ĢENERĀLADVOKĀTA NIKOLASA EMILIU [NICHOLAS EMILIOU]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 8. jūnijā (1)
Lieta C‑58/22
NR,
piedaloties
Parchetul de pe lângă Curtea de Apel Craiova
(Curtea de Apel Craiova (Krajovas apelācijas tiesa, Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 50. pants – Ne bis in idem princips – Procesa izbeigšana – Prokurora lēmums – Izvērtējums pēc būtības – Detalizēta izmeklēšana – Pierādījumu pārbaude
I. Ievads
1. Ne bis in idem princips (jeb dubultās sodīšanas aizliegums), kas paredz personu tiesības netikt pakļautām kriminālvajāšanai vai sodītām vairāk nekā vienu reizi par vieniem un tiem pašiem faktiem, ieņem nozīmīgu vietu vairumā valstu un starptautisko krimināltiesību sistēmu (2). Kaut arī ar dažādām niansēm, šis princips ir ietverts vairāku valstu konstitūcijās un starptautiskās konvencijās. Šai lietai vēl jo svarīgāk ir tas, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. protokola (turpmāk tekstā – “7. protokols”) 4. pantā tas nepārprotami ir atzīts par pamattiesībām.
2. Pēdējos gados Eiropas Savienības Tiesa un ECT – abas tiesas bieži vien paplašinātā sastāvā – ir pasludinājušas ievērojamu skaitu spriedumu, lai precizētu nosacījumus, kas attiecīgajās tiesību sistēmās nepieciešami ne bis in idem principa piemērošanai. Abi judikatūras virzieni, kas izriet no minētajām tiesām, liecina par ievērojamu savstarpēju papildināšanos un konverģenci. Ar šiem judikatūras virzieniem ir ne tikai atkārtoti noteiktas vai precizētas (esošās) tiesības, bet arī ieviesti daži svarīgi jauninājumi.
3. Šī lieta sniedz iespēju sīkāk paskaidrot un precizēt dažas jaunākās norises gan attiecībā uz principa “bis”, gan “idem” komponentu. Patiešām, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu sniegt vairāk skaidrības, it īpaši par prasībām, lai i) prokurora lēmums par procesa izbeigšanu būtu balstīts uz lietas izvērtējumu pēc būtības, kas izriet no detalizētas izmeklēšanas, un ii) tiktu pienācīgi pārbaudīta iespējamā likumpārkāpēja kriminālatbildība.
II. Tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības
4. Hartas 50. pantā, kura nosaukums ir “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu”, ir noteikts:
“Nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.”
5. Komisijas Lēmuma 2006/928/EK (2006. gada 13. decembris), ar ko izveido mehānismu, lai nodrošinātu sadarbību un pārliecinātos par Rumānijā sasniegto, novēršot noteiktus trūkumus tādās jomās kā tiesu sistēmas reforma un cīņa pret korupciju (3), 1. pantā ir paredzēts:
“Rumānijai līdz katra gada 31. martam [..] ir jāziņo Komisijai par gūtajiem panākumiem katra no pielikumā minētajiem trūkumiem novēršanā.
[..]”
6. Saskaņā ar Lēmuma 2006/928 pielikuma 4. punktu viens no kritērijiem, kuri Rumānijai jāizpilda un kuri minēti lēmuma 1. pantā, nosaka, ka ir “jāveic turpmāki pasākumi, lai novērstu un apkarotu korupciju, jo īpaši pašvaldībās”.
7. Padomes Pamatlēmuma 2003/568/TI (2003. gada 22. jūlijs) par korupcijas apkarošanu privātajā sektorā (4) 2. panta “Aktīva un pasīva korupcija privātajā sektorā” 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka noteiktu veidu tīšu rīcību uzskata par noziedzīgu nodarījumu, ja to veic uzņēmējdarbības gaitā.
B. Starptautiskās tiesības
8. 7. protokola 4. panta “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt krimināllietā tajā pašā valstī par noziedzīgu nodarījumu, par kuru viņš jau ir ticis [galīgi] attaisnots vai notiesāts saskaņā ar šīs valsts likumu un kriminālprocesuālajām normām.
2. Iepriekšējās daļas nosacījumi nekavē atkārtotu lietas ierosināšanu saskaņā ar attiecīgās valsts likumu un soda izciešanas [kriminālprocesa] noteikumiem, ja ir jauni pierādījumi vai jaunatklāti apstākļi, vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu.”
C. Valsts tiesības
9. Legea nr. 135 din 1 iulie 2010 privind Codul de procedură penală (2010. gada 1. jūlija Likums Nr. 135 par Kriminālprocesa kodeksu; turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”) 6. pantā, kura nosaukums ir “Ne bis in idem”, ir noteikts:
“Nevienu nedrīkst tiesāt vai sodīt par noziedzīgu nodarījumu, par kuru viņš jau ticis notiesāts ar galīgu spriedumu krimināllietā, kaut arī šis nodarījums juridiski kvalificēts citādi.”
10. Kriminālprocesa kodeksa 335. pantā, kura nosaukums ir “Rīcība izmeklēšanas atsākšanas gadījumā”, ir noteikts:
“1. Ja vēlāk tiek konstatēts, ka lietas izskatīšanas izbeigšanas pamatā esošais apstāklis nepastāv, augstāka ranga prokurors par to, kurš izdevis lēmumu, atceļ rīkojumu un liek atsākt izmeklēšanu [..].
2. Ja ir atklājušies jauni fakti vai apstākļi, no kuriem izriet, ka lietas izskatīšanas izbeigšanas pamatā esošais apstāklis vairs nepastāv, prokurors atsauc rīkojumu un liek atsākt izmeklēšanu.”
III. Fakti, tiesvedība valsts tiesā un uzdotie prejudiciālie jautājumi
11. Kādas kooperatīvās sabiedrības kopsapulce 2014. gada 12. februārī nolēma atcelt NR (turpmāk tekstā – “apsūdzētā”) no minētās sabiedrības priekšsēdētājas amata. Šis lēmums tika apstrīdēts tiesā un atcelts. Pēc tam apsūdzētā tika savā amatā. Minētajā strīdā apsūdzēto pārstāvēja advokāts, kuram viņa apņēmās samaksāt “atlīdzību par veiksmīgu iznākumu” 4400 EUR apmērā.
12. Apsūdzētā 2015. gada 30. aprīlī ir pieprasījusi minēto summu no pieciem šīs sabiedrības darbiniekiem; apmaiņā pret to viņa būtu atturējusies izdot lēmumus par šo personu darba līgumu izbeigšanu. Tā kā viņas finansiālās prasības nav tikušas apmierinātas, apsūdzētā ir izdevusi un parakstījusi minētos lēmumus. Attiecīgie darbinieki (turpmāk tekstā – “sūdzības iesniedzēji”) iesniedza divas vienāda satura sūdzības: viena sūdzība tika iesniegta 2015. gada 8. jūnijā kompetentajai policijas iestādei, un otra sūdzība tika iesniegta 2015. gada 26. jūnijā Direcția Națională Anticorupție (Valsts Korupcijas apkarošanas direkcija; turpmāk tekstā – “VKAD”).
13. Pamatojoties uz šīm abām sūdzībām, tika sākti divi vienlaikus notiekoši kriminālprocesi, kuru galvenie posmi tiks izklāstīti turpmāk. Tomēr skaidrības labad vispirms tiks aplūkots kriminālprocess, kas izriet no otrās sūdzības.
A. 2015. gada 26. jūnija sūdzība un no tās izrietošais kriminālprocess
14. Kā jau minēts, sūdzības iesniedzēji 2015. gada 26. jūnijā iesniedza (otro) sūdzību VKAD. Uzskatot, ka no minētās sūdzības izriet norādes par iespējamu izspiešanu, VKAD nodeva apsūdzēto šajā jomā kompetentajai Parchetul de pe lângă Judecătoria Slatina (Slatinas pirmās instances tiesai piesaistītā prokuratūra, Rumānija; turpmāk tekstā – “Slatinas prokuratūra”), kas sāka kriminālprocesu.
15. Slatinas prokuratūra 2016. gada 14. martā izdeva rīkojumu sākt kriminālprocesu in rem (5) par noziedzīgu nodarījumu – izspiešanu. Kompetentā policijas iestāde nopratināja apsūdzēto un sūdzības iesniedzējus. Lietas materiālos izmeklēšanas stadijā bija iesniegti dokumenti, kā arī CD ar slepeni veiktu sarunu ierakstu, ko sūdzības iesniedzēji esot veikuši 2015. gada 30. aprīlī. Pēc šo pierādījumu pārbaudes policija uzskatīja, ka noziedzīgs nodarījums nav veikts, un sagatavoja lūgumu izbeigt lietu. Pamatojoties uz minēto lūgumu, lietā norīkotais prokurors 2016. gada 27. septembrī izdeva rīkojumu par lietas izbeigšanu (turpmāk tekstā – “2016. gada 27. septembra rīkojums par lietas izbeigšanu”). Minētais rīkojums netika pārsūdzēts valsts tiesībās paredzētajā 20 dienu termiņā un tādējādi kļuva galīgs.
