TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2023. gada 14. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – SARS‑Cov‑2 vīruss – Karantīnas pasākums – Neiespējamība pārcelt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas piešķirts uz laikposmu, kurš sakrīt ar karantīnas laikposmu
Lietā C‑206/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Arbeitsgericht Ludwigshafen am Rhein (Ludvigshāfenes pie Reinas Darba lietu tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 14. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 17. martā, tiesvedībā
TF
pret
Sparkasse Südpfalz,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], A. Kumins [A. Kumin] un I. Ziemele (referente),
ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Sparkasse Südpfalz vārdā – K. Kapischke, M. Sprenger un K. Waterfeld,
– Somijas valdības vārdā – M. Pere, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un D. Recchia, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 4. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 7. panta 1. punkta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. panta 2. punkta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp TF un viņa darba devēju Sparkasse Südpfalz par tādu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienu pārcelšanu, kas TF ir piešķirtas uz laikposmu, kurš sakrīt ar laiku, kad viņam tika noteikta karantīna pēc saskares ar personu, kas bija inficēta ar SARS‑Cov‑2 vīrusu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Saskaņā ar Direktīvas 2003/88 4. un 5. apsvērumu:
“(4) Darba ņēmēju darba drošības, higiēnas un veselības aizsardzības uzlabošana ir mērķis, ko nedrīkstētu pakārtot ekonomiskiem apsvērumiem.
(5) Visiem darba ņēmējiem jābūt pietiekamam atpūtas laikam. [..]”
4 Šīs direktīvas 7. panta “Gadskārtējais atvaļinājums” 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.”
Vācijas tiesības
5 1963. gada 8. janvāra Bundesurlaubsgesetz (Federālais likums par atvaļinājumu; BGBl. 1963, 2. lpp.), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “BUrlG”), 7. panta 3. punktā ir noteikts:
“Atvaļinājums jāpiešķir un jāizmanto attiecīgajā kalendārajā gadā. Atvaļinājuma pārcelšana uz nākamo kalendāro gadu ir pieļaujama tikai tad, ja tas ir pamatots ar sevišķi svarīgām uzņēmuma interesēm vai ar darba ņēmēja personiskiem iemesliem. Pārcelšanas gadījumā atvaļinājums ir jāpiešķir un jāizmanto nākamā kalendārā gada pirmajos trīs mēnešos. [..]”
6 Gesetz zur Verhütung und Bekämpfung von Infektionskrankheiten beim Menschen (Infektionsschutzgesetz) (Likums par cilvēku infekcijas slimību profilaksi un kontroli; turpmāk tekstā – “IfSG”) 28. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Ja tiek konstatētas slimas personas vai personas, par kurām ir pamatotas aizdomas, ka tās ir saslimušas, inficējušās vai arī, ka tās ir vīrusa pārnēsātājas [..], kompetentā iestāde veic vajadzīgos aizsardzības pasākumus [..] tādā apjomā un tik ilgi, cik nepieciešams, lai novērstu infekcijas slimību izplatīšanos; tostarp kompetentā iestāde var noteikt personām ierobežojumus atstāt vietu, kur tās uzturas, vai ļaut atstāt to tikai noteiktos apstākļos, vai arī aizliegt tām apmeklēt noteiktas vietas vai sabiedriskus pasākumus vai atļaut tām doties tur tikai ar konkrētiem nosacījumiem. [..]”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
7 TF, kurš kopš 2003. gada strādā Sparkasse Südpfalz, tika piešķirts apmaksāts ikgadējais atvaļinājums laikposmā no 2020. gada 3. līdz 11. decembrim.
8 2020. gada 2. decembrī Kreisverwaltung Germersheim (Germersheimas rajona pārvalde, Vācija) saskaņā ar IfSG 28. pantu izdeva rīkojumu par karantīnas noteikšanu TF laikposmā no 2020. gada 2. līdz 11. decembrim, pamatojoties uz to, ka viņš savā darba vietā bija kontaktējies ar personu, kura bija inficēta ar SARS‑Cov‑2 vīrusu.
9 2021. gada 4. martā TF lūdza pārcelt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas, kas bija piešķirtas par laikposmu, kurš sakrita ar viņam noteikto karantīnas laikposmu.
10 Tā kā Sparkasse Südpfalz šo pārcelšanu noraidīja, TF cēla prasību Arbeitsgericht Ludwigshafen am Rhein (Ludvigshāfenes pie Reinas Darba lietu tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, prasot, lai apmaksātais ikgadējais atvaļinājums netiktu atskaitīts no valsts iestāžu noteiktā karantīnas laikposma.
