāvoklī, kādā tās ievestas, vērtējamo preču ievešanas laikā vai apmēram tajā laikā.
[..]
4. Lai noteiktu muitas vērtību saskaņā ar [Savienības Muitas kodeksa] 74. panta 2. punkta c) apakšpunktu, neņem vērā šādu pārdošanu:
[..]
b) pārdošana saistītām personām;
[..].”
Tiesību akti par tādu augļu un dārzeņu importu, kuriem piemēro ievešanas cenu
Regula (ES) Nr. 1308/2013
13 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV 2013, L 347, 671. lpp.), 181. pantā “Ievešanas cenu sistēma dažiem produktiem augļu un dārzeņu, pārstrādātu augļu un dārzeņu un vīna nozarē” ir noteikts:
“1. Lai kopējā muitas tarifa nodokļu likmi piemērotu augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozares produktiem un vīnogu sulai un misai, sūtījuma ievešanas cena ir vienāda ar tā muitas vērtību, kas aprēķināta saskaņā ar [Savienības Muitas kodeksu] un [Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulu].
2. Lai nodrošinātu sistēmas efektivitāti, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, lai nodrošinātu, ka sūtījuma deklarētās ievešanas cenas patiesums jāpārbauda, izmantojot vienotas likmes importa vērtību, un paredzētu nosacījumus, saskaņā ar kuriem ir jāiemaksā nodrošinājums.
3. Komisija pieņem īstenošanas aktus, nosakot noteikumus par to, kā aprēķināma vienotas likmes importa vērtība, kas minēta 2. punktā. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.”
Deleģētā regula 2017/891
14 Deleģētā regula 2017/891, kas tika pieņemta, pamatojoties tostarp uz Regulas Nr. 1308/2013 181. panta 2. punktu, ietver III sadaļu “Tirdzniecība ar trešām valstīm – Ievešanas cenu sistēma”, kurā ir iekļauts 73.–75. pants.
15 Šīs regulas 73. pantā ir noteikts:
“Šajā [sa]daļā:
a) “partija” ir preces, kas uzrādītas kopā ar deklarāciju laišanai brīvā apgrozībā, un tā ietver tikai vienas un tās pašas izcelsmes preces ar vienu KN kodu; [..]
[..].”
16 Minētās deleģētās regulas 74. panta “Paziņojums par importēto produktu cenām un daudzumiem” 1. punktā ir paredzēts:
“Par katru produktu un par periodiem, kas noteikti VII pielikuma A daļā, par katru tirdzniecības dienu un izcelsmes vietu dalībvalstis vēlākais līdz plkst. 12.00 (Briseles laiks) nākamajā darbdienā Komisijai paziņo:
a) to produktu vidējās reprezentatīvās cenas, kas importēti no trešām valstīm un pārdoti dalībvalstu importa tirgos; un
b) kopējos daudzumus, kas attiecas uz a) apakšpunktā minētajām cenām.
Pirmās daļas a) apakšpunkta piemērošanas vajadzībām dalībvalstis paziņo Komisijai importa tirgus, ko tās uzskata par reprezentatīviem un kas ietver Londonu, Milānu, Perpiņānu un Renžī.
Ja pirmās daļas b) apakšpunktā minētie kopējie daudzumi ir mazāki par desmit tonnām, atbilstošās cenas Komisijai nepaziņo.”
17 Saskaņā ar šīs pašas deleģētās regulas 75. pantu “Ievešanas cenas pamats”:
“1. Regulas [..] Nr. 1308/2013 181. panta 1. punkta piemērošanas vajadzībām minētajā pantā nosaukto augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozares produkti ir produkti, kas uzskaitīti šīs regulas VII pielikumā.
2. Ja VII pielikuma A daļā minēto produktu muitas vērtība ir noteikta saskaņā ar darījuma vērtību, kas minēta [Savienības Muitas kodeksa] 70. pantā, un minētā muitas vērtība ir vairāk nekā par 8 % augstāka par vienoto likmi, kuru Komisija aprēķinājusi kā standarta importa vērtību laikā, kad iesniegta deklarācij[a] produktu laišanai brīvā apgrozībā, importētājam ir jāsniedz galvojums, kā noteikts [Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas] 148. pantā. Šajā nolūkā ievedmuitas nodokļa galīgā summa, kas var būt jāmaksā par šīs regulas VII pielikuma A daļā minētajiem produktiem, ir nodokļa summa, kas būtu jāmaksā, ja attiecīgais produkts būtu klasificēts, pamatojoties uz attiecīgo standarta importa vērtību.
[..]
3. Ja VII pielikuma A daļā minēto produktu muitas vērtība ir aprēķināta saskaņā ar [Savienības Muitas kodeksa] 74. panta 2. punkta c) apakšpunktu, nodokli atskaita tā, kā paredzēts [Komisijas] Īstenošanas regulas (ES) 2017/892 [(2017. gada 13. marts), ar ko nosaka noteikumus par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 piemērošanu attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari (OV 2017, L 138, 57. lpp.),] 38. panta 1. punktā. Tādā gadījumā importētājs sniedz galvojumu, kas ir vienāds ar nodokļa summu, kāda tam būtu bijusi jāmaksā, ja produktu klasifikācija būtu veikta, pamatojoties uz piemērojamo standarta importa vērtību.
4. Konsignācijā importēto preču muitas vērtību nosaka tiešā veidā saskaņā ar [Savienības Muitas kodeksa] 74. panta 2. punkta c) apakšpunktu, un spēkā esošajos periodos šajā nolūkā piemēro standarta importa vērtību, kas aprēķināta saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) 2017/892 38. pantu.
5. Ievērojot četru mēnešu termiņu no dienas, kad pieņemta deklarācija laišanai brīvā apgrozībā, importētājam ir viens mēnesis no attiecīgo produktu pārdošanas dienas, lai pierādītu, ka partija ir realizēta saskaņā ar [Savienības Muitas kodeksa] 70. pantā minētajiem nosacījumiem, kuri apstiprina cenu pareizību, vai arī lai noteiktu muitas vērtību, kas minēta [šī kodeksa] 74. panta 2. punkta c) apakšpunktā.
Ja kāds no šiem termiņiem netiek ievērots, sniegtais galvojums tiek zaudēts, neskarot 6. punkta piemērošanu.
Sniegto galvojumu atbrīvo tādā apmērā, par kādu muitas iestādēm tiek nodrošināti pietiekami pierādījumi par realizācijas nosacījumu ievērošanu. Pretējā gadījumā galvojums tiek ieturēts ievedmuitas nodokļu maksājuma veidā.
Lai pierādītu, ka partija ir tikusi realizēta saskaņā ar pirmajā daļā izklāstītajiem nosacījumiem, importētājs ļauj piekļūt ne tikai rēķiniem, bet arī visiem citiem dokumentiem, kas vajadzīgi, lai veiktu attiecīgās muitas kontroles saistībā ar katra attiecīgās partijas produkta pārdošanu un realizāciju, arī dokumentiem, kas attiecas uz partijas transportēšanu, apdrošināšanu, pārvietošanu un uzglabāšanu.
[..]
6. Pēc importētāja pienācīgi pamatota lūguma dalībvalsts kompetentās iestādes 5. punkta pirmajā daļā minēto četru mēnešu termiņu var pagarināt ne vairāk kā par trim mēnešiem.
[..]”