16. Slatinas prokuratūras virsprokurors 2016. gada 21. oktobrī, nepiekrītot prokurora 2016. gada 27. septembra rīkojumam par lietas izbeigšanu, nolēma atsākt attiecīgo kriminālprocesu. Virsprokurors jo īpaši norādīja, ka par to pašu faktisko situāciju notiek process par kukuļņemšanu Parchetul de pe lângă Tribunalul Olt (Oltas apgabaltiesai piesaistītā prokuratūra, Rumānija; turpmāk tekstā – “Oltas prokuratūra”), kur izmeklēšana jau bija tālākā stadijā. Tās ieskatā pareizas tiesvedības interesēs kompetence skatīt lietu par izspiešanu būtu jānoraida par labu procesam par kukuļņemšanu. Lieta tika nodota Judecătoria Slatina (Slatinas pirmās instances tiesa, Rumānija), lai apstiprinātu kriminālprocesa atsākšanu.
17. Minētā tiesa 2016. gada 21. novembrī pieteikumu noraidīja, uzskatot, ka nepastāv likuma priekšnoteikumi kriminālprocesa atsākšanai. Tās ieskatā apstāklis, ka pret to pašu personu citā tiesībsargājošā iestādē notiek izmeklēšana citā lietā un ka šī izmeklēšana ir tālākā stadijā, neļāva atcelt lēmumu izbeigt lietas izskatīšanu.
B. 2015. gada 8. jūnija sūdzība un no tās izrietošais kriminālprocess
18. Pēc (pirmās) 2015. gada 8. jūnija sūdzības iesniegšanas Oltas prokuratūra sāka kriminālprocesu pret apsūdzēto, apgalvojot, ka ir notikusi kukuļņemšana. Tiesas sēdē Tribunalul Olt (Oltas apgabaltiesa, Rumānija) apsūdzētā atsaucās uz ne bis in idem principu, apgalvojot, ka pret viņu jau ir veikta izmeklēšana par tiem pašiem faktiem tiesvedībā par izspiešanu un ka šajā ziņā jau ir pieņemts galīgais lēmums izbeigt lietas izskatīšanu.
19. Tribunalul Olt (Oltas apgabaltiesa) noraidīja šo aizstāvību, apgalvojot, ka nav izpildīti nosacījumi minētā principa piemērošanai. Šī tiesa citastarp norādīja, ka abas sūdzības par noziedzīgu nodarījumu ir iesniegtas dažādos datumos un ka process par izspiešanu notika in rem atšķirībā no procesa, kas attiecas uz kukuļņemšanu. Turklāt minētā tiesa konstatēja, ka procesā par izspiešanu nav veikta detalizēta izmeklēšana, jo nav iegūti pietiekami pierādījumi un izmeklēšanu veicis policijas darbinieks. Attiecīgi ar 2018. gada 19. novembra spriedumu minētā tiesa citastarp piesprieda apsūdzētajai brīvības atņemšanas sodu uz vienu gadu un četriem mēnešiem par kukuļņemšanu.
20. Apsūdzētā un Oltas prokuratūra iesniedza apelācijas sūdzības par šo spriedumu. Ar 2020. gada 20. oktobra spriedumu Curtea de Apel Craiova (Krajovas apelācijas tiesa, Rumānija) apmierināja apelācijas sūdzību, atcēla pārsūdzēto spriedumu un lika izbeigt pret apsūdzēto sākto kriminālprocesu. Minētā tiesa būtībā konstatēja, ka sūdzības iesniedzēju iesniegtās sūdzības abos procesos bija ar vienādu saturu un sekojošajos procesos savākti līdzīgi pierādījumi, tādējādi liekot piemērot ne bis in idem principu.
21. Par šo spriedumu tika iesniegta kasācijas sūdzība Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstā kasācijas tiesa, Rumānija; turpmāk tekstā – “AKT”). Ar 2021. gada 21. septembra lēmumu AKT apmierināja kasācijas sūdzību, atcēla apstrīdēto lēmumu un nodeva lietu atpakaļ Curtea de Apel Craiova (Krajovas apelācijas tiesa). Savā nolēmumā AKT, atgādinot Tiesas un ECT judikatūru šajā jautājumā, būtībā norādīja, ka, lai gan ne bis in idem principu var piemērot attiecībā uz prokuroru pieņemtajiem lēmumiem, ar kuriem izbeidz procesu, ne visus šādus lēmumus var uzskatīt par “galīgiem”. AKT pārbaudīja 2016. gada 27. septembra rīkojumu par lietas izbeigšanu un konstatēja, ka tas neatbilst “galīguma” prasībai, jo tajā nebija ietverts lietas izvērtējums pēc būtības. Proti, lietā norīkotais prokurors rīkojumu nepamatoja un tikai deva norādījumu lietu par izspiešanu izbeigt.
22. Pēc AKT lēmuma lieta tika nodota Curtea de Apel Craiova (Krajovas apelācijas tiesa), lai atkārtoti izskatītu apsūdzētās un Oltas prokuratūras iesniegtās apelācijas sūdzības par Tribunalul Olt (Oltas apgabaltiesa) 2018. gada 19. novembra spriedumu. Tomēr, šauboties par Hartas 50. panta pareizu interpretāciju, Curtea de Apel Craiova (Krajovas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai ne bis in idem princips, kas ir garantēts [Hartas] 50. pantā, kopsakarā ar Rumānijas pienākumiem novērst [Komisijas Lēmumā 2006/928] norādītos trūkumus, ir jāinterpretē tādējādi, ka lēmums izbeigt lietas izskatīšanu, ko izdevusi prokuratūra pēc būtisku pierādījumu iegūšanas attiecīgajā lietā, liedz veikt jebkuru citu kriminālvajāšanu par to pašu nodarījumu, lai gan tas citādi kvalificēts juridiski, pret vienu un to pašu personu, jo lēmums ir galīgs, izņemot gadījumus, kad tiek konstatēts, ka lietas izskatīšanas izbeigšanas pamatā esošais apstāklis nepastāv vai arī ja ir atklājušies jauni fakti vai apstākļi, no kuriem izriet, ka lietas izskatīšanas izbeigšanas pamatā esošais apstāklis vairs nepastāv?”
23. Rakstveida apsvērumus šajā lietā iesniedza Rumānijas valdība un Komisija. Šīs ieinteresētās personas tika uzklausītas tiesas sēdē 2023. gada 22. martā.
IV. Juridiskā analīze
24. Šajos secinājumos vispirms pievērsīšos Tiesas kompetencei izskatīt šo lietu (A) un tad veikšu uzdotā prejudiciālā jautājuma novērtējumu divos posmos: pirmkārt, sniedzot Hartas 50. panta interpretāciju, kuras mērķis ir kliedēt iesniedzējtiesas hermeneitiskās šaubas (B), un, otrkārt, sniedzot minētajai tiesai dažas norādes par to, kā Hartas 50. pants var tikt piemērots tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā (C). Visbeidzot, sniegšu dažas nobeiguma piezīmes par ne bis in idem principa būtību un tvērumu, lai šajos secinājumos ieteikto Hartas 50. panta interpretāciju iekļautu plašākā kontekstā (D).
A. Tiesas kompetence
25. Rumānijas valdība apstrīd Tiesas kompetenci izskatīt šo lietu. Tā apgalvo, ka Hartas 50. pants pamatlietā nav piemērojams, jo šī lieta nav saistīta ar Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta izpratnē. Kā norāda minētā valdība, ņemot vērā to, ka ziņojumos, ko Komisija sagatavojusi saskaņā ar Lēmumu 2006/928, netika konstatēti nekādi trūkumi attiecībā uz ne bis in idem principu, ir jāuzskata, ka šajā ziņā Rumānijai nav uzlikts nekāds īpašs pienākums.
26. Komisijai ir pretējs viedoklis. Komisija uzsver, ka materiālās krimināltiesību normas, kas saskaņā ar prokurora viedokli iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā ir piemērojamas apsūdzētās rīcībai, veido Pamatlēmuma 2003/568 īstenošanu (6). Tās ieskatā tas nozīmē, ka ir piemērojama Harta.
27. Šajā ziņā jāsaka, ka zināmā mērā piekrītu dažiem Rumānijas valdības izvirzītajiem argumentiem.
