TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2023. gada 5. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas datu aizsardzība – Regula (ES) 2016/679 – 4. panta 7. punkts – Jēdziens “pārzinis” – 58. panta 2. punkts – Uzraudzības iestāžu korektīvās pilnvaras – 83. pants – Administratīva naudas soda piemērošana juridiskai personai – Nosacījumi – Dalībvalstu rīcības brīvība – Prasība par tīši vai neuzmanības dēļ izdarītu pārkāpumu
Lietā C‑807/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2021. gada 6. decembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 21. decembrī, tiesvedībā
Deutsche Wohnen SE
pret
Staatsanwaltschaft Berlin,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. Likurgs [C. Lycourgos], J. Regans [E. Regan], T. fon Danvics [T. von Danwitz], Z. Čehi [Z. Csehi] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], L. S. Rosi [L. S. Rossi], A. Kumins [A. Kumin], N. Jēskinens [N. Jääskinen] (referents), N. Vāls [N. Wahl] un M. Gavalecs [M. Gavalec],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: D. Diterts [D. Dittert], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 17. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Deutsche Wohnen SE vārdā – O. Geiss, K. Mertens, N. Venn un T. Wybitul, Rechtsanwälte,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller un P.‑L. Krüger, pārstāvji,
– Igaunijas valdības vārdā – M. Kriisa, pārstāve,
– Nīderlandes valdības vārdā – C. S. Schillemans, pārstāve,
– Norvēģijas valdības vārdā – L.‑M. Moen Jünge, M. Munthe‑Kaas un T. Westhagen Edell, pārstāves,
– Eiropas Parlamenta vārdā – G. C. Bartram un P. López‑Carceller, pārstāves,
– Eiropas Savienības Padomes vārdā – J. Bauerschmidt un K. Pleśniak, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Bouchagiar, F. Erlbacher, H. Kranenborg un G. Meessen, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 27. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “VDAR”) 83. panta 4.–6. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Deutsche Wohnen SE (turpmāk tekstā – “DW”) un Staatsanwaltschaft Berlin (Berlīnes prokuratūra, Vācija) par administratīvu naudas sodu, kas, piemērojot VDAR 83. pantu, DW uzlikts par šīs regulas 5. panta 1. punkta a), c) un e) apakšpunkta, 6. panta, kā arī 25. panta 1. punkta pārkāpumu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 VDAR 9., 10., 11., 13., 74., 129. un 150. apsvērumā ir paredzēts:
“(9) [..] Fizisku personu tiesību un brīvību aizsardzības līmeņa atšķirības, jo īpaši tiesību uz personas datu aizsardzību atšķirības dalībvalstīs attiecībā uz personas datu apstrādi, var kavēt personas datu brīvu apriti [Eiropas] Savienībā. Minētās atšķirības tādēļ var kavēt iesaistīšanos virknē ekonomisku darbību Savienības līmenī, var radīt konkurences izkropļojumus un kavēt iestādes to pienākumu izpildē, kas paredzēti Savienības tiesību aktos. [..]
(10) Lai nodrošinātu konsekventu un augsta līmeņa aizsardzību fiziskām personām un novērstu šķēršļus personu datu apritei Savienībā, fiziskas personas tiesību un brīvību aizsardzības līmenim attiecībā uz šādu datu apstrādi visās dalībvalstīs vajadzētu būt vienādam. Visā Savienībā būtu jānodrošina noteikumu par fiziskas personas pamattiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi vienveidīga piemērošana. Attiecībā uz personas datu apstrādi, kuru veic, lai izpildītu juridisku pienākumu, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtas oficiālas pilnvaras, būtu jāļauj dalībvalstīm saglabāt vai ieviest valsts noteikumus, ar ko vēl vairāk precizē šīs regulas noteikumu piemērošanu. [..] Šajā regulā dalībvalstīm ir arī paredzēta rīcības brīvība precizēt [savus] noteikumus, tostarp attiecībā uz īpašu kategoriju personas datu (“sensitīvu datu”) apstrādi. [..] Šajā ziņā ar šo regulu neizslēdz dalībvalstu tiesību aktus, kuros nosaka konkrētu apstrādes situāciju apstākļus, tostarp precīzāk nosakot apstākļus, kādos personas datu apstrāde ir likumīga.
(11) Lai personas datu aizsardzība visā Savienībā būtu efektīva, nepieciešams stiprināt un sīki noteikt datu subjektu tiesības un to personu pienākumus, kas apstrādā personas datus un nosaka to apstrādi, kā arī nepieciešams piešķirt arī atbilstošas pilnvaras uzraudzīt un nodrošināt personas datu aizsardzības noteikumu ievērošanu un noteikt atbilstošas sankcijas par pārkāpumiem dalībvalstīs.
[..]
(13) Lai nodrošinātu fizisku personu konsekventu aizsardzību visā Savienībā un novērstu atšķirības, kas traucē personas datu brīvu apriti iekšējā tirgū, ir nepieciešama regula, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un pārredzamību ekonomikas dalībniekiem, tostarp mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem, un nodrošinātu fiziskām personām visās dalībvalstīs vienādas juridiski īstenojamas tiesības un pienākumus un pārziņu un apstrādātāju atbildību, nodrošinātu konsekventu personas datu apstrādes uzraudzību un atbilstošas sankcijas visās dalībvalstīs, kā arī efektīvu sadarbību starp uzraudzības iestādēm dažādās dalībvalstīs. [..]
[..]
(74) Būtu jāparedz pārziņa pienākumi un atbildība par ikvienu personas datu apstrādi, ko veic pārzinis vai pārziņa vārdā. Jo īpaši, pārzinim būtu jāuzliek pienākums īstenot piemērotus un efektīvus pasākumus, un viņam vajadzētu spēt uzskatāmi parādīt, ka apstrādes darbības notiek saskaņā ar šo regulu, tostarp, ka pasākumi ir iedarbīgi. Minētajos pasākumos būtu jāņem vērā apstrādes raksturs, piemērošanas joma, konteksts un nolūki un risks, ko tā rada fizisku personu tiesībām un brīvībām.
[..]
(129) Lai nodrošinātu konsekventu šīs regulas piemērošanas uzraudzību un izpildi visā Savienībā, uzraudzības iestādēm katrā dalībvalstī vajadzētu būt vieniem un tiem pašiem uzdevumiem un faktiskajām pilnvarām, tostarp izmeklēšanas pilnvarām, korektīvām pilnvarām, pilnvarām lemt par sankcijām [..]. Jo īpaši, katram pasākumam, kas paredzēts, lai nodrošinātu atbilstību regulai, vajadzētu būt piemērotam, vajadzīgam un samērīgam, ņemot vērā apstākļus katrā atsevišķā gadījumā, tajā būtu jāievēro katras personas tiesības tikt uzklausītai pirms tāda individuāla pasākuma pieņemšanas, kurš viņu nelabvēlīgi ietekmētu un kurā būtu jāizvairās no nevajadzīgām izmaksām un pārmērīga apgrūtinājuma attiecīgajām personām. Izmeklēšanas pilnvaras attiecībā uz piekļuvi telpām būtu jāīsteno saskaņā ar dalībvalsts procesuālo tiesību aktu konkrētajām prasībām, piemēram, prasību saņemt iepriekšēju tiesas atļauju. Katram uzraudzības iestādes veiktam juridiski saistošam pasākumam vajadzētu būt sagatavotam rakstiski, skaidram un nepārprotamam, tajā būtu jānorāda uzraudzības iestāde, kas pasākumu noteikusi, pasākuma noteikšanas datums, uz tā vajadzētu būt uzraudzības iestādes vadītāja vai viņa pilnvarota uzraudzības iestādes locekļa parakstam, tajā būtu jāiekļauj pasākuma pamatojums un jānorāda, ka ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tam nebūtu jākavē dalībvalsts procesuālajos tiesību aktos paredzētu papildu prasību iekļaušana. [..]