18 Deleģētās regulas 2017/891 VII pielikuma A daļā it īpaši ir minēts:
KN kods | Apraksts | Piemērošanas periods |
0709 90 70 | Tumšzaļie kabači | No 1. janvāra līdz 31. decembrim |
Regula (EEK) Nr. 2658/87
19 Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 (1987. gada 23. jūlijs) par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV 1987, L 256, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2018. gada 11. oktobra Īstenošanas regulu (ES) 2018/1602 (OV 2018, L 273, 1. lpp.), I pielikuma trešās daļas I sadaļas 2. pielikumā tostarp ir ietverts šāds ieraksts:
KN kods | Apraksts | Līgtā nodokļa likme (%) |
[..] | [..] | [..] |
0709 93 10 | – – – kabači |
|
[..] | [..] | [..] |
| – – – – no 1. aprīļa līdz 31. maijam |
|
| – – – – – iekļuves cena par 100 kg tīrā svara: |
|
| – – – – – – ne zemāka par € 69,2 | 12,8 |
| – – – – – – ne zemāka par € 67,8, bet zemāka par € 69,2 | 12,8 + 1,4 €/100 kg/net |
| – – – – – – ne zemāka par € 66,4, bet zemāka par € 67,8 | 12,8 + 2,8 €/100 kg/net |
| – – – – – – ne zemāka par € 65, bet zemāka par € 66,4 | 12,8 + 4,2 €/100 kg/net |
| – – – – – – ne zemāka par € 63,7, bet zemāka par € 65 | 12,8 + 5,5 €/100 kg/net |
| – – – – – – zemāka par € 63,7 | 12,8 + 15,2 €/100 kg/net |
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
20 2019. gada 23. aprīlī OGL‑Food, rīkojoties kā importētāja, Svilengradas [Svilengrad] (Bulgārija) muitas iestādē iesniedza muitas deklarāciju, ar kuru tā, piemērojot procedūru laišanai brīvā apgrozībā galapatēriņam, deklarēja Turcijas izcelsmes “svaigus kabačus”, kuri ietilpst preču tarifu un statistikas nomenklatūras apakšpozīcijā 0709 93 10, ar svaru 4800 kg un par muitas vērtību, kas konvertējot euro, par 100 kg bija 90,81 EUR (turpmāk tekstā – “strīdīgā partija”). Eksportētāja bija Antaljā (Turcija) reģistrēta sabiedrība.
21 Uz 2019. gada 23. aprīli Komisija jebkādas izcelsmes kabačiem bija noteikusi standarta importa vērtību 53,80 EUR par 100 kg. Tā kā strīdīgās partijas deklarētā darījuma vērtība vairāk nekā par 8 % pārsniedza šo standarta importa vērtību, OGL‑Food saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 2. punktu izsniedza galvojumu jeb nodrošinājumu 982,17 Bulgārijas levas (BGN) (aptuveni 502 EUR).
22 Ņemot vērā transporta, izkraušanas, apstrādes un apdrošināšanas izmaksas, kas radušās līdz strīdīgās partijas ievešanas vietai Eiropas Savienībā, transporta izmaksas pēc ierašanās minētajā ievešanas vietā un izmaksas, kas radušās Bulgārijas Pārtikas nekaitīguma aģentūrā, Bulgārijas muitas iestādes noteica kopējo cenu, ko OGL‑Food samaksāja, lai iegādātos strīdīgo partiju par cenu 109,6 EUR par 100 kg.
23 Ar 2019. gada 24. aprīļa vēstuli Bulgārijas muitas iestādes informēja OGL‑Food, ka saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punktu tai šajā tiesību normā paredzētajos termiņos bija jāpierāda, ka strīdīgā partija tika realizēta saskaņā ar nosacījumiem, kuri apstiprina deklarētās darījuma vērtības patiesumu. Šajā nolūkā OGL‑Food tika aicināta iesniegt tostarp eksportētājvalsts muitas deklarāciju, piegādes rēķinu, komerclīgumu, “nodokļa” rēķinus par strīdīgās partijas pārdošanu pirmajā tirdzniecības līmenī, šīs partijas pārdošanas cenas aprēķinu, kas balstīts uz iegādes cenu, bankas kontu izrakstus, bankas konta izrakstus par pārdevējam veiktajiem maksājumiem, pirkumu un pārdevumu grāmatojumu žurnālu un darījumu un preču piegādes pavadzīmju reģistrācijas grāmatu. OGL‑Food tika informēta arī par pieprasīto pierādījumu neiesniegšanas sekām, proti, par nodrošinājuma zaudēšanu saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta otro daļu.
24 2019. gada 23. maijā OGL‑Food Bulgārijas muitas iestādēm iesniedza rēķinu par strīdīgās partijas iegādi, transporta rēķinu, starptautisku preču pavadzīmi, rēķinu par strīdīgās partijas pārdošanu pirmajā tirdzniecības līmenī Savienībā, piegādes pavadzīmes, apstiprinājumus par strīdīgās partijas saņemšanu, pārdošanas cenas aprēķinu, kas balstīts uz iegādes cenu, un izrakstus no grāmatvedības uzskaites par importu un pārdevumiem. Tā arī iesniedza pievienotās vērtības nodokļa (PVN) deklarācijas par laikposmu no 2019. gada janvāra līdz aprīlim, pirkumu un pārdevumu grāmatojumu žurnālus, kā arī PVN deklarācijas par piegādēm Kopienas iekšienē par to pašu laikposmu. OGL‑Food, pamatojoties uz iesniegtajiem pierādījumiem, lūdza atbrīvot sniegto nodrošinājumu.
25 Saskaņā ar OGL‑Food iesniegto pārdošanas cenas aprēķinu tā pārdeva strīdīgo partiju par cenu 106 EUR par 100 kg. Ņemot vērā, ka šī pēdējā minētā cena bija zemāka par kopējo cenu 109,6 EUR par 100 kg, ko OGL‑Food bija samaksājusi, lai iegādātos strīdīgo partiju, Bulgārijas muitas iestādes uzskatīja, ka OGL‑Food nav iesniegusi pierādījumus par šīs partijas realizāciju saskaņā ar nosacījumiem, kuri apstiprina deklarētās darījuma vērtības patiesumu, un ka līdz ar to saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta trešo daļu nodrošinājums būtu jāiekasē no ievedmuitas nodokļu samaksas.
26 Piemērojot Savienības Muitas kodeksa 22. panta 6. punktu, OGL‑Food tika informēta par argumentāciju, ar kādu muitas direktors grasījās pamatot savu lēmumu, un tika aicināta 30 dienu laikā iesniegt savu viedokli.
27 Apsvērumos par minētajiem iemesliem OGL‑Food vispirms norādīja, ka Deleģētās regulas 2017/891 75. pantā nav noteikts pienākums sniegt pierādījumus par preču tālākpārdošanu ar peļņu, lai pierādītu darījuma vērtības, kas deklarēta kā muitas vērtība, patiesumu. Turpinājumā tā uzsvēra, ka strīdīgās partijas pārdošana ir iekļāvusies ilgtermiņa tirdzniecības attiecībās ar starptautisko lielveikalu ķēdi un ka šo attiecību ilgāka laikposma pārbaude būtu ļāvusi konstatēt, ka šādas attiecības tai ļāva gūt peļņu. Visbeidzot OGL‑Food norādīja, ka cena, par kādu tā ir pārdevusi strīdīgo partiju, bija ievērojami augstāka par standarta importa vērtību, ko Komisija 2019. gada 23. aprīlī bija aprēķinājusi par strīdīgajā partijā ietilpstošajām precēm identiskām precēm.
28 Ar 2020. gada 30. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums, ar kuru noteikts muitas parāds”) muitas direktors it īpaši nolēma, ka sniegtais nodrošinājums ir jāietur ievedmuitas nodokļu maksājuma veidā, kas noteikts 982,17 BGN. Šī lēmuma pamatā, pirmkārt, ir tas, ka OGL‑Food nav iesniegusi tādus elementus, kas varētu paskaidrot būtisko atšķirību starp deklarēto darījuma vērtību 90,81 EUR par 100 kg un standarta importa vērtību 53,80 EUR par 100 kg, kā, piemēram, strīdīgās partijas īpašā kvalitāte vai bioloģiskā izcelsme, jo šī partija bija raksturota tikai kā “augstākās kvalitātes”. Otrkārt, muitas direktors ņēma vērā ar strīdīgās partijas pārdošanu saistītos zaudējumus, lai uzskatītu, ka OGL‑Food nav pierādījusi, ka šī partija realizēta saskaņā ar nosacījumiem, kuri apstiprina deklarētās darījuma vērtības patiesumu Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta izpratnē.
