ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 6. jūlijā (1)
Lieta C‑354/22
Weingut A
pret
Land Rheinland‑Pfalz
(Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Vīni – Vīnu apraksts un noformējums – Cilmes vietas nosaukumi un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes – Deleģētā regula (ES) 2019/33 – 54. panta 1. punkts – Marķēšana – Norāde par saimniecību – Saimniecības jēdziens – Teritoriālā saikne – Vīna ražošana, kas īstenota vienīgi saimniecībā – Trešo personu, kas nav piederīgas saimniecībai, piedalīšanās vīna ražošanā – Nomāta vīnspiedes iekārta ārpus eponīmās saimniecības galvenās darbības vietas
1. Savienības tiesībās ir sīki reglamentēti vīnkopības un vīna nozares cilmes vietas nosaukumi, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un tradicionālie apzīmējumi, kā arī vīnu marķējums un noformēšana.
2. Vīna nozares produktu, kuriem ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, marķējumā un noformējumā fakultatīvi var iekļaut noteiktus apzīmējumus, kas norāda to izcelsmes saimniecību. Tas noteikts Deleģētās regulas (ES) 2019/33 (2) 54. panta 1. punkta otrajā daļā, un tās VI pielikumā ir uzskaitīti šie apzīmējumi dažām dalībvalstīm.
3. Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošajā strīdā vācu vīnkopis vēlas izmantot apzīmējumu “Weingut” (vīna darītava) savu vīnu noformējumā, lai gan vīnogas, no kurām tie izgatavoti, tiek audzētas, novāktas un spiestas citai personai piederošā saimniecībā, kura atrodas 70 kilometrus no vīnkopja saimniecības un kuru tas nomā.
4. Ņemot vērā iestādes atteikumu atļaut apzīmējumu Weingut šo vīnu noformējumā, ir radies strīds, kurā būtībā būs jānoskaidro:
– vai ar “saimniecību” ir jāsaprot noteikta fiziska telpa, kas ietver tikai vīna dārzus un vīna ražošanas ēkas un iekārtas, kas nav atdalītas no vīna ražotāja zemes platībām;
– vai var uzskatīt, ka vīns ir izgatavots vienīgi saimniecībā, ja vīnogu spiešana notiek nomātā vīnspiedes iekārtā, kuru ražotājs nomā ārpus savas saimniecības teritorijas. Ja tā ir, tad rodas jautājums, kāda vīna ražošanas procesa uzraudzības pakāpe ir prasāma no šī ražotāja.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Regula (ES) Nr. 1308/2013 (3)
5. Saskaņā ar tās 3. pantu (“Definīcijas”):
“[..]
3. Šajā regulā paredzētajiem nolūkiem piemēro definīcijas, kas izklāstītas [..] Regulā (ES) Nr. 1307/2013 [(4)] [..]”.
6. Saskaņā ar šīs regulas 122. pantu (“Deleģētās pilnvaras”):
“1. Lai ņemtu vērā vīna nozares specifiskas iezīmes, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus par noteikumiem un ierobežojumiem attiecībā uz:
[..]
c) fakultatīvajām ziņām, proti:
[..]
iii) terminiem, kas attiecas uz saimniecību, un to izmantošanas nosacījumiem;
[..].”
2. Regula Nr. 1307/2013
7. Tās 4. pantā (“Definīcijas un ar tām saistīti noteikumi”) ir noteikts:
“1. Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
[..]
b) “saimniecība” ir visas lauksaimnieciskām darbībām izmantotās un lauksaimnieka apsaimniekotās vienības, kuras atrodas tās pašas dalībvalsts teritorijā;
[..].”
3. Deleģētā regula 2019/33
8. Saskaņā ar tās 48. apsvērumu:
“Norāde uz saimniecību, kas kopj vīna dārzus, no kuriem iegūti vīnkopības produkti, un kurā tiek veikti visi vīna darināšanas procesi, var būt pievienota vērtība ražotājiem un norāde uz augstāku kvalitāti patērētājiem. Tāpēc ražotājiem būtu jābūt iespējai vīnkopības produktu, kam ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, marķējumā norādīt saimniecības nosaukumu.”
9. Regulas 1. pantā (“Priekšmets”) ir noteikts:
“Šajā regulā paredzēti noteikumi, kas papildina Regulu (ES) Nr. 1308/2013 [..], reglamentējot:
[..]
f) marķēšanu un noformēšanu.”
10. Tās IV nodaļā (“Marķēšana un noformēšana”) 2. iedaļas (“Fakultatīvi dati”) 54. pantā (“Norāde par saimniecību”) ir noteikts:
“1. Šīs regulas VI pielikumā nosaukto saimniecību apzīmējumus, kuras nav pudeļu pildītāja, ražotāja vai pārdevēja nosaukums, rezervē vīnkopības produktiem ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm.
Šādus terminus izmanto tikai tad, ja vīnkopības produkts ir izgatavots vienīgi no vīnogām, kas ievāktas attiecīgās saimniecības izmantotos vīna dārzos un vīnu izgatavo vienīgi šajā saimniecībā.
[..]”