28. Visupirms jānorāda: netiek apstrīdēts, ka iesniedzējtiesā izskatāmā lieta, vienkāršoti izsakoties, ir tikai Rumānijas iekšēja lieta, i) kas izriet no dažādu Rumānijas tiesu iestāžu pretrunīgiem viedokļiem par ne bis in idem principa piemērojamību; ii) kas ir izteikta divu dažādu tajā notiekošo kriminālprocesu kontekstā; iii) kas ir vērsta pret Rumānijā notikušu iespējamu korupcijas darbību, un iv) kurā nav nekāda pārrobežu elementa.
29. Vēl jo svarīgāk ir tas, ka piekrītu Rumānijas valdībai, ka Lēmuma 2006/928 noteikumus nevar interpretēt tā, ka lēmuma darbības joma tiktu pārmēru paplašināta, kā rezultātā jebkura Rumānijas materiālo un procesuālo krimināltiesību norma ietilptu Savienības tiesību piemērošanas jomā. Manuprāt, par minētā lēmuma piemērošanas jomā ietilpstošiem var uzskatīt tikai tādus jautājumus, kas ir strikti un tieši saistīti ar šīs dalībvalsts faktisko spēju novērst Lēmumā 2006/928 norādītos konkrētos trūkumus.
30. Šajā nolūkā Tiesai ir jāspēj izvērtēt, kā in concreto iesniedzējtiesas izvirzītie jautājumi varētu potenciāli traucēt dalībvalsts spējai izpildīt pienākumus, ko tā ir uzņēmusies, pievienojoties Eiropas Savienībai, un kas ir konkrēti formulēti Lēmumā 2006/928.
31. Šajā ziņā būtu jāatgādina – Tiesa jau ir konstatējusi, ka Lēmumā 2006/928 Rumānijai ir noteikts konkrēts pienākums novērst tajā noteiktos trūkumus, jo tie “ir formulēti skaidri un precīzi un nav saistīti ne ar kādu nosacījumu”. Tādējādi saskaņā ar minēto lēmumu Rumānijai ir pienākums veikt visus atbilstošus pasākumus, lai pēc iespējas ātrāk novērstu trūkumus, un atturēties no jebkādu tādu pasākumu īstenošanas, kas varētu apdraudēt šo mērķi (7).
32. Viens no Lēmumā 2006/928 noteiktajiem īpašajiem kritērijiem nosaka, ka ir “jāveic turpmāki pasākumi, lai novērstu un apkarotu korupciju, īpaši vietējās pašvaldībās” (8). No šīs tiesību normas izriet īpašs Rumānijas pienākums efektīvi cīnīties pret korupciju, un tas nepieļauj valsts tiesību normas, kas jebkādā veidā varētu vājināt šo cīņu (9).
33. Šajā lietā runa ir par iespējamu korupciju. Rumānijas valdības uzsvērtais fakts, ka Komisijas ziņojumos nav minēta neviena iespējama problēma saistībā ar ne bis in idem principa piemērošanu Rumānijā, manuprāt, šajā kontekstā nav būtisks. Tomēr šajā lietā ir būtiski tas, vai valsts tiesību normas, kas piemērojamas šajā lietā (materiālās un procesuālās, kas pieļauj kriminālvajāšanu un aizliedz kriminālvajāšanu), var tieši ietekmēt Rumānijas spēju sasniegt Lēmumā 2006/928 noteiktos mērķus, proti, in casu – novērst un apkarot korupciju.
34. Šajā ziņā jānorāda, ka iesniedzējtiesas izvirzītie juridiskie jautājumi neattiecas tikai uz konkrēto apsūdzētās gadījumu, piemēram, uz kādu it kā nepareizu attiecīgo krimināltiesību normu piemērošanu konkrētajā lietā. Šie jautājumi ir saistīti ar atšķirīgiem viedokļiem par nosacījumiem, kas jāizpilda, lai varētu piemērot ne bis in idem principu. Tas ir konstitucionālas nozīmes princips, kura interpretācijai ir sistēmiska nozīme gan Eiropas Savienības, gan valstu krimināltiesību sistēmās. Tādējādi atbilde uz šajā lietā uzdoto jautājumu, visticamāk, ietekmēs daudzas korupcijas lietas Rumānijā. Tā kā ne bis in idem princips liedz turpināt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par iespējamiem noziegumiem, nevar izslēgt, ka pārāk plaša šā principa interpretācija varētu mazināt Rumānijas cīņas pret korupciju efektivitāti.
35. Katrā ziņā Rumānijas valdība tiesas sēdē apstiprināja, kā apgalvojusi Komisija, ka dažas no šajā lietā piemērojamajām materiālajām krimināltiesību normām veido Pamatlēmuma 2003/568 un it īpaši tā 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta īstenošanu. Tas nozīmē, ka šajā lietā runa nav tikai par situāciju, kur Savienības tiesības un valsts tiesības pastāv līdzās noteiktā jomā, kā tas bija Siragusa lietā (10), uz kuru Rumānijas valdība atsaucās. Patiešām, ar dažām no attiecīgajām valsts tiesību normām tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, kas ietver minētā instrumenta piemērošanu (11).
36. Ņemot vērā iepriekš minēto, secinu, ka šīs lietas izskatīšana ir Tiesas kompetencē.
B. Uzdotais jautājums (I): Hartas 50. panta interpretācija
37. Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai persona var tikt uzskatīta par galīgi attaisnotu Hartas 50. panta izpratnē, jo prokurors ir pieņēmis rīkojumu par lietas izbeigšanu, ja šādā rīkojumā nav norādīts pamatojums un ir tikai atsauce uz izmeklēšanu veikušās policijas sagatavotajā ziņojumā ietverto pamatojumu.
38. Šāds jautājums – it īpaši, ja to skata saistībā ar iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtajiem paskaidrojumiem – rada vairākus interpretācijas jautājumus par nosacījumiem, kas ir jāizpilda, lai ne bis in idem princips kļūtu piemērojams, kad prokurors pieņem lēmumu.
39. Pirms pievērsties šiem jautājumiem, ir jānorāda uz divām sākotnējām piezīmēm.
1. Sākotnējās piezīmes
40. Pirmkārt, atzīmēju, ka gan savos rakstveida, gan mutvārdu paskaidrojumos Rumānijas valdība un Komisija plaši izskaidroja dažādo šajā lietā piemērojamo valsts tiesību normu nozīmi, kā arī izvērtēja dažādo procesuālo aktu, kas izdoti abos procesos Rumānijas tiesībsargājošajās iestādēs, raksturu un saturu.
41. Jāatzīst, Tiesai ir svarīgi būt pienācīgi informētai par uzdoto jautājumu faktisko un tiesisko kontekstu, lai tā varētu sniegt Savienības tiesību interpretāciju, ko iesniedzējtiesa var izmantot (12). Tomēr vienlaikus būtu jāuzsver, ka Tiesas kompetencē nav lemt par attiecīgo valsts tiesību normu interpretāciju, izskatīt valsts tiesvedības aktus un, vispārīgāk runājot, būt par arbitru starp dažādu valsts tiesu iestāžu pretrunīgiem secinājumiem konkrētā lietā.
42. Uz LESD 267. pantu balstītas procedūras kontekstā Tiesas loma ir sniegt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, lai iesniedzējtiesa varētu atrisināt tajā izskatāmo strīdu (13). Tas nozīmē, ka tādā lietā kā pašreizējā Tiesai ir jāprecizē apstākļi, kādos ir piemērojams Hartas 50. pantā noteiktais ne bis in idem princips, tādējādi ļaujot iesniedzējtiesai pašai novērtēt, vai prokurora lēmums slēgt izmeklēšanu, neveicot turpmāku rīcību, ir radījis pamatu galīgam nolēmumam šajā nolūkā (14).
43. Otrkārt, interpretējot Hartas 50. pantu, atsaukšos arī uz attiecīgo Tiesas judikatūru par Šengenas nolīguma īstenošanas konvencijas(15) 54. pantu, kā arī uz ECT judikatūru par 7. protokola 4. pantu.
44. Faktiski Tiesa ir noteikusi, ka Hartas 50. pants un CISA 54. pants ir jāinterpretē saskanīgi, jo tie abi attiecas uz vienu un to pašu priekšmetu (16). Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka Hartas 50. pantā ir ietvertas tiesības, kas atbilst 7. protokola 4. pantā paredzētajām tiesībām, un tādējādi, interpretējot Hartas 50. pantu, ir jāņem vērā 7. protokola 4. pants (17).
45. Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad pievērsīšos būtisko šajā tiesvedībā izvirzīto jautājumu izvērtēšanai.
46. Iesākumā var būt lietderīgi atgādināt, ka, īsāk sakot, ne bis in idem princips aizliedz gan krimināltiesiskā rakstura vajāšanas pasākumu, gan kriminālsodu par tiem pašiem faktiem un tai pašai personai kumulēšanos (18). Attiecīgi galvenie nosacījumi minētā principa piemērošanai ir šādi: i) procesa krimināltiesiskais raksturs, ii) “bis” (procesa dublēšanās) un iii) “idem” (process par tiem pašiem faktiem un pret to pašu personu).