29 OGL‑Food cēla prasību atcelt lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds, Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija), kas ir iesniedzējtiesa, apgalvojot, ka neapstrīdētie elementi, kurus tā ir iesniegusi muitas direktoram, apstiprina, ka deklarētā darījuma vērtība atbilst Savienības Muitas kodeksa 70. panta nosacījumiem. Šajā kontekstā OGL‑Food norāda, pirmkārt, ka peļņas esamība no tādu preču pārdošanas konkrētam klientam, kuras ir salīdzināmas ar strīdīgajā partijā ietilpstošajām, ir jānosaka, pamatojoties uz ikmēneša aprēķiniem, nevis aprēķiniem katra atsevišķā darījuma līmenī. Otrkārt, OGL‑Food apgalvo, ka šīs partijas vērtība, kādu to saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 74. panta 2. punkta c) apakšpunktu ir aprēķinājis tiesu eksperts, apstiprina, kaut vai netieši, ka minētās partijas cena nav tikusi mākslīgi paaugstināta. OGL‑Food turklāt piebilst, ka tai un starptautiskajai lielveikalu ķēdei, kurai tā pārdeva strīdīgo partiju, nav uzņēmējdarbības partneru statusa Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 127. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
30 Savukārt muitas direktors uzsver, pirmkārt, ka OGL‑Food nav iesniegusi elementus, kas ļautu pamatot deklarētās darījuma vērtības augsto līmeni salīdzinājumā ar standarta importa vērtību, piemēram, tādus elementus, kas apliecina attiecīgo produktu īpašo kvalitāti vai to izcelsmi no bioloģiskās lauksaimniecības. Otrkārt, tas, ka OGL‑Food strīdīgo partiju pārdeva ar zaudējumiem, neatbilstot tirgus loģikai, kas prasa, lai šī sabiedrība censtos gūt komerciālu peļņu. Treškārt, Savienības Muitas kodekss tiekot piemērots, neskarot Deleģēto regulu 2017/891. Pēdējā minētajā regulā, lai novērtētu deklarētās darījuma vērtības patiesumu strīdīgās partijas importa nolūkos, esot izslēgta iespēja ņemt vērā citus importa darījumus. Turklāt, ceturtkārt, Savienības Muitas kodeksa 74. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā muitas vērtības noteikšanas metode šajā gadījumā neesot piemērojama.
31 Šķiet, iesniedzējtiesa uzskata, ka analīze, uz kuru ir balstīts lēmums, ar ko noteikts muitas parāds un kas ir nelabvēlīgs OGL‑Food, nav saderīga ar valsts judikatūru saistībā ar tādu pierādījumu izvērtēšanu, kuri attiecas uz darījuma vērtības, kas deklarēta saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punktu, patiesumu. Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa uzskata – lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu, pēc savas ierosmes ir jāizvirza jautājums par iespējamību, ka OGL‑Food ar strīdīgās partijas eksportētāju un tā klientu Savienībā uztur tādas attiecības, kas ļauj visus šos subjektus kvalificēt par “saistītām” personām attiecīgi Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta un 74. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
32 Proti, pirmām kārtām, esot jāpārbauda, vai tad, ja starp pusēm nepastāv tirdzniecības līgums vai cita veida juridiskas attiecības, pietiek ar tādām ilgstošām, periodiskām un atkārtotām piegādes attiecībām kā pamatlietā aplūkotās, kuras atspoguļotas attiecīgajos rēķinos un grāmatvedības izrakstos, lai eksportētāju un OGL‑Food kvalificētu par personām, kas ir “juridiski atzīti uzņēmējdarbības partneri” Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 127. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, un tātad par “saistītām” personām šī kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē, un tas liekot pēc tam pārbaudīt, vai šī saikne ir ietekmējusi strīdīgās partijas deklarēto darījumu vērtību.
33 Otrām kārtām, OGL‑Food iesniedzējtiesā esot apgalvojusi, ka muitas direktoram bija jāpieņem deklarētā darījuma vērtība, jo tā bija tuva identisku vai līdzīgu preču muitas vērtībai, kas noteikta saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 74. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kā to aprēķinājis tiesu eksperts. Šī tiesa uzskata – lai novērtētu šī argumenta, kas attiecas uz Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 134. panta 2. punkta b) apakšpunktu, nozīmīgumu, ir jāizvērtē, vai OGL‑Food un tās klients Savienībā ir saistītas personas šīs īstenošanas regulas 142. panta 4. punkta b) apakšpunkta – kurā noteikta Savienības muitas kodeksa 74. panta 2. punkta c) apakšpunkta piemērošanas kārtība – izpratnē. Šajā ziņā minētā tiesa uzskata, ka jēdzienam “saistītas personas” Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunktā un 74. panta 2. punkta c) apakšpunktā, kā arī Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 127. panta 1. punktā un 142. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir tā pati nozīme.
34 Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai importētājs var pirmo reizi panākt Savienības Muitas kodeksa 74. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētās metodes piemērošanu, iesniedzot prasību par lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds, proti, pēc Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. un 6. punktā paredzēto termiņu beigām. Noliedzošas atbildes gadījumā šai tiesai ir šaubas par to, vai ir ievērotas importētāja tiesības uz aizstāvību, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, un par to, vai tā var konstatēt, ka importētājs ir ar eksportētāju saistīta persona Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē, lai gan lēmumā, ar kuru noteikts muitas parāds, šī iemesla dēļ darījuma vērtība nav tikusi izslēgta.
35 Iesniedzējtiesa arī vēlas noskaidrot, vai Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai pierādītu Savienības Muitas kodeksa 70. pantā minēto cenu patiesumu, importētājam ir jāiesniedz pirkuma līgums vai cits līdzvērtīgs dokuments, muitas dienests jeb muitas iestāde var ņemt vērā faktu, ka importētās preces Savienības tirgū ir pārdotas ar zaudējumiem, un šīs pārdošanas ar zaudējumiem apstākļiem ir nozīme šīs tiesību normas piemērošanas vajadzībām.
36 Visbeidzot iesniedzējtiesa vaicā, vai Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, neapšaubot eksportētāja izrakstītā rēķina autentiskumu un ar to saistītos pierādījumus par samaksu, muitas iestāde var noteikt muitas vērtību standarta importa vērtības līmenī, ja deklarētā darījuma vērtība ir pārmērīgi augsta un ja nav iesniegts līgums starp eksportētāju un importētāju vai citi pierādījumi, kas pamato deklarētās darījuma vērtības augsto līmeni.
37 Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai – ņemot vērā [Savienības Muitas kodeksa] 70. panta 1. punktu kopsakarā ar [Deleģētās regulas 2017/891] 75. panta 5. punkta pirmo daļu un 6. punktu –, lai konkrētā dārzeņu importa muitas deklarācijā attiecībā uz preču darījuma vērtības piemērošanu muitas vajadzībām izvērtētu [Savienības] Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunktā noteikto prasību, ka “pircējs un pārdevējs nav saistīti”, nozīme ir:
– datiem par preču importa darījumā iesaistīto pušu attiecībām un par to pašu preču pārdošanu pirmajā tirdzniecības līmenī Savienībā, proti, par pastāvīgām un atkārtotām viena veida, ievērojama daudzuma un vērtības preču piegādēm, kas izslēdz secinājumu, ka saistība ar konkrēto vērtējamo importu bijusi nejauša;
– datiem par attiecībā uz piegādēm izrakstītajiem rēķiniem, par cenas samaksu, par rēķinu atspoguļošanu importētāja grāmatvedības uzskaitē un PVN reģistros un attiecīgi konkrētajam importam izmantotajām tiesībām uz priekšnodokļa atskaitīšanu;
– tam, ka deklarētā darījuma vērtība konkrētajam novērtējamajam importam ir ievērojami augstāka par tās pašas preces standarta importa vērtību, ko Komisija noteikusi, lai piemērotu ievedmuitas nodokļus dārzeņu nozarē, savukārt šī pati prece Savienībā tiek pārdota ar zaudējumiem;
– tam, ka importētājs nav iesniedzis ne muitas iestāžu pieprasīto tirdzniecības līgumu saistībā ar konkrēto importu, ne dokumentu par cita veida tiesiskajām attiecībām starp līgumslēdzējiem?
Ja minētajiem apstākļiem ir nozīme – vai tie ļauj konstatēt, ka importētāji un eksportētāji, proti, attiecīgi importētāji un pircēji pirmajā tirdzniecības līmenī, ir “juridiski atzīti uzņēmējdarbības partneri” vai saistītas personas [Savienības Muitas kodeksa] īstenošanas regulas 127. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 142. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē?