11. Regulas 55. pantā (“Atsauce uz tādu ģeogrāfisku vienību nosaukumiem, kas ir mazākas vai lielākas par apgabalu, kurš ir aizsargāta cilmes vietas nosaukuma vai aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes pamatā”) ir noteikts:
“1. Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 120. panta 1. punkta g) apakšpunktu un neskarot 45. un 46. pantu, atsauci uz tādas ģeogrāfiskas vienības nosaukumu, kas ir mazāka vai lielāka par attiecīgā cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes apgabalu, marķējumā var norādīt tikai vīnkopības produktiem, kam ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums, aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde vai trešās valsts ģeogrāfiskās izcelsmes norāde.
2. Ja ir norādīta atsauce uz tādu ģeogrāfisku vienību nosaukumiem, kas ir mazākas par cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes pamatā esošo apgabalu, pieteikuma iesniedzējs produkta specifikācijā un vienotajā dokumentā skaidri norāda attiecīgās ģeogrāfiskās vienības apgabalu. Dalībvalstis var pieņemt noteikumus šo ģeogrāfisko vienību izmantošanai.
[..]”
12. Regulas VI pielikumā (“54. panta 1. punktā minētās norādes”) Vācijai ir noteikti šādi apzīmējumi: “Burg, Domäne, Kloster, Schloss, Stift, Weinbau, Weingärtner, Weingut, Winzer”.
B. Vācijas tiesības. Weinverordnung (Rīkojums par vīnu) (5)
13. 38. panta 1. punktā ir paredzēts, ka norāde par saimniecību ir atļauta vīniem Federweißer, Landwein (vietējie vīni), Qualitätswein (kvalitatīvie vīni), Prädikatswein (vīni ar īpašu apzīmējumu), Sekt (kvalitatīvie dzirkstošie vīni), Qualitätsperlwein (kvalitatīvie pusdzirkstošie vīni) vai Qualitätslikörwein (kvalitatīvie deserta vīni) tikai saskaņā ar Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punktu kopsakarā ar tās VI pielikumu. Tā 3. un 5. punktā ir minēta norāde “Gutsabfüllung”.
II. Fakti, pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14. Saimniecības, kas atrodas Cellē [Zell], Vācijas Mozeles reģionā, īpašnieks (turpmāk tekstā – “vīnkopis A”) ražo vīnu ne tikai no vīnogām, kas audzētas viņam piederošos vīna dārzos, bet arī no citiem nomātiem vīna dārziem.
15. Viens no nomātajiem vīna dārziem 2,15 hektāru platībā atrodas 70 kilometrus no Celles, saimniecībā, kas pieder vīnkopim B.
16. Abi vīnkopji noslēguši līgumu, uz kura pamata B kopj vīnogulājus saskaņā ar A norādījumiem un arī katru gadu tikai viņam iznomā vīnspiedes iekārtu uz 24 stundām no iznomātajiem vīna dārziem ievākto vīnogu pārstrādei.
17. Vīnogu spiešana tiek veikta vīnkopja B saimniecībā saskaņā ar vīnkopja A vīndarības norādēm. Šādi iegūto vīnu iepilda tvertnēs, kuras tā darbinieki nogādā vīnkopja A galvenajā darbības vietā.
18. Vīnkopis A vēlas izmantot apzīmējumus “Weingut” un “Gutsabfüllung” vīnam, kas spiests vīnspiedes iekārtā, kuru viņš nomā no vīnkopja B.
19. Land Rheinland‑Pfalz (Reinzemes‑Pfalcas federālā zeme, Vācija; turpmāk tekstā – “federālā zeme”) uzskata, ka šajos apstākļos vīnkopis A nevar izmantot šos divus apzīmējumus.
20. Tika celta prasība Verwaltungsgericht Trier (Trīres Administratīvā tiesa, Vācija), un šī tiesa ar 2019. gada 16. maija spriedumu apmierināja vīnkopja A prasību un atzina, ka viņam bija tiesības izmantot apzīmējumus “Weingut” un “Gutsabfüllung”. Minētā tiesa uzskatīja par izšķirošu to, ka vīna ražošanu faktiski vadot, pastāvīgi uzraugot un par to esot atbildīgs tikai vīnkopis A.
21. Federālā zeme iesniedza apelācijas sūdzību Oberverwaltungsgericht Rheinland‑Pfalz (Reinzemes-Pfalcas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija), kas 2020. gada 12. augustā atcēla pirmās instances spriedumu un noraidīja vīnkopja A prasību.
22. Apelācijas tiesa tās sprieduma rezolutīvajā daļā pamatojās galvenokārt uz šiem argumentiem:
– saskaņā ar Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punktu kopsakarā ar tās VI pielikumu norādes “Weingut” prasība ir tāda, ka vīns tiek izgatavots saimniecībā, kas netiek saprasta kā organizatoriska vienība, bet gan kā operatīva vienība ar pastāvīgu uzņēmumu, kuru tā īpašnieks pastāvīgi paredzējis vīna ražošanai un kurā strādā personāls, kurš ir pakļauts viņa vadības pilnvarām. Vīna ražošanas posmu, piemēram, vīnogu spiešanas, nodalīšana ir pretrunā idejai, ka “visam jābūt vienās rokās”;
– ar vīnspiedes iekārtas nomas līgumu netiek nodrošināts, ka visi vīna ražošanas posmi notiek vienas un tās pašas personas vadībā un atbildībā. Gluži pretēji, līgumā ir paredzēts, ka vīnogu spiešanu var veikt, klātesot gan ražotājam, gan tās īpašnieka apsaimniekotājam, kas nenodrošina vīnkopja A pastāvīgi īstenotu vadību un atbildību.
