PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2007. gada 11. decembrī
Lieta T‑66/05
Jörn Sack
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Civildienests – Ierēdnis – Prasība atcelt tiesību aktu – Piemaksa par amata pienākumiem – Nodaļas vadītāja amats – Vienlīdzīga attieksme – Pienākums norādīt pamatojumu – Valodu lietojums
Priekšmets Prasība atcelt lēmumus, kuros noteikts prasītāja ikmēneša atalgojums laika posmam no 2004. gada maija līdz 2005. gada februārim, lūgums veikt jaunu šī atalgojuma aprēķinu un lūgums atcelt 2004. gada 26. novembrī paziņoto tiešo lēmumu, ar kuru noraida prasītāja sūdzību
Nolēmums Prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Atalgojuma aprēķins, no kura secināms lēmums par finansiālas priekšrocības atteikumu vai atcelšanu
(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)
2. Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Kvalifikācija, kas ietilpst tiesas vērtējumā
(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)
3. Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Iesniegšanas datums
(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)
4. Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Vienlaicīgi iesniegtas kolektīva un individuāla sūdzība
(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)
5. Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērošanas joma – Nepietiekams pamatojums – Trūkumu novēršana procesa laikā – Nosacījumi
(EKL 253. pants; Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)
6. Ierēdņi – Vienlīdzīga attieksme
7. Ierēdņi – Dienestu organizēšana – Nodaļa – Jēdziens
1. Vispār atalgojuma aprēķini ir uzskatāmi par nelabvēlīgiem aktiem, kas var būt prasības priekšmets. Tomēr īpaši attiecībā uz atalgojuma aprēķinu, no kura secināms iecēlējinstitūcijas lēmums ierēdnim atteikt finansiālu priekšrocību vai atcelt iepriekš piešķirtu finansiālu priekšrocību, vienīgi pirmais atalgojuma aprēķins, no kura secināms šis lēmums, ir apstrīdams akts. Nākamo mēnešu atalgojuma aprēķini šo lēmumu tikai apstiprina un tādēļ tie ir tikai pirmo atalgojuma aprēķinu apstiprinoši akti un nevar būt priekšmets prasībai atcelt tiesību aktu.
(skat. 31. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1984. gada 19. janvāris, 262/80 Andersen u.c./Parlaments, Recueil, 195. lpp., 4. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2001. gada 6. marts, T‑192/99 Dunnett u.c./EIB, Recueil, II‑813. lpp., 66. un 69. punkts.
2. Pirmās instances tiesai ir precīzi juridiski jākvalificē tie dokumenti, kurus ierēdnis pirms prasības celšanas ir nosūtījis iecēlējinstitūcijai un tostarp jāidentificē tas dokuments, kurš ir Civildienesta noteikumos paredzētā sūdzība, un lietas dalībnieku veiktās šo dokumentu kvalifikācijas tai nav saistošas.
Šajā sakarā par iecēlējinstitūcijas nelabvēlīgo aktu attiecīgais ierēdnis var iesniegt tikai vienu sūdzību. Citi dokumenti, kurus viņš iespējami adresējis iecēlējinstitūcijai pēc sūdzības iesniegšanas, pat ja tos var kvalificēt kā sūdzības, nevar būt nedz prasījumi, nedz sūdzības, bet ir uzskatāmi tikai par atkārtotām sūdzībām un to rezultātā pirmstiesas procedūru nevar pagarināt.
Tādēļ, ja divām sūdzībām – kolektīvai un individuālai – ir viens priekšmets, tikai viena no tām, proti, tā, kura iesniegta pirmā, ir uzskatāma par sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta izpratnē, bet otra, vēlāk iesniegtā, ir uzskatāma tikai par sūdzību atkārtojošu dokumentu.
(skat. 36., 37. un 41. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1991. gada 7. jūnijs, T‑14/91 Weyrich/Komisija, Recueil, II‑235. lpp., 39. un 41. punkts; 1992. gada 25. februāris, T‑67/91 Torre/Komisija, Recueil, II‑261. lpp., 28. un 32. punkts.
3. Par sūdzības iesniegšanas datumu ir uzskatāms datums, kurā administrācija var ar to iepazīties.
Šajā sakarā ierēdnis nevar ciest no viņa gribas neatkarīgu apstākļu dēļ, kuru rezultātā var tikt kavēta viņa sūdzības pārsūtīšana, un tādēļ viņš nevar būt atbildīgs par nepārsūtīšanu vai pārsūtīšanas kavējumu no dienesta uz dienestu saņēmējiestādē.
(skat. 38. un 44. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1991. gada 25. septembris, T‑54/90 Lacroix/Komisija, Recueil, II‑749. lpp., 29. un 30. punkts.
4. Nav nekā nepareiza, ka iestāde noraidošā lēmumā vienlaikus atbild uz abām sūdzībām – gan uz individuālo, gan kolektīvo sūdzību.
(skat. 64. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1995. gada 17. maijs, T‑10/94 Kratz/Komisija, Recueil, II‑1455. lpp., 20. punkts.
5. EKL 253. pantā paredzētais pamatojums ir jāpielāgo attiecīga akta raksturam un tam skaidri un nepārprotami jāatspoguļo iestādes, kas izdevusi aktu, argumenti, lai ieinteresētās personas varētu iepazīties ar veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentā tiesa varētu veikt savu kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, īpaši akta satura, norādīto pamatu rakstura un adresātu un citu ar aktu tieši un netieši skarto personu interesēm saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesību apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāvērtē ne tikai saskaņā ar tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visām attiecīgo jomu regulējošajām tiesību normām.
Ar prasības iesniegšanu beidzas iecēlējinstitūcijas iespēja savu lēmumu izlabot ar atbildi par sūdzības noraidīšanu, tomēr zināmos īpašos apstākļos pamatojuma trūkumu var novērst, sniedzot papildu paskaidrojumus pat tiesas procesa ietvaros, ja ieinteresētās personas rīcībā pirms prasības celšanas ir bijušas pamatojuma būtiskās sastāvdaļas.
(skat. 65.–67. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1992. gada 12. februāris, T‑52/90 Volger/Parlaments, Recueil, II‑121. lpp., 40. punkts; 2002. gada 20. februāris, T‑117/01 Roman Parra/Komisija, Recueil FP, I‑A‑27. un II‑121. lpp., 30. un 32. punkts; 2005. gada 8. marts, T‑277/03 Vlachaki/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑57. un II‑243. lpp., 83. punkts un tajā minētā judikatūra; 2005. gada 15. septembris, T‑132/03 Casini/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑253. un II‑1169. lpp., 36. punkts.
6. Vienlīdzīgas attieksmes princips ierēdnim nedod tiesības pieprasīt finansiālu priekšrocību, kas prettiesiski piešķirta citam ierēdnim.
(skat. 122. un 163. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1984. gada 9. oktobris, 188/83 Witte/Parlaments, Recueil, 3465. lpp., 15. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2000. gada 22. februāris, T‑22/99 Rose/Komisija, Recueil FP, I‑A‑27. un II‑115. lpp., 39. punkts
7. Nodaļa, kuru vada nodaļas vadītājs, ir definējama kā kādas iestādes administratīvajā organizācijā ietilpstoša atsevišķa administratīvā struktūrvienība, kurai piešķirti pašai savi darbinieki un bieži vien arī finanšu līdzekļi.
(skat. 130. punktu)