Ja minētajiem apstākļiem ir nozīme, bet tie nav pietiekami, lai secinātu, ka tirgotāji ir saistītas personas, – vai uz Deleģētās regulas [2017/891] 75. panta 6. punkta pamata veiktās pārbaudes nolūkos, lai novērstu izvairīšanos no muitas nodokļa maksāšanas un nodokļu ieņēmumu zudumu Savienības budžetā, arī ņemot vērā turpmāko pārdošanu ar zaudējumiem pirmajā tirdzniecības līmenī Savienībā, ir jāizvērtē, vai attiecības starp tirgotājiem ir ietekmējušas augstākas cenas noteikšanu konkrētajām ievestajām precēm?
2) Vai no [Hartas] 47. panta [pirmās daļas] un 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta, kuri interpretēti, [ņemot vērā Savienības Muitas kodeksa 44. panta 1. punktā minētās pārsūdzības tiesības] un muitas dienestu pienākumu norādīt lēmuma pamatojumu atbilstoši šī kodeksa 29. pantam kopsakarā ar 22. panta 7. punktu, kā arī no lietas apstākļiem, ņemot vērā to, ka tiesvedībā par lēmuma pārsūdzēšanu pirmās instances tiesai ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt minētā lēmuma likumību un apelācijas sūdzībā nenorādītu pamatojumu, savākt jaunus pierādījumus un oficiāli norīkot ekspertu, ir izsecināms, ka:
– [Savienības Muitas kodeksa] 70. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzēto nosacījumu, ka “pircējs un pārdevējs nav saistīti vai arī to saistība nav ietekmējusi cenu”, ir pieļaujams pirmo reizi konstatēt tiesvedībā tiesā, vai arī muitas iestādei ir pienākums šajā ziņā sniegt vērtējumu apstrīdētā lēmuma pamatojumā;
– ja importētājam ir bijusi procesuāla iespēja, bet viņš nav skaidri norādījis, ka ievesto preču vērtību aprēķinās, izmantojot dedukcijas metodi atbilstoši [Savienības Muitas kodeksa] 74. panta 2. punkta c) apakšpunktam, vai attiecībā uz šo konstatējumu noteiktā prekluzīvā termiņa dēļ [Deleģētās regulas 2017/891] 75. panta 5. un 6. punktam būtu pretrunā tas, ka šī vērtība pirmo reizi tiktu noteikta pārsūdzības procesā tiesā – tostarp, lai ņemtu vērā importētāja iebildumus, kuri ir pamatoti ar to, ka preces pārdošanas cena Savienībā ir tuvu deklarētajai darījuma vērtībai?
3) Vai no [Deleģētās regulas 2017/891] 75. panta 5. punkta ceturtās daļas, kurā noteikts, ka “importētājs ļauj piekļūt [..] arī visiem citiem dokumentiem, kas vajadzīgi, lai veiktu attiecīgās muitas kontroles saistībā ar katra attiecīgās partijas produkta pārdošanu un realizāciju”, ņemot vērā Tiesas 2020. gada 11. marta sprieduma X (Papildu ievedmuitas nodokļa piedziņa) (C‑160/18, EU:C:2020:190) rezolutīvās daļas 1. punktā sniegto interpretāciju, attiecībā uz deklarētās darījuma vērtības pierādīšanu saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 70. panta 1. punktu šīs lietas apstākļos izriet, ka:
– muitas iestādēm un – pārsūdzības tiesvedībā – tiesai fakts, ka ievestās preces, proti, dārzeņi, Savienībā tiek pārdotas ar zaudējumiem, jāņem vērā kā nopietna norāde uz to, ka deklarētā importa cena ir mākslīgi paaugstināta, arī izvērtējot jautājumu, vai personu saistība ir ietekmējusi norādīto darījuma vērtību, tostarp tālab, lai novērstu izvairīšanos no muitas nodokļu samaksas un nodokļu ieņēmumu zuduma;
– importētājam ir pienākums uzrādīt līgumu vai citu līdzvērtīgu dokumentu, kas apliecina preču cenu, kura maksājama, pārdodot preces eksportam uz Savienības muitas teritoriju, vai arī pietiek ar pierādījumu, ka preču deklarētā vērtība ir samaksāta, tās ievedot; vai
– importētājam kā pierādījumu par deklarētā dārzeņu importa darījuma vērtību ir pienākums uzrādīt tikai [Deleģētās regulas 2017/891] 75. panta 5. punkta ceturtajā daļā nepārprotami minētos dokumentus un tādēļ apstākļiem, kas attiecas uz to pašu preču pārdošanu ar zaudējumiem Savienībā, nav nozīmes, atbilstoši šīs regulas 75. panta 6. punktam veicot novērtējumu par darījuma vērtības neatzīšanu un ievedmuitas nodokļa noteikšanu?
4) Vai no [Deleģētās regulas 2017/891] 75. panta 5. un 6. punkta, kā arī no 2016. gada 16. jūnija sprieduma EURO 2004. Hungary (C‑291/15, EU:C:2016:455) sniegtās interpretācijas pamatlietas apstākļos izriet, ka no trešām valstīm veikta dārzeņu importa muitas vērtību nevar noteikt atbilstoši deklarētajai darījuma vērtībai, ja:
– preces deklarētā darījuma vērtība ir ievērojami lielāka par Komisijas noteikto standarta importa vērtību tai pašai precei ievedmuitas nodokļu piemērošanas nolūkā dārzeņu nozarē;
– muitas iestāde neapstrīd vai citādi neapšauba rēķina un preču cenas samaksas dokumenta autentiskumu, kas uzrādīts kā pierādījums par faktiski samaksāto importa cenu;
– importētājs – kaut arī muitas iestāde to ir pieprasījusi – nav iesniedzis līgumu vai citu līdzvērtīgu dokumentu, kas pierāda cenu, kura jāmaksā par precēm, pārdodot preces eksportam uz Savienības muitas teritoriju, tostarp papildu pierādījumus par preču ekonomiskajiem elementiem, kuri pamato to augstāko vērtību, pērkot tās no eksportētāja, piemēram, to, ka runa ir par bioloģiskiem produktiem vai konkrētās dārzeņu partijas sevišķu kvalitāti?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievada apsvērumi
38 Saskaņā ar Regulas Nr. 2658/87 I pielikuma trešās daļas I sadaļas 2. pielikumu kopējā muitas tarifa nodokļiem attiecībā uz pamatlietā aplūkotajām precēm piemēro ad valorem nodokli ar likmi 12,8 % un mainīgo nodokli, kas izteikts euro. Šī mainīgā nodokļa summa palielinās, samazinoties ievesto preču muitas vērtībai.
39 Ievesto preču muitas vērtība saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 70. panta 1. punktu ir jānosaka, prioritāri atsaucoties uz deklarēto darījuma vērtību. Tomēr saskaņā ar šī kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunktu darījuma vērtība ir piemērojama ar nosacījumu, ka pircējs un pārdevējs, proti, importētājs un eksportētājs, nav saistīti vai ka attiecības nav ietekmējušas cenu.
40 Turklāt no Savienības Muitas kodeksa 74. panta 1. punkta pirmās daļas izriet: ja preču muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar šī kodeksa 70. pantu, proti, pamatojoties uz deklarēto darījuma vērtību, šī vērtība ir jānosaka saskaņā ar pirmo no minētā kodeksa 74. panta 2. punkta a)–d) apakšpunkta normām, kura ļaus to noteikt.
41 Šo tiesību normu vidū Savienības Muitas kodeksa 74. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir paredzēta muitas vērtības noteikšanas metode, kas Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 142. pantā tiek dēvēta par “deduktīvo metodi” (turpmāk tekstā – “deduktīvā metode”). Šī metode balstās uz vienas vienības cenu, par kādu ievestās preces vai identiskas vai līdzīgas ievestās preces tiek pārdotas Savienības muitas teritorijā vislielākajā kopskaitā personām, kas nav saistītas ar pārdevēju.
42 Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 134. panta 2. punkta b) apakšpunktā, kas ir tiesību norma, kura reglamentē darījumus starp “saistītām” personām šī kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē, ir paredzēts: pat ja importētājs un eksportētājs ir saistīti, preces ir jānovērtē saskaņā ar minētā kodeksa 70. panta 1. punktu, ja deklarētājs pierāda, ka deklarētā darījuma vērtība ir ļoti tuva identisku vai līdzīgu preču muitas vērtībai, kas noteikta saskaņā ar deduktīvo metodi.
