EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)
2009. gada 28. aprīlī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Iekšējā izmeklēšana, ko veic OLAF – OLAF lēmums nosūtīt informāciju valsts tiesu iestādēm – Nelabvēlīgs akts – Pieņemamība – Tiesības uz aizstāvību
Apvienotās lietas F‑5/05 un F‑7/05
par prasību, ko atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam cēla
Antonello Violetti, ar dzīvesvietu Čitiļjo (Cittiglio, Itālija), un divpadsmit citi Eiropas Kopienu Komisijas ierēdņi, kuru uzvārdi ir norādīti šī sprieduma pielikumā, ko pārstāv Ē. Buaželo [É. Boigelot], advokāts,
prasītāji lietā F‑5/05,
Nadine Schmit, agrākā Eiropas Kopienu Komisijas ierēdne Isprā (Itālija), ko pārstāv E. Buaželo [É. Boigelot], P. P. van Gehuhtens [P.‑P. Van Gehuchten] un P. Reinierss [P. Reyniers], advokāti,
prasītāja lietā F‑7/05,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un K. Lādenburgers [C. Ladenburger], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Bauers [M. Bauer] un A. Vitro [A. Vitro], pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā.
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Krepels [H. Kreppel] (referents), tiesneši H. Tagars [H. Tagaras] un S. Žervazonī [S. Gervasoni],
sekretārs S. Bonī [S. Boni], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 3. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumiem, kas ir iesniegti Eiropas Kopienas Pirmās instances tiesai attiecīgi 2005. gada 11. janvārī un 17. februārī, prasītāji būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt lēmumu, ar kuru Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) nolēma uzsākt iekšēju izmeklēšanu, šīs iekšējās izmeklēšanas ietvaros veiktās izmeklēšanas darbības, OLAF lēmumu nosūtīt informāciju par prasītājiem Itālijas tiesu iestādēm, izmeklēšanas gala ziņojumu un, otrkārt, piespriest Eiropas Kopienu Komisijai tiem samaksāt zaudējumu atlīdzību.
Atbilstošās tiesību normas
2 OLAF, kas ir izveidots ar Komisijas 1999. gada 28. aprīļa lēmumu 1999/352/EK, EOTK, Euratom (OV L 136, 20. lpp.), ir uzticēts cita starpā izmeklēt ar profesionālās darbības veikšanu saistītus nopietnus faktus, ko varētu uzskatīt par Kopienas ierēdņu un darbinieku pienākumu nepildīšanu, attiecībā uz kuru var uzsākt disciplināras un attiecīgos gadījumos kriminālprocesuālas darbības.
3 Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Regula (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic OLAF (OV L 136, 1. lpp.), reglamentē kontroli, pārbaudes un darbības, kuras veic OLAF darbinieki, pildot savus pienākumus. Ja OLAF izmeklēšana tiek veikta ārpus Kopienas iestādēm, organizācijām, birojiem un aģentūrām, tā ir “ārēja” izmeklēšana, bet, ja tā tiek veikta šajās iestādēs, organizācijās un aģentūrās, tā ir “iekšējā” izmeklēšana.
4 Atbilstoši Regulas Nr. 1073/1999 5. panta otrajai daļai iekšējo izmeklēšanu sāk ar OLAF direktora lēmumu pēc viņa ierosmes vai pēc tās iestādes, organizācijas, biroja vai aģentūras lūguma, kurā jāveic izmeklēšana.
5 Regulas Nr. 1073/1999 9. pantā ir paredzēts, ka, kad OLAF veiktā izmeklēšana ir pabeigta, direktora vadībā tiek sagatavots ziņojums, kurā cita starpā norāda izmeklēšanas secinājumus, tostarp direktora ieteikumus par turpmāku rīcību. Saskaņā ar šī panta 4. punktu pēc iekšējās izmeklēšanas sagatavotus ziņojumus un jebkurus citus dokumentus, kas ar to saistīti, nosūta attiecīgajai iestādei, organizācijai, birojam vai aģentūrai, kura vajadzības gadījumā veic tādus pasākumus, kādus prasa šīs izmeklēšanas rezultāti, īpaši disciplinārus pasākumus vai prasības [tiesvedības] ierosināšanu tiesā.
6 Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkts ar nosaukumu “Informācijas nodošana, ko veic [OLAF]” ir izteikts šādi:
“Neskarot šīs regulas 8., 9. un 11. pantu, [OLAF] direktors nodod attiecīgās dalībvalsts tiesu iestādēm informāciju, ko [OLAF] iekšējā izmeklēšanā ieguvis par jautājumiem, kuri var būt par iemeslu krimināllietai [kriminālvajāšanai]. Saskaņā ar izmeklēšanas prasībām viņš reizē informē attiecīgo dalībvalsti.”
7 Saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 14. pantu ikviens ierēdnis vai ikviens Eiropas Kopienas darbinieks saskaņā ar Eiropas Kopienas Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktā izklāstītajām procedūrām var [OLAF] direktoram iesniegt sūdzību par [OLAF] rīcību, kas īstenota iekšējās izmeklēšanas ietvaros un kas viņu nelabvēlīgi ietekmē.
8 Ar Padomes 2004. gada 22. marta Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004 (OV L 124, 1. lpp.) Civildienesta noteikumos tika ietverts 90.a pants šādā redakcijā:
“Ikviena persona, uz ko attiecas šie Civildienesta noteikumi, var iesniegt lūgumu [OLAF] direktoram 90. panta 1. punkta nozīmē, lūdzot direktoru pieņemt lēmumu attiecībā uz sevi saistībā ar Biroja veikto izmeklēšanu. Šī persona 90. panta 1. [2.] punkta nozīmē var arī iesniegt sūdzību [OLAF] direktoram par rīcību, kas nelabvēlīgi to ietekmējusi saistībā ar [OLAF] veikto izmeklēšanu.”
9 Komisijas 1999. gada 2. jūnija lēmuma 1999/396/EK, EOTK, Euratom par noteikumiem iekšējās izmeklēšanas veikšanai sakarā ar krāpšanas, korupcijas un citu Kopienas interesēm kaitējošu prettiesisku darbību novēršanu (OV L 149, 57. lpp.) ar nosaukumu “Iesaistītās personas informēšana” 4. pantā ir noteikts:
“Ja ir konstatēta kāda Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka iespējama personiska saistība ar lietu, attiecīgā persona ātri jāinformē, ja vien tas nevar traucēt izmeklēšanu. Nekādā ziņā pēc izmeklēšanas pabeigšanas nedrīkst izdarīt secinājumus, kuros minēts kāda konkrēta Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka vārds, ja iesaistītajai personai nav dota iespēja paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas.
Gadījumos, kad izmeklēšanai nepieciešams ievērot pilnīgu slepenību un vajadzīga tāda izmeklēšana, kas piekrīt kādas valsts tiesu iestādei, ar Komisijas priekšsēdētāja vai ar ģenerālsekretāra piekrišanu var neievērot prasību uzaicināt Komisijas locekli, ierēdni vai citu darbinieku izteikt savu viedokli.”
Faktu izklāsts
10 2002. gada laikā ģenerāldirekcijas (ĢD) “Kopējais pētniecības centrs” (turpmāk tekstā – “KPC”) iekšējā audita nodaļa sagatavoja ziņojumu par Civildienesta noteikumu 73. panta piemērošanu šīs ģenerāldirekcijas personālam, kas strādā Isprā (Itālija) (turpmāk tekstā – “KPC iekšējā audita ziņojums”). Šajā ziņojumā citu starpā tika aprakstīti šādi fakti:
“– 230 KPC personāla darbinieki Isprā (kas ir 20 % no kopējā personāla Isprā) cieš no daļējas pastāvīgas invaliditātes;
– laikā no 1996. gada līdz 2002. gadam EUR 5,7 miljoni tika izmaksāti KPC personāla darbinieku Isprā daļējas pastāvīgas invaliditātes pabalstos;
– katrs pabalsta saņēmējs saņēma apmēram EUR 25 000;
– 46 personāla darbinieki kopā saņēma gandrīz EUR 3 miljonus, katrs no tiem – gandrīz EUR 35 000;
– 23 personāla darbinieki kopā saņēma mazliet vairāk par EUR 2 miljoniem, katrs no tiem – mazliet vairāk nekā EUR 50 000;
– 8 personāla darbinieki kopā saņēma vairāk par EUR 1 miljonu, katrs no tiem – vairāk nekā EUR 80 000;
– viena persona, iespējams – divas, saņēma gandrīz EUR 300 000.
– 76 personāla darbinieki, kuriem jau bija daļēja pastāvīga invaliditāte, cieta otrā nelaimes gadījumā, kas izraisīja papildu daļēju pastāvīgu invaliditāti;
– 30 % no saņēmējiem saņēma vairāk nekā vienu maksājumu sakarā ar daļēju pastāvīgu invaliditāti;
– 10 % no saņēmējiem saņēma 3 vai vairākus maksājumus (līdz pat 11 maksājumiem) sakarā ar daļēju pastāvīgu invaliditāti.”
11 Uzsverot, ka darba apstākļi Isprā neattaisno tik lielu nelaimes gadījumu skaitu un ka pastāv šaubas par nelaimes gadījumu ziņojumu patiesumu, KPC iekšējā audita ziņojumā tika secināts, ka par šiem faktiem ir jāinformē OLAF, un ieteica salīdzināt, cik bieži KPC personāls iesniedz ziņojumus par nelaimes gadījumiem un cik bieži to dara pārējais Komisijas personāls.
12 2002. gada 14. oktobrī, pamatojoties uz KPC iekšējā audita ziņojumu, OLAF direktors atbilstoši Regulas Nr. 1073/1999 5. panta otrajai daļai uzsāka iekšējo izmeklēšanu sakarā ar “aizdomām par krāpšanu, ar ko tiek nodarīts kaitējums Kopienu budžetam, pārvaldot Ispra [KPC] slimokases līdzekļus” (turpmāk tekstā – “lēmums par iekšējās izmeklēšanas uzsākšanu”).