[..]
(150) Lai stiprinātu un saskaņotu administratīvos sodus par šīs regulas pārkāpumiem, katrai uzraudzības iestādei būtu jāpiešķir pilnvaras uzlikt administratīvus naudas sodus. Šajā regulā būtu jānorāda pārkāpumi un jānosaka attiecīgā administratīvā naudas soda maksimālais apmērs un kritēriji tā noteikšanai, kas katrā konkrētā gadījumā būtu jānosaka uzraudzības iestādei, ņemot vērā visus attiecīgos konkrētās situācijas apstākļus un pienācīgi ņemot vērā jo īpaši pārkāpuma būtību, smagumu un ilgumu un tā sekas, kā arī pasākumus, kas veikti, lai nodrošinātu šajā regulā paredzēto pienākumu ievērošanu un novērstu vai mazinātu pārkāpuma sekas. Ja administratīvie naudas sodi tiek uzlikti uzņēmumam, minētajā nolūkā uzņēmums būtu jāsaprot kā uzņēmums saskaņā ar [LESD] 101. un 102. pantu. [..]”
4 Saskaņā ar šīs regulas 4. pantu:
“Šajā regulā:
[..]
7) “pārzinis” ir fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai cita struktūra, kas viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus; ja šādas apstrādes nolūkus un līdzekļus nosaka ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, pārzini vai tā iecelšanas konkrētos kritērijus var paredzēt Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos;
8) “apstrādātājs” ir fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai cita struktūra, kura pārziņa vārdā apstrādā personas datus;
[..]
18) “uzņēmums” ir fiziska vai juridiska persona, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no tās juridiskā statusa, tostarp partnerības vai apvienības, kas regulāri veic saimniecisku darbību;
[..].”
5 Šīs pašas regulas 58. panta “Pilnvaras” 2. un 4. punktā ir noteikts:
“2. Katrai uzraudzības iestādei ir visas šādas korektīvās pilnvaras:
a) brīdināt pārzini vai apstrādātāju, ka ar paredzētajām apstrādes darbībām, iespējams, var tikt pārkāpti šīs regulas noteikumi;
b) izteikt rājienu pārzinim vai apstrādātājam, ja ar apstrādes darbībām ir tikuši pārkāpti šīs regulas noteikumi;
[..]
d) izdot rīkojumu pārzinim vai apstrādātājam saskaņot apstrādes darbības ar šīs regulas noteikumiem, vajadzības gadījumā – konkrētā veidā un konkrētā laikposmā;
[..]
f) uzlikt pagaidu vai galīgu apstrādes ierobežojumu, tostarp aizliegumu;
[..]
i) piemērot administratīvu naudas sodu saskaņā ar 83. pantu, papildinot vai aizstājot šajā punktā minētos pasākumus atkarībā no katras konkrētās lietas apstākļiem;
[..]
4. Uzraudzības iestāde saskaņā ar šo pantu piešķirto pilnvaru īstenošanā ievēro atbilstošas garantijas, tostarp efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un pienācīgas procedūras, kas noteiktas Savienības un dalībvalstu tiesību aktos saskaņā ar [Eiropas Savienības Pamattiesību hartu].”
6 Šīs regulas 83. pants “Vispārīgi nosacījumi par administratīvo naudas sodu piemērošanu” ir šāds:
“1. Katra uzraudzības iestāde nodrošina, ka par 4., 5. un 6. punktā minētajiem šīs regulas pārkāpumiem saskaņā ar šo pantu paredzēto administratīvo naudas sodu piemērošana katrā konkrētā gadījumā ir iedarbīga, samērīga un atturoša.
2. Administratīvie naudas sodi atkarībā no katras konkrētās lietas apstākļiem tiek piemēroti, papildinot 58. panta 2. punkta a)–h) apakšpunktā un j) apakšpunktā minētos pasākumus vai šo pasākumu vietā. Lemjot par to, vai piemērot administratīvo naudas sodu, un pieņemot lēmumu par administratīvā naudas soda apmēru, katrā konkrētā gadījumā pienācīgi ņem vērā šādus elementus:
a) pārkāpuma būtību, smagumu un ilgumu, ņemot vērā attiecīgo datu apstrādes veidu, apmēru vai nolūku, kā arī ietekmēto datu subjektu skaitu un tiem nodarītā kaitējuma apmēru;
b) to, vai pārkāpums izdarīts tīši vai neuzmanības dēļ;
c) jebkādu pārziņa vai apstrādātāja rīcību, lai mazinātu kaitējumu, kas nodarīts datu subjektiem;
d) pārziņa vai apstrādātāja atbildības līmeni, ņemot vērā tehniskos un organizatoriskos pasākumiem, ko tie īsteno saskaņā ar 25. un 32. pantu;
e) jebkādus attiecīgus pārziņa vai apstrādātāja iepriekšējus pārkāpumus;
f) sadarbības pakāpi ar uzraudzības iestādi, lai atlīdzinātu pārkāpumu un mazinātu tā iespējamās nelabvēlīgās sekas;
g) to, kādu kategoriju personas datus ietekmējis pārkāpums;
h) veidu, kādā par pārkāpumu uzzināja uzraudzības iestāde, jo īpaši to, vai pārzinis vai apstrādātājs ir ziņojis par pārkāpumu, un šādā gadījumā – kādā apjomā;
i) ja 58. panta 2. punktā minētie pasākumi iepriekš par šo pašu priekšmetu jau ir tikuši vērsti pret attiecīgo pārzini vai apstrādātāju, kā minētie pasākumi ir tikuši pildīti;
j) apstiprināto rīcības kodeksu ievērošanu saskaņā ar 40. pantu vai apstiprināto sertifikācijas mehānismu ievērošanu saskaņā ar 42. pantu; un
k) jebkādu citu pastiprinošu vai mīkstinošu apstākli, kas piemērojams lietas apstākļiem, piemēram, no pārkāpuma tieši vai netieši gūti finansiālie labumi vai novērsti zaudējumi.