47. Pamatlietā nav radušās šaubas par abu attiecīgo procesu “krimināltiesisko raksturu”. Tomēr jautājums par to, vai ir izpildīti “bis” un “idem” nosacījumi, ir radījis zināmas domstarpības starp procesā iesaistītajām valsts iestādēm.
2. Par “bis” nosacījumu
48. Hartas 50. pants nepieļauj divkāršu kriminālvajāšanu un sodīšanu, ja persona “jau ir tikusi attaisnota vai notiesāta”. Šajā ziņā Tiesas judikatūrā ir precizēts, ka, lai krimināltiesisku lēmumu varētu uzskatīt par galīgu nolēmumu par faktiem, kas tiek izvērtēti otrā procesā, “ir nepieciešams ne tikai tas, lai šis nolēmums būtu kļuvis galīgs, bet arī lai tas būtu pieņemts pēc lietas būtības vērtējuma” (19).
49. Tādējādi, lai noteiktu, vai turpmāks process rada procesu dublēšanos, kas ir aizliegta ar Hartas 50. pantu, ir jāizvērtē divi attiecīgā lēmuma aspekti: viens attiecas uz lēmuma raksturu (tā “galīgums”), otrs – uz tā saturu (vai tajā lieta ir izskatīta “pēc būtības”).
a) Par lēmuma galīgumu
50. Attiecībā uz galīguma prasību pastāv plaša Tiesas judikatūra saistībā ar CISA 54. pantu. Minētā noteikuma formulējums gan ir nedaudz atšķirīgs no Hartas 50. panta formulējuma, taču tā būtība ir tāda pati: tajā ir paredzēta ne bis in idem principa piemērošana jebkurai personai, “kuras sakarā [..] ir pieņemts galīgais tiesas spriedums”. Šis nosacījums saskaņā ar pastāvīgo judikatūru paredz, ka ar attiecīgo krimināltiesisko lēmumu tiek izbeigts kriminālprocess un galīgi aizliegts turpināt kriminālvajāšanu, tādējādi valsts līmenī ietverot aizsardzību, ko paredz ne bis in idem princips (20).
51. Šādas prasības izpilde ir jāvērtē, pamatojoties uz tās dalībvalsts iekšējiem tiesību aktiem, kurā pieņemts šāds lēmums (21). Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru lēmums, kas atbilstoši attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem galīgi neaizliedz turpmāku kriminālvajāšanu, principā nevar būt procesuāls šķērslis kriminālprocesa sākšanai vai turpināšanai attiecībā uz tiem pašiem faktiem pret attiecīgo personu citā dalībvalstī (22).
52. Ņemot vērā iepriekš minēto, lēmuma galīgumu un līdz ar to ne bis in idem principa piemērošanu neizslēdz tas, ka attiecīgajā valsts sistēmā pastāv noteikti tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas izņēmuma apstākļos ļauj atsākt procesu (23). Šāds noteikums ir tieši noteikts 7. protokola 4. panta 2. punktā, atbilstoši kuram ne bis in idem princips “nekavē atkārtotu lietas ierosināšanu saskaņā ar attiecīgās valsts likumu un soda izciešanas [kriminālprocesa] noteikumiem, ja ir jauni pierādījumi vai jaunatklāti apstākļi, vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu”.
53. Pamatojoties uz minēto, ECT ir norādījusi, ka ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzekļi nav jāņem vērā, lai noteiktu, vai procesā ir izdarīts galīgs secinājums ne bis in idem principa izpratnē. ECT ir konstatējusi, ka, lai gan šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi “ir pirmā procesa turpinājums, lēmuma “galīgais” raksturs nav atkarīgs no to izmantošanas” (24). Saskaņā ar minēto tiesu šādu interpretāciju apstiprina paskaidrojuma ziņojums par 7. protokolu, kurā minēts, ka lēmums ir galīgs, ja “tas ir ieguvis res judicata spēku. Tā tas ir gadījumā, kad lēmums nav atceļams, t.i., kad nav pieejami turpmāki parastie tiesiskās aizsardzības līdzekļi vai kad lietas dalībnieki ir izmantojuši visus šos līdzekļus vai ir ļāvuši beigties to izmantošanas termiņiem, tos neizmantojot” (25).
54. Eiropas Savienības Tiesa ir nepārprotami atbalstījusi šo pieeju spriedumā M. Tiesa, sekojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas iedibinātajam virzienam, ir nospriedusi, ka krimināltiesisks nolēmums, kas liedz sākt jaunu kriminālprocesu par tiem pašiem faktiem pret personu, uz kuru šis nolēmums attiecas, ja vien netiek atklāti jauni fakti un/vai pierādījumi pret šo personu, ir uzskatāms par galīgu spriedumu ne bis in idem principa izpratnē (26).
55. Jāatzīst, ka dažos gadījumos var būt grūti saprast atšķirību starp “parastajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem”, kuru pastāvēšana nepieļauj ne bis in idem principa piemērošanu, un “ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzekļiem”, kas to pieļauj. Šo jautājumu ECT ir detalizēti izskatījusi nesenajā spriedumā Mihalache.
56. Būtībā ECT Virspalāta konstatēja, ka, lai noteiktu, vai tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir “parasts”, analīzes sākumpunkts ir attiecīgās valsts tiesību akti. Tomēr šī tiesa ir skaidri norādījusi, ka tā veiks savu vērtējumu šajā jautājumā, ņemot vērā visus konkrētās lietas būtiskos apstākļus. Tā jo īpaši izvērtēs tiesiskās aizsardzības līdzekļa “paredzamību”. Saistībā ar šo, kā norādījusi ECT, faktori, kas tiks ņemti vērā, ietver tiesiskās aizsardzības līdzekļa pieejamību pusēm, pilnvarotajām amatpersonām ar likumu piešķirto rīcības brīvību tiesiskās aizsardzības līdzekļa izmantošanā un – kas ir īpaši svarīgi – prasību izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekli noteiktā termiņā (27).
57. Tomēr “paredzamības” kritērija izmantošanas piemērotība, novērtējot, vai tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir parasts vai ārkārtas, ir tikusi kritizēta kopīgajās piekrītošajās atsevišķajās domās par spriedumu Mihalache. Saskaņā ar minētajām atsevišķajām domām šāda kritērija ieviešana var radīt neskaidrības. Atzinumu sagatavojušie tiesneši uzskatīja, ka vienīgais funkcionālais kritērijs ir tas, ir vai nav noteikts termiņš, kurā tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir jāizmanto – ja tiesiskās aizsardzības līdzeklim nav noteikta termiņa, tad tas ir ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzeklis (28).
58. Neatkarīgi no šīs viedokļu atšķirības sliecos piekrist tam, kas šķiet kopīgs – lai noteiktu, vai tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir parasts vai ārkārtas, dominējošajam kritērijam vajadzētu būt skaidra termiņa pastāvēšanai attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļa izmantošanu. Šajā kontekstā es varbūt arī uzsvērtu, kā izriet no paša jēdziena “ārkārtas”, ka jebkurš šāds tiesiskās aizsardzības līdzeklis nevar būt pārskatīšanas procedūra, kas ir daļa no ikdienas krimināltiesību administrēšanas parastā pārsūdzības procesa, kurš parasti ietver vairākas lēmumu pieņemšanas un/vai iztiesāšanas instances, lai mazinātu tiesas kļūdu risku.
b) Izvērtējums pēc būtības
59. Saskaņā ar iedibināto judikatūru, lai noteiktu, vai krimināltiesisks lēmums ir lēmums, ar ko galīgi izbeidz lietu pret personu, citastarp ir nepieciešams, lai šis lēmums tiktu pieņemts pēc tam, kad ir veikts lietas izvērtējums pēc būtības. Kā norādījusi Tiesa, tas izriet no paša Hartas 50. panta formulējuma, jo jēdzieni “notiesāšana” un “attaisnošana”, uz kuriem ir atsauce šajā tiesību normā, noteikti nozīmē, ka ir tikusi izvērtēta attiecīgās personas kriminālatbildība un ka šajā ziņā ir veikts novērtējums (29).
60. Tiesai ir arī bijusi iespēja precizēt, ka dalībvalsts tiesu iestāžu nolēmums, ar kuru apsūdzētā persona tiek galīgi attaisnota pierādījumu nepietiekamības vai trūkuma dēļ, principā ir uzskatāms par tādu, kas balstīts uz lietas izvērtējumu pēc būtības (30).