23. Vīnkopis A ir pārsūdzējis apelācijas instances spriedumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija), kura uzdod Tiesai šos prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai var uzskatīt, ka vīns ir izgatavots vienīgi eponīmajā vīna darītavā Deleģētās regulas (ES) 2019/33 54. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, ja vīnogu spiešana ir veikta vīnspiedes iekārtā, kas uz 24 stundām iznomāta no citas vīna darītavas un kas šajā laikposmā ir pieejama vienīgi eponīmajai vīna darītavai?
2) Ja atbilde ir apstiprinoša, vai ir nepieciešams, ka vīnogu spiešanu veic eponīmās vīna darītavas darbinieki vai katrā ziņā to uz vietas uzrauga, vai arī vīnogu spiešanu var veikt arī vīna darītavas, kas iznomā vīnspiedes iekārtu, darbinieki saskaņā ar eponīmās vīna darītavas norādījumiem?
3) Ja vīnogu spiešanu var veikt arī vīna darītavas, kas iznomā vīnspiedes iekārtu, darbinieki, vai negaidīti radušos problēmu gadījumā viņiem var piešķirt pilnvaras, pamatojoties uz patstāvīgi pieņemtu lēmumu, iejaukties vīnogu spiešanas procesā?
4) Vai tas liedz vīna izgatavošanu attiecināt uz eponīmo vīna darītavu, ja vīna darītava, kas iznomā vīnspiedes iekārtu un veic vīnogu spiešanu, ir personiski ieinteresēta veidā, kādā tiek veikta vīnogu spiešana, jo līgumā par vīna dārzu apsaimniekošanu, kas arī noslēgts ar šo saimniecību, papildus platībatkarīgajai apsaimniekošanas maksai ir noslēgta vienošanās par no ražas un kvalitātes atkarīgu piemaksu par katru Kabinett/Spätlese/Auslese vīna hektolitru?”
III. Tiesvedība Tiesā
24. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2022. gada 1. jūnijā.
25. Rakstveida apsvērumus ir iesniedzis vīnkopis A un Eiropas Komisija. Tie abi, kā arī federālā zeme piedalījās 2023. gada 3. maija tiesas sēdē.
IV. Izvērtējums
A. Pirmais prejudiciālais jautājums
26. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai var uzskatīt, ka vīns ir izgatavots vienīgi eponīmajā saimniecībā, ja vīnogu spiešana notiek nomātā vīnspiedes iekārtā 24 stundu laikā citā saimniecībā (6).
27. Iesniedzējtiesa uzskata, ka:
– tiesiskā regulējuma attīstība parāda, ka Regulas (EK) Nr. 607/2009 (7) 57. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējumā ir noteikts ierobežojums, jo no tā spēkā stāšanās brīža vīna ražošana ir jāveic “vienīgi” saimniecībā;
– tiesiskā regulējuma jēga un mērķis ir aizsargāt to saimniecību identificēšanu, kas pašas kopj vīna dārzus un nodrošina vīna ražošanu no sākuma līdz beigām, ko saista ar patērētāju cerībām uz augstāku vīna kvalitāti;
– tomēr šis apgalvojums nav pilnīgi drošs. Ja vīna dārzu, kas atrodas ievērojamā attālumā no saimniecības galvenās darbības vietas, nomāšanai nav ietekmes uz norādi, ir loģiski, ka vīnspiedes iekārtas nomai vīnogu spiešanai in situ un vīnogu transportēšanas novēršanai arī tādas ietekmes nebūs. Faktiski kopīga iekārtu izmantošana vīna ražošanā ir ierasta un ir racionāla no uzņēmuma pārvaldības viedokļa.
28. Deleģēto regulu 2019/33 pieņēma Komisija saskaņā ar pilnvarojumu, ko tai piešķir Regulas Nr. 1308/2013 (8) 122. pants. Starp aspektiem, uz kuriem var attiekties deleģētie akti, ir “termini[..], kas attiecas uz saimniecību, un to izmantošanas nosacījumi[..]” (Regulas Nr. 1308/2013 122. panta 1. punkta c) apakšpunkta iii) punkts).
29. Saskaņā ar šo regulējumu Deleģētās regulas 2019/33 54. pantā ir noteiktas prasības, lai varētu izmantot “norādi par saimniecību”. Tajā ir atsauce uz VI pielikumu attiecībā uz pieļaujamo apzīmējumu uzskaitījumu (9) produkta marķējumā vai noformējumā, kuri norāda uz saimniecību.
30. No deleģētās regulas 54. panta izriet, ka šiem apzīmējumiem:
– jāatšķiras no pudeļu pildītāja nosaukuma norādes;
– jābūt rezervētiem vīnkopības produktiem ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem un aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm;
– tos var “izmanto[t] tikai tad, ja vīnkopības produkts ir izgatavots vienīgi no vīnogām, kas ievāktas attiecīgās saimniecības izmantotos vīna dārzos un vīnu izgatavo vienīgi šajā saimniecībā”.
31. Šī pēdējā prasība rada iesniedzējtiesai pamatotas šaubas un ir izraisījusi atšķirīgas, bet vienlīdz pamatotas pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas interpretācijas. Par pārējām divām prasībām, kuras šajā lietā neviens neapstrīd, diskusijas nenotiek.