3. Ja pārzinis vai apstrādātājs tīši vai aiz neuzmanības attiecībā uz to pašu vai saistītu apstrādes darbību pārkāpj vairākus šīs regulas noteikumus, kopējais administratīvā naudas soda apmērs nepārsniedz summu, kas paredzēta par vissmagāko pārkāpumu.
4. Administratīvus naudas sodus apmērā līdz 10 000 000 EUR, vai, uzņēmuma gadījumā, līdz 2 % no tā kopējā visā pasaulē iepriekšējā finanšu gadā gūtā gada apgrozījuma atkarībā no tā, kuras summas apmērs ir lielāks, saskaņā ar 2. punktu piemēro par šādu noteikumu pārkāpumiem:
a) pārziņa un apstrādātāja pienākumi saskaņā ar 8., 11., 25.–39., 42. un 43. pantu;
[..]
5. Administratīvus naudas sodus apmērā līdz 20 000 000 EUR, vai, uzņēmuma gadījumā, līdz 4 % no tā kopējā visā pasaulē iepriekšējā finanšu gadā gūtā gada apgrozījuma atkarībā no tā, kuras summas apmērs ir lielāks, saskaņā ar 2. punktu piemēro par šādu noteikumu pārkāpumiem:
a) apstrādes pamatprincipi, tostarp nosacījumi par piekrišanu, ievērojot 5., 6., 7. un 9. pantu;
b) datu subjekta tiesības saskaņā ar 12.–22. pantu;
[..]
d) visi pienākumi, ievērojot dalībvalsts tiesību aktus, kuri pieņemti saskaņā ar IX nodaļu;
e) ja nav ievērots uzraudzības iestādes rīkojums vai pagaidu vai galīgs apstrādes vai datu aprites ierobežojums saskaņā ar 58. panta 2. punktu, vai nav sniegta piekļuve, pārkāpjot 58. panta 1. punktu.
6. Saskaņā ar šā panta 2. punktu par 58. panta 2. punktā minētā uzraudzības iestādes rīkojuma neievērošanu piemēro administratīvus naudas sodus apmērā līdz 20 000 000 EUR vai, uzņēmuma gadījumā, līdz 4 % no tā kopējā visā pasaulē iepriekšējā finanšu gadā gūtā gada apgrozījuma atkarībā no tā, kuras summas apmērs ir lielāks.
7. Neskarot 58. panta 2. punktā paredzētās uzraudzības iestāžu korektīvās pilnvaras, katra dalībvalsts var izstrādāt noteikumus par to, vai un līdz kādam apjomam administratīvos naudas sodus var piemērot publiskām iestādēm un struktūrām, kas veic uzņēmējdarbību minētajā dalībvalstī.
8. Uzraudzības iestādes pilnvaru veikšanai saskaņā ar šo pantu piemēro atbilstošas procesuālas garantijas saskaņā ar Savienības un dalībvalsts tiesību aktiem, tostarp efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un pienācīgu procedūru ievērošanu.
[..]”
Vācijas tiesības
7 2017. gada 30. jūnija Bundesdatenschutzgesetz (Federālais datu aizsardzības likums; BGBl. 2017 I, 2097. lpp.) 41. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka – ja vien šajā likumā nav noteikts citādi – VDAR 83. panta 4.–6. punktā minētajiem pārkāpumiem ir piemērojams 1968. gada 24. maija Gesetz über Ordnungswidrigkeiten (Administratīvo pārkāpumu likums; BGBl. 1968 I, 481. lpp.), redakcijā, kas izziņota 1987. gada 19. februārī (BGBl. 1987 I, 602. lpp.) un pielāgota ar 2020. gada 19. jūnija likumu (BGBl. 2020 I, 1350. lpp.; turpmāk tekstā – “OWiG”).
8 OWiG 30. pantā “Juridiskām personām un personu apvienībām piemēroti naudas sodi” ir noteikts:
“(1) Ja persona, kas rīkojusies
1. kā juridiskas personas pārstāvības struktūra vai kā šādas struktūras loceklis,
2. kā apvienības, kurai nav tiesībspējas, padome vai padomes loceklis,
3. kā dalībnieks, kam ir tiesības pārstāvēt personālsabiedrību ar tiesībspēju,
4. kā 2. vai 3. punktā minētās juridiskās personas vai personu apvienības ģenerālpilnvarnieks vai – esot vadošā amatā – kā tās prokūrists vai komercpilnvarnieks, vai
5. kā cita statusa atbildīga persona, kas rīkojas 2. vai 3. punktā minētās juridiskās personas vai personu apvienības ražotnes vai uzņēmuma vadībā, un tas citastarp ietver arī darbības uzraudzību vai citādu kontroles pilnvaru izmantošanu vadošā amatā;
ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu, un tā rezultātā ir pārkāpti juridiskās personas vai personu apvienības pienākumi, vai šī juridiskā persona vai personu apvienība ir nepamatoti iedzīvojusies vai tas ir sagaidāms, tad tām var piemērot naudas sodu.
[..]
(4) Ja noziedzīgais nodarījums vai administratīvais pārkāpums nav par pamatu kriminālprocesa vai administratīvā naudas soda piemērošanas procedūras sākšanai vai ja šis process ir izbeigts, vai ja sods netiek piemērots, naudas sodu var piemērot neatkarīgi no tā. Likumā var paredzēt arī iespēju neatkarīgi piemērot naudas sodu citos gadījumos. Tomēr neatkarīga naudas soda piemērošana juridiskai personai vai personu apvienībai ir izslēgta, ja par noziedzīgo nodarījumu vai administratīvo pārkāpumu nevar sodīt juridisku iemeslu dēļ [..].”
9 OWiG 130. pantā ir noteikts:
“(1) Persona, kura kā ražotnes vai uzņēmuma īpašnieks – kas tīši vai aiz neuzmanības neveic nepieciešamos uzraudzības pasākumus, lai novērstu to saistību nepildīšanu ražotnē vai uzņēmumā, kuras ir uzliktas šīs ražotnes vai šā uzņēmuma īpašniekam un par kuru pārkāpumu piemēro sodu vai naudas sodu – izdara administratīvu pārkāpumu, ja šādu neizpildi būtu bijis iespējams novērst vai būtiski apgrūtināt ar atbilstošiem kontroles pasākumiem. Nepieciešamie uzraudzības pasākumi ietver arī par uzraudzību atbildīgo personu iecelšanu, rūpīgu atlasi un kontroli.
[..]
(3) Ja par pienākuma neizpildi ir paredzēts sods, par administratīvo pārkāpumu var piemērot naudas sodu līdz vienam miljonam euro. Piemēro 30. panta 2. punkta trešo teikumu. Ja par pienākuma neizpildi ir paredzēts naudas sods, par uzraudzības pienākuma neizpildi piemērojamā naudas soda maksimālo apmēru nosaka, ņemot vērā par šo pienākumu neizpildi piemērojamā naudas soda maksimālo apmēru. [..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 DW ir nekustamo īpašumu sabiedrība, kas izveidota kā Eiropas uzņēmējsabiedrība, kura ir kotēta biržā un kuras juridiskā adrese ir Berlīnē (Vācija). Tai netieši – ar dalību dažādās sabiedrībās – pieder aptuveni 163 000 dzīvojamo platību un 3000 komercplatību.