13 2003. gada 13. janvārī OLAF darbinieki, kas veica iekšējo izmeklēšanu, nopratināja bijušo Ilgtspējīgas vides institūta (turpmāk tekstā – “IVI”), kas ir KPC pakļautībā, direktoru. Šīs uzklausīšanas laikā viņš norādīja, ka, tā kā viņam pašam tika izmaksāti pabalsti pēc vairākiem nelaimes gadījumiem privātajā dzīvē laika posmā no 1997. līdz 2001. gadam, viņu “pārsteidza zināms vieglums, ar kādu Komisija piešķīra pabalstus par nelaimes gadījumiem”, pat precizējot, ka par vienu nelaimes gadījumu, kurā viņš cieta, viņš saņēma kompensācijas piedāvājumu, vēl pirms viņš bija nosūtījis tiesu medicīnas eksperta atzinumu, un ka “vēl esošās sāpes [pēc šī nelaimes gadījuma] bija salīdzinoši nelielas, lai varētu attaisnot kompensācijas piešķiršanu”. IVI bijušais direktors arī izteica šādu novērojumu:
“Man šķita, ka mehānisms [nelaimes gadījuma rezultātā iestājušās daļējas pastāvīgas invaliditātes pastāvēšanas un pakāpes konstatēšanai] ir ļoti vienkāršs salīdzinājumā ar Eiropas Savienības dalībvalstī [notikušu] nelaimes gadījumu. Galu galā jau vairākus gadus ir tiesu medicīnas eksperts, [..] kurš piedāvā nosakāmo invaliditātes pakāpi. Manuprāt, iestādes ārsts detalizēti neapstrīdēja tiesu medicīnas eksperta atzinumu. Šo problēmu varēja viegli atrisināt, iestādes ārstu aizstājot ar ārstu, kas nav vietējais. Risks ir liels, jo šie divi ārsti ir apmēram vienā vecumā (apmēram sešdesmit gadus veci), dzīvo vietā reģionā un tiem noteikti būtu jābūt savstarpēji pazīstamiem.”
14 Pēc OLAF darbinieku, kuru uzdevums bija veikt izmeklēšanu, lūguma OLAF C direkcija uzsāka ĢD “Personāls un administrācija” elektronisko datu analīzi par veikto maksājumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam skaitu un summu un savstarpēji salīdzināja šos datus ar datiem Komisijas grāmatvedības sistēmas datu bāzē, kura bija spēkā līdz 1998. gadam. Pamatojoties uz šo analīzi, OLAF norādīja, ka 42 KPC Ispra ierēdņi laikā no 1986. gada janvāra līdz 2003. gada jūlijam tika ziņojuši par vismaz 9 nelaimes gadījumiem katrs un ka šie gadījumi, kas pirmajā acumirklī varētu šķist aizdomīgi, būtu jāpārbauda detalizētāk.
15 Ar 2003. gada 5. augusta piezīmēm (turpmāk tekstā – “2003. gada 5. augusta piezīmes”) OLAF ģenerāldirektors atbilstoši Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmajam teikumam nosūtīja republikas prokuroram Varēzē [Varese] (Itālija) iekšējās izmeklēšanas rezultātā iegūto informāciju par faktiem, kuri, kā uzskatīja OLAF, var būt par iemeslu krimināllietai (turpmāk tekstā – “lēmums par informācijas nosūtīšanu Itālijas tiesu iestādēm”). Šīm piezīmēm tika pievienotas 2003. gada 23. jūlija “informatīvās piezīmes” (turpmāk tekstā – “2003. gada 23. jūlija informatīvās piezīmes”), kurā kā aizdomās turamie tika norādīti iepriekšējā punktā minētie 42 KPC Isprā ierēdņi. 2003. gada 5. augusta piezīmēm bija pievienots arī IVI bijušā direktora uzklausīšanas protokols.
16 Pēc OLAF 2003. gada 5. augusta piezīmēs nosūtītās informācijas saņemšanas republikas prokurors Varēzē uzsāka izmeklēšanu par iespējamiem kriminālpārkāpumiem.
17 2004. gada 7. aprīlī OLAF nosūtīja prasītājiem, kas bija 2003. gada 23. jūlija [informatīvajās] piezīmēs pieminēto 42 ierēdņu vidū, šādu vēstuli:
“2002. gada 14. oktobrī OLAF uzsāka iekšējo izmeklēšanu par Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzētās negadījumu riska apdrošināšanas sistēmas piemērošanu Isprā. Izmeklēšana tika centrēta uz ierēdņiem, kas bija ziņojuši par vairāk nekā [deviņiem] nelaimes gadījumiem laika posmā no 1986. gada janvāra līdz 2003. gada jūlijam. Tika konstatēts, ka jūs esat šo personu skaitā. 2003. gada 5. augustā OLAF nosūtīja ziņojumu [republikas] prokuroram Varēzē (Itālija), lai informētu šo iestādi par iespējamiem pārkāpumiem, kuri, ja tiek pierādīta to pastāvēšana, varētu būt kriminālsodāmi. [..]”
18 Laika posmā no 2004. gada 11. līdz 30. jūnijam katrs no prasītājiem lietā F‑5/05, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90.a pantu, pārsūdzēja OLAF direktora lēmumu par informācijas nosūtīšanu Itālijas tiesu iestādēm. Arī laika posmā no 2004. gada 11. līdz 30. jūnijam katrs no viņiem, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza iecēlējinstitūcijai sūdzību par iepriekš minēto lēmumu, sūdzoties, ka tas nebija pamatots pēc formas un pēc būtības un ka ar to ir aizskarts viņu gods; tie nosūtīja lūgumu arī Komisijai sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam.
19 Ar 2004. gada 9. jūlija vēstuli, kura Komisijā tika saņemta tā paša gada 16. jūlijā, prasītāja lietā F‑7/05 arī pārsūdzēja lēmumu par informācijas nosūtīšanu Itālijas tiesu iestādēm un lūdza piespriest Komisijai izmaksāt EUR 500 000 kā atlīdzinājumu par viņai nodarīto kaitējumu.
20 Ar 2004. gada 16. jūlija elektroniskā pasta vēstuli viens no prasītājiem lietā F‑5/05, Violeti [Violetti] kungs, lūdza KPC Isprā piešķirt piekļuvi viņa medicīniskajai lietai un it īpaši dokumentiem, kas attiecas uz Civildienesta noteikumu 73. panta piemērošanu. Medicīniskais dienests šo lūgumu noraidīja, pamatojot ar to, ka OLAF šos dokumentus ir aizzīmogojis un tie nav pieejami. Tādi paši lūgumi, kurus iesniedza citi prasītāji lietās F‑5/05 un F‑7/05, arī tika noraidīti.
21 2004. gada 20. augustā republikas prokurors Varēzē lūdza Komisiju atcelt pienākumu saglabāt noslēpumu, kā arī konkrēto 2003. gada 23. jūlija [informatīvajās] piezīmēs minēto ierēdņu imunitāti. Komisija apmierināja šo lūgumu 2004. gada 28. septembrī.
22 Tā kā Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā noteiktajā četru mēnešu termiņā OLAF neatbildēja uz tam iesniegtajām prasītāju sūdzībām, tās ir uzskatāmas par netieši noraidītām.
23 Ar 2004. gada 15., 21. un 28. oktobra lēmumiem iecēlējinstitūcija noraidīja prasītāju lietā F‑5/05 sūdzības ar pamatojumu, ka “Komisijai nav jākomentē OLAF veiktās darbības, veicot tā pienākumus”. Tāpat Komisijai nosūtītie lūgumi par palīdzības sniegšanu atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam tika noraidīti, jo iecēlējinstitūcija uzskatīja, ka šīm personām netika izteikti draudi, apvainojums, pret tām netika veiktas apmelojošas darbības vai uzbrukumi to amata vai pienākumu dēļ un ka OLAF uzsāktā izmeklēšana tika veikta atbilstoši spēkā esošajiem noteikumiem.
24 2004. gada 25. novembrī OLAF pēc iekšējās izmeklēšanas pabeigšanas, piemērojot Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 1. punktu, sagatavoja ziņojumu ar konstatēto faktu apkopojumu, Kopienu finanšu zaudējumus un izmeklēšanas secinājumiem, ieskaitot OLAF direktora ieteikumus par turpmākām darbībām, kas būtu jādara šīs izmeklēšanas rezultātā (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas gala ziņojums”). Minētais ziņojums tika nosūtīts Komisijas ģenerālsekretāram, ĢD “Personāls un administrācija” un KPC ģenerāldirektoriem, kā arī Atalgojuma un individuālo tiesību biroja direktoram.
25 Izmeklēšanas gala ziņojumā tika norādīts, ka KPC Isprā personāls deklarējis trīs vai četras reizes vairāk nelaimes gadījumu nekā pārējais Komisijas personāls, kas ir nodarbināts citās vietās, un ka iespējamība uz šo deklarāciju pamata atzīt daļēju pastāvīgu invaliditāti bija divas līdz trīs reizes lielāka KPC Isprā nekā pārējā Komisijā. Tāpat [ziņojumā] tika uzsvērts, ka daži no 42 ierēdņiem, kuri ir pieminēti 2003. gada 23. jūlija [informatīvajās] piezīmēs, ir spējuši saņemt nozīmīgas summas pēc vairāku tādu nelaimes gadījumu deklarēšanas, kuri nebija smagi. Izmeklēšanas gala ziņojumā tomēr tika norādīts, ka iekšējās izmeklēšanas ietvaros veiktās izmeklēšanas darbības, lai gan ar tām tika atklāti Komisijas noteiktā ārsta pieļautie pārkāpumi veicamajā pārbaudē nolūkā formulēt atzinumu par pastāvīgās invaliditātes pakāpi, šīs izmeklēšanas tīri administratīvais raksturs neļāva konstatēt to, ka pastāvētu krāpnieciskas nelaimes gadījumu deklarācijas un ka šajos apstākļos Itālijas tiesu iestādēm būtu jāatbild uz jautājumu, vai 42 norādītie ierēdņi faktiski ir izdarījuši kriminālsodāmu nodarījumu. Turklāt izmeklēšanas gala ziņojumā netika piedāvāts uzsākt disciplināru procedūru pret šiem ierēdņiem.
26 2005. gada 21. februārī OLAF skaidri noraidīja sūdzības, kuras iesniedza prasītāji lietā F‑05/05.
27 Republikas prokurors Varēzē noteica veikt tiesu medicīnas ekspertīzi par visiem 42 ierēdņu, kuri ir pieminēti 2003. gada 23. jūlija [informatīvajā] piezīmē, paziņotajiem nelaimes gadījumiem (turpmāk tekstā – “tiesu medicīnas ekspertīze”). Pēc prokurora lūguma OLAF 2005. gada 15. aprīlī nosūtīja šīs ekspertīzes veikšanai nepieciešamo dokumentu kopijas.
28 2005. gada 15. jūnijā tiesu medicīnas ekspertīze secināja, ka medicīniskā rakstura fakti nebija pietiekami, lai secinātu, ka pastāvēja krāpnieciskas nelaimes gadījumu deklarācijas. Līdz ar to pēc konsultēšanās ar republikas prokuroru Varēzē par šo jautājumu Varēzes tiesas iepriekšējās izmeklēšanas tiesnesis 2005. gada 12. jūlijā nolēma lietu izbeigt.