61. Tāpat gribētu teikt, ka lietas izvērtējums pēc būtības ietver arī situāciju, kad process tiek izbeigta un apsūdzības noraidītas, jo, neraugoties uz to, ka noziedzīgā nodarījuma faktiskie elementi ir konstatēti, ir bijuši iemesli, kas attaisno iespējamo likumpārkāpēju (piemēram, pašaizstāvēšanās, nepieciešamība vai nepārvarama vara) vai padara viņu par nesaucamu pie atbildības (piemēram, persona bijusi nepilngadīga vai cietusi no smagiem psihiskiem traucējumiem) (31).
62. Turpretī Tiesa ir arī skaidri norādījusi, ka lēmumus, ar kuriem persona tiek attaisnota, apsūdzības noraidītas vai process izbeigts tikai procesuālu iemeslu dēļ vai kuri jebkurā gadījumā neietver personas kriminālatbildības izvērtēšanu, nevar uzskatīt par “galīgiem” ne bis in idem principa izpratnē (32). Tas, manuprāt, parasti attiecas uz procesu, kas izbeigts, piemēram, amnestijas, imunitātes, abolitio criminis vai noilguma dēļ (33).
63. Šajā kontekstā būtu jānorāda, ka judikatūrā ir norādīts, ka prasība, lai lēmumā būtu ietverts lietas izvērtējums pēc būtības – kas paredzēts kā personas, uz ko ir vērsta izmeklēšana, kriminālatbildības vērtējums –, nevar tikt pārbaudīta tikai formāli.
64. Acīmredzot, ja lēmums par izbeigšanu ir tieši pamatots ar procesuāliem iemesliem, nav nepieciešams veikt papildu pārbaudi – lēmums pēc savas būtības nevar būt par iemeslu ne bis in idem principa piemērošanai. Tomēr, ja lēmums ir balstīts uz trūkstošiem vai nepietiekamiem pierādījumiem, ir jāveic papildu solis. Patiešām, kā Tiesa konstatēja spriedumā Kossowski un ECT atkārtoja spriedumā Mihalache, patiess lietas izvērtējums pēc būtības katrā ziņā nozīmē, ka ir jāveic detalizēta izmeklēšana (34).
65. Šie secinājumi, kam pilnībā piekrītu, prasa dažus paskaidrojumus.
1) Nepieciešamība pārbaudīt, vai ir veikta detalizēta izmeklēšana
66. Gan Tiesa, gan ECT savā judikatūrā ir paplašinājušas ne bis in idem principa aizsardzības jomu ārpus tiesu nolēmumu stricto sensu sfēras. Abas tiesas ir nospriedušas, ka par “galīgiem” lēmumiem ne bis in idem principa izpratnē var uzskatīt arī citu tādu publisku iestāžu – piemēram, prokuratūras – lēmumus, kuras piedalās krimināltiesību administrēšanā valsts līmenī un kurām ar valsts tiesību aktiem ir piešķirtas pilnvaras konstatēt prettiesisku rīcību un sodīt par to. Tas ir tā, neraugoties uz faktu, ka šajā procesā nav iesaistīta tiesa un ka attiecīgais lēmums nav pieņemts tiesas nolēmuma formā (35).
67. Šis paplašinājums ir būtisks uzlabojums personu tiesību aizsardzībai saskaņā ar krimināltiesībām un kriminālprocesā. Tomēr diez vai ir jāuzsver, ka prokurora lēmumu izbeigt procesu izmeklēšanas stadijā nevar ipso facto pielīdzināt tiesas nolēmumam par personas attaisnošanu, kas pieņemts pēc tam, kad ir notikusi pienācīga tiesvedība, kurā pierādījumi ir sniegti tiesai (vai piesēdētājiem), par tiem notikušas pušu debates un visbeidzot ticis veikts tiesas (vai piesēdētāju) vērtējums.
68. Kā zināms, dalībvalstu krimināltiesību sistēmās ir dažādi tiesiskie režīmi, kas reglamentē, no vienas puses, nosacījumus, ar kādiem prokurori var izmeklēt vai viņiem ir jāizmeklē iespējamie noziedzīgie nodarījumi un vajadzības gadījumā jāsāk kriminālvajāšana pret aizdomās turētajiem likumpārkāpējiem, un, no otras puses, pamatojumus, ar kādiem kriminālprocess var tikt izbeigts. Piemēram, vairākās dalībvalstīs iemesli, kas saistīti ar sabiedrības interešu trūkumu, nozieguma smaguma pietiekamību vai cietušā sūdzību, apsūdzētā rīcību pagātnē vai pat ar budžeta ierobežojumiem, ir derīgi pamatojumi, lai prokurors izbeigtu izmeklēšanu (36).
69. Turklāt neatkarīgi no tā, vai dalībvalsts krimināltiesību sistēmā kriminālvajāšana principā ir obligāta vai diskrecionāra, ir neizbēgami, ka procesa lietderības, ekonomijas vai politikas apsvērumi (piemēram, pašreizējā darba slodze, izpildes prioritātes, izmeklēšanas finansiālās un darbaspēka izmaksas) var ietekmēt prokuroru lēmumus vairāk vai mazāk proaktīvi izmeklēt iespējamo noziedzīgo nodarījumu vai, gluži pretēji, izbeigt procesu. Pieņemt, ka ikviens prokurors Eiropas Savienībā izlemj viņam iedalītās izmeklēšanas un tiesvedības likteni, pamatojoties tikai uz savu iekšējo pārliecību par iespējamā likumpārkāpēja vainu un spēju to pierādīt tiesā, nozīmētu pieņemt vēlamo par esošo.
70. Man šķiet, ka šāda veida apsvērumiem var būt vēl lielāka nozīme, ja prokuroriem jāizskata starptautiski noziegumi, kas tiek izdarīti divās vai vairākās dalībvalstīs un/vai kas skar divas vai vairākas dalībvalstis, un ko izdarījuši likumpārkāpēji, kuri izmanto uz Savienības tiesībām balstītas tiesības brīvi pārvietoties pāri valstu robežām. Šādās situācijās ir skaidrs, ka daži prokurori var būt labākā situācijā nekā citi, lai sekmīgi izmeklētu un vajadzības gadījumā sāktu procesu pret iespējamajiem likumpārkāpējiem. Tāpat ir skaidrs, ka faktiska koordinācija starp vairākiem prokuroriem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, strādā katrs savā valodā, iespējams, tūkstošiem kilometru attālumā cits no cita, iespējams, ignorējot paralēlu procesu, nav kas tāds, ko var uzskatīt par pašsaprotamu, neraugoties uz to, ka pastāv īpaši instrumenti šajā jautājumā (37).
71. Tāpēc uz savstarpēju uzticēšanos balstītā sistēmā, kas ir piemērojama starpvalstu līmenī, manuprāt, ir absolūti būtiski, lai ne bis in idem princips būtu piemērojams tikai tad, ja prokurora lēmums izbeigt procesu ir balstīts uz lietas izvērtējumu pēc būtības, kas ir detalizētas izmeklēšanas rezultāts, pie kura nonāk, rūpīgi izvērtējot pietiekami plašu pierādījumu kopumu.
72. Patiešām, ja personas, uz ko ir vērsta izmeklēšana, kriminālatbildība tiktu izslēgta, pamatojoties uz nepietiekamu un fragmentāru pierādījumu kopumu, varētu droši pieņemt, ka prokurora lēmums galvenokārt ir balstīts uz procesa lietderības, ekonomijas vai politikas apsvērumiem.
73. Protams, tas, ka prokurors ir rūpīgi izvērtējis pietiekami plašu pierādījumu kopumu, nenozīmē, ka, pieņemot lēmumu par procesa izbeigšanu, ir obligāti jākliedē visas šaubas par izmeklējamās personas kriminālatbildību. Faktiski prokuroram var nākties izdarīt nepieciešamos secinājumus no fakta, ka neatkarīgi no viņa personīgā viedokļa par attiecīgās personas vainu detalizētā izmeklēšanā nav iegūts pierādījumu kopums, kas varētu pamatot notiesājošu spriedumu.
74. Tomēr, ja vien izmeklēšana ir bijusi pietiekami izsmeļoša un rūpīga, lēmums izbeigt procesu var tikt pielīdzināts attaisnojošam spriedumam. Kā minēts šo secinājumu 60. punktā, Tiesa ir atzinusi, ka lēmumi, kas balstīti uz pierādījumu nepietiekamību vai trūkumu, principā ir uzskatāmi par tādiem, kas balstīti uz lietas izvērtējumu pēc būtības. Manuprāt, tās citastarp ir nevainīguma prezumpcijas principa loģiskas sekas (38).
75. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, rodas šāds jautājums: kā būtu jānosaka, vai tāds lēmums kā aplūkotais ir balstīts uz detalizētu izmeklēšanu?