11 Šie nekustamie īpašumi pieder DW meitasuzņēmumiem, sauktiem par “namīpašumu sabiedrībām”, kuras veic aktīvo komercdarbību, savukārt DW veic grupas, ko tā veido kopā ar šiem meitasuzņēmumiem, centrālo vadību. Šīs namīpašumu sabiedrības iznomā (izīrē) dzīvojamās platības un komercplatības, kuras apsaimnieko citas šīs grupas sabiedrības, t.s. “apsaimniekošanas uzņēmumi”.
12 Veicot komercdarbību, DW un tās vadītās grupas uzņēmumi apstrādā komercplatību nomnieku un dzīvojamo telpu īrnieku personas datus, piemēram, identitātes apliecinājumus, nodokļu, sociālos un veselības apdrošināšanas datus, kā arī informāciju par iepriekšējiem nomas un īres līgumiem.
13 2017. gada 23. jūnijā Berliner Beauftragte für den Datenschutz (Berlīnes datu uzraudzības iestāde, Vācija; turpmāk tekstā – “uzraudzības iestāde”), veicot pārbaudi uz vietas, darīja zināmu DW, ka tās grupas sabiedrības glabā dokumentus, kas ietver nomnieku un īrnieku personas datus, elektroniskā arhivēšanas sistēmā, kurā nav iespējams pārliecināties, vai datu glabāšana ir nepieciešama un vai pastāv garantijas, ka dati, kas vairs nav nepieciešami, ir izdzēsti.
14 Uzraudzības iestāde lūdza DW izņemt šos dokumentus no savas elektroniskās arhivēšanas sistēmas vēlākais līdz 2017. gada beigām. Atsaucoties uz šo prasību, DW atteicās to darīt un apgalvoja, ka šāda dzēšana nav iespējama tehnisku un juridisku iemeslu dēļ.
15 Pēc sarakstes starp DW un uzraudzības iestādi par iespēju dzēst attiecīgos dokumentus, DW informēja šo iestādi par savu nodomu ieviest jaunu drošības sistēmu, lai aizstātu sistēmu, kurā bija ietverti minētie dokumenti.
16 2019. gada 5. martā uzraudzības iestāde veica pārbaudi DW grupas centrālajā mītnē. Šīs pārbaudes laikā tā paziņoja iestādei, ka strīdīgā elektroniskās arhivēšanas sistēma jau ir atslēgta un ka nekavējoties tikšot veikta datu migrācija uz jauno glabāšanas sistēmu.
17 Ar 2019. gada 30. oktobra lēmumu uzraudzības iestāde piemēroja DW administratīvu naudas sodu 14 385 000 EUR apmērā par VDAR 5. panta 1. punkta a), c) un e) apakšpunkta, kā arī 25. panta 1. punkta (turpmāk tekstā – “attiecīgais lēmums”) tīšu pārkāpumu. Ar šo lēmumu minētā iestāde piemēroja DW 15 citus naudas sodus no 3000 līdz 17 000 EUR apmērā par VDAR 6. panta 1. punkta pārkāpumu.
18 Konkrētāk, attiecīgajā lēmumā uzraudzības iestāde uzskatīja, ka DW laikposmā no 2018. gada 25. maija līdz 2019. gada 5. martam apzināti nav veikusi vajadzīgos pasākumus, lai regulāri varētu dzēst tos nomnieku un īrnieku personas datus, kuri vairs nav nepieciešami vai kuri cita iemesla dēļ ir tikuši saglabāti kļūdaini. Tā arī norādīja, ka DW bez vajadzības turpināja glabāt vismaz 15 precīzāk identificētu nomnieku un īrnieku personas datus.
19 DW par šo nolēmumu iesniedza sūdzību Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija). Šī tiesa izbeidza tiesvedību, uzskatot, ka attiecīgajam lēmumam ir tik būtiskas nepilnības, ka tas nevar būt pamats naudas soda piemērošanai.
20 Minētā tiesa citastarp norādīja, ka naudas soda piemērošana juridiskai personai izsmeļoši ir reglamentēta OWiG 30. pantā, kas saskaņā ar Federālā datu aizsardzības likuma 41. panta 1. punktu esot piemērojams VDAR 83. panta 4.–6. punktā minētajiem pārkāpumiem. Atbilstoši OWiG 30. pantam administratīvu pārkāpumu varot konstatēt tikai attiecībā uz fizisku, nevis juridisku personu. Turklāt juridisku personu var saukt pie atbildības par pārkāpumiem, ko izdarījušas tās pārstāvības struktūras vai to locekļi. Lai gan ar minētā 30. panta 4. punktu ar zināmiem nosacījumiem pret juridisku personu var vērst neatkarīgu naudas soda piemērošanas procedūru, tomēr arī šajā gadījumā ir nepieciešams, lai atbildību par administratīvo pārkāpumu būtu iespējams konstatēt attiecībā uz šīs juridiskās personas pārstāvības struktūru vai tās locekļiem.
21 Staatsanwaltschaft Berlin (Berlīnes prokuratūra) šo lēmumu pārsūdzēja Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.
22 Iesniedzējtiesa jautā, pirmām kārtām, vai atbilstoši VDAR 83. pantam ir jābūt iespējai piemērot administratīvu naudas sodu juridiskai personai, lai šīs regulas pārkāpumā iepriekš netiktu vainota identificēta fiziska persona. Šajā kontekstā šī tiesa it īpaši jautā par jēdziena “uzņēmums” LESD 101. un 102. panta izpratnē atbilstību.
23 Šajā ziņā minētā tiesa paskaidro, ka saskaņā ar valsts tiesu praksi valsts tiesībās iedibinātais juridisko personu ierobežotas atbildības režīms esot pretrunā VDAR 83. pantā paredzētajam uzņēmumu tiešās atbildības režīmam. Saskaņā ar šo tiesu praksi it īpaši no VDAR 83. panta formulējuma, kas atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam prevalē pār valsts sistēmu, izrietot, ka uzņēmumiem var piemērot administratīvus naudas sodus. Līdz ar to nav nepieciešams šādu naudas sodu piemērošanu saistīt ar juridisku personu struktūru vai vadītāju pārkāpjošu rīcību – pretēji tam, kas prasīts piemērojamajās valsts tiesībās.
24 Proti, minētā tiesa uzskata, ka šajā tiesu praksē, tāpat kā lielākajā daļā valsts tiesību doktrīnas, īpaša nozīme esot piešķirta jēdzienam “uzņēmums” LESD 101. un 102. panta izpratnē un tātad idejai, ka atbildība tiek uzlikta saimnieciskai vienībai, kurā tikusi īstenota nevēlama rīcība, piemēram, pretkonkurences rīcība. Saskaņā ar šo “funkcionālo” koncepciju visu darbinieku, kuri ir pilnvaroti rīkoties uzņēmuma vārdā, darbības esot attiecināmas uz uzņēmumu arī administratīvajā procedūrā.