43 Tomēr jānorāda, ka saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 1. panta 1. punkta otro daļu pēdējo minēto piemēro, neskarot citas jomas reglamentējošos Savienības tiesību aktus. Regulā Nr. 1308/2013 un Deleģētajā regulā 2017/891 ir paredzēti īpaši muitas noteikumi augļu un dārzeņu importa jomā.
44 Proti, lai kopējā muitas tarifa nodokļus piemērotu produktiem, kas ietilpst augļu un dārzeņu nozarē, Regulas Nr. 1308/2013 181. pantā ir paredzēts tā dēvētais “ievešanas cenas” mehānisms, kura pamatā ir minimālo importa cenu sliekšņi, zem kuriem tiek piemēroti īpaši papildu nodokļi, kas ir vēl jo augstāki, ja importa vērtība ir zema.
45 Šajā kontekstā Regulas Nr. 1308/2013 181. panta 2. punktā Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai paredzētu, ka partijas deklarētās ievešanas cenas patiesums ir jāpārbauda, izmantojot standarta importa vērtību, un lai paredzētu nosacījumus, saskaņā ar kuriem ir jāiemaksā nodrošinājums.
46 Deleģētā regula 2017/891, kas tika pieņemta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1308/2013 181. panta 2. punktu, ietver, pirmkārt, 74. pantu, saskaņā ar kuru, lai aprēķinātu šo standarta importa vērtību, dalībvalstīm katru tirdzniecības dienu ir jāpaziņo Komisijai to produktu vidējās reprezentatīvās cenas, kas importēti no trešām valstīm un pārdoti dalībvalstu importa tirgos, kā arī kopējie daudzumi, kas atbilst šīm cenām.
47 Otrkārt, Deleģētās regulas 2017/891 75. pantā ir paredzēta kārtība, kādā tiek noteiktas attiecīgo produktu ievešanas cenas.
48 It īpaši, pirmām kārtām, saskaņā ar šīs deleģētās regulas 75. panta 2. punktu, ja noteiktu produktu, tostarp tādu produktu kā pamatlietā aplūkotie, muitas vērtību nosaka saskaņā ar darījuma vērtību, kas minēta Savienības Muitas kodeksa 70. pantā, un ja šī muitas vērtība vairāk nekā par 8 % pārsniedz standarta summu, kuru Komisija aprēķinājusi kā standarta importa vērtību Regulas Nr. 1308/2013 181. panta 2. punkta izpratnē laikā, kad iesniegta deklarācija produktu laišanai brīvā apgrozībā, importētājam ir jāsniedz nodrošinājums. Šis nodrošinājums ir vienāds ar nodokļa summu, kāda būtu bijusi jāmaksā, ja [produktu] klasifikācija būtu veikta, pamatojoties uz piemērojamo standarta importa vērtību.
49 Otrām kārtām, saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta pirmo daļu, ievērojot četru mēnešu termiņu no dienas, kad pieņemta deklarācija laišanai brīvā apgrozībā, importētājam ir viens mēnesis no attiecīgo produktu pārdošanas dienas, lai pierādītu, ka partija ir realizēta saskaņā ar nosacījumiem, kuri apstiprina Savienības Muitas kodeksa 70. pantā minēto cenu patiesumu, vai arī lai noteiktu muitas vērtību, kas minēta šī kodeksa 74. panta 2. punkta c) apakšpunktā. Saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta otro un trešo daļu kāda no šiem termiņiem neievērošana izraisa nodrošinājuma, kas sniegts kā ievedmuitas nodokļa samaksa, zaudēšanu, un tas tā ir arī tad, ja importētājs muitas iestādēm nodrošina pietiekamus pierādījumus par partijas realizācijas nosacījumu ievērošanu. Savukārt sniegto nodrošinājumu atbrīvo tādā apmērā, par kādu muitas iestādēm tiek nodrošināti pietiekami Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta ceturtajā daļā minētie pierādījumi par realizācijas nosacījumu ievērošanu.
50 Ņemot vērā, ka pirmais jautājums attiecas uz datiem, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu, vai pircējs un pārdevējs ir saistīti Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē, savukārt otrais jautājums attiecas tostarp uz valsts tiesas iespēju piemērot šo tiesību normu tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, vispirms jāizvērtē otrais jautājums.
Par otro jautājumu
51 Otrais jautājums ir balstīts uz apstākli, ka, izskatot prasību par muitas iestāžu lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds, iesniedzējtiesai saskaņā ar valsts tiesībām pēc savas ierosmes ir jāizvērtē šī lēmuma tiesiskums un tā var iegūt jaunus pierādījumus, kā arī pēc savas ierosmes iecelt tiesu ekspertu.
52 Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka OGL‑Food iesniedzējtiesā ir atsaukusies uz muitas vērtības aprēķinu, kas veikts saskaņā ar deduktīvo metodi, lai, pamatojoties uz argumentu par šī aprēķina rezultāta un deklarētās darījuma vērtības tuvumu, pierādītu deklarētās darījuma vērtības patiesumu. Turklāt no iesniedzējtiesas atsauces uz Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 134. pantu izriet, kā to turklāt tiesas sēdē apstiprināja OGL‑Food, ka tā vēlējās, lai tai tiktu piemērota šī panta 2. punkta b) apakšpunktā sniegtā iespēja pierādīt, ka darījuma vērtība ir “ļoti tuva” identisku vai līdzīgu preču muitas vērtībai, kas noteikta saskaņā ar deduktīvo metodi. OGL‑Food uzskata, ka šī tuvuma dēļ muitas iestādēm esot bijis jāatzīst deklarētās darījuma vērtības patiesums.
53 Atsauce uz Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 134. pantu, kas ir šī kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta īstenošanas noteikums, turklāt, šķiet, ir likusi iesniedzējtiesai šaubīties par iespēju pēc savas ierosmes piemērot pēdējo minēto tiesību normu, lai gan pamatlietā muitas iestādes nav noraidījušas deklarēto darījuma vērtību, pamatojoties uz to, ka OGL‑Food un eksportētājs esot bijuši “saistīti” šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē.
54 Tādējādi ar otrā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai valsts tiesa pēc savas ierosmes pirmo reizi, izskatot tajā celto prasību, var izvirzīt jautājumu par to, vai importētājs un eksportētājs ir saistīti Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē, un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai starp tiem pastāvošā iespējamā saikne ir vai nav ietekmējusi faktiski samaksāto vai maksājamo cenu šīs tiesību normas izpratnē.
55 Ar otrā jautājuma otro daļu, kas ir jāizskata pirmām kārtām, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. un 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts, ka importētājs, kurš šajās tiesību normās paredzētajos termiņos nav izvēlējies noteikt ievestās partijas muitas vērtību saskaņā ar deduktīvo metodi, bet, gluži pretēji, ir noteicis šo vērtību atbilstoši Savienības Muitas kodeksa 70. pantam, savas prasības tiesā par muitas iestāžu lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds, argumentācijā – lai pierādītu šī kodeksa 70. pantā minēto cenu patiesumu – var pamatoti atsaukties uz muitas vērtības aprēķinu, kas veikts saskaņā ar deduktīvo metodi.
56 Vispirms jāatgādina, ka ar muitas vērtības noteikšanu saistītais Savienības tiesiskais regulējums ir vērsts uz to, lai izveidotu taisnīgu, vienveidīgu un neitrālu sistēmu, kas izslēdz patvaļīgu vai fiktīvu muitas vērtību izmantošanu. Tādējādi muitas vērtībai ir jāatspoguļo ievestās preces reālā ekonomiskā vērtība (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Baltic Master, C‑599/20, EU:C:2022:457, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Šim mērķim ir jāprevalē arī tad, ja muitas vērtība tiek noteikta saskaņā ar tādām speciālajām tiesību normām kā Deleģētās regulas 2017/891 75. pantā paredzētās, kas ir piemērojamas šajā lietā.
58 Šajā ziņā no šīs deleģētās regulas 75. panta 5. punkta pirmās daļas un 6. punkta izriet, ka importētājs var izvēlēties vai nu noteikt ievestās partijas muitas vērtību, pamatojoties uz deklarēto darījuma vērtību, un šādā gadījumā tam noteiktos termiņos ir jāpierāda, ka šī partija ir realizēta apstākļos, kas apstiprina Savienības Muitas kodeksa 70. pantā minēto cenu patiesumu, vai arī šajos pašos termiņos noteikt muitas vērtību saskaņā ar deduktīvo metodi.