2) Lēmuma izbeigt procesu novērtējums
76. Tas, vai prokurora lēmums izbeigt procesu ir balstīts uz detalizētu izmeklēšanu, būtu jānosaka, galvenokārt balstoties uz pamatojumu, kas izklāstīts pašā lēmuma tekstā (39) (vajadzības gadījumā to lasot kopsakarā ar dokumentiem, uz kuriem ir atsauces lēmumā un/vai kuri tam pievienoti (40)). Tas patiešām ir dokuments, kurā tiek izskaidrots procesa izbeigšanas pamatojums un pierādījumi, kas izmantoti šajā nolūkā.
77. Piemēram, kā Tiesa konstatējusi spriedumā Kossowski, tas, ka konkrētajā lietā izmeklēšanas laikā netika nopratināts ne cietušais, ne potenciālais liecinieks, var tikt uzskatīts par norādi, ka nav veikta detalizēta izmeklēšana (41). Turpretī, kā ECT norādījusi spriedumā Mihalache, ja kriminālizmeklēšana ir sākta pēc tam, kad attiecīgajai personai ir izvirzīta apsūdzība, cietušais ir nopratināts, kompetentā iestāde ir savākusi un pārbaudījusi pierādījumus un, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, ir pieņemts pamatots lēmums, šādi faktori, visticamāk, ļauj secināt, ka ir veikts lietas izvērtējums pēc būtības (42).
78. Tādējādi tas ir novērtējums, kas jāveic katrā gadījumā atsevišķi, galvenokārt ņemot vērā lēmuma faktisko saturu (43). Ja lēmumā kaut kas ir neskaidrs, nekas neliedz otrās dalībvalsts iestādēm izmantot Savienības tiesību sistēmā noteiktos sadarbības instrumentus (44), lai no pirmās dalībvalsts iestādēm pieprasītu vajadzīgos paskaidrojumus (45).
79. Tomēr juridiskās noteiktības un paredzamības labad ir būtiski, lai galvenie apstākļi, kas ļauj novērtēt lēmuma izbeigt procesu “galīgumu”, būtu iekļauti lēmuma pamattekstā (attiecīgā gadījumā to papildinot ar dokumentiem, uz kuriem ir atsauces lēmumā un/vai kuri ir tam pievienoti). Patiešām, iespējamajam likumpārkāpējam ir jābūt iespējai pārliecināties, vai, ņemot vērā attiecīgās valsts tiesību normas, attiecīgais lēmums var būt pamats ne bis in idem principa piemērošanai (46). Attiecīgi ex post informācijas apmaiņa var būt noderīga, lai precizētu lēmuma darbības jomu un jēgu vai papildinātu tā pamatojumu, bet tā nevar būtiski mainīt lēmuma saturu.
80. Šajā posmā varētu būt lietderīgi uzsvērt kādu svarīgu aspektu. Iepriekš minēto novērtējumu nevar interpretēt tādējādi, ka tas ļauj krimināltiesību iestādēm, kas rīkojas otrajā procesā, būtībā pārskatīt pirmajā procesā pieņemto lēmumu pareizību. Tas būtu pretrunā savstarpējas uzticēšanās principam, kas ir ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpas noteikumu pamatā, un padarītu ne bis in idem principu lielā mērā neefektīvu (47).
81. Iestādes, kas rīkojas otrajā procesā, ir tiesīgas tikai pārbaudīt (materiālos un/vai procesuālos) iemeslus, kuru dēļ pirmais prokurors ir nolēmis izbeigt procesu. Šajā nolūkā būtu jāļauj šīm iestādēm pārbaudīt, vai prokurors to ir izdarījis pēc tam, kad ir izskatījis visaptverošu pierādījumu kopumu un nav izlaidis papildu pierādījumu vākšanu, kas varētu būt īpaši svarīgi novērtējumam, jo tas ir uzskatījis to par neiespējamu, pārāk sarežģītu vai vienkārši nevajadzīgu.
82. Attiecībā uz pārējo pirmā prokurora pieņemtajā lēmumā izbeigt procesu izdarītie secinājumi (piemēram, izvērtēto pierādījumu pierādījuma spēks) būtu jāuzskata par tādiem, kas netiek apšaubīti. Iestādēm, kas rīkojas otrajā procesā, ir liegts no jauna izvērtēt pierādījumus, kurus jau ir pārbaudījis pirmais prokurors (48). Savstarpēja uzticēšanās dalībvalstu krimināltiesību sistēmu darbībai prasa, lai valstu krimināltiesību iestādes respektētu citu valstu iestāžu konstatējumus neatkarīgi no to galīgā lēmuma (49).
83. Saistībā ar šo, iespējams, būtu lietderīgi sniegt vēl vienu precizējumu. Vajadzība pārbaudīt, vai lēmumā izbeigt procesu ir ietverts lietas izvērtējums pēc būtības, kas veikts, pamatojoties uz detalizētu izmeklēšanu, ir prasība, kas pilnīgi noteikti attiecas uz “vienkāršiem” lēmumiem izbeigt procesu. Proti, tie ir lēmumi, ar kuriem process tiek izbeigts un attiecīgi persona, uz ko ir vērsta izmeklēšana, tēlaini izsakoties, “paliek nesodīta”.
84. Patiešām, visu dalībvalstu tiesībās pastāv vairāki alternatīvi strīdu izšķiršanas mehānismi, kas var novest pie kriminālprocesa izbeigšanas apmaiņā pret to, ka iespējamais likumpārkāpējs piekrīt vieglam (vieglākam) administratīvajam sodam vai citam alternatīvam soda pasākumam. Ir pašsaprotami, ka šāda veida lēmumi izbeigt procesu ne bis in idem principa izpratnē parasti ir jāuzskata par tādiem, kas ir līdzvērtīgi notiesājošiem spriedumiem. Tas tā ir neatkarīgi no tā, vai šādi lēmumi ietver formālu iespējamā likumpārkāpēja atbildības konstatēšanu. Tā kā judikatūra šajā jautājumā ir samērā skaidra, manuprāt, nav vajadzības šajā jautājumā iedziļināties sīkāk (50).
85. Tagad aplūkošu “idem” nosacījumu.
3. Par “idem” nosacījumu
86. Attiecībā uz “idem” nosacījumu Tiesa ir nospriedusi, ka Hartas 50. pantā nostiprinātais ne bis in idem princips aizliedz dublēties krimināltiesiskā rakstura vajāšanas pasākumiem un kriminālsodiem “par tiem pašiem nodarījumiem un attiecībā uz to pašu personu” (51).
87. Attiecīgi ir divi elementi, kas ir būtiski, lai šis nosacījums būtu izpildīts: faktu identiskums (idem factum) un personas identiskums (idem persona). Šķiet, ka iesniedzējtiesas paustās šaubas attiecas uz abiem šiem elementiem, tādēļ centīšos ieviest lielāku skaidrību abos aspektos.
a) Idem factum
88. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atbilstošais kritērijs, lai novērtētu viena un tā paša noziedzīgā nodarījuma pastāvēšanu, ir materiālo faktu identiskums, kas tiek saprasts kā konkrētu apstākļu kopuma esamība, kuri ir savstarpēji nesaraujami saistīti un kuru dēļ attiecīgā persona ir galīgi attaisnota vai notiesāta (52).
89. Šajā kontekstā jēdziens “identiskums” būtu jāsaprot kā absolūta un pilnīga to faktu sakritība, kas ir būtiski attiecībā uz noziedzīgo(‑ajiem) nodarījumu(‑iem), par kuru(‑iem) persona tiek apsūdzēta. Faktiski Tiesa ir bieži atsaukusies un faktiem, kuri ir “būtībā tie paši” (53), kas saskan ar teicienu “pēc būtības tādi paši”, kuru parasti lieto ECT (54). Tomēr tajā pašā laikā Tiesa ir precizējusi, ka ar faktu līdzību vien nepietiek: ja pakārtotie faktiskie apstākļi var atšķirties (55), tad rīcības, kas tiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, galvenajiem faktiskajiem apstākļiem ir jābūt savstarpēji atbilstošiem (56). Piemēram, ar vienkāršu faktu, ka iespējamais likumpārkāpējs ir rīkojies ar vienu un to pašu noziedzīgo nodomu darbību virknes kontekstā, nepietiek, lai secinātu, ka šīs darbības ir daļa no viena un tā paša konkrēto apstākļu kopuma, kas ir nesaraujami saistīti ne bis in idem principa izpratnē (57).