29 Ar 2006. gada 9. oktobra paziņojumiem OLAF darīja zināmu prasītājiem lietas izbeigšanu.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
30 Prasība F‑5/05 sākotnēji tika reģistrēta 2005. gada 11. janvārī Pirmās instances tiesas kancelejā ar numuru T‑22/05.
31 Prasītāji lūdz Pirmās instances tiesu:
– izdot rīkojumu iesniegt visas lietas attiecībā uz prasītājiem, kuras OLAF ir aizzīmogojis;
– izdot rīkojumu par izmeklēšanas gala ziņojuma iesniegšanu;
– atcelt izmeklēšanu, kura tika veikta pret prasītājiem;
– atcelt OLAF piezīmes, kuras ietver “paziņojumu Itālijas tiesu iestādēm par izmeklēšanu un informāciju”;
– atcelt Itālijas tiesu iestādēm nosūtīto izmeklēšanas ziņojumu;
– atcelt “jebkuru pēc šiem lēmumiem veiktu un/vai ar to saistītu darbību pēc šīs prasības iesniegšanas”;
– piespriest OLAF un Komisijai atlīdzināt zaudējumus, kuri ir novērtēti ex aequo et bono EUR 30 000 apmērā katra prasītāja labā, ņemot vērā summas palielināšanos un/vai samazināšanos procesa gaitā;
– katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot advokāta, kurš sniedza prasītājiem konsultācijas šīs prasības celšanai, izdevumus un honorāru.
32 Ar atsevišķi aktu, kurš tika iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2005. gada 27. aprīlī, Komisija atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam, ko atbilstoši Padomes Euratom 2004. gada 2. novembra lēmuma 2004/752/EK, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (OV L 333, 7. lpp.), 3. panta 4. punktam mutatis mutandis piemēro Civildienesta tiesai, kamēr tās reglaments nav stājies spēkā, cēla iebildumu par prasības T‑22/05 nepieņemamību.
33 Komisija lūdz Pirmās instances tiesu:
– prasību noraidīt kā nepieņemamu;
– atbilstoši tiesību aktiem lemt par tiesāšanās izdevumiem.
34 Prasība F‑7/05 sākotnēji tika reģistrēta 2005. gada 17. februārī Pirmās instances tiesas kancelejā ar numuru T‑84/05.
35 Prasītāja lūdz Pirmās instances tiesu:
– izdot rīkojumu iesniegt visas lietas attiecībā uz prasītāju, kuras OLAF ir aizzīmogojis;
– izdot rīkojumu par izmeklēšanas gala ziņojuma iesniegšanu;
– atcelt izmeklēšanu, kura tika veikta pret prasītāju;
– atcelt OLAF piezīmes, kuras ietver “paziņojumu Itālijas tiesu iestādēm par izmeklēšanu un informāciju”;
– atcelt Itālijas tiesu iestādēm nosūtīto izmeklēšanas ziņojumu;
– atcelt jebkuru pēc šiem lēmumiem veiktu un/vai ar to saistītu darbību pēc šīs prasības;
– piespriest OLAF un Komisijai atlīdzināt zaudējumus, kuri ir novērtēti ex aequo et bono EUR 30 000 apmērā prasītājas labā, ņemot vērā summas palielināšanos un/vai samazināšanos procesa gaitā;
– katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot advokāta, kurš sniedza prasītājai konsultācijas šīs prasības celšanai, izdevumus un honorāru.
36 Ar atsevišķu aktu, kurš tika iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2005. gada 27. aprīlī, Komisija atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam cēla iebildumu par prasības T‑84/05 nepieņemamību. Tā lūdz Pirmās instances tiesu:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– atbilstoši tiesību aktiem lemt par tiesāšanās izdevumiem.
37 2005. gada 3. maijā Pirmās instances tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu rakstveida un mutvārdu procesam un galīgā sprieduma taisīšanai atbilstoši šīs tiesas Reglamenta 50. pantam apvienot lietas T‑22/05 un T‑84/05.
38 Ar 2005. gada 31. maija vēstulēm, kuras tika saņemtas Pirmās instances tiesas kancelejā tajā pašā dienā pa faksu (oriģināli tika saņemti 2. jūnijā), Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties lietās T‑22/05 un T‑84/05 Komisijas prasījumu atbalstam.
39 Ar aktu, kurš tika iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2005. gada 21. jūnijā, prasītāji iesniedza savus apsvērumus par Komisijas norādītajiem iebildumiem par nepieņemamību.
40 Ar Pirmās instances tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2005. gada 13. jūlija rīkojumu Padomei tika atļauts iestāties lietās T‑22/05 un T‑84/05 Komisijas prasījumu atbalstam.
41 Ar iestāšanās rakstu, kurš bija tikai par prasību apvienotajās lietās T‑22/05 un T‑84/05 pieņemamību un kurš Pirmās instances tiesas kancelejā tika saņemts 2005. gada 30. septembrī pa faksu (oriģināls tika saņemts 4. oktobrī), Padome lūdz Pirmās instances tiesu:
– prasības noraidīt kā nepieņemamas;
– atbilstoši tiesību aktiem lemt par tiesāšanās izdevumiem.
42 Ar 2005. gada 15. decembra rīkojumu Pirmās instances tiesa, piemērojot Lēmuma 2004/752 3. panta 3. punktu, lietas T‑22/05 un T‑84/05 nosūtīja Civildienesta tiesai. Prasības tika attiecīgi reģistrētas šīs tiesas kancelejā ar numuru F‑5/05 un F‑7/05.
43 Ar 2005. gada 20. decembrī Civildienesta tiesas kancelejā iesniegtu aktu prasītāji iesniedza savus apsvērumus par Padomes iesniegto iestāšanās rakstu lietās F‑5/05 un F‑7/05.
44 Ar Civildienesta tiesas pirmās palātas 2006. gada 21. marta rīkojumu iebildumi par nepieņemamību lietās F‑5/05 un F‑7/05 tika pievienoti lietas izskatīšanai pēc būtības.
45 Savā iebildumu rakstā, kurš tika saņemts Civildienesta tiesas kancelejā 2006. gada 20. jūnijā pa faksu (oriģināls tika iesniegts tai pašā dienā), Komisija, uzturot savus prasījumus par prasības nepieņemamību kopumā, lūdz Civildienesta tiesu:
– prasības atzīt par nepieņemamām;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
46 Savā iestāšanās rakstā par lietas būtību, kurš tika saņemts Civildienesta tiesas kancelejā 2006. gada 20. jūnijā pa faksu (oriģināls tika iesniegts 22. jūnijā), Padome, uzturot savus prasījumus par prasību nepieņemamību kopumā, pakārtoti lūdz Civildienesta tiesu:
– prasības atzīt par nepamatotām;
– atbilstoši tiesību aktiem lemt par tiesāšanās izdevumiem.
47 Ar prasības pieteikumu, kurš tika iesniegts Civildienesta tiesas kancelejā 2006. gada 30. jūnijā, Ferheidens [Verheyden], agrākais ierēdnis, iesniedza prasību, kura ir reģistrēta ar numuru F‑72/06 un ar kuru viņš lūdz atcelt lēmumu par iekšējās izmeklēšanas uzsākšanu un lēmumu par informācijas nosūtīšanu Itālijas tiesu iestādēm.
48 Ar 2006. gada 10. jūlijā Civildienesta tiesas kancelejā iesniegtu aktu prasītāji iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz Padomes iestāšanās rakstu par lietas būtību.
49 Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. panta 3. punkta a) un d) apakšpunktu Civildienesta tiesa uzdeva jautājumus lietas pamatdalībniekiem un lūdza Komisiju iesniegt medicīniskās un administratīvās lietas par nelaimes gadījumiem, kuros prasītāji cieta laika posmā no 1986. gada janvāra līdz 2003. gada jūlijam, izmeklēšanas gala ziņojumu un visus Komisijas dokumentus, it īpaši OLAF dokumentus saistībā ar izmeklēšanu. Prasītāji un Komisija izpildīja Civildienesta tiesas lūgumus.
50 2007. gada 13. jūnijā Civildienesta tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu mutvārdu procesā atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 50. panta 1. punktam apvienot apvienotās lietas T‑5/05 un T‑7/05 un lietu F‑72/06.
51 2007. gada 3. jūlija tiesas sēdē prasītāji norādīja, ka to lūgumi par izmeklēšanas gala ziņojuma, kā arī viņu medicīnisko lietu iesniegšanu ir zaudējuši nozīmi.
52 Ar 2007. gada 2. augusta rīkojumiem Civildienesta tiesas pirmās palāta atkārtoti uzsāka mutvārdu procesu apvienotajās lietās F‑5/05 un F‑7/05 un mutvārdu procesu lietā F‑72/06.
53 Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. panta 3. punkta c) un d) apakšpunktu Civildienesta tiesa lūdza Komisiju un Padomi iesniegt Civildienesta noteikumu 90.a panta likumdošanas vēsturi un norādīt, kuras OLAF darbības, viņuprāt, varētu būt nelabvēlīgas darbības un varētu tikt pārsūdzētas saskaņā ar Civildienesta noteikumi 90.a pantu. Komisija un Padome izpildīja Civildienesta tiesas lūgumu.
54 Prasītāji iesniedza savus apsvērumus par Komisijas un Padomes atbildēm uz iepriekšējā punktā minētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem.
Juridiskais pamatojums
Par tiesvedības apmēru
55 Jāuzskata, ka prasītāji būtībā lūdz:
– atcelt lēmumu par iekšējās izmeklēšanas uzsākšanu;
– atcelt izmeklēšanas darbības, kuras tika veiktas iekšējās izmeklēšanas laikā (turpmāk tekstā – “OLAF izmeklēšanas darbības”);
– atcelt lēmumu par informācijas nosūtīšanu Itālijas tiesu iestādēm;
– atcelt izmeklēšanas gala ziņojumu;
– atcelt “jebkuru pēc šiem lēmumiem veiktu un/vai ar to saistītu darbību pēc šīs prasības”;
– piespriest Komisijai izmaksāt tiem zaudējumu atlīdzību.
Par prasījumiem atcelt lēmumu par iekšējās izmeklēšanas uzsākšanu, OLAF izmeklēšanas aktus un izmeklēšanas gala ziņojumu
56 No Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punkta izriet, ka prasība ir pieņemama tikai tad, ja paredzētajā termiņā administrācijai iepriekš ir iesniegta sūdzība 90. panta 2. punkta nozīmē un ja šī sūdzība ir noraidīta ar tiešu vai netiešu lēmumu.
57 Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka vienīgais prasītāju sūdzībās, kuras ir nosūtītas OLAF direktoram, apstrīdētais akts ir lēmums nosūtīt informāciju Itālijas tiesu iestādēm. No tā izriet, ka prasījumu atcelt lēmumu par iekšējās izmeklēšanas uzsākšanu, OLAF izmeklēšanas darbības un izmeklēšanas gala ziņojumu, pirms kuriem netika iesniegtas sūdzības, ir jānoraida kā nepieņemamu, pat ja šie akti, kā to norāda arī prasītāji, ir nelabvēlīgi akti Civildienesta 90.a panta izpratnē.