59 Turklāt saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta ceturto daļu, lai pierādītu, ka ievestā partija ir realizēta saskaņā ar nosacījumiem, kuri apstiprina deklarētās darījuma vērtības patiesumu, importētājs ļauj piekļūt ne tikai rēķiniem, bet arī visiem citiem dokumentiem, kas vajadzīgi, lai veiktu prasītās muitas kontroles saistībā ar katra attiecīgās partijas produkta pārdošanu un realizāciju, arī dokumentiem, kas attiecas uz minētās partijas transportēšanu, apdrošināšanu, pārvietošanu un uzglabāšanu.
60 No tā izriet, ka Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. un 6. punktā importētājam ir noteikts pienākums noteiktos termiņos izvēlēties, kuru no divām dažādām Savienības Muitas kodeksa tiesību normām, kurās paredzētas alternatīvas metodes muitas vērtības noteikšanai, piemērot. Līdz ar to uz muitas vērtības aprēķinu, ko veic saskaņā ar deduktīvo metodi, prasības tiesā argumentēšanai var pamatoti atsaukties tikai tad, ja importētājs iepriekš šīs deleģētās regulas 75. panta 5. punkta pirmajā daļā un 6. punktā paredzētajos termiņos ir izvēlējies noteikt muitas vērtību atbilstoši šai metodei. Savukārt, ja importētājs ir izvēlējies darījuma vērtības metodi, ceļot šādu prasību, uz šāda aprēķina rezultātu nevar atsaukties, lai saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta ceturto daļu, turklāt pēc noteikto termiņu beigām, pierādītu Savienības Muitas kodeksa 70. pantā minēto cenu patiesumu.
61 Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punktā ir prasīts arī, lai Savienības Muitas kodeksa 70. pantā minēto cenu patiesums tiktu apstiprināts, atsaucoties uz nosacījumiem par partijas realizāciju saskaņā ar šī jēdziena definīciju šīs deleģētās regulas 73. panta a) punktā, nevis atsaucoties uz minētajā partijā neietilpstošu preču pārdošanu Savienības muitas teritorijā.
62 Šī prasība izslēdz to, ka importētājs, piemērojot Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 134. panta 2. punkta b) apakšpunktu, uz kuru iesniedzējtiesā atsaucās OGL‑Food un par kuru šai tiesai radās jautājumi, varētu noteikt muitas vērtību, pamatojoties uz deklarēto darījuma vērtību, jo šī vērtība ir ļoti tuva identisku vai līdzīgu preču muitas vērtībai, kas noteikta saskaņā ar deduktīvo metodi.
63 Turklāt tāds muitas vērtības aprēķins, kādu ir veicis pamatlietā ieceltais tiesu eksperts, piemērojot deduktīvo metodi, kurā, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiek ņemta vērā strīdīgās partijas pārdošanas cena OGL‑Food klientes lielveikalu ķēdē, neatbilst Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 134. panta 2. punkta b) apakšpunkta prasībām – tā ir tiesību norma, ar kuru ir izslēgta tādas vērtības ņemšana vērā, kas balstīta uz vienas vienības cenu, kura atbilst pašu ievesto preču pārdošanai Savienības muitas teritorijā.
64 No iepriekš minētajiem vērtējumiem izriet, ka Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. un 6. punkts importētājam, kurš šajās tiesību normās paredzētajos termiņos nav izvēlējies ievesto preču muitas vērtību noteikt saskaņā ar deduktīvo metodi, bet šo vērtību ir noteicis saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 70. pantu, neļauj savas prasības tiesā par muitas iestāžu lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds, pamatojumam balstīties uz muitas vērtības aprēķinu, kas veikts atbilstoši minētajai metodei, atsaucoties uz šī kodeksa īstenošanas regulas 134. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lai pierādītu minētā kodeksa 70. pantā paredzēto cenu patiesumu.
65 Šo secinājumu neatspēko Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkts un 47. panta pirmā daļa. Proti, pirmā no šīm tiesību normām attiecas nevis uz dalībvalstu iestādēm, bet gan tikai uz Savienības iestādēm, struktūrām un organizācijām (spriedums, 2014. gada 5. novembris, Mukarubega, C‑166/13, EU:C:2014:2336, 44. punkts). Otrajā no šīm Hartas tiesību normām ir nostiprinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ikvienai personai, kuras Savienības tiesībās garantētās tiesības un brīvības ir pārkāptas, un tādējādi tā neskar to materiālo tiesību normu piemērojamību, uz kurām balstās attiecīgā persona.
66 Otrām kārtām, attiecībā uz otrā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu, protams, ir taisnība, ka Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkts neliedz muitas iestādēm pārbaudīt, vai importētājs un eksportētājs ir saistīti Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē un, ja tas tā ir, vai šī saikne ir ietekmējusi cenu.
67 Tomēr attiecībā uz precēm, kurām ir piemērojama ievešanas cena, jautājums par to, vai iespējamā saikne starp importētāju un eksportētāju ir ietekmējusi cenu Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē, var ietekmēt tādas preču vērtības patiesumu, kāda tā norādīta muitas deklarācijā.
68 Šajā ziņā no Savienības Muitas kodeksa 46. panta 1. punkta otrās daļas izriet, ka muitas kontroles tostarp ietver deklarācijā sniegtās informācijas precizitātes un pilnīguma pārbaudi. No tā izriet, ka deklarētās darījuma vērtības patiesuma pārbaude, kas veikta saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta ceturto daļu, kā tas turklāt izriet no pēdējās minētās tiesību normas paša formulējuma, ir akts, kas attiecas uz muitas kontrolēm Savienības Muitas kodeksa 46. panta 1. punkta izpratnē.
69 Savienības Muitas kodeksa 5. panta 3. punktā muitas kontroles pilnvaras ir piešķirtas muitas iestādēm, proti, saskaņā ar šī kodeksa 5. panta 1. punktu – dalībvalstu muitas administrācijām, kas ir atbildīgas par tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, un jebkurai citai iestādei, kam saskaņā ar valsts tiesību aktiem piešķirtas pilnvaras piemērot konkrētus tiesību aktus muitas jomā. Tādējādi tiesu iestādes, kurām saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 44. pantu ir jālemj par pārsūdzībām par lēmumiem, ko muitas iestādes pieņēmušas pēc muitas kontroles, ir jānošķir no pēdējām minētajām.
70 Līdz ar to tiesu iestāde, kurā celta prasība par muitas iestādes lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punktu, nevar pēc savas ierosmes un pirmo reizi izvirzīt jautājumu par saiknes esamību starp importētāju un eksportētāju Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē un par to, vai šī iespējamā saikne ir ietekmējusi cenu pēdējās minētās tiesību normas izpratnē, lai gan muitas iestādes veiktā muitas kontrole ir attiekusies nevis uz šādas saiknes esamību, bet gan uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ievestā partija realizēta Savienības tirgū, un tā, kā uzskata šī iestāde, nav apstiprinājusi deklarētās darījuma vērtības patiesumu.
71 Šis secinājums ir spēkā arī tad, ja jautājums par to, vai ir izpildīti Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta piemērošanas nosacījumi, var rasties, izvērtējot argumentu, kuru puse, kas apstrīd muitas iestāžu lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds, izsecina no Savienības Muitas kodeksa īstenošanas regulas 134. panta 2. punkta b) apakšpunkta.
72 Hartas 47. panta pirmajai daļai šajā ziņā nav nozīmes. Proti, šī tiesību norma, kurā paredzētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, neietekmē kompetenču sadalījumu starp tādām administratīvajām iestādēm kā muitas iestādes, no vienas puses, un tiesu iestādēm, no otras puses, kā šis sadalījums izriet no atbilstošajām Savienības tiesību normām, šajā gadījumā – Savienības Muitas kodeksa 5. panta 1. punkta un 44. panta.