32. Manā atbildē uz šo prejudiciālo jautājumu tiks aplūkots saimniecības jēdziens un pienākums vīna ražošanas procesu veikt vienīgi tajā.
1. Saimniecība
33. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrajā daļā termins “saimniecība” ir saistīts ar fizisko platību, kurā vīnkopis, kas paredz izmantot apzīmējumu (šajā gadījumā – “Weingut”), kopj savus vīna dārzus un īsteno vīna ražošanas procesu.
34. Normas nosacījums, kā jau minēju, ir tāds, ka vīnogām ir jābūt novāktām vīna dārzos, kas pieder saimniecībai, un ka vīnam ir jābūt izgatavotam vienīgi šajā saimniecībā (10). Deleģētās regulas 2019/33 48. apsvērums to apstiprina, minot “saimniecību, kas kopj vīna dārzus, no kuriem iegūti vīnkopības produkti, un kurā tiek veikti visi vīna darināšanas procesi” (11).
35. Saskaņā ar šo pirmo normas interpretāciju “saimniecība” tiktu pielīdzināta lauku saimniecībai, kas ietver vīnogulāju lauksaimniecības platības un ēkas, un iekārtas, kurās ar (tajās novāktām) vīnogām tiek veikts vīna ražošanas process. Tāda ir apelācijas tiesas nostāja.
36. Tomēr par “saimniecību” var uzskatīt materiālo un cilvēkresursu elementu kopumu, kas ir organizēts, lai kalpotu ražošanai. Šajā nozīmē tā būtu vairāk saistīta ar “uzņēmuma” jēdzienu un mazāk ar tās ģeogrāfisko teritoriju. Tas, ka vīns ir saistīts ar saimniecību, nebūt nenozīmētu to, ka tas ir no vīna dārziem, kas atrodas lauksaimniecības platībās.
37. Termina “saimniecība” atšķirīgā semantiskā konotācija izraisa atšķirīgus rezultātus:
– ja saimniecība ir lauku saimniecība ģeogrāfiskā nozīmē, ne vīna dārzi, ne vīnspiedes iekārtas, kas atrodas ārpus tās, neatbilstu Deleģētās regulas 2019/33 54. panta nosacījumiem;
– savukārt, ja ar saimniecību saprot uzņēmumu, vīna dārzu vai vīnspiedes iekārtas, fiziskā atrašanās vieta nebūtu noteicoša (ja vien tiek ievērotas uzraudzības prasības, kuras minēšu turpmāk).
38. Lingvistiskā pieeja nesniedz noteiktību, jo Deleģētajā regulā 2019/33 nav definēts “saimniecības” jēdziens, lai gan tas ir lietots. Tieši tas nav definēts arī Regulā Nr. 1308/2013, kuras 3. panta 3. punktā tomēr ir atsauce uz definīcijām, kas ietvertas tostarp Regulā (ES) Nr. 1307/2013 (12).
39. Saskaņā ar Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu par saimniecību uzskata “[..] visas lauksaimnieciskām darbībām izmantotās un lauksaimnieka apsaimniekotās vienības, kuras atrodas tās pašas dalībvalsts teritorijā”.
40. Šī atsauču ķēde ir svarīga tādēļ: ja Regulas Nr. 1307/2013 “saimniecības” jēdziens ir piemērojams Regulai Nr. 1308/2013, tas būs piemērojams arī Deleģētajai regulai 2019/33, kurai tā ir pamatā. Tas ir viens un tas pats jēdziens un tādēļ tā interpretācijai jābūt vienādai (13).
41. Pieeja no lauksaimniecības atbalsta skatpunkta nav sveša vīna nozares regulējumam: vīnkopības produkti kā lauksaimniecības produkti ietilpst Regulas Nr. 1308/2013 piemērošanas jomā saskaņā ar tās 1. pantu un kopsakarā ar I pielikuma XII daļu.
42. Īsumā, viss norāda uz to, ka arī attiecībā uz Deleģēto regulu 2019/33 saimniecības jēdziens nebūt netiek identificēts vienīgi ar lauksaimniecības platību.
2. Tiesas judikatūra par saimniecības jēdzienu
43. Iesniedzējtiesa pareizi norāda, ka, trūkstot saimniecības definīcijai Deleģētajā regulā 2019/33, ir saprātīgi vērsties pie judikatūras, kurā ir interpretēts šis jēdziens lauksaimnieciskās ražošanas jomā.
44. Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) apliecina ļoti labas Tiesas judikatūras zināšanas. Tās lēmumā šī tiesa norāda, ka šajā judikatūrā “ir precizēts, kādos apstākļos ražošanas vienību, kas ir tikai iznomāta un ko apsaimnieko lauksaimnieks, var uzskatīt par saimniecībai piederošu” (14).
45. Minot attiecīgos spriedumus, tā papildus norāda, ka Tiesas ieskatā:
– attiecīgi īpaši svarīgi ir tas, vai lauksaimniekam, veicot savu darbību, ir pietiekama autonomija (15);
– lauksaimniekam nav jābūt neierobežotai varai, tomēr viņam ir jābūt zināmai rīcības brīvībai, veicot savu lauksaimniecības darbību (16);
– paralēli veiktas ar lauksaimniecību nesaistītas darbības intensitātes, veida, ilguma un grafika dēļ nedrīkst būtiski iejaukties lauksaimnieka darbībā, kas ir būtiska piederības noteikšanai (17). Tikai šādā gadījumā var uzskatīt, ka iznomāto iekārtu viņš patstāvīgi ekspluatē vai pārvalda (18).