Par prasījumiem atcelt “jebkuru pēc šiem lēmumiem veiktu un/vai ar to saistītu darbību pēc šīs prasības”
58 Jāatgādina, ka saskaņā ar Pirmās instances tiesas 44. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktu prasības pieteikumā jānorāda strīda priekšmets, kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem, kā arī prasītāja prasījumi. Šai informācijai jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesa – lemt par prasību, vajadzības gadījumā nepieprasot citu papildinformāciju.
59 Šajā lietā iepriekš minētie prasījumi neļauj skaidri noteikt aplūkojamo aktu vai aktus, kuru atcelšana tiek lūgta, un šī iemesla dēļ tie ir jānoraida kā nepieņemami.
Par prasījumiem atcelt lēmumu nosūtīt informāciju Itālijas tiesu iestādēm
Par pieņemamību
– Lietas dalībnieku argumenti
60 Komisija un Padome lūdz Civildienesta tiesu noraidīt iepriekš minētos prasījumus kā nepieņemamus, jo lēmums par informācijas nosūtīšanu valsts tiesu iestādēm saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu (turpmāk tekstā – “lēmums, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu”) nav nelabvēlīgs akts, kā to jau iepriekš atzina Kopienu tiesas. Tās uzsver, ka šāda rakstura lēmums ir tikai galīgo lēmumu, kuru var pieņemt valsts tiesas vai administratīvās iestādes, sagatavojošs pasākums, jo šīs iestādes var brīvi lemt par turpmāko rīcību saskaņā šo aktu un tās ir vienīgās iestādes, kas var pieņemt lēmumus, kuri var ietekmēt ar šo aktu skartās personas juridisko situāciju (Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 19. aprīļa rīkojums lietā C‑521/04 P(R) Tillack/Komisija, Krājums, I‑3103. lpp.; Pirmās instances tiesas 2003. gada 18. decembra rīkojums lietā T‑215/02 Gómez-Reino/Komisija, Recueil FP, I‑A‑345. un II‑1685. lpp., un 2004. gada 13. jūlija rīkojums lietā T‑29/03 Comunidad Autónoma de Andalucía/Komisija, Krājums, II‑2923. lpp.; Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 15. oktobra rīkojums lietā T‑193/04 R Tillack/Komisija, Krājums, II‑3575. lpp.; Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑309/03 Camós Grau/Komisija, Krājums, II‑1173. lpp., un 2006. gada 4. oktobra spriedums lietā T‑193/04 Tillack/Komisija, Krājums, II‑3995. lpp.).
61 Prasītāji apstrīd Komisijas un Padomes apgalvojumu. Sākumā atgādinot, ka Civildienesta noteikumu 90.a pants tika pieņemts, lai ļautu Kopienu tiesām nodrošināt OLAF izmeklēšanas ietvaros pieņemto aktu kontroli, tie norāda, ka šajā lietā lēmums par informācijas nosūtīšanu Itālijas tiesu iestādēm radīja nesamērīgu aizskārumu zināmam skaitam viņu pamattiesību, piemēram, tiesībām uz aizstāvību, tiesībām uz izmeklēšanu, kas balstās uz apsūdzības un aizstāvības sacīkstes principu, privātās dzīves neaizskaramību un tā rezultātā būtiski mainīja viņu juridisko situāciju. Tāpat šis lēmums ir nelabvēlīgs akts Civildienesta 90.a panta izpratnē.
62 Prasītāji attiecībā uz Komisijas un Padomes norādīto judikatūru piebilst, ka tai nav nozīmes šajā lietā, jo tā tika izstrādāta lietās, kurās fakti notika pirms 90.a panta iekļaušanas Civildienesta noteikumos. Katrā ziņā šī judikatūra, ja tā būtu jāapstiprina arī šajā lietā, izraisītu tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā, kas ir noteikta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā, pārkāpuma.
63 Komisija un Padome noraida argumentu par to, ka viņu minētajai judikatūrai nav nozīmes. Tās uzsver, ka pat pirms Civildienesta 90.a panta pieņemšanas pastāvēja šim pantam gandrīz līdzīgs noteikums, proti, Regulas Nr. 1073/1999 14. pants, kurš ļāva ierēdņiem apstrīdēt tiem nelabvēlīgus OLAF aktus, ceļot prasību tos atcelt. Neņemot vērā šo noteikumu, Kopienu judikatūrā lēmums, kurš ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, konstanti netika uzskatīts par nelabvēlīgu.
64 Komisija uzskata, ka nav pieņemams arguments, ka, iespējams, tiesības uz efektīvu aizsardzību tiesā tika pārkāptas gadījumā, ja lēmums par informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm netiek kvalificēts kā nelabvēlīgs akts. Ar lēmumu, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, skartām personām vienmēr ir iespēja lūgt valsts tiesu vērsties Eiropas Kopienu tiesā ar jautājumu par šī lēmuma spēkā esamību. Tāpat šīm personām vienmēr ir iespēja Kopienu tiesās celt prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, ar kuru vajadzības gadījumā tiktu atlīdzināts ar lēmumu par [informācijas] nodošanu radītais kaitējums.
65 Prasītāji neapstrīd to, ka Civildienesta noteikumu 90.a punktā ir pārņemts Regulas Nr. 1073/1999 14. panta saturs, bet tie noraida Komisijas un Padomes argumentāciju, saskaņā ar kuru nelabvēlīgs akts var būt tikai iecēlējinstitūcijas vai valsts krimināltiesas tiesneša galīgais lēmums, kurš tiktu pieņemts, pamatojoties uz iekšējās izmeklēšanas rezultātiem.
66 Tā kā procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Komisijai un Padomei tika lūgts norādīt, par kuriem OLAF aktiem (darbībām), viņuprāt, varētu iesniegt sūdzību atbilstoši Civildienesta 90.a pantam un vēlāk arī celt prasību, tās norādīja, ka runa varētu būt par OLAF iekšējās izmeklēšanas gaitā pieņemtiem aktiem ar obligātām juridiskām sekām attiecībā uz ierēdni vai līgumdarbinieku, kuru neskar tie apgalvojumi, par kuriem tika veikta izmeklēšana. Šeit it īpaši būtu ietverama personīgo mantu pārmeklēšana, kas tika veikta cita ierēdņa vai cita līgumdarbinieka biroja apskates laikā, šādu personīgo mantu izņemšana, ierēdņa vai cita līgumdarbinieka iztaujāšana, kuras laikā OLAF izmantoja nelikumīgas metodes, vai ierēdņa vai cita līgumdarbinieka slepena telefonsarunu noklausīšanās. Šādas izmeklēšanas darbības attiecībā uz trešām personām nevar izskatīt kā sagatavojošas darbības administrācijas galīgajam lēmumam, kurš ir pārsūdzams ar prasību atcelt tiesību aktu, jo ierēdnis vai cits līgumdarbinieks nevar tikt apsūdzēts iepriekš veiktās izmeklēšanas ziņojumā. Tādējādi vēlāk tiem nav nekādu iespēju netieši apstrīdēt OLAF pret viņiem veiktās darbības un tiem, lai efektīvi aizsargātu tiesā savas indivīda tiesības, būtu jābūt iespējai šādas darbības apstrīdēt tieši.
67 Savukārt, runājot par jautājumu, vai iepriekš aprakstītās darbības, ja tās tiek veiktas pret ierēdni vai līgumdarbinieku, kas pieminēts apgalvojumos, par kuriem tiek veikta izmeklēšana, varētu tikt kvalificētas kā nelabvēlīgs akts, Komisija precizē, ka izņēmuma kārtā šīs darbības varētu šādi kvalificēt ar nosacījumu, ka tās tiek skaidri nošķirtas no visām citām izmeklēšanas darbībām, kuras tikai sagatavo OLAF secinājumus un attiecībā uz kurām atbilstošais tiesību aizsardzības līdzeklis būtu tās apstrīdēt netieši. Komisija uzskata, ka šajā lietā ir skaidrs, ka neviens no šiem izņēmuma gadījumiem nav iestājies, jo prasītāji neapgalvo, ka attiecībā uz tiem būtu pieņemts tāds akts, kuru būtu jāatzīst par nelabvēlīgu.
68 Prasītāji norāda, ka tie nepiekrīt Komisijas un Padomes nostājai, ka pret ierēdņiem un citiem līgumdarbiniekiem, par kuriem ir uzsākta iekšējā izmeklēšana, būtu jāattiecas mazāk labvēlīgi nekā pret citiem ierēdņiem un līgumdarbiniekiem. Šāda nostāja ir ne tikai diskriminējoša, bet turklāt kļūdaina, ņemot vērā kaut vai Civildienesta noteikumu 90.a panta mērķi, kuru būtu jāaplūko kopsakarā ar Regulas Nr. 1073/1999 preambulas 10. apsvērumu, kurā skaidri ir paredzēts, ka izmeklēšanu ir jāveic, ievērojot Civildienesta noteikumus un pilnībā ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības, īpaši iesaistīto personu tiesības izteikt savus uzskatus par faktiem, kas uz tām attiecas, un principu, ka izmeklēšanas secinājumi var pamatoties vienīgi uz elementiem [faktiem], kam ir pierādījumu vērtība.
– Civildienesta tiesas vērtējums
69 Vispirms ir jāatgādina, ka pēc OLAF izveidošanas ar Lēmumu 1999/352 Kopienas likumdevējs nolūkā tiesā efektīvi kontrolēt šī biroja darbību Regulas Nr. 1073/1999 14. pantā paredzēja, ka “līdz Civildienesta noteikumu grozījumiem, pamatojoties uz šo pantu, Biroja direktoram ikviens ierēdnis vai cits Eiropas Kopienas darbinieks saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā izklāstītajām procedūrām var iesniegt sūdzību par Biroja rīcību, kas veikta kā daļa no iekšējās izmeklēšanas un kas viņu nelabvēlīgi ietekmē” un ka “lēmumiem, kas pieņemti, ievērojot šādas sūdzības, piemēro Civildienesta noteikumu 91. pantu”. Pēc tam Regulā Nr. 723/2004 tika radīta iespēja ierēdņiem un citiem darbiniekiem celt prasību Kopienu tiesās atcelt konkrētus OLAF aktus, Civildienesta noteikumos iekļaujot 90.a pantu, kura otrajā teikumā ir paredzēts, ka ikviena persona, uz ko attiecas šie Civildienesta noteikumi, “90. panta 1. [2.] punkta nozīmē var iesniegt sūdzību OLAF direktoram par rīcību, kas nelabvēlīgi to ietekmējusi saistībā ar OLAF veikto izmeklēšanu”.