73 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. un 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– tiem ir pretrunā tas, ka importētājs, kurš šajās tiesību normās paredzētajos termiņos nav izvēlējies noteikt ievestās partijas muitas vērtību atbilstoši deduktīvajai metodei, bet, gluži pretēji, šo vērtību ir noteicis atbilstoši Savienības Muitas kodeksa 70. pantam, savas prasības tiesā par muitas iestāžu lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds, argumentēšanai var pamatoti balstīties uz muitas vērtības aprēķinu, kas veikts atbilstoši deduktīvajai metodei, lai, atsaucoties uz šī kodeksa īstenošanas regulas 134. panta 2. punkta b) apakšpunktu, pierādītu minētā kodeksa 70. pantā paredzēto cenu patiesumu;
– tiem ir pretrunā tas, ka tiesu iestāde, kurā celta prasība par muitas iestādes lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds, pēc savas ierosmes un pirmo reizi, izskatot tajā celto prasību, var izvirzīt jautājumu par to, vai importētājs un eksportētājs ir saistīti Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai starp tiem pastāvošā iespējamā saikne ir vai nav ietekmējusi faktiski samaksāto vai maksājamo cenu pēdējās minētās tiesību normas izpratnē, lai gan muitas iestādes veiktā muitas kontrole – tā kā minētā iestāde deklarēto darījuma vērtību ir noraidījusi citu iemeslu dēļ – neattiecās uz šādas saiknes esamību, bet gan uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem attiecīgā partija tika realizēta Savienības tirgū.
Par pirmo jautājumu
74 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta piemērošanas mērķiem būtībā vaicā, vai, izvērtējot, vai pastāv saikne starp importētāju un eksportētāju vai starp importētāju un tā klientu Savienībā, ir nozīme noteiktiem faktiskiem apstākļiem, tādiem kā tirdzniecības attiecību ilglaicīgums, būtiska starpība starp deklarēto darījuma vērtību un piemērojamo standarta importa vērtību, vēlāka pārdošana ar zaudējumiem un importa līguma neuzrādīšana.
75 Tomēr no atbildes, kas sniegta uz otro jautājumu, izriet, ka Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. un 6. punkts liedz pēc savas ierosmes un pirmo reizi piemērot Savienības Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunktu valsts tiesai, kurā celta prasība par muitas iestāžu lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds, ja muitas kontrole neattiecās uz saiknes starp importētāju un eksportētāju esamību.
76 Ņemot vērā, ka nav strīda par to, ka pamatlietā veiktā muitas kontrole neattiecās uz šādas saiknes esamību, uz pirmo jautājumu nav jāatbild.
Par trešo jautājumu
77 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ievesto preču partijas realizēšana, pārdodot ar zaudējumiem, ir nopietna norāde, ka deklarētā darījuma vērtība ir tikusi mākslīgi paaugstināta, kas importētājam, lai pierādītu šīs vērtības patiesumu, papildus šīs tiesību normas ceturtajā daļā skaidri minētajiem dokumentiem, kuri attiecas uz partijas transportēšanu, apdrošināšanu, pārvietošanu un uzglabāšanu, liek iesniegt muitas iestādēm pierādījumus par deklarētās darījuma vērtības samaksu, līgumu vai līdzvērtīgu dokumentu, kurā noteikta cena, par kādu tas ir iegādājies ievesto partiju.
78 Jāatgādina, ka saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta pirmās, trešās un ceturtās daļas skaidro formulējumu, ja importētājs izvēlas ievestās partijas muitas vērtību noteikt, pamatojoties uz deklarēto darījuma vērtību, tam ir jāpierāda, ka minētā partija ir realizēta apstākļos, kas apstiprina Savienības Muitas kodeksa 70. pantā minēto cenu patiesumu.
79 Šajā ziņā jāatgādina, ka attiecībā uz partijas realizāciju jēdziens “nosacījumi” Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta ceturtās daļas izpratnē apzīmē visus apstākļus, kas radušies pēc preču laišanas brīvā apgrozībā Savienībā un kas var apstiprināt vai atspēkot muitas deklarācijā norādītās deklarētās darījuma vērtības patiesumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, X (Papildu ievedmuitas nodokļa piedziņa), C‑160/18, EU:C:2020:190, 37. punkts).
80 Iespēja apstiprināt deklarētās darījuma vērtības patiesumu, ņemot vērā visus apstākļus, atbilst muitas iestāžu vajadzībai nodrošināt, ka tādā sistēmā, saskaņā ar kuru, jo šī vērtība ir augstāka, jo mazāka ir mainīgo nodokļu summa, kas importētājam jāmaksā, šim importētājam tiks liegts noteikt muitas vērtību, pamatojoties uz mākslīgi pārāk augstu deklarēto darījuma vērtību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, X (Papildu ievedmuitas nodokļa piedziņa), C‑160/18, EU:C:2020:190, 38.–40. punkts).
81 Importētājam sniedzamais pierādījums tādējādi attiecas uz visiem nosacījumiem, kuri saistīti ar Savienībā ievestās partijas pārdošanas norisi un kuri var veidot saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, kas ļauj apstiprināt Savienības Muitas kodeksa 70. pantā minēto cenu patiesumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, X (Papildu ievedmuitas nodokļa piedziņa), C‑160/18, EU:C:2020:190, 42. punkts).
82 Protams, tā vietā, lai apstiprinātu šo cenu patiesumu, ievestās partijas pārdošana ar zaudējumiem var radīt šaubas par to. Proti, šāda pārdošana ar zaudējumiem, kas pēc sava rakstura nav rentabla komercprakse, var būt spēcīga norāde, ka importētājs deklarēto darījuma vērtību ir mākslīgi paaugstinājis, lai izvairītos no maksājamā ievedmuitas nodokļa samaksas vai samazinātu tā apmēru, it īpaši, ja runa ir par atkārtotu pārdošanu ar zaudējumiem vai tādu, kas ir notikusi ilgu laika posmu. Tomēr tikai konstatējums, ka importētājs preces Savienībā ir pārdevis tālāk ar zaudējumiem, neļauj muitas dienestiem automātiski secināt, ka deklarētā darījuma vērtība neatbilst patiesībai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, X (Papildu ievedmuitas nodokļa piedziņa), C‑160/18, EU:C:2020:190, 44. un 45. punkts).
83 Šādos apstākļos importētājam ir jāpierāda ne tikai tas, ka šī pārdošana ar zaudējumiem ir izskaidrojama ar apstākļiem, kas neietekmē Savienības Muitas kodeksa 70. pantā minēto cenu patiesumu, bet arī tas, ka citi šīs partijas realizācijas nosacījumi apstiprina šo cenu patiesumu.
84 Šajā nolūkā importētājam saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta ceturto daļu papildus rēķinam ir jānodod muitas iestādēm visi dokumenti, kas vajadzīgi, lai veiktu prasītās muitas kontroles attiecībā uz katras ievestās preču partijas pārdošanu un realizāciju, arī dokumenti, kas attiecas uz šīs partijas transportēšanu, apdrošināšanu, pārvietošanu un uzglabāšanu.
85 Tā kā šim dokumentu sarakstam, kā izriet no šajā tiesību normā lietotā vārda “arī”, nav izsmeļoša rakstura, nekas neliedz importētājam, ja dokumenti par attiecīgo preču partijas transportēšanu, apdrošināšanu, pārvietošanu un uzglabāšanu nav pietiekami, lai pierādītu deklarētās darījuma vērtības patiesumu, iesniegt muitas iestādēm citus ar šīs partijas pārdošanu un realizāciju saistītus dokumentus, piemēram, starp to un eksportētāju noslēgtu rakstisku līgumu vai jebkuru citu līdzvērtīgu dokumentu, kas pierāda būtiskos līgumattiecību elementus, tostarp tos, kuri attiecas uz cenas, par kādu importētā partija tika iegādāta, noteikšanas nosacījumiem.
86 Savukārt, ja importētāja iesniegtie dokumenti, kas uzskaitīti Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta ceturtajā daļā, ir pietiekami, lai pārliecinātu muitas dienestus par Savienības Muitas kodeksa 70. pantā minēto cenu patiesumu, nevar prasīt, lai importētājs iesniegtu arī rakstisku līgumu, kas to saista ar eksportētāju, vai līdzvērtīgu dokumentu, kurā ir noteikta cena, par kādu tas ir iegādājies ievesto partiju.
87 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ievesto preču partijas realizēšana, pārdodot ar zaudējumiem, ir nopietna norāde, ka deklarētā darījuma vērtība ir tikusi mākslīgi paaugstināta, kas importētājam, lai pierādītu šīs vērtības patiesumu, papildus šīs tiesību normas ceturtajā daļā skaidri minētajiem dokumentiem par transportēšanu, apdrošināšanu, pārvietošanu un uzglabāšanu neliek muitas iestādēm iesniegt arī pierādījumus par deklarētās darījuma vērtības samaksu, līgumu vai līdzvērtīgu dokumentu, kurā noteikta cena, par kādu tas ir iegādājies ievesto partiju, ja pirmie minētie dokumenti ir pietiekami, lai apliecinātu deklarētās darījuma vērtības patiesumu.