46. Tiesa ir lēmusi par lauksaimniecības platību saikni ar saimniecību un ir noteikusi kritērijus, kas attiecas uz tās pārvaldīšanu, saistībā ar normām, kurās bija izmantots apzīmējums “saimniecība” līdzīgi tam, kā tas bija darīts Regulā Nr. 1307/2013 (uz kuru ir atsauce Regulā Nr. 1308/2013 un izrietoši no tās – Deleģētajā regulā 2019/33).
47. Šajā judikatūrā uzmanība vērsta prioritāri uz elementu “vienības” (vai “ražošanas vienības”) kā “saimniecības” sastāvdaļām saistībā ar tās pārvaldīšanu vai apsaimniekošanu.
48. Spriedumā Landkreis Bad Dürkheim Tiesa uzskatīja, ka, lai atzītu lauksaimniecības zemes kā ražošanas vienības sastāvdaļas izmantošanu, ko pārvalda lauksaimnieks, nebija nozīmes tiesisko attiecību veidam, uz kuru pamatota šī izmantošana (19). Tā uzsvēra, ka “platību var uzskatīt par lauksaimnieka saimniecībai piederošu, ja minētajam lauksaimniekam ir tiesības to pārvaldīt, veicot uz tās lauksaimnieciskas darbības un lauksaimniekam saistībā ar šo platību jābūt pietiekamai autonomijai, lai veiktu uz tās lauksaimniecisku darbību” (20).
49. Ražošanas vienību teritoriālā nošķiršana ir vairāk izteikta spriedumā Agrargenossenschaft Alkersleben. Attiecīgajā strīdā ražotājs, kura saimniecība atradās kādā Vācijas federālajā zemē, pārcēla būtisku ražošanas daļu uz citu federālo zemi. Tiesa atzina, ka izmantoto ražošanas vienību izmaiņām nebija nozīmes: ražotājam ir tiesības izvēlēties ražošanas vietu. Savukārt ir nosacījums, ka viņš pārvalda visas ražošanas vienības (lai arī tās nav viņa īpašumā), kas atrodas kādas dalībvalsts ģeogrāfiskajā teritorijā (21).
50. Spriedumā Avio Lucos tika interpretēts Regulā Nr. 1307/2013 minētais saimniecības jēdziens, vēlreiz uzsverot ražošanas vienību saikni ar to apsaimniekošanu (un tām nebūt nav jābūt viņa īpašumā), ko veic lauksaimnieks (22).
51. No šiem spriedumiem izrietošās vadlīnijas veicina tādu “saimniecības” jēdziena interpretāciju, kas to neattiecina tikai uz ražotājam piederošu zemi, bet gan atļauj to attiecināt uz nomātiem zemes gabaliem (un tādējādi tādiem, kas atrodas uz lauksaimniecības platībām, kas nepieder pašam ražotājam).
3. Minēto kritēriju piemērošana šajā lietā
a) Attiecībā uz “vīnogām, kas ievāktas attiecīgās saimniecības izmantotos vīna dārzos”
52. Ņemot vērā šo vadlīniju, nebūtu iebildumu tam, ka produkts, kuru ir paredzēts noformēt ar apzīmējumu “Weingut”, ir izgatavots no vīnogām, kas ir ievāktas vīna dārzos, kas, lai arī fiziski neatbilst eponīmajai saimniecībai, atrodas ražotāja nomātajās zemēs (23). Termina “saimniecība” funkcionālais, ne tikai telpiskais jēdziens to pieļautu.
53. Visi lietas dalībnieki, kas piedalījās tiesas sēdē, tostarp federālā zeme, bija vienisprātis par šo izvērtējumu. Federālās zemes nostāja ir īpaši būtiska, jo tā atzīst, ka saimniecība, uz kuru norāde parādīsies vīna noformējumā, var ietvert nošķirtus (un attālus) vīna dārzus, kas nepieder saimniecības īpašniekam.
54. Kā jau minēju (24), iesniedzējtiesa ir izdarījusi tādu pašu secinājumu: vīna dārzu, kas atrodas ievērojamā attālumā no vīnkopja galvenās darbības vietas, nomāšanai principā nevajadzētu būt ietekmei uz tādu apzīmējumu izmantošanu, kas veido atsauci uz saimniecību (25).
55. Atšķirībā no Regulas (EEK) Nr. 997/81 (26) 5. panta Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta pirmajā daļā attiecīgie apzīmējumi ir rezervēti “vīnkopības produktiem ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” (27).
56. Tas izskaidro, kādēļ šajā strīdā nav problēmu ar to, ka nomātie vīna dārzi atrodas aptuveni 70 kilometrus no Celles, kas ir ražotāja galvenā darbības vieta, jo tie atrodas tajā pašā reģionā, kuru aizsargā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (28).
57. Tiesiskajā regulējumā ir paredzēta arī un it īpaši iespēja saistīt kvalitāti ar mazākām vīna ražošanas teritoriālajām vienībām. Regulas Nr. 1308/2013 120. panta 1. punkta g) apakšpunkts, kas ir papildināts ar Deleģētās regulas 2019/33 55. pantu, atļauj vīnu marķējumā vai noformējumā iekļaut kā fakultatīvus datus “ģeogrāfiskas vienības nosaukumu, kas ir mazāka vai lielāka par attiecīgā cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes apgabalu”.