70 Tātad jautājums, kurš joprojām nav aplūkots Kopienu judikatūrā, ir tāds, vai lēmums, kurš ir pieņemts atbilstoši Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmajam teikumam, ir nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90.a panta izpratnē.
71 Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Kopienas likumdevējs pieņēma Civildienesta noteikumu 90.a panta normas 2004. gadā, lai garantētu personu, uz kurām attiecas šie Civildienesta noteikumi, aizsardzību tiesā. Ņemot vērā Civildienesta noteikumos tik skaidri un pavisam nesen piešķirtās pilnvaras, Civildienesta tiesa savas specializācijas jomā nevar ignorēt pienākumus, kurus tai tādējādi ir piešķīris likumdevējs.
72 Turklāt šīs normas izriet no jauniem pienākumiem, kurus likumdevējs ir piešķīris OLAF ar Regulu Nr. 723/2004 ne tikai krāpšanas apkarošanas jomā Civildienesta noteikumu 22.a pantā, bet arī disciplinārā jomā Civildienesta IX pielikuma normās. Tādējādi Civildienesta noteikumu 90.a pants atspoguļo likumdevēja rūpes stiprināt OLAF lomu ar adekvātām tiesību aizsardzības tiesā garantijām.
73 Turklāt, kā izriet no Kopienu tiesas pastāvīgās judikatūras, efektīvas aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Kopienu tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām, kam ir veltīti Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pants (Tiesas 2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 335. punkts). Lietā, kurā tika pieņemts šis spriedums, Tiesa cita starpā nosprieda, ka, lai gan prasītāji atsaucās uz tiesībām uz aizstāvību, it īpaši tiesībām tikt uzklausītiem, pārbaudes Kopienu tiesā efektivitāte, kurai ir jāattiecas it īpaši uz nelabvēlīgā akta pamatojuma tiesiskumu, nozīmē, ka atbilstošajai Kopienas iestādei ir jāpaziņo pamatojums attiecīgajām ar šo aktu skartajām personām šī akta pieņemšanas brīdī, ja tas ir iespējams, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs pieņemšanas, lai šīs personas termiņā varētu izmantot savas tiesības celt prasību (skat. šajā nozīmē iepriekš minēto spriedumu lietā Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 336. punkts).
74 Lai gan šajā tiesvedībā prasītāji norāda tieši uz šo tiesību tikt uzklausītiem aizsardzību, lai pamatotu savu argumentāciju par efektīvu aizsardzību tiesā, jāuzsver, ka ierēdnim nav šādu garantiju, ja, pirms viņa apsūdzība tiek izskatīta valsts krimināltiesā atbilstoši lēmumam, kurš tika pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, Kopienu tiesai pat nav bijis iespējas pārliecināties, ka viņš ir ticis iepriekš uzklausīts, vai ja OLAF ir izpildījis Lēmuma 1999/396 4. panta normas, kas paredz, ka no šī pienākuma var atkāpties. Šāda Kopienu tiesas kontrole pār lēmumu, kurš ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, šajā tiesvedības stadijā ir vēl jo vairāk svarīga, ja OLAF ir iespēja atbilstoši Komisijas ģenerālsekretāra dotai piekrišanai atkāpties no pienākuma apkopot ieinteresēto personu apsvērumus, iespējams, uz ilgu laika posmu.
75 Turklāt ir jāuzsver, ka lēmums, kurš ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, var būtiski ietekmēt skarto personu karjeras attīstību. Atbilstoši Civildienesta noteikumu 43. pantam “par katra ierēdņa spējām, efektivitāti un uzvedību darbā vismaz reizi divos gados sastāda [sagatavo] periodisku ziņojumu”. Ja OLAF uzskata, ka darbinieka izdarītie pārkāpumi var būt kriminālsodāmi un šī iemesla dēļ tas nodod informāciju valsts tiesu iestādēm, šo apstākli OLAF vai attiecīgais darbinieks visbiežāk paziņo iecēlējinstitūcijai, kad, piemēram, valsts tiesnesis to uzklausa liecinieka statusā, tas var ietekmēt administrācijas veikto šī darbinieka novērtējumu, it īpaši viņa novērtējumu daļā par uzvedību dienestā.
76 Turklāt garantētās efektīvas aizsardzības tiesā raksturs attiecībā uz OLAF izmeklēšanā iesaistītām personām mainās, ja OLAF direktors pieņem lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmajam teikumam. Ja pirms šāda lēmuma pieņemšanas šīs personas vajadzības gadījumā saņem Kopienas tiesu garantēto efektīvu aizsardzību tiesā pret iespējamo viņu tiesību aizskārumu, tad pēc lēmuma pieņemšanas šo aizsardzību īsteno valsts tiesu iestādes, kuras ir saņēmušas no OLAF iekšējās izmeklēšanas gaitā iegūto informāciju.
77 Ņemot vērā iespējamās sekas, ir grūti saprotams, ka lēmumi atbilstoši Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmajam teikumam netiktu atzīti par nelabvēlīgiem aktiem Civildienesta noteikumu 90.a panta nozīmē, lai gan pats Kopienu likumdevējs ir paredzējis, ka uz OLAF iekšējām izmeklēšanām ir jāattiecina stingras procesuālās garantijas, un it īpaši OLAF būtiskākos aktus, kas ir pieņemti šādas izmeklēšanas ietvaros un kuru starpā noteikti, ņemot vērā to piemērojamību, ir lēmumi saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, ir jāpakļauj prasībai par pamatprincipa – tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Pēc tam, kad Regulas Nr. 1073/1999 preambulas 10. apsvērumā ir noteikts, ka OLAF izmeklēšanas ir jāveic, “pilnībā ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības, īpaši taisnīguma principu, ievērojot iesaistīto personu tiesības izteikt savus uzskatus par faktiem, kas uz tām attiecas, un ievērojot principu, ka izmeklēšanas secinājumi var pamatoties vienīgi uz elementiem, kam ir pierādījumu vērtība”, 4. panta 6. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka katrai iestādei, organizācijai, birojam vai aģentūrai, kas ir nodibināta saskaņā ar līgumiem vai uz to pamata, jāpieņem noteikumi par “to personu tiesību garantijām, uz kurām attiecas iekšējā izmeklēšana”.
78 Ja Civildienesta tiesa nekontrolētu lēmumu, kas pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, likumību, lai gan tā vienīgā spēj to veikt saprātīgā termiņā attiecībā uz lēmumiem, kuri skar Civildienesta noteikumos minētu personu, tad netiktu sodīts iespējamais Regulas Nr. 1073/1999 normu, kuras paredz tiesību uz aizstāvību aizsardzību, pārkāpums. Valsts tiesnesim paliktu informācija, kuru tam ir nosūtījis OLAF, lai gan šāda tiesību uz aizstāvību pārkāpuma sodīšana Kopienu tiesā nozīmētu, ka valsts tiesa nevar balstīties uz šo informāciju. Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka šāds OLAF izdarītais tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir būtisku izmeklēšanas procedūrai piemērojamo formas prasību pārkāpums (Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 8. aprīļa rīkojums lietā C‑471/02 P(R) Gómez-Reino/Komisija, Recueil, I‑3207. lpp., 64. punkts).
79 Turklāt, ja, kā to parāda lietas faktiskie apstākļi, OLAF nebija piešķirta Komisijas ģenerālsekretāra atļauja, vai tā nemaz netika pieprasīta pretēji Lēmuma 1999/396 4. pantam, Kopienu tiesai nepastāvot iespējai konstatēt šo nelikumību pret ierēdni, viņam to nezinot nelikumīgi tiktu veiktas procedūras, kuras viņu tieši ietekmētu vairāku mēnešu garumā. Apstāklis, ka pienākumu uzklausīt ieinteresēto personu var nepildīt un ka šai personai nav iespējas aizstāvēt savas tiesības tiesā – Kopienu vai valsts tiesā, – vēl jo vairāk pamato prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, kas ir celta tieši pret lēmumu, kurš ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu. Šādā kontekstā valsts tiesā esošās procesuālās garantijas nevar piemērot tik ilgi, kamēr ierēdnis nav informēts par izmeklēšanu, ko pret viņu veic krimināllietas ietvaros. Turklāt tikai tiesas kontrole, kura tiek veikta lēmuma, ko pieņem saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, pieņemšanas stadijā, ir tāda, ar kuru saprātīgā termiņā var saglabāt Komisijas ģenerālsekretāra prerogatīvas, kas ir vienīgā persona ārpus OLAF, kurai ir konkrētas tiesības uzraudzīt izmeklēšanas norisi, lai izlemtu par izmeklēšanas noslēpumu pirms vēršanās valsts tiesu iestādēs.
80 Turklāt, lai tiesas kontrole pār tādu aktu kā lēmums, kurš ir pieņemts, piemērojot Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, būtu iedarbīga, tā jāveic ne tikai prasības par kaitējuma atlīdzību ietvaros. Protams, šāda prasība ļauj ierēdnim saņemt kaitējuma atlīdzību, kurš tam ir radies saistībā ar OLAF veikto izmeklēšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Camós Grau/Komisija). Tomēr šāda prasība par kaitējuma atlīdzību, pirmkārt, Kopienu ierēdnim nozīmē, ka pirmstiesas process notiks divos posmos, pēc kuriem tiesvedība tiesā būs salīdzinoši ilglaicīga, un, otrkārt, tas neļauj nodrošināt tiesības uz aizstāvību brīdī, kad tās var tikt pārkāptas.
81 Šajā sakarā Civildienesta tiesa vēlas uzsvērt, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka efektīva aizsardzība tiesā nozīmē, ka indivīds, kura tiesības ir aizskartas ar nelabvēlīgo aktu, var lūgt tiesu pagaidu noregulējuma kārtībā pieņemt pagaidu noregulējuma pasākumus. Prasība apturēt šāda akta izpildi ir pieņemama atbilstoši Reglamenta 102. panta 1. punktam tikai tad, ja prasītājs ir šo aktu apstrīdējis Civildienesta tiesā. Tiesību celt prasību tieši pret lēmumu, kurš ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, atzīšana ļautu attiecīgajam ierēdnim, ja tam ir zināms izmeklēšanas slēdziens, attiecīgā gadījumā, ja tas atbilst prasībām par steidzamību un šajā sakarā iespējamiem zaudējumiem, panākt šī lēmuma izpildes apturēšanu.