25 Otrām kārtām, gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka administratīvais naudas sods ir tieši jāpiemēro juridiskai personai, iesniedzējtiesa jautā, kādi kritēriji ir izmantojami, lai noteiktu juridiskas personas kā uzņēmuma atbildību par VDAR pārkāpumu. Tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar šīs regulas 83. pantu juridiskai personai var piemērot administratīvo naudas sodus, nepierādot, ka tai pārmestā minētās regulas pārkāpuma izdarīšanas pamatā ir vaina.
26 Šādos apstākļos Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai VDAR 83. panta 4.–6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmuma jēdziens LESD 101. un 102. pantā pieņemtajā funkcionālajā izpratnē, kā arī princips, ka uzņēmums ir atbildīgs kā funkcionāla saimnieciska vienība (“Funktionsträgerprinzip”), tiek pārņemti valsts tiesībās un tā rezultātā – paplašinot [OWiG] 30. panta pamatā esošo principu par uzņēmuma kā juridiskas personas atbildību (“Rechtsträgerprinzip”) – naudas soda piemērošanas procedūra var tikt vērsta tieši pret uzņēmumu un, lai varētu piemērot naudas sodu, nav jākonstatē kādas identificētas fiziskas personas izdarīts sodāms administratīvais pārkāpums ar visām pārkāpuma subjektīvajām un objektīvajām pazīmēm?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai VDAR 83. panta 4.–6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ir jākonstatē, ka uzņēmums pārkāpumu ar darbinieka starpniecību ir izdarījis tīši vai aiz neuzmanības [skat. Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. pantu], vai arī, lai piemērotu naudas sodu šim uzņēmumam, principā pietiek vien konstatēt objektīvu pienākuma neizpildi, par ko tas ir atbildīgs (strict liability)?”
Par pieteikumu atkārtoti sākt mutvārdu procesu
27 Pēc tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2023. gada 17. janvārī, DW ar pieteikumu, kurš Tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 23. martā, lūdza saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.
28 Sava lūguma pamatojumam DW būtībā apgalvo, ka iesniedzējtiesas sniegtās atbildes uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, kas tai tika adresēts saskaņā ar Reglamenta 101. pantu, sniedz Tiesai nepareizu informāciju par piemērojamajām valsts tiesību normām. Izsmeļošas debates par šo tēmu 2023. gada 17. janvāra tiesas sēdē neesot bijušas iespējamas, jo lietas dalībnieki ar šīm atbildēm esot iepazinušies tikai trīs darba dienas pirms šīs tiesas sēdes. Proti, šāds termiņš neesot ļāvis padziļināti sagatavoties tiesas sēdei.
29 Protams, atbilstoši Tiesas Reglamenta 83. pantam Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši tad, ja tā uzskata, ka nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši.
30 Tomēr šajā gadījumā Tiesas rīcībā ir visa vajadzīgā informācija, lai pieņemtu nolēmumu, un šī lieta nav jāizskata, pamatojoties uz argumentiem, kurus ieinteresētās personas nav apspriedušas. Turklāt pieteikumā par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu nav atklājies neviens jauns fakts, kurš varētu izšķiroši ietekmēt Tiesas nolēmumu šajā lietā.
31 Šādos apstākļos Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu nav pamata.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
32 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai VDAR 58. panta 2. punkts un 83. panta 1.–6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru administratīvu naudas sodu juridiskai personai kā pārzinim par šī 83. panta 4.–6. punktā minētu pārkāpumu var piemērot tikai tad, ja atbildība par šo pārkāpumu iesākumā ir attiecināta uz identificētu fizisku personu.
33 Vispirms jānorāda, ka Vācijas valdība savos rakstveida apsvērumos ir paudusi šaubas par šo iesniedzējtiesas veikto valsts tiesību interpretāciju, pamatojoties uz to, ka OWiG 130. pantā ir atļauts piemērot naudas sodu juridiskai personai arī papildus OWiG 30. pantā minētajiem gadījumiem. Turklāt šīs divas tiesību normas ļaujot piemērot tā saukto “anonīmo” naudas sodu tiesvedībā, kas sākta pret uzņēmumu, un nav jāidentificē fiziskā persona, kura izdarījusi attiecīgo pārkāpumu.
34 Atbildot uz šī sprieduma 28. punktā minēto iesniedzējtiesai adresēto lūgumu sniegt paskaidrojumus, tā norādīja, ka OWiG 130. pants neietekmē pirmo uzdoto jautājumu.
35 Šī tiesa uzskata, ka minētā tiesību norma attiecas uz ražotnes vai uzņēmuma īpašnieku, kura vainas dēļ nav izpildīts uzraudzības pienākums. Pierādījums par tādu pienākumu neizpildi, kas attiecināmi uz uzņēmuma īpašnieku, tomēr ir ārkārtīgi sarežģīts, un to bieži vien nav iespējams sniegt, un jautājums, vai uzņēmumu grupu var kvalificēt kā “uzņēmumu” vai “uzņēmumu īpašnieku” minētās tiesību normas izpratnē, ar būtiski pretējiem viedokļiem tiekot apspriests valsts līmenī. Katrā ziņā pirmais prejudiciālais jautājums esot atbilstošs arī šajā kontekstā.
36 Jāatgādina, ka attiecībā uz valsts tiesību sistēmas normu interpretāciju Tiesai principā ir pienākums balstīties uz juridisko vērtējumu, kas izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu. Proti, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesas kompetencē nav interpretēt dalībvalsts tiesību aktus (spriedums, 2021. gada 26. janvāris, Hessischer Rundfunk, C‑422/19 un C‑423/19, EU:C:2021:63, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Līdz ar to uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, pamatojoties uz pieņēmumu, ka saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām administratīvais naudas sods juridiskai personai kā pārzinim par VDAR 83. panta 4.–6. punktā minētu pārkāpumu var tikt piemērots tikai atbilstoši OWiG 30. pantā paredzētajiem nosacījumiem, kā tos izklāstījusi iesniedzējtiesa.
38 Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, vispirms jānorāda, ka VDAR paredzētie principi, aizliegumi un pienākumi it īpaši attiecas uz “pārziņiem”, kuru atbildība, kā uzsvērts VDAR 74. apsvērumā, attiecas uz jebkādu personas datu apstrādi, ko tie veic paši vai kas tiek veikta to vārdā un kam šajā ziņā ir ne tikai jāīsteno piemēroti un efektīvi pasākumi, bet arī jāspēj pierādīt savu apstrādes darbību atbilstība VDAR, tostarp šīs atbilstības nodrošināšanai veikto pasākumu iedarbīgums. Tieši šī atbildība šīs regulas 83. panta 4.–6. punktā paredzētu pārkāpumu gadījumā ir pamats administratīva naudas soda piemērošanai pārzinim atbilstoši 83. pantam.
39 VDAR 4. panta 7. punktā jēdziens “pārzinis” ir plaši definēts kā fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai cita struktūra, kas viena pati vai kopīgi ar citām “nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus”.