58. Vārdu savienojuma ģeogrāfiska vienība izmantošana, lai atsauktos uz šiem mazākajiem apgabaliem, un atbilstoša tā neizmantošana, lai apzīmētu eponīmo lauku saimniecību, atklāj, ka to nebūt nav jāraksturo ar zemi, kas atrodas tajā pašā ražotājam piederošajā teritorijā. Gluži pretēji, eponīmajā saimniecībā var būt ietverti citai personai piederoši zemes gabali, kas nodoti vai iznomāti ražotājam, kas uz tiem veic savu lauksaimniecisko darbību.
59. Iepriekš minētais saskaras ar iebildumu, kuru ir uzsvērusi iesniedzējtiesa (29): ja apzīmējumu, kas sniedz norādi par saimniecību, iekļaušanas (vīna marķējumā vai noformējumā) mērķis ir “labāk informēt [..] patērētājus par vietu, kurā vīnkopības produkts ir ražots, jo īpaši, ja patērētājiem šādas vietas ir labi zināmas” (30), vai patērētāji netiek maldināti, interpretējot saimniecības jēdzienu iepriekš minētajā nozīmē?
60. Iebildums ir nozīmīgs, bet tas nav nepārvarams. Patērētājs paļausies uz augstākas kvalitātes vīnu, kas tiek piedāvāts ar norādi par saimniecības nosaukumu, un viņam ir tiesības uz to, lai saikne starp vīnu un saimniecību nezustu. Tomēr, lai tas tā būtu, nav būtiski, lai vīna izcelsme būtu tieši no ražotājam piederošas zemes; ir pietiekami, ja vīna izgatavošana tiek veikta viņa kā saimniecības, kas tiek saprasta iepriekš uzsvērtajā funkcionālajā nozīmē, īpašnieka vadībā, atbildībā un pārraudzībā.
b) Attiecībā uz vīnogu spiešanu kā daļu no vīna ražošanas procesa
61. Deleģētās regulas 2019/33 54. panta 1. punkta otrajā daļā ir nošķirta vīnogu ievākšana, no vienas puses, un to pārstrāde vīnā, no otras puses. Vīna ražošanas process ietver dažādus posmus, tostarp vīnogu spiešanu.
62. Tādēļ ir jānoskaidro, vai līdz šim izmantotais saimniecības jēdziens (31) ir piemērojams, ja saskaņā ar šīs normas priekšrakstu vīna ražošanai ir jānotiek vienīgi eponīmajā saimniecībā (32).
63. Uzskatu, ka iepriekš minētos apsvērumus par “saimniecības” jēdziena elastīgo un funkcionālo izpratni (kas nav saistīta ar teritoriālo aspektu, bet gan ar ražotāja pārvaldību, apsaimniekošanu un atbildību par ražošanā izmantotajām vienībām) var attiecināt ne tikai uz vīnogu audzēšanu un novākšanu, bet arī uz vīnogu spiešanu kā vīna ražošanas procesa daļu.
64. No šī viedokļa vīna ražošana notiek vienīgi eponīmajā saimniecībā, pat ja daļa no šī procesa notiek iekārtā, kas atrodas ārpus ražotājam piederošās zemes teritorijas, ja vīnspiedes iekārta ir daļa no šīs (eponīmās) saimniecības iepriekš norādītajā funkcionālajā nozīmē.
65. Atzīstot, ka vīna dārzu kopšanas un ražas novākšanas darbiem, kas ir būtiski galīgajam rezultātam, nav nepieciešama teritoriāla saikne ar vīnkopim piederošo zemi (jo viņš var nomāt citu zemi, kas būs daļa no viņa saimniecības); tas pats pamatojums a fortiori attiecas uz vīna spiešanu (33).
66. Tiesas sēdes dalībnieki, tostarp federālā zeme, atkal bija vienisprātis par šo novērtējumu. Vīnspiedes iekārtas fiziskā atrašanās vieta nav būtiska. Tomēr vīnkopim, kuram pieder eponīmā saimniecība, būs pienākums pienācīgi pārraudzīt spiešanas procesu, uz kuru attiecas citi prejudiciālie jautājumi.
67. Šis risinājums nav pretrunā Tiesas judikatūrai par vīna ražošanas procesu veikšanu, no kuras nevar izdarīt viennozīmīgus secinājumus, jo tā ir koncentrēta uz katra gadījuma īpatnībām. To pamatoti uzsver iesniedzējtiesa, norādot, ka:
– no 1988. gada 18. oktobra sprieduma Erzeugergemeinschaft Goldenes Rheinhessen (34) neizriet secinājumi, ko varētu attiecināt uz šo lietu, jo attiecīgā lieta bija par pildīšanu pudelēs, nevis par vīna ražošanu. Tolaik interpretētās normas arī bija atšķirīgas no normām šajā lietā;
– lielāku skaidrību nesniedz arī 1994. gada 29. jūnija sprieduma Baux (35) apsvērumi. Lai gan tajā tika atzīts, ka piemērojamajos tiesību aktos nav prasības, ka vīnkopjiem ir jābūt vīna ražošanas iekārtu īpašniekiem, šis apgalvojums attiecās uz kooperatīvās sabiedrības, kas pati darbojās kā “saimniecība”, īpašuma norobežošanu. Šī kooperatīvā sabiedrība audzēja vīnogas savos vīna dārzos un izgatavoja vīnu ar savām iekārtām.