82 Visbeidzot ir jānorāda, ka tāda akta efektīva likumības pārbaude, kāds ir lēmums, kurš ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, veicina to, lai OLAF pilnībā ievērotu izmeklēšanas likumību un ar to skarto personu pamattiesības – atbilstoši likumdevēja vēlmei. Civildienesta tiesa norāda, ka šajā lietā, OLAF tikai 2005. gada 21. februārī atbildēja uz sūdzībām, kuras prasītāji lietā F‑5/05 iesniedza saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90.a pantu, proti, pēc prasības celšanas, un ka uz tai adresētām sūdzībām skaidri ir atbildējusi tikai Komisija, kura nebija apstrīdētā akta autore. Šāda situācija, kurā apstrīdētā lēmuma autors neieņem nostāju attiecībā uz tam izteikto kritiku, nav saderīga ar labas pārvaldības principu un parāda problēmas, kuras var radīt skaidri noteiktas un iedarbīgas tiesas pārbaudes neesamība. Prasības analīze attiecībā uz būtību šajā tiesvedībā šo konstatējumu neapstrīd.
83 Visi iepriekš minētie apsvērumi pamato to, ka lēmumi, kuri ir pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, tiek atzīti par nelabvēlīgiem aktiem Civildienesta 90.a panta izpratnē.
84 Šādu secinājumu neviens no Komisijas iesniegtajiem argumentiem neatspēko.
85 Pirmkārt, Komisija un Padome norāda, ka OLAF direktora pieņemtais lēmums saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu ir tikai galīgo lēmumu, kuru varētu pieņemt valsts tiesu vai administratīvās iestādes, sagatavojošs pasākums.
86 Šajā sakarā tiešām saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja runa ir par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, it īpaši, ja tie ir iekšējās procedūras iznākums, tie ir principā apstrīdami tikai tad, ja tas ir pasākums, ar kuru galīgā veidā tiek noteikta institūcijas nostāja šīs procedūras beigās, nevis starpposms, kura mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu. Lēmumu sagatavojoši akti nav nelabvēlīgi akti, un tikai gadījumā, kad prasība ir celta pret lēmumu, kurš ir pieņemts procedūras beigās, prasītājs var norādīt uz iepriekšējo aktu nelikumību, kuri ir bijuši ar to cieši saistīti (Pirmās instances tiesas 2003. gada 11. februāra rīkojums lietā T‑83/02 Pflugradt/ECB, Recueil FP, I‑A‑47. un II‑281. lpp., 34. punkts).
87 Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka, tiklīdz tiek pieņemts lēmums saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, OLAF direktors, ņemot vērā iepriekšējos vai galīgos viņa dienestu veiktās izmeklēšanas rezultātus, ieņem nostāju attiecībā uz faktiem, par kuriem var veikt kriminālvajāšanu, un uzskata, ka persona vai personas, uz kurām attiecas izmeklēšana, varētu saukt pie kriminālatbildības. Šo lēmumu pieņem neatkarīga Kopienu institūcija, kas vienīgā par to ir atbildīga, īpašas procedūras ietvaros, kas nav process valsts tiesā. Pēc tā OLAF direktors nepieņem nevienu citu nelabvēlīgu aktu, kurš varētu ietekmēt ierēdni, un tādējādi norāda tā autora nostāju. Tādējādi to šajā aspektā nevar salīdzināt ar iecēlējinstitūcijas aktu, ar kuru tiek uzsākta disciplināra procedūra pret ierēdni, jo tā mērķis ir sagatavot šīs pašas iestādes vēlāku un galīgu lēmumu.
88 Ja lēmumu, kurš tiek pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, būtu jāaplūko kā valsts tiesu iestāžu izmeklēšanu un vēlāk iecēlējinstitūcijas pieņemtos lēmumus sagatavojošu aktu, a fortiori būtu jāpieņem, ka visas OLAF darbības saistībā ar tā veikto izmeklēšanu – kas visbiežāk tiek veiktas pirms lēmuma par informācijas nosūtīšanu – arī ir tikai sagatavojošas darbības. No vienas puses, šāda analīze būtu pretrunā skaidrajam Civildienesta noteikumu 90.a panta formulējumam un tā autoru nodomam, kuri, atzīstot visām personām, uz kurām attiecas Civildienesta noteikumi, tiesības iesniegt sūdzību par “[OLAF] nelabvēlīgu rīcību”, atzīst šādas rīcības pastāvēšanu, un, no otras puses, Civildienesta noteikumu 90.a pantam zustu priekšmets un jebkāda jēga, kā to pareizi norāda arī prasītāji.
89 Turklāt nelabvēlīgu aktu, kurus var pārsūdzēt Civildienesta noteikumu 90.a panta kārtībā, piemēri, kurus Komisija un Padome sniedza, atbildot uz Civildienesta tiesas rakstveida jautājumu, piemēram, personīgo mantu kratīšana vai izņemšana ierēdņa vai cita darbinieka biroja apskates laikā izmeklēšanas ietvaros, vai ierēdņa vai cita darbinieka iztaujāšana, izmantojot nelikumīgas metodes, vai telefona nesankcionēta noklausīšanās izmeklēšanas ietvaros, atšķirībā no lēmuma, kuru pieņem saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, nav patiesi administratīvi lēmumi. Lai gan nav strīda par to, ka šo aktu rezultātā ne vienmēr tiek pieņemti citi lēmumi, tie arī neietekmē šī ierēdņa vai cita darbinieka intereses un juridisko situāciju lielākā apmērā, nekā apstrīdētais lēmums par informācijas nodošanu ietekmē personas, par kurām OLAF veic izmeklēšanu. Konkrētāk, šiem aktiem vien nav a priori ietekmes uz šo ierēdņu vai citu darbinieku administratīvo situāciju un karjeru, lai gan tādam lēmumam par [informācijas] nodošanu, kāds ir apstrīdētais lēmums, ir tūlītēja negatīva ietekme uz attiecīgo personu interesēm, karjeru un reputāciju.
90 Tātad lēmumu, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, nevar aplūkot tikai kā starplēmumu vai sagatavojošu lēmumu, neatņemot Civildienesta noteikumu 90.a pantam piemērojamību. Tas noteikti ir akts, ar kuru OLAF direktors, kuram Kopienā šajā sakarā ir īpaša un ekskluzīva atbildība, izsaka savu viedokli par tādu faktu pastāvēšanu, kurus var kvalificēt kā noziegumu, un nolemj vērsties valsts tiesu iestādēs, lai šie fakti tiktu atbilstoši izskatīti krimināltiesiskā kārtībā.
91 Turklāt jānorāda, ka ierēdņu disciplinārās procedūras jautājumos Tiesa lietā, kurā tika apstrīdēts disciplinārās padomes izdotais viedoklis, uzskatīja, ka šāds viedoklis ir nelabvēlīgs akts, par kuru var celt prasību, jo šis viedoklis, lai gan to bija izdevusi konsultatīva organizācija, tika formulēts, pabeidzot izmeklēšanu, kuru disciplinārajai padomei bija jāveic neatkarīgā veidā un atbilstoši speciālai un nošķirtai procedūrai, balstoties uz sacīkstes principu un ievērojot tiesību uz aizstāvību pamatprincipus (Tiesas 1985. gada 29. janvāra spriedums lietā 228/83 F/Komisija, Recueil, 275. lpp., 16. punkts). Šādu argumentāciju a fortiori pēc analoģijas jāpiemēro lēmumiem, kas ir pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, jo šos lēmumus, papildus tam, ka tie ne tikai nesagatavo vēlāku un galīgo OLAF direktora lēmumu, ir pieņēmusi neatkarīga Kopienu institūcija, veicot izmeklēšanu vai pabeidzot izmeklēšanu, kuru jāveic “pilnībā ievērojot [..] iesaistīto personu tiesības izteikt savus uzskatus par faktiem, kas uz tām attiecas”.
92 Otrkārt, Komisija un Padome, lai apstrīdētu to, ka lēmumiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, ir nelabvēlīgs raksturs, pamatojas uz precedentiem judikatūrā.
93 Šajā sakarā patiešām iepriekš minētajā Tiesas priekšsēdētāja rīkojumā lietā Tillack/Komisija (34. punkts), iepriekš minētajā Pirmās instances tiesas priekšēdētāja rīkojumā lietā Tillack/Komisija (46. punkts) un iepriekš minētajā Pirmās instances tiesas spriedumā lietā Tillack/Komisija (68.–70. punkts) Kopienas tiesas uzskatīja, ka lēmums, kurš ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, nav būtiski mainījis ar šo informāciju ietekmētās personas juridisko situāciju.
94 Tomēr šī judikatūra tika sniegta attiecībā uz personu, kura nebija Kopienu ierēdnis, un lietās, kurās prasība tika celta saskaņā ar EKL 230. pantu, nevis EKL 236. pantu. Tiesa, tāpat kā Pirmās instances tiesa, kurai netika uzdots jautājums par Civildienesta noteikumu 90.a panta piemērojamību, norādīja, ka prasītājam ir pietiekamas procesuālas garantijas valsts tiesā un ka OLAF akts par informācijas, kas uz viņu attiecas, nodošanu bija tikai sagatavojošs akts. Minētais gadījums uz šo lietu neattiecas. Attiecībā uz Kopienām nepiederošu personu, kuras karjera un materiālā situācija nav tieši atkarīga no Kopienu iestāžu noteiktajiem pasākumiem, Kopienu tiesai nav īpašu pilnvaru, kas tai ļautu valsts tiesas vietā nodrošināt pamattiesību un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu ievērošanu.
95 Attiecībā uz Pirmās instances tiesas spriedumu, kas ir sniegts lietā, kurā ir izdots iepriekš minētais rīkojums Comunidad Autónoma de Andalucía/Komisija, kā arī iepriekš minēto spriedumu Camós Grau/Komisija, ir jānorāda, ka šajos spriedumos Pirmās instances tiesa ir nospriedusi par ziņojuma, ar kuru OLAF pabeidz izmeklēšanu, juridisko veidu, nevis par tāda lēmuma kvalificēšanu par nelabvēlīgu aktu, kāds šajā lietā tiek apstrīdēts.
96 Visbeidzot jāuzsver, ka Tiesa, tāpat kā Pirmās instances tiesa, jau ir nospriedusi, ka OLAF nelabvēlīgo aktu likumības pārbaudi var veikt Kopienu tiesa prasības atcelt tiesību aktu ietvaros (šajā nozīmē skat. Tiesas 2004. gada 30. marta spriedumu lietā C‑167/02 P Rothley u.c./Parlaments, Recueil, I‑3149. lpp., 50. punkts; Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2000. gada 2. maija rīkojumu lietā T‑17/00 R Rothley u.c./Parlaments, Recueil, II‑2085. lpp., 107. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 26. februāra spriedumu lietā T‑17/00 Rothley u.c./Parlaments, II‑579. lpp., 73. punkts).