90. Turpretī faktisko apstākļu juridiskajai kvalifikācijai valsts tiesībās nav izšķirošas nozīmes, lai konstatētu, ka nodarījums ir tas pats, jo ar Hartas 50. pantu sniegtās aizsardzības tvērums dažādās dalībvalstīs nevar būt atšķirīgs (58). Kā Tiesa paskaidrojusi spriedumā Van Esbroeck, ņemot vērā, ka valstu krimināltiesību akti nav saskaņoti, kritērijs, kas balstīts uz faktu juridisko kvalifikāciju, radītu tikpat daudz šķēršļu pārvietošanās brīvībai Eiropas Savienībā, cik daudz ir dalībvalstu krimināltiesību sistēmu (59). Spriedumā Zolotoukhine ECT arī ir norādījusi, ka formālistiska un ierobežojoša pieeja, kas balstīta uz abu noziedzīgo nodarījumu juridisko kvalifikāciju, pārlieku ierobežotu personu tiesības un tādējādi riskētu apdraudēt garantiju, ko paredzēts izveidot ar ne bis in idem principu (60).
b) Idem persona
91. Otrs idem elements ir likumpārkāpēja vai noziedzīgā nodarījuma izdarītāja identiskums, t.i., persona, kas ir (vai tiek uzskatīta par tādu, kas ir) atbildīga par attiecīgo(‑ajiem) noziedzīgo(‑ajiem) nodarījumu(‑iem) un tādēļ var tikt pakļauta kriminālprocesam un sodīta vairāk nekā vienreiz.
92. Tādējādi Hartas 50. pantā garantētā ne bis in idem principa piemērošanas priekšnosacījums ir tas, ka persona, kurai tiek piemēroti attiecīgie kriminālprocesi vai sodi, ir viena un tā pati persona. Kā nospriedusi Tiesa, šis princips nav piemērojams personām, kas nav personas, kuras ir notiesātas ar galīgu spriedumu dalībvalstī (61), un attiecīgi tas nevar tikt pārkāpts, ja tā nav viena un tā pati persona, kas par vienu un to pašu prettiesisko darbību ir tiesāta un/vai sodīta vairāk nekā vienu reizi (62).
93. Spriedumā Mihalache ECT ir uzsvērusi, ka prokurora lēmums izbeigt procesu ir balstīts uz lietas izvērtējumu pēc būtības, ja tas ietver gan noziedzīgā nodarījuma faktisko elementu, gan personas konkrētās situācijas novērtējumu. Tas nozīmē, ka attiecīgajā lēmumā būtu jānorāda, ka prokurors ir izvērtējis lietas materiālos esošos pierādījumus un novērtējis iespējamā likumpārkāpēja “dalību vienā vai visos notikumos, kas mudināja izmeklēšanas iestādes iejaukties, lai noteiktu, vai ir konstatēta “kriminālatbildība”” (63). Līdzīgi Tiesa ir norādījusi, ka Hartas 50. pants, lai to varētu piemērot, nosaka, ka ir jābūt nodrošinātam, ka “ir tikusi izvērtēta attiecīgās personas kriminālatbildība un ka šajā ziņā ir pieņemts lēmums” (64).
94. Saprotu to tā, ka attiecīgajā krimināltiesiskajā lēmumā šīs personas kriminālatbildībai ir jābūt īpaši izvērtētai un noraidītai pēc būtības: piemēram, persona nav izdarītājs vai katrā ziņā nevar tikt saukta pie atbildības par to.
95. Ideālā gadījumā tas būtu tieši jānorāda attiecīgajā lēmumā. Tomēr nevar izslēgt, ka gadījumā, ja prokurors nonāk pie secinājuma, ka apgalvotie fakti nenorāda uz noziedzīgu nodarījumu, lēmumā par lietas izskatīšanas izbeigšanu persona, kas atsaucas uz ne bis in idem aizsardzību, formāli netiek identificēta ar tādiem terminiem kā “iespējamais likumpārkāpējs”, “aizdomās turētais”, “apsūdzētais” vai “persona, uz ko ir vērsta izmeklēšana”. Turklāt arī šajā jautājumā Hartas 50. panta formālistiska interpretācija varētu pārāk ierobežot personu tiesības. Manuprāt, personai vajadzētu būt tiesīgai izmantot ne bis in idem principa aizsardzību, ja no lēmuma teksta skaidri un neapšaubāmi izriet, ka ir rūpīgi izvērtēts personas kā tādas rīcības izdarītāja, kas tiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, vai par to atbildīgās personas tiesiskais stāvoklis.
C. Uzdotais jautājums (II): Hartas 50. panta piemērošana
96. Kā uzsvēru savās sākotnējās piezīmēs, principā iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai tās izskatāmajā lietā ir izpildīti iepriekš aprakstītie nosacījumi. Tomēr, lai palīdzētu minētajai tiesai, sniegšu dažus īsus apsvērumus par ne bis in idem principa iespējamo piemērošanu pamatlietā.
97. Šajā lietā nav šaubu, ka abām tiesvedībām, kas notiek attiecīgajās Rumānijas tiesās, ir krimināltiesisks raksturs. Strīds drīzāk ir par “bis” un “idem” nosacījumu izpildi.
98. Šķiet, ka attiecībā uz “bis” nosacījumu jautājums par 2016. gada 27. septembra rīkojuma par lietas izskatīšanas izbeigšanu galīgumu ir atrisināts pēc 2016. gada 21. novembra rīkojuma, ko izdeva Judecătoria Slatina (Slatinas pirmās instances tiesa) (65). Patiešām, ja šīs tiesas konstatējumi ir pareizi, tas nozīmētu – ja mana izpratne par valsts tiesībām ir pareiza –, ka pastāv tikai ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret iepriekš minēto rīkojumu. No tā izriet, ka saskaņā ar Hartas 50. pantu minētais rīkojums ir “galīgs” un tādējādi principā var būt par pamatu ne bis in idem principa piemērošanai.
99. Tomēr šķiet, ka ir daudz mazāk skaidrs, vai 2016. gada 27. septembra rīkojumā par lietas izskatīšanas izbeigšanu ir ietverts lietas izvērtējums pēc būtības, kas balstīts uz detalizētu izmeklēšanu. Manuprāt, nav nozīmes tam, vai informācija par šo aspektu ir ietverta prokurora lēmuma tekstā vai tam pievienotajā policijas sagatavotajā ziņojumā, ja vien prokurors skaidri pieņem policijas vērtējumu par savējo un ja valsts tiesības pieļauj šādu rīcību.
100. Patiesībā nozīme ir šādiem elementiem, kas iesniedzējtiesai attiecīgi būtu jāpārbauda: vai šis rīkojums galvenokārt bija balstīts uz iespējamā noziedzīgā nodarījuma materiālo elementu novērtējumu (piemēram, apgalvoto faktu esamība, to juridiskā kvalifikācija, iespējamā likumpārkāpēja kriminālatbildība u.c.), vai arī uz procesuāliem apsvērumiem? Pirmajā gadījumā – vai prokurora secinājumi bija adekvātas izmeklēšanas rezultāts, pie kura nonāca, rūpīgi izvērtējot pietiekami plašu pierādījumu kopumu, vai arī rīkojums bija balstīts arī uz tiesvedības lietderības, ekonomijas vai politikas apsvērumiem?
101. Turpinot par “idem” nosacījumu – saprotu, kā uzskata iesniedzējtiesa, ka abās tiesvedībās izskatītie fakti būtībā ir vienādi. Tas nozīmē, ka abās atšķirīgajās tiesvedībās iespējamie noziedzīgie nodarījumi, lai gan formāli tie ir atšķirīgi (izspiešana un kukuļņemšana), būtu jāuzskata par līdzvērtīgiem Hartas 50. panta izpratnē.
102. Tomēr šķiet, ka strīdā iesaistītās puses nav vienisprātis par idem persona elementu. Kā saprotu, domstarpību cēlonis ir tas, ka viena tiesvedība tika sākta in rem, bet otra – in personam.
103. Protams, es apzinos teorētisko atšķirību starp prasībām in rem un darbībām in personam (66). Tomēr man nav īsti skaidrs, ko tas nozīmē Rumānijas krimināltiesiskā procesa kontekstā. Saprotu, ka šī atšķirība izriet galvenokārt no Kriminālprocesa kodeksa 305. panta, saskaņā ar kuru, citastarp, tieši tādu apstākļu esamība, kas norāda uz to, ka konkrēta persona varētu būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kurš bija par pamatu kriminālizmeklēšanas sākšanai, liek prokuroram izdot rīkojumu turpināt kriminālizmeklēšanu attiecībā uz šo personu, kā dēļ šī persona iegūst aizdomās turētā statusu.