11 Šī tiesa uzsver, ka saskaņā ar Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) judikatūru tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu vienīgais mērķis ir atbrīvot darba ņēmēju no pienākuma strādāt, vienlaikus garantējot apmaksātu atvaļinājumu. Darba devējs tomēr neesot atbildīgs par apstākļiem, kādos norit atvaļinājums.
12 Iesniedzējtiesa uzskata, ka BUrlG normās darba devējam ir noteikts pienākums pārcelt piešķirtās atvaļinājuma dienas tikai tad, ja darba ņēmējs var apliecināt atvaļinājuma laikā radušos darbnespēju. Vācijas tiesas esot nospriedušas, ka karantīna vien nav pielīdzināma darbnespējai.
13 Tāpat iesniedzējtiesa šaubās par judikatūras atbilstību Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam.
14 Pirmkārt, pamatojoties uz 2010. gada 14. oktobra spriedumu Union syndicale Solidaires Isère (C‑428/09, EU:C:2010:612), tā atgādina, ka atkāpes no tiesībām uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir jāinterpretē šauri.
15 Otrkārt, ņemot vērā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma mērķi, proti, ļaut darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm, neesot skaidrs, vai karantīnas laiks būtu līdzvērtīgs faktiskam atpūtas laikposmam.
16 Treškārt, saskaņā ar 2017. gada 29. novembra spriedumu King (C‑214/16, EU:C:2017:914) Tiesa esot nospriedusi, ka tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu nevar zaudēt, beidzoties atsauces laikposmam, proti, laikposmam, kurā jāizmanto ikgadējais atvaļinājums, ja darba ņēmējam ir bijis liegts izmantot šīs tiesības. Šajā ziņā karantīnu varot uzskatīt par šādu šķērsli.
17 Šādos apstākļos Arbeitsgericht Ludwigshafen am Rhein (Ludvigshāfenes pie Reinas Darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Direktīvas 2003/88] 7. panta 1. punkts un [Hartas] 31. panta 2. punktā noteiktās tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu ir jāinterpretē tādējādi, ka tās ir pretrunā valsts tiesību aktiem vai praksei par ikgadējā atvaļinājuma piešķiršanu darba ņēmējam, saskaņā ar kuriem tiesības uz atvaļinājumu izbeidzas arī tad, ja piešķirtā atvaļinājuma laikā darba ņēmēju ietekmē neparedzams notikums, piemēram, valsts noteikta karantīna, un tādēļ tiek ierobežotas viņa iespējas pilnībā izmantot savas tiesības?”
Par prejudiciālo jautājumu
Par pieņemamību
18 Sparkasse Südpfalz apgalvo, ka prejudiciālais jautājums ir formulēts pārāk vispārīgi un tajā jau tiek paredzēta sniedzamā atbilde. Līdz ar to tas esot hipotētisks un nepieņemams.
19 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgi valsts tiesas, kas izskata lietu un kam jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ziņā – ņemot vērā lietas īpatnības – ir novērtēt gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan Tiesas uzdoto jautājumu nozīmīgumu, uz kuriem šajā ziņā ir attiecināma nozīmīguma prezumpcija. Tādējādi, ja uzdotais jautājums attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums, izņemot, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz minēto jautājumu (rīkojums, 2023. gada 27. aprīlis, Ministero della Giustizia (Notāra konkurss), C‑495/22, EU:C:2023:405, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 No judikatūras arī izriet, ka tad, ja jautājumi ir formulēti neatbilstoši vai pārsniedzot Tiesai LESD 267. pantā piešķirtās funkcijas, tai no visiem valsts tiesas iesniegtajiem elementiem, un it īpaši iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma, jāizsecina Savienības tiesību elementi, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā strīda priekšmetu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (spriedums, 2014. gada 13. februāris, Crono Service u.c., C‑419/12 un C‑420/12, EU:C:2014:81, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
21 Šajā gadījumā iesniedzējtiesa ar prejudiciālo jautājumu – kā tas formulēts iesniedzējtiesas nolēmumā –, lūdzot interpretēt Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu, kā arī Hartas 31. panta 2. punktu, vēlas noskaidrot, vai ikgadējā atvaļinājuma laikā iestājies neparedzams notikums, piemēram, valsts iestāžu noteiktā karantīna, ļauj darba ņēmējam prasīt, lai viņa atvaļinājums tiktu pārcelts. Šādi rīkodamās, tā izskaidro iemeslus, kuru dēļ Tiesas atbilde uz uzdoto jautājumu ir nepieciešama pamatlietas atrisināšanai.
22 Šajā ziņā, pirmkārt, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverti visi atbilstošie elementi, kas Tiesai ļauj sniegt lietderīgu atbildi uz uzdoto prejudiciālo jautājumu.