97 No tā izriet, ka prasītāji var lūgt atcelt lēmumu par informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm.
Par lietas būtību
98 Lai pamatotu savus prasījumus atcelt tiesību aktu, prasītāji būtībā norāda piecus pamatus, pirmkārt, par to, ka lēmums par informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm tika pieņemts bez pienācīga pamatojuma, otrkārt, par tiesību uz aizstāvību pamatprincipa pārkāpumu, treškārt, par Civildienesta noteikumu 26. panta septītās daļas pārkāpumu, ceturtkārt, uz šo noteikumu 25. panta otrās daļas pārkāpumu attiecībā uz pienākumu pamatot nelabvēlīgu lēmumu, piektkārt, par Regulas Nr. 1073/1999 un Lēmuma 1999/396 nelikumīgumu.
99 Vispirms jāaplūko otrais pamats par tiesību uz aizstāvību pamatprincipa pārkāpumu.
– Lietas dalībnieku argumenti
100 Prasītāji apgalvo, ka OLAF nav ievērojis tiesību uz aizstāvību pamatprincipu, kuru šajā gadījumā garantē Lēmuma 1999/96 4. pants, jo tiem netika dota iespēja pirms OLAF lēmuma par viņus ietekmējošās informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm izteikt savus apsvērumus par faktiem, kas ir šīs nodošanas pamatā. Viņi precizē, ka neviens īpašais izmeklēšanas apstāklis nepamato OLAF pieļauto šī principa pārkāpumu; katrā ziņā Komisijas ģenerālsekretārs šajā sakarā nav devis savu piekrišanu.
101 Savai aizstāvībai Komisija vispirms norāda, ka normas, kas OLAF jāievēro, veicot iekšējo izmeklēšanu attiecībā uz tiesībām uz aizstāvību, ir tās – un tikai tās –, kas ietvertas, pirmkārt, Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas pirmajā un, otrkārt, otrajā teikumā (šajā nozīmē skat. iepriekš minēto Pirmās instances tiesas rīkojumu lietā Gómez-Reino/Komisija, 65. punkts).
102 Runājot par Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas pirmo teikumu, kurā ir paredzēts, ka OLAF ierēdni, kam iespējama personiska saistība ar lietu, ir ātri jāinformē, ja vien tas nevar traucēt izmeklēšanu, Komisija apgalvo, ka šīs normas netika pārkāptas šajā lietā, jo prasītāju informēšana, ja tāda būtu notikusi, ietekmētu Itālijas tiesu iestāžu izmeklēšanas efektivitāti, ņemot vērā konkrētu dokumentu iznīcināšanas risku. Attiecībā uz Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas otro teikumu – tas neesot piemērojams lēmumam, kuru pieņem saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, jo informācija valsts tiesu iestādēm tiek nodota iekšējās izmeklēšanas laikā, nevis to pabeidzot.
103 Komisija norāda, ka katrā ziņā prasītāji bija laikus informēti par visiem faktiem, kas uz tiem attiecas, jo Itālijas kriminālprocesa ietvaros tie saņēma 2003. gada 5. augusta piezīmju pielikumu [kopijas], šajā gadījumā – 2003. gada 23. jūlija informatīvās piezīmes un bijušā IVI direktora iztaujāšanas protokolu.
– Civildienesta tiesas vērtējums
104 Vispirms ir jāatgādina, ka Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas pirmajā teikumā ir paredzēts, ka “ja ir konstatēta kāda Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka iespējama personiska saistība ar lietu, attiecīgā persona ātri jāinformē, ja vien tas nevar traucēt izmeklēšanu”. Šī lēmuma 4. panta pirmās daļas otrajā teikumā ir noteikts: “nekādā ziņā pēc izmeklēšanas pabeigšanas nedrīkst izdarīt secinājumus, kuros minēts kāda konkrēta Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka vārds, ja iesaistītajai personai nav dota iespēja paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas”.
105 Kā Pirmās instances tiesa nosprieda 2008. gada 8. jūlija spriedumā lietā T‑48/05 Franchet un Byk/Komisija (Krājums, II‑1585. lpp., 133. un 145. punkts), no iepriekš minētajiem Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas noteikumiem izriet, ka, ja OLAF direktoram padomā ir pieņemt lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, gadījumā, ja informācija ietver secinājumus, kuros minēts kāda konkrēta Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka vārds, tā pienākums ir dot viņam iespēju paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas, pirms informācijas nodošanas valsts tiesu iestādēm.
106 Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka 2003. gada 23. jūlija informatīvajās piezīmēs, kas ir pievienotas 2003. gada 5. augusta piezīmēm, OLAF konkrēti minēja prasītājus kā personas, kas, iespējams, ir izdarījušas kriminālsodāmus pārkāpumus. Tādējādi 2003. gada 5. augusta piezīme ietvēra “secinājumus, kuros minēts” prasītāju “uzvārds”.
107 Tādējādi prasītājus principā bija jāinformē un jāuzklausa par faktiem, kas uz tiem attiecās, pirms 2003. gada 5. augusta piezīmju nodošanas Itālijas tiesu iestādēm.
108 Protams, Lēmuma 1999/396 4. panta otrajā daļā ir paredzēts izņēmums attiecībā uz gadījumiem, kad izmeklēšanā nepieciešams ievērot pilnīgu slepenību un vajadzīgi tādi izmeklēšanas līdzekļi, kas ir kādas valsts tiesu iestādes kompetencē. Šādā gadījumā ar Komisijas ģenerālsekretāra piekrišanu var neievērot prasību uzaicināt ierēdni izteikt savu viedokli.
109 Tomēr prasītāji norāda, Komisijai pret to neiebilstot, ka Komisijas ģenerālsekretārs nepiekrita tam, ka netiek ievērots pienākums viņus uzaicināt izteikt savu viedokli – viņam pat netika lūgts sniegt šādu piekrišanu.
110 Jānorāda, ka pienākums lūgt un saņemt Komisijas ģenerālsekretāra piekrišanu nav vienkārša formalitāte, kuru vajadzības gadījumā var izpildīt vēlāk. Kā tika nospriests iepriekš minētajā spriedumā lietā Franchet un Byk/Komisija (151. punkts), prasība saņemt šādu piekrišana zaudē savu esamības iemeslu, proti, garantēt, ka tiek ievērotas attiecīgo ierēdņu tiesības uz aizstāvību, ka to neinformēšana notiek tikai patiešām ārkārtas gadījumos un ka šī ārkārtas rakstura vērtējums nav tikai OLAF ziņā, bet tam vajadzīgs arī Komisijas ģenerālsekretāra vērtējums.
111 Šajos apstākļos jākonstatē, ka OLAF ir pārkāpis Lēmuma 1999/396 4. panta noteikumus un prasītāju tiesības uz aizstāvību.
112 Pakārtoti jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesību uz aizstāvību ievērošana jebkurā procedūrā pret personu, kuras rezultātā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts, ir Kopienu tiesību pamatprincips un tā izpilde jānodrošina pat tad, ja nepastāv šīs procedūras tiesiskais regulējums (skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 23. aprīļa spriedumu lietā T‑372/00 Campolargo/Komisija, Recueil FP, I‑A‑49. un II‑223. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Šis princips, kurš parasti pieprasa, lai kompetentā iestāde uzklausītu attiecīgo personu pirms nelabvēlīgā akta pieņemšanas, ir piemērojams gan disciplinārā jomā, gan citās ar Kopienu civildienestu saistītās jomās (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Campolargo/Komisija, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
113 No tā izriet, ka, pat pieņemot, kā to apgalvo Komisija, ka Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas otrais teikums nav piemērojams lēmumam, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, ja informācijas nodošana valsts tiesu iestādēm notiek izmeklēšanas laikā, tomēr OLAF atbilstoši tiesību uz aizstāvību pamatprincipam pirms informācijas nosūtīšanas bija jāuzaicina prasītājus sniegt savus atbilstošos apsvērumus par faktiem, kas uz tiem attiecas. Nav strīda par to, ka šajā lietā tas netika izdarīts, un nekādi īpašie apstākļi to nevarētu pamatot.
114 Visbeidzot, lai gan Komisija norāda, ka prasītāji laikus tika informēti par visiem faktiem, kas uz tiem attiecas, jo Itālijas kriminālprocesa ietvaros tie saņēma 2003. gada 5. augusta piezīmes un to pielikumus, šāds apstāklis pēc lēmuma par informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm nav uzskatāms par tādu, kas mīkstinātu OLAF izdarīto Lēmuma 1999/396 4. panta normu pārkāpumu.
115 No tā, neesot vajadzībai aplūkot pārējos pamatus, izriet, ka lēmums par informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm ir jāatceļ.
Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību
Lietas dalībnieku argumenti
116 Prasītāji būtībā lūdz atlīdzināt morālo kaitējumu, kurš izriet, pirmkārt, no lēmuma par iekšējās izmeklēšanas uzsākšanu un OLAF izmeklēšanas darbībām, otrkārt, no tā, ka OLAF bez pienācīga pamatojuma un pārkāpjot tiesības uz aizstāvību nosūtīja informāciju par viņiem Itālijas tiesu iestādēm, treškārt, no tā, ka izmeklēšanas gala ziņojumā bija secinājumi, kuri pamatojās uz nepietiekami pierādošiem faktiem, ceturtkārt, no tā, ka OLAF nerīkojās attiecībā uz viņu sūdzībām, kuras tika nosūtītas, lai saņemtu informāciju par izmeklēšanas faktiem. Prasītāji it īpaši precizē, ka lēmums par informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm bija pamatā tam, ka republikas prokurors Varēzē uzsāka kriminālprocesuālo izmeklēšanu un šī izmeklēšana ne tikai radīja viņiem neziņas stāvokli attiecībā uz iespējamo kriminālvajāšanu, bet arī aizskāra viņu godu un profesionālo reputāciju.
117 Savai aizstāvībai Komisija iebilst pret iepriekš minēto prasījumu pieņemamību, jo, pārkāpjot Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, tajos nav norādīts neviens fakts, kurš ļautu identificēt rīcību, kuru prasītāji tai pārmet. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka iepriekš minētie prasījumi atbilstu Pirmās instances tiesas 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām, Komisija norāda, ka tie tomēr nav pieņemami, jo tie “ pilnībā papildina” prasījumus prasībā atcelt tiesību aku, kuri būtu jānoraida kā nepieņemami.
118 Attiecībā uz lietas būtību Komisija apgalvo, ka prasītāju norādītais morālais kaitējums ir radies tikai no Itālijas tiesu iestāžu neatkarīga lēmuma uzsākt kriminālprocesu, tādējādi nepastāv cēloņsakarība starp norādītajām kļūdām un apgalvoto kaitējumu.
119 Replikā prasītāji pēc tam, kad norādījuši uz prasījumu par zaudējumu atlīdzību pieņemamību, apstrīd it īpaši Komisijas apgalvojumu, ka kaitējums, kuru viņi lūdz atlīdzināt, rodas tieši no Itālijas tiesu iestāžu autonoma lēmuma uzsākt kriminālprocesu. Šajā sakarā viņi uzsver, ka nebūtu bijis iedomājams, ka republikas prokurors Varēzē pēc OLAF piezīmju, kurās ir konstatēti fakti, kas kvalificēti kā krāpšana, ņemta vērā līdzdalība krāpšanā un dokumentu viltojumi, saņemšanas, atteiktos uzsākt kriminālprocesu.