40 Šīs VDAR 4. panta 7. punktā ietvertās plašās definīcijas – kas skaidri ietver juridiskas personas – mērķis atbilstīgi VDAR mērķim ir nodrošināt fizisko personu pamattiesību un brīvību efektīvu aizsardzību, kā arī tostarp ikvienas personas tiesību uz savu personas datu augsta līmeņa aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 29. jūlijs, Fashion ID, C‑40/17, EU:C:2019:629, 66. punkts, un 2022. gada 28. aprīlis, Meta Platforms Ireland, C‑319/20, EU:C:2022:322, 73. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
41 Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka ikviena fiziska vai juridiska persona, kura saviem mērķiem ietekmē personas datu apstrādi un tāpēc piedalās šīs apstrādes nolūku un mērķu noteikšanā, var tikt uzskatīta par minētās apstrādes pārzini (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 10. jūlijs, Jehovan todistajat, C‑25/17, EU:C:2018:551, 68. punkts).
42 Tādējādi no VDAR 4. panta 7. punkta formulējuma un mērķa izriet, ka Savienības likumdevējs, lai noteiktu atbildību saskaņā ar šo regulu, nav nošķīris fiziskas un juridiskas personas, jo šī atbildība ir pakļauta tikai nosacījumam, ka tās atsevišķi vai kopā ar citām personām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus.
43 Līdz ar to, ievērojot VDAR 83. panta 7. punktā attiecībā uz publiskām iestādēm un struktūrām paredzēto, jebkura persona, kas atbilst šim nosacījumam – neatkarīgi no tā, vai tā ir fiziska persona, juridiska persona, valsts iestāde, aģentūra vai cita struktūra –, ir atbildīga par jebkuru 83. panta 4.–6. punktā minēto pārkāpumu, kuru ir izdarījusi šī persona vai tas ir izdarīts tās vārdā.
44 Attiecībā uz juridiskām personām tas nozīmē, pirmkārt, kā secinājumu 57.–59. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, ka tās ir atbildīgas ne tikai par pārkāpumiem, ko izdarījuši to pārstāvji, vadītāji vai pārvaldītāji, bet arī jebkura cita persona, kura veic savas darbības, īstenojot šo juridisko personu uzņēmējdarbību un minēto personu pārraudzībā. Otrkārt, šādu pārkāpumu gadījumā ir jābūt iespējai VDAR 83. pantā paredzētos administratīvos naudas sodus piemērot tieši juridiskām personām, ja tās var tikt kvalificētas kā attiecīgie pārziņi.
45 Turpinājumā jānorāda, ka VDAR 58. panta 2. punktā ir precīzi noteiktas uzraudzības iestāžu korektīvās pilnvaras, neatsaucoties uz dalībvalstu tiesībām un neparedzot šīm valstīm rīcības brīvību. Pirmkārt, šīs pilnvaras, starp kurām saskaņā ar 58. panta 2. punkta i) apakšpunktu ir administratīva naudas soda piemērošana, attiecas uz personas datu pārzini un, otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 39. punkta, šis pārzinis var būt gan fiziska, gan juridiska persona. Savukārt pamatnosacījumi, kas uzraudzības iestādei jāievēro, piemērojot šādu naudas sodu, ir precīzi izklāstīti 83. panta 1.–6. punktā, neatstājot dalībvalstīm rīcības brīvību.
46 Tādējādi no VDAR 4. panta 7. punkta, 83. panta un 58. panta 2. punkta i) apakšpunkta kopīgas interpretācijas izriet, ka administratīvu naudas sodu par 83. panta 4.–6. punktā minētu pārkāpumu var piemērot arī juridiskām personām, ja tās ir pārziņi. Savukārt neviena VDAR tiesību norma neļauj uzskatīt, ka administratīva naudas soda piemērošana juridiskai personai kā pārzinim būtu pakļauta iepriekšējam konstatējumam, ka šo pārkāpumu ir izdarījusi identificēta fiziska persona.
47 Tiesa gan, ka no VDAR 58. panta 4. punkta un 83. panta 8. punkta, skatot tos 129. apsvēruma kontekstā, izriet, ka uzraudzības iestādes pilnvaru veikšanai saskaņā ar šiem pantiem piemēro atbilstošas procesuālas garantijas, kā noteikts Savienības un dalībvalsts tiesību aktos, tostarp efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un pienācīgu procedūru ievērošanu.
48 Katrā ziņā apstāklis, ka minētā regula dalībvalstīm sniedz iespēju paredzēt prasības procedūrai, kas uzraudzības iestādēm jāievēro, piemērojot administratīvu naudas sodu, nekādi nenozīmē, ka tām būtu arī tiesības bez šīm procesuālajām prasībām paredzēt pamatnosacījumus papildus 83. panta 1.–6. punktā jau iekļautajiem. Turklāt fakts, ka Savienības likumdevējs ir parūpējies, ka ir skaidri paredzēta šī iespēja, bet ne iespēja izvirzīt šādus papildu pamatnosacījumus, apliecina, ka tas dalībvalstīm šai ziņā nav devis rīcības brīvību. Līdz ar to uz šiem pamatnosacījumiem attiecas vienīgi Savienības tiesības.
49 Iepriekš minēto VDAR 58. panta 2. punkta un 83. panta 1.–6. punkta gramatisko interpretāciju apstiprina šīs regulas mērķis.
50 Konkrēti no VDAR 10. apsvēruma izriet, ka šīs regulas normu mērķis ir citastarp nodrošināt konsekventu un augsta līmeņa aizsardzību fiziskām personām attiecībā uz personas datu apstrādi Savienībā un tā panākt šo personu pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības noteikumu konsekventu un vienveidīgu piemērošanu saistībā ar šādu datu apstrādi visā Savienībā. VDAR 11. un 129. apsvērumā turklāt ir uzsvērts, ka, lai nodrošinātu šīs regulas konsekventu piemērošanu, ir jāraugās, lai uzraudzības iestādēm būtu līdzvērtīgas uzraudzības un kontroles pilnvaras attiecībā uz personas datu aizsardzības noteikumu ievērošanu un lai tās varētu piemērot līdzvērtīgas sankcijas par minētās regulas pārkāpumiem.
51 Atļaut dalībvalstīm vienpusēji un kā obligātu nosacījumu administratīvā naudas soda piemērošanai saskaņā ar VDAR 83. pantu pārzinim, kas ir juridiska persona, izvirzīt prasību, ka par attiecīgo pārkāpumu iepriekš ir tikusi vainota vai ir vainojama identificēta fiziska persona, būtu pretrunā šim VDAR mērķim. Turklāt šāda papildu prasība rezultātā varētu vājināt juridiskām personām kā pārziņiem piemēroto administratīvo naudas sodu iedarbīgumu un atturošo iedarbību, un tas būtu pretrunā VDAR 83. panta 1. punktam.