104. Ņemot to vērā, neesmu pārliecināts, ka valsts tiesību īpatnībām būtu jāpiešķir būtiska nozīme saistībā ar novērtējumu, kas iesniedzējtiesai būs jāveic, piemērojot Hartas 50. pantu konkrētajā lietā. Saskaņā ar minēto tiesību normu, kā paskaidrots šo secinājumu 95. punktā, runa ir nevis par apzīmējumiem, bet gan par būtību. Līdz ar to nav būtiskas nozīmes tam, vai pirmajā tiesvedībā iespējamajam likumpārkāpējam formāli tika piešķirts “aizdomās turētā” vai tamlīdzīgs statuss. Būtiski ir tas, vai, pamatojoties uz lēmuma, ar kuru tika izbeigta šī tiesvedība, tekstu, ir pietiekami skaidri redzams, ka attiecīgās personas kā iespējamā noziedzīgā nodarījuma izdarītāja, kas potenciāli ir noziedzīgā nodarījuma pamatā, tiesiskais stāvoklis ir pienācīgi pārbaudīts.
D. Dažas nobeiguma piezīmes
105. Pēc tam, kad esmu izskatījis dažādus iesniedzējtiesas izvirzītos juridiskos jautājumus, vēlos noslēgt šos secinājumus ar dažiem nobeiguma apsvērumiem, cerot, ka tie varētu sniegt zināmas norādes Hartas 50. panta interpretācijā un piemērošanā.
106. Gan Tiesas, gan ECT pēdējo gadu laikā pieņemto spriedumu skaits liecina, ka ne bis in idem principa piemērošanas joma ir pastāvīgs neskaidrību avots. Daudzās lietās ir radušies dažādi jautājumi, kas ir likuši šīm tiesām atkarībā no apstākļiem pilnveidot, precizēt un dažkārt arī būtiski attīstīt savu judikatūru.
107. Manuprāt, noteikti ir apsveicami, ka – neņemot vērā dažas maznozīmīgas nianses – Tiesa un ECT ir ievērojušas līdzīgu argumentāciju un izveidojušas diezgan viendabīgu judikatūras kopumu. Kopumā šķiet, ka šīs tiesas ir centušās panākt taisnīgu līdzsvaru starp dažādām konkurējošām interesēm. Jāatzīst, ka tas nav viegls uzdevums.
108. Lai paskaidrotu, kādēļ tā uzskatu, iespējams, ir lietderīgi nedaudz atgriezties pagātnē. Ne bis in idem princips ir ļoti sena juridiska konstrukcija, kuras pēdas citastarp ir atrodamas Hammurabi likumu krājumā, Dēmostena rakstos, Justiniāna digestos, kā arī daudzos viduslaiku kanoniskajos likumos (67). (Tagadējā) Eiropas Savienībā – pat attiecīga noteikuma neesamības apstākļos – tas tika pieņemts jau pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū un uzskatīts par saistītu ar dabiskā taisnīguma ideju (68).
109. Šķiet, ka, lai gan ne bis in idem principa precīza nozīme un piemērošanas joma gadsimtu gaitā ir nedaudz mainījusies, izpratne par tā divējādo jēgu ir saglabājusies samērā konsekventa: tas ir taisnīgums un juridiskā noteiktība (69).
110. No vienas puses, par netaisnīgu un patvaļīgu parasti uzskata to, ka valsts “ar visiem saviem resursiem un pilnvarām [veic] atkārtotus mēģinājumus notiesāt personu par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, tādējādi pakļaujot viņu neērtībām, izdevumiem un pārbaudījumiem un piespiežot viņu dzīvot pastāvīgā trauksmes un nedrošības stāvoklī” (70). Tādējādi ne bis in idem princips visupirms ir paredzēts, lai novērstu situāciju, ka persona tiek “pakļauta sodam” vairāk nekā vienu reizi (71).
111. No otras puses, ne bis in idem princips ir arī nesaraujami saistīts ar res judicata principu – ideju, ka, lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizu tiesas spriešanu, vairs nevajadzētu apšaubīt tiesu nolēmumus, kas ir kļuvuši galīgi (72).
112. Savienības tiesību sistēmā ne bis in idem principa aizsardzībai ir trešais pamatojums, proti, nodrošināt personu brīvu pārvietošanos brīvības, drošības un tiesiskuma telpā. Tiesa, atsaucoties uz CISA 54. pantu, ir uzsvērusi, ka personai, attiecībā uz kuru jau ir pasludināts galīgs spriedums, ir jābūt iespējai brīvi pārvietoties, nebaidoties no jaunas kriminālvajāšanas par tiem pašiem nodarījumiem citā dalībvalstī (73).
113. Līdz ar to šie mērķi neļauj interpretēt ne bis in idem principu pārlieku šauri. Tomēr vienlaikus pārāk plaša principa piemērošana būtu pretrunā citām sabiedrības interesēm, kas ir aizsargājamas.
114. Jo īpaši atsaucos uz sabiedrības vispārējām interesēm efektīvi vajāt likumpārkāpējus (74) un uz noziegumos cietušo īpašajām interesēm ne tikai saņemt kompensāciju no likumpārkāpējiem, bet arī panākt, lai “tiktu nodrošināts taisnīgums” (75). Galu galā pats nosaukums “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa” nozīmē, ka brīvība nevar pastāvēt uz drošības un tiesiskuma rēķina. Pēdējais jēdziens, protams, ir jāsaprot kā taisnīgums pret visiem indivīdiem: iespējamajiem likumpārkāpējiem un arī iespējamajiem cietušajiem. Tāpēc saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu personu brīva pārvietošanās šajā telpā ir jānodrošina apvienojumā ar atbilstošiem pasākumiem, citastarp attiecībā uz noziedzības novēršanu un apkarošanu (76).
115. Šajā ziņā nevar ignorēt to, ka virspusēja pieeja ne bis in idem principa piemērošanai varētu novest pie dažiem pārkāpumiem un manipulācijām, ko veic likumpārkāpēji, kuri varētu izmantot forum shopping [izdevīgākās iestādes izvēli], lai panāktu nesodāmību par savām darbībām. Patiešām, ja noziedzīgus nodarījumus vienlaikus izmeklē vairāki prokurori, pastāv konkrēts risks, ka prokuratūra, kura ir visneizdevīgākajā situācijā (vai prokuratūra, kurā visvairāk trūkst darbinieku vai kura ir pārāk noslogota), var de facto kavēt rūpīgas noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanas veikšanu, jo šīs prokuratūras lēmums izbeigt tiesvedību var izslēgt jebkuras citas prokuratūras rīcību.
116. Turklāt šajā pašā svaru kausā ir ar Savienību saistītas intereses, kam ir jāpievērš pienācīga uzmanība, proti, savstarpēja uzticēšanās. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka savstarpēju uzticēšanos var uzturēt un stiprināt tikai tad, ja dalībvalsts iestādes var pārliecināties, ka citā dalībvalstī ir pienācīgi izvērtēta aizdomās turētā likumpārkāpēja kriminālatbildība (77).
117. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi, lai, interpretējot Hartas 50. pantu, tiktu rasts taisnīgs līdzsvars starp šīm interesēm. Jo īpaši personas tiesību efektīva aizsardzība ir jāsaskaņo ar dalībvalstu leģitīmajām interesēm novērst noziedznieku nesodāmību (78). Tā ir pamatideja, no kuras vadījos šajos secinājumos, kad, pārskatot un pārdomājot judikatūru, mēģināju Tiesai ieteikt – no mana viedokļa – “līdzsvarotu” pieeju “bis” un “idem” nosacījumiem.
118. It īpaši neredzu, kā persona, kuras dalība iespējamā noziedzīgā nodarījumā izmeklēšanas stadijā slēgtā pirmajā procesā nav tikusi īpaši pārbaudīta un/vai tikusi pārbaudīta, pamatojoties tikai uz nepietiekamu un fragmentāru pierādījumu kopumu, varētu pamatoti apgalvot, ka turpmāks process, kurā šīs personas dalība tiek īpaši pārbaudīta, balstoties uz pamatīgu un visaptverošu pierādījumu kopumu, šo personu “pakļautu sodam” divreiz un/vai būtu pretrunā res judicata principam.
V. Secinājumi
119. Nobeigumā ierosinu Tiesai uz Curtea de Apel Craiova (Krajovas apelācijas tiesa, Rumānija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka personu var uzskatīt par galīgi attaisnotu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. panta izpratnē, ja prokurors ir pieņēmis lēmumu izbeigt procesu, attiecīgajai personai nepiemērojot sodu vai citu soda pasākumu, tikai tad, ja citastarp: i) lēmums ir balstīts uz lietas izvērtējumu pēc būtības, kas ir detalizētas izmeklēšanas rezultāts, pie kura nonāk, izvērtējot pietiekami visaptverošu pierādījumu kopumu, un ii) no lēmuma teksta izriet, ka ir pienācīgi pārbaudīts attiecīgās personas kā par tādiem faktiem atbildīgās personas, kuri tiek uzskatīti par noziedzīgu nodarījumu, konkrētais tiesiskais stāvoklis.