Civildienesta tiesas vērtējums
– Par pieņemamību
120 Civildienesta noteikumu 90.a panta ieviestajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā prasība par kaitējuma atlīdzību, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt OLAF radīto kaitējumu, ir pieņemama tikai tad, ja pirms tās ir notikusi pirmstiesas procedūra atbilstoši Civildienesta noteikumu normām. Šī procedūra atšķiras atkarībā no tā, vai kaitējumu, kuru tiek lūgts atlīdzināt, izraisīja nelabvēlīgs akts Civildienesta 90.a panta nozīmē vai OLAF rīcība, kas nav lēmums. Pirmajā gadījumā personai noteiktajā termiņā ir jāiesniedz OLAF direktoram sūdzība par konkrēto aktu. Savukārt otrajā gadījumā administratīvajam procesam ir jāsākas ar lūgumu atlīdzināt kaitējumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, un vajadzības gadījumā tam seko sūdzība par lēmumu, ar kuru šo lūgumu noraida (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 1996. gada 28. jūnija spriedumu lietā T‑500/93 Y/Kopienu tiesa, Recueil FP, I‑A‑335. un II‑977. lpp., 64. punkts). Tomēr, ja starp prasību atcelt tiesību aktu un prasījumu par kaitējuma atlīdzību pastāv tieša sakarība, pēdējais ir pieņemams kā prasības atcelt tiesību aktu papildinājums un pirms tam nav noteikti jābūt lūgumam, kurā administrācija tiek aicināta atlīdzināt iespējami ciesto kaitējumu, un sūdzībai, ar kuru tiek pārsūdzēts lūguma netiešā vai tiešā atteikuma pamatojums (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Y/Kopienu Tiesa, 66. punkts).
121 Šajā lietā, runājot par lūgumu atlīdzināt kaitējumu, kuru, iespējams, radīja lēmums par iekšējās izmeklēšanas uzsākšanu, OLAF izmeklēšanas darbības, izmeklēšanas gala ziņojuma saturs un OLAF atteikums atbildēt uz prasītāju iesniegtajām sūdzībām, šis lūgums ir jānoraida kā nepieņemams, jo prasītāji nav izpildījuši pirmstiesas procedūras prasības. Gadījumā, ja prasītāju norādītā rīcība būtu bijusi nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90.a panta nozīmē, tiem būtu bijis jāiesniedz par šo rīcību sūdzība, kas netika izdarīts. Tāpat gadījumā, ja šo rīcību būtu bijis jāuzskata par tādu, kurai nav lēmuma rakstura, prasītājiem bija secīgi jāiesniedz prasība par kaitējuma atlīdzību Civildienesta 90. panta 1. punkta nozīmē un pēc tam sūdzība, ko tie nav izdarījuši.
122 Savukārt, runājot par lūgumu atlīdzināt kaitējumu, kuru, iespējams, radīja lēmums par informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm, – šis lūgums, kurš pretēji Komisijas apgalvotajam bija pietiekami pamatots no prasības pieteikuma iesniegšanas brīža, ir tieši saistīts ar prasījumiem atcelt lēmumu par [informācijas] nodošanu, un tādējādi tas ir jāuzskata par pieņemamu kā šo prasījumu papildinājums.
123 Tādējādi jāapskata tikai lūguma par kaitējuma atlīdzību, kuru, iespējams, izraisīja lēmums par informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm, pamatotība.
– Par lietas būtību
124 Kā jau tika minēts iepriekš, lēmums par informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm tika pieņemts, pārkāpjot Lēmuma 1999/396 4. panta noteikumus par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, un tādēļ, ka ar to tika pārkāptas šīs būtiskās formalitātes, tas radīja prasītājiem morālo kaitējumu. Šajā lietā šis kaitējums ir jo būtiskāks tādēļ, ka pēc šī lēmuma tika pieņemts Itālijas tiesu iestāžu lēmums uzsākt krimināltiesisku izmeklēšanu.
125 Savukārt attiecībā uz kaitējumu, kurš prasītājiem izriet no viņu satraukuma stāvokļa un viņu goda un profesionālās reputācijas aizskāruma, kuru izraisīja Itālijas krimināltiesiskā izmeklēšana, ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgai judikatūrai Kopienas atbildība iestājas, kad ir izpildīti visi nosacījumi attiecībā uz institūcijām pārmestās rīcības nelikumību, reālu kaitējumu un cēloņsakarības pastāvēšanu starp rīcību un norādīto kaitējumu (Tiesas 1987. gada 16. decembra spriedums lietā 111/86 Delauche/Komisija, Recueil, 5345. lpp., 30. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑330/00 un T‑114/01 Cocchi un Hainz/Komisija, Recueil FP, I‑A‑193. un II‑987. lpp., 97. punkts). Turklāt cēloņsakarības pastāvēšana tiek principā pieņemta, ja ir pierādīta tieša un noteikta cēloniska saikne starp Kopienas institūcijas pieļauto kļūdu un norādītajiem zaudējumiem (Pirmās instances tiesas 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā T‑45/01 Sanders u.c./Komisija, Krājums, II‑3315. lpp., 149. punkts; 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, Krājums, II‑3381. lpp., 148. punkts, un 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑250/04 Combescot/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 95. punkts).
126 Šajā lietā, lai gan Itālijas iestādēm bija pienākums atbilstoši lojālas sadarbības principam uzmanīgi pārbaudīt OLAF atsūtīto informāciju un izdarīt no tās atbilstošus secinājumus, lai nodrošinātu Kopienu tiesību ievērošanu, šīs iestādes varēja savu pilnvaru robežās brīvi novērtēt šīs informācijas saturu un apmēru un attiecīgi nolemt par tālāko darbību, kuru vajadzības gadījumā ir jāveic. Tādējādi apgalvotā kaitējuma tiešs cēlonis ir vienīgi Itālijas tiesu iestāžu rīcība, tām nolemjot uzsākt kriminālprocesu un tad veikt izmeklēšanas darbības (šajā nozīmē skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Tillack/Komisija, 122. punkts). Šajos apstākļos prasītāji nav pierādījuši, ka pastāv tieša cēloņsakarība starp, no vienas puses, lēmumu par informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm un, otrkārt, morālo kaitējumu, kuru radīja viņu neziņas stāvoklis, un goda un profesionālās reputācijas aizskārumu.
127 No tā izriet, ka prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir jāpieņem tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz tāda kaitējuma atlīdzību, kurš izriet no Lēmuma 1999/396 4. panta normu pārkāpuma saistībā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu.
128 Runājot par šī kaitējuma atlīdzību, lai gan pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka apstrīdētā akta atcelšana pati par sevi var būt adekvāta atlīdzība, un principā tas nozīmē, ka, ja šādā aktā nav tieši negatīvi novērtētas prasītāja spējas, kas varētu radīt tam kaitējumu, pietiek ar jebkuru morālo kaitējumu, kurš viņam varētu būt nodarīts (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑136/03 Schochaert/Padome, Krājums, I‑A‑215. un II‑957. lpp., 34. punkts), tad šajā lietā šī judikatūra nav piemērojama.
129 Ņemot vērā prasītājiem ar Lēmuma 1999/396 4. panta normu par tiesību uz aizstāvību ievērošanu pārkāpumu nodarītā kaitējuma raksturu un būtiskumu, ar lēmuma par informācijas nodošanu Itālijas tiesu iestādēm atcelšanu netiks adekvāti un pietiekami atlīdzināts kaitējums, ko izraisīja šī lēmuma nelikumīgums. Šajos apstākļos taisnīgi ir atlīdzināt šo kaitējumu, piespriežot Komisijai izmaksāt katram prasītājam EUR 3000.
Par tiesāšanās izdevumiem
130 Atbilstoši Reglamenta 122. pantam šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas noteikumi par tiesāšanās izdevumiem ir piemērojami vienīgi lietām, kuras Civildienesta tiesā ir ierosinātas, sākot no šī reglamenta spēkā stāšanās dienas, proti, no 2007. gada 1. novembra. Attiecīgie Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi šajā jomā ir piemērojami mutatis mutandis lietām, kuras tiek izskatītas Civildienesta tiesā pirms šī datuma.
131 Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
132 Piemērojot Pirmās instances tiesas 87. panta 4. punkta pirmo daļu, Padome, persona, kas ir iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) atcelt 2003. gada 5. augusta lēmumu, ar kuru Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai nodeva Itālijas tiesu iestādēm informāciju par Violetti, Schmit un divpadsmit citiem Eiropas Kopienu Komisijas ierēdņiem, kuru uzvārdi ir norādīti šī sprieduma pielikumā;
2) piespriest Eiropas Kopienu Komisijai izmaksāt Violetti, Schmit un divpadsmit citiem Eiropas Kopienu Komisijas ierēdņiem, kuru uzvārdi ir norādīti šī sprieduma pielikumā, katram summu EUR 3000 apmērā;
3) pārejā daļā abu prasības pieteikumu prasījumus noraidīt;
4) Eiropas Kopienu Komisija sedz savus un atlīdzina prasītāju tiesāšanās izdevumus;
5) Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 28. aprīlī.
W. Hakenberg | | S. Gervasoni |
Šī nolēmuma teksts, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu nolēmumu teksti ir pieejami Tiesas interneta vietnē www.curia.europa.eu
Pielikums
Anna Bassi Perucchini, ar dzīvesvietu Renodiledžuno [Reno di Leggiuno] (Itālija),
Marco Basso, ar dzīvesvietu Varāno Borgi [Varano Borghi] (Itālija),
Ernesto Brognieri, ar dzīvesvietu Baraso [Barasso] (Itālija),
Sergio Brusorio, ar dzīvesvietu Sesto Kalendē [Sesto Calende] (Itālija),
Natale Cao, ar dzīvesvietu Isprā [Ispra] (Itālija),
Renato Cazzaniga, ar dzīvesvietu Isprā [Ispra] (Itālija),
Elvidio Flammini, ar dzīvesvietu Varēzē [Varèse] (Itālija),
Luigi Magistri, ar dzīvesvietu Isprā [Ispra] (Itālija),
Reginella Molinari Canale, ar dzīvesvietu Isprā [Ispra] (Itālija),
Giuseppe Morelli, ar dzīvesvietu Bezoco [Besozzo] (Itālija),
Nadia Valentini, ar dzīvesvietu Varēzē [Varèse] (Itālija),
Giuseppe Zara, ar dzīvesvietu Isprā [Ispra] Itālija).