52 Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 288. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka Savienības regulas uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs, un tas izslēdz, ka dalībvalstis pieņem iekšējus noteikumus, kuri ietekmē šādas regulas darbības jomu, ja vien nav noteikts citādi. Turklāt dalībvalstīm saskaņā ar pienākumiem, kas izriet no LESD, ir pienākums nekavēt regulu tiešo iedarbību. It īpaši dalībvalstis nevar pieņemt tiesību aktu, ar ko Savienības normatīvā akta raksturs un no tā izrietošās sekas tiktu slēptas no personām, uz kurām tas attiecas (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 86. un 87. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
53 Visbeidzot, ņemot vērā iesniedzējtiesas jautājumus, ir jānorāda, ka jēdziens “uzņēmums” LESD 101. un 102. panta izpratnē neietekmē to, vai un kādos apstākļos pārzinim, kas ir juridiska persona, var tikt piemērots administratīvs naudas sods atbilstoši VDAR 83. pantam, jo šis jautājums ir izsmeļoši reglamentēts šīs regulas 58. panta 2. punktā un 83. panta 1.–6. punktā.
54 Šim jēdzienam ir nozīme tikai, lai noteiktu apmēru administratīvajam naudas sodam, kas saskaņā ar VDAR 83. panta 4.–6. punktu tiek piemērots pārzinim.
55 Kā secinājumu 45. punktā norādījis ģenerāladvokāts, šajā īpašajā kontekstā saistībā ar to administratīvo naudas sodu aprēķināšanu, kas piemēroti par VDAR 83. panta 4.–6. punktā minētajiem pārkāpumiem, ir jāsaprot atsauce šīs regulas 150. apsvērumā uz jēdzienu “uzņēmums” LESD 101. un 102. panta izpratnē.
56 Šajā ziņā jāuzsver, ka LESD 101. un 102. pantā paredzēto konkurences noteikumu piemērošanas mērķiem šis jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. Šis jēdziens apzīmē saimniecisku vienību, pat ja juridiskā ziņā šāda saimnieciska vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām. Šādu saimniecisku vienību veido personāla, mantisko un nemantisko elementu vienota organizācija, kas ilgstoši īsteno noteiktu ekonomisku mērķi (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Tādējādi no VDAR 83. panta 4.–6. punkta, kuros paredzēta administratīvo naudas sodu aprēķināšana par šajos punktos uzskaitītajiem pārkāpumiem, izriet, ka gadījumā, ja administratīvā naudas soda adresāts ir uzņēmums LESD 101. un 102. panta izpratnē vai tā daļa, administratīvā naudas soda maksimālais apmērs tiek aprēķināts, pamatojoties uz attiecīgā uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada kopējā apgrozījuma pasaulē procentuālo daļu.
58 Visbeidzot, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 47. punktā, tikai tāds administratīvs naudas sods, kura apmērs tiek noteikts atkarībā no tā adresāta reālās vai faktiskās ekonomiskās spējas, un kuru tādējādi – tā apmēru – uzraudzības iestāde ir piemērojusi, pamatojoties uz saimnieciskās vienības jēdzienu šī sprieduma 56. punktā minētās judikatūras izpratnē, var atbilst trim VDAR 83. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, proti, ka tas ir vienlaikus iedarbīgs, samērīgs un atturošs.
59 Līdz ar to, ja uzraudzības iestāde atbilstoši pilnvarām, kādas tai ir saskaņā ar VDAR 58. panta 2. punktu, nolemj piemērot pārzinim, kurš ir uzņēmums LESD 101. un 102. panta izpratnē vai tā daļa, administratīvo naudas sodu atbilstoši minētās regulas 83. pantam, šai iestādei saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu, to lasot šīs pašas regulas 150. apsvēruma kontekstā, aprēķinot administratīvos naudas sodus par šī 83. panta 4.–6. punktā minētajiem pārkāpumiem, ir jābalstās uz jēdzienu “uzņēmums” LESD 101. un 102. panta izpratnē.
60 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos iemeslus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka VDAR 58. panta 2. punkta i) apakšpunkts un 83. panta 1.–6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru administratīvu naudas sodu juridiskai personai kā pārzinim par 83. panta 4.–6. punktā minētu pārkāpumu var piemērot tikai tad, ja iepriekš ir tikusi konstatēta identificētas fiziskas personas atbildība par šo pārkāpumu.
Par otro jautājumu
61 Ar otro jautājumu, kas uzdots gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai VDAR 83. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka administratīvs naudas sods atbilstoši šai tiesību normai var tikt piemērots tikai tad, ja ir pierādīts, ka pārzinis, kas ir gan juridiska persona, gan uzņēmums, ir tīši vai aiz neuzmanības izdarījis šī panta 4.–6. punktā minētu pārkāpumu.
62 Šajā ziņā jāatgādina, ka no VDAR 83. panta 1. punkta izriet, ka administratīvajiem naudas sodiem ir jābūt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem. Taču VDAR 83. pantā nav skaidri precizēts, ka par šī panta 4.–6. punktā minētiem pārkāpumiem šāds naudas sods var tikt piemērots tikai tad, ja tie ir izdarīti tīši vai vismaz aiz neuzmanības.
63 Vācijas, Igaunijas un Norvēģijas valdības, kā arī Eiropas Savienības Padome no tā it īpaši secina, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies atstāt dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību VDAR 83. panta īstenošanā, ļaujot tām attiecīgā gadījumā paredzēt administratīvo naudas sodu piemērošanu atbilstoši šai normai, ja nav pierādīts, ka VDAR pārkāpums, par ko piemērots šis naudas sods, ir izdarīts tīši vai aiz neuzmanības.
64 Šādu VDAR 83. panta interpretāciju nevar atbalstīt.
65 Šajā ziņā, kā konstatēts šī sprieduma 45. un 48. punktā, pamatnosacījumi, kas uzraudzības iestādei ir jāievēro, piemērojot administratīvu naudas sodu pārzinim, ietilpst vienīgi Savienības tiesībās, jo šie nosacījumi VDAR 83. panta 1.–6. punktā ir noteikti precīzi un neatstājot dalībvalstīm rīcības brīvību (skat. arī spriedumu, 2023. gada 5. decembris, Nacionalinis visuomenės sveikatos centras, C‑683/21, EU:C:2023:XXX, 64.–70. punkts).
66 Attiecībā uz minētajiem nosacījumiem jānorāda, ka VDAR 83. panta 2. punktā ir uzskaitīti elementi, uz kuriem pamatojoties uzraudzības iestāde pārzinim piemēro administratīvu naudas sodu. Starp šiem elementiem šīs tiesību normas b) apakšpunktā ir minēts “[tas], vai pārkāpums izdarīts tīši vai neuzmanības dēļ”. Savukārt nevienā no minētajā tiesību normā uzskaitītajiem elementiem vispār nav norādīta iespēja saukt pie atbildības pārzini, ja tas nav rīkojies prettiesiski.