23 Otrkārt, kā norāda Sparkasse Südpfalz, jēdziens “neparedzams notikums” attiecas uz neparedzamiem notikumiem, kas nav karantīna, par kuru šajā gadījumā ir runa. Gan no prejudiciālā jautājuma formulējumā iekļautā precizējuma “piemēram, karantīna”, gan no iesniedzējtiesas nolēmuma satura izriet, ka iesniedzējtiesa faktiski lūdz interpretēt attiecīgās Savienības tiesību normas tikai attiecībā uz to, kā karantīna ietekmē tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu.
24 No tā izriet, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.
Par lietas būtību
25 Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts un Hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse, saskaņā ar kuru darba ņēmējam, kas nav slims, nav atļauts piešķirtā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas pārcelt par laikposmu, kurš sakrīt ar valsts iestādes noteiktu karantīnas laikposmu kontakta dēļ ar vīrusa inficētu personu.
26 Pirmām kārtām, jāatgādina, kā izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta formulējuma, – ikvienam darba ņēmējam ir vismaz četras nedēļas ilgs ikgadējs apmaksāts atvaļinājums. Šīs tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu ir uzskatāmas par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, kuru īstenot kompetentās valsts iestādes var vienīgi Direktīvā 2003/88 skaidri noteiktās robežās (spriedums, 2022. gada 22. septembris, Fraport un St. Vincenz‑Krankenhaus, C‑518/20 un C‑727/20, EU:C:2022:707, 24. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
27 Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – kā Savienības sociālo tiesību principu – ir īpaši svarīgas, jo tās ir skaidri noteiktas Hartas 31. panta 2. punktā. Jāatgādina, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā ir atspoguļotas un konkretizētas šīs Hartā nostiprinātās pamattiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu. Proti, Hartas 31. panta 2. punktā ir garantētas ikviena darba ņēmēja tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, savukārt ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu šis princips tiek īstenots, nosakot, cik ilgs ir šis atvaļinājums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Fraport un St. Vincenz‑Krankenhaus, C‑518/20 un C‑727/20, EU:C:2022:707, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
28 Otrām kārtām, Tiesa šajā kontekstā ir nospriedusi, ka tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu nevar interpretēt šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Sobczyszyn, C‑178/15, EU:C:2016:502, 21. punkts).
29 Trešām kārtām, runājot par Direktīvas 2003/88 7. pantā 1. punktā, kā arī Hartas 31. panta 2. punktā ietverto mērķi, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgu judikatūru ikgadējam apmaksātam atvaļinājumam ir divējāds mērķis, proti, pirmkārt, ļaut darba ņēmējam atpūsties, nevis veikt viņa darba līgumā paredzētos uzdevumus un, otrkārt, izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, Varhoven kasatsionen sad na Republika Bulgaria un Iccrea Banca, C‑762/18 un C‑37/19, EU:C:2020:504, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
30 Šajā ziņā darba ņēmējam ir jābūt iespējai faktiski izmantot minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, kas paredzēts Direktīvas 2003/88 7. pantā, kā arī citus šajā direktīvā paredzētos minimālos atpūtas laikposmus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 6. novembris, Kreuziger, C‑619/16, EU:C:2018:872, 49. punkts, kā arī 2020. gada 4. jūnijs, Fetico u.c., C‑588/18, EU:C:2020:420, 32. punkts).
31 Tiesa it īpaši uzskatīja, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķis –ļaut darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm – atšķiras no tiesību uz slimības atvaļinājumu mērķa – ļaut darba ņēmējam atveseļoties (spriedums, 2016. gada 30. jūnijs, Sobczyszyn, C‑178/15, EU:C:2016:502, 25. punkts).
32 Ņemot vērā šo abu atvaļinājuma veidu atšķirīgos mērķus, Tiesa ir nospriedusi, ka darba ņēmējam, kurš iepriekš noteikta ikgadējā atvaļinājuma laikā ir slimības atvaļinājumā, ir tiesības pēc viņa lūguma, lai viņš patiešām varētu izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu, to izmantot citā laikā, kas nesakrīt ar slimības atvaļinājuma laikposmu (spriedums, 2016. gada 30. jūnijs, Sobczyszyn, C‑178/15, EU:C:2016:502, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Pēdējā minētajā gadījumā, pirmkārt, darbnespēja principā ir neparedzama un nav atkarīga no darba ņēmēja gribas (spriedums, 2018. gada 4. oktobris, Dicu, C‑12/17, EU:C:2018:799, 32. punkts).
34 Otrkārt, darba ņēmējs, kurš atrodas slimības atvaļinājumā, ir pakļauts slimības radītiem fiziskiem vai psihiskiem ierobežojumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Dicu, C‑12/17, EU:C:2018:799, 33. punkts).
