Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2013. gada 11. decembra spriedumu lietā F-130/11 Verile un Gjergji/Komisija 2014. gada 17. februārī iesniedza Eiropas Komisija

(lieta T-104/14 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji – J. Currall, D. Martin un G. Gattinara)

Pārējie lietas dalībnieki: Marco Verile (Cadrezzate, Itālija) un Anuela Gjergji (Brisele, Beļģija)

Prasījumi:

atcelt Civildienesta tiesas 2013. gada 11. decembra spriedumu lietā F-130/11 Verile un Gjergji/Komisija;

nolemt, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus šīs tiesvedības tiesāšanās izdevumus pats;

piespriest M. Verile un A. Gjergji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Civildienesta tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza četrus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir noticis nelabvēlīga akta jēdziena pārkāpums, ciktāl Civildienesta tiesa esot nolēmusi, ka pirmajā instancē iesniegtā prasība ir pieņemama, kvalificējot par nelabvēlīgu aktu Komisijas izteikto priekšlikumu ieinteresētajām personām attiecībā uz aprēķināmo dienesta gadu skaitu saistībā ar viņu pensijas tiesību pārskaitīšanu atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktam(attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 37.–55. punktu).

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Civildienesta tiesa esot nelikumīgi pēc savas ierosmes piemērojusi iebildi par 2011. gadā pieņemto Vispārējo īstenošanas noteikumu par pensijas tiesību pārskaitīšanu prettiesiskumu. Komisija iebilst, ka šo pamatu nav skaidri norādījuši prasītāji pirmajā instancē un turklāt tam nav piemērots uz sacīkstes principu balstīts process (attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 72. un 73. punktu).Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, interpretējot Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. pantu un noteikumus, kas attiecas uz pensijas tiesību pārskaitīšanu (attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 74.–98., 106., 109. un 110. punktu). Komisija norāda, ka ņemot vērā, ka minētā VIII pielikuma 11. panta 2. punktā paredzētais “atjaunināta kapitāla” jēdziens atšķiras no jēdziena “aktuāra ekvivalents”, kas paredzēts minētā VIII pielikuma 11. panta 1. punktā un definēts 8. pantā, Civildienesta tiesa drīkst veikt tikai gramatisko interpretāciju, lai izdarītu secinājumus, kas varētu radīt ievērojami atšķirīgu attieksmi starp ierēdņiem, kuri ir lūguši savu pensijas tiesību pārskaitīšanu “in”, un ierēdņiem, kuri ir lūguši to pārskaitīšanu “out”. Komisija apgalvo, ka Civildienesta tiesas veiktā interpretācija nav saderīga ne ar Eiropas Savienības pensiju sistēmas finanšu līdzsvara prasībām, ne ar to ierēdņu īpašuma tiesībām, kuri lūdz pārskaitīš

anu “in”.Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, nolemjot, ka prasītāju pirmajā instancē tiesības attiecībā uz viņu pensijas tiesību pārskaitīšanu jau bija “pilnībā izveidojušās” brīdī, kad stājās spēkā 2011. gadā pieņemtie Vispārējie īstenošanas noteikumi par pensijas tiesību pārskaitīšanu, ciktāl tas ir tikai galīgais lēmums par priekšrocībām, ar ko nosaka pārskaitītās pensijas tiesības (attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 99.–108. punktu).