Par ceturto jautājumu
88 Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot muitas vērtību, muitas iestādēm ir jāizslēdz ievesto preču partijas deklarētā darījuma vērtība, ja šī vērtība ir ievērojami augstāka par Komisijas noteikto standarta importa vērtību, ja šī partija Savienības muitas teritorijā ir pārdota ar zaudējumiem un ja, neraugoties uz to, ka importētājam tika lūgts iesniegt visus dokumentus, kas pierāda, ka minētā partija realizēta saskaņā ar nosacījumiem, kuri apstiprina šīs vērtības patiesumu, importētājs šajā ziņā pietiekamus dokumentus nav iesniedzis, lai gan šīs iestādes neapstrīd ne eksportētāja izsniegtā rēķina autentiskumu, ne arī to, ka importētājs to faktiski ir samaksājis.
89 Jāatgādina – no Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta pirmās, trešās un ceturtās daļas izriet, ka importētājam ir pienākums muitas iestādēm iesniegt pietiekamus pierādījumus par to, ka konkrētas partijas realizācijas nosacījumi apliecina deklarētās darījuma vērtības patiesumu Savienības Muitas kodeksa 70. panta izpratnē tādējādi, ka nodrošinājums, kas sniegts kā ievedmuitas nodokļa samaksa, var tikt atbrīvots.
90 No Tiesas judikatūras izriet, ka tāda cenas atšķirība, kas pārsniedz 50 %, kāda šajā gadījumā ir konstatēta starp ievesto preču partijas deklarēto darījuma vērtību un Komisijas noteikto standarta importa vērtību, ir pietiekams pamats muitas iestādei šaubīties par šīs deklarētās darījuma vērtības patiesumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 16. jūnijs, EURO 2004. Hungary, C‑291/15, EU:C:2016:455, 38. un 39. punkts). Tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja šāda cenu atšķirība pārklājas ar attiecīgās partijas pārdošanu ar zaudējumiem importētāja klientam, jo šāda pārdošana ar zaudējumiem pati par sevi nav rentabla komercprakse, kā jau norādīts šī sprieduma 82. punktā.
91 Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka muitas iestādes nav apstrīdējušas to dokumentu autentiskumu, kurus importētājs ir iesniedzis, lai apliecinātu deklarētās darījuma vērtības patiesumu. Proti, šo dokumentu autentiskums nav noteicošais elements, bet ir viens no faktoriem, kas šīm iestādēm ir jāņem vērā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 16. jūnijs, EURO 2004. Hungary, C‑291/15, EU:C:2016:455, 41. punkts).
92 Tas pats attiecas uz faktu, ka importētājs var pierādīt, ka tā faktiski samaksātā cena atbilst deklarētajai darījuma vērtībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 16. jūnijs, EURO 2004. Hungary, C‑291/15, EU:C:2016:455, 44. punkts).
93 Savukārt šādos apstākļos importētājam, kā jau izriet no šī sprieduma 78.–87. punkta, ir jāiesniedz muitas iestādēm visi elementi, ar kuriem var pierādīt, ka ievesto preču partija ir realizēta saskaņā ar nosacījumiem, kuri apstiprina deklarētās darījuma vērtības patiesumu.
94 Tā kā neviens šāda veida dokuments saprātīgā termiņā nav iesniegts, muitas iestādēm ir pamats noraidīt deklarēto darījuma vērtību un tādējādi saskaņā ar Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkta trešo daļu paturēt kā ievedmuitas nodokļa samaksu sniegto nodrošinājumu.
95 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Deleģētās regulas 2017/891 75. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot muitas vērtību, muitas iestādēm ir jāizslēdz ievesto preču partijas deklarētā darījuma vērtība, ja šī vērtība ir ievērojami augstāka par Komisijas noteikto standarta importa vērtību, ja šī partija Savienības muitas teritorijā ir pārdota ar zaudējumiem un ja, neraugoties uz to, ka importētājam tika lūgts iesniegt visus dokumentus, kas pierāda, ka minētā partija realizēta saskaņā ar nosacījumiem, kuri apstiprina šīs vērtības patiesumu, importētājs šajā ziņā pietiekamus dokumentus nav iesniedzis, lai gan šīs iestādes neapstrīd ne eksportētāja izsniegtā rēķina autentiskumu, ne arī to, ka importētājs to faktiski ir samaksājis.
Par tiesāšanās izdevumiem
96 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
1) Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2017/891 (2017. gada 13. marts), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1308/2013 papildina attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 papildina attiecībā uz sodiem, kas piemērojami minētajās nozarēs, un groza Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 543/2011, 75. panta 5. un 6. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
– tiem ir pretrunā tas, ka importētājs, kurš šajās tiesību normās paredzētajos termiņos nav izvēlējies noteikt ievestās partijas muitas vērtību atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 74. panta 2. punkta c) apakšpunktam, bet, gluži pretēji, šo vērtību ir noteicis atbilstoši šīs regulas 70. pantam, savas prasības tiesā par muitas iestāžu lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds, argumentēšanai var pamatoti balstīties uz muitas vērtības aprēķinu, kas veikts atbilstoši Regulas Nr. 952/2013 74. panta 2. punkta c) apakšpunktam, lai, atsaucoties uz Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447 (2015. gada 24. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus [Regulas Nr. 952/2013] noteikumus, 134. panta 2. punkta b) apakšpunktu, pierādītu Regulas Nr. 952/2013 70. pantā paredzēto cenu patiesumu;
– tiem ir pretrunā tas, ka tiesu iestāde, kurā celta prasība par muitas iestādes lēmumu, ar kuru noteikts muitas parāds, pēc savas ierosmes un pirmo reizi, izskatot tajā celto prasību, var izvirzīt jautājumu par to, vai importētājs un eksportētājs ir saistīti Regulas Nr. 952/2013 70. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai starp tiem pastāvošā iespējamā saikne ir vai nav ietekmējusi faktiski samaksāto vai maksājamo cenu pēdējās minētās tiesību normas izpratnē, lai gan muitas iestādes veiktā muitas kontrole – tā kā minētā iestāde deklarēto darījuma vērtību ir noraidījusi citu iemeslu dēļ – neattiecās uz šādas saiknes esamību, bet gan uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem attiecīgā partija tika realizēta Eiropas Savienības tirgū.
2) Regulas 2017/891 75. panta 5. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
ievesto preču partijas realizēšana, pārdodot ar zaudējumiem, ir nopietna norāde, ka deklarētā darījuma vērtība ir tikusi mākslīgi paaugstināta, kas importētājam, lai pierādītu šīs vērtības patiesumu, papildus šīs tiesību normas ceturtajā daļā skaidri minētajiem dokumentiem par transportēšanu, apdrošināšanu, pārvietošanu un uzglabāšanu neliek muitas iestādēm iesniegt arī pierādījumus par deklarētās darījuma vērtības samaksu, līgumu vai līdzvērtīgu dokumentu, kurā noteikta cena, par kādu tas ir iegādājies ievesto partiju, ja pirmie minētie dokumenti ir pietiekami, lai apliecinātu deklarētās darījuma vērtības patiesumu.
3) Regulas 2017/891 75. panta 5. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka,
nosakot muitas vērtību, muitas iestādēm ir jāizslēdz ievesto preču partijas deklarētā darījuma vērtība, ja šī vērtība ir ievērojami augstāka par Eiropas Komisijas noteikto standarta importa vērtību, ja šī partija Eiropas Savienības muitas teritorijā ir pārdota ar zaudējumiem un ja, neraugoties uz to, ka importētājam tika lūgts iesniegt visus dokumentus, kas pierāda, ka minētā partija realizēta saskaņā ar nosacījumiem, kuri apstiprina šīs vērtības patiesumu, importētājs šajā ziņā pietiekamus dokumentus nav iesniedzis, lai gan šīs iestādes neapstrīd ne eksportētāja izsniegtā rēķina autentiskumu, ne arī to, ka importētājs to faktiski ir samaksājis.
[Paraksti]