35 Turklāt Direktīvā 2003/88 paredzētajā minimālajā atpūtas laikā darba ņēmējam attiecībā pret savu darba devēju nedrīkst būt nekādu pienākumu, kas varētu traucēt viņam brīvi un nepārtraukti nodoties savām interesēm, lai neitralizētu darba ietekmi uz attiecīgās personas drošību un veselību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 94. punkts).
36 Prejudiciālais jautājums ir jāizskata, ņemot vērā tieši šos Tiesas judikatūrā konkretizētos principus.
37 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka TF tika piešķirtas atvaļinājuma dienas par laikposmu, kas sakrita ar kompetento valsts iestāžu noteikto karantīnas laikposmu, pamatojoties uz IfSG 28. pantu, kā sabiedrības veselības aizsardzības pasākumu lipīgas slimības izplatīšanās novēršanai, jo viņš bija kontaktējies ar inficētu personu. Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka saskaņā ar Vācijas tiesu judikatūru par atbilstošajiem BUrlG noteikumiem karantīna, kas neizraisa darbnespēju, kā tas ir šajā lietā, nedod tiesības pārcelt apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma dienas.
38 Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka šī karantīnas pasākuma mērķis – novērst lipīgas slimības izplatīšanos, izolējot personas, kurām var attīstīties simptomi, – atšķiras no šī sprieduma 29. punktā atgādinātajiem ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma mērķiem.
39 Otrkārt, protams, nav strīda par to, ka karantīnas pasākums, tāpat kā darbnespējas iestāšanās slimības dēļ, ir neparedzams notikums, kas nav atkarīgs no šo pasākumu skartās personas gribas.
40 Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka rīkojumu par karantīnu attiecībā uz prasītāju pamatlietā valsts iestāde ir izdevusi, pamatojoties uz to, ka viņš ir kontaktējies ar SARS‑Cov‑2 vīrusa inficētu personu.
41 Taču aplūkotajā laikposmā šim darba ņēmējam nebija iestājusies darbnespēja, kas būtu apstiprināta ar medicīnisku izziņu.
42 Tādējādi šāda darba ņēmēja situācija atšķiras no tāda darba ņēmēja situācijas, kurš ir slimības atvaļinājumā un kurš saskaras ar slimības izraisītiem fiziskiem vai psihiskiem ierobežojumiem.
43 Līdz ar to nevar uzskatīt, ka karantīnas mērķis principā ir salīdzināms ar slimības atvaļinājuma mērķi šī sprieduma 31. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Tāpēc karantīnas laikposms kā tāds nevar traucēt sasniegt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma mērķi, kas ir ļaut darba ņēmējam atpūsties no viņa darba līgumā noteikto uzdevumu izpildes un izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Bauer un Willmeroth, C‑569/16 un C‑570/16, EU:C:2018:871, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
44 Treškārt, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 52.–56. punktā, lai gan karantīna var ietekmēt apstākļus, kādos darba ņēmējs pavada brīvo laiku, nevar uzskatīt, ka karantīna kā tāda skar šī darba ņēmēja tiesības faktiski izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šajā ikgadējā atvaļinājuma laikposmā darba ņēmējam attiecībā pret savu darba devēju nedrīkst būt nekādu pienākumu, kas varētu traucēt viņam brīvi un nepārtraukti nodoties savām interesēm, lai neitralizētu darba ietekmi uz attiecīgās personas drošību un veselību.
45 Līdz ar to, ja darba devējs ir izpildījis šos pienākumus, tam nav jākompensē neērtības, kas izriet no tāda neparedzama notikuma kā valsts iestādes noteikta karantīna, kura liedz tās darbiniekam pilnībā izmantot savas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu. Proti, Direktīvā 2003/88, kuras principi ir atgādināti šī sprieduma 26.–35. punktā, nav paredzēts, ka jebkurš notikums, kas var liegt darba ņēmējam pilnībā un viņam vēlamā veidā izmantot atpūtas vai relaksācijas laikposmu, attaisno papildu atvaļinājuma piešķiršanu, lai sasniegtu ikgadējā atvaļinājuma mērķi.
46 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts un Hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse, saskaņā ar kuru darba ņēmējam, kas nav slims, nav atļauts piešķirtā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas pārcelt par laikposmu, kurš sakrīt ar valsts iestādes noteiktu karantīnas laikposmu kontakta dēļ ar vīrusa inficētu personu.
Par tiesāšanās izdevumiem
47 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 1. punkts un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse, saskaņā ar kuru darba ņēmējam, kas nav slims, nav atļauts piešķirtā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas pārcelt par laikposmu, kurš sakrīt ar valsts iestādes noteiktu karantīnas laikposmu kontakta dēļ ar vīrusa inficētu personu.
[Paraksti]