67 Turklāt VDAR 83. panta 2. punktu ir svarīgi skatīt kopā ar šī panta 3. punktu, kura mērķis ir paredzēt sekas šīs regulas pārkāpumu kumulēšanās gadījumos un saskaņā ar kuru, “ja pārzinis vai apstrādātājs tīši vai aiz neuzmanības attiecībā uz to pašu vai saistītu apstrādes darbību pārkāpj vairākus šīs regulas noteikumus, kopējais administratīvā naudas soda apmērs nepārsniedz summu, kas paredzēta par vissmagāko pārkāpumu”.
68 Tādējādi no VDAR 83. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka tikai tie šīs regulas normu pārkāpumi, kuros konstatējams pārziņa rīcības prettiesiskums, proti, tie, kas izdarīti tīši vai neuzmanības dēļ, var būt pamats pārzinim piemērot administratīvo naudas sodu atbilstoši šim pantam.
69 VDAR vispārējā sistēma un mērķis nostiprina šo secinājumu.
70 Pirmkārt, Savienības likumdevējs ir paredzējis sankciju sistēmu, kas uzraudzības iestādēm ļauj noteikt atbilstošākās sankcijas atkarībā no katras lietas apstākļiem.
71 VDAR 58. panta 2. punkta i) apakšpunktā ir paredzēts, ka šīs iestādes var piemērot administratīvus naudas sodus atbilstoši šīs regulas 83. pantam, “papildinot vai aizstājot” citus 58. panta 2. punktā uzskaitītos koriģējošos pasākumus, piemēram, brīdinājumus, rājienus vai rīkojumus. Tāpat minētās regulas 148. apsvērumā ir noteikts, ka par nenozīmīgu pārkāpumu vai tad, ja administratīvais naudas sods, ko varētu piemērot, radītu nesamērīgu slogu fiziskai personai, uzraudzības iestādes drīkst nepiemērot administratīvo naudas sodu un tā vietā izteikt rājienu.
72 Otrkārt, kā norādīts šī sprieduma 50. punktā, VDAR normu mērķis citastarp ir nodrošināt konsekventu un augsta līmeņa aizsardzību fiziskām personām attiecībā uz personas datu apstrādi Savienībā un tā nodrošināt šo personu pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības noteikumu konsekventu un vienveidīgu piemērošanu saistībā ar šādu datu apstrādi visā Savienībā. Turklāt, lai nodrošinātu šīs regulas konsekventu piemērošanu, ir jāraugās, lai uzraudzības iestādēm būtu līdzvērtīgas uzraudzības un kontroles pilnvaras attiecībā uz personas datu aizsardzības noteikumu ievērošanu un lai tās varētu piemērot līdzvērtīgas sankcijas par minētās regulas pārkāpumiem.
73 Tas, ka pastāv sankciju sistēma, kas ļauj piemērot administratīvu naudas sodu saskaņā ar VDAR 83. pantu, ja to pamato katras lietas īpašie apstākļi, rada stimulu pārziņiem un apstrādātājiem ievērot šo regulu. Administratīvie naudas sodi ar savu preventīvo iedarbību palīdz stiprināt fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, un tādējādi tie ir būtisks elements, lai garantētu šo personu tiesību ievērošanu atbilstoši šīs regulas mērķim nodrošināt augstu šādu personu aizsardzības līmeni attiecībā uz personas datu apstrādi.
74 Tomēr, lai nodrošinātu šādu augstu aizsardzības līmeni, Savienības likumdevējs nav uzskatījis par nepieciešamu paredzēt administratīvu naudas sodu piemērošanu pat vainas neesamības gadījumā. Ņemot vērā, ka VDAR ir paredzēts gan līdzvērtīgs, gan viendabīgs aizsardzības līmenis un ka šajā nolūkā tā ir jāpiemēro saskanīgi visā Savienībā, ļaut dalībvalstīm paredzēt šādu sistēmu naudas soda piemērošanai atbilstoši minētās regulas 83. pantam būtu pretrunā šim mērķim. Turklāt šāda izvēles brīvība varētu izkropļot konkurenci saimnieciskās darbības subjektu starpā Savienībā, un tas būtu pretrunā mērķiem, ko Savienības likumdevējs citastarp ietvēris minētās regulas 9. un 13. apsvērumā.
75 Tāpēc jākonstatē, ka VDAR 83. pants neļauj piemērot administratīvu naudas sodu par kādu no tā 4.–6. punktā minētajiem pārkāpumiem, ja vien nav pierādīts, ka pārzinis šo pārkāpumu ir izdarījis tīši vai aiz neuzmanības un ka līdz ar to šāda naudas soda piemērošanas nosacījums ir pārkāpums, kura pamatā ir vaina.
76 Šajā ziņā attiecībā uz jautājumu, vai pārkāpums ir izdarīts tīši vai aiz neuzmanības un tādēļ par to var piemērot administratīvus naudas sodus saskaņā ar VDAR 83. pantu, vēl ir jāprecizē, ka pārzinis var tikt sodīts par rīcību, kas ietilpst VDAR piemērošanas jomā, ja šis pārzinis nevarēja nezināt par savas rīcības pārkāpuma raksturu neatkarīgi no tā, vai tas zināja vai nezināja, ka pārkāpj VDAR noteikumus (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūnijs, Schenker & Co. u.c., C‑681/11, EU:C:2013:404, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra; 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija, C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 156. punkts, un 2021. gada 25. marts, Arrow Group un Arrow Generics/Komisija, C‑601/16 P, EU:C:2021:244, 97. punkts).
77 Ja pārzinis ir juridiska persona, vēl būtu jāprecizē, ka VDAR 83. panta piemērošanai nav nepieciešams konstatēt šīs juridiskās personas vadības struktūras rīcību vai pat apzināšanos (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1983. gada 7. jūnijs, Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, EU:C:1983:158, 97. punkts, kā arī 2017. gada 16. februāris, Tudapetrol Mineralölerzeugnisse Nils Hansen/Komisija, C‑94/15 P, EU:C:2017:124, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
78 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka VDAR 83. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka administratīvs naudas sods atbilstoši šai tiesību normai var tikt piemērots tikai tad, ja ir pierādīts, ka pārzinis, kas ir gan juridiska persona, gan uzņēmums, šī panta 4.–6. punktā minēto pārkāpumu ir izdarījis tīši vai aiz neuzmanības.
Par tiesāšanās izdevumiem
79 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula), 58. panta 2. punkta i) apakšpunkts un 83. panta 1.–6. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru administratīvu naudas sodu juridiskai personai kā pārzinim par 83. panta 4.–6. punktā minētu pārkāpumu var piemērot tikai tad, ja iepriekš ir tikusi konstatēta identificētas fiziskas personas atbildība par šo pārkāpumu.
2) Regulas 2016/679 83. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
administratīvs naudas sods atbilstoši šai tiesību normai var tikt piemērots tikai tad, ja ir pierādīts, ka pārzinis, kas ir gan juridiska persona, gan uzņēmums, šī panta 4.–6. punktā minēto pārkāpumu ir izdarījis tīši vai aiz neuzmanības.
[Paraksti]