68. No šajos divos spriedumos aprakstītajām situācijām spriedumam Baux (36) ir zināma līdzība ar šīs lietas situāciju, jo tajā tika diskutēts par termina “château” izmantošanu, lai norādītu saimniecības nosaukumu. Tomēr Tiesa uzskatīja (37), ka strīdā piemērojamā tiesību norma:
– no vienas puses, nodrošināja “[..] patērētājiem, kas [iegādājās] noteiktu prestižu cilmes vietu vīnus, kā, piemēram, “château”, ka šī vīna izgatavošanas procesa galvenie posmi, proti, posmi no vīnogu novākšanas līdz vīna izgatavošanai, [tiktu veikti] vīnkopja, ar kuru varētu saistīt produkta kvalitāti, faktiskā vadībā, ciešā un pastāvīgā uzraudzībā un ekskluzīvā atbildībā” [neoficiāls tulkojums] (38);
– no otras puses, bija nepieciešams, “ka visas vīnogas būtu novāktas vīna dārzos, kas ir daļa no minētās saimniecības, un ka tiek ieviestas uzticamas procedūras, lai nodrošinātu, ka vīnogas, kas novāktas teritorijās, kuras pieder agrākajam “château” īpašumam, tiktu atsevišķi pārstrādātas vīnā” (39).
69. Spriedums Baux ir zināmā mērā neviennozīmīgs, kas izriet no attiecīgās lietas īpatnībām. Lai gan tas atbilst uzskatam par ražotāja, ar kuru varētu saistīt produkta kvalitāti, saimniecības faktisku vadību, ciešu un ekskluzīvu atbildību, tomēr rada kādu neskaidrību attiecībā uz teritoriālo saikni ar vīnogām, kas ir audzētas uz “château” zemes.
70. Tiesa precizē, ka tiesiskajā regulējumā nav “prasības, ka vīna izgatavošanai ir jānotiek iekārtās, kas atrodas īpašumā, kurā ietilpst “château” (ne arī tas, ka vīnkopjiem [vajadzētu būt] vīna izgatavošanas iekārtu īpašniekiem) [..]”. Tomēr tālāk tā šķietami atbalsta teritoriālo saikni starp vīna ražošanu un konkrēto zemes gabalu, uz kura tiek kopti vīna dārzi.
71. Ņemot vērā visus šos elementus, uzskatu, ka vīnogu spiešanu var uzskatīt par veiktu eponīmajā saimniecībā, ja tā ir veikta nomā saņemtā vīnspiedes iekārtā, kas šīs saimniecības īpašniekam ir nodota ekskluzīvā lietošanā.
72. Tādējādi un ņemot vērā augstās izmaksas, kādas var sasniegt vīnspiedes iekārtas (40), mazajiem ražotājiem tiek atvieglota iekļūšana tirgū ar vienlīdzīgiem nosacījumiem (41). Ja kvalitātes apzīmējumus, kuros ir minēta saimniecība, izmantotu tikai tie vīnkopji, kuru visas ražošanas vienības atrodas uz viņu zemes, iespējas izmantot šos apzīmējumus attiektos tikai uz lielajiem uzņēmumiem, tādējādi kaitējot konkurētspējai un mazajiem ražotājiem (42).
73. Kā norāda iesniedzējtiesa, šis risinājums ir dominējis kādā citā dalībvalstī (Austrija) (43), kas atļauj saskaņā ar līgumu nodot ārpakalpojumu sniedzējiem vīna pārstrādes, ražošanas, spiešanas un filtrēšanas darbības. Nešķiet, ka Austrijā tiktu prasīta pastāvīgās darījumdarbības vietas cieša saikne ar eponīmo vīna darītavu (44).
74. Apstiprinoša atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu paver iespēju analizēt nākamos jautājumus.
B. Otrais un trešais prejudiciālais jautājums
75. Šie divi jautājumi, kurus var aplūkot kopā, izriet no apstiprinošas atbildes uz pirmo prejudiciālo jautājumu. Ņemot vērā šo premisu, iesniedzējtiesa atsaucas uz darbinieku (attiecīgās saimniecības vai citas saimniecības) iesaisti vīnogu spiešanā nomātajā iekārtā.
76. Konkrētāk, tās jautājumi ir šādi:
– “Vai ir nepieciešams, ka vīnogu spiešanu veic eponīmās vīna darītavas darbinieki vai katrā ziņā to uz vietas uzrauga, vai arī vīnogu spiešanu var veikt arī vīna darītavas, kas iznomā vīnspiedes iekārtu, darbinieki saskaņā ar eponīmās vīna darītavas norādījumiem?”
– “Ja vīnogu spiešanu var veikt arī vīna darītavas, kas iznomā vīnspiedes iekārtu, darbinieki, vai negaidīti radušos problēmu gadījumā viņiem var piešķirt pilnvaras, pamatojoties uz patstāvīgi pieņemtu lēmumu, iejaukties vīnogu spiešanas procesā?”
77. Tiesas sēdē lietas dalībnieku un Komisijas apsvērumi bija koncentrēti tieši uz aspektiem, kas ir saistīti ar vīnogu spiešanā iesaistītajiem darbiniekiem. Federālā zeme pauda bažas par mehānismiem ražotāja vadības, pārraudzības un atbildības kontrolei, ja viņš ir paņēmis nomā tehniskās iekārtas un izmantojis ārpakalpojumu sniedzējus.
78. No iepriekš minētās judikatūras izriet, ka ražotājam ir katrā ziņā jānodrošina, ka vīna ražošanā, kas ir veikta nomātajās, bet viņa saimniecībā ietilpstošajās iekārtās (jau minētajā funkcionālajā nozīmē), ievēro tās pašas metodes vai praksi, ko izmanto viņam piederošajā saimniecībā.
79. Vīnkopim, kas veic vīnogu spiešanu nomātā vīnspiedes iekārtā, tādējādi tā jāveic, uzņemoties šī (un citu) vīna izgatavošanas procesa posmu “[..] faktisk[u] vadīb[u], cieš[u] un pastāvīg[u] uzraudzīb[u] un ekskluzīv[u] atbildīb[u]” (45).
80. Izpildot šo prasību, nekas neliedz vīnogu spiešanu veikt darbiniekiem, kas parasti darbina vīnspiedes iekārtu (46), nevis darbiniekiem no eponīmās saimniecības. Tomēr, lai procesu varētu piedēvēt saimniecības īpašniekam, vīnkopim, kas nomā vīnspiedes iekārtu, ir jāuzrauga (vai nu personīgi, vai ar viņa darbinieku starpniecību, vai ar darbinieku saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas līgumu starpniecību), ka vīnogu spiešana atbilst viņa prasībām.
81. Nedomāju, ka pietiek ar vispārēju norādījumu sniegšanu vīnspiedes iekārtas iznomātājam, jo nav izslēdzams, ka vīnogu spiešanas laikā var rasties neparedzēti apstākļi, kas prasa tūlītēju lēmumu pieņemšanu. Šos lēmumus var pieņemt tikai ražotājs vai viņa darbinieki, nedeleģējot tos trešām personām, jo tikai viņš vai viņa darbinieki pārzina viņa vīndarības metodes īpatnības.
82. Nedomāju, ka Tiesai būtu jāiet tālāk par šī kritērija norādīšanu. Administratīvajām iestādēm (eventuāli aizsargātu cilmes vietu nosaukumu un aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu regulatīvajām padomēm) tas jāpārvērš precīzākos noteikumos.
83. Visbeidzot, iesniedzējtiesa ir tiesīga noteikt, vai ražotāja iesaistes līmenis vīnogu spiešanas darbībās, kas ir veiktas ar nomāto vīnspiedes iekārtu, atbilst šīm prasībām. Parakstītais līgums par iekārtu nomu ir būtisks elements (ne vienīgais), lai noteiktu katras personas darbības robežas.
C. Ceturtais prejudiciālais jautājums
84. Iesniedzējtiesa vēlas zināt, cik liela ietekme ir tam, ka vīnspiedes iekārtas, kurā tiek veikta spiešana, iznomātājam ir savas saimnieciskās intereses par šīs darbības veikšanas veidu. Šīs intereses varētu izrietēt no tā, ka līgumā ir paredzēta no ražas un kvalitātes atkarīga piemaksa.
85. Tiesai, kurai katrā konkrētā gadījumā ir jāizšķir strīds šajā jomā, ir jānosaka, vai līguma noteikums rada ekonomisku risku, kas varētu būt pretrunā vīna darītavas īpašnieka ekskluzīvai atbildībai.
86. Tomēr uzskatu, ka pielīgtajai atlīdzībai un stimuliem nevajadzētu kavēt ražotāja faktiskas lēmumu pieņemšanas un uzraudzības spējas pār vīnogu spiešanas darbībām. Paša ražotāja kā atbildīgā par vīna ražošanas procesu interesēs ir tas, lai, saglabājot metodes vai praksi, kas nosaka viņa vīna vīndarības īpašības, vīnogu spiešanas procesā tiktu iegūts lielāks produkta apjoms, vienlaikus saglabājot produkta kvalitāti.
V. Secinājumi
87. Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2019/33 (2018. gada 17. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1308/2013 papildina attiecībā uz cilmes vietas nosaukumu, ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un tradicionālo apzīmējumu aizsardzības pieteikumiem vīna nozarē, iebilduma procedūru, lietošanas ierobežojumiem, produkta specifikācijas grozījumiem, aizsardzības anulēšanu un marķēšanu un noformēšanu, 54. panta 1. punkta otrā daļa
ir jāinterpretē tādējādi, ka
1) var uzskatīt, ka vīns ir ražots vienīgi eponīmajā saimniecībā, ja vīnogu spiešana ir notikusi vīnspiedes iekārtā no citas saimniecības, kas uz 24 stundām ir iznomāta un kas šajā laikā ir pieejama vienīgi eponīmajai saimniecībai, ar nosacījumu, ka tās īpašnieks uzņemas šīs darbības faktisku vadību, ciešu un pastāvīgu uzraudzību un atbildību;
2) ar tādiem pašiem nosacījumiem par eponīmās saimniecības īpašnieka faktisku vadību, ciešu un pastāvīgu uzraudzību un atbildību nekas neliedz vīnspiedes iekārtu iznomājošās lauku saimniecības darbiniekiem iesaistīties vīnogu spiešanā un nomas līgumā ietvert noteikumus, kuros ir paredzēta no ražas un kvalitātes atkarīga piemaksa par katru hektolitru vīna.